Zudusī pasaule

XV nodaļa MŪSU ACIM PAVERAS NEIZTEICAMI BRĪNUMI

Diendienā rakstu savas piezīmes ciešā ticībā sagaidīt brīdi, kad varēšu pavēstīt, ka caur negaisa mākoņiem, kas savilkušies pār mūsu galvu, beidzot atspīdējusi saule. Vēl joprojām neesam tikuši skaidrībā, kā izkļūt no šejienes, un šī neziņa gaužām satrauc mūsu prātus. Un tomēr es it labi varu iedomāties reiz pienākam dienu, kad mēs priecāsimies par to, ka esam bijuši spiesti palikt šeit paši pret savu gribu, lai skatītu arvien jaunus šās neparastās zemes brīnumus un tās dīvainos iemītniekus.

Indiāņu uzvara pār pērtiķcilvēkiem un visas to cilts iznīcināšana krasi pavērsa mūsu likteni uz labo pusi. Kopš šā brīža kļuvām par īsteniem plakankalnes saimnie­kiem, jo iedzimtie noraudzījās uz mums ar pateicību un bailēm, paturēdami prātā, ka mēs ar savu neizprotamo spēku bijām palīdzējuši uzveikt viņu mūžsenos ienaidnie­kus. Iespējams, ka indiāņi it labprāt gribētu redzēt briesmīgos, neaprēķināmos svešiniekus aizvācamies no plakankalnes, taču arī viņi nezināja neviena ceļa, pa kuru mēs varētu nokļūt līdzenumā. Pēc viņu zīmēm mēs sapratām, ka reiz te bijis tāds kā tunelis, kas noderējis sakariem ar ārpasauli,— tas pats tunelis, ko pašu acīm bijām redzējuši klints pakājē. Jādomā, ka pa šo ceļu savā laikā pērtiķcilvēki un indiāņi sasnieguši plakankalni un to izmantojis arī Meipls Vaits un viņa ceļabiedrs. Taču pirms kāda gada te acīmredzot notikusi spēcīga zemes­trīce un tunelis augšpusē iegruvis, tā ka no tā nav palicis vairs ne miņas. Kad mēs ar zīmēm izrādījām vēlēšanos atrast ceļu uz līdzenumu, indiāņi tikai purināja galvu un raustīja plecus. Varbūt viņi patiešām nespēja, bet varbūt arī negribēja palīdzēt mums izkļūt no plakankalnes.

Pēc uzvarām vainagotā karagājiena dzīvus palikušos pērtiķcilvēkus indiāņi aizdzina pāri visai plakankalnei (to briesmīgā gaudošana pieskandēja visu apkaimi) un apmetināja netālu no savām alām, kur kopš tās dienas tie kļuva par savu iekarotāju_ vergiem. Tāpat kā reiz jūdi Bābelē un Izraēla bērni Ēģiptē, tikai te verdzība bija daudz primitīvāka, rupjāka un nežēlīgāka. Nakts stun­dās no meža puses bieži atskanēja gari stieptas gaudas — kāds pirmatnējs Eceķiels tur apraudāja savas cilts zu­dušo diženumu un atsauca atmiņā pērtiķu pilsētas izgai- sušo spožumu. Cirst malku un nest ūdeni — tāds pērtiķcil­vēkiem bija lemts turpmākais liktenis.

Kopā ar saviem sabiedrotajiem mēs šķērsojām plakan­kalni divas dienas pēc kaujas un ierīkojām apmetni viņu klints mājokļu pakājē. Indiāņi aicināja mūs uz dzīvi pie viņiem alās, bet lords Džons šo uzaicinājumu noteikti atraidīja, baidīdamies no jebkuras nodevīgas rīcības, ar ko sabiedrotie mūs pakļautu pilnīgi savā varā. Tāpēc mēs labāk palikām pie savas neatkarības un turējām ieročus kaujas gatavībā, ārēji saglabādami visdraudzīgākās at­tiecības. Bieži viesojāmies indiāņu alās, nespēdami iz­prast, vai šos brīnumjaukos mājokļus ierīkojuši viņi paši vai arī tas ir dabas darinājums. Visas alas bija izcirstas vienā slānī, ko veidoja irdens iezis starp sarkano klinšu vulkānisko bazaltu un kraujas pamatnes cieto granītu.

Alu ieejas atradās apmēram astoņdesmit pēdu virs zemes, un pie tām varēja piekļūt pa ļoti šaurām un stāvām akmens kāpnēm, pa kurām uzrāpties nespētu neviens prāvāks dzīvnieks. Alas bija siltas un sausas; kā taisnas ejas — cita dziļāka, cita seklāka — tās iesniedzās klints masīvā, un to gludās, pelēkās sienas rotāja ar koka apdeguļiem darināti lieliski zīmējumi, kuros bija attēloti dažnedažādi plakankalnes dzīvnieki. Pat ja pēdējā dzīvā būtne no šejienes nozustu, arī tad pētnieki kādreiz nākptnē uz alu sienām atradīs pārliecinošus pierādīju­mus par šās zemes dīvainajiem iemītniekiem — dinozau­riem, iguanodoniem un pleziozauriem, ko vēl tik nesen varēja sastapt tās mežos un klajumos.

Uzzinājuši, ka milzīgos iguanodonus to īpašnieki tur ganāmpulkos kā pieradinātus mājdzīvniekus un ka īste­nībā tie nav nekas cits kā staigājošas gaļas noliktavas, mēs jau iedomājāmies, ka cilvēks pat ar visprimitīvāka­jiem ieročiem spējis nodibināt pilnīgu kundzību plakan­kalnē. Taču jo drīz mums vajadzēja pārliecināties, ka esam maldījušies un ka pagaidām cilvēks šeit tiek vienīgi paciests. Trešajā dienā pēc tam, kad bijām ierīkojuši savu apmetni pie indiāņu alām, norisinājās briesmīga drāma.

