Zudusī pasaule

XIV nodaļa TĀ BIJA ISTA UZVARA

Bijām iedomājušies, kā mūsu vajātāji pērtiķcilvēki nenieka nenojauš par slēptuvi brikšņos, taču drīz vien vajadzēja atzīt, ka esam maldījušies. Mežā nedzirdēja ne mazākās skaņas — valdīja tāds miers un klusums, ka pat lapiņa koku zaros nesakustējās, taču pēc savas rūgtās pieredzes mums gan vajadzēja zināt, cik viltīgi un pacietīgi šie radījumi spēj uzglūnēt savam upurim, gaidī­dami izdevību uzbrukt. Lai kāds liktenis mani gaidītu turpmākajā dzīvē, vienu gan varu teikt — tik tuvu nāvei kā tobrīd nekad vairs laikam nenonākšu. Taču izstāstīšu Jums visu pēc kārtas.

No rīta pamodāmies, ne drusku neatpūtušies no iepriek­šējās dienas šausmīgajiem pārdzīvojumiem un badošanās. Samerlijs vēl arvien jutās tik bezspēcīgs, ka vienīgi ar pūlēm varēja noturēties kājās, taču skarbā vīrišķība neļāva viņam atzīties vārgumā. Noturējām nelielu ap­spriedi un nolēmām klusītēm uzgaidīt tepat vēl pāris stundu, ieturēt brokastis, bez kurām tā kā tā nespētu paiet, un tad doties pāri visai plakankalnei, apkārt Centrālajam ezeram uz alām, kur, pēc maniem novēroju­miem, dzīvo indiāņi. Cerējām, ka izglābtie gūstekņi aizliks par mums kādu labu vārdu saviem ciltsbrāļiem, lai mēs tiktu sirsnīgi uzņemti. Pēc tam, pabeiguši savu misiju un diezgan pamatīgi iepazinušies ar Meipla Vaita Zemes noslēpumiem, varēsim likt prātus kopā, lai atrisi­nātu pašu svarīgāko problēmu — kā izkļūt no plakankal­nes un atgriezties cilvēciskā dzīvē. Pat Celindžers bija ar mieru atzīt, ka esam paveikuši visu iespējamo un ka no šā brīža mūsu vispirmais pienākums ir rūpēties, lai civili­zētā pasaule iepazītu necerētos ekspedīcijas atklājumus.

Tā nu mēs nesteidzoties varējām ciešāk ielūkoties izglābtajos indiāņos. Augumā viņi bija sīki, stiegraini, kustīgi, ļoti proporcionāli veidoti, gludos, melnos matus nēsāja uz pakauša ar ādas siksniņu pārsietus, no ādas darināti bija arī gurnu apsēji. Bārda viņiem neauga, glītās sejas izskatījās labsirdīgas. Saplosītās, asiņainās auss ļipiņas liecināja, ka indiāņi nēsājuši kādas rotas lietas, ko pērtiķcilvēki raušus izrāvuši viņiem no ausīm. Indiāņi veikli sarunājās mums nesaprotamā valodā, un, tā kā, norādīdami cits uz citu, viņi vairākkārt lietoja vārdu «akala», mēs sapratām, ka tā sauc viņu cilti. Lāgiem, bailēs un naidā saviebušies, viņi kratīja dūres uz meža pusi un kliedza: «Doda! Doda!»— šai vārdā acīm­redzot nosaukdami savus ienaidniekus.

— Kādas ir jūsu domas par viņiem, Celindžer?— apjau­tājās lords Džons.— Viens man ir skaidrs, un proti,— tas tur maziņais ar izskūto pieri ir viņu vadonis.

Patiešām tūdaļ varēja ievērot, ka šis cilvēks turas it kā nomaļus un ka pārējie iedrošinās viņu uzrunāt tikai ar visdziļāko cieņu. Viņš gan šķita jaunākais no visiem, tomēr bija lepns un liels savā garā: līdzko Celindžers uzlika vareno ķepu jauneklim uz galvas, viņš satraucās kā zirgs, kam piecirsti pieši, un, tumšās acis naidīgi nozibsnīdams, paspēra pāris soļu sāņus. Tad, piespiedis delnu pie krūtīm, cienīgi izslējās un vairākkārt izrunāja vārdu «Maretass». Profesors, ne drusku nesamulsdams, sagrāba nākamo tuvāko indiāni aiz pleca un kā par izbāzni, ko demonstrēt auditorijā, tūlīt nolasīja mums par viņu veselu lekciju.

