Zudusī pasaule

VI nodaļa ES BIJU RĪKSTE TĀ KUNGA ROKĀS!

Tā mēs abi ar Džonu Rokstonu iegriezāmies Vigostrītā un soļojām pa šo slaveno aristokrātu midzeni garām apkvēpušiem ēku portāliem. Garas, noplukušas ejas galā mans jaunais paziņa atgrūda kādas durvis un pagrieza elektrības slēdzi. Vairākas krāsainiem abažūriem pieseg­tas lampas pieplūdināja plašo telpu ar sārtenu gaismu.

Palūkojies apkārt, jau uz sliekšņa izjutu neparastu kom­forta un elegances atmosfēru, kurā netrūka skarbas vīrišķības. Te bija gan bagāta cilvēka greznība un izsmalcinātā gaume, gan vecpuiša bezrūpīgā nekārtība. Grīdu klāja nevērīgi nomestas krāšņas ādas un neredzēti, visās varavīksnes krāsās zaigojoši paklāji, kas acīm­redzot bija pirkti kādā austrumzemju tirdziņā. Sienas no vienas vietas bija nokārtas ar gleznām un gravīrām, kurās pat mana nezinātāja acs tūdaļ saskatīja vērtīgus un retus mākslas priekšmetus. Bokseru un balerīnu port­reti, kā arī sacīkšu zirgu attēli mijās ar emocionālajām Fragonāra gleznām, Ziradē kara skatiem un Tērnera sapņainajām dabas ainavām. Taču starp šiem dažnedažā­dajiem greznuma priekšmetiem bija izvietotas arī trofe­jas, kas atsauca atmiņā to, ko biju dzirdējis par Džonu Rokstonu — vienu no sava laika ievērojamākajiem med­niekiem un sportistiem. Virs kamīna dzegas krusteniski salikti airi — tumšzilais un ķiršsarkanais — liecināja, ka dzīvokļa saimnieks studiju laikā bijis slaveno airētāju komandu loceklis, bet floretes un boksa cimdi, gan virs tām, gan zemāk pakārti, pauda neskaitāmas uzvaras sporta zālēs. Gluži kā arhitektonisks veidojums visapkārt istabai vienā rindā bija izvietotas varenas nomedīto zvēru galvas, vienkopus savākti paši izcilākie savas sugas eksemplāri no visām pasaules malām, un to vidū izcēlās kādā tālā britu anklāvā pieveiktā gaužām retā baltā degunradža galva ar augstprātīgi uzmestu lūpu.

Uz grezna, koši sarkana paklāja pašā vidū stāvēja melns Ludviķa XV stila galdiņš ar zeltītu rotājumu — brīnišķīga senlieta, kas gluži kā nozaimots svētums bija no vienas vietas izraibināts glāžu atstātiem traipiem un cigāru galu iededzinātiem ripuļiem. Uz galdiņa atradās sudraba paplāte ar smēķējamo piederumu komplektu un līdz spīdumam nospodrināts dzērienu statnis, no kura mazrunīgais namatēvs paņēma pudeli un piepildīja divas augstas glāzes, pieliedams klāt sodu no šifona. Norādī­dams uz atzveltnes krēslu, lords Rokstons piebīdīja man tuvāk glāzi un pasniedza garu, slaidu Havanas cigāru. Tad, pats apsēdies iepretim, viņš ilgi un cieši noraudzījās manī ar dīvainajām, izaicinošajām acīm, kurās zibsnīja kalnu ezera ledaini gaišā zilgme.