Celindžers un Samerlijs rāvās gar ezeru, kur iedzimtie pēc viņu norādījumiem ar harpūnām ķēra lielās ķirzakas. Mēs ar lordu Džonu palikām nometnē, bet indiāņi turpat zālainajā nogāzē alu priekšā darīja katrs savu darāmo. Pēkšņi atskanēja spalgs trauksmes sauciens — viens vie­nīgs simt mutēm atbalsots vārds «stoa». Vīri, sievas un bērni no visām pusēm skriešus metās uz kāpnēm un trakā steigā, cits citu grūstīdami, nezuda alās.

Pacēluši acis uz augšu, ieraudzījām, ka indiāņi māj mums ar roku, aicinādami drīzāk piebiedroties viņiem patvērumā. Mēs paķērām šautenes un. skrējām raudzīt, kas iedzimtos tik ļoti pārbiedējis. No tuvējās koku audzes, jozdami, ko nagi nes, mums pretim izšāvās kādi divpa­dsmit vai piecpadsmit indiāņi, un viņiem pa pēdām drāzās divi briesmoņi — tādi paši kā tas, kurš toreiz iztraucēja mūs nometnē un kurš dzinās man pakaļ vientuļās nakts pastaigas laikā. Pēc izskata šie zvēri šķita līdzīgi šaušalīgiem krupjiem un virzījās uz priekšu lieliem lēcieniem, bet to apmēri bija tik neiedomājami, ka pat vislielākais zilonis liktos gluži niecīgs. Iepriekš mēs šos krupjus bijām redzējuši tikai tumsā, jo tie ir nakts dzīvnieki un dienā no midzeņa izlien tikai tad, ja tiek iztraucēti, kā tas acīmredzot bija noticis šoreiz. Mēs palikām stāvam, pārsteigti noraudzīdamies neparastajā skatā,— nezvēru kraupā, kārpainā āda dīvaini zvīļoja, gluži kā zivs zvīņas, un saules stari tanī atspulgoja visās varavīksnes krāsās.

Ilgi šai skatā noraudzīties mums diemžēl neizdevās, jo briesmoņi vienā rāvienā panāca savus upurus, un tad sākās šaušalīgs slaktiņš. Metode bija gaužām vienkārša — nezvēri ar visu savu svaru metās virsū pirmajam indiā­nim, kas pagadījās ceļā, un, pametuši to saspiestu un sakropļotu, joņoja pakaļ nākamajam. Šausmās kliegdami, nabaga indiāņi skrēja, cik jaudas, taču nespēja izbēgt saviem vajātājiem, kuri bija gan ātrāki, gan neatlaidī­gāki. Cits pēc cita viņi tika nomaitāti, un, kad mēs ar lordu Džonu piesteidzāmies palīgā, dzīvi bija palikuši labi ja kādi seši vīri. Taču no mūsu palīdzības nekādas jēgas nebija, vienīgi mēs paši iekūlāmies dzīvības bries­mās. No pāris simtu jardu attāluma raidījām nezvēriem virsū lodi pēc lodes, taču rezultāts bija tāds pats, it kā mēs tos apmētātu ar papīra bumbiņām. Milzīgajiem rāpuļiem tādas niecīgas skrambas bijušas nebijušas, un, tā kā tiem trūka īpaša galvas smadzeņu centra, ko

aizstāja pa visu mugurkaulu izkaisītas muguras smadze- - nes, pat vismodernākie ieroči nespētu izdzēst šo bries­moņu dzīvību. Vienīgais, ko mēs varējām izdarīt,— pievērst nezvēru uzmanību šāviena zibsnim un ska|ajam blīkšķim, tādējādi rodot kaut īsu atelpas brīdi, lai iedzim­tie un mēs paši pagūtu sasniegt kāpnes, kur gaidīja glābiņš. Taču tur, kur divdesmitā gadsimta koniskās sprāgstošās lodes nedeva nekādu labumu, lieti noderēja saindētās iedzimto bultas, kas bija apmērcētas strofanta sulā un pēcāk ieziestas ar līķa indi. Medībās no šādām bultām lielas jēgas nebija, jo inde uz lielajiem dzīvnie­kiem ar gauso asinsriti iedarbojās ļoti lēni, un, iekams zvērs nespēkā saļima, tas vēl paguva saplosīt savu miera traucētāju. Taču šai reizē, līdzko abi briesmoņi pielēkšoja pie kāpnēm, no ikvienas spraudziņas klinšu sienā pār tiem spindzēdamas nobira indiāņu raidītās šautras. Vienā mirklī tās kā adatas sadūrās zvēru ķermenī, taču sāpes tie laikam vēl nejuta, jo, bezspēcīgās dusmās slienādamies, kašņāja ar nagiem kāpnes, kas tos šķīra no iekārotajiem upuriem, un tad, uzklamzājuši pāris kā­pienu, nošļūca atkal lejā. Beidzot inde bija iedarbojusies. Viens no nezvēriem dobji ierēcās un ar milzīgo, plakano galvu pa priekšu nogāzās gar zemi. Otrs, spalgi gaudo­dams un dīvainus lokus mezdams, palēkāja kādu brīdi, tad arī novēlās zemē, noraustījās agonijā un palika guļam tāpat kā pirmais. Ar līksmiem gaviļu saucieniem indiāņi bariem vien metās laukā no alām un uzsāka neprātīgu uzvaras deju ap beigtajiem dzīvniekiem, priecā­damies, ka izdevies nogalināt vēl divus no visbriesmīgā­kajiem ienaidniekiem. Jau to pašu nakti viņi abus milze­ņus sadalīja gabalos un aizvāca projām, protams, nevis lai ēstu, jo indes iedarbība vēl arvien turpinājās, bet lai tie nesāktu trūdēt pie viņu mājokļiem. Atstāja tikai milzīgās rāpuļu sirdis, katru prāva spilvena lielumā, un tās arvien vēl lēni un ritmiski pulsēja, noteiktā laikā izplezdamās un saraudamās,— dzīvodamas patstāvīgu dzīvi, kas mums iedvesa šausmas. Nervu mezgli pārstāja darboties tikai trešajā dienā, un tad drausmīgie gaļas gabali beidzo' aprima.

