STABURAGA BĒRNI

17

Tā Jancis staigāja visu ziemu: sestdienās tālo ceļu līdz mā­jām — un tās bija laimīgas dienas! — un svētdienās atkal uz skolu.

Bet tad Jancis kļuva visai kluss, un, jo tuvāk nāca skolai, jo nopietnāka kļuva seja un izturēšanās.

Pašā skolā puisēnu nevarēja gandrīz ne pazīt.

Tur viņš smējās reti, tik ļoti reti, it kā savā mūžā nebūtu to vēl lāgā iemācījies. Un, ja atgadījās kaut kas, par ko citi rāva pilnā kaklā un arī Jancis nevarēja noturēties, tas iznāca tā īsi, sausi, it kā pēc pavēles.

Bet tas atgadījās gaužām reti. Puisēns, lai sēdēja vai stai­gāja, bija aizvien nopietns, domīgs, tāds kā bēdīgs vai no­spiests.

Bet sestdien — kas par ņiprumu un dzīvību radās spodrajās acīs, tiklīdz puisēns bija izgājis pakrastei cauri!

Smiekli, sirsnība, jautrība kā lītin lija ap Janci, kad runāja ar Mārču vai mammu.

Kas gan skolā varēja domāt, ka zem šī sastingušā ģīmīša slēpjas tik daudz žirgtuma un dzīvības, un kas gan spēj nore­dzēt, ka šīs sprikstošās acis var tapt sausas un vienaldzīgas?

Un tomēr tas notika vienā un tai pašā īsajā ziemas dienā.

Mācīties Jancis mācījās tāpat kā sākumā — dedzīgi, uzcītīgi.

Tas viņam tagad izlikās arī tā kā vieglāk, jo viņš bija iema­nījies apieties ar savu nemiera — musinātāja garu, kas pirmajās dienās mocīja puiku tik nežēlīgi. Tagad tas bija jau daudz rā­māks.

Bet brīžam viņš tomēr pielīda klusītiņām pie Janča, īpaši, kad puisēns mācījās ģeogrāfiju.

— Vai tu domā, ka esi jau gudrāks, ja zini, ka šo salu sauc par Formontēru? — gars čukstēja.

Puisēns tad aizvien paraustīja it kā atkratīdamies labo plecu un uzskatīja savu galda biedru tai pusē.

Bet atbildēt neatbildēja nekā: viņš zināja, ka tā garu aiz­trenkt visvieglāk.

— Nu teic jel: kas tā tāda par saules sistēmu, ja esi tik gudrs? Tu tak zini visu garo vārdu rindu, — gars kārdināja.

Bet Jancis nelikās ne dzirdot.

Tikai ģeogrāfijas grāmafu viņš nolika plauktā un paņēma Neikena pirmo daļu.

— Vai domā, ka esi jau gudrāks, kad zini pateikt «Blitz- ableiter [11] », — gars neatlaidās. (izrunu viņš bija noklausījies pa­šam Jancim, to puisēns manīja skaidri.)

Jancis paraustīja atkal plecu un paskatījās uz galda biedru, bet cieta klusu.

— Vai tu zibeņnovadītāju esi kādreiz redzējis? — gars atkal mulsināja. — Nu pasaki jel — kāds tas izskatās?

Jancim liekas, it kā smietos kāds viņam aiz muguras. Puisē­nam iezibas acis, un viņš apsviežas ātri apkārt.

Bet tur viss klusu; katrs mācās savā nodabā.

Tad Jancis noliek arī Neikenu plauktā un iet ārā: tur gars viņam līdzi nedrīkst nākt, tāpat mājās arī ne.

Tikai vienā ziņā Jancis paliek tāds pats mājās, kā skolā: jo tuvāk nāk pavasaris, jo bālāks top puisēnam citkārt ziedošais vaigs, un pat mājās siltā vēsma nespēj noturēt senāko sārtumu.

