STABURAGA BĒRNI

15

Abi puisēni atstāja Pēteri un izgāja klajumā.

— Nu, Marč, kā tu domā, — Jancis sacīja, sviedrus slau­cīdams, — ko tagad ar viņu darīsim?

— Es domāju — atstāsim viņu tepat pa nakti, lai apēd vilki.

— Kāds tu nu atkal, Marč! Te pakrastē tak vilku nemaz nav!

— Nu tad — nosukāsim viņu dūšīgi!

— Nē, Marč, to nedrīkstam: to var tikai viņa tēvs.

— Nu tad — pakārsim viņu! Es uzskriešu kalnā [6] : man tur dikti branga aukla.

— Vai, Marč, tad jau viņš būs pagalam un mūs aizdzīs Sibīrijā!

— Sibīrijā? Vai tā? Tad nu gan nevar. Bet pelnījis viņš to patiešām!

— Jā, bet ko nu ar viņu darīsim? — Jancis bažīgi pēc brī­tiņa teica.

— Jā — nu es arī nezinu, — Marčs bēdīgi atbildēja.

— Pag, Marč! Es zinu! Izgriezīsim viņam pogas!

— Jā, jā, Janc, nudie'! Izgriezīsim! Un tad viņš vēl dabūs pērienu par to un par putniņu postīšanu ar. Bet vai tev ir nazis?

— Zināms, ka ir!

— Bet tad tik tu esi manīgs puika, Janc! — Un Marčs klusā bijāšanā noskatījās draugā, kamēr tas sameklēja nazi.

Puikas nogāja pie Pētera un stājās darbā.

— Vai dieviņ, vai dieviņ! Palīgā, palīgā, ļautiņi! — Pēteris sāka vaimanāt, ka visa pakrastē skanēja, kad manīja bikšu vīli slābāku topam.

— Nekliedz jel, nekliedz! — Jancis mierināja. — Mēs jau tev tikai pogas izgriezīsim. Cita nekā!

Bet Pēteris nebija nu vairs apmierināms. Vai nu aiz dusmām, vai bailēm par to «citu» viņš pūta atkal vaļā.

— Glābiet, glābiet, mīļie ļautiņi! Nu jau laikam kaus mani! Va-i, v-a-i, v-a-a-i! … — Un Pēteris sāka raudāt.

— Marč! Aizturi viņam muti, lai nebļauj! — Jancis koman­dēja.

Marčs izpildīja pavēli, un Pēteris kļuva rāms.

Bet tad iekliedzās Marčs gandrīz tikpat stipri, un tūliņ at­skanēja tāds troksnis, it kā plaukstas kopā sasitot.

— Ak tu palaidnis! Viņš jau kož! — Marčs asarām acīs sū­dzējās: — Gandrīz nokoda pirkstu!

— Nu, kam tad bāz pirkstu mutē? — Jancis teica. — Turi, ka nevar iekost.

— Jā, — arī Pēteris šņāca, — kam tad tu degunu spied cieti …

Pa tam Jancis ar darbu bija galā. Pogu starpā atradās arī bikšu sprādze. Un lences arī viņš bija atārdījis.

— Nu, — Jancis pusnopietni, pusjokodams sacīja, visu krā­jumu Pētera kabatā bērdams, — tagad nobučo savai mātei roku, lai iešuj atkal pogas, un palūdz, lai tevi arī krietni nosukā. Par ko — pats jau zini!

— Bet pag tik, — Pēteris spītīgi atteica. — Redzēsim, re­dzēsim — vai arī tev kāds nepaģērēs ādu: gan pateikšu tēvam.

— Saki vien, saki! Vai domā, ka man bail? Bet, ja neteiksi, tad pats pasacīšu, un tad redzēsim, kam būs taisnība.

Šādi runādams, Jancis atraisīja Pēterim rokas un nosacīja: — Kājas pats vari atraisīt. Bet tagad, — un Jancis runāja varen sparīgi, — sargies putniņus postīt! Ja vēl tikai reizi to darīsi, izstāstīšu visiem citiem bērniem, kā tev šodien gāja, un tad tik redzēsi, kas būs par smiekliem, bet tev — tāds kauns!

Pēc tam abi puisēni paņēma savus medību rīkus un atstāja nosodīto vienu.

Tas, cik ātri varēdams, atraisīja auklas, uzlēca kājās un, bik­šeles kā nekā saturēdams, lai nebruktu zemē, saslējās visā augumā.

— Bet pagaidi tu man, velnēns tāds! — Pēteris kliedza, labo dūri augstu pacēlis, pie kam acis raudzījās nevaldāmā spī­tībā caur zaļajiem krūmiem. — Gan tu mani pieminēsi!

Tad Pēteris metās uz muižas pusi biezoknī un nozuda.

Bet Jancis ar Mārču sāka atkal medīt lāčus un vilkus, un lūšus.