STABURAGA BĒRNI

13

Pēc maza brītiņa Marčs jau bija kalnā un gāja, ik pa brīti­ņam noslēpumaini, bet jautri pasmaidīdams, gar lielo liepu.

Šķēpa un bruņu tam nebija. Tos viņš bija atstājis pie Janča, kas tagad, Mārču gaidīdams, izmēģināja pie Liepavota jaunos ieročus.

Mūrnieka Pēteri Marčs atrada pie darbnieku mājas kopā ar citiem bērniem dīķī bradājam.

Meitenes savus svārciņus bija rūpīgi saņēmušas ap ceļiem, kamēr Pēteris nodriskātās bikšeles bija uzlocījis, cik augsti vien varēdams.

It kā netīšām viņš uzšļakstināja drīz vienai, drīz otrai meite­nei pa ūdens šaltei.

Dažas smējās, dažas bārās un atmaksāja Pēterim tāpat.

Visi jau puslīdz slapji no stipri sadūņotā ūdens.

Mazie bērni sēdēja dīķa malā zālītē un rotaļājās, kas nu kuram pagadījās rokā.

Pašreiz dīķī kaut ko tvarstīja, tā ka ūdens šalkdams vien* skrēja uz visām pusēm.

Marčs bija arī biksītes uzlocījis un gluži nemanīts iejaucās bērnu pulkā.

Viņš piečāpoja lēnām Pēterim klāt, kas tikko apskatīja lielu, nupat noķertu ūdens vabuli un mēģināja viņu savaldīt.

— Bet, Pēter, Pēter! Kāpēc tu viņai kājas rauj nost? — Marčs pārmezdams iesaucās.

— Lai neķepurojas, — Pēteris smīnēdams paskaidroja. — Kā tad to pagānu lai citādi novalda?

— Bet tā taču nav labi, Pēter: viņai jau arī sāp! …

— Vai tu re — šis tas gudrinieķs! — Pēteris zaimoja un. iešļakstināja ar kāju Marčam netīro ūdeni tieši ģīmī. — Kas tad vabulei var sāpēt? Vai tad akmenim arī sāp, kad sit?

Marčs aizgriezās, it kā ģīmi noslaucīt gribēdams, lai Pēteris nepamanītu riebuma, kas sacēlās Marčam un spīdēja acīs.

— Vabule tāds pats dzīvs kukainīts kā tu, Pēter, — Marčs savaldījies teica. — Redzētu, vai tev arī nesāpētu, ja norautu kāju.

— Ei, ko nu tu pļāpā kā mācītājs! — noveiktais Pēteris turpināja, mēģinādams atkal Marčam uzšļakstināt ūdeni. Bet Marčs izvairījās.

— Se, Anniņ! — Pēteris turpināja, vabuli krastā sviezdams. — Nu viņa vairs nespārdīsies — paspēlējies!

— E! — Anniņa, Pētera māsa, kas vēl nemācēja kājām iet, iesaucās un noliecās, lai paņemtu spīdīgo kukainīti, kas tagad gluži kā bez dzīvības gulēja pie meitenes kājām. Tikai taustek- līši, ko Pēteris nebija norāvis, trīsēja viņam ātri un drebulīgi aiz sāpēm.

Pētera nežēlību un riebīgo cietsirdību sajuta bez Marča lai­kam arī citi bērni. Varbūt no Marča dūšīgās ierunas šī cietsir­dība bija kļuvusi redzamāka. Neviens gan vairs nemēģināja Pē­terim pārmest — tas bija viņu pulkā taču stiprākais, — tomēr visi kļuva daudz klusāki un drīz viens pēc otra sāka zust no dīķa.

Beidzot ūdenī palika tikai Pēteris un Marčs.

— Klau, Pēter, — vai neiesim labāk pakrastē? — Marčs uz­sāka.

— Pakrastē? Tu domā — putniņus meklēt?

— Nu jā! Tu gan, Pēter, laikam daudz viņu zini?

— Zinu gan! Hē?

— Parādi man arī, Pēter!

— Vai tev? Parādi man savus! Hē?

— Zināms, ka tad parādīšu.

— Nē, — tu savus papriekšu!

— Par ko? Tu domā, ka tevi apmānīšu?

— Zināms — apmānīsi! Tev jau putniņu nemaz nav!

— Man nav putniņu, Pēter? Nu, tad nāc šurp — es… Bet tad tev arī savi jāparāda. Jā?

Bet Pēteris nenāca vis vēl.

— Kur tad tev viņi ir? — tas prasīja, un viņa acis iezibējās viltīgi.

— Pie Liepavota, — Marčs vientiesīgi atteica.

— Tie paši, kur vakar biji? Hē?

— Jā!

— Vai tu šodien viņus jau paraudzīji?

Pēterim atkal iezibējās acis.

«Gluži kā kaķim,» Marčs nodomāja, un nu viņam nebija vairs nekādu šaubu, kurš vainīgais.

