Zudusī pasaule

IV nodaļa PATS DIŽĀKAIS ATKLĀJUMS PASAULĒ

Durvis vēl nebija aiz mums lāgā aizvērušās, kad no ēdamistabas izšāvās misis Celindžera. Sīkā sieviete aiz niknuma nezināja, ko darīt. Viņa aizšķērsoja vīram ceļu, gluži kā sadusmots cālēns nostādamās pretim buldogam. Skaidrs, ka viņa bija redzējusi, kā tieku izvadīts no šī nama, bet nebija pamanījusi manu atgriešanos.

— Tu esi necilvēks, Džordž!— viņa spiedza.— Sasiti šo patīkamo jauno cilvēku.

Profesors, atliecis īkšķi, norādīja uz mani.

— Rau, kur viņš ir, dzīvs un vesels, tepat man aiz muguras.

Profesora kundze samulsa, bet tikai īsu brīdi.

— Piedodiet, es jūs neredzēju.

— Nekas, kundze, viss ir labākajā kārtībā.

— Un tomēr viņš sabojājis jums seju. Ak, Džordž, cik tu tomēr esi nežēlīgs! Vai ir kāda nedēļa, kad mēs būtu iztikuši bez skandāliem! Neviens tevi neieredz, un katrs

to vien zina kā ņirgāties par tevi. Bet nu mans pacietības mērs ir pilns. Ar to arī beigsim.

— Atkal iet vaļā netīrās veļas mazgāšana!— ierēcās profesors.

— Nevienam tas nav noslēpums,— viņa kliedza.— Vai tiešām tu domā, ka visa mūsu iela — jā, pat visa Lon­dona — neko nerunā par. .. Jūs varat iet, Ostin, mēs iztiksim bez jums. Vai tiešām tu domā, ka neviens par tevi nerunā? Kur tu esi licis pašcieņu? Tu, kam vajadzētu būt vismaz katedras vadītājam kādā lielā universitātē un iemantot tūkstošiem studentu cieņu? Kur palikusi tava pašcieņa, Džordž?

— Un kur palikusi tavējā, mana dārgā?

— Tu esi mani pārlieku nomocījis. Kauslis, visparastā­kais ķildnieks un kauslis — neko citu vairs par tevi nevar teikt.

— Savaldies, Džesij!

— Bļauris un nekrietns huligāns!

— Nu gan pietiks! Un tagad uz grēku nožēlotāju sola,— viņš sacīja.

Man par lielu izbrīnu, viņš noliecās, pacēla sievu un nosēdināja uz augsta melna marmora podesta priekš­nama stūrī. Podests bija vismaz savas septiņas pēdas augsts un pavisam šaurs, tā ka profesora sieva tik tikko spēja uz tā noturēties. Es nevaru iedomāties neko vēl bezjēdzīgāku — kā viņa tur uztupināta sēdēja, seju dus­mās savaikstījusi, kājas šūpodama, nedrīkstēdama pakus­tēties, lai nenoveltos zemē.

— Nocel mani zemē!— viņa ievaimanājās.

— Saki «lūdzu»!

— Tu esi nelietis, Džordž! Cel mani tūdaļ pat zemē!

— Iesim manā kabinetā, mister Meloun.

— Nudien, ser… — es teicu, palūkodamies uz profe­sora kundzi.

— Redzi, kā misters Melouns aizlūdz par tevi, Džesij. Saki «lūdzu», un tūdaļ tiksi zemē.

— Ak tu nelietis! Lūdzu, lūdzu!

Profesors nocēla sievu tik viegli kā spalviņu.

— Uzvedies kā cilvēks, dārgā! Misters Melouns ir preses pārstāvis. Rīt pat viņš visu to nodrukās savā tenku lapelē un papildmetienu izpārdos mūsu kaimiņiem. «Dīvainības augstākās sabiedrības dzīvē»— tu taču jū­ties diezgan augsta sabiedrība, sēdēdama uz tā podesta, vai ne? Mazliet zemāk apakšvirsraksts: «Neliels ieskats kādas ģimenes ikdienā». Viņš ņems pretim jebkuru mēslu, šis misters Melouns, jo viņš jau ir maitēdājs kā visa viņu suga — porcus ex grege diaboli — cūka no sātana ganām­pulka. Tā taču ir, mister Meloun, vai ne?

— Jūs patiešām esat neciešams!— es nikni atbildēju.

Profesors nodārdināja smieklu šalti.

— Te acīmredzot nodibināta savienība,— viņš rūca, paraudzldamies vispirms uz sievu, tad uz mani, un izrieza varenās krūtis. Tad, pēkšņi mainīdams toni, ieru­nājās:— Piedodiet mums šo vieglprātīgo draiskošanos, mister Meloun! Es jūs aicināju atpakaļ daudz nopietnākā nolūkā, nevis tādēļ, lai jūs piedalītos mūsu ģimenes nelielajās rotaļās. Teci projām, mana mīļā, un negaudies vairs!— Viņš uzlika milzīgās ķepas sievai uz pleciem. — Viss, ko tu sacīji, ir neapstrīdama patiesība. Es kļūtu daudz krietnāks cilvēks, ja paklausītu taviem padomiem, tikai tad es vairs nebūtu Džordžs Edvards Celindžers. Krietnu cilvēku ir daudz, mana dārgā, bet Džordžs Edvards Celindžers ir tikai viens. Tā ka ņem vien viņu par labu.— Pēkšņi profesors skaļi noskūpstīja sievu, un tas mani samulsināja daudz vairāk nekā viņa pirmītējā vardarbība.— Bet tagad, mister Meloun,— viņš turpināja, atkal cienīgi izsliedamies,— esiet tik laipns, pa šīm dur­vīm.

