Zudusī pasaule

V nodaļa TAS VĒL IR JAUTĀJUMS

Vai nu vainīgs bija fiziskais šoks, ko saņēmu, pirmo reizi tikdamies ar profesoru Celindžeru, vai arī garīgais satricinājums, kas sekoja mūsu sarunai, taču, iznācis atkal Enmorparkā, kā žurnālists jutos galīgi demorali­zēts. Manu sāpošo galvu urdīja viena vienīga doma: šis cilvēks runā tīru patiesību, šai patiesībai ir milzīga nozīme, un mūsu avīze iegūs nenovērtējamu materiālu, kad es beidzot saņemšu atļauju visu dzirdēto likt lietā. Ielas galā stāvēja važonis, es ielēcu tanī un braucu taisnā ceļā uz redakciju. Makārdls, kā vienmēr, bija savā postenī.

— Nu,— viņš nepacietīgi iesaucās,— cik garš materiāls jums sanāk? Izskatās, jaunais cilvēk, tā, it kā jūs atgrieztos no kaujas lauka. Vai patiešām viņš jums uzbruka?

— Sākumā mums patiešām izraisījās tādas mazas domstarpības.

— Ir nu gan cilvēks! Un ko jūs darījāt?

— Pēcāk viņš drusku nāca pie prāta un mēs par šo to patērzējām. Tomēr neko jēdzīgu no viņa izvilkt man neizdevās — vismaz neko publicēšanai derīgu.

— Tur nu gan es jums negribu piekrist. Zilu aci jūs taču esat dabūjis, un tā jau ir gatava publikācija. Vien­reiz tam teroram jādara gals, mister Meloun. Jāparāda šim cilvēkam viņa īstā vieta. Ievietošu rīt laikrakstā nelielu rakstiņu, un paskatīsimies, vai arī tad viņam vēl āda niezēs. Dodiet tikai man materiālu, un es šo tipu uz mūžīgiem laikiem pienaglošu pie kauna staba. Profesors Minhauzens — kā būtu ar šādu virsrakstu lieliem bur­tiem? Sers Džons Kaliostro.. . Sacelsim kājās visus viltniekus un blēžus, ko vien pazīst vēsture. Es viņam parādīšu, šim krāpniekam!

— Es jūsu vietā gan to nedarītu, ser.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka viņš nebūt nav krāpnieks.

— Ko?!—ieaurojās Makārdls.— Jūs taču negribēsiet teikt, ka esat noticējis šīm blēņām par mamutiem, masto- dontiem un milzu jūras čūskām?

— Nē, par to man nekas nav zināms. Diez vai viņš vispār tādas blēņas grib apgalvot. Lai nu kā, es tomēr ticu, ka viņš ir atklājis kaut ko jaunu.

— Tad, dieva dēļ, ņemiet un uzrakstiet par to!

— Labprāt, taču visu, ko es zinu, viņš man uzticēja kā noslēpumu, likdams apsolīt, ka to nepublicēšu.— Un tad es pāris teikumos pastāstīju, ko biju dzirdējis pie profe­sora.— Tā nu tas ir.

Pēc Makārdla sejas vēroju, ka viņš netic nevienam manam vārdam.

— Labi, mister Meloun,— viņš beidzot sacīja,— tad parunāsim vismaz par šāvakara zinātnisko sanāksmi; tur nu laikam nekādu noslēpumu nebūs. Diez vai citas avīzes gribēs ar to noņemties, jo par Voldronu ir rakstīts jau desmitiem reižu, un kam gan var ienākt prātā, ka Celindžers šovakar grasās runāt. Ja laimējas, varbūt iegūstam sensacionālu materiālu. Jums tur katrā ziņā jābūt klāt, tā ka gaidīšu iespējami sīku atreferējumu. Sleju es jums pataupīšu līdz pat pusnaktij.

Todien man bija krietni vien ko rauties, tāpēc tā paagrāk paēdu pusdienas Mežoņu klubā kopā ar Tārpu Henriju, pagūdams arī pāris vārdos pastāstīt par saviem piedzīvojumiem. Tārps Henrijs klausījās manī, un skep­tisks smaids nenozuda no viņa kalsnās sejas, bet, izdzir- dis, ka profesors mani galu galā pārliecinājis, viņš laida vaļā skaļus smieklus.

— Manu mīļo zēn, dzīvē nekas tāds vispār nav iespē­jams. Cilvēks uzdursies kādam milzu atklājumam un pēc tam pazaudēs jebkādus pierādījumus! Tādas pasakas atstājiet rakstnieku ziņā! Sim tipam prātā vairāk stiķu un niķu nekā visiem zooloģiskā dārza pērtiķiem kopā. Tās taču ir vistīrākās blēņas.