Daudzkārt māte noskatās ilgi dēlā, un viņas balsī skan dziļš žēlums — vairāk jūtams, kā dzirdams, — kad saka:

— Jums gan skolā laikam dikti daudz uzdod ko mācīties?

— O jā! — Jancis atsaka. — Bet tas nekas, kad viegla galva.

— Nu jā! Mācies vien, dēls, mācies, — māte nosaka it kā lūgdamās un glauda bālo vaigu. — Gan jau pēcāk dzīvē pats atradīsi.

Vai tad tiešām mamma zinātu, kā viņam īstenībā iet skolā?

Ē! Ko niekus! Tas Jancim laikam tikai tā izliekas vien.

18

Apmēram tā mamma runā arī šodien, kad viņi visi trīs — Marčs arī atnācis vados — stāv ceļa galā pie Daugavas malas mazliet lejāk dzirnavu upītes grīvai.

Ir jau seba svētdienas pēcpusdiena, un Jancim būs stipri jāsaņemas, lai pirms tumsas tiktu skolā.

Puisēns jau taisās iet pār ledu, tomēr kavējas brītiņu un vēl brītiņu: viņam liekas, ka būtu kaut kas jāpasaka mammai, — bet kas? Acumirklī nevar nekādi atcerēties.

Kamēr nu viņi stāv klusēdami, Daugava nes steidzīgi vilni pēc viļņa tiem garām.

Un viļņi top katru dienu lielāki un augstāki, jo pavasaris ■stipri jau darbā.

Pakrastē sniega vēl diezgan, un dažā ceļa vietā viņš izskatās tāds pats ciets un sagūlies kā ziemā. Bet, tiklīdz iesper kāju, sniegs itin kā mests lec gaisā un izšķīst uz visām pusēm.

Brīžiem sniega drumstalas iešļakst sejā, un tad liekas, it kā tas nemaz nebūtu aukstais ziemas sniegs, bet pavasara spirgtais ūdens.

Citā vietā sniegs atkal izskatās tāds pats tīrs un sauss kā stingrā salā.

Bet piepeši no viņa izriešas tīra, spodra pilīte, pazib un pa­zūd nezin kur. Pēc tam otra, trešā, un, re — jau vesels strautiņš rit, skanēdams gar izliekušos bērza sakni, sirmo akmeni, pār sūnām un zemē iemītiem zariņiem uz Daugavu!

Un pakrastē tagad jau īsti daudz tādu strautiņu, nevarēdami zem smagā ledus pakļūt, dodas pa virsu tālāk, kamēr nonāk vaļējā vietā.

Un tāda vieta ir tagad krāce starp Vīganti un Lazdām.

Tur ūdens stipri straujš; izčaukstējušo ledu viņš jau salauzījis, un nonesis lejā varbūt līdz pašai Koknesei.

Pat ne nolasmaņa tur vairs nav ne vienā, ne otrā pusē.

Tikai, sākot no ceļa gala, augšup — plēsā — ledus vēl turas. Bet arī tur jau daudz cietis no pavasara siltās dvašas.

Viņam pa virsu gar vienu un otru malu dodas diezgan stipra ūdens strāva, un tikai Daugavas vidū ledus, kā teic, vēl' sauss.

Beidzot tikpat Jancim jādodas tālāk. Kulīti ar maizes kukuli mugurā labi norīkojis, viņš atvadās no pavadoņiem.

— Ardievu nu, dēls! Ej vien uzmanīgi pa ledu, ka nepakrīti un nesamērcējies, — māte saka, un Jancis savelk zābaku stulmus labi augstu — stulmi stipri un labi, nelaiž ne pilītes cauri — un dodas dūšīgi uzplūduma strāvā, kas dziļākā vietā sniedzas gan­drīz līdz ceļiem.

Laimīgi cauri ticis, Jancis apgriežas, pasmaida, pavicina ce­puri un tad, vērīgi ledū skatīdamies un šaubīgākajās vietām spieķi uzsizdams, iet atkal tālāk.

