Zudusī pasaule

XI nodaļa ARI ES REIZ ESMU DIENAS VARONIS

Lords Džons Rokstons pamatoti bija izteicis aizdomas, ka lidojošo briesmoņu kodiens var būt arī indīgs. Nāka­majā rītā pēc mūsu pirmā piedzīvojuma plakankalnē mums abiem ar Samerliju sākās stipras sāpes un drudzis, bet Celindžeram ceļgals bija tā satūcis, ka viņš tik tikko spēja pakustēties. Tāpēc mēs to dienu pavadījām nometnē, katrs pēc saviem spēkiem palīdzēdams lordam Džonam paaugstināt un nostiprināt dzelkšņaino žogu — mūsu vienīgo patvērumu. Atceros — mani augu dienu neatstāja sajūta, ka tiekam neatlaidīgi novēroti, bet, kas ir šis vērotājs un no kurienes viņš mūs uzrauga, to gan es nevarēju iedomāties.

Nespēdams atkauties no uzmācīgās sajūtas, es savas aizdomas uzticēju profesoram Celindžeram, kurš tūdaļ konstatēja, ka tas viss nākot no nervu uzbudinājuma, ko izraisījis stiprais drudzis. Taču es joprojām metu ašus skatienus uz visām pusēm bailēs kuru katru brīdi kaut ko ieraudzīt, bet neredzēju nekā cita kā vienīgi tumšo dzelkšņainā žoga mudžekli un biedīgi drūmo pakrēsli zem milzu koku lapotnes velvēm. Un tomēr šī sajūta par briesmām, kas mums uzglūn jau tepat tuvumā, ar katru brīdi pieņēmās spēkā. Iedomājos indiāņu māņticīgās šausmas no biedīgā Kurupuri, kas slepus pielavās bie­zoknī, un jau gandrīz noticēju, ka pats drausmīgais meža

gars seko mums, ka esam uzdrošinājušies ielauzties viņa neaizskaramās valstības vissvētākajā stūrīti.

Sajā nakti (tā jau bija trešā, ko pavadījām Meipla Vaita Zemē) atgadījās kaut kas tāds, ka mēs ilgi nespē­jām atjēgties no šausjnām un nezinājām, kā pateikties lordam Džonam, kurš, spēkus netaupīdams, bija pūlējies, lai mūsu nometne kļūtu neieņemama. Gulējām pie izplēnē­jušā ugunskura, kad mūs pēkšņi pamodināja vai, parei­zāk sakot, uzrāva no miega nedzirdēti briesmīga klieg­šana un spiegšana. Nezinu nevienu skaņu, kurai varētu pielīdzināt šo ārprātīgo troksni, kas šķita nākam tepat no pāris simtu jardu attāluma. Tik griezīgi varētu svilpt vienīgi lokomotīve, taču tās mehāniskais svilpiens ir dzidrs un tīrs, bet šais dobji vibrējošajos brēcienos jautās bailes un šausmas. Mēs aizspiedām ausis, jo nervi vairs neizturēja. Miesu man pārklāja auksti sviedri un sirds sažņaudzās nelaimes nojausmā. Nepanesamas ciešanas, ko uzsūtījusi augstā debesu vara, bezgalīgs posts un bēdas — viss saplūda šai briesmīgajā moku kliedzienā. Bet tad kā ērmīgs pavadījums skaudrajiem brēcieniem pievienojās zemi, dobji grudzinoši, saraustīti kluksti — kāds aizsmakušā balsī smējās. Šaušalīgais duets ilga vismaz trīs četras minūtes, saceldams kājās visus koku zaros guļošos putnus. Tad troksnis apklusa tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Mēs krietnu brīdi nosēdējām, šausmās klusēdami. Lords Džons iemeta ugunskurā klēpi žagaru, un liesmu sarkanā blāzma apspīdēja manu ceļabiedru sasprindzinātās sejas un atplaiksnījās kuplajos koku zaros.

— Kas tas tāds bija?— es čukstus jautāju.

— No rīta uzzināsim,— atbildēja lords Džons.— Kaut kur pavisam tuvu — varbūt pat tanī klajumā.

— Mums bija lemta laime savām ausīm izdzirdēt aiz­vēsturisku traģēdiju — dramatisku notikumu, kas norisi­nājās niedrājā pie kādas juras perioda lagūnas, kur milzu drakons slīkšņā pieveica kādu augumā mazāku ķirzaku,— Celindžers sludināja tik svinīgi kā vēl nekad.— Labi gan, ka dzīvības attīstības gaitā cilvēks parādījās viens no pēdējiem. Pirms viņa uz zemes mita tādi milzeņi, ko nespētu pieveikt ne bezgalīga drosme, ne atjautīgi izvei­dotas ierīces. Ko pret tādiem spēkiem, kas te pagājušo nakti plosījās, cilvēkam līdzētu linga, metamais šķēps vai loks un bulta? Pret šādiem briesmoņiem neko nespētu iesākt pat visjaunākās sistēmas šautene.

— Es gan domāju, ka uz savu draudziņu varu paļau­ties,— sacīja lords Džons, noglāstīdams veco «ekspresi». — Taču arī šis nezvērs laikam vis nebaidītos riska.

Samerlijs pacēla roku.

— Klusu!— viņš iešņācās.— Man šķiet, es dzirdu soļus.

