STABURAGA BĒRNI

2

Krāsns bija izkurējusies.

Dārzniece rauša pašreiz ogles ārā, lai karstajā klonā iebērtu nelielu groziņu kartupeļu ikdienišķām vakariņām.

Tad viņa paņēma pannu un sāka tajā turpat krāsns priekšā oglēs cept noķerto vēdzeli.

Dārznieks sēdēja netālu no krāsns uz maza soliņa. Svārkus viņš bija novilcis, jo kavējot darbā, un sēdēja tikai kamzoļos, kas Jancim ļoti patika. Tādus viņš jau sen bija nodomājis iegā­dāties, kad būs liels, jo kamzoļi bija mīksti un silti, un skaisti sarkani.

Dārznieks bāza garkūli zaķa ādā, lai labāk izkalstu, kamēr Jancis stāvēja turpat līdzās un skatījās.

— Tā! Nu āda zemē — un beigts! — Jancis sacīja.

— Jā … Nu tikai jālūdz mamma, lai iztaisa krietnu cepeti, — dārznieks noteica, izņēma kaļķīti no mutes un nokāsējās.

— Kas mammai daļas gar jūsu zaķi! — dārzniece atteica, vienaldzīga likdamās. — Sameklējuši nezin kur lopiņu, kas var­būt jau nedēļām gulējis, — nu lai taisu cepeti! Tad ta padoms! Reizi jau gan ir paši varējāt pamēģināt.

Kamēr mamma runāja, Jancis skatījās platām acīm, viņš grie­zās atkal pie papus:

— Nez, pap: vai cilvēkiem ar tā ādu var novilkt?

— Cilvēkiem?… Varbūt. . . Bet kas tad nu . . .

— Vai tu, pap, māki to?

— Nē .. . Kas nu …

— Bet kučieris māki

— Kučieris?! — Un papus ar mammu abi paskatījās dēlā.

— Jā! Viņdien, kad iegāju stallī — man tur… vajadzēja tādu drusciņ astru makšķerēm, — viņš teicās man ādu pār acīm novilkt, ja vēlreiz ienākšot.

— Nu, ko tad tu ej, kur tevis nevajag! Var jau būt, ka ku­čieris arī kādreiz izdara, ko solījies.

— Bet nez vai tad stipri sāp?

— O jā! Iedomā vien, kā sāp, kad iegriež pirkstā.

— Bet tad jau var nomirt.

— Var ar. Godīgiem cilvēkiem jau nu gan tā nedara, tikai tādiem . ..

— Bet zaķiem tomēr mauc! — Jancis iekrita runā, kad ma­nīja, kurp tā griežas. — Un es nemaz nesaprotu, kā nu kungi var šaut nabaga zaķīšus. Vai tad tie kam ļauna dara?

— Kungiem gribas cepeša, — papus atbildēja. — Un tad zaķis nav nebūt tik godīgs, kā izliekas: ej vien paskaties skolas dārzā, gan redzēsi, cik daudz ābelīšu nav apgrauzuši! Ko tad, ja vēl viņus nešautu? Tad jau noēstu visus kāpostus līdz ar ābelēm!

— Bet viņus tak var aiztrenkt.

— Jā, ej nu stāvi šādā salnā visu nakti! Un vai tad šo viens vien? Vienu aiztrenc — otrs klāt!

— Bet senāk, pap, tu esot tak gājis?

— Jā — senāk! Kur nu tie laiki!

Un papus iesāka atkal stāstīt par jaunības un spēka laikiem, ko Jancis jau daudzkārt bija dzirdējis, bet arvien ar labpatiku klausījās, jo iesirmais papus tad bijis laikam pavisam citādāks, kad rīta agrumā, kamēr kungi gulēja, ar mednieka šauteni ple­cos klejojis pa mežiem, rubeņus medīdams, vai arī ziemas naktī, kaut kur aizslēpies, ar uzvilktu gaili gaidījis tramīgos grauzējus.

Jancim tā vien likās, ka papus tos laikus bijis daudz jautrāks un mīlīgāks, kamēr tagad viņš kluss, it kā rūpju nomākts.

