STABURAGA BĒRNI

6

— Pusdienas vēl nebūs gatavas, — Jancis teica, palūkoda­mies saulē, kad bija nonākuši līdz Liepavota celiņam. — Iesim peldēties!

— Iesim! — Marčs atteica.

Puisēni devās pa radžu kāpšļiem lejā.

Pie avota tikuši, viņi nodzērās skaidro ūdeni, lai gan nevie­nam īstenībā dzert negribējās.

Tad viņi gāja tālāk lejā.

Liepavota celiņš, kā jau visi stāvu krastu vai kalnu ceļi, iet lauztos līkumos, šim trīs tādi līkumi.

Otrā līkuma galā Jancis nogriezās no celiņa, pakāpa pāris soļu pa nekārtīgi sagulušajiem klinšu bluķiem uz augšu un at­vāza kādu platu, plānu radzi.

Aiz tās parādījās tumšs, neliels caurums krastā. Jancis iebāza roku, pameklēja brītiņu caurumā un izvilka no turienes vispirms vecu dārznieka nazi ar tādu galu kā vanaga knābis, tad — ne­lielu žebērkli, kam zobi bija no vienkāršām naglām, zināms, bez kādām atskabargām, tad pagaru rungu ar plakani notēstu galu un pēdīgi — ne visai garu, gludi noēvelētu dēlīti.

Minētās lietas viņš pa kārtai nodeva Marčam, kas brīnīda­mies raudzījās savādajās lietās, aizslēja radzi atkal caurumam priekšā un gāja uz ūdens malu.

Starp stāvo krastu un ūdeni bija paprāvs gabals, jo Daugava bija stipri nokritusies. Marčam nācās diezgan cīnīties, pirms tika galā.

Kaut gan Jancis tam bija atstājis tikai dēlīti, ko nest, tomēr Marčs tūliņ pēc pirmiem diviem drošiem soļiem sāka iet ļoti šau­bīgi: brīžam noliecies uz vienu pusi tik viegli, it kā gribētu tur manīgo žubīti tvert; brīžam atkal pasviedās uz otru pusi, it kā nezvērs kāds būtu iekodis kājā; tad atkal likās, ka mazais dēlītis pašlaik novilks Makru ceļos.

Katru no šiem mēģinājumiem Marčs pavadīja sāpīgiem vaib­stiem un skatiem, dziļām nopūtām un pusdusmīgiem vaidiem.

Reiz viņš palika pat stāvot un paskatījās it kā izsamisis apkārt.

Visas ceļa grūtības cēlās no mazajiem klinšu gabaliem, kas neredzētā skaitā un pulkā bija sasvaidīti, mazākais, tik tāli, cik nu Marčs varēja redzēt, gar visu Daugavas malu.

Un — kas visnepatīkamākais — katrai no šīm šķeltnēm paši asākie stūri bija pagriezti augšup, un, tiklīdz Marčs spēra soli — viņš gāja, tāpat kā Jancis, basām kājām, — tam vajadzēja — un vienādi pavisam negribot — mīt šiem asajiem stūriem tieši virsūf

Un Jancis?

Jā, Jancis! Tas jau gāja kā pats deviņš pa radzēm: aizvien lēcieniem, lēcieniem un ne soļiem.

Un kā viņš tā varēja, Marčs nemaz nespēja saprast: katru reizi, kur nāca Janča kāja, atradās gluda radze, kamēr Marčam vajadzēja mīt taisni asajiem stūriem virsū!

Marčs saņēmās.

Jancis stāvēja jau ūdens malā un raudzīja ar kāju, vai tas silts vai auksts.

Marčam taču arī vajadzēja to darīt. Viņš ievilka elpu un meta varenu lēcienu.

Tai pašā acumirklī dēlītis nodārdēja pie Janča kājām.

Jancis atgriezās un sāka smieties pilnā balsī: Marčs gulēja garšļaukus zemē un pašreiz ķepurojās, lai uzceltos. Stīvi, it kā dažs kauls būtu nekārtībā, viņš uzslējās augšā.

Marčs likās ļoti sapīcis par notikušo. Tai pašā vietā palik­dams, viņš noliecās un sāka vērīgi apskatīt kreisās kājas īkšķi.

— Nu, kas ir? — Jancis jautāja.

— Nositu pirkstu … — Marčs atteica.

— Stipri?

— Jā, liela skramba. Asinis lai tek. — Un Marča balsī ska­nēja skaidri dzirdami apspiestas raudas.

Jancis piegāja nelaimes vietai klāt.

