Zudusī pasaule

XIII nodaļa SO SKATU NEMŪŽAM NEAIZMIRSISU

Tieši tobrīd, kad saule tai skumīgajā dienā pazuda aiz apvāršņa, es ieraudzīju indiāņa vientuļo stāvu plašajā līdzenumā un tikām vēroju viņu — šo vienīgo, gaužām niecīgo mūsu cerību uz glābiņu —, līdz viņš pazuda vakara miglā, kas, rieta staros sārtodamās, lēnām cēlās, aizsedzot skatienam zaļās āres, kur tālumā plūda varenā upe.

Bija jau pavisam satumsis, kad es beidzot atgriezos mūsu izpostītajā nometnē, vēl pēdējo reizi uzmetis ska­tienu Sambo ugunskura sarkanīgajai kvēlei, kas vienīgā atnesa gaismas atspulgu no plašās pasaules, tāpat kā uzticamā nēģera klātbūtne meta cerību staru manā sadrūmušajā sirdi. Un tomēr pamazām jau sāku nomieri­nāties pēc briesmīgā trieciena, jo tīkama likās doma, ka pasaule uzzinās, ko esam paveikuši, un, ja notiks nenovēr­šamais, mūsu vārdi nevis pazudīs līdz ar mums, bet paliks uz mūžiem ļaužu piemiņā, apliecinādami mūsu veikumu.

Taisni drausmīgi šķita likties uz naktsguļu šai nelaimī­gajā nometnē, bet vēl lielākas baismas manī viesa džun­gļi-. Taču citas izvēles nebija. Piesardzība mudināja ne mirkli nezaudēt modrību, taču nomocītais ķermenis skaidri liecināja, ka veltīgi būtu cīnīties pret miegu. Uzrāpos lielajā ginkā, bet visā tā milzīgajā kuplumā neatradu neviena kaut cik drošāka zara, kur varētu nosnausties, nebaidīdamies krītot lauzt sprandu. Kāpu atkal zemē un gudroju, ko nu darīt. Galu galā aizžogoju nometnes ieeju, trīs stūros sakūru ugunskurus, ieturēju krietnas vakariņas un likos uz auss, iemigdams cietā miegā, no kura mani pamodināja negaidīts, patīkams pārsteigums. Agri jo agri no rīta, kad tikko vēl svīda gaisma, kāds pieskārās man pie rokas, un es, pielēcis kājās, trīcēdams pie visām miesām, jau grābu pēc šaute­nes, bet tad līksmi iesaucos, jo blāvajā rīta mijkrēslī ieraudzīju lordu Džonu nometušos ceļos pie manas guļas­vietas.

Tas patiešām bija lords Džons — taču grūti bija viņu pazīt. Atcerējos lordu allaž nosvērtu, atturīgu, arvien rūpīgi ģērbušos. Tagad lords Džons bija bāls, acis tramīgi šaudījās, elpa krūtīs aizrāvās, it kā viņš būtu ilgi un strauji skrējis. Kalsnā seja bija vienās skrambās un asinīs, drānas saplosītas skarbalās, cepure pazudusi. Pār­steigts labu brīdi blenzu lordā Džonā, bet viņš man neļāva pat muti paplest. Grābādamies pa izsvaidītajām mantām, viņš vienā laidā runāja.

— Ašāk, draudziņ! Ašāk!— viņš sauca.-Katrs mirklis mums ir dārgs. Ņemiet šautenes — abas divas. Pārējās jau esmu pievācis. Un patronas paķeriet iespējami vairāk! Cik saiet kabatās. Bet tagad pārtiku. Pusducis konservu kārbu pietiks. Tas arī laikam viss. Tikai neko nejautājiet un neprātojiet! Un nu veicīgi laižamies prom, kamēr āda vesela!

Pusmiegā, pusnomodā lāgā neapjēgdams, ko tas viss nozīmē, iespiedis katrā padusē pa šautenei, ar konservu kārbām rokās rikšoju, cik jaudas, lordam Džonam pa mežu pakaļ. Viņš izskraidīja nez cik krūmājus, līdz beidzot atrada sevišķi biezu puduri. Tur viņš šāvās iekšā, pat nemanīdams dzelkšņainos zarus, un metās gar zemi, raudams arī mani līdzi.

— Tā!— viņš elsāja.— Te mēs laikam būsim drošībā. Vispirms viņi liksies uz nometni, tas nu ir skaidrs kā diena. Taču pievilsies, draudziņi.

— Sakiet — kas noticis?— es uzstāju, mazliet atguvis elpu.— Kur ir abi profesori? Un kas galu galā mums dzenas pakaļ?

— Pērtiķcilvēki!— viņš atsaucās.— Dievs debesīs, kādi pretekļi! Nepaceliet balsi, jo ausis viņiem ir labas un arī acis kā vanagiem, toties deguns, cik es vēroju, nekam nav derīgs, tā ka mūsu pēdas viņi vis neuzodīs. Kur jūs bijāt pazudis, mīļo zēn? Palaimējās gan jums izvairīties no šīs jezgas!

Pāris teikumos es viņam čukstus pastāstīju, ko biju piedzīvojis.