Kādreiz priekšdienās, kad manā rīcībā būs kārtīgs galds un kad es varēšu izmantot īstus rakstāmpiederu­mus, nevis kaut kādu nolietotu zīmuļa stumbeni un pēdējo nodriskāto piezīmju grāmatiņu, pacentīšos pamatī­gāk aprakstīt akalas cilts indiāņus, mūsu dzīvi viņu vidū

un iespaidus, ko mēs guvām, kaut pavirši iepazīstoties ar dīvainās Meipla Vaita Zemes brīnumiem. Sis atmiņas nemūžam nezudīs: līdz pat kapa malai manā iztēlē nepagaisls neviena stunda, neviens mirklis, neviens to dienu notikums, tāpat kā negaist pirmās spilgtākās bērnības ainas. Un nekādi jauni iespaidi nespēs izdzēst to, kas tik dziļi iespiedies prātā. Pienāks laiks, un es aprak­stīšu brīnumaino mēness nakti pie lielā ezera, kad indiāņi tiklā noķēra jaunu ihtiozauru — jokainu radījumu, pa pusei roni, pa pusei zivi, kuram divas acis abpus purna bija aizsegtas ar kaula plāksnītēm, bet trešā atradās pašā galvvidū un kurš tik tikko neapgāza mūsu laivu, rakstīšu par milzīgo, zaļo ūdensčūsku, kas to pašu nakti izšāvās no niedrāja un, kā cilpā sažņaugusi Celindžera laivas stūresvlru, aizrāva to sev līdzi. Pastāstīšu ari par milzīgo, balto nakts ērmu — vēl šobaltdien nezinām, vai tas bija zvērs vai rāpulis,— kas mitinājās pretīgā dūksnājā netālu uz austrumiem no Centrālā ezera un tumsā slaistījās apkārt, izstarodams vāju fosforiscējošu mir­dzumu. Indiāņi no šā radījuma tik briesmīgi baidījās, ka neuzdrošinājās iet pat uz tā pusi, un, lai gan mēs divas reizes devāmies izlūkos un abas reizes balto ērmu iztālēm redzējām, nekādi nebija iespējams pa staignāju piekļūt tam tuvāk. Vienīgais, ko varu sacīt,— zvērs bija lielāks par govi, un no tā nāca savāda muskusa smarža. Neaiz­mirsīšu pastāstīt ari par milzīgo spārnaini, no kura Celindžers reiz dabūja mukt klinšu aizsegā,— tas bija skrējējputns, lielāks par strausu, ar garu, noplukušu kaklu un pretīgu, mazu galviņu — īsts staigājošs maitas- putns. Kad Celindžers rāpās augšup klintī, viens vienīgs šā radījuma briesmīgā, līkā knābja cirtiens kā ar kaltu nošķēla profesora zābakam papēdi. Toties modernie ieroči vismaz šoreiz noturējās uzdevuma augstumos — vare­nais, divpadsmit pēdu lielais radījums — to sauca par fororaksu, kā sajūsmā aizelsdamies, mums paziņoja profe­sors,— nokrita, lorda Rokstona lodes ķerts, un, kājas gaisā paslējis, palika guļam kā vesels spalvu jūklis, no kura mums pretim raudzījās dzeltenas, nikni zalgojošas acis. Kaut izdotos piedzīvot to dienu, kad šā briesmoņa plakanais, neglītais galvaskauss tiks novietots goda vietā blakus citām Olbenijas trofejām! Pats par sevi saprotams, ka pieminēšu arī toksodonu — desmit pēdu garu milzu jūras cūku ar vareniem ilkņiem —, ko mēs nošāvām rītausmā pie ezera, kad tā devās dzert.

Kādā jaukā dienā aprakstīšu to visu sīki jo sīki, pieminēdams ne tikai satraucošos notikumus, bet arī tos jaukos vasaras vakarus, kad mēs visi četri draudzīgā noskaņā gulējām mežmalas garajā zālē zem koši zilā debesu jumola un, acis iepletuši, noraudzījāmies dīvaina­jos putnos, kas lidinājās mums virs galvas, un neredzēta­jos radījumos, kas izlīda no alām mūs aplūkot, bet koku zari vai lūza no saldo augļu smaguma un zeme visapkārt šķita sētin nosēta krāšņiem, svešādiem ziediem; stāstīšu par skaistajām naktīm, kuras mēs pārlaidām uz mēnes­nīcā vizuļojošā ezera, brīnumā un šausmās nolūkodamies, kā lāgiem kāds fantastisks nezvērs iznirst virs ūdens, savirmodams tā gludo spoguli, vai kā tumšajā dzelmē, zaļganam spīdumam pazibot, aizlavās vēl neredzēts ezera iemītnieks. Sīs ainas nemūžam neizgaisīs no manas atmi­ņas, un kādudien es tās sīki jo sīki aprakstīšu.

