Zudusī pasaule

VII nodaļa RIT MĒS DODAMIES PRETIM NEZINĀMAJAM

Negribu apnikt tiem, kurus sasniegs šis stāsts, aprakstī­dams mūsu braucienu ar lepno pasažieru tvaikoni, tāpat arī negrasos stāstīt par to nedēļu, ko pavadīju Parā (gribētos vienīgi izteikt atzinību sabiedrībai «Pereira da Pinta», kas laipni palīdzēja mums ceļojuma piederumu iegādē). Pāris vārdos pieminēšu arī braucienu pa Ama­zoni — platu, lēni plūstošu, mālainu upi — tvaikonī, kas bija tikai drusku mazāks par to kuģi, kurš mūs pārveda pāri Atlantijas okeānam. Beidzot izbraucām cauri Obido- sas šaurumam un sasniedzām Manausu. Te mūs no gaužām nepievilcīgās vietējās viesnīcas paglāba Lielbri­tānijas un Brazīlijas tirdzniecības sabiedrības pārstāvis misters Sortmens. Viņa viesmīlīgajā namā nodzīvojām līdz tai dienai, kad mums tika atļauts atvērt vēstuli ar profesora Celindžera dotajiem norādījumiem. Pirms nonāku pie šās dienas neparastajiem notikumiem, man gribētos mazliet sīkāk aprakstīt savus ceļabiedrus un tos cilvēkus, kurus bijām paguvuši piepulcēt savai ekspedīci­jai jau Dienvidamerikā. Rakstu, neko neslēpjot, nodo­dams šā materiāla publicēšanas iespējas jūsu ziņā, mister Makārdl, jo tikai ar jūsu starpniecību tie var nonākt atklātībā.

Profesora Samerlija nopelni zinātnes laukā ir pārāk labi zināmi, tāpēc vairs nepūlēšos tos atkārtot. Šādai grūtai ekspedīcijai viņš ir sagatavojies daudz labāk, nekā sākumā varēja domāt. Profesora garais, kalsnais, stieg - rais stāvs nepazīst noguruma, un, lai notiktu kas notik­dams, nekas nespēj ietekmēt viņa vēso, pat netīkamo izturēšanos. Kaut gan turpat jau sešdesmit sešus gadus vecs, viņš ne reizi nav žēlojies par grūtībām, ar kurām mums te iznāk sadurties. Pirmajā mirklī man šķita, ka profesora klātbūtne būs ekspedīcijai tikai lieks apgrūtinā­jums, taču tagad, jāatzīst, esmu pārliecinājies, ka viņa izturība nebūt nav mazāka par manējo. Pēc dabas profe­sors ir skarbs un skeptiski noskaņots. Jau kopš paša sākuma viņš neslēpj savu pārliecību, ka profesors Celin­džers nav nekas cits kā īsts krāpnieks, ka mēs esam ielaidušies bezcerīgā pasākumā un ka vienīgais, ko ieman­tosim, būs vilšanās un briesmas Dienvidamerikā un gaužām pamatots izsmiekls Anglijā. Ar šādām runām, kalsno seju nikni vaibstīdams, profesors Samerlijs pieskandināja mums pilnas ausis jau no pašas Sautempto- nas līdz pat Manausai. Kad nokāpām no kuģa, viņš guva vismaz kaut kādu mierinājumu, ieraudzīdams brīnu­maino un bagātīgo kukaiņu un putnu pasauli, jo zinātnei ir nodevies patiešām ar visu sirdi un dvēseli. Augām dienām profesors klimst apkārt pa mežiem ar šauteni un tauriņu ķeramo tīklu, bet pa vakariem apstrādā iegūtos paraugus. No pārējām viņa īpatnībām varētu minēt nevērību pret apģērbu, nevīžību vispār pret sevi, neiedo­mājamu aizmāršību un kaislu pieķeršanos īsajai, baltajai viršu saknes pīpītei, ko viņš reti kad izlaiž no mutes. Jaunībā profesors Samerlijs piedalījies vairākās zinātnis­kās ekspedīcijās (piemēram, kopā ar Robertsonu devies pie papuasiem), tāpēc šāda dzīve mežos un, tā sakot, uz plostiem viņam nav it nekas neparasts.