Caur cigāru dūmu gaisīgo mākuli es ciešāk ielūkojos šai sejā, ko it labi pazinu pēc daudziem fotouzņēmu­miem,— stipri līks deguns, plāni, iekrituši vaigi, tumši rūsgani, galvvidū jau pareti mati, vīrišķīgi uzgrieztas ūsas, uz enerģiski veidotā zoda mazs, gaisā paslējies bārdas cekuliņš. Sai cilvēkā bija kaut kas no Napo­leona III, gan arī no dona Kihota, un tomēr droši varēja teikt, ka viņš ir tipisks angļu muižnieks — mundrs, atjau­tīgas dabas, suņu un zirgu cienītājs. Āda saulē un vējā viņam bija aprauta tumši sarkana. Ķerainās, biezās uzacis jau tā salto skatienu vērta gandrīz mežonīgu, un šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja platā, grumbām izvagotā piere. Stāvs viņam gan bija kalsens, toties ļoti spēcīgi veidots — ne velti lords Rokstons jau daudzkārt bija pierādījis, ka reti kāds vīrs visā Anglijā var stāties viņam blakus fiziskās izturības ziņā. Garumā viņš sasniedza sešas pēdas, taču īpatnēji uzrautie pleci darīja viņu it kā mazāku. Tāds bija slavenais lords Rokstons, kurš, enerģiski košļādams cigāru, viņpus galda vērīgi nolūkojās manī, ļaujot ieilgt neomulīgai klusēšanai.

— Nu,— viņš beidzot sacīja,— tiktāl mēs nu būtu ti­kuši, manu mīļo zēn. (Šo teicienu viņš izrunāja pavisam īpatnēji — it kā tas būtu viens vienīgs vārds —«manmīļo- zēn».) Jā, tādus trakumus mēs abi tā kā būtu pastrādā­juši. Kad spērāt kāju pār institūta zāles slieksni, jums kaut kas tāds laikam pat prātā neienāca, ko?

— Nepavisam ne.

— Gluži tāpat kā man. Ne mazākās jausmas. Un nu mēs esam tai putrā līdz ausīm. Kaut kas traks! Un es tikai pirms trim nedēļām atgriezos no Ugandas, noīrēju muiželi Skotijā, parakstīju nomas līgumu un tā joprojām. Ir nu gan ķeza! Un jums nekas netiek izjaukts?

— Kā nu to ņem — man jau tāds amats. Esmu «Daily Gazette» reportieris.

— Kā tad, to jau jūs sacījāt tur, zālē, pieteikdamies. Starp citu, man ir vēl viens tāds neliels darbiņš, ja tikai jūs gribētu palīdzēt?

— Ar lielāko prieku.

— Bet vai no riska jūs nebaidāties?

— Un kāds būtu šis risks?

— Kā to teikt… Belindžers,— raugiet, kur tas risks. Jūs taču esat par vinu dzirdējis.

— Nē.

— Ak vai, manu mīļo zēn, kur jūs dzīvojat? Sers Džons Belindžers ir pats labākais žokejs visā Ziemeļanglijā. Bezšķēršļu distancē es vēl varu ar viņu mēroties spēkiem, bet, līdzko sākas lēkšana, viņš mani pārspēj kā nieku. īsi sakot, nevienam nav noslēpums, ka, pabeidzis treniņus, viņš metas uz dzeršanu vai, kā pats saka, «aprēķina vidējo ātrumu». Otrdien, piemēram, viņš pārdzērās līdz trakumam un vēl šobrīd plosās kā nelabā apsēsts. Viņš dzīvo tepat virs manis. Ārsti saka — ja kāds viņu nepaba- rošot, ar to pašu nabadziņam gals būšot klāt, taču viņš guj gultā, nolicis uz segas revolveri, un draud ielaist visas sešas lodes ribās ikvienam, kas uzdrošinātos tuvo­ties, tā ka sulaiņi pieteikuši kaut ko līdzīgu streikam. Ietiepīgs kā velns, turklāt nepārspējams šāvējs, bet nevar taču pieļaut, ka Lielās nacionālās balvas ieguvējs ne no šā, ne no tā aiziet bojā, vai ne?

— Bet ko jūs īsti gribat darīt?— es vaicāju.