Jūs varbūt jautāsiet, kālab mēs mierīgi kavējāmies plakankalnē, vērodami dažādus zvērus un augus, lai gan dienu un nakti vajadzētu lauzīt galvu, kā atgriezties atpakaļ civilizētajā pasaulē. Atbildēšu jums, ka mēs visi bez izņēmuma nemitīgi par to domājām, taču tas bija veltīgi. Viens kļuva skaidrs jau ļoti drīz, un proti — in­diāņi ne pirkstiņa nepakustinās, lai mums palīdzētu. Citādi viņi bija noskaņoti ļoti draudzīgi — varētu pat teikt, verdziski padevīgi —, bet, līdzko ieminējāmies, vai viņi nevarētu palīdzēt, piemēram, nolaist kādu koku un pārmest pāri bezdibenim vai novīt virvi no ādas sloksnī­tēm vai liānām, ikreiz saņēmām laipnu, bet noteiktu noraidījumu. Indiāņi smaidīja, mirkšķināja acis, puri­nāja galvu, un tas arī bija viss. Pat vecais virsaitis ietiepīgi klusēja, un vienīgi Maretass, jauneklis, ko bijām izglābuši no drošas nāves, domīgi vērās mums acīs, ar žestiem rādīdams, ka arī viņu apbēdina mūsu neapskauža­mais stāvoklis. Pēc veiksmēm vainagotās kaujas ar pēr- tiķcilvēkiem indiāņi raudzījās uz mums kā uz pārcilvē­kiem, kuri nes uzvaru savos dīvainajos ieročos, un ticēja, ka, laime nenovērsīsies tik ilgi, kamēr mēs paliksim kopā ar viņiem. Mums apsolīja gan katram savu alu, gan katram pa sarkanādainai sievai, ja tikai aizmirsīsim savu tautu un uz mūžīgiem laikiem paliksim plakankalnē. Lai kādas būtu mūsu vēlēšanās, visas tās tiktu laipni izpildī­tas; taču mēs jo skaidri zinājām, ka nelokāmā apņemša­nās nokļūt lejā jāsaglabā ciešā slepenībā, jo indiāņi galu galā varēja mūs aizturēt ar varu.

Riskēdams sastapties ar dinozauriem (dienu gan risks nebija tik liels, jo, kā jau iepriekš minēju, dinozauri pēc visām pazīmēm ir nakts dzīvnieki), es divas reizes iepriek­šējo trīs nedēļu laikā aizstaigāju līdz mūsu vecajai nometnei, lai aprunātos ar nēģeri, kurš vēl arvien stāvēja sardzē klints pakājē. Manas acis alkaini ielūkojās bezgalī­gajā līdzenumā, cerēdamas kaut kur tālumā ieraudzīt tik ļoti gaidītos glābējus. Taču kaktusiem noaugušās āres klusas un tukšas pletās gandrīz vai līdz apvārsnim, ko skatienam noslēpa bambusniedru biezoknis.

— Drīz viņi ir klāt, mister Meloun. Nepaiet nedēļa, un indiāņi atnākt ar auklu, un jūs visi ir zemē,— tā, uzmun­drinādams mani, sauca mūsu lieliskais Sambo.

Otrajā apmeklējuma reizē paliku projām arī pa nakti un atpakaļceļā nākamajā rītā piedzīvoju īstu pārstei­gumu. Atgriezos pa labi pazīstamu taku, kad pēkšņi apmēram jūdzi no pterodaktilu purva ieraudzīju man pretim virzāmies kādu dīvainu priekšmetu. Izrādījās, ka tas ir cilvēks, kas ielīdis tādā kā režģotā rāmī, kā krātiņā, kura niedru pinums apņēma to no visām pusēm. Piegājis tuvāk, es pārsteigts ieraudzīju, ka šis cilvēks ir lords Džons Rokstons. Pamanījis mani, viņš izlīda no ērmotā aizsargtērpa un smiedamies nāca pretim, taču man šķita, ka viņš izskatās mazliet samulsis.

— Skaties tik, mūsu jauneklis,— viņš teica.— Kas gan būtu domājis, ka es jūs šeit sastapšu!

— Ko tad jūs te darāt?— es apjautājos.

— Apciemoju savus draugus pterodaktilus,— viņš at­bildēja.

— Kā jums tas ienāca prātā?

— Interesanti radījumi. Tikai diemžēl pārāk nesabied­riski. Jūs taču atceraties, cik rupji viņi uzņem viesus. Un tā nu es uzmeistaroju šo krātiņu, lai kaut cik pasargātos no viņu uzmanības pierādījumiem.

— Bet kas jums purvā meklējams?

Lords Džons pētījoši paraudzījās manī, un pēc acīm vien es redzēju, ka viņš par kaut ko šaubās.

— Tātad jūs domājat, ka vienīgi profesori var interesē­ties par dažādām parādībām?— viņš beidzot sacīja. — Esmu nolēmis izpētīt jaukās radībiņas. Ceru, ka jums ar šo paskaidrojumu pietiek.

— Negribēju jūs apvainot,— es teicu.

Taču lords Džons jau bija atguvis labo omu un skaļi iesmējās.