— Sādu cilvēku tipu,— viņš svinīgi pacēla balsi,— ja spriežam pēc to galvaskausa apjoma, sejas leņķa, kā arī citām raksturīgām pazīmēm, nekādā ziņā nevar uzskatīt par zemu attīstītu; gluži otrādi — cilvēces attīstības skalā tam jāierāda vieta uz daudz augstākas pakāpes nekā dažai labai Dienvidamerikas ciltij, ar ko esmu iepazinies agrāk. Nekādi pieņēmumi nespētu izskaidrot tādas rases evolūciju šai plakankalnē. Taču, ja paturam prātā, cik dziļš bezdibenis šķir pērtiķcilvēkus un plakan­kalnē saglabājušos pirmatnējos dzīvniekus, nekādi nav pieļaujama doma, ka arī tie būtu šeit pat izgājuši visas attīstības stadijas.

— Nu, pie joda, no kurienes tad šie te uzradušies?— ap­vaicājās lords Džons.

— Tas ir jautājums, kas droši vien izraisīs jo karstus strīdus Eiropas un Amerikas zinātnieku vidū,— atbildēja profesors.— Es personiski pašreizējo situāciju plakan­kalnē izskaidrotu tā, protams, nepretendējot uz absolūtu pareizību,— teikdams šos vārdus, profesors svinīgi iz- rieza krūtis un nomērīja mūs no galvas līdz kājām,— ka šās zemes īpatnējos apstākļos evolūcija notikusi līdz mugurkaulnieku stadijai, senākās dzīvības formas sagla­bājušās un arvien vēl eksistē blakus jaunākajām. Tāpēc arī mēs šeit sastopam tādus jaunāko laiku dzīvniekus kā, piemēram, tapiru — dzīvnieku ar visai respektējamu ģe­nealoģiju —, lielo briedi un skudrulāci dzīvojam ciešā sadraudzībā ar juras perioda rāpuļiem. Tiktāl viss būtu skaidrs. Bet tad nāk pērtiķcilvēks un indiānis. Kā zināt­niskajai domai raudzīties uz viņu eksistenci?

Es personiski to varu izskaidrot vienīgi tādējādi, ka viņi šeit ieradušies no citurienes. Iespējams, ka Dienvid­amerikā kādreiz dzīvojuši cilvēkveidīgi pērtiķi, kas sense­nos laikos kaut kādā veidā atraduši ceļu uz plakankalni un turpmākajā attīstības gaitā nonākuši pie mums jau pazīstamā pērtiķcilvēku tipa, kura atsevišķi pārstāvji,— šai vietā viņš bargi paraudzījās manī,— un to es ņemos apgalvot, ne mirkli nevilcinādamies, pēc sava izskata spētu darīt godu jebkurai patlaban eksistējošai cilvēku rasei, protams, ja tikai viņu saprāts atbilstu ārienei. Ja runājam par indiāņiem, tad man gribas droši teikt, ka tie atnākuši šurp jau krietni vēlāk. Viņi ieradušies plakan­kalnē, vai nu bada, vai iekarotāju spiesti. Sastapuši šeit nekad agrāk neredzētus briesmīgus nezvērus, viņi raduši patvērumu klinšu alās, par kurām stāstīja mūsu jaunais draugs, taču, pat lai noturētos tur, viņiem ik dienas vajadzēja iziet sīvā cīņā gan ar plēsīgajiem zvēriem, gan it īpaši ar pērtiķcilvēkiem, kuri sagaidīja indiāņus kā nevēlamus miera traucētājus un uzsāka pret viņiem nežēlīgu karagājienu, likdami lietā visu savu veiklību un viltu, un šai ziņā tiem blakus nespētu stāties neviens no lielākajiem dzīvniekiem. Tieši tādējādi arī izskaidrojams nelielais indiāņu skaits. Nu, džentlmeņi, kā jums šķiet,— vai esmu atminējis mīklu pareizi, vai arī jūs varat apšaubīt kādu no maniem pieņēmumiem?