Mēmajā klusumā ieskanējās dobja, vienmērīga dipoņa.

Tie bija kāda dzīvnieka soļi — uz zemes piesardzīgi tika liktas mīkstas, bet smagas ķepas. Nezvērs lēnām lavījās apkārt nometnei un apstājās pie pašas ieejas. Varēja sadzirdēt pat tā dobji svelpjošo elpu. No šīm jaunajām nakts šausmām mūs šķīra vienīgi trauslais žogs. Sagrā­bām katrs savu šauteni, bet lords Džons izvilka no dzelkšņainā pinuma vairākus zarus, izveidodams tādu kā ambrazūru.

— Goda vārds!— viņš čukstēja.— Man liekas, es to redzu.

Es pieliecos un pāri lorda Džona plecam ielūkojos spraugā. Jā, arī es redzēju. Koka tumšajā ēnā vīdēja kaut kas vēl tumšāks — gluži melns, neskaidrs, bezveiv dīgs —, pie zemes draudīgi pieplakušais stāvs pauda mežonīgu spēku. Nezvērs nebija lielāks par zirgu, bet tā šņācošā elpa — ritmiska un dziļa kā tvaika mašīnas pulsēšana — liecināja par varenu organismu. Reiz, kad tas pakustējās, man pretim paspīdēja drausmīgas, zaļga­nas acis. Un tad kaut kas dīvaini iečabējās — briesmonis acīmredzot lēnām virzījās uz priekšu.

— Tūliņ laikam lēks!—es iesaucos, uzvilkdams gaili.

— Nešaujiet! Dieva dēļ, nešaujiet!— čukstēja lords Džons.— Šāviena troksnis tādā nakts klusumā aizskanēs jūdzēm tālu. Lai tas paliek pats pēdējais līdzeklis.

— Ja šis nezvērs pārrāpsies pāri žogam, mēs esam pagalam,— sacīja Samerlijs, balsij aizlūstot nervozā smiekliņā.

— Nē, pāri gan viņš netiks,— iesaucās lords Džons,— bet ar šaušanu nesteidzieties! Varbūt es tāpat tikšu ar viņu galā. Vismaz var pamēģināt.

Drosmīgāku rīcību grūti iedomāties. Lords Džons nolie­cās pie ugunskura, izrāva no liesmām degošu zaru un jau nākamajā mirklī bija izspraucies pa žogā ierīkoto šau­jamo lūku. Briesmonis, draudīgi ņurdēdams, panācās uz priekšu. Lords Džons, ne brīdi nevilcinādamies, ašiem, viegliem soļiem metās tam pretim un ietrieca degošo pagali tieši purnā. īsu mirkli man gar acīm pazibēja milzu krupja riebīgais vieplis, kārpaina, it kā lepras

izvagota āda un plats, svaigām asinīm notašķīts purns. Bet tad nobrīkšķēja krūmi, un mūsu baismais viesis bija nozudis.

— Es jau tā domāju, ka ugunij pretim viņš nestāsies,— atgriezies iežogotajā laukumā un iemetis pagali degoša­jos žagaros, smiedamies teica lords Džons.

— Tas nu bija pārāk traks risks!— mēs vienā balsī iesaucāmies.

— Cits nekas neatlika. Ja nezvērs iemaldītos mūsu fortā, mēs, viņu apšaudīdami, nomiegtu cits citu. Bet, ja šautu caur žogu un briesmoni ievainotu, viņš tik un tā mestos mums virsū, turklāt šāviena troksnis būtu atklā­jis mūsu atrašanās vietu. Visā visumā man šķiet, mēs esam itin veikli izkūlušies no ķezas. Bet kas tas īsti bija par lopiņu?

— Es gan nevaru precīzi noteikt, pie kādas sugas šis dzīvnieks būtu pieskaitāms,— teica Samerlijs, noliekda­mies pie ugunskura, lai aizdegtu pīpi.

— Nevēlēdamies kompromitēt sevi ar neprecīzām zi­ņām, jūs apliecināt, ka esat īsts zinātnieks,— pēkšņā augstprātīgā laipnībā sacīja Celindžers.— Arī es pagai­dām varu izteikt vienīgi vispārīgu spriedumu, ka dzīv­nieks, ar kuru mēs šonakt sastapāmies, acīmredzot pieder pie kādas gaļēdāju dinozauru pasugas. Jau agrāk tiku minējis, ka plakankalnē šādu dzīvnieku eksistence ir pilnīgi iespējama.

— Mums allaž jāpatur prātā,— piebilda Samerlijs, — ka ir vēl daudz tādu aizvēsturisku dzīvības formu, par kurām mums nav absolūti nekādu ziņu. Veltīgi būtu domāt, ka mēs spēsim saukt vārdā ikvienu radību, kas šeit gadīsies ceļā.

— Pilnīgi pareizi. Labākajā gadījumā mēs varam dot tikai aptuvenu klasifikāciju. Varbūt jau rīt kāds jauns pierādījums dos iespēju precīzāk noteikt sugas un pasu­gas. Bet šobrīd gan derētu izgulēt iztraucēto miegu.

— Taču kādam jāuzņemas sarga pienākumi,— apņē­mīgi sacīja lords Džons.— Sādā zemē labāk neriskēt. Tādēļ ierosinu turpmāk noteikt divas stundas garas dežūras katram.

