STABURAGA BĒRNI

7

Celiņā aiz krūmiem pazib kaut kas balts.

Iznāk daiļa jaunava ar krūzi rokā un dodas veikla un viegla kā irbīte uz Liepavotu.

Jancis viņu neredz, bet jaunava gan pamanījusi puisēnu.

— Vai tu tur, Janci? — atskan skaidra, mīlīga balss.

— Jā! — pusgavilēdams atsaucas puika, un — viens divi! — viņš jau jaunavai klāt un, apķēris to ap viduci, pieglaužas tai vēf mīļāk nekā mātei.

— Ko tu tik vēlu te dari? — jaunava prasa.

— Gaidīju tevi!

— Kāds tu palaidnis! Varbūt mamma meklē?

— Nu, nemeklē vis … — Jancis atbild domīgi, tā pusbailīgi, puspriecīgi, it kā piedošanu lūgdams, māsai acīs skatīdamies^ — Es jau ar tikko gribēju iet. . .

Puisēns palaida Loti vaļā — tā sauca viņa māsu, kas kal­poja lielmātei par rokasmeitu un nu kā ik vakaru nāca savai kundzei garšīgo Liepavota ūdeni nest.

Jancis palaida māsu vaļā un taisījās jau iet. Viņš bija tagad pavisam bēdīgs. Bet Lote izvilka no kabatas lielu, brangu riekstu.

— Se! Tas par gaidīšanu. Bet nu ej mājās!

— Paldies! Iesim reizē. Dod man krūzi — pagaidi šife pat: es uznesīšu!

— Ej — bet ka nepakrīti un nēsāsit krūzi! — Lote nosauca brālim pakaļ, kad tas teciņiem dodas pa kāpšļiem lejā.

— Nebēdā nekā: neesmu vēl nekad kritis!

Un Jancis jau pie avota.

Izskalojis krūzi un pielaidis līdz malām pilnu, viņš maz acu­mirkļos stāv atkal māsai blakus.

Abi sāk lēnām iet māiup.

— Ko dara Marčs? — Jancis prasa.

— Jau guļ!

— Tā? Tik agri? Viņš tāds bailīgs, — Jancis piemetināja pus- prasīdams.

— Gan jau tiks drošāks, kad iepazīsieties. Viņš tāds paklau­sīgs un lāga puika, — Lote slavē Mārču.

— Vai zini ko? — brālis ievaicājās. — Es šodien iemācījos jaunu dziesmu no Pētera.

— Vai skaista?

— Klausies — es izdziedāšu. — Un Jancis iesāka ar savu brīnum skaidro un skaļo bērna balsīti:

«Putniņš būt vēlējos Un vieglos spārniņos — Pie tevis kļūt;

Bet labam bērniņam, Bet labam bērniņam Skolā būs būt.»

— Pie tevis, t. i., pie mammas, — Jancis paskaidroja tekstu. — Es māku arī otru balsi — tev jāiemācās pirmā, tad dziedā­sim divbalsīgi.

— Labi, labi! Dziesmiņa jau dikti skaista. Bet tagad man nav vaļas. Atnāc rīt, kad gludināšu lielkundzes veļu, tad dziedāsim. Bet nu ej mājā — mamma nobēdāsies!

Abi bija nonākuši līdz mūra vārtiņiem. Jancis pateica māsai «arlabvakar» un teciņiem vien aizlaidās pa dārzu savās mājās.

— Mam, man gribas ēst… — bija pirmais, ko māte iz­dzirda no tikko pārnākušā dēla.

— Nu, kur tad nu biji, dēls, tik vēlu? — māte stingri uz­prasīja.

— Biju pie Marča — parādīju tam pakrasti un Liepavotu, tad uznesu Lotei ūdeni, un, mam, man gribas ēst…

— Pie kāda Marča?

— Nu, Ediņas dēla! Mēs tikām jau lieli draugi…

Ko Jancis tālāk stāstīja, nevarēja vairs lāgā saprast: māte bija vakariņas uzlikusi, un Jancis runāja ēzdams.

Drīz ieradās arī papus, noguris un iztvīcis pavasara darbos.

Arī viņš sāka ēst vakariņas garšīgi un nopietni, bet ne tik steidzīgi kā Jancis.

Pēc vakariņām puisēns pārsita lielo valriekstu, izskaidroja pamatīgi, kā pie viņa ticis, tad sadalīja to trīs daļās: divas uz­lika galdā, trešo apēda pats.

Bet papus atdeva savu daļu atpakaļ, teikdams, ka tam jau gan kodols labāk garšošot.

Arī mamma gribēja tāpat darīt, bet Jancis nebija ar mieru.

Pēc tam puisēns ātri noģērbās, nobučoja papum roku, bet mammai muti un — bija jau gultiņā.

— Vai tēvreizi ar noskaitīji? — ieprasīja pēc brītiņa māte, arī gulēt iedama.

— Jā! . .. — atsaucās miegaina balstiņa.