— Bet amerikāņu dzejnieks?

— Tāda nemūžam nav bijis.

■— Es redzēju viņa skiču burtnīcu.

— Celindžera skiču burtnīcu.

— Tātad jūs domājat, ka to nezvēru zīmējis viņš?

— Pats par sevi saprotams. Kurš gan cits?

— Nu, bet fotouzņēmumi?

— Kas tad tur bija no tiem fotouzņēmumiem! Jūs pats taču sacījāt, ka esat saskatījis vienīgi kādu putnu.

— Pterodaktilu.

— To jau saka viņš. Viņš jums to pterodaktilu iestās­tīja.

— Nu, bet kauli?

— Pirmais nācis no sautētas jēra gaļas ar sīpoliem. Otru viņš šādam gadījumam uzmeistarojis pats. Ja cil­vēks ir veikls un savu darbu prot, kaulu viņš var viltot tikpat viegli kā fotogrāfiju.

Man sametās nelāgi ap dūšu. Varbūt es tiešām pārāk viegli esmu noticējis profesora vārdiem. Bet tad pēkšņi prātā iešāvās laimīga doma.

— Vai jūs neatnāksiet uz šo sanāksmi?— es jautāju.

Tārps Henrijs kļuva domīgs.

— Sis ģeniālais Celindžers nav gan diezin cik iecie­nīts,— viņš sacīja.— Dažam labam ar viņu kārtojami rēķini. Londonā, manuprāt, nav vairs otra cilvēka, ko tik daudzi ienīst. Ja vien tur sanāks arī medicīnas studenti, bez trokšņa neiztiks. Man nav ne mazākās vēlēšanās iekulties kādā skandālā.

— Vismaz tik daudz jūs varētu kā uzklausīt viņa paša spriedumus.

— Varbūt tiešām tas būtu tikai taisnīgi. Lai notiek. Esmu šovakar jūsu rīcībā.

Ieradušies institūtā, mēs konstatējām, ka ļaužu sapul­cējies daudz vairāk, nekā bijām cerējuši. Pie institūta ēkas rindām vien brauca klāt elektroautomobiļi, un no tiem ārā kāpa sirmbārdaini profesori, bet vienkāršākā

publika — kājāmgājēji —, nemitīgā straumē drūzmēda­mies, plūda iekšā pa velvētajām ieejas durvīm, un mēs vairs nešaubījāmies, ka klausītājus pārstāvēs ne tikai zinātnieki, bet arī visplašākās tautas masas. Un patiesi, līdzko bijām apsēdušies, tūdaļ nomanījām, ka galerijā un zāles pēdējās rindās valda īsti jauneklīgs, lai neteiktu — puicisks gars. Palūkojies atpakaļ, pārliecinā­jos, ka tur tiešām sēž gandrīz tikai medicīnas studenti, kurus varēja pazīt jau pēc izskata vien. Savus pārstāvjus bija atsūtījušas acīmredzot visas lielākās slimnīcas. Pagaidām vēl publika izturējās labvēlīgi, kaut lāgiem jau pazibēja draiskulības gars. Aizrautīgi korī tika dziedāti veseli populāru dziesmu panti — jo dīvaina pre­lūdija zinātniskai lekcijai; bija skaidrs, ka te neiztiks bez labi tēmētām zobgalībām, un tā nu dažs labs cerēja pavadīt jautru vakaru, ne mirkli nepadomājot par tiem, kurus skars šie apšaubāmie joki.

Kad uz paaugstinājuma parādījās vecais doktors Mel- drems, cēli nesdams slaveno izļodzīto cilindru, zāle viņu saņēma ar vienprātīgu izsaucienu: «Kur jūs šito podu esat izrāvis?»—bet doktors steigšus vien norāva cepuri no galvas un paklusām pabāza zem sēdekļa. Kad ģikts izmocītais profesors Vedlijs, kāju pievilkdams, devās uz savu vietu, jaunieši no visām zāles pusēm līdzjūtīgi apvaicājās, kā klājoties viņa nabaga kājas pirkstam, un vecais vīrs aiz samulsuma nezināja kur dēties. Taču vislielāko sajūsmu izraisīja mana jaunā paziņas profe­sora Celindžera ierašanās — zāle saviļņojās, kad viņš devās uz savu vietu pirmajā rindā, paaugstinājuma pašā viņā galā. Kolīdz profesora melnā bārda parādījās ap stūri, publika apsveikdama ieaurojās tik nevaldāmi, ka es gandrīz jau noticēju Tarpa Henrija izteiktajam minēju­mam, proti, ka plašā auditorija te sapulcējusies ne tik daudz pašas lekcijas dēļ, cik saklausījusies baumas par slavenā profesora iespējamo uzstāšanos šai vakarā.