— Neapvainojieties arī jūs, mīļo zēn! Gribu sadabūt Celindžeram kādu no šiem sātanu mazuļiem. Tas ir viens no maniem nolūkiem. Nē, nē, iztikšu bez jūsu palīdzības. Jūtos šai krātiņā pilnīgi drošs, bet jums var klāties plāni. Pagaidām visu labu, ceru atgriezties nometnē līdz ar tumsas iestāšanos.

Tad lords Džons pagriezās, un es noskatījos, kā viņš aizslāj pa mežu savā ērmotajā krātiņā.

Lai cik dīvaina šķita lorda Džona izturēšanās, Celin­džers viņu tomēr pārspēja. Jāteic, ka profesors bezgala patika indiānietēm un tāpēc allaž nēsāja līdzi lielu, kuplu palmas zaru, ar ko atgaiņājās no savām pielūdzējām kā no mušām, kad viņu laipnības pierādījumi kļuva pārāk uzmācīgi. Tas bija viskomiskākais no visiem skatiem, kādus vien man izdevās redzēt mūsu ekspedīcijas laikā: varas simbolu cieši rokā satvēris, melno bārdu gaisā paslējis, profesors soļo kā operetes sultāns, plati likdams purngalus, un viņam nopakaļ tipina vesels bars gaužām trūcīgos apģērba gabalos tērpušos indiāniešu.

Profesors Samerlijs toties pilnīgi bija nodevies plakan­kalnes kukaiņu un putnu izpētei un visu laiku veltīja iegūto paraugu kārtošanai un izbāšanai (runa te, pro­tams, nav par tām stundām, ko viņš pavadīja, lamādams Celindžeru, ka tas necenšas izpestīt mūs no nelāgā stāvokļa).

Celindžers iemanījās ik rītu paklusām pazust un laiku pa laikam atgriezās tik neparasti svinīgā izskatā, it kā viņa pleciem būtu uzvelts kāda svarīga pasākuma milzu smagums. Kādudien, palmas zaru no rokas neizlaizdams, jo pielūdzēju bars neatkāpās ne soli, viņš aizveda mūs uz savu slepeno darbnīcu un beidzot izstāstīja visus savus plānus.

Izgājām mazā klajumiņā palmu birzs vidū. Te atradās viens no tiem mutuļojošajiem dubļu geizeriem, par ku­riem esmu jau stāstījis. Zemē mētājās no iguanodonu ādas izgrieztas sloksnes un kaut kāds liels, tukšs pūslis — profesors paskaidroja, ka tas esot iztīrīts un izžāvēts ihtiozaura kuņģis. Viens milzīgā maisa gals bija sašūts, otrā atstāta neliela atvere. Sai atverē bija ieliktas vairā­kas bambusniedres, kas savienoja maisu ar koniskām māla piltuvēm, kur uzkrājās no geizera izplūstošā gāze. Drīz vien sarukušais pūslis pamaz am saka izplesties, parādīdams tik spēcīgu tieksmi celties gaisā, ka Celin­džers ar ādas sloksnēm piestiprināja to pie vairāku apkārtējo koku stumbriem. Pusstundas laikā jau bija piepūties krietns balons, un pēc tā, cik stipri izstiepda­mās raustījās ādas siksnas, droši varēja spriest, ka celtspēja pūslim ir pamatīga. Celindžers tikai glaudīja bārdu un, gluži kā tēvs klusā svētlaimē uzlūko pirm­dzimto dēlu, pašapmierināti smaidīdams, nenolaida acis no sava prāta darinājuma.

Samerlijs pirmais iztraucēja klusumu.

— Jūs taču negribēsiet, Celindžer, lai mēs ar to te paceltos gaisā?— viņš skarbi iejautājās.

— Es, manu dārgo Samerlij, gribu demonstrēt tikai tā spēku un esmu pārliecināts, ka, to ieraudzījis, jūs pats ne mirkli vairs nevilcināsieties.

— To nu jūs tūdaļ pat varat mest no galvas laukā,— ap­ņēmīgi noteica Samerlijs.— Nemūžam es neielaidīšos tā­dās aušībās. Lord Džon, es ceru, ka jūs šo neprātu neatbalstīsiet.

— Sasodīti asprātīga būšana!— atsaucās lords Džons.— Interesanti būtu paskatīties, kā tā darbojas.

— Tūliņ pat redzēsiet,— sacīja Celindžers.— Vairākas dienas esmu nemitīgi lauzījis galvu, lai beidzot atrisinātu problēmu — kā tikt projām no plakankalnes. Sen jau esam pārliecinājušies, ka nokāpt pa klintīm nav iespē­jams un ka nekādu tuneļu te arī nav. Tāpat jāatsakās no domas, ka mēs varētu pārmest tiltu uz vientuļo radzi, pa kuru uzrāpāmies augšā. Bet kur tad lai rod iespēju? Pirms kāda laika es mūsu jaunajam draugam ieminējos, ka no geizera izdalās brīvs ūdeņradis. Tūlīt pēc tam prātā iešāvās ideja par gaisa balonu. Mani, jāatzīstas, gan mulsināja doma, kur ņemt gāzei apvalku, taču atrisinājums radās pats no sevis, kad pie ezera ieraudzīju rāpuļu milzīgās iekšas. Un te nu jūs redzat manu pūliņu augļus!

Vienu roku profesors aizlika aiz nodriskāto svārku malas, bet ar otru lepni norādīja uz pūsli.

Gaisa balons tobrīd jau bija piepūties krietni apaļš un aizdomīgi raustījās siksnās.

— Neiedomājams neprāts!— iešņācās Samerlijs.

Turpretim lords Džons neslēpa sajūsmu.