— Nu tad, uzņemdamies pirmo dežūru, es varēšu izpī­pēt savu pīpi,— teica profesors Samerlijs, un kopš tās nakts mēs ne reizi nelikāmies gulēt bez apsardzes.

No rīta drīz vien atklājās, kas izraisījis negantos nakts trokšņus. Klajums, kur ganījās iguanodoni, bija kļuvis par drausmīga slaktiņa liecinieku. Ieraudzījuši prāvās asiņu peļķes un visapkārt maurā izsvaidītos pamatīgos gaļas gabalus, mēs sākumā domājām, ka te apkauts vesels bars dzīvnieku, taču, vērīgāk ielūkojušies atliekās, sapratām, ka kritis viens vienīgs milzu iguanodons, ko vārda vistiešākajā nozīmē drisku driskās saplosījis kāds augumā varbūt tikpat liels, taču daudz spēcīgāks radī­jums.

Abi mūsu profesori iedziļinājās kārtējā zinātniskajā strīdā, pētīdami katru muskuļu šķiedriņu, kur vien va­rēja samanīt mežonīgo zobu un milzīgo nagu pēdas.

— Pagaidām jāatturas no jebkādiem spriedumiem,— teica profesors Celindžers, uzlicis uz ceļgala prāvu bālga­nas gaļas gabalu.— Pēc dažas labas pazīmes var domāt par zobenzobaino tīģeri, kura pārakmeņojušās paliekas vēl arvien tiek atrastas alās starp drupu iežiem, taču zvērs, ko mēs šonakt redzējām paši savām acīm, bez šaubām, ir krietni lielāks un tajā saglabājušās vēl daudzas rāpuļu pazīmes. Es, piemēram, domāju, ka tas varētu būt alozaurs.

— Vai megalozaurs,— piemetināja Samerlijs.

— Pilnīgi pareizi. Jebkurš no lielākajiem gaļēdājiem dinozauriem. To vidū sastopami paši briesmīgākie plēso­ņas, kādi jebkad mituši uz zemes par postu visai dzīvajai radībai. Un par svētību dabas zinātņu muzejiem.— Un Celindžers skanīgi iesmējās, tik asprātīga viņam šķita šī doma, jo, gaužām trūcīgi apveltīts ar humora izjūtu, viņš allaž skaļi apjūsmoja ikvienu savu joku, lai cik rupjš tas arī padevās.

— Jo mazāk mēs trokšņosim, jo būs labāk,— strupi noteica lords Džons.— Neviens nezina, kas vēl te ložņā apkārt. Ja šis kustonis ņems un atgriezīsies, lai ieturētu brokastis, bet ceļā pagadīsimies mēs, diez vai kāds vēl gribēs smieties. Starp citu, kas šī ir par zīmi — te, uz iguanodona sāna?

Uz tumšās, zvīņainās, šīferpelēkās ādas mazliet aug­stāk par plecu rēgojās savāds melns plankums, gluži apaļš un it kā ar asfaltu notriepts. Neviens no mums pat iedomāties nevarēja, kur tāds radies, lai gan Samerlijam šķita, ka viņš pirms divām dienām kaut ko līdzīgu ievērojis vienam no jaunajiem iguanodoniem. Celindžers nebilda ne vārda, bet sēdēja uzpūties un lielīgs, it kā, ja vien gribējis, varētu mums izskaidrot visu, līdz beidzot lords Džons tieši noprasīja viņa domas.

— Ja jūsu gaišībai labpatiks dot man atļauju atvērt muti, es ar lielāko prieku izsacīšu savus ieskatus,— cik vien dzēlīgi varēdams, atbildēja Celindžers.— Neesmu radis uzklausīt šādus aizrādījumus, bez kuriem jūsu gaišība acīmredzot nespēj iztikt. Man pat prātā neienāca, ka vajadzētu lūgt jūsu atļauju pasmieties par nevainīgu jociņu.

Lordam Džonam neatlika nekas cits kā atvainoties, un tikai tad mūsu viegli aizvainojamais draugs kaut cik pierima. Vēl pēc brīža, jau gluži nomierinājies, viņš uzrāpās uz kāda krituša koka stumbra un vērsās pie mums, kā parasts, ar garu un plašu runu, it kā sniegdams nenovērtējamu informāciju tūkstošiem cilvēku lielai audi­torijai.

— Ja runājam par plankumu uz iguanodona sāna,— viņš sacīja,— gribas pievienoties mana drauga un kolēģa profesora Samerlija domām, ka tie ir asfalta traipi. Tā kā šī plakankalne pēc savas dabas un izcelsmes ir vulkāniska un tā kā asfalts sastopams tikai visdziļāka­jās zemes dzīlēs, ļoti iespējams, ka šo vielu te var atrast šķidrā stāvoklī un ka dzīvnieki ar to ir notraipījušies. Daudz svarīgāks šķiet pavisam cits jautājums, proti, par gaļēdāju nezvēru, kas atstājis pēdas šai klajumā. Mēs zinām, ka plakankalne ir aptuveni tikpat liela kā vidēja Anglijas grāfiste. Un šai ierobežotajā platībā neskaitā­mus gadu simteņus vienkop dzīvojuši dažnedažādi dzīv­nieki, galvenokārt tādi, kas citur uz zemes sensenis jau izmiruši. Varētu domāt — man, piemēram, tas liekas pats par sevi saprotams —, ka gaļēdāji dzīvnieki, tik ilgā laika posmā netraucēti vairodamies, sen jau būs izsmē­luši iespējamos barības krājumus un tāpēc vai nu pārstā­juši ēst gaļu un pievērsušies citai barībai, vai arī aiz bada nobeigušies. Taču tas, kā redzams, nav noticis. Tātad atliek vienīgi pieņēmums, ka dabiskais līdzsvars tiek uzturēts ar kaut kādiem citiem līdzekļiem, kas regulē šo plēsīgo dzīvnieku skaitu. Tā ir viena no daudzajām interesantajām problēmām, kas mūs gaida atrisināmas, un proti — atklāt šos līdzekļus un noskaidrot, kā tie darbojas. Uzdrošinos cerēt, ka mums vēl kādreiz radīsies izdevība novērot šos gaļēdājus dinozaurus, turklāt papē­tīt tos mazliet tuvāk.