— Manuprāt, mums abiem vajadzētu šo zelli pievārēt. Varbūt viņš ir iesnaudies, bet ļaunākajā gadījumā trāpīs vienam no mums, un otrs tikām pieveiks viņu. Ja kaut kā izdotos sasaistīt viņam rokas palagā un izsaukt ārstu ar kuņģa zondi, viņš mums, draudziņš, pavakariņotu kā vēl ne reizi savā mūžā.

Diez kāds prieks vis nebija pēkšņi uzņemties šādu pienākumu. Turklāt es nebūt neuzskatu sevi par īpašu drosminieku. Kā jau īstam īram, nezināmais un neizbau­dītais manā iztēlē allaž rādās daudz briesmīgāks, nekā ir patiesībā. No otras puses, esmu audzināts tādā garā, ka mūždien baidos kļūt par gļēvuli, jo iedomājos to par vislielāko kaunu. Man pat šķiet, ka es būtu ar mieru mesties stāvus bezdibenī, gluži kā hunnis no vēstures grāmatām, ja kāds iedomātos apšaubīt manu drošsirdību, taču ari tad mani pamudinātu nevis drosme, bet gan lepnums un bailes no gļēvuļa slavas. Tāpēc, kaut arī ikviena šūna manā miesā nodrebēja, kad iedomājos dzē­ruma trakuma pārņemto vīru augšstāvā, es tomēr cik vien spēdams nevērīgā tonī atbildēju, ka esmu ar mieru. Kad lords Rokstons vēl grasījās ieminēties par briesmām, kas mums draud, es gandrīz jau zaudēju savaldību.

— No runāšanas tik un tā nekāda labuma nebūs,— es sacīju.— Iesim!

Vispirms piecēlos es, tad lords Rokstons. Palaidis sīku, sazvērniecisku smiekliņu, viņš pāris reižu iebukņīja man krūtīs, galu galā nosēdinādams mani atpakaļ krēslā.

— Būs jau labi, manu mīļo zēniņ … jūs esat lietaskoks.

Pārsteigts palūkojos lordā Rokstonā.

— Šorīt es pats parūpējos par Džonu Belindžeru. Na­badziņš izšāva man tikai caurumu kimono — lai slavēta viņa trīcošā rociņa!— toties mēs paguvām viņam uzraut trakokreklu, un pēc nedēļas viss būs labākajā kārtībā. Ceru, mīļo zēn, ka jūs uz mani nedusmojaties. Redziet, tā pavisam slepus starp mums runājot, es uz to Dienvidame­rikas būšanu raugos gaužām nopietni, un, ja nu man reiz vajadzīgs ceļabiedrs, tad es gribu tādu, uz kuru varu paļauties kā pats uz sevi. Tāpēc arī es sarīkoju šo pārbaudījumu, un man jāteic—jūs to veicāt godam. Skaidrs, ka mums abiem vien vajadzēs tikt ar visu galā, jo šim večukam Samerlijam pašam būs vajadzīga aukle. Starp citu, vai jūs gadījumā neesat tas pats Melouns, kas spēlēs Īrijas komandā regbija meistarsacīkstēs?

— Domājams, rezervē.

— Man jau tā šķita, ka esmu jūs kaut kur redzējis. Kā tad, es noskatījos, kā jūs sadevāt Ričmondai — pati labākā spēle visā sezonā. Nekad, ja tikai varu, nelaižu garām regbija sacīkstes, jo tā ir visvīrišķīgākā spēle, kāda vien iedomājama. Taču neesmu jūs aicinājis šurp, lai runātu par sportu. Mums jānokārto darīšanas. Seit «Times» pirmajā lappusē ir kuģu atiešanas saraksts. Nākamo trešdien uz Paru atiet pasažieru tvaikonis, un, ja jūs abi ar profesoru paspētu sagatavoties, mēs varētu ar to braukt, kā jums šķiet? Ļoti jauki, tad es sarunāšu vēl ar viņu. Un kā būs ar jūsu ietērpu?

— Par to parūpēsies mana avīze.

— Vai jūs protat šaut?