Bet, kad viņš stāstīja, Jancim likās, it kā tēvs kļūtu atkal jau­nāks un dedzīgāks.

Brīžam tad Jancim uznāca nepārvarama vēlēšanās arī tā darīt.

Un arī šovakar viņš bija gandrīz jau ar mieru šaut ir zaķus, lai gan līdz šim bija viņus aizvien aizstāvējis.

Ienāca Marčs, un domas noklīda citā virzienā.

Tikmēr kartupeļi bija izcepuši un līdz ar zivju cepeti atradās galdā.

— Tu gan, Marč, būsi vakariņas jau ieturējis? — dārzniece sacīja. — Jūs jau tur kalnā laikam tās agrāk ēdot? Bet nekas — sēdies vien klāt: tev jau arī sava daļa medījumā. Kas tad jums šodien bija vakariņās?

— Kas nu bija? — Marčs atbildēja. — Tā pati putra!

— Vai baltā?

— Kas nu! Tagad jau ziema. Melnā.

— Vai garšoja labi?

— Nu, ēst jau var. Tikai māte teica, ka — ka putrai esot sveču tauku garša.

— Nu jā! Cienīgā jau māk aiztaupīt saimei pērnajos taukus.

— Jā, un labākos — māte pati redzējusi — sūtot meitai pilsētā. Kad to tikai lielskungs zinātu!

— Kas nu lielkungam stāstīs? Kad jau pats par savu mantu …

— Bet, mam! Kas tad tur ko nestāstīt? — Jancis piepeši iesaucās. — Aizej un pasaki!

— Jā, jā — tu domā gan, ka tā jau var? Aizej vien — pa­saki!

— Un tu domā, ka ne? Kad tik es būtu liels . . .

— Kad būsi liels, gan jau tā vairs nedomāsi, — mamma nobeidza.

Iestājās brītiņu klusums. Tad atkal Jancis uzsāka:

— Marčs arī šodien tikko nenosita vēdzeli. Nebūtu tikai savu dampi mājā aizmirsis, — viņš teica.

— Kādu dampi? — Marčs jautāja brīnīdamies.

— Nu, ko dzīties pakaļ!

— Vai nu viņš mums to dotu! — dārzniece sacīja, — Gan jau aiznestu cienīgmātei.

— Cienīgmātei nu gan ne, — Marčs atsaucās savādā balsī.

— Kāpēc tad ne? Vai tev cienīgmāte nepatīk? — dārzniece pētīja tālāk.

— Ne-ē!

— Par ko tad ne? Tad jau gan laikam viņa ieper tevi pa druskai?

— Nē — pērt ne-ē! Bet viņa . . . viņa kniebj, kad eju kukņā pie mātes, un dzen ārā. Viņdien pat.. .

— Nu, kas tad bija viņdien? — dārzniece uzprasīja, kad Marčs apklusa.

— Stāvu pie galda — tur sakrauti šķīvji. Te, kur bijis, kur ne, — uzlec kaķis un saplēš šķīvi. Tūliņ cienīgmāte man virsū, un … es domāju, ka auss būs pušu!

— Un par to viņa tev nepatīk?

— Ne-ē! Tur vēl kas …

— Nu, kas tad?

— Viņa baras ar māti, — Marčs teica sākumā nedroši. — Reizēm viņa kliedz tik dikti, ka visa māja skan. Un tad man tik bail, tik bail, ka tikai nēsāsit… Un māte pēc tam tik dus­mīga uz mani — sūta tūliņ gulēt. Bet man jau tad miegs nemaz nenāk! Un, kad visi apgūlušies, māte ņemas raudāt un raud tik gauži vai līdz pusnaktij… Viņa domā, ka nedzirdu, bet es dzirdu visu … Un tad man viņas tik ļoti žēl, ka . .. Bet es jau nedrīkstu kustēties — gandrīz sakaitinu, — raudu tāpat klu­sām … Reiz māte teica, te jau esot skaidri elles dzīve un cie­nīgā pats sātans! Būšot vai gals jāmeklē. Toreiz gan neizturēju — man tika atkal tik briesmīgi bail …

— Nu ko tad toreiz?… — dārzniece prasīja mīksti.