— Tīrās šausmas,— viņš sacīja, padzirdējis par dino­zauru un bedri, kurā biju iekritis.— Diez kāda atpūtas vieta te vis nav. To es atskārtu jau agrāk, bet, kādi brīnumi vēl gaida, sapratu tikai tad, kad mums uzklupa šie sātani. Reiz man gadījās iekrist cilvēkēdāju papuasu nagos, taču salīdzinājumā ar šiem riebekļiem tie bija tīrie filantropi!

— Kā tas viss notika?— es jautāju.

— Sākās jau agrā gaismiņā. Mūsu augsti mācītie draugi tikko vēl vēra acis vaļā. Nebija pat paguvuši saķildoties. Pēkšņi kā no gaisa nokrita pērtiķu bars. Nobira taisni kā āboli no koka. Acīmredzot jau tumsā bija sapulcējušies pie mūsu nometnes lielajā kokā, tā ka tas vai lūza aiz smaguma. Vienam es tūdaļ ielaidu lodi vēderā, taču nepaguvām lāgā attapties, kad jau bijām piespiesti pie zemes. Es gan saku «pērtiķi», taču šiem pretekļiem rokās bija nūjas un akmeņi un viņi sazinājās, kaut kā nejēdzīgi buldurēdami, bet pašās beigās vēl sasēja mums ar tīteņiem rokas, tā ka šie radījumi atrodas uz daudz augstākas attīstības pakāpes nekā jebkurš cits zvērs, ko esmu redzējis savos neskaitāmajos klejojumos. Pērtiķcilvēks — raugiet, kas viņš tāds,— tā sauktais iz­trūkstošais posms, taču kaut tas mūžam būtu palicis iztrūkstošais! Vispirms nešpetņi aizstiepa savu sašauto brāli, no kura asinis šļācās kā no aizkautas cūkas, un tad nometās mums apkārt lokā ar tik slepkavīgiem purniem, kādus vēl savu mūžu neesmu redzējis. Lieli viņi bija un spēcīgi, vismaz cilvēka augumā, tikai krietni druknāki. Ērmotās, stiklaini pelēkās acis spīdēja zem rūsganajiem uzacu kumšķiem, un tā viņi tur sēdēja un ļaunā priekā neatņemdamies blenza uz mums. Celindžers jau nu vien­reiz nav nekāda jēra dvēsele, bet arī tas bija pamatīgi notrūcies. Beidzot kaut kā uztenterēja kājās un pilnā rīklē sāka bļaut, lai izbeidzot šito ākstīšanos un drīzāk darot visam galu. Manuprāt, nabagam no visa tā negai­dītā jampadrača galvā bija drusku sagriezies, jo viņš plosījās un rēca uz pērtiķiem kā jucis. Ja pērtiķu vietā būtu pagadījušies profesora mīļākie draugi — preses pār­stāvji —, diez vai viņš spētu ārdīties vēl trakāk.

— Nu, bet ko pērtiķi darīja pēc tam?— Elpu aizturē­dams, es klausījos dīvainajā stāstā, ko lords Džons čukstēja man tieši ausī, pats modrām acīm nemitīgi raudzīdamies uz visām pusēm, neatlaizdams roku no uzvilktā šautenes gaiļa.

— Domāju, ka ar to pašu gals mums klāt, bet tad sākās pavisam cita dziesmiņa. Buldurēdami un vāvuļodami pērtiķi par kaut ko apspriedās. Tad viens no tiem nostājās blakus Celindžeram. Jums nāks smiekli, draudziņ, bet goda vārds — brāļi kas brāļi, ne pielikt, ne atņemt. Arī es nemūžam neticētu, ja nebūtu redzējis pats savām acīm. Sis vecais pērtiķcilvēks — domājams, ban­das vadonis — tātad bija izspļauts Celindžers, tikai rūs­gans, bet visi pārējie mūsu drauga daiļumi bija mats matā — varbūt vienīgi mazliet spilgtāk izteikti. Tāds pats strups ķermenis bez kakla, tādi paši plati pleci, izrieztas krūtis, milzīga, ruda bārda, vareni uzacu kum­šķi, tāds pats skatiens — sak, nenāciet par tuvu — un tā joprojām. Kad pērtiķis nostājās Celindžeram blakus un uzlika ķetnu viņam uz pleca, neko vairāk nevarēja vēlēties. Samerlijam piemetās neliela histērijas lēkme — viņš smējās līdz asarām. Arī pērtiķcilvēki smē­jās — vismaz no viņu rīkles nāca kaut kāda nolāpīta kladzināšana —, bet tad grāba mūs ciet un vilka prom uz mežu. Ne šautenēm, ne citām mantām viņi nepieskārās, jo acīmredzot no tām baidījās, toties visu pārtiku, kas nebija iesaiņota, aizvāca līdzi. Pa ceļam mēs abi ar Samerliju krietni dabūjām trūkties — paskatieties uz manu saskrāpēto ādu un kankariem —, pērtiķi vilka mūs taisnā ceļā cauri čūkslim, jo pašiem tiem miesa klāta gluži vai ar zoļādu. Turpretim Celindžeram — kas tam kaitēja! Veseli četri pērtiķi nesa viņu uz pleciem kā īstu Romas ķeizaru. Pag, kas tad tas?

Kaut kur tālumā atskanēja dīvaina klikstoņa — it kā tiktu klabinātas kastaņetes.