Lordam Džonam Rokstonam ir šis tas kopīgs ar profe­soru Samerliju, toties šis tas cits viņus savukārt padara par pilnīgiem pretstatiem. Lords Rokstons gan ir divdes­mit gadus jaunāks, taču miesās tāds pats vājš un izdēdē­jis. Viņa ārieni, ja atmiņa mani neviļ, es aprakstīju tajā sava stāsta daļā, ko atstāju Londonā. Viņš allaž ir glīti apkopies, labām manierēm, rūpīgi ģērbies, parasti valkā baltus, sportiskus tērpus un garus, brūnus zābakus, skujas vismaz reizi dienā. Kā lielākā daļa darbīgu cil­vēku, viņš liekus vārdus nemēdz tērēt un bieži iegrimst dziļās domās, bet, ja rodas kāds jautājums, nekad nekavē­jas ar atbildi un labprāt pievienojas sarunai, netaupī­dams savus īpatnējos, aprautos, jokainos teicienus. Lorda zināšanas par visu pasauli, it īpaši par Dienvidameriku, ir apbrīnojami plašas, viņš no visas sirds tic, ka mūsu ekspedīcija būs veiksmīga, un šo ticību nespēj satricināt nekādas profesora Samerlija zobgalības. Balss lordam Džonam ir maiga un izturēšanās allaž mierīga, taču dzirkstījošās zilās acis liecina, ka šis vīrs spēj reizēm arī saniknoties un kļūt nepielūdzams savos lēmumos, tāpēc viņa parastā savaldība šķiet jo bīstamāka. Viņš nelab­prāt runā par saviem piedzīvojumiem Brazīlijā un Peru, un man bija liels pārsteigums, redzot, kādu satraukumu viņa parādīšanās izraisīja Amazones krastu iedzimtajos, kuri uzskata lordu Rokstonu par savu labvēli un aizstāvi. Varoņdarbus, ko veicis Rudmatainais Virsaitis (tā viņu sauca indiāņi), jau apvija leģendas, taču īstenība, cik man to izdevās noskaidrot, patiešām bija pārsteidzoša.

Lords Džons pirms dažiem gadiem pēkšņi nonācis nevienam nepiederošā teritorijā, jo robežas starp Peru, Brazīliju un Kolumbiju kādā vietā nav bijušas precīzi noteiktas. Sai plašajā apgabalā aug savvaļas kaučuka koki, kuri šejienes iedzimtajiem, gluži tāpat kā Kongo, kļuvuši par īstu sodību, ko var salīdzināt vienīgi ar spaidu darbiem Darjenas sudraba raktuvēs spāņu kundzī­bas laikā. Pāris neliešu jaukteņu sagrābuši savās rokās visu šo teritoriju un apbruņojuši vairākus indiāņus, kas bijuši ar mieru tos atbalstīt, visus pārējos pakļāvuši verdzībā un, draudēdami ar necilvēciskām mocībām, piespieduši vākt kaučuku, ko pēcāk pa upi nogādājuši Parā. Lords Rokstons mēģinājis aizstāvēt nelaimīgos upurus, taču par atbildi saņēmis tikai draudus un apvai­nojumus. Tad viņš pieteicis karu vergu uzraugu vadonim Pedro Lopesam, sapulcējis izbēgušos vergus, apbruņojis tos un pats vadījis kaujā, kuras laikā no viņa rokas krita bēdīgi slavenais jauktenis un tikusi iznīcināta tā ieviestā verdzība.

Tāpēc nav arī nekāds brīnums, ka šis rudmatainais cilvēks ar maigo balsi un brīvajām, nepiespiestajām manierēm iemantojis tik plašu popularitāti lielās Dienvid­amerikas upes krastos, lai gan viņam veltītās jūtas, gluži dabiski, bija dalītas — iedzimto pateicībai blakus nostā­jās to bijušo verdzinātāju naids. Lorda Rokstona kādrei­zējie piedzīvojumi bija devuši arī savu labumu: viņš brīvi runāja vietējā valodā, kura sastāv no vienas trešdaļas portugāļu un divām trešdaļām indiāņu vārdu un ar kuras palīdzību iespējams sazināties visā Brazīlijas terito­rijā.