Tikko profesors ienāca pa durvīm, zāles pirmajām rindām pārskrēja sīks smiekliņš, tā ka varēja domāt — studentu ālēšanās šoreiz labi ģērbtajai publikai šķiet gluži patīkama, šaušalīgi skaļie apsveikumi skanēja kā lauvas rēcieni krātiņā, kad plēsoņa jau iztālēm sadzird nākam zvēru kopēju ar barības spaini. Lai arī šai rēkoņā varēja saklausīt kaut ko aizskarošu, man tomēr tā šķita tikai neapvaldīta temperamenta izpausme, sveiciens cilvē­kam, kas drīzāk šķiet jocīgs un interesants nekā nīstams vai paļājams. Celindžers, slēpdams nicinājumu, gurdi pasmaidīja, kā smaida labsirdīgs virs, kad tam uzklūp vaukšķošu kucēnu bars. Viņš lēni apsēdās, izrieza krūtis, maigi noglaudīja bārdu un puspievērtām acīm pārlaida zālei augstprātīgu skatienu. Manam paziņam veltītais troksnis vēl nebija norimis, kad priekšā iznāca sapulces vadītājs profesors Ronalds Marejs un lektors misters Voldrons.

Domāju, profesors Marejs man piedos, ja teikšu, ka viņam piemīt tā pati vaina, kas raksturīga vairumam angļu,— neprasme jēdzīgi uzrunāt plašāku auditoriju. Kāda velna pēc cilvēki, kuriem ir ko sacīt un kuru sakāmais būtu pelnījis, ka to uzklausa, nepapūlas iemācī­ties runāt skaidri, lai viņus saprastu? Tā ir viena no mūsu laikmeta mīklām. So cilvēku rīcība ne par mata tiesu nav saprātīgāka kā vērtīga šķidruma novadīšana pa aizsērējušu cauruli, lai gan to it viegli varētu iztīrīt. Profesors Marejs izteica pāris dziļdomīgu piezīmju savai baltajai kaklasaitei un ūdens karafei turpat blakus uz galda, tad it kā jokodamies pamirkšķināja sudraba sveč­turim, kas stāvēja no viņa pa labi. Pēc tam viņš apsēdās, un, vispārēju aplausu sveikts, piecēlās ievērojamais, vi­siem pazīstamais lektors misters Voldrons. Misters Vol­drons bija kalsns cilvēks bargu seju, griezīgu balsi un skarbām manierēm, taču viņš prata uztvert citu domas un arī gluži neizglītotam pūlim pasniegt tās ļoti sapro­tamā un pat saistošā formā, veikli atrazdams vietu jokam pat tur, kur tas it kā nekādi nebūtu iedomājams, tā ka viņa priekšnesumā pat ekvinokcijas precesija vai mugurkaulnieku izveidošanās šķita gaužām smieklīgs process.

It kā no putna lidojuma skatītu, misters Voldrons vienkāršā un skaidrā, brīžiem pat gleznainā valodā klāstīja mums zinātniski interpretētu Visuma izcelšanos. Viņš stāstīja, kā zemeslode — milzīga kvēlojoša gāzes masa — liesmojusi debesu plašumos. Tad attēloja, kā šī gāzes masa sabiezējusi, atdzisusi, sakrokojusies, kā no zemeslodes garozas krokām izveidojušies kalni, kā tvaiks pārvērties ūdenī un tā pamazām tikusi sagatavota ska­tuve, uz kuras pēcāk bija lemts risināties neizprotamajai dzīvības drāmai. Par pašas dzīvības izcelšanos lektors, piesardzīgs būdams, nekā noteikta nepasaclja.

— Viens ir gandrīz drošs,— viņš paziņoja,— dzīvības dīgļi diezin vai būtu spējuši izturēt sākotnējo karstumu.

Tāpēc jāpieļauj doma, ka dzīvība uz zemes radusies vēlāk. Vai tā izveidojusies no gāzu masas atdziestošajiem neor­ganiskajiem elementiem? Ļoti iespējams. Varbūt dzīvības dīgļus atnesis kāds meteors kaut kur no ārpasaules? Diez vai tas būtu domājams. Galu galā var teikt, ka paši gudrākie prāti šai jautājumā kategoriskus spriedumus neizsaka. Vēl līdz šim nav iespējams vai vismaz laborato­rijas apstākļos nav izdevies no neorganiskām vielām izveidot organiskās. Mūsdienu ķīmija pagaidām vēl nespēj pārmest tiltu pār bezdibeni starp dzīvo un nedzīvo. Taču iespējams, ka pati daba — šis lielākais un veiksmī­gākais no visiem ķīmiķiem —, daudzu gadsimtu gaitā darbodamās ar milzīgiem spēkiem, paveiks to, ko nespē­jam izdarīt mēs. Un te nu mums arī būtu jāapstājas.

