STABURAGA BĒRNI

4

Ar sevi tā netraucēti iztriecies, Jancis sāka lasīt un lauzt bēr­ziem sausos zarus. Grāvī viņš atrada salmu vīkšķīti, kas uguns iekuršanai no liela svara, un nu devās ar krietnu zaru klēpi atkal pie kartupeļu gubiņas.

Mazu brītiņu vēlāk tur jau plivinājās jautra liesmiņa.

Kad zeme bija cik necik sakarsusi, Jancis atrausa uguni maz­liet nost, ierušināja kartupeļus pelnos un uzrausa atkal ogles un uguni virsū. Tad viņš nosēdās turpat un gaidīja, kas iznāks.

— Dievs palīdz! — piepeši kāds iesaucās Jancim aiz mugu­ras. — Nu, kā tad tev iet?

Jancis pēkšņi uzlēca kājās.

— Ak tu, Marč? — viņš teica, priecīgi smiedamies. — Tad ta mani sabaidīji! … Un tu tomēr atnāci! Tad ta labi! Cepsim nu kartupeļus — es jau ieliku. Nu, ko tu līdz šim darīji? Riekstot biji?

— Jā. Bet tad tik tagad rieksti! Es atradu vienu lazdu — tur aiz Liepavota labi tālu, — es saku: pilnas kabatas no vienas pa­šas! Un kas par riekstiem — paskaties: tīri brūni un piebrieduši, ka vai pušu plīst!

To teikdams, Marčs iedeva draugam pilnu sauju skaistu riekstu, ko tas tūliņ sāka nomēģināt.

— Jā, nu, — Jancis pēc brītiņa teica domīgi, — es tagad

tikpat nevaru iet: jāgaida mamma un tad jānorok vēl, redz, ve­sela pusvaga kartupeļu — tad gan, mamma teica, varēšot iet.

— Nu, klausies — ņemsim abi! Cik ilgi tas ies? — Marčs sacīja dūšīgi. — Kamēr mamma atnāks, būsim galā!

Plāns nebija slikts, un puisēni tūliņ stājās darbā. Tikai tas ne­gāja vis tik ātri, kā Marčs bija cerējis: sarunas un cepšanai ieru­šinātie kartupeļi stipri vien kavēja naigos strādniekus.

Viņi tikai nelielu gabaliņu bija norakuši, kad jau dārzniece atnāca.

— Tā, lūk, tā jūs man esat naski puikas! — viņa mīlīgi teica. — Tā jūs man patīkat. Nāciet nu tik pusdienās, lai neizdziest, — tās esat godīgi nopelnījuši!

Pusdienās bija putra ar ziediņiem, kā Jancis sauca rūguš­piena gabaliņus; tad — maize, biezpiens un pašu ceptie kar­tupeļi, kas tiešām bija visgardākie.

Naigi pusdienas noturējuši, puisēni stājās atkal savā vagā, bet, kamēr tika galā, bija jau launaga laiks.

Mammai atlika vēl vesela vaga.

— Nu, mam! — Jancis teica priecīgi. — Vai nu varu iet?

Mamma paskatījās tā savādi dēlā un sacīja: — Un tad tu

tiešām gribi mani te vienu pašu atstāt?

— Bet, mam, tu tak pati tā teici! — Un Janča balsī skanēja skaidri izmanāms pārmetums.

— Nu, zināms, — māte mierīgi atbildēja. — Es jau arī tagad to neliedzu. Ja jau tev tik steidzami vajag — ej vien, dēls! Es tikai domāju, ka tev būs cik necik savas mammas žēl, ka tu viņai tikpat kādu drusciņu palīdzēsi, lai tā arī vakarā drīzāk tiktu ar darbiem galā. Bet kad nu tev citur patīk labāk …

Nezin kā nu nāca, bet Jancim tika savādi ap sirdi: tā kā kauns, kā žēl mammas …

Un pēkšņi viņam likās, ka rieksti var stāvēt arī līdz rītam vai pat ilgāk. Un viņš sacīja Marčam:

— Klau, Marč, — kā tu domā? Vai paliksim?

— Nu — es nezinu … Zināms! Labāk palīdzēsim gan! — Marčs atbildēja, un puisēni tūliņ stājās pēdējās vagas galā.

Kad vakarā kartupeļus šķiroja, izrādījās, ka bija salasīti 8 pūri lielo un 4 pūri mazo.

Mamma bija ļoti mierā, un papus daudz jautrāks nekā ar­vien, laikam par izdevīgo ražu.

— Vadzi, mam, — Jancis teica, mājās ejot, — tā jau mums no 5 pūriem būs daudz vairāk kartupeļu nekā iedēstījām?

— Nu, zināms, tālab jau viņus arī dēsta, — māte atbildēja. Kamēr papus un mamma bēra kartupeļus pagrabā, Jancis

aiztecēja uz Liepavotu paskatīties, ko tas dara.