Jau iepriekš minēju, ka lords Rokstons neprātīgi mīl Dienvidameriku. Viņš par to runāja ar tādu aizrautību, ka arī sarunu biedrs nespēja palikt vienaldzīgs, un pat man, kam nebija nekādas jēgas par šo kontinentu, radās interese to izzināt. Kaut es spētu atspoguļot viņa stāstu burvību — to īpatnējo skaistumu, kurā precīzas zināša­nas savijās ar krāšņu izdomu, tā ka lorda Džona stāstī­juma laikā pat no profesora liesās sejas pamazām nozuda ciniskais un skeptiskais smaids! Lords Rokstons stāstīja mums par varenās upes vēsturi, cik ātri tā tikusi izpētīta (jau pirmie iekarotāji, kas ieradās Peru, šķērsojuši visu kontinentu pa Amazoni) un cik daudz noslēpumu tā vēl glabā aiz saviem mūžam mainīgajiem krastiem.

— Kas atrodas tur?— viņš reizēm iesaucās, norādī­dams ziemeļu virzienā.— Meži un purvi, un necaurejami džungļi. Kurš var pateikt, ko tie sevī slēpj? Un tur — dienvidu pusē? Mežonīgi noauguši dumbrāji, kur savu kāju vēl nav spēris neviens baltais. Nezināmais ir mums visapkārt. Ko mēs zinām, kas slēpjas aiz šīs upes krastiem? Kurš ņemsies apgalvot, kas šai zemē ir un kas nav iespējams? Kāpēc gan lai vecajam Celindžeram nebūtu taisnība?

Pēc šāda nepārprotama izaicinājuma profesora Samer- lija sejā atkal parādījās ietiepīgais smīns, un, galvu ironiski šūpodams, viņš pūta dūmu mutuļus no savas īsās pīpītes, ne ar vienu skaņu nepārtraucot netīkamo klusē­šanu.

Tas ari pagaidām ir viss par maniem baltajiem ceļabied­riem, kuru raksturs un trūkumi, gluži tāpat kā manējie, atklāsies stāstījuma tālākajā gaitā. Taču jau šobrīd, domāju, ir vērts pieminēt mūsu pavadoņus, kuriem droši vien būs it svarīga nozīme gaidāmajos notikumos. Pir­mais no viņiem ir milzīgs nēģeris, vārdā Sambo, īsts melns Hērakls, strādīgs kā zirgs un apmēram ar zirga saprašanu. Viņu mēs pieņēmām jau Parā pēc tvaikoņu sabiedrības rekomendācijas, jo uz tās kuģiem viņš ir iemācījies kaut ko apjēgt un pasacīt angļu valodā.

Turpat Parā mēs pievācām arī Gomesu un Manuelu — jaukteņus no upes augšteces, kuri tikko bija atveduši uz šejieni sarkankoka kravu. Abi ir melnīgsnēji, bārdu noauguši un mežonīgi, turklāt veikli un izmanīgi kā panteras. Visa viņu līdzšinējā dzīve pagājusi tieši tais Amazones augšteces apgabalos, kurus mums vajadzēs izpētīt, un tieši tādēļ lords Džons arī nolēma viņus pieņemt. Gomesam vēl ir tā priekšrocība, ka viņš nevaino­jami runā angliski. Abi šie vīri uzņēmās pienākumu apkalpot mūs — gatavot ēdienu, airēt un darīt visu citu par piecpadsmit dolāriem mēnesī. Vēl mēs savervējām trīs moho cilts pārstāvjus no Bolīvijas — šī cilts zivju zvejā un airēšanā ir visveiklākā no visām Amazones indiāņu ciltīm. Gados vecāko nosaucām cilts vārdā par Moho, bet abus pārējos — par Hozē un Fernando. Tātad trīs baltie, divi jaukteņi, viens nēģeris un trīs indiāņi — tāds bija mūsu mazās ekspedīcijas personālais sastāvs, kas Manausā gaidīja turpmākos rīkojumus, iekams devā­mies veikt neparasto uzdevumu.

Beidzot, pēc veselu nedēļu ilgas nogurdinošas nīkšanas, pienāca gaidītā diena un stunda. Iedomājieties ēnaino viesistabu mistera Sortmena namā Santuignasiu, divas jūdzes no Manausas. Aiz loga žilbinoši spīd iesārti zeltaina saule, palmu ēnas krīt melnas un tikpat asi iezīmētas kā paši koki. Gaiss ir kluss un rāms, dzirdama pat kukaiņu sīkšana — daudzbalsīgs tropu koris, kurā var saklausīt gan bites dobjo dūkšanu, gan moskītu augsto, spalgo svilpoņu. Aiz verandas ierīkots mazs, ar kaktusu dzīvžogu apjozts dārziņš — te aug ziedošu krūmu puduri, un virs tiem, spulgajā gaismā vizuļodami, lidinās lieli, zili tauriņi un sīkie kolibri. Mēs sēžam istabā ap pītu galdu, uz kura nolikta aizzīmogotā aploksne. Uz aploksnes profesora Celindžera ķeburainajā rokrakstā šādi vārdi:

«Instrukcija lordam Džonam Rokstonam un pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem. Atvērt Manausā 15. jūlijā tieši pulksten divpadsmitos.»