Mēs atgriezāmies tai pašā istabā, ko pirms desmit minūtēm ar tādu troksni bijām atstājuši. Profesors rūpīgi aizvēra durvis, apsēdināja mani atzveltnes krēslā un pabāza zem deguna cigāru kārbu.

— īsti «San Juan Colorado»,— viņš teica.— Tādiem viegli uzbudināmiem tipiem narkotiskas vielas ir tieši kā radītas. Dieva dēļ, nekodiet ar zobiem! Grieziet un dariet to ar cieņu! Bet tagad atlaidieties atzveltnī un klausieties uzmanīgi visu, lai ko man labpatiktu jums teikt. Ja rodas vēlēšanās kaut ko piezīmēt, pagaidiet piemērotu brīdi.

Vispirms par jūsu atgriešanos manā namā pēc tam, kad tikāt pilnīgi pamatoti padzīts no šejienes … — Viņš izslēja bārdu gaisā un blenza manī tā, it kā tīši izaicinā­dams uz strīdu.— … pēc tam, atkārtoju, kad pilnīgi pelnīti tikāt padzīts no šejienes. Aicināju jūs atpakaļ tāpēc, ka atbildē, ko jūs devāt uzmācīgajam policistam, es šķitu samanām kaut kādu krietnu jūtu atblāzmu — katrā ziņā vairāk, nekā esmu paradis gaidīt no jūsu profesijas pārstāvjiem. Atzīdams, ka vaina par incidentu gulstas uz jums, jūs apliecinājāt zināmu objektivitāti un uzskatu plašumu, tādējādi izraisīdams manī labvēlīgu uzmanību. Tā cilvēku pasuga, pie kuras diemžēl piederat arī jūs, nekad nav spējusi aizsniegt manu garīgo līmeni. Vārdi, ko jūs teicāt policistam, pacēla jūs pāri jūsu sugai. Es tūdaļ ielūkojos jūsos vērīgāk. Un tāpēc arī aicināju jūs atpakaļ savā namā, lai varētu iepazīties ar jums tuvāk. Esiet tik laipns un pelnus birdiniet mazajā japāņu trau­ciņā uz bambusa galdiņa jums pie kreisās rokas.

To visu profesors norunāja vienā elpas vilcienā, it kā lasīdams lekciju studentiem. Grozāmo krēslu viņš bija pagriezis tā, lai atrastos aci pret aci ar mani, un nu sēdēja piepūties kā varde, galvu atpakaļ atliecis un acis augstprātīgi piemiedzis. Pēkšņi viņš pagriezās, un ma­nām acīm saskatāms palika vairs tikai izbužināts matu cekuls un sarkana, atkārusies auss. Profesors ņēmās rakņāties papīru lēvenī uz rakstāmgalda. Un tad es viņa rokās ieraudzīju nodriskātu grāmateli, kaut ko līdzīgu skiču burtnīcai.

— Gribu jums šo to pastāstīt par Dienvidameriku,— viņš sacīja.— Tikai lūdzu jūs — atturieties no piezīmēm! Pirmais, ko es vēlos, lai jūs liktu aiz auss,— itin neko no tā, ko stāstīšu, jūs nekādā veidā nedrīkstat publicēt, iekams nebūsiet saņēmis no manis īpašu atļauju. Un šī atļauja droši vien nekad netiks dota. Skaidrs?

— Bargs noteikums,— es teicu.— Bet ja nu tā prātīgi uzrakstītu …

Profesors nolika grāmatiņu atpakaļ uz galda.

— Ar to man pietiek,— viņš sacīja.— Ar labu rītu!

— Nē, nē!— es iesaucos.— Esmu ar mieru pieņemt jebkurus noteikumus. Izvēles man acīmredzot nav nekā­das.

— Ne vismazākās,— viņš piekrita.

— Labi, apsolos klusēt.

— Goda vārds?

— Goda vārds.

Viņa nekaunīgās acis nomērīja mani ar šaubu pilnu skatienu.

— Bet kāda man garantija, ka jums vispār ir gods?— viņš teica.

— Nu, vai zināt, ser,— es nikni iesaucos,— jūs atļauja­ties pārāk daudz! Savu mūžu neviens mani tā nav apvainojis.

Mans dusmu uzliesmojums viņu nepavisam neuztrauca, drīzāk gan ieinteresēja.

— Apaļa galva,— viņš purpināja,— Brachycephalus, pelēkas acis, melni mati, kaut kādas nēģeriskas iezīmes Vai jūs neesat ķelts?

— Irs, ser.

— Irs, patiešām īrs?

— Jā, ser.

— Tad jau, protams, viss ir skaidrs. Nu labi, jūs apsolījāt neizpaust neko no tā, ko es jums uzticēšu. Taču tas, ko jums uzticēšu, būs tikai niecīga daļiņa no mana noslēpuma. Bet pat šīs skopās ziņas jums liksies interesan­tas. Tātad, kā droši vien jau esat dzirdējis, pirms diviem gadiem es devos ceļojumā uz Dienvidameriku — ceļojumā, kas ieies pasaules zinātnes vēsturē. Mana ceļojuma mēr­ķis bija pārbaudīt dažus Volesa un Beitsa secinājumus, un to izdarīt varēja vienīgi tad, ja šo zinātnieku aprakstī­tos faktus novēroja tādos pašos apstākļos, kādos bija atradušies viņi. Pat ja mana ekspedīcija aprobežotos tikai ar šiem rezultātiem, arī tad tā būtu uzmanības vērta, bet ceļā atgadījās kaut kas tik neparasts, ka mani pētījumi tika pavērsti gluži citā virzienā.

