Gledisas tēvs misters Hangertons nudien bija pats netaktiskākais cilvēks, kāds vien redzēts,— īsts nevīžīgs kakadū izspūrušām spalvām, gan bezgala labsirdīgs, taču muļķīgi pārliecināts, ka ir gandrīz vai visas pasaules centrs. Ja kaut kas spētu atbaidīt mani no Gledisas, tad vienīgi doma par šādu sievastēvu. Esmu pārliecināts — viņš savā prātā cieši ticēja, ka es trīs reizes nedēļā ierodos «Kastaņās» tikai tāpēc, lai baudītu viņa sabiedrību un jo sevišķi lai uzklausītu viņa ieskatus par bimetālismu,— tas bija jautājums, kurā misters Hangertons iedomājās sevi par ievērojamu autoritāti.
Tovakar es veselu stundu vai pat vēl ilgāk klausījos viņa monotonajā tērgāšanā par to, ka nauda kļūstot arvien mazvērtīgāka, ka sudrabs tiekot aizstāts ar citiem metāliem, ka rūpijas vērtība krītoties, ka valūtai esot vajadzīgs stabils kurss utt.
— Iedomājieties^— viņš iesaucās vecišķā straujumā, — ka pēkšņi tiktu aprēķināti visi pasaules parādi un pieprasīts tos nekavējoties atlīdzināt! Kas mūsu pašreizējos apstākļos notiktu?
."Es, pats par sevi saprotams, atbildēju, ka tādā gadījumā es tiktu galīgi izputināts, bet misters Hangertons pielēca kājās, izbārās par manu nelabojamo vieglprātību, kuras dēļ viņš neredzot iespēju manā klātbūtnē apspriest jebkādu nopietnāku problēmu, un izmetās no istabas, lai pārģērbtos pirms došanās uz masonu sanāksmi.
Beidzot es paliku divatā ar Gledisu un manas dzīves liktenīgais mirklis bija klāt! Visu vakaru biju juties kā kareivis, kurš gaida signālu, lai mestos bezprātīgā triecienā, un kura apziņā uzvaras cerība mijas ar bailēm no sakāves.
Gledisas lepnais, gleznais profils spilgti izcēlās uz sarkanā aizkara fona. Cik viņa bija daiļa! Un arī neaizsniedzama! Mēs bijām draugi, pavisam labi draugi, taču es nekādi nespēju tikt tālāk par tām biedriskajām attiecībām, ko varēju nodibināt ar jebkuru savu kolēģi reportieri «Gazette» redakcijā. Jūtu tādu kā instinktīvu nepatiku pret pārāk drošām sievietēm, kas manā klātbūtnē uzvedas brīvi un nepiespiesti. Tas vīrietim nav diez cik glaimojoši. Patiesai mīlestībai un kaislei allaž līdzi nāk biklums un šaubas — mantojums no tām senajām dienām, kad mīlestība jo bieži gāja rokrokā ar varmācību. Par kaisli liecina nodurta galva, sānis vērstas acis, dreboša balss un saliekts stāvs, nevis bezbailīgs skatiens un droša atbilde. Lai cik īss vēl pagaidām ir mans mūžs, to jau biju paguvis iemācīties vai arī saņēmis kā instinktu mantojumā no iepriekšējām paaudzēm.
Gledisa bija bagātīgi apveltīta ar sievišķību. Dažs labs viņu uzskatīja par aukstu un bezsirdīgu, taču tas bija gaužām aplams spriedums. Maigā, brūnganā āda, gluži kā austrumniecēm, kraukļmelnie mati, lielās, dzidrās acis, pilnīgās, bet daiļi veidotās lūpas — viss liecināja par kaislu dabu. Taču es diemžēl skaidri apzinājos, ka pagaidām man nekādi nav izdevies modināt viņas mīlestību. Tomēr, lai notiktu kas notikdams, man nu reiz pietika neziņas moku un šovakar es katrā ziņā tikšu pie skaidrības. Viņa, protams, var mani atraidīt, taču labāk būt atstumtam pielūdzējam nekā tikt atzītam gluži vai par brāli.