Uz galda sev blakus lords Džons bija nolicis pulksteni.

— Vēl septiņas minūtes,— viņš sacīja.— Večuks nu­dien ir gaužām precīzs.

Profesors Samerlijs nīgri pasmaidīja, saņemdams ap­loksni izdēdējušajā rokā.

— Kāda gan tur atšķirība, vai mēs to atveram tūdaļ vai pēc septiņām minūtēm?— viņš sacīja.— Tāpat nekā cita te nav kā vienas blēdības un ākstīšanās, ar ko diemžēl tik slavens šīs vēstules rakstītājs.

— Nē, nē, ievērosim tomēr visus godīgas spēles noteiku­mus,— teica lords Džons.— Visu šo izrādi vada vecais Celindžers, bet mēs šeit atrodamies tikai aiz viņa žēlastī­bas un rīkotos gaužām nekrietni, neizpildīdami viņa priekšrakstus par šo vēstuli.

— Jauki gan!— nikni iesaucās profesors.— Jau Lon­donā man viss šis pasākums šķita absurds, bet nu gan varu teikt, ka tā ir tīrā bezjēdzība. Nezinu, kas ir šajā aploksnē, bet, ja tur nebūs nekā pilnīgi noteikta, es laikam gan kāpšu uz nākamā upes tvaikoņa un mēģināšu Parā noķert «Bolīviju». Galu galā man ir darāms daudz kas svarīgāks, lai es skraidītu pa pasauli, atspēkodams kāda vājprātīgā murgainos apgalvojumus. Nu, Rokston, tas brīdis ir pienācis.

— Jā, nupat ir laiks,— sacīja lords Džons.— Varat pūst svilpē.— Viņš paņēma aploksni, atgrieza ar spalvu nazīti un izvilka no tās salocītu papīra lapiņu. Lapiņu viņš rūpīgi atlocīja un nolika uz galda. Papīrs bija tukšs un tīrs. Viņš pagrieza to ar otru pusi uz augšu. Arī tā bija tukša. Samulsuši mēs, ne vārda neteikdami, raudzījā- mies cits citā, līdz beidzot klusumu pārtrauca profesora Samerlija pēkšņie, skaļie, ironiskie smiekli.

— Tā nu ir atklāta valoda,— viņš sauca.— Ko jūs vēl gribat? Sis zellis taču pats atzinis sevi par krāpnieku. Mums atliek vienīgi braukt mājās un paziņot, ka viņš ir nekaunīgs blēdis, un tā būs vistīrākā patiesība.

— Neredzamā tinte!— es ieminējos.

— Diez vai,— sacīja lords Rokstons, turēdams papīru pret gaismu.— Nē, manu mīļo zēn, nav nekādas jēgas krāpt pašam sevi. Es lieku galvu ķīlā, ka uz šīs lapiņas nekad nekas nav bijis rakstīts.

— Vai atļauts ienākt?— no verandas puses atskanēja dobja balss.

Pāri saules pielietajam laukumam pārslīdēja drukna stāva mesta ēna. Sī balss! Sie nedabiski platie pleci! Pārsteigumā aizrautu elpu mēs visi pielēcām kājās, kad mums priekšā nostājās Celindžers — galvā apaļa, zēniska salmu cepurīte ar košu lenti —, Celindžers, rokas svārku kabatās sabāzis, audekla kurpēs ieautās kājas ar purnga­liem uz āru likdams. Paceltu galvu, lepno asīrieša bārdu izslējis, viņš apstājās zeltainās gaismas ielokā, un viņa acis zem nosllgušajiem plakstiem, kā parasts, neiecietīgi un aizvainojoši raudzījās uz mums.

