Zudusī pasaule

II nodaļa IZMEĢINIET LAIMI PIE PROFESORA ČELINDŽERA

Man allaž ir paticis vecais Makārdls — mūžam īgnais, salīkušais, sarkanmatainais mūsu avīzes jaunāko ziņu redaktors, un man šķiet, ka arī es viņam itin labi patīku. Mūsu īstenais saimnieks, protams, bija Bomonts, taču viņš pastāvīgi dzīvoja Olimpa augstumu retinātajā at­mosfērā, no kurienes viņa skatienu nespēja saistīt noti­kumi, kas šķita niecīgāki par starptautiskām krīzēm vai šķelšanos ministru kabinetā. Dažkārt mēs redzējām, kā viņš vientuļi un cēli iesoļo savā svētnīcā, acīm veroties kaut kādās nenosakāmās tālēs un prātam kavējoties pie Balkānu pussalas vai Persijas jūras līča. Viņš bija un palika mums neaizsniedzams. Toties allaž varējām griez­ties pie viņa pirmā vietnieka mistera Makārdla. Kad es iegāju Makārdla kabinetā, vecais vīrs pamāja man ar galvu un uzbīdīja acenes uz plikās pieres.

— Nu, mister Meloun, tā vien šķiet, ka jūs gūstat it krietnus panākumus,— viņš laipni sacīja savā mazliet īpatnējā skotu izrunā.

Es pateicos.

— Jūsu apraksts par eksploziju ogļu šahtā bija lielisks. Tāpat par ugunsgrēku Sautvorkā. Jums ir pamatīgs aprakstnieka ķēriens. Vai gribējāt ko sacīt?

— Jā, man ir lūgums.

Makārdls it kā satrūkās, un viņa acis izvairījās no mana skatiena.

— Nu, nu! Un tas būtu?

— Vai jūs, ser, nevarētu atrast par iespējamu aizsūtīt mani kaut kur mūsu avīzes uzdevumā? Es darītu visu, kas manos spēkos, lai uzdevumu godam izpildītu un pārvestu jums labu materiālu.

— Kāds uzdevums jums īsti ir prātā, mister Meloun?

— Kā to teikt, ser,— vienalga, kāds, lai tikai tas būtu saistīts ar piedzīvojumiem un briesmām. Es nudien da­rītu visu, ko vien spētu. Un, jo grūtāks šis uzdevums, jo labāk.

— Jūs acīmredzot alktin alkstat likt uz spēles savu dzīvību.

— Nē, tikai attaisnot savu dzīvi, ser.

— Ak vai, mister Meloun, tas nu skan pārāk… pārāk cildeni. Man šķiet, ka tie laiki jau ir pagājuši. «Speciālie uzdevumi» prasa pārāk lielus līdzekļus, ko nespēj segt gūtie rezultāti, un, ja arī rastos vajadzība kādu kaut kur sūtīt, tad tas būtu pieredzējis žurnālists ar slavenu vārdu, kurš prastu iemantot lasītāju uzticību. Lielie baltie laukumi pasaules kartē sen jau aizpildīti, un romantikai nekur vairs nav vietas, kaut gan — pagaidiet brīdi!— Ma­kārdls piebilda, un viņa seju apspīdēja smaids.— Runājot par baltajiem laukumiem pasaules kartē, man prātā iešāvās tāda ideja. Kā būtu, ja mēs atmaskotu kādu krāpnieku — mūsdienu Minhauzenu — un padarītu viņu par apsmieklu? Jūs varētu pierādīt, ka šis cilvēks ir pēdīgais melis. Vai zināt, tas būtu lieliski. Kā jums tas patīk?

— Lai kas tas būtu un lai kur tas būtu — esmu ar visu mierā.

Makārdls brīdi iegrima domās.

— Es tikai nezinu, vai jums izdosies ar šo cilvēku nodibināt draudzīgas, nu, kaut vai normālas attiecības,— viņš beidzot sacīja.— Lai gan, man šķiet, jums piemīt īpašs talants noskaņot cilvēkus sev par labu — vai nu jūs esat pār mēru simpātisks,vai arī tas ir primitīvs magnē­tisms vai jūsu jauneklīgais mundrums, vai vēl kaut kas cits, taču es pats to esmu izbaudījis.