Jūs droši vien zināt vai varbūt arī nezināt nenieka, jo šajā mazizglītotajā gadu simtenī viss ir iespējams,— ka vairāki apgabali Amazones baseinā vēl arvien ir tikai daļēji izpētīti, ka šajā upē ietek neskaitāmas pietekas un ka daudzas no tām nav pat vēl atzīmētas kartē. Mans nolūks bija apmeklēt šīs nomaļās, mazpazīstamās vietas un izpētīt to faunu, tādējādi nodrošinot materiālu vairā­kām nodaļām tai milzīgajā, monumentālajā darbā par zooloģiju, kam jākļūst par manas dzīves piepildījumu. Pabeidzis pētījumus, es devos atpakaļceļā un vienu nakti pavadīju mazā indiāņu ciematiņā pie kādas upes — tās nosaukumu un atrašanās vietu negribu minēt —, kas turpat netālu ietek Amazonē. Ciematu apdzīvo kukamas indiāņi, miermīlīga, bet jau deģenerējusies cilts, kuras garīgais līmenis diez vai paceļas pāri vidusmēra londo­nieša līmenim. Jau dodamies augšup pa upi, biju dažus no viņiem izdziedinājis, tāpēc indiāņiem palika ļoti labs iespaids par mani, un es nebūt nebrīnījos, ka viņi jau gaidīja mani atgriežamies. Pēc iedzimto žestiem tūdaļ sapratu, ka ciematā kādam steidzami vajadzīga mana medicīniskā palīdzība, un devos virsaitim līdzi vienā no būdām. Iegājis iekšā, sapratu, ka cietējs, kuram tiku aicināts palīdzēt, pirms īsa brīža jau izlaidis garu. Pār­steigts ieraudzīju, ka nelaiķis ir nevis indiānis, bet gan baltais — var teikt, baltāks par baltu, linbaltiem matiem un pat ar albīnisma iezīmēm. Pagalam noliesējušo ķer­meni sedza nožēlojamas skrandas, un it viss liecināja, ka viņš nostaigājis ilgu un grūtu ciešanu ceļu. Cik es spēju saprast no iedzimto stāstījuma, viņiem nelaiķis bijis pavisam svešs cilvēks un ieradies ciematā no meža gluži viens, galīgi izsīkušiem spēkiem. Svešinieka mugursoma atradās turpat blakus viņa guļvietai, un es izpētīju tās saturu. Mugursomā bija iešūta lentīte ar viņa vārdu: «Meipls Vaits, Leikas avēnija, Detroita, Mičigana». Sā vārda priekšā es jebkuru brīdi esmu ar mieru noņemt cepuri. Nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka tad, kad pilnīgi tiks novērtēta visa šī pasākuma milzīgā nozīme, viņa vārds ieņems vietu blakus manējam.

Mugursomas saturs nepārprotami liecināja, ka šis cil­vēks bijis mākslinieks un dzejnieks, kurš meklējis jaunus iedvesmas avotus. Atradās pa dzejas fragmentam. Es nebūt negribu uzdoties par lietpratēju literatūras jautāju­mos, taču man šķiet, ka pārāk labi šie dzejoļi vis nebija. Vēl mugursomā atradās dažas pabanālas upes ainavas, krāsu kaste, kārbiņa ar pasteļiem, pāris otu, izliektais kauls, kas nolikts uz manas tintnīcas, Bekstera darba «Naktstauriņi un tauriņi» sējums, gaužām lēts revolveris un dažas patronas. Nekādu citu mantu viņam vai nu nebija, vai arī, apkārt klejodams, viņš tās bija pazaudējis. Tāda bija šā savādā amerikāņu bohēmieša iedzīve.

Es jau grasījos doties projām, kad pēkšņi ieraudzīju kaut ko izspraukušos no viņa noplīsušās jakas kabatas. Tā bija šī skiču burtnīca, tikpat nolēkšķēta, kādu jūs to redzat šobrīd. Bet to gan varu droši apgalvot: pat Šekspīra darbu pirmizdevumam nav iespējams parādīt lielāku cieņu par to, ko esmu veltījis šai relikvijai, kopš tā nonākusi manās rokās. Tagad es to pasniedzu jums un lūdzu jūs aplūkot lapu pēc lapas un iedziļināties tās saturā.

Viņš aizsmēķēja cigāru, atlaidās pret krēsla atzveltni un lūkojās manī skadrām, vērīgām acīm, cenzdamies saskatīt, kādu iespaidu uz mani atstās šis dokuments.

Es atšķīru burtnīcu, cerēdams ieraudzīt tur kaut kādu jaunatklājumu,— ko īsti, to vēl pats nespēju iedomāties. Pirmā lappuse tomēr sagādāja man vilšanos, jo tanī bija uzzīmēts tikai kāds briesmīgi resns tips īsā žaketītē un apakšā bija parakstīts: «Džimijs Kolvers uz pasta tvai­koņa.» Nākamajās pāris lappusēs bija ieskicētas indiāņu dzīves ainas. Tām sekoja zīmējums, kurā bija attēlots kāds omulīgs, miesās kupls baznīcas kalps: ar platma- laino garīdznieka cepuri galvā tas sēdēja pie galda pretī izdēdējušam eiropietim, un paraksts vēstīja: «Lenčs Rosa- rio ar fra Kristofero.» Vairākas turpmākās lappuses aizņēma sieviešu un bērnu studijas, un tad nāca vesela sērija dažādu dzīvnieku ar tādiem paskaidrojumiem kā «lamantīns smilšu sērē», «bruņurupuči un to olas», «mel­nais aguts zem miritu palmas»— aguts izskatījās gan­drīz vai pēc parastas cūkas —, un beidzot divas blakus lappuses bija piezīmētas ar gaužām pretīgiem garsnuķai- niem, ķirzakām līdzīgiem dzīvniekiem. Es itin nekā tur nesapratu un skaidri un gaiši to arī pateicu profesoram.