— Toties eS uzdrošinos cerēt, ka mums šāda izdevība neradīsies,— es piebildu.

Profesors tikai sarauca kuplās uzacis kā skolotājs, kad nebēdņa puika nevietā izteicis muļķīgu piezīmi.

— Varbūt profesors Samerlijs gribētu izteikt savus apsvērumus?— viņš jautāja, un abi mācītie vīri pacēlās tais augstumos, kur valda retināta zinību atmosfēra, lai apspriestu, kā, izsīkstot barības krājumiem, cīņu par eksistenci ietekmē arvien zemāka dzimstība.

Tai rītā mēs izstaigājām pavisam nelielu plakankalnes rajonu, mezdami līkumu apkārt pterodaktilu purvam un virzīdamies gar strautu nevis vairs uz rietumiem, bet gan uz austrumiem. Sai pusē koki un krūmi auga daudz biezāk, tā ka uz priekšu tikām gaužām lēni.

Līdz pat šim brīdim esmu aprakstījis vienīgi Meipla Vaita Zemes šausmas, taču ir jau te arī daudz kas labs: visu rītu mēs klaiņojām starp brīnišķīgām puķēm — pār­svarā, kā novēroju, baltām un dzeltenām,— mūsu profe­sori paskaidroja, ka tās esot vienīgās pirmatnējo ziedu krāsas. Vairākās vietās zeme bija sētin nosēta ar šo krāšņumu un kājas līdz potītēm grima brīnumainajā mīkstajā paklājā, kas izplatīja tik spēcīgu saldu smaržu, ka gluži vai galva apreiba. Visapkārt dūca bites, tādas pašas kā Anglijā. Koku zari līka augļu pārpilnībā, vienus mēs pazinām, citus redzējām pirmo reizi. Izraudzīdamies putnu ieknābātos augļus, mēs droši, ka nesaindēsimies, papildinājām savus pārtikas krājumus ar jaunu gar­dumu. Džungļiem cauri veda zvēru iemītas taciņas, bet zemākajās vietās dūksts bija kā izvagota neredzētām pēdām, starp kurām mēs pratām atšķirt vienīgi iguano- dona ķepu nospiedumus. Kādā birztalā pamanījām ganā­mies arī pašus milzeņus, un lords Džons binoklī saskatīja, ka arī tiem uz ādas ir asfalta traipi, lai gan gluži citā vietā nekā šorītējam plēsoņas upurim. Pagaidām vēl neviens no mums nezināja, kā šo parādību izskaidrot.

Redzējām arī visādus sīkus dzīvniekus — vairākas dze- loņcūkas, zvīņaino skudrulāci un pat mežacūku, tumši lāsumainu, ar gariem, līkiem ilkņiem. Reiz starp kokiem tālumā ieraudzījām zaļi noaugušu kalna kori, pa kuru straujā riksī skrēja kāds liels, pelēcīgi brūngans dzīv­nieks. Tas aizšāvās tik knaši, ka mēs nepaguvām pat lāgā apskatīties, bet, ja šis radījums tiešām bija briedis, kā apgalvoja lords Džons, tad vismaz tāds pats milzenis kā sensenie īru aļņi, kuru pārakmeņojušās paliekas vēl reižu reizumis tiek atraktas manas dzimtenes purvājos.

Pēc toreizējā noslēpumainā apciemojuma mēs nometnē allaž atgriezāmies, bažu mākti. Taču viss vienmēr bija labākajā kārtībā. Tovakar izraisījās plašas pārrunas gan par mūsu pašreizējo stāvokli, gan par nākotnes plāniem, kurus centīšos aprakstīt pēc iespējas sīki un pamatīgi, jo ierosinājums atkal doties tālākā ceļā pavēra iespēju izzināt Meipla Vaita Zemi daudz labāk, nekā mēs to panāktu ar nedēļām ilgu rūpīgu izlūkošanu. Debates iesāka Samerlijs. Visu dienu profesors bija gaidīt gaidījis, kur varētu piesieties, un, kad nu lords Džons ierunājās par nākamās dienas darbiem, viņš vairs nespēja savaldīt niknumu.

— Vienīgais, kas mums darāms šodien, rīt, parīt un tā tālāk,— viņš kliedza,— ir meklēt ceļu, kā tikt ārā no šīm lamatām. Jūs visi to vien gudrojat, lai iespiestos dziļāk plakankalnē. Taču, manuprāt, drīzāk gan vajadzētu lau­zīt galvu, kā no šejienes izkulties.