Tā beidzās diena, kurā abi vēlāk nešķiramie draugi Jancis un Marčs satikās pirmo reizi dzīvē.

Tas bija Jurģos Vīgantē.

Otru rītu, tiklīdz gaismiņa svīda, dārznieks jau bija augšā.

Nomazgājies un apvilcies viņš gribēja doties jau dārzu darbā, kad gluži negaidot Jancis izlēca no gultiņas.

Miegainām actiņām viņš apskatījās istabā un, redzēdams,. . ka tēvs grib pašlaik to atstāt, apspieda ātri uzmācīgās žāvas.

Bet tās tomēr skanēja viņa balstiņā.

— Papi — Jancis teica, gari stiepdams.

— Nu, kur tad tu, Janci, tik agri?

— Pap, vai treipūzī [2] sliekas var dabūt?

— Var gan.

— Pagaidi mani, pap! — puisēns lūdzās, kad redzēja tēvu uz durvju pusi ejam. — Es būšu tūliņ gatavs!

Tiešām, Jancis jau bija pusē apģērbies, pakampis vanniņu un izsteidzies ārā. Pēc maza brītiņa viņš jau mazgājās, vien­mēr runādams:

— Redz, es viņas jau vakar meklēju skaidienā, bet tur apakšā vēl iedus un neatradu nevienas. Zem akmeņiem ar zeme vēl cieta, tāda kā sasalusi. Tāpēc domāju, vai treipūzī nebūs: tur jau vīnam lapas.

Dārznieks neatbildēja nekā. Viņš rīkojās ap savu mazo koka pīpīti un uzmeta reizēm acis ar manāmu labpatiku mazajam dēlam, kas tik ņipri un steidzīgi taisījās līdznākt.

Jancis bija taisni tai brīdī gatavs, kad pirmā kūpošā taba­kas dzirkste iekrita dārznieka kuplajā, iesirmajā bārdā, pa­spīdēja un apdzisa.

Puisēns paķēra no krāsns ierītes tukšu sērkociņu cibiņu — dārznieks lietoja vienīgi patriotiskos sērkociņus, — iebāza ka­batā un izsteidzās tēvam pa priekšu ārā.

Tur Jancis atskatījās atpakaļ, vai tēvs arī nāk.

— Pap! Tev bārda deg! — viņš bailīgi iesaucās, tiklīdz tēvs spēra kāju pār slieksni.

Bet Jancis maldījās: tā bija tikai otra tabakas dzirkstele. Viņa tūliņ arī nodzisa.

Dārznieks pasmējās, bet tomēr izņēma pīpīti no mutes un noskurināja bārdu. Tad abi gāja tālāk uz siltumnīcu.

Rīts bija spirgts, kluss un mierīgs. Neviens zariņš nekustēja slaido papeļu galotnēs. Viņas it kā ilgodamās raudzījās augstu pār gājēju galvām dienvidos — savā tēvijā. Viņas skatījās mēmi, bet uzmanīgi, jo laikam reti kad varēja tik tālu redzēt kā šai rītā: gaiss bija patīkami spirgts un skaidrs līdz pašiem debesu augstumiem.

Un tīrs viņš arī bija un dzidrs kā Liepavota ūdeņi.

Naktī salna laikam, ziemeļos steigdamās, bija beidzamo reizi laidusies pār muižas pagalmu: izbraukātā ceļa ūdens peļķēs varēja manīt ledus kārtiņu, tik smalku kā zirneķļa tīkls. Bet viņš jau kusa, lai gan saule nebija vēl uzlēkusi.

Šur tur pa pagalmu redzēja nākam kalpu sievas ar smagiem nēšiem plecos. Viņas nesa lopiņiem ēdamo.

Arī dārzniece jau stāvēja pie akas un pumpēja ūdeni lielos, zaļos spaiņos — mājas vajadzībai.

Bet visi strādāja un gāja klusi, tāpat kā tēvs ar dēlu. Nevie­nam negribējās ar savu skarbo balsi traucēt pavasara maiguma pilno rītu.

Dārzniece brīnīdamās tikai paskatījās vīrā un dēlā, steigšus uzlika nēšus plecā, ieāķēja spaiņus un devās knaši istabā.

Dārznieks ar dēlu bija jau siltumnīcā. Ierādījis Jancim, kur vislabāk sliekas dabūt, tēvs gāja savā darbā.

Bet Jancis raka nadzīgi irdeno zemi, kur auga vīna stādi, un meklēja uzmanīgi.

Maz minūtēs cibiņa bija tārpiņu pilna. Jancis uzbēra viņiem nedaudz zemes virsū, lai būtu vieglāka dzīve, uzbāza vāciņu un izmetās viegli pa durvīm.

Mazu brītiņu vēlāk viņš jau stāvēja pie Marča gultas, kuras saimnieks patlaban ceļoja pa jaukāko sapņu valsti, kāda vienīgi bērniem pieejama.

— Marč! — Jancis sauca, mīlīgi gulētājā raudzīdamies.