— Tie laikam gan ir krokodili?

— Aligatori! Aligatori! Krokodili Dienvidamerikā vis­pār nav sastopami. Starpība starp aligatoriem un. ..

— Gribēju tikai sacīt, ka nesaskatu te itin nekā nepa­rasta — nekā tāda, kas apstiprinātu jūsu teikto.

Profesors rāmi pasmaidīja.

— Atšķiriet nākamo lappusi!— viņš sacīja.

Taču arī nākamā lappuse man neko neizteica. To aizņēma pavirši iekrāsota ainava — tādā garā, kā māksli­nieki mēdz uzmest dabas studijas, pēc kurām vēlāk rada pabeigtu gleznu. Blāvi zaļi, plūksnaini augi stīdza aug­šup līdz pat tumši sarkanām, savādi svītrainām klintīm, kas man atsauca atmiņā kaut kur redzētas bazalta formācijas. Aizmugurē šīs klintis saplūda veselā sienā. Vienā vietā pacēlās augsta akmens piramīda, kuru no galvenās grēdas šķita atdalām dziļa plaisa, un uz tās auga varens koks. Pāri visam jumās zilās tropu debesis. Sārteno klinšu virsotni sedza šaura zaļumu josliņa. Nāka­majā lappusē bija attēlota tā pati vieta, arī ar akvareļiem, tikai šeit tā bija tverta no mazāka attāluma, tā ka daudz skaidrāk varēja saskatīt atsevišķas detaļas.

— Nu, kā?— jautāja profesors.

— Nav divu domu, ka šī ir ļoti interesanta formācija,— es teicu,— bet, tā kā neesmu ģeologs, man grūti apgalvot, ka tas būtu kaut kas sevišķs.

— Sevišķs?— viņš atkārtoja.— Tas ir kaut kas unikāls. Pat neticams. Neviens cilvēks vēl nekad nav uzdrīkstējies pat sapņot par šādu iespēju. Bet tagad skatieties nākamo lappusi!

Es pašķīru lapu un pārsteigumā iekliedzos. Pa visu lappusi bija uzzīmēts nemūžam neredzēts, ērmots radī­jums. Kaut ko tādu varēja ieraudzīt tikai opija tvanā vai ārprāta murgos. Galva bija kā putnam, ķermenis kā uzblīdušai milzu ķirzakai, asiem dzelkšņiem izrobotā aste vilkās pa zemi, bet izliekto muguru no vienas vietas klāja zobainas spuras, it kā dučiem gaiļa sekstu būtu saliktas cita aiz citas. Sā radījuma priekšā stāvēja aplam mazs cilvēciņš, varbūt cilvēkveidīgs punduris, un blenza nezvērā.

— Nu, un ko jūs teiksiet par šo?— iesaucās profesors, uzvaroši berzēdams rokas.

— Kaut kāds pārdabisks, ķēmīgs radījums.

— Bet kas māksliniekam lika zīmēt šādu dzīvnieku?

— Droši vien alkohols, kas gan cits.

— Un tas, pēc jūsu domām, ir labākais izskaidrojums?

— Un kā jūs to izskaidrosiet, ser?

— Izskaidrojums var būt tikai viens — šis radījums patiešām eksistē. Skaidrs, ka mākslinieks to zīmējis no dabas.

Es gandrīz iesmējos, mani atturēja vienīgi atmiņas par to, kā mēs abi bijām kūleņojuši pa gaiteni.

— Bez šaubām,— es teicu,— bez šaubām.— Tā parasti mēdz runāt ar plānprātiņiem.— Tomēr jāatzīstas,— es piebildu,— ka mani mulsina šis mazais cilvēciņš. Ja tas būtu indiānis, mēs varētu to uztvert kā pierādījumu, ka Amerikā sastopama kaut kāda pigmeju cilts, taču te attēlots eiropietis, turklāt ar tropu cepuri galvā.

Profesors nosprauslojās kā saniknots bifelis.

— Jūs patiešām pārspējat pats sevi,— viņš teica. — Kaut ko tādu es pat nevarēju iedomāties. Cerebral paresis! Mental inertia! Apbrīnojami!

Profesora vārdi šķita tik bezjēdzīgi, ka es pat nespēju dusmoties. Turklāt tas arī būtu lieks enerģijas patēriņš, jo, ja kāds sāktu uz viņu dusmoties, tad jādusmojas būtu bez mitas. Aprobežojos vienīgi ar bezgala noguruša cilvēka smaidu.

— Mani pārsteidza šā cilvēka niecīgais augums,— es sacīju.

— Tad paskatieties!— profesors kliedza, noliecies uz priekšu un ar resno, spalvaino, desai līdzīgo pirkstu badīdams zīmējumā.— Vai redzat šo augu te, dzīvniekam aiz muguras? Varbūt jums šķiet, ka tā ir pienene vai rožu kāposti, ko? Nekā nebija, šis augs ir ziloņkaula palma, un augstumā tā sasniedz savas piecdesmit sešdesmit pēdas. Vai patiešām jūs neapjēdzat, ka cilvēks šeit uzzīmēts

tīšuprāt? Skaidrs, ka mākslinieks nevarēja stāvēt blakus briesmonim un zīmēt to, ja viņš gribēja palikt dzīvs. Sevi viņš attēlojis tikai tādēļ, lai parādītu garumu samēru. Pats viņš bija, teiksim, vairāk nekā piecas pēdas garš. Koks, kā mēs paši sapratīsim, ir desmitreiz augstāks.