Bet mamma ar Mārču paliek vēl malā stāvam.

Jancis var būt sasniedzis jau Daugavas vidu, kad piepeši dzird kādu bailīgi iekliedzamies.

Puisēns atsitas atpakaļ un redz, ka mamma mētā rokām un runā kaut ko steidzīgi un uzbudināti, bet Marčs stāv kā sa­stindzis.

Tai pašā acumirklī arī Jancim top tā ērmīgi ap dūšu.

Liekas, it kā Vidzemes krasts sāktu pamazām kustēties un> grimt uz vienu pusi.

Puisēns pamet acis Daugavai augšup un ar joni dodas skrie­šus turp.

Vai tad tiešām? Vai tas varētu būt?

Puisēns apstājas: skrējiens par vēlu!

Melnā strīpa, kas sākumā kā diegs stiepās pār ledu, top aiz­vien platāka un platāka.

Nav ko šaubīties: viļņi atkal nolauzuši ledus gabalu, un Jan­cis stāv tam virsū.

Tagad gan viņš, kamēr peld mierīgā ūdenī, vēl liels kā plosts, bet cik ilgi?

Kad nāks krāce — re, jau tagad viņš pārdalās uz pusēm, — ko tad?

Jancis pavirzās ledus gabala vidū, noliek kulīti un stāv sa­rāvies, neziņā sastindzis.

Viļņi brāžas gar ledus malām un viens pēc otra lec virsū, un katrs nākamais uzlec tālāk par iepriekšējo.

Vai viņi tik visai nepacietīgi pēc nabaga puisēna?

Bet tur pret Staburagu Daugavas vidū stāv milzīgais akmens. Viļņi mutuļo un lūst tur varenā spēkā, viņam pāri veļoties.

Bet ledus gabals virzās vienaldzīgi akmenim aizvien tuvāk un tuvāk — taisni virsū!

— Būtu jel kliedzis! Būtu tak saucis palīgā! — mamma runā stipri un ātri elpodama.

— Palīdziet, glābiet, ļautiņi! — viņa mēģina pati, tikai balss aizmetas kaklā un izskan, un pazūd turpat ūdens šalkoņā.

Bet ledus gabals virzās aizvien tuvāk un tuvāk briesmīgajam akmenim.

Velti dārzniece raugās apkārt: šai malā nav nekur laivas. Tikai Lazdām Vidzemē — redz, kur viņa guļ, izvilkta sausumā.

Kaut jel kāds no turienes ieraudzītu nelaimīgo!

Bet kas nu — tagad jau svētdiena: vai tik kāds maz mājās?

Bet ledus gabals peld tālāk un tālāk. Tagad viņš jau pašreiz iepretim Liepavotam.

Dārzniecei līst asara pēc asaras pār vaigiem. Viņa slauka tās steidzīgi priekšautā, jo tās kavē skatīties. Bet noslaucīto vietā rodas vienmēr jaunas un met vecajām acīm miglu priekšā.

Dārzniece grib kaut ko teikt, bet lūpas dreb un raustās, un neviena skaņa nenāk tām pāri.

Ledus gabals Liepavotam iet garām.

Piepeši dārzniece nodreb pie visas miesas un dodas uz ūdens pusi, it kā gribētu mesties iekšā.

Bet tad viņa apstājas pašā malā un saka drebošā balsī:

— Marčiņ, dēliņ, tev vieglākas kājas … Esi nu, mīļo puisīt, tik labs, pārteci uz Lazdām — tu jau redzi! Steidzies! Steidzies, manu labo dēliņ!

Marčam tas nav divreiz jāsaka.

Viņš tikai brīnās, kā pašam neienāca šīs domas, un Marčs metas slaidā lēcienā uzplūdumā iekšā.

Pārbridis uzplūdumam, viņš dodas kā vējš pār ledu tālāk, izbrien Vidzemes uzplūdumu un nu gar stāvo klints krastu lai­žas uz Lazdām.