Bet atbildes nebija: tikai vienmuļīga, dziļa dvašošana atska­nēja no Marča deguna un mutes, kas arī guļot stāvēja pusvirus. Pats Marčs, pēc vienaldzīgās izturēšanās spriežot, neievēroja nemaz jaunā drauga mīlīgo skatu.

Jancis kļuva nepacietīgs.

— Klau, Marč! Celies!

Un vienā rāvienā sega bija nost.

Tas līdzēja. Marčs grāba ar roku gaisā, it kā ķertu mušas, bet, nekā saujā nejuzdams, uzrāvās pēkšņi sēdus.

Abi īkšķi strādāja ap acīm.

Tad nāca garas un brīnum nopietnas žāvas un pēdīgi:

— Nu-ū? — un Marčs vislielākā izbrīnā skatījās Jancī.

— Celies — iesim!

— Jā … bet…

Jancim likās, ka Marčs taisās raudāt. Tāpēc viņš vēl spa­rīgāk sacīja:

— Kas par «bet»! Savelcies un nāc!

— Bet Liepavotu es jau zinu!

— Vai, kāds tu, Marč! Kas tad tevi Liepavotā ved? Iesim makšķerēt!

— Man nav makšķeres! — Marčs noteica tādā balsī, kur jo skaidri Jancis nomanīja šādu runas turpinājumu: «Liec tu mani mierā un skrej pats, ja gribas, kaut vai Daugavā!»

Nu bija Janča reize brīnīties. To viņš arī darīja, jo acumirklī pat ir manīgajam dārznieka dēlam nebija cita, ko darīt.

Viņam pietrūka, kā likās, šoreiz padoma, kā piedabūt biedru- līdznākšanā.

Bet Marčs ar pavisam necerētu atjautību aizstāvēšanām mākslā bija izlietojis īso pamiera brīdi.

Viņš gulēja atkal gultā savā nodabā un, pamazām Jancim šķelmīgu skatienu uzmezdams, pūlējās ar kreiso roku segu da­būt rokā.

Bet tas viņam neizdevās.

Jancis bija ar savu uzbrukuma plānu galā. Viņš runāja brī­num stingri, un pat Marčs palika brītiņu pavisam mierā.

— Ko niekojies! Se — velc bikses kājās! Man divas makšķe­res — es došu tev vienu. Aķu gan man nav vairāk; bet sliekas jau piemeklēju.

Un piepeši Marča sega atradās uz grīdas, un bikses — gultā.

— Jā . .. jā … Bet es jau nemā-m! . .. nemāku .. . Ačī! — nošķaudījās Marčs un tad nobeidza: — Makšķerēt…

Bet Marčs nobeidza daudz mierīgākā balsī, nekā iesāka.

To gan bija paspējis saules stars, kas tikko kā tīra zelta strīpa iestiepās pa logu, nevis Jancis.

— Gan jau mācēsi, kad ierādīšu. Bet pasteidzies tak! Mēs nokavējam pašu izdevīgāko laiku: ap saules lēkšanu zivis vis­labāk kožas.

Un nemaz nevar zināt, kā viss būtu beidzies, ja gultiņa ne­būtu bijusi tik augsta.

Marčs sniegdamies mēģināja krist vai, pareizāk, izvelties, bet Jancis to notvēra īstā laikā un nostatīja uz kājām, pats segu gultā iesviezdams.

Tā beidzot Marčs bija laimīgi no gultas ārā un stāvēja pats savās kājās.

Pašlaik viņš beidzamo reizi nožāvājās, paskatījās priecīgi smaidošajā Jancī un, pilnīgi savu varu apzinādamies, teica:

— Padod nu man bikses un svārkus!

Jancis izpildīja visu veikli un ātri.

Tikai, svārciņus padodams, viņš ieminējās:

— Tu tak papriekš mazgāsies …

Bet, kad Marčs uzskatīja viņu brīnīdamies un nicīgi, it kā sacītu: «Nu, to mēs paši gan labāki zināsim!» — Jancis neteica arī vairs nekā.

Viņš tikai uzmeklēja vēl Marča cepuri un uzlika to, kamēr draugs svārkus sapogāja, pēdējam galvā.

Viss bija kārtībā, nu vajadzēja vienīgi sākt iet, bet Marčs vēl stāvēja un, kā rādījās, domāja par kaut ko ļoti svarīgu.

— Nū! — Jancis nepacietīgi iesaucās.

— Bet es jau vēl neesmu brokastis ēdis … — Marčs ne­droši, it kā šaubītos savu pašu vārdu patiesībā, paskaidroja.

— Es ar ne; bet līdz brokastīm būsim atpakaļ un, ja mums labi lobsies, varēsim paši savas zivis uzcept!

Tas līdzēja. Marčam likās, it kā jau manītu garšīgo ceptu zivju smaržu.

Viņš norija, Jancim nemanot, krietnu siekalu ņēmienu, un brītiņu vēlāk abi draugi tecēja jau naigi pa celiņu no kalna lejā.