— Jūs esat ļoti laipns, ser.

— Tātad kāpēc jūs nevarētu izmēģināt laimi pie profe­sora Celindžera Enmorparkā?

Jāatzīstas, ka es mazliet satrūkos.

— Celindžers!— es iesaucos.— Profesors Celindžers, sla­venais zoologs! Vai tas nebija viņš, kas Blandelam no «Telegraph» ielauza galvaskausu?

Jaunāko ziņu redaktors grīni pasmaidīja.

— Vai jums tas nepatīk? Man šķiet, jūs teicāt, ka tieši alkstat pēc piedzīvojumiem?

— Nekas, tas viss piederas pie mūsu profesijas, ser,— es atbildēju.

— Pareizi. Turklāt es nedomāju, ka viņš vienmēr būtu tik varmācīgs. Man šķiet — Blandels nenotvēra īsto mir­kli vai arī neprata, kā nākas, apieties ar profesoru. Varbūt jums būs vairāk laimes vai vismaz vairāk takta, lai viņu apstrādātu. Un tas atbilst arī jūsu specialitātei, tā ka, manuprāt, «Gazette» katrā ziņā varēs izmantot šo materiālu.

— Es par šo profesoru absolūti neko nezinu,— es teicu.— Viņa vārdu atceros tikai sakarā ar tiesas prāvu, toreiz, kad viņš bija iekaustījis Blandelu.

— Man ir pāris piezīmju, kas varētu jums noderēt, mister Meloun. Vienu brīdi es pats biju metis acis uz šo profesoru.— Viņš izņēma no atvilktnes papīra lapiņu. — Te ir šādas tādas ziņas par viņu. Pavisam īsas.

«Celindžers Džordžs Edvards. Dzimis Lērgā, Ziemeļan- glijā, 1863. gadā. Izglītība: Lērgas vidusskola, Edinbur- gas universitāte, 1892. gadā asistents Britu muzejā. 1893. gadā Salīdzināmās antropoloģijas nodaļas fondu glabā­tāja palīgs. Pēc dzēlīgas sarakstes ar administrāciju tai pašā gadā aizgājis no darba. Par pētījumiem zooloģijā apbalvots ar Kreistona medaļu. Vairāku ārzemju zināt­nisko biedrību biedrs,»— te nu uzskaitīta vesela virkne nosaukumu, savi pāris sprīži vissīkākajā salikumā,— «Beļģijas Zinību biedrība, Amerikas Zinātņu akadēmija, Laplatas Zoologu biedrība utt., utt. Paleontoloģijas bied­rības eksprezidents, Britu asociācijas nodaļas vadītājs un tā tālāk un tā joprojām.» Publikācijas: «Daži secinājumi par kalmiku galvaskausu uzbūvi», «Piezīmes par mugur­kaulnieku evolūciju», neskaitāmi zinātniski apcerējumi, starp kuriem var minēt, piemēram, «Veismanisma galvenās kļūdas», kas Vīnes zoologu kongresā izraisīja karstus strīdus. Iecienītas nodarbības vaļasbrīžos: pastai­gas, alpīnisms. Adrese: Enmorparks, Rietumu Kensing- tona.»

Nu tā, ja gribat, ņemiet! Un tas arī viss, ar ko šovakar varu jums līdzēt.

Es iebāzu lapiņu kabatā.

— Vienu acumirkli, ser,— es sacīju, pamanījis, ka man pievērsta nevis vairs Makārdla sarkanā seja, bet gan rožainais, plikais pakausis.— Man tomēr nav gluži skaidrs, kādā sakarā šis džentlmenis jāintervē. Ko viņš tādu izdarījis?

Redaktors pagriezās atkal pret mani.