— Tie ir viņi!— noteica lords Džons, ielikdams patro­nas arī otrā divstobru «ekspresī».— Pielādējiet visas šautenes, manu mīļo zēn, jo dzīvi mēs tiem sātaniem rokā nedosimies, to jūs lieciet aiz auss! Tādu blarkšķi viņi saceļ, kad ir par kaut ko satraukti. Nu nekas, lai tik nāk tuvumā, gan tad radīsies iemesls uztraukties! Neviens te glaudīts netiks! «Šauteni stingstošā rokā tvēris, viņš krita cīņā kā varonis!» Uzdziedāsim kā dažs labs tukšpau- ris. Klau, vai jūs dzirdat?

— Vēl viņi ir tālu.

— Tie pāris pērtiķi bijuši nebijuši, bet viņi droši vien izsūtījuši izlūkus pa visu mežu. Nu labi, kur tad mēs palikām tai bēdu stāstā? Tātad šie riebekļi veda mūs taisni uz savu pilsētu — lielajā birzī pie pašas kraujas malas kokos ierīkots vismaz savs tūkstotis no zariem un lapām vītu būdu. Kādas trīs četras jūdzes no šejienes. Derdzīgie kustoņi aptaustīja mani no galvas līdz kājām, tā ka man šķiet — savu mūžu vairs šo riebumu nespēšu nomazgāt. Tad viņi mūs sasēja — turklāt zellis, kas apstrādāja mani, rīkojās ar tīteņiem kā vecs jūrnieks ar virvi —, un tā nu mēs gulējām augšpēdus zem kāda koka, bet par sargu tika pielikts miesās pamatīgs pērtiķis ar vāli ķetnās. Kad es saku «mēs», runa ir par mani un Samerliju. Draugs Celindžers turpretim sēdēja kokā, ēda ananasus un vispār lieliski pavadīja laiku. Jāatzīst, ka arī mums viņš piegādāja dažus augļus un pats ar savām rokām palaida vaļīgāk saites. Jums vajadzēja redzēt, kā Celindžers sēdēja kokā, piespiedies savam dvīņubrālim pie sāniem, un varenā basā rāva vaļā «Jel zvaniet, jūs skaņajie zvani!», jo mūzika, lai kāda būdama, izraisa šiem pretekļiem labu omu,— jums vajadzēja to redzēt, un jūs būtu smējies, bet mums, pats par sevi saprotams, tobrīd prāts uz smiekliem vis nenesās. Celindžeram viņi mīļuprāt ļāva darīt, ko vien viņš vēlējās,— zināms, ne jau nu gluži visu, toties mums jo stingri pievilka grožus. Vienīgais mūsu mierinājums bija doma, ka jūs skraidāt uz vaļas un ka viss, ko esat pierakstījis, pagaidām ir drošībā.

Bet tagad, mīļo zēn, es jums pastāstīšu kaut ko milzīgi pārsteidzošu. Jūs sakāt, ka esat manījis cilvēku pēdas — ugunskurus, lamatas un tā joprojām. Mēs toties redzē­jām pašus šos cilvēkus — šejienes iedzimtos. Nabadziņi pavisam sašļukuši, un nav arī nekāds brīnums. Cilvēki, jādomā, apdzīvo vienu plakankalnes daļu — to, kur jūs redzējāt alas, bet pērtiķcilvēki apmetušies šai pusē, un starp abām nometnēm pastāvīgi norisinās nežēlīga cīņa. Tāds te rādās stāvoklis, ja vien esmu visu pareizi sapratis. Vakar, piemēram, pērtiķi bija sagūstījuši un atveduši uz savu nometni kādus pāris desmitus cilvēku. Paši viņi tā žvarkstēja un brēkuļoja, ka ausis vai pušu plīsa. Iedzim­tie bija sīki, mazi, sarkanādaini un tik briesmīgi sakodīti un saskrāpēti, ka tik tikko spēja kājas pavilkt. Divus pērtiķi turpat uz vietas nomiedza un vienam gandrīz roku izrāva — es jums saku, kaut kas drausmīgs. Bet nu drošprātīgi gan tie sarkanādainie — ne skaņas neizdvesa. Toties mums visiem sametās nelabi ap dūšu. Samerlijs nogāzās neatmaņā, un pat Celindžers tik tikko noturējās. Bet nu gan laikam šie būs aizlasījušies.

Mēs vērīgi ieklausījāmies, taču mēmo meža klusumu iztraucēja vienīgi putnu balsis. Lords Džons turpināja savu stāstu.