— Baidos,— viņš sacīja, izņemdams no kabatas pulk­steni,— ka būšu dažas minūtes nokavējies. Nododams šo aploksni, es, jāatzīstas, necerēju, ka jūs to jebkad atvēr­siet, jo biju cieši nolēmis panākt jūs pirms noteiktās stundas. Par šo muļķīgo aizkavēšanos varu pateikties vienīgi nejēgam locim, kas uzveda mūs uz sēkļa. Laikam gan būšu devis iemeslu savam kolēģim profesoram Samer- lijam izteikt dažu labu zaimojošu piezīmi.

— Man jāteic, ser,— ar manāmu barguma pieskaņu balsī sacīja lords Džons,— ka jūsu ierašanās kaut cik atvieglo mūsu stāvokli, jo šķita jau, ka mūsu misija priekšlaicīgi beigusies. Taču pat šobrīd es vēl nekādi nespēju saprast, kāpēc jums vajadzēja tik dīvaini rīkoties.

Ne vārda neatbildējis, profesors Celindžers ienāca is­tabā, sarokojās ar mani un lordu Džonu, uzsvērti zemu, kā izsmiedams paklanījās profesoram Samerlijam un ieslīga pītajā krēslā, tā ka tas zem viņa svara čīkstēdams nolīgojās.

— Vai braucienam viss ir sagatavots?— viņš jautāja.

— Varam doties ceļā jau rīt.

— Lai tad arī tā notiek. Tagad jums vairs nav vajadzī­gas ne kartes, ne norādījumi, jo jūsu rīcībā būs visdrošā­kais vadonis, un tas esmu es. Jau pirmajā dienā nolēmu ekspedīciju vadīt pats. Jūs drīz vien pārliecināsieties, ka arL vissīkāk izstrādātās kartes nespēj aizstāt ne manu padomu, ne tās ziņas, kas ir manā rīcībā. Bet šo mazo triku ar aploksni es izspēlēju tikai tāpēc, ka baidījos,— ja atklāšu visus savus nodomus, tikai ar mokām varēšu tikt no jums vaļā, lai nebūtu jābrauc visiem kopā.

— Ar mani gan jums nebūtu nekādu mocību, ser!— no visas sirds iesaucās profesors Samerlijs.— Tik ilgi, kamēr vien Atlantijas okeānam pāri iet vēl kāds kuģis.

Celindžers tikai novēcināja lielo, spalvaino roku, it kā aizslaucidams profesoru.

— Ticu, ka jūsu veselais saprāts attaisnos šo manu nepatiku un piekritīs, ka esmu rīkojies pareizi, iekārto­dams savu laiku tā, lai ierastos šeit tikai tad, kad mana klātbūtne patiešām ir vajadzīga. Sis brīdis nule pienācis. Jūs esat drošās rokās. Un savu ceļa mērķi katrā ziņā sasniegsiet. Kopš šā brīža ekspedīcijas vadību uzņemos es un lūgšu jūs visus sagatavošanās darbus pabeigt jau šovakar, lai rīt agri no rīta mēs varētu doties ceļā. Mans laiks ir dārgs, un to pašu, tikai, protams, mazākā mērā var teikt par jūsējo. Tāpēc es ierosinu steigties uz priekšu, cik ātri vien iespējams, lai jo drīzāk varu parādīt to, kā dēļ jūs šeit esat ieradušies.

Lords Džons jau bija nofraktējis prāvu tvaikoni «Esme­ralda», ar kuru mums vajadzēja doties pa upi uz augšu. Gadalaikam nebija nekādas nozīmes, varējām braukt kuru katru brīdi, jo karstums te turas gandrīz pilnīgi vienāds kā vasaru, tā ziemu — no septiņdesmit pieciem līdz deviņdesmit grādiem. Turpretim par mitrumu to nevar teikt: no decembra līdz maijam ilgst lietus periods, un ūdens upēs šai laikā mazpamazām paceļas pat līdz četrdesmit pēdu virs parastā līmeņa. Amazone iziet no krastiem, pārplūdinādama milzīgas platības, pārvērz- dama visu apkārtni staignājā, kuru iedzimtie sauc par gapo un pa kuru nav iespējams tikt uz priekšu ne kājām, ne arī ar laivām. Aptuveni jūnijā ūdens sāk kristies un viszemāko līmeni sasniedz oktobrī vai novembrī. Mūsu ekspedīcijas laiks iekrita tieši sausajā periodā, kad Ama­zone un visas tās pietekas turas puslīdz normālā līmenī.