**— Pirms diviem gadiem viņš viens pats devās uz Dienvidameriku kaut kādā ekspedīcijā. Mājās atgriezās pērn. Nav šaubu, ka viņš bijis Dienvidamerikā, taču, kur īsti, to šis džentlmenis atsakās teikt. Sākumā viņš vēl šo to stāstīja par saviem piedzīvojumiem, bet tad kāds mēģināja piesieties un viņš kļuva mēms kā zivs. Varbūt tiešām tur atgadījies kaut kas brīnumains, vai arī šis cilvēks ir nepārspējams melis — un tas man šķiet vistica­mākais izskaidrojums. Rādījis pāris neizdevušos fotouz­ņēmumu, bet tie, kā runā, esot skaidri viltoti. Pats viņš kļuvis tik viegli aizvainojams, ka metas virsū ikvienam, kas uzdrošinās kaut ko jautāt, un reportieri tur lido pa kāpnēm kā salmu kūļi. Pēc manām domām, viņš ir cilvēkiem bīstams ārprātīgais, kas turklāt sirgst vēl ar lieluma māniju, iedomādamies sevi par izcilu zinātnieku. Tāds ir šis cilvēks, ko es nododu jūsu rīcībā, mister Meloun. Bet nu taisieties, ka tiekat, un palūkojiet, kā viņu labāk izmantot. Jūs esat pieaudzis cilvēks un spēsiet pats par sevi parūpēties. Un kaut kāda drošības garantija arī jums ir. Kā nekā pastāv taču likums par darba devēja atbildību.

Smīnlgā sarkanā seja atkal pazuda, un man pievērsās sārtais, plikais pakausis rudu matiņu ielokā; saruna bija beigusies.

Tūdaļ devos uz «Mežoņu klubu», taču pa ceļam vēl iegriezos Adelfi terasē un, domās nogrimis, pāri margām ilgi raudzījos tumšajā, eļļainajā upes ūdenī. Visskaidrāk un saprātīgāk man domāšana allaž vedas svaigā gaisā. Izvilku no kabatas lapiņu ar profesora Celindžera varoņ­darbu sarakstu un elektriskās spuldzes gaismā vēlreiz to pārlasīju. Un tad man uznāca kaut kas tāds, ko nevaru nosaukt citādi kā tikai par iedvesmu. Jau no tā vien, ko biju dzirdējis par šo kašķīgo profesoru, man kļuva skaidrs, ka avīžniekam nav ne vismazāko cerību viņam piekļūt. Taču īsajā biogrāfijā divkārt pieminētā tieksme uz apvainojumu atbildēt tikai ar apvainojumu liecināja, ka zinātnē viņš ir īsts fanātiķis. Vai tieši te nepavērās iespēja, kā tikt klāt profesoram? Pamēģināšu.

Es iegāju klubā. Pulkstenis rādīja mazliet pāri vienpa­dsmitiem, un lielā zāle šķita pilna kā piebāzta, kaut gan īstais pulcēšanās brīdis vēl nebija pienācis. Pamanīju kādu garu, kalsnu vīru sēžam atzveltnī pie kamīna. Kad piestūmu savu krēslu tuvāk, viņš pagriezās pret mani. Neko labāku nebūtu varējis iedomāties,— tas bija Tārps Henrijs no žurnāla «Nature»— tievs, izžuvis, tīrie kauli un āda, taču tuvāku cilvēku sabiedrībā pazīstams ar savu laipnību un labsirdību. Es tūdaļ ķēros vērsim pie ragiem.

— Ko jūs zināt par profesoru Celindžeru?

— Celindžeru?— Viņš netīksmē savilka uzacis. — Celin­džers ir tas cilvēks, kas nāca klajā ar Dažādiem mednieku stāstiem par savu braucienu uz Dienvidameriku.

— Ar kādiem mednieku stāstiem?

Ak, tīrās blēņas par kaut kādiem dīvainiem dzīvnie­kiem, ko viņš it kā atklājis. Vēlāk gan laikam pats no tiaviem vārdiem atteicās. Lai nu kā, vismaz viņš ir apklusis. Atceros vēl kādu Reitera aģentūrai sniegtu Interviju, pēc kuras sacēlās tāds tracis, ka Celindžers tmprata — labi nebūs. Gaužām apšaubāms pasākums. At­radās jau viens otrs lētticīgais, kas viņa stāstus uzņēma nopietni, taču nepagāja ilgs laiks, un ari tos viņš bija aizbaidījis.

— Kādā veidā?

— Kā to teikt, ar savu neciešamo rupjību un neiespē­jamo uzvešanos. Kaut vai, piemēram, nabaga vecais Vedlijs no Zooloģijas institūta. Aizsūtīja Celindžeram vēstuli: «Zooloģijas institūta prezidents apliecina cieņu profesoram Celindžeram un uzskatītu par lielu labvēlību, ja profesors parādītu institūta darbiniekiem godu, ieraz­damies uz viņu nākamo apspriedi.» Atbilde bija neiedo­mājami rupja.