— Ej nu ej, Marč! Tas jau tīrais nieks! Iemērc ūdenī — gan būs vesels! Nevajag tā lēkt.

— Jā, kā tad tu vari?

— Vajag iemanīties, — Jancis noteica un, vienā acumirklī īsos svārciņus un pārējo apģērbu nosviedis, tādiem pašiem, ja ne vēl lielākiem lēcieniem metās Daugavā.

Ūdens šķīdin šķīda uz visām pusēm, un Marčam likās, ka dažas piles uzskrēja gaisā vienādā augstumā ar krasta malu. Bet, kur Jancis nogrima, sagriezās tikai balts ūdens.

Marčs ieplēta muti un aizmirsa izvilkt roku no kreisās pie­durknes, arī mute viņam redzami paplētās it kā kliegšanai: vi­ņam likās, Jancis pašreiz slīkst. . .

Bet nē: tur jau viņš, rau, atkal parādās ūdens virsū un, spro­gaino galvu purinādams un slapjumu spēcīgi no nāsīm pūz­dams, teic:

— Marč! Bet tad tik ūdens silts! Velcies drīzāk!

Marčs pasmaida laimīgi un stāv jau ar vienu kāju Daugavā. Bet ūdens viņam nemaz neliekas tik silts, kā Jancis slavē.

Lēnām, gluži lēnām tikai viņš iedrošinās iet dziļāk, lai gan Daugavas dibens te līdzens kā galds.

Ir gan arī te šur tur pa akmenim, bet tie jau tik lieli, ka katru var gaiši saredzēt skaidrajā ūdenī. Mazie visi no lediem pava­sarī sadzīti garajos sēkļos jeb gārdos, kas no malas stiepjas gandrīz līdz pašam Daugavas vidum.

Tā kā tagad ūdens mazs jeb īstenāk — nokrities, gārdu vir­sus pilnīgi sauss un tikai nedaudz vietās ūdens sūcas tiem vai nu tieši pāri, vai arī cauri.

Cik Marčs var pārredzēt, gārdu līdz Staburagam kādi četri vai pieci. Gals dažiem pret, dažiem pa straumei.

Vidzemes pusē viņu nemaz nav, jo tur Daugava dziļāka. Bet te Kurzemes malā balto dibenu var redzēt līdz pašam Dau­gavas vidum — tik sekls te ūdens.

Marčs iesāk piepeši elsot ļoti ātri — ūdens tomēr, salīdzinot ar saules stariem, nežēlīgi auksts. Marčs apstājās, lai apdomātos, kā labāk un vieglāk tikt ūdenī. Bet te pavisam negaidot ierodas Jancis tam līdzās, un nākamajā acumirklī viņš jau laiž Marčam briesmīgi lielu un aukstu ūdens blāķi virsū.

Kā Jancis to paspēj izdarīt, Marčs nevar nemaz saprast — viņš mana tikai visas varavīksnes krāsas gar acīm nozibam un — viens divi! — smagi sēkdams un «Vai dieviņ!» kliegdams, sprūk no Daugavas sausumā.

— Marč! Marč! Nu neskrien tak malā! — Jancis sauca, bet nekas nelīdzēja: klupdams krizdams Marčs devās no ūdens ārā un apstājās tikai pie novilktām drēbēm.

— Marč, tu esi tīrais meitietis! Nu jau pašreiz apmērcē- jies — un skrien malā!

— Jā, jā … — Marčs saka dusmīgi un ņem kreklu, it kā taisītos ģērbties.

— Bet, Marč, tu tak nepaliksi nepeldējies? — un arī Jancis iznāk malā.

— Negribu, — Marčs atrūc, labo roku krekla piedurknē bāzdams. — Kad tu tā dari!

— Pagaidi drusciņ, Marč. Vai tu zini par Pēteri Lielo?

— Man nevajag nekā zināt!

— Redz, Marč, tas bija visas Krievijas ķeizars. Tik gudrs un bagāts kā visi ķeizari, bet arī viņš lēca ūdenī, kad vajadzēja zaldātus glābt, un vēl ziemas laikā — jūrā! Zināms, viņš nu mā­cēja arī peldēt. Oho! Tas mācēja visu ko, bet. ..

— Jā, vai tad viņam arī kāds šļakstināja ūdeni virsū? — Marčs iemeta rūgtu pārmetumu starpā, bet apstājās tikpat krekla vilkšanā.

— Vai domā — gan ne? Na, vai tu arī zini, kādi jūrā viļņi? Tādi kā muižas klētis. Un, kad tāds vilnis nāk, tad tik turies! Tur ir Pēterim bija ko noņemties, bet tas jau bija stiprs un mācēja arī peldēt. Es gribēju arī tevi iemācīt.