— Jums gan velnišķīgi palaimējās, manu mīļo zēn. Pērtiķi acīmredzot tik traki aizrāvušies ar indiāņu tvar­stīšanu, ka jās tiem pavisam izkūpējāt no galvas, citādi viņi kā likts būtu atgriezušies mūsu nometnē un sagrā­buši arī jūs. Jums, saprotams, bija taisnība — jau no paša sā-kuma viņi, kokā tupēdami, mūs vērojuši, tāpēc droši zināja, ka viena no mums trūkst. Taču tad viņu domas pievērsās jaunajam medījumam, un tieši tāpēc pirmais šorīt pie jums ierados es, nevis šis mērkaķu bars. Nu bet kas notika pēc tam! Mans dievs, kādas drausmas! Vai atceraties tās asās milzu niedres klints pakājē, kur mēs atradām amerikāņa ģindeni? Nu tad ziniet, šis niedrājs atrodas tieši zem pērtiķu pilsētas un viņi tur met zemē savus gūstekņus. Nešaubos, ka ģindeņi tur mētājas veselām kaudzēm, vajag tikai ieskatījies. Klints virsotnē viņiem notīrīts tāds kā parādes laukums, kur norisinās slepkavošanas ceremonija. Citam pēc cita nabaga gūstek­ņiem liek mesties lejā, un pērtiķi izklaidējas, vērodami, vai tie nositīsies vien vai turklāt arī uzdursies uz niedrēm. Mūs arī piespieda noraudzīties šai skatā, bet pērtiķu cilts pilnā sastāvā ieņēma vietas gar pašu kraujas malu. Četri indiāņi nolēca, un niedres tiem izskrēja cauri kā adāmās adatas caur sviesta piku. Kāds gan brīnums, ka nabaga jenkija skeletam niedres auga visās ribu starpās! Skats drausmīgs un tomēr sasodīti aizraujošs! Kā apburti mēs raudzījāmies indiāņu lēcienos, lai gan ne brīdi neatstāja doma, ka nākamais varbūt jau lēks kāds no mums. Tomēr tas nenotika. Sešus indiāņus viņi paturēja šai dienai — vismaz es tā sapratu —, bet mums laikam vajadzēja kļūt par izrādes naglām. Celindžers varbūt tiktu cauri ar veselu ādu, bet mums ar Samerliju neizdotos izsprukt. Pērtiķi ne tikai buldurē, bet sazinās arī ar zīmēm, tāpēc viņus var it viegli saprast. Un tā es nolēmu, ka pienācis pēdējais laiks izrauties no šīs elles. Šādus tādus plānus jau slepus biju sācis kalt, un nu vajadzēja tikai sakopot domas. Viss šis pasākums gūlās uz maniem pleciem, jo no Samerlija nav nekādas jēgas un arī uz Celindžeru diez ko nevar paļauties. Vienu vienīgu reizi abi profesori tika kopā, un tad pat tūdaļ gāja vaļā lamāšanās, jo viņi nekādi nevarēja vienoties, kā būtu klasificējami rūsganie nešķīsteņi, kas mūs savaņģojuši. Viens sacīja, ka tie esot Javas driopiteki, otrs apgalvoja, ka pitekantropi. Plān­prātiņi — ne viens, ne otrs nav labāks. Taču, kā jau minēju, šis tas man pašam bija padomā. Vispirms es vēroju, ka pa klaju lauku šie nešpetņi netiek uz priekšu tik ātri kā cilvēks, jo kājas viņiem ir īsas un līkas, bet rumpis stipri smagnējs. Pat Celindžers viņu labākajam skrējējam varētu dot krietnu handikapu, bet jūs un es — mēs abi būtu gatavie čempioni. Otrs svarīgs fakts — viņiem nav ne mazākās jausmas par šaujamiero­čiem. Manuprāt, viņi pat neatskārta, kur manis sašautais pērtiķis rāvis tādu brūci. Ja tikai mēs piekļūtu pie saviem ieročiem, gan tad zinātu, kā rīkoties.

Un tā nu šorīt mazā gaismiņā es devu savam sargam pamatīgu spērienu pa punci, tā ka šis gar zemi gan, un nesos taisnā ceļā uz nometni. Tur es paņēmu jūs, šautenes, un tagad mēs esam šeit.

— Bet kā tad profesori?— es šausmās iekliedzos.

— Tagad mums jājož atpakaļ un viņi jāizpestī. Līdzi paņemt es taču viņus nevarēju. Celindžers tupēja kokā, un Samerlijs nespēja ne pakustēties. Vienīgā glābšanas iespēja — tikt pie šautenēm. Saprotams, šie nešķīsteņi atriebības kārē var nomiegt viņus uz līdzenas vietas. Celindžeram viņi diez vai ķersies klāt, bet par Samerliju gan es negalvoju. Taču viņi nabadziņu būtu nomaitājuši tā kā tā. Par to nav divu domu. Un tāpēc mana mukšana profesora stāvokli ļaunāku nav padarījusi. Bet tagad mūsu goda pienākums ir steigties turp vai nu izpestīt savus biedrus, vai arī palikt kopā ar viņiem līdz galam. Tātad saņemieties, manu mīļo zēn, jo mūsu liktenis izšķiras jau šovakar.

Kā mācēdams esmu pūlējies atveidot lorda Rokstona īpatnējo, saraustīto runasveidu — lakoniskās, spēcīgiem teicieniem piesātinātās frāzes, pa pusei jokojošo, pa pusei pārgalvīgo toni. Sis cilvēks ir piedzimis par vadoni. Jo lielākas briesmas draudēja, jo bezrūpīgāks viņš kļuva,— valoda vērtās sulīgāka, dzedrās acis dedzīgi iemirdzējās un spurainās Dona Kihota ūsas saslējās līksmā satraukumā. Jā, lords Džons mīlēja briesmas, tiektin tiecās pēc dramatiskiem piedzīvojumiem, īpaši pēc tādiem, kas prasīja neprātīgu risku,— būdams pārlieci­nāts, ka ikviena bīstama situācija rosina cīņas sparu, jo tā ir nežēlīga spēle ar likteni, kur augstākā likme — cil­vēka dzīvība. Un tieši tādos brīžos viņš bija neaizstājams biedrs un draugs. Ja nemāktu bažas par mūsu pārējo ceļabiedru likteni, es būtu izjutis vienīgi prieku, ka varu doties līdzi šādam cilvēkam tik bīstamā dēkā. Mēs jau grasījāmies līst ārā no briksnāja, kad lords Džons pēkšņi satvēra mani aiz rokas.