Pēc tam lektors pievērsās dzīvnieku pasaules attīstības kāpnēm, sākdams no pašas apakšas — no moluskiem un dažādiem sīkiem jūras iemītniekiem, tad kāpienu pēc kāpiena izsekodams rāpuļiem un zivīm, līdz beidzot nonāca pie somainās žurkas, kas mazuļus dzemdē dzī­vus,— tā esot visu zīdītāju un tādējādi, domājams, arī visu klātesošo tiešā priekštece. («Nu, nu,» no zāles pēdējām rindām atskanēja kāda skeptiski noskaņota studenta balss.)

— Ja jaunais džentlmenis ar sarkano kaklasaiti, kurš sauca: «Nu, nu!»—un kurš acīmredzot iedomājas ticis izperēts no olas, pagaidītu lektoru pēc sanāksmes, mis­ters Voldrons justos gaužām iepriecināts, iepazīdamies ar šādu dabas retumu. (Smiekli zālē.) Grūti iedomāties, ka gadu simteņiem ilgušā dabas veidošanās procesa kulminā­cijas punkts būtu šis džentlmenis ar sarkano kaklasaiti. Taču vai šis process jau ir apstājies? Vai džentlmenis ar sarkano kaklasaiti būtu uzskatāms par pašu augstāko tipu — par visas attīstības alfu un omegu? Lektors nekādā ziņā negribētu aizskart jaunā džentlmeņa labā­kās jūtas, taču viņam jāteic — lai kādi cildeni tikumi piemistu džentlmenim ar sarkano kaklasaiti, tomēr Vi- suftia attīstības neatvairāmie procesi nebūtu visā pilnībā attaisnojušies, jo to galamērķis paliktu šāda tipa radī­šana. Evolūciju virzošie spēki nav izsīkuši, tie darbojas arī šobrīd un nākotnē atnesīs vēl dižākus sasniegumus.

Tādējādi vispārējā smieklu šalkoņā ticis galā ar neveik­smīgo traucētāju, lektors atgriezās pie pagātnes ainas un attēloja, kā izžuvušas jūras, kā radušies smilšu sēkļi un uz tiem parādījušās pirmās gausās, valkanās dzīvības, kā izveidojušās lagūnas, kur čumējuši un mudžējuši visvi­sādi ūdens dzīvnieki, pastāstīja par jūras iemītniekiem, kas dūņās raduši patvērumu un neizsmeļamus barības krājumus, un par to turpmāko straujo vairošanos.

— Seit arī, lēdijas un džentlmeņi,— viņš piebilda,— ra­dās tās drausmīgās milzu ķirzakas, kas vēl joprojām iedveš mums šausmas, kad to paliekas tiek atrastas Dienvidanglijas un Zolenhofas slāneklī, taču tās laimīgā kārtā izmirušas sen jau pirms tiem laikiem, kad uz šīs planētas parādījās pirmais cilvēks.

— Tas vēl ir jautājums!— no paaugstinājuma atska­nēja dobja balss.

Misters Voldrons bija savaldīgs cilvēks, apveltīts ar dzēlīgu humoru, par ko liecināja viņa atbildes džentlme­nim ar sarkano kaklasaiti, tā ka traucēt viņa priekšlasī­jumu bija visai bīstami. Taču šis starpsauciens lektoram šķita tik bezjēdzīgs, ka viņš īsu mirkli pat neapjauta, kā uz to reaģēt. Tā laikam vajadzētu izskatīties Šekspīra literārā mantojuma pētniekam, kad tas aci pret aci sastopas ar iesīkstējušu Beikona piekritēju, vai arī astro­nomam, kam uzbrūk fanātiķis, kura uztverē Zeme ir plakana. Misters Voldrons brīdi klusēja, tad, balsi pacel­dams, lēni atkārtoja:

— Tās izmirušas, iekams uz šīs planētas parādījās pirmais cilvēks.

— Tas vēl ir jautājums!— atkal noskanēja dobjā balss.

Voldrons pārsteigts palūkojās profesoros, kas sēdēja uz

paaugstinājuma, un viņa skatiens apstājās pie Celindžera, kurš bija atspiedis muguru pret krēsla atzveltni un aizvēris acis ar tādu izteiksmi sejā, it kā miegā par kaut ko smaidītu.

— Skaidrs,— plecus paraustīdams, noteica Voldrons. — Mans draugs profesors Celindžers.— Un, zālei smejo­ties, viņš atsāka lekciju, it kā ar to viss būtu pateikts un turpmāki paskaidrojumi vairs nebūtu vajadzīgi.