Taču profesors Samerlijs šoreiz jutās pārlieku nomākts, lai strīdētos, tāpēc tikai nikni pakratīja galvu, skaidri parādīdams, ka nepiekrīt Celindžeram. Lords Džons paka­sīja pašķidros matiņus, piezīmēdams, ka viņš šai cīniņā nedomājot piedalīties, jo pārstāvot pavisam citu svara kategoriju. Pats par sevi varu teikt to, ka, gluži tāpat kā vienmēr, ievirzīju sarunu daudz prozaiskākā un praktis­kākā gultnē, paziņodams, ka trūkst viena no indiāņiem.

— Indiānis aizgāja pēc ūdens,— sacīja lords Rok­stons.— Mēs iedevām viņam tukšu gaļas konservu kārbu, un nu jau viņš labu brīdi ir prom.

— Vai viņš gāja uz mūsu veco nometni?— es apjautā­jos.

— Nē, pie strauta. Tepat aiz šiem kokiem. Ne vairāk kā pāris simtu jardu. Taču šis slamsts acīmredzot nesteidzas.

— Aiziešu paraudzīšos,— es sacīju. Paķēris šauteni, devos uz strauta pusi, atstādams draugu ziņā trūcīgā brokasta gatavošanu. Varbūt jums liksies, ka es rīkojos pārsteidzīgi, pat uz tik īsu brīdi pamezdams mūsu drošo paslēptuvi biezoknī, taču ņemiet vērā, ka pērtiķu pilsēta atradās vairāku jūdžu attālumā, ka viņi mūsu patvē­rumu pagaidām nebija atklājuši un ka, turēdams rokās šauteni, es no viņiem it nemaz nebaidījos. Tomēr izrādī­jās, ka nebiju līdz galam iepazinis mūsu ienaidnieku viltu un izturību.

Dzirdēju strautu čalojam kaut kur pavisam tuvu, no manis to šķīra tikai neliels koku un krūmu puduris. Biju jau iegājis krūmājā tik dziļi, ka biedri mani vairs nevarēja saskatīt, kad pēkšņi pamanīju zemē kaut ko sarkanu. Paspēris pāris soļu tuvāk, pārbijies ieraudzīju, ka tas ir mūsu indiānis. Līķis gulēja uz sāniem, rokas un kājas savilcis, un galva bija tik nedabiski pagriezta, it kā viņš lūkotos pāri plecam. Es iekliedzos, brīdinādams draugus par iespējamām briesmām, un, pieskrējis līķim klāt, noliecos pār to. Laikam gan mans sargeņģelis tobrīd modri stāvēja par mani nomodā, jo vai nu instinktīva baiļu izjūta, vai varbūt arī tikko manāma lapu iečabēša- nās lika man pamest skatienu augšup. No biezās, zaļās lapotnes, kas bija nolīkusi tik zemu, ka gandrīz pieskārās manai galvai, lejup sniedzās divas garas, muskuļotas, rūsganiem matiem klātas rokas. Vēl viens mirklis, un lielās, zaglīgi veiklās ķetnas būtu sažņaugušas man rīkli. Es aši atlēcu atpakaļ, taču šīs rokas bija vēl žiglākas. Mans pēkšņais straujais lēciens gan izjauca iecerēto nāvējošo tvērienu, taču viena ķetna sagrāba mani aiz spranda, otra uzgūla sejai. Es pacēlu abas rokas, lai pasargātu rīkli, bet tai pašā mirklī milzīgā ķetna ieķērās manās plaukstās. Vieglītēm tiku pacelts gaisā, un kāds ar briesmīgu spēku spieda manu galvu arvien vairāk un vairāk atpakaļ, līdz šķita, ka pārmērīgo sasprindzinā­jumu kakla skriemeļi vairs neizturēs. Apziņa man aptum­šojās, taču es joprojām pūlējos izrauties no trakā tvē­riena, kaut kā atbrīvot zodu. Pacēlis skatienu, ieraudzīju atbaidošu purnu, kas saltām, gaišzilām acīm bezsirdīgi blenza manī. Sīs drausmīgās acis spētu cilvēku pat hipnotizēt. Man vairs nebija spēka cīnīties. Līdzko bries­monis juta manus locekļus kļūstam ļenganus, tā šķebīga- jās purslās pavīdēja divi mirdzoši balti ilkņi un ķetnas vēl ciešāk sagrāba manu zodu, spiezdamas galvu jo