— Jā, bet kāpēc tad tu šļakstinies ar ūdeni?

— Nu, tu gāji kā meitietis Daugavā! Vai tad puika kādreiz tā iet? Vienā drāzienā vajag — skriešus! Tad aukstuma ne manīt nemana! Redz, šitā!

Un Jancis drāzās atkal iekšā, ka ūdens vien šķīda un prieks bija redzēt.

Marčs nosvieda kreklu.

Tas tiešām bija kauns — lai nu Pēteris Lielais — viņš bija ķeizars! — bet tas taču bija kauns, ka Marčs nevarēja tikpat daudz kā Jancis!

Marčs sapurinājās.

— Paņem dēlīti! — Jancis sauca no Daugavas, noģizdams Marča domas.

Marčs paķēra dēlīti un metās Daugavā.

Ūdens gan laikam nebija nemaz siltāks kā pirmāk, bet visā uztraukumā Marčs tiešām nemanīja vairs nekāda sevišķa auk­stuma.

Pēc brītiņa ūdens viņam rādījās jau ļoti silts, puisēni lēkāja, smējās un šļakstinājās tajā, kā jau nebēdņi.

— Parādi nu! — teica Marčs.

Jancis paņēma dēlīti, bet papriekš ar tā palīdzību uzlaida Marčam tādu ūdens strāvu kā puse Daugavas, par ko šis tagad ir ne domāt nedomāja malā skriet, un tad sāka rādīt, kā jā­mācās ar dēlīti peldēt.

— Gulsties, re, šitā ar krūtīm dēlītim virsū, ar rokām iries uz priekšu, ar kājām sit ūdeni — tad ies! — Jancis teica, un Marčs sāka mēģināt.

Pirmajā reizē gan ūdens ar šalti ieskrēja Marčam mutē, bet viņš norija to un pūlējās dūšīgi tālāk.

Kad bija nokusis un vairs nevarēja, viņš noskatījās Janča veiklībā, kas gluži kā zivs peldēja gan sāņus, gan guļus, gan augšpēdus.

Un, kad Marčs apdomāja, ka Jancis tik tāli vienīgi ar dēlīša piepalīdzību ticis, — un nezin, vai pat ķeizars Pēteris par Janci labāk mācēja, — Marčam radās atkal no jauna ir spēks, ir dūša.

Un viņš ņēmās atkal.

Beidzot tomēr pietika. Marčs izkāpa jau malā un sāka ģērb­ties; Jancis vēl paliķa ūdenī, platās radzes cilādams.

Zem tām aizvien slēpās vai nu gruņģi, vai vēži — to Jancis zināja.

Un kas tiem bija par platām acīm, sevišķi pēdējiem, kad pa­visam negaidot ieraudzīja saules gaismu un Janci!

Daži no tiem palika pavisam nekustīgi savās vietās, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, — tie bija gudrenieki. Tos noķert bija visgrūtāk: tiklīdz pielika roku ūdenim — vēzis bija jau ga­balā, un nekad nevarēja iepriekš zināt, uz kuru pusi gudrenieks dosies.

Par šo vēžu sugu Jancis prātoja visvairāk: viņam gribējās tos pārspēt, bet līdz šim viņam īsti labi negribēja vēl veikties.

Daži turpretī, tiklīdz pacēla akmeni, izplēta un saslēja lielās kājas kā ragus pret Janci — tie bija sirdīgie.

Retumis un tikai pēdējā briesmu brīdī viņi metās bēgt.

Noķert viņus bija viegli. Bet arī Janča rokās viņi nezaudēja dūšu: kad puika iebāza pirkstu izplestajos nagos, tie spieda to aizvien jo sirsnīgi un brīžam pat tik dziļi jūsmīgi, ka vēzis bija acumirklī jālaiž ūdenī atpakaļ.

Tas, zināms, notika visai reti, jo Daugavas vēži tik mazi, ka Jancim no tiem nebija nekādas bailes, un šādā ceļā viņš domāja tos krietni izķircināt un atradināt viņiem sirdīgo dabu.

Beidzot bija vēl viena suga — miegamices, melanholiķi.

Tiem bija viss viena alga: vai gulēt zem akmens vai saulītē, vai Janča rokā. Pat verdošā ūdenī nezin vai viņi kļuva dzīvāki.

Jancim viņi likās pussprāgoņi un tik pretīgi, ka viņš svieda tos aizvien tik tāli Daugavā, cik vien varēja.