— Gudrs gan mums tas večuks!— viņš man pačukstēja ausī, bet tad skaļāk sacīja:— Kur jūs ņemsiet gondolu?

— Gan es parūpēšos arī par gondolu. Esmu jau iecerējis, no kā to taisīt un kā piestiprināt. Pagaidām tikai parādīšu, cik viegli mans aparāts pacels ikvienu no mums.

— Visus reizē, protams?

— Nē, mans plāns ir tāds, ka mēs nolaidīsimies pēc kārtas un kāda pavisam viegli uztaisāma ierīce balonu uzcels atkal augšā. Ja balons izturēs viena cilvēka svaru un lēni nolaidīs to zemē, vairāk nekā mēs nevaram gribēt. Bet tagad izmēģināsim tā celtspēju.

Celindžers atstiepa paprāvu bazalta bluķi un rūpīgi aptina to ar auklu. Tā bija tā pati vairāk nekā simt pēdu garā, tievā, bet ļoti stiprā aukla, ko mēs izmantojām, rāpdamies klints radzē. Profesors bija sagatavojis arī tādas kā ādas sakas ar daudzām sloksnītēm. Šīs sakas viņš aplika apkārt balonam un sloksnītes, kas nokarājās uz leju, saņēma kopā tā, lai galā pievienotais svars vienmērīgi izdalītos pa visu balona virsmu. Beidzot pie sloksnītēm tika piestiprināts bazalta bluķis, bet aukla palika brīvi karājamies, un profesors to trīs reizes aptina sev ap roku.

— Un tagad,— sacīja Celindžers, drīzo panākumu priekšnojausmā tīksmi smaidīdams,— es jums parādīšu sava balona celtspēju.— Un viņš ar nazi pārgrieza sik­snas, ar ko balons bija piesiets pie kokiem.

Nekad vēl mūsu ekspedīcijai nebija draudējušas tik lielas briesmas kā šoreiz, kad gandrīz visi gājām bojā. Piepūstais balons milzīgā ātrumā šāvās gaisā. Arī Celin­džers vienā mirklī atrāvās no zemes. Es tikko paguvu abām rokām apskaut profesora vidukli, kad manas kājas tāpat palika karājamies gaisā. Lords Džons kā lamatās satvēra mani aiz kājām, taču es jutu, ka arī viņš tiek pacelts no zemes. īsu brīdi manā iztēlē pavīdēja dīvaina aina — četri dēku meklētāji, kā cīsiņi vienā virtenē savērti, lidinās gaisā virs zemes, ko gribējuši izpētīt. Tomēr, lai cik varenu celtspēju parādīja šī elles mašīna, auklas izturībai, par laimi, bija savas robežas. Atskanēja skaļš brīkšķis, un mēs cits citam virsū nokritām gar zemi, bet pašā kaudzes galā saritinājusies palika aukla. Kad beidzot kaut kā uzķepurojāmies kājās, koši zilajās debe­sīs ieraudzījām bazalta gabalu kā melnu punktu paceļa­mies arvien augstāk.

— Lieliski!— sauca mūsu bezbailīgais Celindžers, brau­cīdams sasisto dilbu.— Mani teorētiskie apsvērumi ir pierādīti pilnīgi un galīgi. Šādus panākumus es pat iedomāties nevarēju. Apsolu jums, džentlmeņi, ka nedēļas laikā būs gatavs jauns balons un mēs droši un ar visām ērtībām paveiksim pirmo posmu ceļā uz mājām.

Tiktāl visus notikumus esmu aprakstījis secīgi. Tagad, kad visas grūtības un briesmas kā sapnis izgaisušas aiz augstajām sarkano klinšu galotnēm, kas paceļas mums virs galvas, stāstījumu pabeigšu vecajā apmetnē, kur Sambo mūs tik ilgi gaidījis. Zemē nonācām sveiki un veseli, lai gan nekad nebijām domājuši, ka vajadzēs kāpt tādā veidā. Pēc sešām nedēļām vai, vēlākais, diviem mēnešiem būsim jau Londonā, un iespējams, ka šī vēstule nesasniegs Jūs daudz agrāk par mums pašiem. Jau šobrīd ar visu sirdi un prātu traucamies mājup uz dzimto pilsētu, kur ikvienu gaida tik daudz kas dārgs.

Mūsu liktenis krasi pavērsās tajā pašā vakarā, kad Celindžers izdarīja bīstamo eksperimentu ar paštaisīto balonu. Reiz jau minēju, ka bija tikai viens cilvēks, kas izturējās puslīdz labvēlīgi pret mūsu mēģinājumiem tikt projām no plakankalnes, un proti — jaunais indiāņu virsaitis. Viņš vienīgais nevēlējās pret mūsu pašu gribu aizturēt mūs šai svešajā zemē. Tik daudz mēs sapratām pēc viņa izteiksmīgās žestu valodas. Tovakar jau krietnā nokrēslī viņš atnāca pie mums nometnē, pasniedza man niecīgu koka mizas tīstoklīti (kaut kāda iemesla pēc jauneklis allaž vērsās pie manis, iespējams tāpēc, ka vecuma ziņā iznācu viņam vistuvākais) un, pacēlis roku, svinīgi norādīja uz alām, tad pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, ka noslēpums nav izpaužams, un klusītēm atgriezās pie savējiem.

Es pienesu tīstokli tuvāk ugunskuram, un mēs kopīgi ņēmāmies to pētīt. Mizas sloksne varēja būt apmēram pēdu kvadrātā, un tās iekšpusē vienā rindā bija uzvilktas dažādas līnijas šādā secībā.