— Apmēram tā kā jebkurš sauszemes armijas karavīrs.

— Dievs debesīs! Tik slikti? Šaušana ir pēdējā, ko jūs, jaunie zēni, atrodat par vajadzīgu iemācīties. Bites bez dzeloņiem, kuras nespēj parūpēties pat par savu stropu. Cik dumji jūs izskatīsieties, ja reiz kāds pielavīsies pie jūsu medus kāres! Lai nu kā, bet Dienvidamerikā jums tomēr būs jāprot turēt šauteni rokā, jo, ja vien jūsu draugs profesors nav plānprātiņš vai melis, mums ceļā var gadīties dažs labs dīvains notikums. Kāda šautene jums ir?

Namatēvs piegāja pie kāda ozolkoka skapja, un, kad viņš to atvēra, es ieraudzīju cieši citu citam blakus sarindotus mirdzošus šauteņu stobrus, gluži kā ērģeļu stabules.

— Paraudzīsimies, ko es varu jums atlicināt no savas baterijas,— viņš sacīja.

Citu pēc citas viņš ņēma ārā no skapja skaistās šautenes, atvilka sprūdus un skaļi tos noklikšķināja, tad, katru maigi noglāstījis, gluži kā māte apmīļo savu lolojumu, atlika tās atpakaļ.

— Sī ir «Blend-577», sevišķs eksemplārs,— viņš teica,— ar kuru es pieveicu to milzeni.— Lords Rokstons paraudzījās uz balto degunradzi.— Trūka vēl tikai des­mit metru, un viņš būtu pievienojis mani savai kolekcijai.

Uz lodi varam paļauties, Tik tā ir vājo aizstāve.

Jūs droši vien pazīstat Gordonu, šo dzejnieku, kas ap­dzied zirgu, šauteni un vīrus, kuri prot rīkoties gan ar zirgu, gan šauteni. Un te vēl viens noderīgs daikts —470, ar teleskopisku mērķēkli un automātisko čaulīšu izmetēju, trāpa tiešā tēmējumā. So ieroci es pirms trim gadiem izmantoju pret peruāniešu vergu uzraugiem. Tobrīd es biju rīkste tā kunga rokās, to jūs varat man ticēt, lai gan par to nav rakstīts nevienā zilajā grāmatā. Ir tādi brīži, manu mīļo zēn, kad ikvienam no mums jākļūst par taisnības un cilvēku tiesību aizstāvi, jo citādi mēs justos uz mūžiem aptraipīti. Tāpēc es arī pats uz savu roku uzsāku tur tādu kā nelielu karagājienu. Pats to pieteicu, pats izcīnīju, pats arī pabeidzu. Katra šī ierobīte liecina par nogalinātu vergu slepkavu — krietni gara rinda, vai nav tiesa? Pati lielākā — par godu Pedro Lopesam, vis­ļaunākajam no visiem neģēļiem, kuru es nokniebu kādā no Putumajas upes līčiem. Bet šis te ierocis būs kā radīts jums.— Viņš izņēma no skapja lielisku šauteni, kuras brūnā laide bija apdarināta ar sudrabu.— Laide ieguļ cieši rokā, tēmēklis ir precīzs, aptvere ar piecām patro­nām. Sim rīkam jūs droši varat uzticēt savu dzīvību.— Lords Rokstons pasniedza man šauteni un aizvēra ozol­koka skapja durvis.— Starp citu,— viņš turpināja, atkal apsēzdamies krēslā,— kas jums ir zināms par šo profe­soru Celindžeru?

— Šodien es pirmo reizi viņu ieraudzīju.

— Arī es viņu agrāk nebiju redzējis. Tā dīvaini iznāk, ka mēs dosimies ceļā, izpildīdami nepazīstama cilvēka rikojumu. Man viņš šķiet diezgan uzpūtīgs tips. Tā vien izskatījās, ka citi zinātnieki viņu diez kā vis neciena. Kā jums gadījās tā ieinteresēties par šo pasākumu?