— Dieva dēļ!— viņš čukstēja.— Skatieties, kur viņi nāk!

No savas slēptuves varējām saredzēt tādu kā ēnainu aleju, pār kuru ciešā, zaļā velvē sakļāvās kuplie koku zari. Pa šo ceļu slāja prāvs pērtiķcilvēku bars. Viņi nāca cits aiz cita, līkkājaini, uzkumpušu muguru, neveiklās rokas reizumis pie zemes piemezdami, un galvas tā vien šaudī­jās uz visām pusēm. īpatnējā, salīkusi stāja padarīja viņus augumā mazākus, taču man šķita, ka īsāki par piecām pēdām viņi nebūs, tikai rokas padevušās pārlieku garas un krūšu kurvis nedabiski plats. Gandrīz visi turēja ķetnās pa krietnai bozei un no attāluma izskatījās pēc kroplīgiem, spalvu apaugušiem cilvēkiem. īsu brīdi man izdevās saskatīt viņus pavisam skaidri. Bet tad viņi pazuda krūmājā.

— Vēl nav īstais laiks,— sacīja lords Džons, jau satvē­ris šauteni.— Pats labākais — izturēties klusu, līdz viņi metīsies mierā ar meklēšanu. Un tad mēs paraudzīsimies, vai nav īstā reize drāzties uz šo briesmoņu pilsētu un nozēvelēt viņus, kā nākas. Dosim viņiem stundu laika un tad soļosim turp.

Tikām atvērām konservu kārbu un ieturējām pamatī­gas brokastis. Lords Rokstons kopš paša rīta gandrīz nekā nebija ēdis — pa ceļam vienīgi iebaudījis kādu augli, tāpēc viņš jo kāri tiesāja gaļu. Iestiprinājušies piebāzām kabatas ar patronām, paņēmām katrā rokā pa šautenei un devāmies glābt savus biedrus. Iekams atstājām slēp­tuvi, rūpīgi iezīmējām biezokni, lai, orientējoties pēc Celindžera forta, vajadzības gadījumā to drīzāk atrastu. Tad klusītiņām lavījāmies cauri krūmiem, līdz iznācām kraujas malā netālu no mūsu vecās nometnes. Tur uz brīdi apstājāmies un lords Džons pāris vārdos atklāja man savus plānus.

— Kamēr kūņojamies pa biezokni, mēs šiem nešķīste­ņiem pretim stāties nekādi nespējam,— viņš sacī­ja.— Viņi mūs redz, bet mēs viņus ne. Turpretim klajā laukā noteicēji būsim mēs. Tur viņu ātrums nav salīdzi­nāms ar mūsējo. Tāpēc turēsimies cik iespējams atklātās vietās. Plakankalnes malās koki aug daudz skrajāk nekā zemes iekšienē. Tā ka no turienes ari sāksim uzbrukumu. Ejiet lēnām, turiet acis vaļā un ieroci šaušanas gatavībā! Un iegaumējiet jo cieši — kamēr palikusi kaut viena patrona, rokās šiem pretekļiem nedodieties — tas ari ir mans pēdējais vārds jums, mīļo zēn!

Kad pienācām pie kraujas malas, es palūkojos lejā un ieraudzīju tur mūsu melnādaino lāga Sambo sēžam uz akmens ar pīpi zobos. Cik labprāt es viņam uzsauktu un izstāstītu mūsu nedienas, taču tas būtu pārāk bīstami — kāds varētu mūs izdzirdēt. Viss mežs šķita mudžam no pērtiķcilvēkiem; bridi pa brīdim mēs saklausījām jokaino, klabīgo buldurēšanu. Ik reizi metāmies tuvējā krūmājā un klusu pieplakām pie zemes, līdz troksnis pagaisa tālumā. Saprotams, ka uz priekšu virzījāmies ārkārtīgi gausi,— bija pagājušas vismaz divas stundas, kad pēc lorda Džona piesardzīgajām kustībām noskārtu, ka beidzot esam tuvu mērķim. Viņš ar roku deva man zīmi krist gar zemi, bet pats rāpus līda uz priekšu. Taču jau pēc mirkļa lords Džons atgriezās, un seja viņam nepacie­tībā raustījās.

— Nāciet!— viņš sacīja.— Nāciet ašāk! Kaut tikai, dieva dēļ, nebūtu par vēlu!

Satraukumā drebēdams pie visām miesām, es parausos uz priekšu, nometos blakus lordam Džonam un caur krūmiem palūkojos klajumā, kas pletās tepat mūsu acu priekšā.

To skatu, ko ieraudzīju, es neaizmirsīšu līdz pat kapa malai — tas bija tik pārdabisks, tik neaptverams, ka es lāgā nezinu, kā jums to kaut cik ticami aprakstīt, tāpat kā nezinu arī, vai pats spētu tam visam noticēt, ja reiz izdotos dzīvam atgriezties mājās un, sēžot Mežoņu klubā, noraudzīties ierastajā, monotonajā Temzas krastmalas ainavā. Jau šobrīd zinu, ka man tās liksies tīrās šausmas, īsts karsoņa murgs. Tieši tāpēc gribu visu uzrakstīt jau šobrīd, kamēr neesmu aizmirsis ne niecīgāko sīkumu, ^kamēr vismaz viens cilvēks — tas, kurš guļ man blakus valgajā zālē,— var apliecināt, ka esmu runājis tīru patiesību.