— Ko jūs sakāt!

— Ja izsvītrotu necenzējamos vārdus, tā skanētu apmē­ram šādi: «Profesors Celindžers apliecina cieņu Zooloģi­jas institūta prezidentam un uzskatītu par lielu labvēlību, ja viņš aizvāktos pie velna.»

— Dievs tēvs!

— Jā, tieši to pašu laikam gan sacīja arī vecais Vedlijs. Atceros viņa vaimanas tai pašā apspriedē: «Piecdesmit gadu ilgajā sadarbībā ar zinātnes pārstāvjiem… » Sis gadījums nabadziņu pavisam sabeidza.

— Un ko vēl jūs varat pastāstīt par Celindžeru?

— Es, kā jūs zināt, esmu bakteriologs. Mana pasaule saskatāma mikroskopā deviņsimtkārtīgā palielinājumā. Un tas, ko var saredzēt ar neapbruņotu aci, mani tikpat kā neinteresē. Mans darbalauks ir izzināmās pasaules galējā robeža, un es jūtos kā no laivas izmests, kad, atstājis savu kabinetu, nonāku saskarē ar jums, cilvē­kiem,— šiem lielajiem, rupjajiem, neaptēstajiem radīju­miem. Mūždien cenšos turēties savrup, tenkās nepiedalos un tomēr zinātnisku disputu vakaros gribot negribot esmu šo to dzirdējis par profesoru Celindžeru, jo viņš pieder pie tiem tipiem, kurus nav iespējams neievērot. Sis patiešām gudrais cilvēks ir stiprs un enerģijas pārpilns kā līdz galam uzlādēta baterija, taču arī ķildīgs un nesaticīgs maniaks, turklāt reizēm negodīgs līdzekļu izvēlē. Viņš aizgāja pat tik tālu, ka viltoja kaut kādas fotogrāfijas, kas it kā būtu uzņemtas Dienvidamerikas ekspedīcijas laikā.

— Jūs sakāt — Celindžers esot maniaks. Bet kāda ir viņa mānija?

— Vai viņam trūkst māniju, taču pati pēdējā ir saistīta ar Veismani un evolūcijas teoriju. Vīnē viņš ar savu runu it kā esot izraisījis pamatīgu skandālu.

— Vai jūs nevarētu pastāstīt man kaut vai pašu galveno?

— Patlaban ne, bet mums redakcijā ir kongresa proto­kolu tulkojums. Varbūt jūs ienāktu paskatīties?

— Tas būtu ļoti jauki. Man uzdots intervēt šo cilvēku un nu jāmeklē ceļš, kā viņam piekļūt. Lielais paldies, ka sniedzāt palīdzīgu roku. Ja vien nav par vēlu, varu iet jums tūdaļ līdzi.

Pēc pusstundas es jau sēdēju žurnāla redakcijā pie milzīga sējuma, kas bija atšķirts tai vietā, kur sākās raksts «Veismanis pret Darvinu» ar apakšvirsrakstu «Enerģisks protests Vīnē. Rosīgas debates». Manas zinā­šanas zooloģijā nebija diez kādas spožās, tā ka strīda būtību tā īsti izprast es nespēju, taču viens bija skaidrs — angļu profesors savus argumentus izvirzījis visai agresīvā formā, tādējādi galīgi saniknodams savus kolēģus no kontinenta. «Protesti», «Troksnis zālē» uņ «Daudzu delegātu iebildumi sapulces vadītājam»— jau pirmās trīs pēdiņas saistīja manu uzmanību. Gandrīz viss pārējais tikpat labi varēja būt rakstīts arī ķīniešu valodā, tik un tā līdz manām smadzenēm tas nenonāca.

— Kaut jūs varētu pārtulkot man to dzimtajā va­lodā!— es izmisis iesaucos, vērsdamies pie sava kolēģa.

— Bet tas taču ir tulkojums.

— Tad jau nu labāk es izmēģināšu laimi, palasīdams oriģinālu.

— Nespeciālistam šis teksts patiešām ir pārāk grūti uztverams.