īsos vārdos pastāstīju lordam Rokstonam par saviem šārīta piedzīvojumiem, un viņš nopietni mani uzklausīja.

Tad viņš paņēma Dienvidamerikas karti un izklāja uz galda.

— Ticu ikvienam vārdam, ko viņš jums sacījis,— nopietni teica lords Rokstons,— un ņemiet vērā — ja es kaut ko tādu apgalvoju, tas nav bez pamata. Dienvidame­rika man ir ļoti mīļa, un es esmu pārliecināts — ja kāds to apskatījis no Darjenas līdz Ugunszemei, neko lielis­kāku, krāšņāku un brīnumaināku viņš vairs neieraudzīs visā pasaulē. Cilvēki vēl maz pazīst šo kontinentu un pat nespēj iedomāties, kādi pārsteigumi tur vēl gaida. Esmu izbraukājis to krustām šķērsām no viena gala līdz otram un divkārt pieredzējis sausumu tais apgabalos, kur man izcēlās karš ar vergu tirgotājiem, par ko es jums nupat stāstīju. Un tieši tur arī man gadījās dzirdēt vienu otru līdzīgu nostāstu: var jau tās uzskatīt par indiāņu leģen­dām vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tur noteikti ir arī sava daļa patiesības. Jo vairāk kāds iepazīst šo zemi, manu mīļo zēn, jo vairāk viņš saprot, ka te daudz kas ir iespējams, daudz kas. Uz priekšu tur var tikt vienīgi pa dažiem ūdensceļiem, bet, kas atrodas tālāk, par to nav ne jausmas. Raugiet, kaut vai, piemēram, šeit, Matu grosā,— viņš pabakstīja ar cigāru kādu vietu kartē,— vai arī te, šai stūrī, kur sastopas trīs zemju robežas, te mani itin nekas nespētu pārsteigt. Kā šovakar teica tas jūsu profesors — Amazone tek piecdesmit tūk­stošu jūdžu garumā cauri mūžamežam, kura platība daudz neatpaliek no visas Eiropas platības. Mēs varētu atrasties viens no otra tik tālu kā Skotija no Konstantino- poles un tomēr abi būtu vienos un tajos pašos Brazīlijas mūžamežos. Cilvēks tikai vietvietām izcirtis pa taciņai šais džungļu labirintos. Ūdens upē reizēm paceļas pat par četrdesmit pēdām, pārvērzdams visu apkaimi neizbrie- namā dumbrājā. Kāpēc šādā vietā lai nebūtu iespējami dažnedažādi brīnumi? Un kāpēc lai tieši mēs šos brīnu­mus neatklātu? Starp citu,— mans sarunu biedrs piebilda, un viņa dīvaino, kalseno seju pēkšņi apmirdzēja jūsmīgs smaids,— tur ik uz soļa gaida risks. Un es esmu gluži kā veca golfa bumba, kam baltā krāsa sen jau nobružāta. Lai kā mani valstītu dzīve, nekādas pēdas tā vairs nespēj atstāt. Taču īsti sportisks risks, manu mīļo zēn, tas, redziet, piešķir dzīvei jēgu. Tikai riskējot ir vērts dzīvot. Mēs visi pamazām kļūstam pārāk gļēvi, pārāk gausi, pārāk dziļi ieslīgstam omulībā. Dodiet man lielus plašumus un nepārskatāmas tāles, un, satvēris šauteni, es došos meklēt to, ko būtu vērts atrast. Esmu izmēģinājis roku gan karā, gan jāšanas sacīkstēs, esmu pat pacēlies gaisā ar lidmašīnu, taču medīt nezvērus, kuri spēj rādīties vienīgi murgos pēc krietnas omāru porcijas vakariņās, ir kaut kas pavisam jauns.— Un gaidāmās nākotnes priekšnojautās viņš līksmi iesmējās.