Mūsu skatienam pavērās plašs, klajš lauks — savu pāris simtu jardu platībā —, kas līdz pašai klints radzei bija noaudzis ar zaļu zāli un pazemiem paparžu ceriem. Klajumu puslokā iekļāva koki, un to zaru žāklēs cita virs citas no žagariem un lapām bija savītas ērmīgas būdas.

īsts kovārņu midzenis, tikai ligzdu vietā lapu būdas,— varbūt tāds salīdzinājums dos Jums iespēju vieglāk iztēloties šo skatu. Būdu ieejās un apkārtējos zaros bariem vien tupēja pērtiķcilvēki — mazliet sīkāki augu­mā, domājams, cilts sieviešu dzimums un mazuļi. Viss šis varenais pūlis, izvietojies aizmugurē, aizrautīgi vēroja to pašu ainu, no kuras mēs pagalam apjukuši nespējām novērst skatienu.

Netālu no kraujas malas bija sapulcējušies kādi pāris simti rudu spalvu apaugušo radījumu, dažs labs to vidū īsts milzenis, taču visi vienlīdz derdzīgi. Pērtiķcilvēki acīmredzot pakļāvās kaut kādai disciplīnai, jo neviens pat nemēģināja izjaukt stingri noteikto rindu kārtību. Pašā priekšā nelielā grupiņā bija sastājušies indiāņi — sīki, mazi, bet jo smuidri noauguši sarkanādaini cilvē­ciņi, kuru āda spožajos saules staros spīdēja bronzas spulganumā. Blakus šai grupiņai, galvu noliecis, rokas sakrustojis, stāvēja garš, tievs baltais, ar visu savu augumu pauzdams bezcerību un šausmas. Sis kaulainais cilvēks, bez šaubām, bija profesors Samerlijs.

Visapkārt nelaimīgo gūstekņu grupai sardzē stāvēja vairāki pērtiķcilvēki, uzmanīgi vērodami, vai tikai kāds negrasās bēgt. Tālāk no pārējiem, pie pašas klints krau­jas, pamanīju vēl divus stāvus — tik jocīgus, citos apstāk­ļos es teiktu pat — smieklīgus —, ka nespēju vairs atraut no tiem acis. Viens bija mūsu pašu profesors Celindžers. Ap viņa pleciem plandīja no svārkiem pāri palikušās skrandas, krekls vispār bija pazudis un kuplā bārda savijusies ar melnajām sprogām, kas klāja varenās krūtis. Cepures profesoram vairs nebija, un mūsu klaiņojumu laikā krietni paaugušie mati, mežonīgi sapinkājušies, plīvoja vējā. Viena vienīga diena bija pārvērtusi šo augstāko modernās civilizācijas produktu visbriesmīgā­kajā Dienvidamerikas mežonī. Blakus Celindžeram stā­vēja viņa pavēlnieks — pērtiķcilvēku ķēniņš. Tas nu patiešām, kā sacīja lords Džons, caur un cauri bija izliets mūsu profesors, tikai apmatojums bija nevis melns, bet gan ruds. Tas pats zemais, druknais stāvs, tie paši platie, uzgumušie pleci, tās pašas garās, uz priekšu nokārušās rokas, tā pati pār vilnaino krūti noslīgusī spurainā bārda. Kaut cik izteiktu atšķirību varēja manīt vienīgi virs uzacīm — pērtiķcilvēka zemā, šļaupā piere krasi kontras­tēja ar eiropieša lielisko augstpieraino galvaskausu. Viss parejais mežoņu ķēniņu vērta aplamiga profesora paro­dijā.

Visus šos iespaidus, ko te aprakstu garu garās rindko­pās, īstenībā guvu pāris īsos mirkļos. Tobrīd mūsu domas bija pievērstas kaut kam daudz svarīgākam — drāmai, kas norisinājās turpat laukumā. Divi pērtiķcilvēki bija Sagrābuši vienu indiāni no gūstekņu pulciņa un vilka uz kraujas pusi. Ķēniņš, paceldams roku, deva zīmi. Pērtiķi saķēra indiāni aiz vienas kājas un rokas un ar milzīgu spēku trīs reizes iešūpoja. Tad, uzlidinājuši nabaga gūs­tekni augstu gaisā, iemeta to bezdibenī. Tikko upuris pazuda skatienam, viss pērtiķu bars lēkšiem dieba uz kraujas malu un tur sastinga mēmā klusumā, ko pēkšņi pārtrauca mežonīgs gaviļu kauciens. Briesmoņi lēkāja kā negudri, mētādami garās, ar vilnu apaugušās rokas un sajūsmā gaudodami. Tad viņi atkāpās no bezdibeņa, nostājās atkal taisnās rindās un gaidīja nākamo upuri. Savu vietu neatstāja tikai sargi.