Taču starpgadījums vēl nebija izsmelts. Lai kādu ceļu lektors izvēlētos, brizdams cauri pagātnes džungļiem, arvien tas viņu noveda līdz apgalvojumam, ka aizvēstu­riskie dzīvnieki ir izmiruši, un ikreiz šim apgalvojumam sekoja profesora niknais rēciens. Auditorija jau iepriekš nojauta, kurā mirklī atskanēs starpsauciens, un uzņēma to ar gavilēm. Pēdējos solos sablīvējušies studenti jo skaļi tām pievienojās, un, tiklīdz Celindžera bārda pašķīrās, simtiem balsu izkliegts, atskanēja sauciens: «Tas vēl ir jautājums!»— un tam atbildēja ne mazāk skanīgs: «Klu­sumu!»— «Kā nav kauna!» Voldrons, šis pieredzējušais lektors un bargais cilvēks, pagalam apjuka. Viņš stomī­jās un stostījās, atkārtoja vienu un to pašu vairākas reizes, sapinās kādā garākā teikumā un galu galā metās virsū savu neveiksmju vaininiekam.

— Tas vairs nav ciešams!— viņš kliedza, nikni raudzī­damies uz paaugstinājumu.— Esmu spiests lūgt jūs, pro­fesor Celindžer, izbeigt šos nekompetentos un nepiedienī­gos starpsaucienus!

Zāle apklusa, studenti sastinga sajūsmā, redzēdami, kā dižie Olimpa dievi plūcas savā starpā. Celindžers piecēlās, lēnām iztaisnodams masīvo stāvu.

— Man savukārt būtu lūgums jums, mister Voldron,— viņš sacīja,— neapgalvot to, kas nekādi nesaskan ar zinātnes atziņām.

Profesora vārdi izraisīja zālē vētru. «Kaunieties! Kau- nieties!» — «Ļaujiet viņam runāt!» — «Dzeniet viņu ārā!» — «Lai vācas nost no skatuves!» — «Rīkojieties go­dīgi!»— skanēja vispārējās jautrības un sašutuma radī­tajā troksnī. Sapulces vadītājs jau bija pielēcis kājās un, rokas vēcinādams, kaut ko izmisīgi murmināja. «Profe­sor Celindžer … es jūs lūdzu … savus uzskatus … vē­lāk .. .»— tie bija vienīgie vārdi, ko cik necik varēja saprast šai nesakarīgajā murdoņā. Sajukuma izraisītājs paklanījās, pasmaidīja, noglauda bārdu un atkal apsēdās krēslā. Starpgadījuma satraukts, Voldrons ieņēma karei­vīgu nostāju un turpināja savu uzskatu izklāstu. Izteik­dams kādu apgalvojumu, viņš brīdi pa brīdim uzmeta indīgu skatienu pretiniekam, kurš likās ieslīdzis dziļā snaudā ar to pašu plato, laimīgo smaidu sejā.

Beidzot lekcija bija galā. Manuprāt, šis gals pienāca pārlieku ātri, jo runas nobeigums šķita tāds kā sasteigts, kā nesakarīgs. Lektora domu gaita tika brutāli pār­traukta, un auditorija palika neapmierināta, gaidīdama turpinājumu. Voldrons apsēdās, sapulces vadītājs kaut ko liočivināja, un profesors Celindžers piecēlās un devās uz paaugstinājuma malu. Savas avīzes interesēs es viņa runu pierakstīju vārdu pa vārdam.

— Lēdijas un džentlmeņi,— profesors iesāka, un no zāles viņa gala atskanēja uzmundrinoši saucieni.— Es lūdzu mani atvainot, lēdijas, džentlmeņi un bēr­ni,— piedodiet, ka gluži negribot biju palaidis garām nepamanītu krietnu šīs auditorijas daļu (kņada zālē;