— Esmu pārsteigts, ser,— vareno bārdu glaudīdams, nodārdināja profesors Celindžers,— ka zinātnes pārstā­vis var ļauties tik primitīvām izjūtām. Jūs esat nonācis zemē, kas ikvienam nopietnam dabas pētniekam sniedz tik bagātīgas iespējas, kādas nav pieredzētas kopš pašiem pasaules pirmsākumiem, un tomēr ierosināt pamest šo pārpilnību, iekams esam ieguvuši kaut cik vērā liekamas zināšanas par tās saturu. Biju labākās domās par jums, profesor Samerlij.

— Jūs esat piemirsis,— īdzīgi atcirta Samerlijs,— ka Londonā mani gaida studenti, kas šobrīd ir pamesti gaužām nemākulīga locum tenens varā. Tāpēc mans stāvoklis mazliet atšķiras no jūsējā, profesor Celindžer, jo, cik man zināms, jums šāds atbildīgs pedagoģisks darbs pagaidām vēl nav uzticēts.

— Pilnīgi pareizi!— piekrita Celindžers.— Tā taču būtu gluži vai svētuma apgānīšana, ja diženiem, rado­šiem pētījumiem piemērotu prātu izniekotu sīkumos. Tieši tāpēc es aizvien tik noteikti esmu noraidījis jebkuru man piedāvāto pedagoga darbu.

— Varbūt jūs minētu kādu piemēru?— nicinoši vīpsnā­dams, apjautājās Samerlijs, bet lords Džons pasteidzās novērst sarunu uz citu pusi.

— Man jāsaka,— viņš teica,— ka es gan kaunētos at­griezties Londonā, neuzzinājis neko vairāk par šo zemi.

— Bet es nemūžam neuzdrošinātos pārkāpt savas re­dakcijas slieksni un rādīties acīs vecajam Makārdlam,— ierunājos es. (Ceru, ka jūs neņemsiet ļaunā šo vaļību, ser.)— Viņš neparko man nepiedotu, ja es palaistu garām tādu lielisku materiālu. Taču visi šie mūsu strīdiņi ir gluži veltīgi, jo, lai kā mēs gribētu, lejā nekādi nespējam tikt.

— Savs mazumiņš primitīva veselā saprāta tomēr aiz­stāj mūsu jaunā drauga acīm redzamo garīgo atpali­cību,— sacīja Celindžers.— Viņa nožēlojamās profesijas apsvērumi mums, protams, bijuši nebijuši, taču jaunais cilvēks pamatoti norādīja, ka no šejienes mēs tik un tā izkļūt nespējam, un tāpēc nav arī vērts tērēt enerģiju veltīgās ķildās.

— Lai ko mēs turpmāk darītu, viss būs tikai lieka enerģijas tērēšana,— pīpi pakšķinādams, ņurdēja Samer­lijs.— Atļaujiet jums atgādināt, ka mēs šeit ieradāmies ar pilnīgi konkrētu uzdevumu, kas mums tika uzticēts Londonas Zooloģijas institūta sanāksmē. Sis uzdevums bija pārbaudīt profesora Celindžera apgalvojumus. Jā­teic, ka jau šobrīd mēs viņa apgalvojumus varam atzīt par pilnīgi pamatotiem. Tātad tiešos pienākumus esam paveikuši. Taču nopietnāka plakankalnes izpētīšana prasa tik pamatīgu darbu, ka ar to varētu tikt galā vienīgi liela, ar īpašām ierīcēm apgādāta ekspedīcija. Bet ko mēs panāktu, paši ķerdamies pie šā darba? Nebūtu neviena, kas nogādā Londonā visu mūsu savākto mate­riālu — šo nenovērtējamo ieguldījumu zinātnē. Kad mums šķita, ka plakankalne vispār nav pieejama, profe­sors Celindžers tomēr izgudroja paņēmienu, kā mūs uzdabūt augšā, tad nu palūgsim, lai viņš vēlreiz liek lietā savu izdomas spēju un nogādā mūs atpakaļ tai pasaulē, no kuras esam ieradušies.

Atzīšos, ka Samerlija izteiktās domas man šķita gluži saprātīgas. Bet Celindžers kļuva tāds kā domīgs, apsvēr­dams iespēju, ka ienaidnieku apgalvojumi nemūžam netiks atspēkoti, ja pierādījumi par viņa vārdu patiesī­gumu nesasniegs cilvēkus, kas tos apšaubījuši.

— Problēma, kā nokļūt atkal lejā, pirmajā brīdī šķiet neatrisināma,— viņš sacīja,— un tomēr es nešaubos, ka patiess intelekts tiks galā arī ar to. Esmu ar mieru piekrist savam kolēģim, ka ilgstoša uzturēšanās Meipla Vaita Zemē šobrīd nebūtu vēlama un ka agri vai vēlu mums būs jāapspriež jautājums, kā tikt no šejienes projām. Taču es kategoriski atsakos pamest plakankalni, iekams neesam to izlūkojuši vismaz tik daudz, lai varētu pārvest mājās kaut aptuvenu tās karti.

Profesors Samerlijs nepacietīgi iešņācās.