vairāk uz leju. Acis man aizsedza duļķaina migliņa, ausīs iešķindējās sudraba zvārguļi. Kaut kur tālumā dobji nobūkšķēja šāviens, es kritu, gandrīz nejuzdams trie­cienu pret zemi, un, zaudējis samaņu, paliku nekustīgi guļam.

Kad nācu pie atģidas, gulēju uz muguras zālītē mūsu slēpnī biezokņa vidū. Kāds jau bija paguvis atnest no strauta ūdeni, un lords Džons apslacīja man galvu, bet Celindžers un Samerlijs noraizējušies centās mani atbal­stīt. īsu mirkli saskatīju, ka aiz viņu saltās zinātnieku maskas slēpjas siltas cilvēciskas jūtas. Nemaņu acīm­redzot bija izraisījis stiprais trieciens, jo nekādu miesas bojājumu man neatrada un jau pēc kādas pusstundas e3 jutos itin mundrs, vienīgi galva mazliet sāpēja un kakls šķita pastīvs.

— Nu gan jūs tikko izsprukāt nāvei no nagiem, manu mīļo zēn,— sacīja lords Džons.— Kad, izdzirdīs nelabo brēcienu, es drāzos turp un ieraudzīju jūsu galvu tikpat jau kā noskrūvētu un pekas vairs tirināmies vien, nodo­māju — vienu biedru ar to pašu nu esam zaudējuši. Satraukumā es tam preteklim pat netrāpīju, tomēr viņš jūs palaida vaļā un aizdieba kā plēsts. Nē, nudien! Bijuši man vismaz piecdesmit šautenēm bruņoti vīri! Tad gan es izsvēpētu šos pekles izdzimumus, lai Meipla Vaita Zeme paliek kaut drusku tīrāka no visādiem salašņām..

Skaidrs, ka pērtiķcilvēki kaut kādā veidā bija mūs izsekojuši un tagad no slēptuves vairs nenolaida ne acu. Dienu vēl varējām justies puslīdz drošībā, bet naktī tie nāks uzbrukumā kā likts, tāpēc, jo drīzāk mēs no šejienes pazudīsim, jo labāk būs. No trim pusēm slēpni ieskāva gandrīz necaurejams biezoknis, kur ienaidnieks varēja uzglūnēt ik uz soļa. Turpretim ceturtajā pusē, kur līdz pat Centrālajam ezeram aizstiepās lēzena nogāze, auga tikai zemi krūmi, starp kuriem manīja vienu otru aug­stāku koku un vietumis arī pa nelielam klajumiņam. Šo ceļu es biju izvēlējies savam vientuļajam nakts gājienam, un pa to varēja nokļūt tieši līdz indiāņu alām. Tātad arī šobrīd atliek vienīgi doties šai virzienā.

Visvairāk mums bija žēl pamest veco nometni — un ne jau tikai tur palikušā aizgāda pēc, bet galvenokārt tāpēc, ka zaudējām sakarus ar Sambo — vienīgo saikni, kas savienoja mūs ar ārpasauli. Taču par patronu trūkumu pagaidām vēl nevarējām sūdzēties, šautenes arī bija paņemtas līdzi, tā ka vismaz kādu laiku būsim nodrošināti, turklāt cerējām jo drīz atgriezties izejas punktā un atjaunot sakarus ar uzticamo nēģeri. Sambo bija cieši nosolījies neatstāt savu posteni, un mēs ne bridi nešaubī­jāmies, ka viņš prot turēt vārdu.

