STABURAGA BĒRNI

6

Jancis pamet acis uz lielās liepas pusi kalnā, kur stāv liel­gabali, un tad tālāk pār slaidajām papelēm*, kas aug taisni kā divas milzīgas sveces pie slitas iepretī dārznieka dzīvoklim.

Jancim liekas, ka pēdējie saules stari būtu aizmetušies šo triju koku galotnēs un nu netiek vaļā.

Bet nezin vai tie tikai saules stari? Tie taču balti un skaidri, bet šitie sārti kā kvēlošas ogles.

Tas laikam būs vakara sārtums, kas atlaidies no tālās debess malas apsegt nakts dusā kuplo pakrasti, krastu un Daugavu, bet nu, aizķēries triju milžu galotnēs, netiek vairs lejāk.

Tomēr tā varbūt arī labāk, kad tīrā debess sega neaizsniedz zemi: zeme vēl mitra un irdena, kā jau pavasarī. Varbūt tāpēc pakrastē viss tik kluss, tik silti kluss, jo tur gaisos krāšņais sau­les plīvurs aizsargā leju pret aukstajiem pasaules vējiem.

Jancis skatās un klausās, klausās, gandrīz vai dvašu aizturē­dams. Viņam tiek tā ērmīgi, tā kā bailīgi ap dūšu, lai gan vēl pavisam gaišs.

Un Jancis stāv, joprojām pie staba piespiedies, un nedrīkst kustēties.

Mazā dvēsele jūt, ka šādos vakaros arī zālīšu saknītes un puķu dīglīši uzmanīgi klausās apakš zemesmātes segas, vai ne­dzirdēs aiz kalna briesmīgo ziemeli sasvelpjamies ar saviem palīgiem.

Un Jancis taču nedrīkst traucēt mazos vaņģiniekus šajā sva­rīgā darbā: viņš arī klausās uzmanīgi, it kā palīdzēt gribē­dams, klausās un skatās, un redz, ka drošākie asniņi jau bāž zaļo galviņu ārā, lai pārliecinātos, vai tad tiešām ziemelis ne­nāk šos ar baltajām sniega pikām triekt atpakaļ zemē.

Šādā vakarā arī pumpuriņi nogrūž silto ziemas cepurīti uz vienu ausi, lai kaut ar vienu actiņu paskatītos, no kuras puses tad nāk šī siltā vēsma.

Bet vēsma jau vairs nenāk — viņa jau klāt un glauda un paijā savus mīlulīšus!

Un paskat, paskat, cik nu pārgalvīgs tiek mazais pumpurs: viņš nosper silto cepuri zemē un atpogā plaši savus šauros svārciņus!

Nu, nu, mazo nebēdni, kad tikai nav par agru!

Bet tur bērza slaikajā zara galā sariešas spožs piliens. Tā nevainīgā prieka asara: dabas mīlestības dvaša aizsniegusi arī bērza sirdi. Sirmais koks notrīc lēnām, un pilīte nokrīt zemē.

Bet Jancis pēdējo nemaz neredz: viņš skatās jau atkal ledus pilnajā Daugavā.

Top arvien tumšāks, un ledus gabalu cīņu vairs nevar tik gaiši saredzēt. Bet Jancis stāv vēl, tāpat pie staba piespiedies.