— Divas dienas mēs jau esam pavadījuši izlūkodami,— viņš sacīja,— bet jēgas par plakankalnes virsmu mums šobrīd nav ne par mata tiesu vairāk, kā bija pašā sākumā. Skaidrs ir tikai viens — to klāj biezi meži un paietu vairāki mēneši, kamēr mēs izlauztos tiem cauri un kaut aptuveni izzinātu zemes reljefu. Ja plakankalnes vidienē paceltos vismaz kāds augstāks kalns, arī tad varētu kaut ko iesākt, taču, cik tālu vien skatiens sniedz, uz centra pusi līdzenums noslīgst arvien zemāk. Jo tālāk mēs iesim, jo mazāk paliks izredžu pārredzēt visu plakankalni.

Un tieši tai mirklī pār mani nāca iedvesma. Mans skatiens. nejauši atdūrās pret kādu koka resno, grubu­ļaino stumbru — tas bija milzu ginks, kura varenā la­potne pletās pār mūsu galvām. Ja jau šā koka stumbram neviens cits blakus nevarēja stāties, tad arī augstumā tas droši vien pārspēj visus pārējos. Un, ja plakankalnes mala patiešām ir šeit pati augstākā vieta, kāpēc gan lai milzu koks nenoderētu par novērošanas torni, no kura pārredzama visa noslēpumainā zeme? Turklāt jau kopš Īrijā pavadītajiem puikas gadiem allaž esmu bijis pār­drošs un izveicīgs kokā kāpējs. Iespējams, ka maniem ekspedīcijas biedriem labāk veicas rāpšanās klintīs, toties kokā es viņus noteikti pārspētu. Ja tikai uzdabūtu kāju uz kāda no milzīgajiem zariem, par tālāko maza bēda — augšā būtu kā likts. Ceļabiedri sajūsmināti uz­klausīja manu ideju.

— Mūsu jaunais draugs,— sacīja Celindžers, savilk­dams vaigus divos sarkanos ābolīšos,— varbūt patiešām spēj veikt dažādus akrobātiskus vingrinājumus, kas nav piemēroti cilvēkam ar masīvāku un tādējādi arī iespaidī­gāku ķermeņa uzbūvi. Es piekrītu viņa lēmumam.

— Nu, vai zināt, mīļo zēn, jums nudien ir ķēriens!— uz­sizdams man pa muguru, sacīja lords Džons.— Nesaprotu, kā mums tas agrāk neienāca prātā! Līdz saules rietam gan palikusi labi ja stunda, taču paķeriet vien līdzi savu piezīmju grāmatiņu — varbūt izdodas uzskicēt kaut aptu­venu apvidus karti. Noliksim zem šā zara visas trīs patronu kastes, un gan es jūs kaut kā uzdabūšu augšā.

Viņš uzkāpa uz kastēm un grasījās jau pacelt mani līdz zariem, bet tad pēkšņi Celindžers metās palīgā un ar vareno ķepu sviešus uzsvieda mani kokā. Abām rokām aptvēris zaru, kājām spēcīgi atsperdamies, vispirms uzda- būju augšā ķermeni, bet pēc tam jau uzrāpos ar abām kājām. Tieši virs galvas pletās trīs plati zari — gluži kā radīti kāpšanai, bet augstāk rēgojās vesels sīkāku zariņu mudžeklis, tāpēc kāpšana man vedās tik aši, ka zeme drīz pagaisa skatienam un apakšā es redzēju vairs tikai biezo lapotni. Gadījās arī pa kādam šķērslim — reiz savas deviņas vai desmit pēdas iznāca rausties pa kādu stai­pekni, tomēr visumā man veicās itin labi, un Celindžera dārdošais bass drīz vien šķita nākam no bezgalīgiem tālumiem. Taču koks bija milzīgi liels, un, palūkojies augšup, es vēl nemanīju, ka lapas kļūtu retākas. Pieķēries pie kāda zara, pēkšņi ieraudzīju uz tā dīvainu biezu cekulu — it kā krūmu puduri. Nospriedis, ka tas ir kāds parazitējošs augs, es pastiepu kaklu, lai paskatītos, kāds tas izskatās no otras puses, taču pārsteigumā un šausmās tik tikko nenovēlos no koka.

Ne vairāk kā divu pēdu atstatumā kāds, acis nenolaiz- dams, blenza manī. Dīvainais radījums bija paslēpies aiz parazītauga un izbāzis galvu no pudura tieši tai brīdī, kad es pūlējos tur ieskatīties. Tā bija cilvēka seja vai vismaz līdzīga cilvēka sejai daudz vairāk nekā jebkurš līdz šim redzētais pērtiķa purns — gara, gaiša, pūtēm izraibināta, ar pieplacinātu degunu, uz priekšu izvirzītu apakšžokli, asiem sariem apaugušu zodu. Acis zem plata­jām, biezajām uzacīm mežonīgi spīdēja, un, kad dīvainais radījums, it kā nolādēdams mani, ieņurdējās, pamanīju tam mutē līkus, asus suņa ilkņus. Piemiegtajās acīs kā zibens uzliesmoja naids un biedinājums. Bet jau nāka­majā mirklī tās iepletās nepārvaramās bailēs. Lūzdami nobrīkšķēja zari, un jokainais radījums trakā ātrumā metās zaļajā biezoknī. Gar acīm man pazibēja rudiem matiem apaudzis ķermenis, gandrīz tāds kā cūkai, un tad es redzēju vairs tikai novirmojam lapas.

— Kas noticis?— no lejas man uzsauca lords Rok­stons.— Vai jums kaut kas lēcies?