ļVļAnr.CnAffjf

X

Līnijas uz baltās pamatnes bija glīti izzīmētas ar ogli, un pirmajā mirkli man tās šķita līdzīgas neveikli uzkrice- lētam nošu rakstam.

— Lai kas tas arī būtu, droši varu apgalvot, ka mums tas ir ļoti svarīgi,— es teicu.— To varēja redzēt pēc viņa sejas.

— Ja vien netiekam iznelgoti ar mv " ' :;u, rupju joku,— piebilda Samerlijs,— ko no cilvēka šaoā elemen­tārā attīstības pakāpē it viegli var sagaidīt.

— Drīzāk tas ir kāds noslēpumains raksts,— sacīja Celindžers.

— Izskatās pēc zīmju rēbusa,— piebilda lords Džons, staipīdams kaklu, lai labāk saskatītu mizas sloksni. Pēk­šņi viņš izrāva tīstokli man no rokām.

— Goda vārds!— viņš sauca.— Liekas, esmu to atminē­jis. Zēnam bijusi taisnība. Raugieties! Cik zīmju jūs te redzat? Astoņpadsmit. Un ko tas mūs vedina domāt? Arī klinšu alu skaits ir tieši astoņpadsmit.

— Sniegdams man vīstokli, viņš norādīja uz alām,— es sacīju.

— Nu tad viss kļūst skaidrs. Sis ir alu plāns. Ko jūs neteiksiet! Astoņpadsmit alu vienā rindā; cita seklāka, cita dziļāka, cita ar nozarojumiem, tieši tā, kā mēs tās redzējām. īsta karte — un te pat ir krustiņš. Ko šis krusts varētu nozīmēt? Laikam lai parādītu, ka viena ala ir dziļāka par pārējām.

— Tā stiepjas cauri visai klinšu sienai!— es iesaucos.

— Mūsu jaunajam draugam laikam būs izdevies atrisi­nāt šo rēbusu,— sacīja Celindžers.— Ja ala neaizsniedz klints ārējo sienu, nekādi nav izprotams, kāpēc šis jauneklis, kurš droši vien vēl mums tikai labu, centies tai pievērst mūsu uzmanību. Taču, ja tās tomēr iziet viņā pusē, turklāt apmēram tādā pašā augstumā, mums atliks tikai kādas simt pēdas, ko rāpties.

— Tikai simt pēdas!— noburkšķēja Samerlijs.

— Kā tad, mūsu virve ir pat garāka par simt pēdām,— es saucu.— Skaidrs, ka mēs varam tikt lejā.

— Nu, bet ko teiks indiāņi alās?— iebilda Samerlijs.

— Tais alās, kas atrodas tepat virs mums,— es sacīju,— neviens indiānis nedzīvo. Tās visas tiek izmanto­tas par klētīm un noliktavām. Uzkāpsim augšā tūdaļ pat un izlūkosim situāciju.

Plakankalnē aug kāds koks ar ļoti cietu, ilgi degošu koksni — pēc mūsu botāniķu domām, tā esot araukārijas pasuga, ko indiāņi izmanto lāpām. Paņēmām līdzi katrs krietnu klēpi šā koka zaru un pa zāli apaugušajām kāpnēm devāmies uz zīmējumā norādīto alu. Tā, kā jau teicu, bija tukša, vienīgi milzu sikspārņi veseliem bariem, spārnus plīkšķinādami, laidelējās mums virs galvas. Tā kā negribējām piesaistīt savai rīcībai indiāņu uzmanību, ilgi taustījāmies pa tumsu, apiedami vairākus līkumus, līdz atradāmies kaut kur alas vidū. Un tikai tad beidzot aizdedzām lāpas. Ieraudzījām lielisku, sausu tuneli ar spraišļotiem griestiem un gludām, pelēkām sienām, uz kurām bija attēloti plakankalnes augi un dzīvnieki. Steidzāmies uz priekšu pa spīguļojošām, baltām smiltīm izkaisīto alu, bet tad visi vīlušies smagi novaidējāmies — bijām atdūrušies strupceļā. Priekšā pacēlās stāva klinšu siena bez vismazākās spraudziņas, tā ka pat pele te neizšmauktu cauri. Izejas šeit tātad nebija.

Sarūgtināti mēs noraudzījāmies šai neparedzētajā šķēr­slī. Nekādas zemestrīču pēdas kā tajā tunelī, pa kuru mēs ekspedīcijas sākumā bijām mēģinājuši uzkāpt augšā, te nemanīja. Gala siena bija tāda pati kā visas pārējās. Tātad šī ala mūždien nobeigusies strupceļā.

— Nekas, mani draugi,— nesatricināmā mierā sacīja Celindžers.— Es taču jums cieši apsolīju jaunu gaisa balonu.

Samerlijs iestenējās.

— Varbūt esam nonākuši citā alā?— es ieminējos.

— Blēņas, mīļo zēn,— sacīja lords Džons, bakstīdams ar pirkstu plānā.— Septiņpadsmitā no labās puses un otrā no kreisās. Nav šaubu, ka šī pati ir īstā.

Skatījos uz krustiņu, kur lords Džons patlaban turēja pirkstu, un pēkšņi priekā iekliedzos:

— Nu es zinu! Nāciet man līdzi! Iesim!

Paķēris lāpu, steigšus metos pa to pašu ceļu atpakaļ.

— Seit,— es sacīju, rādīdams uz sērkociņiem, kas mētā­jās turpat zemē,— šajā vietā mēs aizdedzām lāpas.

— Pilnīgi pareizi.