— Es … es teicu, lai nedara tā! … Ko tad es viens …

— Un māte?

— Viņa — nekā! Viņa teic tikai, lai guļot vien mierīgi, gan būšot atkal labi. Bet nav vis!

Visi piepeši apklusa. Dārzniece nopūtās smagi, paskatījās vīrā un sāka novākt galdu, bet Jancis noveda Mārču pie savas gultiņas un sacīja klusām:

— Vai zini, Marč, ko darīsim, kad būsim lieli?

— Nu?

— Es domāju — tad cienīgmātei vajadzētu … — Bet bei­gas iznāca Jancim tik steidzīgi ātri dvestas un tāpēc laikam arī tik neskaidri teiktas, ka Marčs nezināja, vai piekrist vai ne. Un puika palika, kā dziļās domās nogrimis, klusībā stāvam.

Vakariņu atliekas bija noņemtas un galds nokopts. Papus izņēma no atvilktnes tikko iesietu burtnīcu un pasauca Janci.

Tātad nu tiešām bija pienācis svarīgais brīdis, kad puikam vajadzēja sākt rakstīt uz papīra.

īstenībā Jancim no tā nebija nemaz bail, jo viņš jau tik daudz bija rakstījis uz tāpeles; tikai sirds pukstēja mazliet nemierīgāk.

Bet tas jau aizvien tā, jaunu darbu sākot.

Pirmās līnijas papus savilka pats, atstādams tālākās Janča zināšanai; paņēma veco, sen lietoto spalvu — viņa čirkstēja tik nežēlīgi, kad slīdēja pār papīru, — un uzrakstīja A un B.

Tad papus aizdedzināja pie lampas skalu un aizgāja ar to krāsns priekšā, kur, klūdziņas sakārtojis, sāka pīt iegareni apaļu groziņu.

Turpat pie siltās krāsns uz soliņa atsēdās arī mamma. Ratenis sāka dūkt savu vienmuļīgo, nebeidzamo dziesmu.

Tās sākumu Jancis vēl dzirdēja, bet tad nogrima savā darbā.

Marčs papriekš aizgāja pie papus un, pret krāsni atspiedies, skatījās vērīgi, kā tas kārtoja līkstiņas un lociņus un sāka pīt.

Sākumā groziņam bija ribas vien, bet tad radās aizvien glī­tāks izskats.

īpaši labi iznāca, ka svaigi zaļās klūdziņas mainījās ar iesar­kanajām.

Tad Marčs gāja atkal pie galda, kur draugs rakstīja.

Jancim visu laiku nebija nemaz lāgā gājis.

Viņš bija nosarcis pārpārim un, kad Marčs tuvojās, uzmeta tam pavisam nedraudzīgu skatu, it kā gribētu teikt: «Ko nu tu nāc šurp!»

Lieta bija tā: Jancim pašā sākumā bija aizmirsies, ka viņš tagad raksta uz papīra.

Pirmais burts nebija izdevies pa prātam, un, kā jau ieradis, Jancis bija tūliņ spēris pirkstu virsū, lai to nodzēstu un izla­botu, — uz tāpeles tas taču bija tik viegli! — un nu pēkšņi labojamā burtā vietā ieradās melns, apaļš plankums.

Un ne tas vien, bet plankumam klāt arī gara, pusgaiša strīpa kā astes zvaigznei.

Par to Jancis bija sapīcis un, pirmo kļūdu labot gribēdams, rakstījis otru burtu, bet tas bija izdevies vēl sliktāks. Trešais — tāpat, un tā visa rinda.

— Vai, pap! Kad tu tik zinātu, kādu kleksi Jancis uztai­sījis! — Marčs iesaucās.

— Ko nu kliedz! — Jancis apspiestā balsī teica. — Vai ne­turēsi labāk muti!

— Tad jau būs jāieliek kaktā, — papus sacīja un izkratīja pīpīti.