kamēr tā norimst, profesors stāv, vienu roku pacēlis, milzīgo galvu saprotoši klanīdams, gluži kā priesteris svētīdams pūli). Man bija uzticēts pateikties misteram Voldronam par ļoti spilgto, tēlaino stāstījumu, ko mēs tikko noklausījāmies. Šai stāstījumā gan tika skarti vairāki jautājumi, kuru traktējumam es nekādi nevaru piekrist, tāpēc uzskatīju par savu pienākumu tūdaļ iz­teikt iebildumus, un tomēr jāatzīst, ka misters Voldrons godam veica uzticēto uzdevumu, proti, visai vienkārši un saistoši izklāstīja mūsu planētas vēsturi — tā, kā viņš to sapratis. Populāras lekcijas patiešām ir ļoti viegli noklau­sīties, taču lai misters Voldrons (šai mirklī profesors pasmaida un veltī lektoram starojošu skatienu) mani atvaino, ja es teikšu, ka šādas lekcijas parasti mēdz būt virspusējas un maldinošas, jo tās arvien jāpiemēro nekom­petentas auditorijas zemajam līmenim. (Ironiski saucieni.) Populāru lekciju lasītāji pēc savas dabas ir parazīti. (Misters Voldrons ar žestu nikni protestē.) Slavas vai iedzīvošanās kāres dzīti, viņi izmanto darbu, ko pavei­kuši viņu nabadzības nomāktie, nezināmie brāļi. Pašam mazākajam laboratorijā gūtajam rezultātam, visniecīgā­kajam zinātnes templī iemūrētajam ķieģelim ir nesalīdzi­nāmi lielāks svars nekā jebkuram citam noklausītu faktu izklāstam, kas var gan aizpildīt dažu labu dīku stundu, bet nespēj sniegt nekādu paliekamu labumu. Šo acīm redzamo patiesību es te pieminu, nevis gribēdams kaut kā īpaši noniecināt misteru Voldronu, bet gan lai atgādi­nātu — nezaudējiet samēra izjūtu un neuzskatiet svētnī­cas kalpotāju par visaugstāko priesteri. (Šai brīdī misters Voldrons kaut ko pačukst sapulces vadītājam, tas piece­ļas un teic pāris bargu vārdu ūdens karafei.) Taču lai nu tas paliek! (Skaļi, ilgstoši piekrišanas saucieni.) Atļaujiet man pievērsties problēmai, kas var izraisīt daudz plašāku interesi. Kurš bija tas jautājums, kas man, patstāvīgam pētniekam, lika apšaubīt mūsu lektora precizitāti faktu izklāstā? Nespēju noklausīties mistera Voldrona apgalvo­jumus, ka zināmas dzīvnieku sugas sen jau izzudušas no zemes virsas. Es runāju par šo jautājumu nevis kā diletants, ne arī, atļaujiet piebilst, kā populāru lekciju lasītājs, bet gan kā cilvēks, kuru zinātnieka sirdsapziņa spiež palikt līdz galam uzticīgam faktiem, un tādēļ es saku — misters Voldrons gaužām dziļi maldās, apgalvo­dams, ka tā sauktie aizvēsturiskie dzīvnieki vairs neek­sistē tikai tāpēc vien, ka viņš tos pats savām acīm nav redzējis. Sie dzīvnieki, kā lektors pareizi minēja, patie­šām ir mūsu priekšteči, taču tie ir ne tikai priekšteči, bet, ja tā varētu izteikties, arī mūsu laikabiedri, kurus vēl arvien var atrast ar visām to pretīgajām, atbaidošajām īpašībām, ja vien cilvēkam netrūkst enerģijas un drosmes uzmeklēt to mitekļus. Dzīvnieki, kuri līdz šim tikuši pieskaitīti pie juras perioda nezvēriem un kuri spētu saplosīt un aprīt jebkuru no mūsu lielākajiem un plēsīgā­kajiem zīdītājiem, eksistē vēl šobrīd. (Saucieni: «Blē­ņas!»— «Nu tad pierādiet to!» — «Kā jūs to zināt?» — «Tas vēl ir jautājums!») Jūs man jautājat, kā es to zinu? Zinu tāpēc, ka esmu bijis tur, kur tie mitinās, neviena neatklāti. Zinu tāpēc, ka pats esmu vienu otru no tiem redzējis. (Aplausi, troksnis, kāda balss sauc: «Melis!») Es lai būtu melis? (Vispārēja draudzīga un skaļa piekrišana.) Vai tiešām kāds mani nosauca par meli? Varbūt es drīkstētu lūgt piecelties cilvēku, kas mani nosauca par meli, lai varētu viņu apskatīt? (Kāda balss: «Raugiet, kur viņš ir, ser!»— un neliela studentu grupa paceļ sīku, gaužām nekaitīgu cilvēciņu, kas nikni ķepurojas pretim.) Jūs iedrošināties nosaukt mani par meli? («Nē, ser, nemūžam!» kliedz sīkais cilvēciņš un kā atsperē iestipri­nāts ķipars nozūd pūlī.) Ja kāds no klātesošajiem uzdrīk­stas apšaubīt manu vārdu patiesīgumu, es labprāt pēc šīs sanāksmes ar viņu parunātu. («Melis!») Kurš to teica? (Gaužām nekaitīgais sīkais cilvēciņš, izmisīgi airēdamies, atkal uzlido augstu gaisā.) Kad es kāpšu nost no paaugsti­nājuma un došos pie jums . .. (Vienbalsīgs koris: «Nāc vien, draudziņ, nāc tik šurp!»— un sapulce uz īsu brīdi tiek pārtraukta, bet sapulces vadītājs pielec kājās un vicina rokas, it kā diriģēdams orķestri. Profesors, tumši pietvīcis, ieplestām nāsīm, bārdu izslējis, niknumā šņāc.) Ikviens dižs jaunā atklājējs ir iepazinis šādu neticību — neticību, kas tik raksturīga stulbeņu baram. Kad pūlim tiek pasniegti lieli zinātniski atklājumi, tam nepietiek ne intuīcijas, ne iztēles, lai šos atklājumus apjēgtu. Vienī­gais, ko jūs spējat — apmētāt dubļiem cilvēkus, kas riskējuši ar savu dzīvību, lai pavērtu zinātnei jaunus plašumus. Jūs spējat tikai vajāt praviešus! Galilejs, Dar­vins un es . . . (Ilgstoši piekrišanas saucieni un galīgs sajukums zālē.)