— Jūs redzējāt?— trīcēdams pie visām miesām, es atjautāju un abām rokām vēl ciešāk pieķēros pie zara.

— Dzirdējām tādu kā brīkšķi un nospriedām, ka jums paslīdējusi kāja. Kas tur īsti notika?

Dīvainā pērtiķcilvēka parādīšanās mani bija tā satrie­kusi, ka es jau grasījos rāpties lejā un izstāstīt visu saviem ceļabiedriem. Bet, tā kā biju jau uzkāpis tik augstu, man likās tīrais pazemojums atgriezties uzde­vumu neizpildījušam.

Tā nu pēc krietna brīža, atvilcis elpu un atjēdzies no bailēm, rāpos atkal tālāk. Reiz gadījās uzkāpt uz satrunē­juša zara, un tad es pāris sekunžu paliku karājamies tikai rokās vien, taču vispār varu teikt, ka rāpšanās vedās gaužām viegli. Mazpamazām lapas kļuva retākas, un, sajutis sejā pūšam vēju, es sapratu, ka visi pārējie koki palikuši kaut kur zemāk. Tomēr biju cieši apņēmies neskatīties apkārt, iekams nebūšu sasniedzis pašu galotni, tāpēc cītīgi kāpu vien augstāk, līdz koks zem mana svara sāka liekties. Tad es apsēdos kādā zaru žuburā un, ērti iekārtojies, aplūkoju brīnumaino panorāmu, kas pavērās manam skatienam šai noslēpumainajā zemē, kur liktenis mūs bija atvedis.

Saule jau tuvojās rietam, bet vakars bija iegadījies tik dzidrs un skaidrs, ka visa plakankalne parādījās kā uz delnas. No šāda augstuma skatīta, tā šķita gluži ovāla, trīsdesmit jūdžu gara, divdesmit plata. Pēc formas tā bija līdzīga seklai piltuvei, kuras centrā ieraudzīju prāvu ezeru. Ezera apkārtmēru es lēsu uz savām desmit jūdzēm; bieziem meldriem apaudzis, tas zaļgani spulgoja vakara blāzmā, un vietumis no ūdens iznirušās dzeltenās smilšu sēres maigajos rieta saules staros zeltaini vizēja. Gar šo sēkļu malām smiltīs gulēja kaut kādi tumši priekšmeti — pārāk lieli, lai būtu aligatori, pārāk gari, lai būtu laivas.

Binoklī saskatīju, ka tās ir dzīvas radības, taču pie lielākas skaidrības tomēr netiku.

No tās plakankalnes malas, kur bijām ierīkojuši nometni, mežiem biezi apaugušas nogāzes ar šur tur samanāmiem klajumiem aizstiepās piecu sešu jūdžu ga­rumā līdz pat ezeram piltuves centrā. Gandrīz turpat zem kājām ieraudzīju iguanodonu klajumu, bet mazliet tālāk, kur koki bija it kā sastājušies aplī,— pterodaktilu purvu. Toties otra plakankalnes puse izskatījās pilnīgi citāda. Tur bazalta klintis, tādas pašas kā tās, kas apjoza plakankalni no ārpuses, pacēlās vismaz divsimt pēdu augstā, stāvā sienā, kuras nolaidenajā pakājē auga mežs. šai sarkanajā klinšu sienā mazu gabaliņu virs zemes binoklī ieraudzīju daudz tumšu iedobumu — tās, iespē­jams, bija alu ieejas. Vienā no tām kaut kas bāli mirguļoja, taču man nekādi neizdevās saskatīt, kas tas tāds ir. Tupēju kokā, zīmēdams karti, līdz saule norietēja un kļuva tik tumšs, ka neko vairs nevarēja redzēt.

Tikai tad es norāpos lejā pie saviem biedriem, kuri zem koka nepacietīgi mani gaidīja. Nu vienreiz ari es biju dienas varonis! Viens pats biju visu izdomājis un viens pats ari izdarījis; un te nu bija karte, kas paglābs mūs no mēnešiem ilgas gluži aklas taustīšanās pa šo zemi, kur no visām pusēm uzglūn briesmas. Visi ekspedīcijas locekļi svinīgi spieda man roku. Taču, iekams viņi ķērās pie manas kartes pētīšanas, izstāstīju visu par sastapšanos ar pērtiķcilvēku.

— Viņš tur bija tupējis visu laiku,— es teicu.

— Kā jūs to zināt?— apjautājās lords Džons.

— Nevienu brīdi mani neatstāja sajūta, ka mūs novēro kāda ļauna acs. Es jums par to reiz jau ieminējos, profesor Celindžer.

— Mūsu jaunais draugs man patiešām kaut ko tam­līdzīgu sacīja. Ne jau velti viņš pārstāv ķeltu tempera­mentu, kas cilvēku dara visai jūtīgu pret šādiem iespai­diem.

— Visa telepātijas teorija .. .— aizkūpinādams pīpi, iesāka Samerlijs.

— Pārāk plašs jautājums, lai to pašlaik iztirzātu,— ap­ņēmīgi viņu pārtrauca Celindžers.— Sakiet labāk,— viņš uzrunāja mani gluži tāpat, kā bīskaps uzrunā svētdienas skolas audzēkni,— varbūt jūs manījāt, vai šis radījums var pieliekt īkšķi pie delnas?