Par nākamo upuri tika izraudzīts Samerlijs. Divi sargi sagrāba viņu aiz dilbiem un brutāli rāva uz priekšu. Profesors turējās pretim ar visu kalsno stāvu, vēcinā­dams neveiklos locekļus kā cālēns, ko velk prom no mātes. Celindžers vērsās pie pērtiķu ķēniņa un, izmisīgi plātīda­mies, kaut ko tam uzstāja. Viņš acīmredzot lūgdamies centās izlūgties sava biedra apžēlošanu. Taču pērtiķis rupji viņu atgrūda un papurināja galvu. Tā arī bija pēdējā apzinātā viņa kustība šai saulē. Noblīkšķēja lorda Džona raidītais šāviens, rudais pērtiķu ķēniņš sabruka un izplestām rokām un kājām palika zemē guļam.

— Šaujiet taisni pūlī! Šaujiet, mīļo zēn, šaujiet labi aši!— sauca mans varonīgais biedrs.

Ikviena — pat visikdienišķākā cilvēka dvēseles dzīlēs slēpjas kaut kādas neizprotamas, pat nežēlīgas nosliek- smes. Es, piemēram, pēc dabas esmu gaužām labsirdīgs, un, līdzko izdzirdu iepīkstamies savainotu zaķi, mūždien man acīs sariešas asaras. Bet šoreiz arī mani sagrāba asinskāre. Biju pielēcis kājās un tukšoju aptveres citu pēc citas, klikšķinādams aizslēgu ciet un vaļā, bez mitas pielādēdams šauteni, un mežonīgā sajūsmā auroju kā traks. Šaudami katrs ar divām šautenēm, mēs par abiem pamatīgi izpluinījām pērtiķcilvēku baru. Abi nešpetņi, kas apsargāja Samerliju, jau gulēja zemē, bet profesors apjucis taustījās apkārt, zvāļodamies kā piedzēris, neat- skārzdams, ka atkal atguvis brīvību. Pērtiķu varza kā nemaņā šaudījās pa laukumu, neizprazdami, no kurienes nāk ši nāvējošā krusa un kas to viņiem uzsūtījis. Klup­dami pār kritušo līķiem, viņi mētājās šurp un turp, plātījās rokām un pilnā rīklē brēkāja. Tad, pēkšņa dzinuļa pamudināti, visi barā drāzās uz koku pusi meklēt patvērumti, un klajums palika gluži kā nosēts ar nogali­nāto ķermeņiem. Kādu brīdi laukuma vidū stāvēja vairs tikai atbrīvotie gūstekņi.

Celindžera asais prāts acumirklī aptvēra situāciju. Viņš sagrāba apjukušo Samerliju aiz rokas un skriešus vilka to uz mūsu pusi. Divi sargi metās viņiem pakaļ, bet tūdaļ arī nogāzās, lorda Džona nekļūdīgi raidīto ložu ķerti. Mēs izskrējām draugiem pretim un iespiedām tiem rokās katram pa šautenei. Taču Samerlijam bija izsīkuši jau pēdējie spēki. Viņš tik tikko spēja pavilkt kājas. Bet pērtiķcilvēki pamazām sāka attapties no šausmām. Viņi slāja mums pakaļ pa krūmāju, grasīdamies nogriezt atpakaļceļu. Mēs ar Celindžeru sagrābām Samerliju katrs aiz sava elkoņa, bet lords Džons sedza atkāpšanos, raidī­dams lodi pēc lodes virsū mežoņiem, kuri atņirgtiem zobiem uzglūnēja mums no krūmu aizsega. Apmēram jūdzi vai pat vairāk riebekļi larkšķēdami turējās mums cieši uz pēdām. Bet tad mazpamazām tie atlaidās, sapra­tuši, ka esam ātrāki un ka mūsu rokas nekļūdīgi sēj nāvi. Beidzot, sasnieguši nometni, atskatījāmies un pārliecinā­jāmies, ka esam vieni paši.

Tobrīd mums tā šķita, taču bijām rūgti maldījušies. Tikko bijām paguvuši ar dzelkšņiem aizbarikādēt nomet­nes ieeju, paspiest cits citam roku un pārgurumā izstiep­ties zālītē pie mūsu avota, kad pēkšņi nodipēja aši soļi un aiz žoga atskanēja kluss, žēlabains sauciens. Lords Rok­stons, paņēmis šauteni rokā, metās pie vārtiem un at­grūda tos vaļā. Ar seju pie zemes tur gulēja četri sīkie indiāņi, kas bija palikuši dzīvi, un, drebēdami bailēs no mums, tomēr lūdzās aizstāvību. Viens no tiem izteik­smīgi pamāja ar roku uz biezokņa pusi, rādīdams, ka no turienes kuru katru brīdi mūs apdraud briesmas. Tad, pašļūcis uz priekšu, viņš abām rokām apskāva lorda Džona ceļgalus un piekļāva tiem seju.

— Nē, nudien!— iesaucās mūsu drosminieks, ārkārtīgā apmulsumā raustīdams ūsas.— Ko, pie joda, lai mēs iesākam ar šiem nelaimīgajiem? Celies augšā, mazulīt, un novāc savu ģīmi no maniem zābakiem!

Samerlijs bija uzrausies sēdus un bāza savā vecajā pīpē tabaku.

— Jāparūpējas, lai viņi tiek drošībā,— viņš sacī­ja.— Jūs visus mūs izglābāt no nāves ķetnām. Goda vārds, kaut ko tādu vēl neesmu pieredzējis.