Tik tālu biju aizdomājies un jau dzīros pārtraukt ieilgušo, neveiklo klusēšanu, kad pēkšņi jutu sev pievērstu kritisku tumšo acu skatienu un Gledisa smaidīdama pārmetoši papurināja lepno galviņu.
— Man ir tāda nojauta, Ned, ka jūs grasāties mani bildināt. Ak, nedariet to, jo daudz jaukāk būtu, ja viss paliktu, kā bijis.
Piestūmu savu krēslu viņai mazliet tuvāk.
— Bet kāpēc jūs domājat, ka gribu jūs bildināt?— es jautāju, no tiesas izbrīnījies.
— Vai tad sievietes to nejūt?! Vai tiešām jūs domājat, k.i ir kaut viena vienīga sieviete pasaulē, ko varētu pārsteigt negaidot? Ak vai, Ned, mūsu draudzība bija tik jauka un patīkama! Cik žēl to sabojāt! Vai jūs nemaz neizjūtat, cik tas ir skaisti, kad jauns vīrietis un jauna sieviete var runāt tik brīvi viens ar otru, kā mēs to esam darījuši?
— Nezinu, Gledisa. Redziet, brīvi es varu izrunāties ar. . . nu, kaut vai ar stacijas priekšnieku.— Pats nesaprotu, no kurienes izrāvu un kāpēc iepinu sarunā stacijas priekšnieku, bet klāt vien viņš bija, sasmīdinādams mūs abus.— Tas mani nekādā ziņā neapmierina. Gribu apskaut jūs, gribu, lai jūs piekļautu savu galviņu pie manām krūtīm, un vēl, ak, Gledisa, es gribētu .. .
Pamanījusi, ka es kuru katru brīdi varu realizēt kādu no savām vēlmēm, Gledisa pielēca kājās.
— Jūs esat visu sabojājis, Ned,— viņa sacīja.— Cik jaukas un dabiskas ir cilvēku attiecības līdz tam mirklim, kad sākas kaut kas tāds! Ļoti žēl, nudien! Vai tiešām jūs nevarat savaldīties?
— Vai tad es to esmu izgudrojis?— mēģināju aizbildināties.— Tas ir dabas likums. Mīlestība.
— Var jau būt — ja mīlestība ir abpusēja, tad viss šķiet savādāk. Bet es vēl nekad to neesmu izjutusi.
— Kā jūs varat nemīlēt — tik daiļa, ar tādu dvēseli! Ak, Gledisa, jūs taču esat kā radīta mīlestībai! Jums noteikti mani jāiemīl!
— Cilvēkam jāgaida, līdz mīlestība atnāk pati.
— Bet kāpēc jūs nespējat mīlēt mani, Gledisa? Vai jums nepatīk mans izskats vai varbūt kaut kas cits?
Gledisa kļuva mazliet laipnāka. Viņa pastiepa roku — tas iznāca tik graciozi, tik labvēlīgi — un atstūma manu galvu. Tad, skumji pasmaidīdama, viņa ieskatījās man sejā.
— Nē, tas nebūt tā nav,— beidzot viņa sacīja.— Jūs neesat pārāk iedomīgs, tāpēc droši varu teikt, ka vaina nav jūsu izskatā. Tā meklējama daudz dziļāk.
— Varbūt mans raksturs?
Viņa piekrītoši pamāja ar galvu.
— Ko man darīt, lai to izlabotu? Apsēdieties, lūdzu, parunāsim. Nē, nudien, es jūs neaiztikšu, tikai apsēdieties!
Viņa paraudzījās manī, it kā nezinādama, vai uzticēties vai ne, taču man viņas šaubas šķita daudz tīkamākas nekā parastā sirsnīgā paļāvība. Cik primitīvi un brutāli tas izskatās, kad tiek uzrakstīts melns uz balta! Un galu galā iespējams, ka tikai es viens pats spēju izjust kaut ko tādu. Lai kā tas būtu bijis, viņa tomēr apsēdās.
— Un tagad sakiet — kas jums manī nepatīk?
— Es mīlu kādu citu,— viņa sacīja.
Nu bija mana kārta pielēkt kājās.
— Tas nav konkrēts cilvēks,— Gledisa paskaidroja un, pamanījusi manu sejas izteiksmi, iesmējās,.— tas ir tikai ideāls. Ne reizi vēl neesmu šādu cilvēku sastapusi.