— Bet zīmējumā taču parādīts, ka ala sazarojas, un, neiedeguši lāpas, mēs pa tumsu droši vien esam pagājuši atzarojumam garām. Turēsimies tagad tikai pa labi un noteikti atradīsim garāko eju.

Notika tieši tā, kā es biju sacījis. Pēc kādiem trīsdesmit jardiem ieraudzījām sienā lielu, melnu caurumu. Izrādī­jās, ka tur sākas daudz plašāka eja nekā iepriekšējā. Degdami nepacietībā, steigšus devāmies uz priekšu. Noskrējuši vairākus simtus jardu, tumšajās velvēs ieraudzījām atspīdam sarkanīgu blāzmu. Pārsteigti saskatījāmies. Rāmā liesmas strēle, izpletusies pāri vi­sam tunelim, šķita aizšķērsojam mums ceļu. Pielikām soli. Ne skaņas, ne niecīgākās kustības, pat ne miņas no karstuma, lai gan kvēlojošais aizsegs kļuva arvien spo­žāks un alā ielija sudraba mirga, pārvērzdama smiltis zvīļojošos dārgakmeņos; tikai piegājuši vēl tuvāk, mēs ieraudzījām lokā izliekto spožā aizsega malu.

— Tas taču ir mēness, goda vārds!— iesaucās lords Džons.— Beidzot mēs tiksim brīvi! Beidzot būsim brīvi!

Un patiešām — no klinšu sienas viņas puses spraugā iespīdēja pilns mēness.

Plaisa klintī bija neliela, apmēram loga platumā, taču to varēja izmantot jebkuram nolūkam. Paraudzījušies laukā, sapratām, ka nokāpšana vedīsies it viegli un ka zeme neatrodas nemaz tik tālu. Kāds gan brīnums, ka no lejas nebijām pamanījuši alu, jo lai nu kur, bet šais nokarenajās klintīs šķita neiespējami atrast uzeju. Pārlie­cinājušies, ka nokāpšanai varēsim izmantot auklu, līksmi steidzāmies atpakaļ uz nometni sagatavoties nākamajam vakaram.

Rīkoties vajadzēja ātri un klusu, jo pat pēdējā brīdī indiāņi varēja mūs vēl aizturēt. Visu mantību nolēmām atstāt nometnē, bet līdzi ņemt tikai šautenes un patronas. Celindžeram gan bija šādas tādas neparocīgas grabažas, no kurām viņš nepagalam negribēja šķirties, bet viens sainis, par ko pagaidām neko vairāk nedrīkstu stāstīt, sagādāja mums īpašas rūpes. Diena šķita neiedomājami gara, un, kad beidzot satumsa, bijām pilnīgi sagatavoju­šies ceļam. Uzstiepām mantas pa kāpnēm un, uz mirkli apstājušies, pārlaidām pēdējo skatienu šai noslēpumaina­jai zemei, kuru, domājams, drīz vien apsēdīs gan med­nieki, gan dabas bagātību meklētāji,— mūsu sapņu zemei, kas allaž paliks atmiņā, burvības un romantikas ap­dvesta; zemei, kur daudz bijām cietuši un riskējuši pat ar dzīvību, bet kur daudz arī bijām iemācījušies,— mūsu zemei, ko nemūžam nebeigsim mīļi saukt par savējo. Tepat blakus pa kreisi indiāņu alas meta tumsā līksmu, sārtu ugunskuru atblāzmu. No ielejas atskanēja iedzimto smiekli un dziedāšana. Tālē pletās mežu josla, bet pašā plakankalnes vidū cauri tumsai dzirkstīja lielais ezers, kas izauklējis tik daudzus dīvainus nezvērus. Un arī šai atvadu mirklī vēl pēdējo reizi izdzirdējām kāda noslēpu­maina dzīvnieka spalgo, dīvaino kliedzienu. Tā bija Meipla Vaita Zemes balss, kas sūtīja mums pēdējo — at­vadu sveicienu. Mēs pagriezāmies un iegājām alā, no kurienes sākās mūsu mājupceļš.

Pēc divām stundām ar visu savu mantību jau stāvējām klints pakājē. Lejā norāpāmies it viegli, vienīgi Celin­džera bagāža mūs krietni nomocīja. Atstājām visu turpat, kur nokāpuši, un taisnā ceļā devāmies uz Sambo nometni. Agrā gaismiņā tuvodamies nometnei, ieraudzījām līdze­numā kvēlojam nevis vienu ugunskuru, bet desmitiem spožu sārtu. Bija ieradusies glābšanas grupa — kādi divdesmit apkārtējo cilšu indiāņi ar mietiem, virvēm un visu pārējo, kas vajadzīgs, lai pārmestu tiltu pār bezdi­beni. Viens nu bija skaidrs: kad rit sāksim ceļu atpakaļ uz Amazoni, bagāža nekādas grūtības vairs nesagādās.

Un nu pienācis laiks beigt šo stāstu. Varam tikai pazemīgi pateikties liktenim, ka mūsu acis ir skatījušas nebeidzamus brīnumus un dvēseles šķīstījušās smagos pārbaudījumos. Ikviens no mums savā ziņā kļuvis gan labāks, gan gudrāks, gan nopietnāks. Iespējams, ka Parā vēl kādu brīdi aizkavēsimies, lai sarīkotos tālākajam ceļam. Tādā gadījumā šī vēstule sasniegs Jūs par vienu kuģi agrāk. Bet, ja brauksim nekavēdamies, vēstule pienāks Londonā reizē ar mani. Taču, lai kā tas būtu, ceru jo drīz spiest Jums roku, dārgais mister Makārdl.