— Dievs debesīs!— es iesaucos.— Tātad jūs gribat teikt, ka šis nezvērs bijis … Tad jau pat Ceringkrosas stacija tādam briesmonim nederētu par suņubūdu!

— Pat nepārspīlējot var sacīt, ka šis patiešām ir labi noaudzis eksemplārs,— apmierināti noteica profesors.

— Bet vai tad var,— es iesaucos,— atmest visu cilvēces pieredzi tikai tāpēc, ka ir viena vienīga skice … — Es pašķirstīju lapas un pārliecinājos, ka nekā cita burtnīcā vairs neatradīšu.—… viena vienīga skice, ko uzzīmējis kaut kāds klejojošs amerikāņu mākslinieks — un darījis to varbūt hašiša vai drudža murgos vai arī kādas dīvainas iedomas mudināts. Būdams zinātnieks, jūs taču nevarat aizstāvēt šādu viedokli.

Par atbildi profesors paņēma no plaukta kādu grāmatu.

— Sī ir ļoti vērtīga monogrāfija, ko sarakstījis mans apdāvinātais draugs Rejs Lenkastrs,— viņš sacīja.— Un te jābūt kādai ilustrācijai, kas varētu jūs interesēt. Aha, jā, šeit tā ir! Izlasiet parakstu zem attēla: «Apmēram tāds izskatījies juras perioda dinozaurs — stegozaurs. Pakaļkājas vien pārsniedz pieauguša cilvēka garumu.» Nu, ko jūs tagad teiksiet?

Viņš pasniedza man atšķirto grāmatu. Palūkojies ilus­trācijā, es satrūkos. Sis mākslīgi konstruētais sen izmiru­šās pasaules pārstāvis gaužām līdzinājās tam dzīvnie­kam, ko bija uzskicējis nezināmais mākslinieks.

— Tas patiešām ir ko vērts.

— Un tomēr vēl ir kādas šaubas?

— Protams, tā var būt sagadīšanās, vai arī amerikānis kaut kur redzējis šādu bildi un tā viņam iespiedusies atmiņā. Nav nekāds brīnums, ka viņš to atkal ieraudzījis drudža murgos.

— Ļoti jauki,— iecietīgi teica profesors,— lai nu arī tā paliek. Bet tagad es palūgšu jūs apskatīt šo kaulu.— Viņš pasniedza man kaulu, ko, pēc paša vārdiem, bija atradis mirušā mākslinieka mugursomā. Tas bija aptuveni sešus sprīžus garš, resnāks par manu īkšķi un pašā galā tam bija vēl saglabājušās sažuvuša skrimšļa paliekas.

— Kuram no jums zināmajiem dzīvniekiem varētu būt šāds kauls?— profesors jautāja.

Es uzmanīgi aplūkoju kaulu un pūlējos atsaukt atmiņā kaut drusku no tā, ko reiz biju zinājis.

— Tas varētu būt kāda sevišķi drukna cilvēka atslēgas kauls,— es sacīju.

Mans sarunu biedrs nicinoši atmeta ar roku.

— Cilvēka atslēgas kauls ir izliekts. Bet šis ir taisns. Un šeit uz tā virsmas ir rieva, kas liecina, ka te pāri stiepusies liela cīpsla, bet atslēgas kaulam nekā tam­līdzīga nav.

— Tad man jāatzīstas, ka nezinu, kas tas tāds.

— Nekautrējieties par savu nezināšanu, jo diezin vai visā Dienvidu Kensingtonā kāds spētu noteikt šo kaulu.— Profesors izņēma no kādas pilulu kārbiņas sīku kauliņu, apmēram pupas lielumā.— Cik man zināms, šis cilvēka kauls atbilst tam, ko jūs patlaban turat rokā. Tagad jūs varat gūt aptuvenu priekšstatu par šā dzīv­nieka apjomu. Bet pēc skrimšļa jūs sapratīsiet, ka tas ir nevis kaut kāds pārakmeņojies kauls, bet gan gluži svaigs eksemplārs. Nu, ko jūs tagad teiksiet?

— Varbūt zilonis …

Profesors saviebās kā no sāpēm.

— Vai! Vai! To vien nesakiet — ziloņi Dienvidamerikā! Pat mūsu pašreizējā pamatskolā . ..

— Labi,— es viņu pārtraucu,— varbūt kāds cits liels Dienvidamerikas dzīvnieks, piemēram, tapirs.

— Varat ticēt, jaunais cilvēk, ka elementārās zināša­nas savā nozarē es tomēr esmu apguvis. Tāds kauls nevar būt ne tapiram, ne arī jebkuram citam zooloģijā pazīsta­mam dzīvniekam. Tas ir ļoti liela, ļoti spēcīga un, pēc analoģijas, arī ļoti plēsīga dzīvnieka kauls, un šis dzīv­nieks mitinās kaut kur uz mūsu zemeslodes, bet zinātne līdz šim brīdim to nav atklājusi. Jūs vēl arvien negribat to atzīt?

— Tas viss mani katrā ziņā bezgala interesē.