Varbūt esmu pārāk ilgi kavējies, aprakstot savu jauno paziņu, taču, tā kā viņam bija lemts kļūt par manu ceļabiedru krietni ilgam laika sprīdim, man gribējās parādīt šo cilvēku tieši tā, kā es viņu ieraudzīju pirmo reizi, ar visām viņa dīvainībām, ar viņa īpatnējo runas un domu gaitu. Vienīgi pienākums nogādāt redakcijā pārskatu par sapulci beidzot lika man atstāt viņa sabied­rību. Lords Rokstons, eļļodams savas mīļākās šautenes aizslēgu, palika sēžam lampas atstarotajā rožainajā gaismā un vēl arvien paklusām smējās, domās apcerē­dams gaidāmos piedzīvojumus. Un man nepalika ne vismazāko šaubu — ja ceļojumā mums tiešām būs jāsasto­pas ar kaut kādām briesmām, aukstasinīgāku prātu un drosmīgāku garu es neatrastu visā Anglijā.

Lai kā mani bija nogurdinājuši tās dienas neparastie notikumi, es vēl ilgi nosēdēju kopā ar jaunāko ziņu redaktoru Makārdlu, izskaidrodams radušos stāvokli, kas viņam šķita pietiekami svarīgs, lai nākamajā dienā par to ziņotu mūsu šefam seram Džordžam Bomontam. Mēs vienojāmies, ka par saviem turpmākajiem piedzīvoju­miem es sīki informēšu redakciju, rakstīdams Makārdlam vēstules, un ka šīs vēstules tiks publicētas avīzē vai nu tūdaļ pēc to saņemšanas, vai arī vēlāk — kā vēlēsies profesors Celindžers, jo pagaidām vēl nebija zināms, kādus noteikumus viņš izvirzīs, iekams dos norādījumus, kas palīdzēs mums atrast nezināmo zemi. Kad apjautājā­mies pa tālruni, profesora vienīgā atbilde bija lāsti presei un pašās beigās piezīme, ka visus norādījumus, ko profe­sors Celindžers atradīs par vajadzīgu sniegt, mēs saņem­sim kuģa atiešanas brīdī, ja vien viņam laikus par to tiks paziņots. Nākamajā reizē mūsu jautājums palika vispār bez atbildes, tikai profesora sieva klausulē žēli pīkstēja, ka viņas vīrs jau tāpat plosoties dusmās un viņa lūdzot mūs nedarīt neko tādu, kas to vēl vairāk saniknotu. Trešais mēģinājums tās pašas dienas vakarā beidzās ar briesmīgu brīkšķi, un, kad vēlāk apjautājāmies tele­fona ,centrālē, mums paziņoja, ka profesora Celindžera klausule esot sasista drusku druskās. Pēc tam mēs profe­soru vairs pat nemēģinājām traucēt.

Bet tagad, mani pacietīgie lasītāji, es beidzu sarunu ar jums. Kopš šā brīža sazināsimies tikai ar avīzes starpnie­cību (ja šā stāsta turpinājums vispār kādreiz jūs sasniegs). Es atstāju redaktora ziņā pārskatu par notiku­miem, kuru rezultātā tiks veikta viena no visievērojamā- kām ekspedīcijām visā cilvēces vēsturē, un, ja arī man vairs nebūs lemts atgriezties Anglijā, jūs vismaz saņem­siet kaut kādas vēstis par to, kas notiks turpmāk. Sīs pēdējās rindas es rakstu pasažieru tvaikoņa «Franciska» salonā, un locis tās nogādās mistera Makārdla glabāšanā. Iekams aizveru savu piezīmju grāmatiņu, atļaujiet man uzskicēt vēl vienu — pēdējo — ainu, proti, to ainu, ko paņemšu līdzi piemiņai no dzimtenes. Ir drēgns, miglains vēla pavasara rīts; mirgo sīks, salts lietutiņš. Trīs spīdī­gos lietusmēteļos ģērbušies vīri soļo pa krastmalu uz lielā pasažieru tvaikoņa pusi; traps vēl nav pacelts, bet krastā jau plīvo zilais karogs, kas vēstī par kuģa drīzo atiešanu. Vīriem pa priekšu nesējs stumj ceļasomām, apmetņiem un šautenēm piekrautus ratiņus. Profesors Samerlijs, garš, skumīgs, nāk, tik tikko kājas vilkdams, un šķiet, ka viņš šobrīd dziļi nožēlo pats savu pārsteidzību. Lords Džons Rokstons mednieka cepuri galvā, apsējis siltu kaklautu, soļo mundri, un viņa kalsnā, enerģiskā seja starot staro. Par sevi varu teikt — es priecājos, ka gatavošanās steiga un šķiršanās skumjas jau palikušas pagātnē, un ne brīdi nešaubos, ka šis prieks redzams ikvienā manā solī. Kad mēs gandrīz jau esam pie kuģa, pēkšņi kaut kur aiz muguras atskan kāda balss. Tas ir profesors Celindžers, kurš apsolījās mūs pavadīt. Elsdams pūzdams, dusmās tumši pietvīcis, viņš skrien mums pakaļ.