— Zināms, ka apraudzīju! — Marčs noteikti un pēc iespējas bezbēdīgi teica.

— Nu, ko tad viņi šodien dara? Hē?

— Ko tad putniņi kaut kad dara? Guļ mierīgi.

— Ak tu melis, Marč! Tev jau tur putniņu pavisam nav! — Un Pēteris uzskatīja Mārču cieši un ar tādu slepenu, viltīgu prieku, it kā gribētu teikt: «Nu, ko tu tagad vēl sacīsi?»

Bet Marčs tikai pasmaidīja jautri un atbildēja lielīgi:

— Ē-e! Es jau domāju, ka vakar viņus neatradīsi.

Tad Marčs izkāpa no dīķa un nolocīja bikses.

«Varbūt tie bijuši citi?» Pēteris tikmēr nodomāja; bet Mar­čam viņš tomēr neticēja.

— Nu nezin vai tu negribi mani nomānīt lejā? — Pēteris teica, arī bikses nolocīdams.

— Nu, ja netici, nenāc, — Marčs vienaldzīgi teica. — Un, ja tevi piemānīšu, vari savus putniņus viens pats paturēt.

Marčs sāka iet.

— Marij! Uzskaties manu Annu! — Pēteris kādai lielākai meitenei uzsauca un devās Marčam līdzi.

Janča draugs bija sasniedzis, ko gribēja.

Kad abi puikas nonāca pie Liepavota — Jancis bija nozudis.

Marčs gan aplaida bažīgi acis visapkārt, bet, kad Janci ne­kur neredzēja, gāja atkal mierīgi tālāk.

Pēferis, it kā ļaunu paredzēdams, glūnēja drīz uz vienu, drīz uz otru pusi. Sevišķi pie pašiem krūmiem viņam sacēlās neuzti­cība visā spēkā. Bet, kad Marčs pēc visiem putniņu meklētāju likumiem ar zīmēm rādīja, lai cieš klusu un uzmanās, viņš tika mierīgāks.

«Un ko tad tāds knislis kā Marčs var man padarīt?» Pēteris nodomāja un gāja vedējam pakaļ.

Ļaunā darba vietā Marčs apstājās un sāka skatīties nosistajā putniņā. To pašu nicīgiem smaidiem darīja arī Pēteris. Bet pie­peši viņam likās, it kā kāds stāvētu aiz muguras, Pēteris apsvie­dās pēkšņi, un ļaunais smaids acumirklī nozuda.

Patiešām, tur, stingri saslējies, ar kara rīkiem rokā stāvēja Jancis.

Vaidziņi bija pietvīkuši un sārti kā uguns. Gaišās acis dzirk­stīja svētās dusmās. Mazā cepurīte bija atstumta tālu pakausī, un tumšās, viļņotās matu cirtas likās plivinoties ap balto pieri un sasarkušajiem vaigiem.

Labu brīdi puikas stāvēja kā sastinguši, viens otram acīs skatīdamies.

Tad Pēteris nevarēja izturēt un nolaida acis.

Tajā pašā acumirklī Jancis ieprasījās — un Marčs brīnījās par viņa stingro balsi: tik dusmīgu Marčs vēl nekad nebija savu draugu redzējis:

— Pēter! Vai tu izpostīji šitos putniņus?

Pēferis saņēmās un mēģināja atkal spītīgi smīnēt, kas šoreiz ne visai izdevās.

— Kas tev bēdas! — viņš atcirta un pagriezās sāņus.

— Man ir gan bēda! Es tev prasu: vai tu viņus izpostīji?

— Tie jau nemaz nebija tavi putniņi!

— Bija gan mani! . ..

— Bija gan viņa! — arī Marčs apliecināja.

Pēteris sakustējās, it kā taisītos lēkt krūmos. Bet tajā pašā brīdī Jancis nosvieda kara rīkus zemē un viņa kreisā roka ieķē­rās cieši Pētera svārku vīlē tieši uz krūtīm.

— Nē, draudziņ, tā neiet! Papriekš tu atbildēsi!

— Laid mani vaļā! Rau, šis, zeseris, ķersies man krūtīs! — Pēteris, kam vaigi arī sāka tvīkt, noteica un spēra pretiniekam stipru grūdienu krūtīs.

Bet Jancis palika stingri savā vietā.

— Nē, mīļais, tā vis nebūs! Ātrāk netiksi no šejienes projām, pirms nebūsi atbildējis — vai tu biji, kas izpostīji manus put­niņus?

— Vai tu re: šis mani aizturēs! … Tu — utubunga! … Jā, re, ka es viņus izpostīju! … Un ko tu man padarīsi? — Ē-ē-ē! — Pēteris izkāra mēli.

— Nu — tad arī dabūsi savu algu, tu putniņu spīdzinātājs, tu bendes kalps!

Un tajā pašā acumirklī arī otra Janča roka tikpat stingri kā pirmā ieķērās Pēterim krūtīs.

Pēdējais darīja to pašu, un cīņa sākās.