— Tātad gadījums nav gluži bezcerīgs. Es jūtu, ka saprašana jums ir, tikai tā kaut kur aizķērusies. Tad mēģināsim to pamazām uztaustīt. Atstāsim tagad mierā nelaiķa amerikāni, un es turpināšu savu stāstu. Varat iedomāties, ka es nespēju pamest Amazoni, cik necik neizdibinājis apstākļus. Sādi tādi norādījumi par vir­zienu, no kurienes ieradies nu jau mirušais ceļinieks, bija. Turklāt man varēja noderēt indiāņu leģendas vien, jo

biju jau atklājis, ka ikkatrā ciltī, kas dzīvo ap Amazoni, klīst nostāsti par kaut kādu nezināmu zemi. Jūs, protams, esat dzirdējis par Kurupuri?

— Nē, neesmu.

— Kurupuri ir meža gars, briesmīgs, ļauns spēks, kam indiāņi met apkārt līkumu. Neviens nespēj aprakstīt no tā izskatu, ne būtību, bet Kurupuri vārds vien iedveš šausmas ikkatram Amazones indiānim. Visas indiāņu ciltis vienprātīgi norāda vietu, kur mitinās šis ļaunais gars. No tās pašas puses bija ieradies arī amerikānis. Tur vajadzēja būt kaut kam briesmīgam. Un mans pienākums bija izpētīt, kas īsti tur slēpjas.

— Un ko jūs darījāt?— Mana vieglprātība bija pagai- susi. Sis smagnējais vīrs prata iemantot uzmanību un cieņu.

— Man izdevās pārvarēt indiāņu bailes — tik lielas bailes, ka viņi pat nevēlas runāt par šo jautājumu,— un, visvisādi pārliecinādams un apdāvinādams viņus, tur­klāt, jāatzīstas, piedraudēdams, ka panākšu savu vai nu ar labu, vai ļaunu, sadabūju sev divus pavadoņus. Pēc neskaitāmiem piedzīvojumiem, ko nav nekāda vajadzība atstāstīt, pārvarējuši krietnu ceļa gabalu, kura garumu, tāpat kā virzienu, šobrīd nepieminēšu, mēs beidzot nonā­cām tādā zemes nostūrī, kas vēl nekad nav ticis aprak­stīts un kur pirms mana nelaimīgā priekšgājēja neviens vēl nebija kāju spēris. Un tagad, lūdzu, apskatiet šo te!

Viņš pasniedza nelielu fotogrāfiju.

— Tā iznākusi tik neskaidra tāpēc,— viņš sacīja,— ka, braucot lejup pa upi, apgāzās laiva un izjuka kārba ar neattīstītajiem negatīviem, tā ka jūs pats sapratīsiet, kādi tur var būt rezultāti. Gandrīz visi negatīvi gāja bojā — un nekas vairs nav saglābjams. Sis ir viens no nedaudzajiem uzņēmumiem, kas vismaz daļēji saglabā­jies. Ja gribat, ticiet, ja ne — neticiet! Dažs labs gan izteicās, ka tas esot tīrais viltojums. Taču man nav ne višmazākās vēlēšanās šo uzskatu apstrīdēt.

Fotouzņēmums patiešām bija gaužām bāls. Nelabvē­līgs kritiķis neskaidro attēlu, protams, it viegli varēja iztulkot pēc savas patikas. Uzmanīgāk ielūkojies blāvi pelēkajā ainavā, pamazām sāku atšķirt atsevišķas tās detaļas, un tad es ieraudzīju kādu garu, milzīgi augstu klinšu sienu, kas pacēlās tālumā kā varens ūdenskritums, bet priekšplānā pletās kokiem apaudzis līdzenums.

— Šī, liekas, ir tā pati vieta, ko uzgleznojis māksli­nieks,— es teicu.

— Tā ir tā pati vieta,— atbildēja profesors.— Es tur vēl atradu viņa apmetnes pēdas. Bet tagad apskatiet šo te!

Tā bija tā pati ainava, tikai fotografēta mazliet tuvāk, taču ari šis uzņēmums bija izdevies gaužām slikts. Skaidri varēju saskatīt tikai vientuļo, kokiem apaugušo klints smaili, kas bija atšķēlusies no pārējās grēdas.

— Man vairs nav ne vismazāko šaubu,— es sacīju.

— Ari tas jau ir kaut kas,— teica profesors.— Tātad mēs pamazām gūstam panākumus, vai ne? Un tagad aplūkojiet, lūdzu, šo klints smaili! Vai jūs tur kaut ko saskatāt?

— Kādu milzīgu koku.

— Bet kokā?

— Lielu putnu.

Viņš pasniedza man lupu.

— Jā,— es sacīju, raudzīdamies caur lupu,— kokā sēž liels putns. Izskatās, ka tam būtu pamatīgs knābis. Vai tas tik nav pelikāns?

— Ar redzi jūs tiešām nevarat lepoties,— teica profe­sors.— Tas nav pelikāns, un vispār tas nav nekāds putns. Jums droši vien būs interesanti uzzināt, kā man izdevās nošaut šo pašu eksemplāru. Tas bija vienīgais pilnīgi drošais pierādījums, ko varēju paņemt līdzi.

— Tātad jums tas ir?

Beidzot vismaz viens taustāms pierādījums, kas aplieci­nās profesora vārdus.

— Nē, bija. Arī šis un vēl daudz kas cits gāja bojā uz upes tai pašā reizē, kad tika sabojātas fotogrāfijas. Es gan vēl paguvu šo relikviju satvert, iekams tā pazuda krāču ūdens virpuļos, un puse spārna palika man rokā. Krastā tiku izmests vēl bez samaņas, taču mana lieliskā eksemplāra nožēlojamās atliekas bija palikušas sveikas un veselas. Un tagad es tās nolieku te uz galda.