— Apbrīnojami! — sauca Celindžers. — Apbrīnojami! Ne tikai mēs personiski, bet visa Eiropas zinātne kopumā paliek jums mūžīgu pateicību parādā. Varu droši sacīt, ka profesora Samerlija un mana pazušana būtu iecirtuši pamatīgu robu mūsdienu zooloģijas vēsturē. Mūsu jau­nais draugs un lords Rokstons ir paveikuši tiešām slavē­jamu darbu.

Viņš apveltīja mūs ar starojošu tēvišķīgu smaidu, bet es varu iedomāties, cik pārsteigta justos Eiropas zinātne, ieraudzīdama savu lolojumu, savu nākotnes cerību pinkai­niem, nesukātiem matiem, kailām krūtīm, skrandās noplī­sušu. Viņš tupēja, iemiedzis starp ceļiem konservu kārbu, un rokā turēja milzīgu jēra gaļas gabalu. Indiānis paskatījās uz profesoru, žēlabaini iekunkstējās, nokrita atkal gar zemi un apskāva lorda Džona kāju.

— Nebaidies taču, manu jauko draudziņ,— teica lords Džons, kautri noglaudīdams savēlušos galviņu sev pie kājām.— Viņš nepanes jūsu izskatu, Celindžer, un, es teikšu, nav jau nekāds brīnums. Viss kārtībā, mazulīt, tas arī ir cilvēks, tāds pats kā mēs visi citi.

— Nu, vai zināt, ser!— profesors iekliedzās.

— Labi jau, labi, tā ir jūsu laime, Celindžer, ka izskatā­ties mazliet neparasti. Nebijis jūs tik līdzīgs pērtiķu ķēniņam …

— Goda vārds, lord Rokston, jūs atļaujaties pārāk daudz.

— Bet tā taču ir taisnība.

— Es palūgšu jūs, ser, mainīt sarunas tematu. Jūsu piezīmes absolūti nevienam nav vajadzīgas, un tām nav arī nekādas jēgas. Patlaban mums jāizlemj, ko darīt ar šiem indiāņiem. Visprātīgāk būtu pavadīt viņus līdz mājām, ja vien mēs zinātu, kur viņi dzīvo.

— Tas ir pavisam vienkārši,— es sacīju.— Indiāņi miti­nās klinšu alās Centrālā ezera viņā pusē.

— Mūsu jaunais draugs, raugiet, zina, kur viņi dzīvo. Varu iedomāties, ka tam jābūt krietni tālu.

— Savas divdesmit jūdzes,— es sacīju.

Samerlijs ievaidējās.

— Es jau nu tik tālu nemūžam neaiziešu. Un vai jūs dzirdat, kā šie riebekļi arvien vēl kaukdami dzen mūsu pēdas?

Kā atbildot uz profesora jautājumu, no tumšā meža biezokņa kaut kur tālumā patiešām atskanēja pērtiķcil­vēku klaigāšana. Indiāņi bailēs atkal klusu iečīkstējās.

— Jāiet projām, ne mirkli nav ko kavēties!— sacīja lords Džons.—- Jūs, manu zēn, palīdziet Samerlijam. In­diāņi nesīs mūsu mantas. Nu tad dodamies ceļā, iekams viņi nav mūs pamanījuši.

Nepagāja ne pusstunda, kad jau bijām sasnieguši savu patvērumu briksnājā un rūpīgi noslēpušies. No mūsu vecās nometnes puses augu dienu skanēja pērtiķcilvēku satrauktā bļaustīšanās, taču uz šo pusi neviens nenāca, un pārgurušie bēgļi — kā sarkanādainie, tā baltie — iemiga ilgā, cietā miegā. Arī es pret vakara pusi biju iesnaudies, kad pēkšņi kāds mani paraustīja aiz piedur­knes un es sev blakus ieraudzīju ceļos nometušos Celin­džeru.

— Jūs, mister Meloun, aprakstāt visus mūsu piedzīvoju­mus un domājat tos kādreiz publicēt,— viņš svinīgi teica.

— Esmu šeit vienīgais reportieris,— es atbildēju.

— Pilnīgi pareizi. Jūs droši vien dzirdējāt lorda Džona Rokstona muļķīgās piezīmes, kurās viņš lika manīt, ka es … ka man … esot zināma līdzība ar …

— Jā, es dzirdēju gan.

— Domāju, jūs pats sapratīsiet, ka, darītas zināmas atklātībai, šādas aplamas idejas . . . tāpat jebkādas viegl­prātīgas piezīmes par notikušo .. . man būtu bezgala apvainojošas.

— Rakstīšu vienīgi patiesību.

— Lorda Džona novērojumi palaikam ir pārlieku dī­vaini, tāpēc viņš it viegli spēj izgudrot vismuļķīgākos ieganstus tai dziļajai cieņai, ko pašas zemākās cilvēku rases allaž parāda augsti attīstītai, godājamai personībai. Vai jūs saprotat, ko es gribu teikt?

— Pilnīgi.

— Tātad es paļaujos uz jūsu smalkjūtību.

Pēc krietna klusuma brīža Celindžers vēl piebilda:

— Pērtiķcilvēku ķēniņš īstenībā bija ļoti izcila būtne, es pat teiktu — īpatnēji glīts un saprātīgs indivīds. Vai jūs to neievērojāt?

— Ārkārtīgi īpatnējs indivīds,— es piekritu.

Un profesors, daudzmaz nomierinājies, atkal nolikās gulēt.