Agrā rīta stundā mēs devāmies ceļā. Pašā priekšgalā, uzņemdamies vadību, soļoja jaunais indiāņu virsaitis, kurš sašutis atteicās no jebkādas nešļavas. Viņam nopa­kaļ, uzkrāvuši mugurā mūsu trūcīgo mantību, gāja abi dzīvi palikušie indiāņi. Mēs, četri baltie, noslēdzām gājienu, turēdami šautenes kaujas gatavībā. Tikko sā­kām iet, klusajā meža biezoknī pēkšņi izcēlās brēka — tur pilnā rīklē gaudoja pērtiķcilvēki, pauzdami vai nu līksmi par mūsu aiziešanu, vai arī nicinājumu par to, ka dodam kājām ziņu. Palūkojušies atpakaļ, mēs nesaskatījām it neko citu kā tikai blīvo džungļu sienu, bet gari stieptais kauciens skaidri liecināja, ka aiz katra koka mums uzglūn ienaidnieks. Taču nekādas zīmes nerādīja, ka pērtiķcilvēki grasītos dzīties pakaļ, turklāt drīz vien mēs izkļuvām gluži klajā vietā, kur ienaidnieks zaudēja jebkādu varu pār mums.

Es mūsu četriniekā gāju pats pēdējais un, nolūkoda­mies savos biedros, kas slāja man pa priekšu, nevarēju novaldīt smaidu. Vai tiešām šis ir tas pats elegantais lords Džons Rokstons, kas tai nesenajā' vakarā tērzēja greznā abažūra mestās rēgainās gaismas pielietajā Olbe- nijas dzīvoklī, kur netrūka ne persiešu paklāju, ne dārgu gleznu? Un vai šis būtu cienījamais profesors, kas lepni sēdēja pie milzu rakstāmgalda savā kabinetā Enmor- parkā? Un, beidzot, kurš šai skrandainī spētu pazīt bargo, uzpūtīgo zinātnieku, kas ņēma vārdu Zooloģijas institūta sanāksmē? Pat visattālākajā Sarejas nostūrī uz ceļa sastapti klaidoņi nevarētu izskatīties tik nožēlojami un nošņuruši. Tiesa gan, plakankalnē bijām nodzīvojuši tikai aptuveni nedēļu, bet mūsu rezerves apģērbi palika lejā nometnē, un šī pati viena nedēļa izvērtās pietiekami smaga mums visiem, vienīgi man grūtību tika tā pama­zāk, jo nenokļuvu pērtiķcilvēku nagos. Pazaudējuši cepu­res, visi trīs mani draugi bija apsējuši ap galvu mutauti­ņus, apģērbs tiem nokarājās drisku driskās, neskūtās, nosmulētās sejas gandrīz nevarēja pazīt. Kā Samerlijs, tā Celindžers stipri kliboja, un arī es, vēl lāgā neattapies no rīta agrumā saņemtā trieciena, tik tikko vilku kājas un vienīgi ar pūlēm varēju pakustināt dzelžainajā tvērienā stīvi saspiesto kaklu. Izskats mums patiešām bija bēdīgs,

tāpēc es nemaz nebrīnījos, ka indiāņi reizēm izbrīnījušies palūkojās atpakaļ un viņu sejā atspoguļojās nepārprota­mas šausmas.

Vēlu pēcpusdienā sasniedzām ezermalu un nebijām vēl lāgā iznākuši no krūmu audzes, kad iedzimtie, ieraudzī­dami plašo ūdens klaju, līksmi iekliedzās un enerģiskiem žestiem vērsa mūsu uzmanību uz to pusi. Skats patiešām bija brīnumains. Slīdēdama pa gludo ūdens spoguli, taisnā virzienā uz to krastmalu, kur stāvējām mēs, traucās vesela flotile. Mēs ieraudzījām laivas vairāku jūdžu attālumā, taču tās šāvās uz priekšu tik ātri, ka airētāji drīz vien jau varēja mūs skaidri saskatīt. Pēkšņi atskanēja pērkondimdošas gaviles, indiāņi pielēca kājās un nevaldāmā sajūsmā vēcināja ar airiem un šķēpiem. Tad viņi atkal ķērās pie airēšanas, kā vēja spārniem pieveica atlikušo ceļa gabalu, izvilka laivas smilšainajā krastmalā, skriešus metās mums pretim un skaļiem apsveikuma saucieniem nokrita garšļaukus jaunā vir­saiša priekšā. Kājās piecēlās kāds pavecāks vīrs, kam ap kaklu un rokām vizuļoja stikla zīļu rotas un uz pleciem bija uzmesta krāšņa dzintardzelteni lāsumaina zvērāda, pieskrēja klāt jauneklim un maigi to apskāva. Tad viņš palūkojās uz mums, kaut ko apvaicājās virsaitim un, cienīgi iesoļojis mūsu pulciņā, citu pēc cita apskāva arī mūs visus. Vecais vīrs deva mājienu, un visa indiāņu cilts, parādīdama mums godu, nokrita gar zemi. Man no šīs pārlieku verdziskās cieņas parādīšanas sametās gaužām nelāgi ap dūšu, un, kā varēja spriest pēc lorda Džona un Samerlija sejas, arī viņi nejutās daudz labāk, toties Celindžers atplauka līdzīgi ziedam saules staros.