To visu es stāstu pēc savām sapulces laikā steigšus pierakstītajām piezīmēm, kuras ne tuvu nespēj atspogu­ļot- to neizsakāmo haosu, kas tobrīd valdīja sapulces zālē.

Troksnis bija tik briesmīgs, ka viena otra dāma jau meklēja glābiņu bēgot. Nopietnus un cienījamus cilvēkus bija pārņēmis tāds pats kareivīguma gars kā studentus, un es redzēju, kā sirmbārdaini vīri pielec kājās un krata dūres pret stūrgalvīgo profesoru. Visa lielā zāle murdēja un mutuļoja kā verdošs ūdens katlā. Profesors paspēra soli un pacēla abas rokas. Sajā cilvēkā jautās kaut kas tik dižs, aizraujošs un vīrišķīgs, ka čala un saucieni pama­zām aprima, viņa iespaidīgā žesta un valdonīgā skatiena pievārēti. Zāle apklusa, lai dzirdētu, ko teiks profesors.

— Negribu jūs aizkavēt,— viņš sacīja.— Nav jau arī vērts to darīt. Patiesība ir un paliek patiesība, tā ka pāris muļķīgu jaunekļu un diemžēl, man atliek vēl piebilst, ne mazāk muļķīgu pieaugušu vīru trokšņošana nespēj tai neko padarīt. Es apliecinu, ka esmu zinātnē atklājis kaut ko pilnīgi jaunu. Jūs to apstrīdat. (Piekrišana zālē.) Tad atļaujiet jums kaut ko vaicāt. Vai esat ar mieru pilnvarot vienu vai vairākus pārstāvjus no sava vidus, kas jūsu vārdā uzņemtos pārbaudīt mana apgalvojuma patiesī­gumu?

No savas vietas piecēlās misters Samerlijs, pieredzes bagāts salīdzināmās anatomijas profesors, garš, tievs, īgns cilvēks, kura kalsenumā šķitās kaut kas teologam radniecīgs. Viņš izteica vēlēšanos uzzināt, vai tās atziņas, ko profesors Celindžers pieminējis savā runā, iegūtas Amazones baseinā, kuru profesors apmeklējis pirms di­viem gadiem.

Profesors Celindžers atbildēja, ka tas tiešām tā esot.

Vēl misters Samerlijs gribēja zināt, kā profesoram Celindžeram izdevies atklāt kaut ko jaunu tais apgabalos, ko savā laikā izpētījis Voless, Beits un citi pasaulslaveni zinātnieki.

Profesors Celindžers atbildēja, ka misters Samerlijs acīmredzot jauc Amazoni ar Temzu, ka Amazone ir krietni vien lielāka par Temzu un ka misteram Samerli- jam varbūt nenāktu par ļaunu uzzināt tādu faktu, ka Amazone kopā ar savu pieteku Orinoku aptver turpat piecdesmit tūkstošu kvadrātjūdžu lielu platību un ka tik plašā teritorijā zinātniekam ir pilnīgi iespējams atrast to, ko pirms viņa palaidis garām kāds cits.

Misters Samerlijs, dzēlīgi smaidīdams, sacīja, ka viņš visā pilnībā izprotot starpību starp Temzu un Amazoni, un proti — jebkuru apgalvojumu par Temzu varot it viegli pārbaudīt, bet ar Amazoni esot jau daudz grūtāk.

Viņš būtu ļoti pateicīgs profesoram Celindžeram, ja tas norādītu, kādos platuma un garuma grādos atrodas apgabals, kur sastopami aizvēsturiskie dzīvnieki.