Tad katrs atkal turpināja savu darbu.

Marčs bija nosēdies Jancim pretim un, zodu uz krustiski sa­liktām rokām uzspiedis, skatījās tieši galdam pāri, kā draugs pūta, mērcēja spalvu un rakstīja — pūta un rakstīja.

— Janci!

— Nu? — Un sauktais paskatījās Marča jocīgi smejošās acīs.

— Tu jau, Janc, vēl nemaz nemāki lāgā rakstīt! Redz, šitas pats — tīri šķībs un …

Marčs aprāvās piepeši: rādīdams viņš bija piedūris pirkstu pēdējam burtam, un, kad atņēma roku, nelaime bija jau noti­kusi: nenožuvušam burtam sānos bija pieradusies pēkšņi melna, līka strīpa kā robotais āža rags.

Marčam nozuda piepeši jautrie smaidi, bet Jancis pagriezās jau uz papus pusi.

Tomēr viņš vairāk nesacīja kā tikai:

— Redz še nu! Tu domā, ka tā jau var?

— Bet kā tad paps var?

— Jā — paps! Nu nāc vien — pamēģini!

— Un tu domā, ka es nemācētu?

— Nu nāc vien — nāc!

Marčs padomāja brītiņu. Tad, spalvu ātri paķēris, iemērcēja apdomīgi tintnīcā un sāka rakstīt.

No augšas lejup gāja — nekas. Bet tad strīpu vajadzēja vilkt augšup. Spalva gāja sprakšķēdama vien, mazus, tikko sare­dzamus pilieniņus uz visām pusēm mezdama. Tad piepeši viņa pazuda zem papīra, bet Marčs pusdarbā uzlēca kājās: lapā bija plats robs un roba lejas malā — liels, melns mēness.

— Ko nu?

Par laimi, Marčam iešāvās prātīgas domas: viņš nolieca muti pie pašas burtnīcas, un, kad piecēlās, melnais mēness bija no­zudis, bet viņa vietā plata, liela strīpa stiepās kā zaļgani zila jūras straume visiem uzrakstītiem burtiem pāri līdz pat augšas malai.

To, protams, pēc Marča pavēles bija izdarījusi viņa steidzīgi neapdomīgā mēle.

— Vai, vai, Marč! — Jancis klusām un bailīgi sacīja. — Ko tik nu papus teiks?

Bet Marčs neteica ne vārda: viņam tā vien likās, ka pašreiz melni krāsotais skapis gāzīsies virsū vai arī nāks kaut kas vēt jaunāks.

Par brīnumu, viss palika, kā bijis: skals sprēgāja, ratenis rūca tāpat vienmuļīgi tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

Un tomēr …

Marčs sāka virzīties durvīm tuvāk.

— Kur tad nu tā tik drīz, Marč? — dārzniece ieprasījās.

— Es — tāpat vien … — Marčs atteica, nosarka un — bija pa durvīm ārā.

Tad viņš laidās skriet, it kā tam kāds dzītos pakaļ, aizvien kaut ko sevī dudinādams.

Tikai pie lielās liepas viņš apstājās un izsūdzēja tai skaidros vārdos savas bēdas:

— Ak dievs, ak dievs! Tad tak labāk zosis ganīt un grozus pīt nekā . .. Bet viņš tak nesacīs papam?. . .

Un Marčs laidās atkal skriešus tālāk līdz pat mātes istabai, kur tūliņ likās gultā.

Kad dārznieka istabā pulkstenis nosita desmit, papus teica, lai mamma uztaisot gultu.

To Jancis jau sen bija gaidījis.

Lapaspuse bija gan pierakstīta, uzdotais darbs padarīts; bet Jancim bija tomēr liels nemiers un tādas kā bailes, ka tikai papus nenāk skatīties.

Rīt — nu, no rīta jau aizvien lietas izskatās labākas.

Tāpēc Jancis ātri nolika spalvu, aizbāza tintnīcu un izgāja ārā.

Kad ienāca atpakaļ, papus gulēja jau gultā.

Laikam viņš nebija vis burtnīcā skatījies.