— Varbūt šī tauta patiešām nav diez cik attīstīta,— glaudīdams bārdu un aplūkodams indiāņus, ierunājās profesors,— toties dažs labs pārlieku progresīvs eiropie­tis varētu no viņiem pamācīties, kā uzvesties augstāku būtņu klātbūtnē. Taisni brīnums, cik nemaldīgs ir šādu dabas bērnu instinkts!

Nepalika šaubu, ka iedzimtie sagatavojušies karagājie­nam, jo ikviena vīra bruņojumā ietilpa šķēps — gara bambusa nūja ar kaula uzgali —, loks ar bultām, bet pie jostas katram bija piekārta vai nu tāda kā milna, vai akmens kaujas cirvis. Drūmie, niknie skatieni uz to pusi, kur bijām iznākuši no meža, un nemitīgi atkārtotais vārds «doda» nepārprotami liecināja, ka šai karagājienā viņi nolēmuši doties, lai glābtu vai vismaz atriebtu vecā

virsaiša dēlu,— abu vīru radniecību mēs izsecinājām, vērodami viņu attiecības. Notupušies lokā, indiāņi uz ātru roku noturēja apspriedi, bet mēs apmetāmies netālu uz kāda bazalta bluķa un vērojām, kas notiks tālāk. Vispirms savas domas izteica daži karavīri, bet tad svinīgai uzrunai vārdu ņēma mūsu jaunais draugs, un viņa mīmika un žesti bija tik daiļrunīgi, ka mēs bez pūlēm visu sapratām, it kā mācētu šās cilts valodu.

— Kāda jēga būtu tagad griezties atpakaļ!— viņš sacīja.— Agri vai vēlu mums ar viņiem jātiek galā. Jūsu biedri ir nogalināti. Kāda nozīme tam, ka es esmu atgriezies sveiks un vesels? Citus taču viņi nomaitāja. Neviens no mums nevar justies drošs par savu dzīvību. Šobrīd esam visi sapulcējušies, un nu tikai atliek doties cīņā.— Tad viņš norādīja uz mums.— Sie svešinieki ir mūsu draugi. Viņi ir krietni karotāji un pērtiķcilvēkus nīst tikpat spīvi kā mēs. Viņi valda pār zibeni un pērkonu.— Sai savas runas vietā viņš norādīja ar roku uz debesīm.— Kad mums vēl radīsies tāda izdevība? Dosi­mies tikai uz priekšu un vai nu noliksim galvu, vai arī turpmāk varēsim dzīvot drošībā. Citādi taču kauns būs atgriezties pie mūsu sievām un mātēm.

Sīkie, sarkanādainie karotāji, acis nenolaizdami, klausī­jās sava virsaiša vārdos un, kad viņš beidza runu, skaļiem piekrišanas saucieniem vicināja primitīvos iero­čus. Vecais virsaitis pienāca mums tuvāk un, norādīdams uz meža pusi, kaut ko vaicāja. Lords Džons ar zīmēm lūdza viņu mirkli pagaidīt un griezās pie mums.

— Tagad jums pašiem jāizšķiras, ko darīt,— viņš teica.— Par sevi es varu sacīt, ka man ar šiem mērkaķiem ir savi rēķini kārtojami, un, ja viņi tiks nomēzti no zemes virsas, diez vai zeme par to lies asaras. Es dodos līdzi mūsu mazajiem sarkanādainīšiem un nedomāju atstāties no viņiem, iekams nebūsim tos pretekļus samilnojuši. Un ko teiksiet jūs, mīļo zēn?