— Nē, pateicos,— viņš saka,— uz kuģa es gan nevēlos kāpt. Tos pāris vārdus, kas man sakāmi, varu pateikt arī tepat. Es palūgšu neiedomāties, ka varbūt jūtos kaut kādā veidā jūsu parādnieks sakarā ar šo braucienu. Gribu, lai jūs saprastu, ka man šis pasākums ir galīgi vienaldzīgs un ka es nebūt neizjūtu ne vismazāko patei­cību. Patiesība ir un paliek patiesība, un, lai ko jūs no turienes ziņotu, nekas šo patiesību nespēj grozīt; jūs varat vienīgi satraukt jau aprimušos prātus un iesvelt ziņkārē dažu labu neveiksminieku. Mani norādījumi, kas noderēs jums ceļā, atrodas šajā aizzīmogotajā aploksnē. To jūs atvērsiet, kad būsiet sasnieguši Manausas pilsētu pie Amazones, taču ne agrāk par aploksnē norādīto dienu un stundu. Vai jūs mani sapratāt? Pilnīgi paļaujos uz jūsu godaprātu, ka mani noteikumi tiks stingri ievēroti. Nē, mister Meloun, es pat nedomāju ierobežot jūsu korespondenci, jo ceļojuma nolūks galu galā ir faktu noskaidrošana, tomēr es prasu, lai jūs nesniegtu precīzas ziņas par ceļa mērķi un lai nekas netiktu publicēts, iekams jūs pats nebūsiet atgriezies mājās. Palieciet sveiks, ser! Jums izdevās kaut drusku mazināt manu riebumu pret to nožēlojamo profesiju, pie kuras diemžēl piederat arī jūs. Palieciet sveiks, lord Džon! Zinātne jūsu prātam, cik noprotu, ir aizzieģelēta grāmata; taču jūs ne iedomāties nevarat, kādi medību lauki jūs tur gaida. Jums, bez šaubām, radīsies izdevība mednieku žurnālā aprakstīt, kā esat nošāvis dimorfodontu. Palieciet sveiks arī jūs, profesor Samerlij! Ja vien vēl esat spējīgs papildināt savas zināšanas, par ko, taisnību sakot, es stipri šaubos, jūs katrā ziņā atgriezīsieties Londonā daudz gudrāks.

Tad profesors Celindžers apsviedās uz papēža, un pēc mirkļa es no klāja redzēju viņa zemo, drukno stāvu pavīdam tālumā — viņš devās atpakaļ uz vilcienu.

Un nu jau mēs esam Lamanšā. Atskan pēdējais zvans, aicinādams nodot vēstules, un mēs sakām locim ardievas. Kopš šā brīža «tikai uz priekšu, tikai uz priekšu vien»! Lai dievs svētī visus, kas palika krastmalā, un ļauj mums laimīgi atgriezties.