Amazones straume ir samērā lēna, tās kritums nepār­sniedz astoņas collas jūdzē. Nav otras upes, kas būtu tik noderīga kuģošanai, jo valdošais te ir ziemeļaustrumu vējš, un burinieki it viegli var nokļūt līdz Peru robežai, bet atpakaļceļā tos nes straume. Mūsu «Esmeraldas» lieliskie dzinēji padarīja kuģi neatkarīgu no upes gausā tecējuma, un mēs virzījāmies uz priekšu tik ātri, it kā brauktu pa ezeru. Trīs dienas braucām pret straumi ziemeļrietumu virzienā, un pat šeit, veselas tūkstoš jūdzes no grīvas, upe bija tik plata, ka, no vidus raugoties, abi tās krasti šķita kā tikko samanāmas ēnas pie paša apvāršņa. Ceturtajā dienā pēc izbraukšanas no Manausas mēs iegriezāmies kādā pietekā, kas pie grīvas bija gan­drīz tikpat plata kā pati Amazone. Taču drīz jau tā kļuva aizvien šaurāka; pēc divām dienām sasniedzām kādu indiāņu ciematu, un profesors Celindžers lika mums izkāpt krastā un «Esmeraldu» nosūtīt atpakaļ uz Ma- nausu. Viņš paskaidroja, ka drīz sākšoties krāces un tur kuģi vairs izmantot nevarot. Tad viņš vēl paklusām piebilda, ka nu jau mēs esot tikpat kā pie nezināmās zemes durvīm un ka labāk būtu, ja šo noslēpumu zinātu iespējami mazāk cilvēku. Tai pašā nolūkā profesors lika mums visiem dot godavārdu, ka nemēģināsim ne publicēt, ne kā citādi izpaust precīzu mūsu ekspedīcijas maršrutu, un arī kalpi tāpat tika svinīgi nozvērināti. Tāpēc es nevaru pastāstīt nekā noteikta un esmu spiests brīdināt lasītājus, ka diagrammās un kartēs, kuras, iespējams, vēlāk pievienošu piezīmēm, pareizs būs tikai atsevišķu punktu savstarpējais izvietojums, toties orientācija pēc kompasa tiks rūpīgi nomaskēta, tā ka šīs kartes nekādā gadījumā nav izmantojamas, lai atrastu ceļu uz nezi­nāmo zemi. Vai nu profesora prasība pēc šādas slepenības bija pamatota, vai nebija, mums atlika tai vienīgi pakļau­ties, jo viņš drīzāk būtu visu pametis nekā grozījis savus noteikumus, ar kuriem uzņēmās ekspedīcijas vadību.

Otrajā augustā atvadīdamies no «Esmeraldas», mēs sarāvām pēdējās saites ar ārpasauli. Kopš tā' brīža pagāja četras dienas, iekams sadabūjām no indiāņiem divas lielas laivas, kas bija tik vieglas (ar ādu pārvilkti bambusa karkasi), ka mēs varētu tās pārnest pāri jebku­ram šķērslim. Laivas piekrāvām pilnas un nolīgām vēl divus indiāņus, kas palīdzēs airēt. Cik noprotu, tie ir tie paši — vārdā Ataka un Ipetu —, kuri pavadījuši profe­soru Celindžeru viņa iepriekšējā braucienā. Abi šķita līdz nāvei pārbijušies, ka vēlreiz jādodas uz to pašu vietu, taču šajā zemē virsaiša rokās vēl ir patriarhāla vara un, ja tas kādu darījumu uzskata par izdevīgu, cilts locek­ļiem neviens neko nejautā.

Tātad rīt mēs dodamies pretim nezināmajam. So savu stāstījumu nosūtu ar kādu laivu, un varbūt tā arī būs pēdējā ziņa cilvēkiem, kurus interesē mūsu liktenis. Kā jau esam norunājuši, es adresēju šo vēstuli Jums, mister Makārdl, un izlemiet nu pats — svītrojiet, groziet, dariet, ko uzskatāt par vajadzīgu! Lai cik skeptiski uz visu šo pasākumu raugās profesors Samerlijs, spriežot pēc profe­sora Celindžera pašpārliecības, es ne mirkli nešaubos, ka viņš pierādīs savu apgalvojumu pareizību un ka mūs patiešām gaida ievērojami atklājumi.