— Protams, iešu.

— Bet jūs, Celindžer?

— Skaidrs, ka arī es pievienojos.

— Un jūs, Samerlij?

— Mēs acīmredzot visai tālu novirzāmies no šās ekspe­dīcijas mērķa, lord Džon. Atstājot savu profesora ka­tedru Londonā, man nemūžam nevarēja ienākt prātā, ka daru to tālab, lai kaut kādus mežoņus vestu sirojumā uz cilvēkveidīgo pērtiķu apmetnēm.

— Tik zemu mēs patiešām esam krituši,— smaidīdams piekrita lords Džons.— Bet, ja nu tā ir gadījies, jums atliek vienīgi pateikt, ko esat nolēmis.

— Sis pasākums gan ir apšaubāms,— Samerlijs tik viegli vis nepadevās,— bet, ja jau jūs visi ejat, ko lai iesāku es viens pats.

— Nu tad norunāts,— sacīja lords Džons un, pievērsies indiāņu virsaitim, piekrītoši pamāja ar galvu un uzsita pa šauteni. Vecais vīrs spieda mums visiem pēc kārtas roku, bet viņa karavīri jo skaļi uzgavilēja. Bija jau pārāk vēls, lai tūdaļ dotos ceļā, tāpēc indiāņi uz ātru roku turpat zem klajas debess ierīkoja apmetni. Visapkārt, blāvi mirgodami un dūmu mutuļus veldami, iedegās ugunskuri. Pāris iedzimto, kas bija nozuduši džungļos, atgriezās, dzīdami pa priekšu jaunu iguanodonu. Tāpat kā citiem, arī šim dzīvniekam uz ādas rēgojās asfalta plankums, un, tikai ieraudzījuši, ka viens no indiāņiem panākas uz priekšu un kā īsts saimnieks dod piekrišanu nokaut iguanodonu, mēs beidzot sapratām, ka šie lielie kustoņi ir tāds pats privātīpašums kā jebkurš liellopu ganāmpulks un ka dīvainais asfalta plankums uz to sāniem nav nekas cits kā īpašnieka uzspiesta zīme. Sos nevarīgos, gausos zālēdājus, miesās gan varenus, bet tikpat kā bez smadzenēm, it viegli varētu ganīt un novaldīt pat bērns. Pēc īsa brīža iguanodons jau bija sadalīts un iesmos uzdurtie gaļas gabali cepās ugunsku­ros kopā ar kaut kādām lielām, spoži zvīņainām zivīm, kuras indiāņi ar šķēpiem bija saķēruši turpat ezerā.

Samerlijs nolikās gulēt krastmalas smiltīs, bet mēs, pārējie, klaiņojām gar ezeru, gribēdami uzzināt par šo neparasto zemi vēl kaut ko vairāk. Divi lāgi uzgājām bedres ar tādu pašu zilo mālu, kādu jau bijām ievērojuši pterodaktilu purvā. Sie senie vulkānu krāteri neizpro­tamu iemeslu pēc izraisīja lordā Džonā bezgalīgu interesi. Celindžera uzmanību turpretim saistīja murdošs, mutuļo­jošs geizers, no kura izšļāktajiem dubļiem, burbuļus mezdama, plūda kāda mums nezināma gāze. Profesors iebāza dubļos dobu niedres stiebru un sajūsmā iekliedzās kā skolas zēns, kad stobra brīvajā galā aizdegts sērkociņš izraisīja skaļu sprādzienu un zilganu liesmu. Vēl līk­smāks Celindžers kļuva, kad, piepildījis ar gāzi niedres galā uzmauktu ādas maisiņu, viņš to palaida gaisā kā balonu.

— Viegli uzliesmojoša gāze, turklāt stipri vieglāka par gaisu. Droši ņemos apgalvot, ka tā satur krietnu daudzumu brīva ūdeņraža. Redziet, jaunais draugs, Džor- dža Edvarda Celindžera atjauta joprojām nebūt nav izsmelta. Gan es jums vēl parādīšu, kā dižens prāts spēj pakļaut dabu savā kalpībā.— Un lepns pats par kādu savu slepenu nodomu viņš tieši vai piepūtās, taču nebilda vairs ne vārda.