Profesors izņēma no atvilktnes kaut ko tādu, kas, manuprāt, izskatījās pēc milzu sikspārņa virsējās spārnu daļas. Tas bija aptuveni divas pēdas garš, izliekts kauls ar kaut ko plēvei līdzīgu apakšpusē.

— Milzīgs sikspārnis!— es izsacīju savu domu.

— Nekas tamlīdzīgs,— bargi atteica profesors.— Dzīvo­dams augstu attīstīta prāta un zinātnes atmosfērā, es nespēju pat iedomāties, kā cilvēkiem var būt tik maz zināšanu par zooloģijas pamatprincipiem. Vai patiesi iespējams, ka jums sveša tāda elementāra salīdzināmās anatomijas aksioma, ka putna spārns īstenībā ir apakš­delms, bet sikspārņa spārns sastāv no trim gariem pirkstiem, kurus savieno plēve? Sai gadījumā kauls, bez šaubām, nav nekāds apakšdelms, un jūs pats savām acīm redzat, ka te ir tikai viena pati plēve pie viena paša kaula, un tātad par sikspārni nevar būt ne runas. Taču, ja tas nav ne putns, ne sikspārnis, kas tad tas ir?

Mans trūcīgais zināšanu krājums bija izsmelts.

— Nudien nezinu,— es sacīju.

Profesors atvēra lielo grāmatu, ko jau vienreiz bija ņēmis palīgos.

— Redziet,— viņš teica, norādīdams uz kādu neparastu lidojošu briesmoni,— šeit lieliski ir attēlots dimorfodons jeb pterodaktils, spārnots rāpulis, kas sastopams juras periodā. Nākamajā lappusē shematiski parādīts tā spārnu mehānisms. Salīdziniet, lūdzu, ar to eksemplāru, ko turat rokā.

Aplūkojis shēmu, es pārsteigumā sastingu. Jā, tas nu bija pārliecinoši. Pilnīgi un galīgi. Visiem pierādījumiem kopumā bija nepārvarams spēks. Zīmējums, fotouzņē­mumi, profesora stāstījums un piedevām vēl šis taustā­mais paraugs — viss sacītais bija skaidri apliecināts. Tā es arī pateicu — pateicu, cik silti vien varēdams, jo sapratu, ka profesoram gauži nodarīts pāri. Viņš atlaidās pret krēsla atzveltni, nolaida plakstus un iecietīgi pasmai­dīja, gozēdamies šās negaidīti atspīdējušās saules staros.

— Tas ir pats dižākais atklājums pasaulē!— es sacīju, lai gan manu sajūsmu izraisīja ne tik daudz zinātnes cienītāja, cik reportiera daba.— Neiedomājami! Jūs esat zinātnes Kolumbs, kas atklājis zudušu pasauli. Man ir bezgala žēl, ka esmu apšaubījis jūsu vārdu patiesīgumu. Tas viss man šķita tik neticami. Taču es protu novērtēt pierādījumus, kad redzu tos pats savām acīm, un te nu nevienam nevar būt ne vismazāko šaubu.

Profesors labpatikā iemurrājās.

^— Un ko jūs darījāt pēc tam, ser?

— Sākās lietus periods, mister Meloun, un mani pārti­kas krājumi beidzās. Es izpētīju vienu daļu no šās milzīgās klints grēdas, taču nekādi nespēju atrast vietu, kur varētu tikt augšā. Piramīdai līdzīgā smaile, kur es ieraudzīju un nošāvu pterodaktilu, šķita vieglāk pie­ejama. Tā kā šad tad esmu nodarbojies ar alpīnismu, man izdevās uzrāpties gandrīz līdz pusei. No šā augstuma jau kaut kā varēju saskatīt plakankalni virs klinšu grēdas. Tā šķita milzīgi plaša — gan uz austrumiem, gan rietu­miem acīm pavērās vienīgi ar zaļiem augiem klātas klinšu gāles. Lejā visapkārt pletās purvi un džungļi, kur mudžēt mudžēja čūskas, dažādi kukaiņi un kur ik uz soļa varēja saslimt ar drudzi. Tā ir dabiska aizsargjosla, kas izveidojusies ap šo neparasto apgabalu.

— Vai jūs manījāt arī kādas citas dzīvības zīmes?

— Nē, ser, neredzēju; taču tai nedēļā, ko pavadījām teltī klints piekājē, mēs reizēm sadzirdējām no augšas dažādus varen dīvainus trokšņus.

— Bet kā tad ar to nezvēru, ko uzzīmējis amerikānis? Ko jūs par to domājat?

— Vienīgais, ko varam pieļaut, ka Meipls Vaits šādā vai tādā veidā uzrāpies virsotnē un tur arī zvēru ieraudzī­jis. Tātad skaidrs — kaut kādam ceļam uz turieni jābūt. Un arī tas ir skaidrs, ka šis ceļš nav no vieglajiem, jo citādi nezvēri sen jau būtu nonākuši lejā un apsēduši visu apkaimi. To, bez šaubām, saprotat arī jūs, vai ne?

— Bet kā viņi nokļuvuši tur augšā?