— Pastāstiet man par viņu! Kāds viņš izskatās?
— Viņš varētu izskatīties stipri vien līdzīgs jums.
— Cik jūs esat jauka! Nu, bet ar ko tad viņš ir pārāks par mani? Sakiet tikai vienu vārdu — vai viņš ir atturībnieks, veģetārietis, aeronauts, teozofs, pārcilvēks —, un es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, tikai sakiet, Gledisa,— ko jūs vēlētos!
Viņa pasmējās par manu pēkšņo padevību.
— Pirmām kārtām — diez vai mans ideāls tā runātu,— sacīja Gledisa.— Viņš būtu skarbāks, noteiktāks un tik viegli nepakļautos kaut kādas aušīgas sievietes untumiem. Taču pats galvenais — viņam jābūt cilvēkam, kas māk strādāt, rīkoties, kas prot bez bailēm skatīties nāvei acīs, cilvēkam, kas spēj veikt lielus darbus un nebīstas ne no kādām briesmām. Un es iemīlētu nevis šo cilvēku, bet gan viņa slavu, jo tās atspulgs tiktu arī man. Iedomājieties kaut vai Ričardu Bērtonu. Kad es lasīju Bērtona dzīves stāstu, ko uzrakstījusi viņa sieva, es pilnīgi sapratu šās sievietes mīlestību. Un lēdija Stenlija! Vai esat lasījis brīnišķīgo pēdējo nodaļu viņas grāmatā par Stenliju? Tādus vīriešus sieviete spēj iemīlēt ar visu sirdi un dvēseli, un ar savu mīlestību viņa nevis krīt, bet ceļas, jo visa pasaule viņu godā kā dižu darbu iedvesmotāju.
Sai sajūsmas mirklī Gledisa izskatījās tik daiļa, ka es tikko noturējos, neizjaucis visu mūsu sarunu. Tomēr saņēmu sevi stingri grožos un turpināju diskusiju.
— Visi jau nevar būt stenliji un bērtoni,— es sacīju.— Un, starp citu, ne jau katram rodas tāda izdevība — vismaz man vēl nav gadījusies. Taču, ja gadītos, garām es to nepalaistu!
— Izdevība gaida uz katra soļa. Tā jau tieši ir mana iedomātā ideālā cilvēka raksturīga īpašība, ka viņš pats prot rast sev izdevību. Un neviens viņu nespēj atturēt. Neesmu vēl sastapusi tādu cilvēku, un tomēr man šķiet, ka pazīstu viņu kā sevi pašu. Ik uz soļa cilvēku gaida kāds varoņdarbs. Vīriem atliek vienīgi veikt šos varoņdarbus, bet sievietēm — apbalvot viņus ar savu mīlestību. Paraugieties tai jaunajā francūzī, kas pagājušo nedēļu pacēlās gaisa balonā. Lai gan plosījās stipra vētra, viņš neparko negribēja atlikt startu, jo bija paziņojis pacelšanās dienu. Divdesmit četru stundu laikā vējš aiznesa viņu tūkstoš piecsimt jūdžu tālumā, un zemē viņš nonāca kaut kur pašā Krievijas vidienē. Tādam, redziet, vajadzētu būt manam ideālam. Iedomājieties sievieti, kas mīl šo cilvēku, cik ļoti viņu droši vien apskauž citas sievietes! Tieši to es vēlētos — lai mani apskauž par manu vīru.
— Arī es labprāt veiktu varoņdarbu, lai tikai iepriecētu jūs.
— Nē, jūs nedrīkstētu to darīt vienīgi manis iepriecēšanai. Jums jāveic varoņdarbs tāpēc, ka citādi jūs nemaz nespētu dzīvot, tāpēc, ka tā jums būtu nepieciešamība, jo jūsu vīrišķīgā daba prasīties prasītos pēc drosmīgas rīcības. Kaut vai, piemēram, pagājušo mēnesi, kad jūs rakstījāt par eksploziju Viganas ogļu šahtās, vai toreiz jūs pats nevarējāt nokāpt pazemē un, nebaidoties no smacējošajām gāzēm, palīdzēt šiem nelaimīgajiem cilvēkiem?
— Es biju nokāpis.