— Nē, to gan es neredzēju.

— Vai viņam bija aste?

— Nē.

— Vai pakaļkājas bija piemērotas tveršanai?

— Diez vai viņš citādi būtu spējis tik veicīgi aizlaisties pa zariem.

— Dienvidamerikā, ja atmiņa mani neviļ… piezīmes pataupiet vēlākam laikam, profesor Samerlij .. . konstatē­tas trīsdesmit sešas pērtiķu sugas, bet par antropoīdiem gan nekad nekas nav dzirdēts. Tagad nu mēs esam noskaidrojuši, ka plakankalnē tie tomēr ir sastopami, lai gan no gluži citas pasugas nekā tie spalvainie gorillas, kas nekad nav redzēti citur kā vienīgi Āfrikā un Austru­mos. (Sai mirklī man tā vien gribējās iebilst, ka diezgan tuvu gorillas radinieku esmu redzējis pat Kensingtonā.) Seit sastopamajam tipam ir gaiša ādas krāsa un ar bārdu apaugusi seja,— bālums izskaidrojams ar to, ka pērtiķis augu dienu pavada kokos biezās lapotnes aizsegā. Tātad jautājums, ar ko mēs saduramies, ir tāds: vai šis radī­

jums stāv tuvāk pērtiķim vai cilvēkam? Ja tuvāk cilvē­kam, varam pieļaut domu, ka beidzot ir atrasts tas, ko vienkāršā tautas valodā sauc par «iztrūkstošo posmu». Mūsu uzdevums ir nekavējoties atrisināt šo problēmu.

— Nekas tamlīdzīgs!— viņu strupi pārtrauca Samer­lijs.— Tagad, kad mums rokās ir karte, ko esam ieguvuši tikai ar mistera Melouna atjautību un enerģisko rīcību (nevaru nociesties, nepieminējis šos vārdus), mūsu vienī­gais uzdevums ir nekavējoties sveikiem un veseliem izkļūt no šās briesmu vietas.

— Civilizācijas labumi dīda,— iestenējās Celindžers.

— Jā, ser, tie civilizācijas labumi, kuri kalpo zinātnei, kaut vai, piemēram, tinte un spalva. Mūsu pienākums ir iespējami drīzāk izlikt uz papīra visu, ko esam šeit redzējuši, un turpmākos pētījumus atstāt citiem. Jūs paši man piekritāt, iekams misters Melouns vēl nebija uzskicē- jis šo karti.

— Labi,— sacīja Celindžers,— arī man prāts, jāatzīs­tas, būs daudz mierīgāks, ja es droši zināšu, ka ekspedīci­jas rezultāti tiek nodoti mūsu draugiem. Pagaidām man gan vēl nav ne mazākās nojausmas, kā mēs varētu no šejienes izkļūt. Taču līdz šim brīdim neesmu sadūries ne ar vienu problēmu, ko nespētu atrisināt mans atjautīgais prāts, tāpēc es jums apsolu jau rīt pat visu savu uzma­nību veltīt jautājumam, kā tikt lejā no plakankalnes.

Ar to pagaidām pārrunas izbeidzās. Tai pašā vakarā mēs vienīgās sveces gaismā rūpīgi izstrādājām zudušās pasaules karti. Ikviens sīkums, ko, tupēdams savā novēro­šanas tornī, biju ieskicējis tikai aptuveni, tapa iezīmēts atbilstošā vietā. Celindžera zīmulis mirkli palika pacelts virs liela, balta plankuma, kas apzīmēja ezeru.

— Kā mēs to nosauksim?— viņš jautāja.

— Kāpēc gan jums neizmantot šo gadījumu, lai pada­rītu nemirstīgu savu vārdu?— kā parasts, kodīgi apvaicā­jās Samerlijs.

— Esmu pārliecināts, ser, ka netrūks daudz labāku iespēju, kā manu vārdu par tīri personiskiem nopelniem vien saglabāt nākamajām paaudzēm,— nikni atcirta Ce­lindžers.— Ikviens nejēga var iemūžināt savu galīgi bezvērtīgo vārdu, nosaukdams tanī kādu kalnu vai upi. Man šādi pieminekļi nav vajadzīgi.

Samerlijs, šķībi smaidīdams, jau grasījās izgāzt pār kolēģi nākamo apvainojumu, bet tad pēkšņi iejaucās lords Džons.

— Ezeram vārdu dot laikam gan pienāktos jums, manu mīļo zēn,— viņš sacīja.— Jūs taču pirmais to ieraudzījāt, un, ja iegribēsiet to nosaukt par Melouna ezeru, neviens nudien neko nevarēs iebilst.

— Katrā ziņā. Lai mūsu jaunais draugs izvēlas ezeram vārdu,— teiktajam piebiedrojās Celindžers.

— Tādā gadījumā,— es sacīju un, teikdams šos vārdus, nosarku,— sauksim to par Gledisas ezeru.

— Bet vai jums nešķiet, ka vārdi Centrālais ezers tā ģeogrāfisko stāvokli norāda mazliet skaidrāk?— iebilda Samerlijs.

— Man labāk patiktu Gledisas ezers.

Celindžers veltīja man līdzjūtīgu skatienu un šķelmīgi, it kā nosodīdams pakratīja vareno galvu.

— Jaunība paliek jaunība,— viņš sacīja.— Lai nu arī ir Gledisas ezers.