Bet ledus gabals peld, jau stipri līgodamies, tālāk.

Jancis novilcis mēteli un taisās arī tā kā svārkus vilkt.

Ko tad viņš?

Vai tad šādā ūdenī maz iespējams peldēt?.. .

Bet kas tad Marčam?

Dārzniece paskatās un sastingst. Marčs neiet vairs tālāk, bet stāv, krastam piespiedies.

Dārzniece ievaidas un saķer galvu abām rokām.

Vai tad tiešām nav vairs nekāda glābiņa?

Kā tad viņa to aizmirsusi? Tur jau Marčs netiek garām: tur dziļais ūdens viļņo gar pašu stāvo krasta sienu!

Ja spers soli, straume var Mārču pašu ieraut dzelmē.

Pagalam! Pagalam!

Bet ko tad nu Marčs dara?

Viņš mēģina, radzēs ieķerdamies, uzrāpties stāvajā krasta sienā!

Ak bērniņ, bērniņ! Vai nu tur kādam iespējams uzkāpt? Pat vāverīte nevar tur uzrāpties augšā!

Pamocījies Marčs stāv atkal pirmajā vietā, stāv un domā.

Bet ledus gabals jau netālu no Staburaga.

Piepeši dārzniece dzird kaut ko noplunkšam. Viņa paska­tās — Marčs pazudis no baltās klints sienas .. .

Vai viņš iekritis jeb ielēcis pats ūdenī?

Vēl dārzniece redz, ka Janča ledus gabals iegriežas bries­mīgajā līcī, tad kā pa sapņiem redz kaut ko melnu izlienam no ūdens tai vietā, kur Vidzemē nobeidzas stāvā klints siena.

Tad viņa saļimst bez samaņas ūdens malā …

Bet vēsie viļņi steidzas, strauji šalkdami, savā mūža gaitā aizvien tālāk un tālāk, visam vienaldzīgi garām un pāri.

Cik ilgi dārzniece gulējusi — viņa nevarēja atjēgties.

Bija jau tāda kā krēsla, kad viņa pamodās.

Viss apkārt kluss un mierīgs, it kā nekas nebūtu gadījies.

Vai tad tiešām nekas nebija noticis?

Bet klau! Kas tad tur runā?

Vai nav Jancis?

Māte skatās un skatās, bet acīs tāda migla, ka nevar nekā saredzēt.

Vai tad tie patiešām būtu tikai uztraukuma murgi?

Bet nē — nē! Augstais dievs! Taču nē!

Redz, tur jau Vidzemes augstajā krastā taisni pretī stāv mazs vīriņš, vicina cepuri un sauc pilnā balsī:

— Mam, mam! Nebīsties nekā: esmu pilnīgi vesels! Bet nu ardievu, mam! Jāsteidzas uz skolu. Ardievu — līdz sestdienai!

Tad mazais vīriņš apgriežas, un baltā kulīte nozūd aiz tum­šajiem krasta paegļiem.

Māte grib viņu saukt, saukt, lai nāk atpakaļ, mazu, mazu brī­tiņu lai nāk atpakaļ, te šurp — tuvu tuvu pie nemierīgās, iz­mocītās sirds, lai arī tā pārliecinātos: vai tas patiešām Jancis, viņas Jancis?

Bet balss viņai kā atņemta.

Dārzniece saņem tikai rokas cieši vienu otrā un noslīgst Dau­gavas malā bez spēka ceļos.

Bet pa bezbēdīgajiem viļņiem peld aizvien tuvāk Kurzemes pusei Lazdas tēva vieglā laiviņa.

Viņas vidū sēž mazs, bet resns, kažokā satuntuļots stāvs.

Brīžam tam uznāk gan tādi kā drebuļi, bet viņš tomēr smaida laimīgi.

Tas — dūšīgais Marčs.