— Ja tikai es varētu atrast kaut vienu vienīgu skaidru un sakarīgu teikumu, kurā ietverta kāda normāla, cilvē­ciska jēga, tad gan es tiktu vīrā. Aha, jā, šis laikam būs piemērots. Man pat šķiet, ka es cik necik apjaušu tā nozīmi. Pierakstīšu to. Lai tas palīdz man rast kopīgu valodu ar šo briesmīgo profesoru.

— Ko vēl es varētu jums līdzēt?

— Jā, vēl kaut kas. Es gribētu aizrakstīt viņam vēstuli. Ja būtu iespējams to nokārtot jau šeit un izmantot jūsu adresi, man šķiet, tas iznāktu krietni vien iespaidīgāk.

- Tad jau profesors tūliņ sarīkos mums skandālu un izdemolēs visu redakciju.

— Nē, nē, iedošu jums vēstuli izlasīt — itin nekā aizvai­nojoša, par to es galvoju.

— Labi, sēdieties pie mana galda! Un te ir papīrs. Pirms vēstuli nosūtīsiet, es labprāt to izskatītu.

Pūļu tas prasīja diezgan daudz, taču man pašam šķiet, ka vēstule iznāca tīri ciešama. Es nolasīju to kritiski noskaņotajam bakteriologam, pats lepodamies par savu roku darbu.

«Cienījamais profesor Celindžer,» tajā bija rakstīts. «Kā vienkāršs dabas pētnieks es ar lielu interesi sekoju tiem prātojumiem, kurus Jūs esat izteicis sakarā ar atšķirībām starp Darvina un Veismaņa mācību. Nesen man radās izdevība atsvaidzināt atmiņu, pārlasot… »

— Bezdievīgais melis!— nopurpināja Tārps Henrijs.

«… pārlasot Jūsu lielisko runu Vīnes kongresā. Sis

izcili skaidri nopamatotais ziņojums laikam gan ir pats pēdējais vārds dabaszinātņu attīstībā. Un tomēr man gribas apstāties pie kāda teikuma — un proti: «Es katego­riski protestēju pret nepieņemamo un neiedomājami dog­matisko apgalvojumu, ka ikviens atsevišķs bioloģisks veidojums ir mikrokosms ar savu patstāvīgu uzbūvi, kas pamazām attīstījusies no paaudzes uz paaudzi.» Vai Jūs nedomājat, ka sakarā ar jaunākajiem pētījumiem būtu vērts pārlūkot šo apgalvojumu? Varbūt Jūs esat piešķīris tam pārlieku lielu svaru? Gribu izlūgties Jūsu labvēlību sniegt man interviju, jo esmu dziļi ieinteresējies par šo problēmu un man-ir pat daži ierosinājumi, kurus rūpīgāk varētu izstrādāt tikai pēc personiskas sarunas. Ar Jūsu atļauju man būs tas gods ierasties pie Jums parīt (trešdien) pulksten vienpadsmitos priekšpusdienā.

Izteikdams Jums visdziļāko cieņu, palieku, ser,

Jūsu padevīgais EDVARDS D.MELOUNS.»

— Kā izklausās?— es uzvaroši apvaicājos.

— Ja jau sirdsapziņa jums to ļauj. . .

— Sirdsapziņa mani nekad vēl nav pievīlusi.

-r- Bet kas jums tagad padomā?

— Iešu pie Celindžera. Kad būšu ticis iekšā, gan redzēšu, kas tālāk darāms. Var pat gadīties, ka es godīgi atzīstos savos melos. Ja vien šim Celindžeram ir humora izjūta, viņš to uztvers kā labu joku.

— Labs joks, nudien! Pielūkojiet vien, ka viņš nepajoko­jas ar jums. Bruņukrekls vai regbija tērps — raugiet, ko jums vajadzētu uzvilkt. Nu tad uz redzēšanos! Atbildi varat saņemt šeit trešdienas rītā, ja viņš vispār uzskatīs par vajadzīgu atbildēt. Sis cilvēks ir negants, žultains un bīstams, neviens viņu neieredz, bet studentiem viņš noder par izsmiekla objektu, saprotams, līdz zināmai robežai. Un arī jums laikam būtu bijis daudz labāk nemūžam vispār neizdzirdēt šā subjekta vārdu.