— Sis jautājums, manuprāt, nav nekāds grūtais,— at­bildēja profesors.— Izskaidrojums var būt tikai viens. Dienvidamerika, kā jūs droši vien esat dzirdējis, ir granīta kontinents. Sajā vietā zemes iekšienē sensenos laikos pēc vulkāna izvirduma acīmredzot pārvietojušies ģeoloģiskie slāņi. Un, tā kā šīs ir bazalta klintis, sapro­tams, ka tās nākušas no zemes dzīlēm. Vesels apgabals, apmēram tik liels kā Saseksas grāfiste, pacēlās augšup ar visu dzīvo radību, un no pārējā kontinenta to atdalīja stāvās kraujas, kuras ir tik cietas, ka tām nedraud nekāda erozija. Kas notika pēc tam? Parastie dabas likumi te vairs neiedarbojās. Dažādie kavēkļi, kas ietekmē eksistences cīņu visā pasaulē, šeit vai nu izzuda, vai arī pārveidojās. Tādējādi te joprojām sastopami dzīvnieki, kas citos apstākļos sen būtu izmiruši. Jūs droši vien zināt, ka gan pterodaktils, gan stegozaurs ir juras perioda dzīvnieki — tātad vieni no senākajiem zemes iemītniekiem. Sie īpatnējie, nejauši izveidojušies apstākļi deva tiem iespēju mākslīgi saglabāties līdz pat mūsu dienām.

— Jūsu iegūtie pierādījumi, bez šaubām, ir pārliecinoši. Jums atliek tos tikai izklāstīt speciālistiem.

— Arī es savā vientiesībā tā nodomāju,— sarūgtināts sacīja profesors.— Taču varu jums pavēstīt, ka notika pavisam citādi, ka mani ik uz soļa sagaidīja neticība, ko izraisīja kā aprobežotība, tā arī skaudība. Nav manā dabā, ser, ne verdziski zemoties kāda priekšā, ne arī kaut ko pierādīt, ja tiek apšaubīts manu vārdu patiesīgums. Tūdaļ pēc pirmā mēģinājuma es sapratu, ka nav vērts iepazīstināt kādu ar pārliecinošajiem pierādījumiem, kas bija manā rīcībā. Jau šis temats vien kļuva man pretīgs — es pat runāt par to negribēju. Kad jums līdzīgi ļautiņi, kas pārstāv pūļa stulbo ziņkāri, ieradās traucēt manu mieru, es, saprotams, nespēju sagaidīt tos ar pienācīgu cieņu un atturību. Jāatzīstas, ka jau pēc dabas esmu diezgan ātrs, bet, ja mani izved no pacietības, varu pat zaudēt savaldību. Jūs pats to dabūjāt izbaudīt.

Es pataustīju zilumu zem acs un neteicu ne vārda.

— Mana sieva bieži vien pārmet man šo nesavaldību, tomēr es domāju, ka ikviens kārtīgs cilvēks rīkotos tieši tāpat. Taču šovakar esmu cieši nolēmis parādīt, kā prāts spēj pārvarēt jūtas. Ielūdzu jūs noskatīties, kā man tas izdosies.— Profesors paņēma no galda kādu kartīti un pasniedza to man.— Izlasiet — misters Pārsivels Vol- drons, samērā populārs dabas pētnieks, šovakar pulksten astoņos un trīsdesmit minūtēs Zooloģijas institūta zālē nolasīs lekciju par tematu «Laikmetu hronika». Mani ielūdza īpaši tādēļ, lai es sēdētu prezidijā un visu vārdā pateiktos lektoram. Un, sacīdams šos pateicības vārdus, es atradīšu izdevību — turklāt darīšu to bezgala taktiski un delikāti — izteikt kaut dažas piezīmes, kas ieinteresēs auditoriju un dažā labā izraisīs vēlēšanos iedziļināties manis ierosinātajā problēmā. Nekādi strīda jautājumi, protams, netiks skarti, taču ikvienam kļūs skaidrs, ka aiz maniem vārdiem slēpjas kaut kas vairāk. Es pats stingri turēšu sevi grožos un palūkošos, vai ar šādu atturību nevar gūt labākus panākumus.

— Un es arī drīkstēšu tur būt?— es dedzīgi iejautājos.

— Nu protams,— viņš sirsnīgi atbildēja.

Arī sirsnība profesoram bija tāda pati smagnēja, gan­drīz tikpat satriecoša kā viņa negantums. Brīnumains bija vienīgi viņa labsirdīgais smaids — vaigi savilkās divos sarkanos ābolīšos starp piemiegtajām acīm un kuplo, melno bārdu.

— Katrā ziņā atnāciet! Arī man būs ļoti patīkami apzināties, ka zālē sēž kaut viens sabiedrotais, lai cik tam maz jēgas par iztirzājamo tematu. Publikas laikam sapulcēsies krietni daudz, jo Voldrons, kaut arī caur un cauri šarlatāns, ir iemantojis diezgan plašu popularitāti. Nu tad tā, mister Meloun, esmu veltījis jums daudz vairāk laika, nekā biju domājis. Atsevišķiem cilvēkiem nevajadzētu sagrābt savās rokās to, kas pieder visai pasaulei. Priecāšos, redzēdams jūs šovakar lekcijā. Atļau­jiet izteikt cerību, ka jūs pats saprotat — nekas no tā, ko jums pastāstīju, nav domāts publicēšanai.

— Bet misters Makārdls — mūsu jaunāko ziņu redak­tors — gribēs zināt, ko esmu paveicis.

— Sarunājiet viņam visu, kas vien iešaujas prātā. Un, starp citu, pasakiet — ja viņš iedomāsies vēl kādu uzsūtīt man kaklā, ieradīšos pie viņa ar jājampātagu. Taču šobrīd es paļaujos uz jums, ka nekas no visa teiktā neparādīsies presē. Nu labi. Tātad Zooloģijas institūta zālē šovakar pulksten astoņos trīsdesmit minūtēs.

Atvadām viņš pamāja man ar roku, un es vēl pēdējo reizi skatīju sarkanos vaigus, zilgani melno, sprogaino bārdu un zibsnījošās acis.