— Jūs man neko neesat teicis.
— Neredzēju iemesla lielīties.
— To es nezināju.— Viņa palūkojās manī jau ar lielāku interesi.— Tas bija drosmīgs solis.
— Nekas cits man neatlika. Ja reportieris grib uzrakstīt kaut ko labu, viņam noteikti pašam jābūt klāt notikuma vietā.
— Cik prozaisks iemesls! Tā jau zūd visa romantika. Taču, lai kas jūs būtu mudinājis tā rīkoties, es priecājos, ka jūs tomēr nokāpāt šahtā.— Viņa sniedza man roku, turklāt tik jauki un cēli, ka man atlika vienīgi noliekties un to noskūpstīt.— Laikam gan esmu gaužām neprātīga, vēL arvien lolodama jaunas meitenes sapņus. Taču man šie sapņi šķiet tik reāli, gluži kā daļa no manis pašas, un es nespēju no tiem atteikties. Ja apprecēšos, tad tikai ar slavenu cilvēku.
— Un kāpēc gan ne!— es iesaucos.— Tieši tādas sievietes kā jūs spēj iedvesmot vīriešus. Dodiet man iespēju, un tad jau redzēsim, vai es pratīšu to izmantot. Lai gan, kā jūs teicāt, ikvienam cilvēkam jāprot pašam rast izdevību, nevis jāgaida, kamēr tā iekritīs rokās. Paraugieties uz Klaivu! Kas viņš bija — kantorists, vairāk nekas — un tomēr iekaroja Indiju. Goda vārds! Arī es vēl kaut ko izdarīšu!
Gledisa iesmējās par negaidīto mana kvēlā īru temperamenta izpausmi.
— Kāpēc gan ne?— viņa sacīja.— Jums ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs,— jaunība, veselība, spēks, izglītība, enerģija. Man bija gaužām nepatīkami, ka jūs aizsākāt šo sarunu. Taču tagad es priecājos . .. ļoti priecājos … ja jau tā izraisījusi jums tādas domas.
— Un ja nu es …
Viņas roka, silta kā samts, uzgūlās man uz lūpām.
— Ne vārda vairāk, ser. Jums vajadzēja būt redakcijā jau pirms pusstundas, bet man nepietika drosmes to atgādināt. Varbūt kādudien, kad jūs būsiet izcīnījis savu vietu pasaulē, mēs par to visu vēlreiz parunāsim.
Un tā es, sirdij gavilējot, šai miglainajā novembra vakarā metos pakaļ Kembervelas tramvajam, cieši nolēmis, ka nepaies pat ne diena, kad jau būšu radis iespēju veikt savas izredzētās cienīgu varoņdarbu. Taču kurš gan visā plašajā pasaulē būtu spējis iedomāties, kādā neticamā veidā izpaudīsies šī mana varonīgā rīcība un kādā dīvainā ceļā es pie tās nonākšu?
Iespējams, ka lasītājam šī ievada nodaļa galu galā šķitīs uzrakstīta bez jebkāda sakara ar manu stāstu; tomēr, ja nebūtu šā ievada, neiznāktu arī pats stāsts, jo vienīgi tad, kad cilvēks dodas pasaulē, cieši ieņēmis galvā domu, ka varoņdarbi viņu gaida uz katra soļa, un no visas sirds vēlas tvert jebkuru izdevību, vienīgi tad viņš spēj pamest ierasto dzīvi, kā to darīju es, un uzdrošinās doties pretim tai noslēpumu miglā tītajai brīnumzemei, kur viņu gaida vareni piedzīvojumi un tikpat varens atalgojums.
Tātad iedomājieties mani — kā es, visniecīgākais no niecīgajiem, šobrīd jutos «Daily Gazette» redakcijā, kā degu nepacietībā jau to pašu vakaru, ja vien būs iespējams, atrast izdevību veikt manas Gledisas cienīgu varoņdarbu. Vai tā bija cietsirdība vai varbūt patmīlība, kas lika Gledisai prasīt, lai es viņai par godu riskēju ar savu dzīvību? Šādas domas var ienākt prātā cilvēkam pusmūža vecumā, bet nekad ne divdesmit trīs gadus vecam jauneklim, kas tvīkst pirmās mīlas kvēlē.