Profesors Celindžers atbildēja, ka viņš pagaidām patu­rot tiesības neizpaust šādas ziņas, bet labprāt to darītu aiz dažiem svarīgiem apsvērumiem — protams, ar zinā­miem noteikumiem — sapulces izvēlētai komisijai. Vai misters Samerlijs būtu ar mieru piedalīties šādā komisijā, lai personiski pārbaudītu Celindžera vārdu patiesīgumu?

Misters Samerlijs:— Jā, esmu ar mieru. (Skaļi piekriša­nas saucieni.)

Profesors Celindžers:— Tādā gadījumā apsolu nodot jūsu rīcībā ziņas, kas droši palīdzēs atrast pareizo ceļu. Taču, tā kā misters Samerlijs gatavojas pārbaudīt manus apgalvojumus, domāju, ka būs tikai taisnīgi, ja atradīsim vēl vismaz vienu vai dažus cilvēkus, kas savukārt pārbau­dītu viņu. Negribu jums arī slēpt, ka tur gaida daudz grūtību un briesmu. Misteram Samerlijam noderētu jau­nāks ceļabiedrs. Varbūt kāds labprāt uzņemtos šīs rūpes?

Tā negaidot pienāk izšķirošais brīdis, kad cilvēkam jāizlemj visa sava turpmākā dzīve. Vai, ienākdams šajā zālē, es varēju iedomāties, ka metīšos tik bīstamā dēkā, kāda pat sapnī man nekad nebija rādījusies? Nu, bet Gledisa — vai šī nebija tā pati iespēja, par kuru ieminējās viņa? Gledisa noteikti būtu sacījusi, lai uzņemos šo pienākumu. Biju jau pielēcis kājās. Un tad es runāju, kaut pats vēl nezināju, ko teikt. Mans draugs Tārps Henrijs raustīja mani aiz svārkiem, un es dzirdēju viņu čukstam:

— Sēdieties, Meloun! Nekļūstiet par muļķi visu acu priekšā!

Tai brīdī es ieraudzīju kādu garu, tievu cilvēku, kas sēdēja dažas rindas tuvāk skatuvei, arī pieceļamies kājās. Viņš palūkojās manī bargu, dusmīgu skatienu, taču es nepadevos.

^ — Es gribu piedalīties, mister sapulces vadītāj,— es neatlaidīgi atkārtoju.

— Vārdu! Sakiet savu vārdu!— kliedza visa zāle.

— Mani sauc Edvards Dans Melouns. Esmu laikraksta *Daily Gazette<> reportieris. Apsolu, ka būšu pilnīgi objektīvs liecinieks.

— Un kā sauc jūs, ser?— sapulces vadītājs jautāja manam garajam sāncensim.

— Lords Džons Rokstons. Esmu bijis Amazones krastos, pazīstu visus šos apgabalus, tā ka man jau ir zināma pieredze šādos pētījumos.

— Kā sportists un ceļotājs lords Rokstons patiešām ir iemantojis pasaules slavu,— sacīja sapulces vadītājs, — taču tikpat noderīga šādā ekspedīcijā nenoliedzami būtu arī preses pārstāvja klātbūtne.

— Tādā gadījumā es ierosinu,— teica profesors Celin­džers,— lai sapulce pilnvaro abus šos džentlmeņus pava­dīt profesoru Samerliju braucienā, kura mērķis ir pārbau­dīt un apstiprināt manus novērojumus.

Un tā ar skaļu troksni un piekrišanas saucieniem mūsu liktenis bija izlemts, un es, gluži apdullis no plašajām perspektīvām, kas man tik pēkšņi pavērās, iejuku uz durvju pusi plūstošajā cilvēku straumē. Iziedams no institūta ēkas, īsu brīdi pamanīju studentu pulciņu, kas, skaļi smiedamies, grūstījās uz ietves, un to vidū kādu roku ar smagu lietussargu, kurš pacēlās un nolaidās pār pūli. Tad, nopūtu un gaviļu saucienu pavadīts, pa ielu aiztraucās profesora Celindžera elektroautomobilis, un es devos projām pa sudrabainas gaismas pielieto Rīdžen- strītu, domās kavēdamies pie Gledisas un apcerēdams savu pagaidām vēl neskaidro nākotni.

Pēkšņi kāds pieskārās manam elkonim. Atskatījies ieraudzīju, ka smējīgām, valdonīgām acīm manī nolūko­jas tas pats garais, lielais cilvēks, kurš kopā ar mani bija pieteicies šai neparastajā ceļojumā.

— Misters Melouns, ja nemaldos,— viņš sacīja.— Tā­tad mēs būsim ceļabiedri, vai ne? Es dzīvoju tepat netālu, Olbenijā. Varbūt jūs laipni ziedosiet man kādu pusstundu laika, jo es ļoti labprāt aprunātos ar jums par vienu otru jautājumu.