Nekas visā ezera piekrastē man nelikās tik brīnumains kā milzīgais ūdens klajš. Kopā ar indiāņiem sanācām krietns bars, tā ka mūsu saceltais troksnis bija aizbiedējis visu dzīvo radību, un dziļo dabas klusumu iztraucēja vienīgi pāris pterodaktilu, kas lidinājās augstu debesīs, nolūkodami vakariņām kādu sprāgoņu. Turpretim rožai­nas blāzmas apmirdzētajos ezera ūdeņos no klusuma un miera nebija ne vēsts. Tie murdēja vien no neredzētām būtnēm. Sudrabotas šļakatas šķiezdams, lāgu lāgiem gaisā pazibēja kāds šīferpelēks ķermenis vai robota muguras spura un tad atkal nozuda ezera dzīlē. Pa smilšu sēkļiem, cik tālu vien skatiens sniedza, kūņojās dažneda­žādi dīvaini rāpuļi — milzu bruņurupuči, lempīgas ķirza­kas, bet kaut kāds pavisam ērmots radījums — liels, plakans, eļļaini spīdīgs kā melns ādas maiss — pulsēdams un zvalstīdamies lēnītēm ieļēpoja ezerā. Reizumis virs ūdens parādījās tādas kā čūsku galvas, iznirdamas tik strauji, ka garos, graciozi izliektos gulbja kaklus, kas līgani šūpojās, iekļāva putu vērpetes un aizmugurē palika ķīļūdens aste. Līdzko viens no šiem radījumiem kādu pāris simtu jardu attālumā no mums izļodzījās uz sēkļa un mēs ieraudzījām, ka vienīgi kakls tam ir garš un slaiks, bet rumpis resns kā muca un milzīgās ķepas peldspurainas, Celindžers un Samerlijs, tikko mūs panā­kuši, vienā balsī izkliedza savu apbrīnu un sajūsmu.

— Pleziozaurs! Saldūdens pleziozaurs!— sauca Samer­lijs.— Un es šai skatā varu noraudzīties pats savām acīm! Tāda laime, dārgais Celindžer, nav bijusi lemta vēl nevienam zoologam visā pasaulē.

Tikai nakts tumsā, kad visapkārt jau sarkani kvēloja mūsu sabiedroto indiāņu ugunskuri, abus zinātnes vīrus ar mokām izdevās aizdabūt projām no pirmatnējā ezera brīnumiem. Bet, arī krastā gulēdami, mēs šad un tad sadzirdējām, kā sprauslādami pa ezeru plunčājas milzī­gie ūdens dzīvnieki.

Mazā gaismiņā visa mūsu nometne bija kājās, un jau pēc stundas mēs devāmies savā neaizmirstamajā ekspedī­cijā. Cik reižu biju ilgojies piedzīvot bridi, kad varēšu kļūt par kara korespondentu! Taču pat vispārdrošākajos sapņos nebūtu spējis iztēloties kaut ko līdzīgu tam karagājienam, ko liktenis bija lēmis man aprakstīt! Tā­tad sāku savu pirmo ziņojumu no kaujas lauka.

Mūsu rindas pa nakti tika papildinātas ar jauniem iezemiešu spēkiem, kurus pieaicināja no alām, un ceļā mēs devāmies jau vismaz četri vai pieci simti vīru. Pa priekšu tika izsūtīta izlūku grupa, un tiem aiz muguras ciešā kolonnā pa krūmiem apaugušo nogāzi virzījās pārējie spēki. Kad sasniedzām mežmalu, šķēpneši un loka šāvēji izvietojās garā izklaidu rindā. Rokstons un Samer­lijs ieņēma pozīcijas labajā flangā, bet mēs ar Celindžeru palikām kreisajā. Apbruņojušies ar šautenēm, ko varēja uzskatīt par pēdējo vārdu Sentdžeimsa ielas meistaru ieroču darināšanas mākā, mēs vedām kaujā īstu akmens laikmeta mežoņu pūli.

Ienaidnieku nevajadzēja ilgi gaidīt. Mežmalā atska­nēja skaļas, griezīgas klaigas, un bars rungām un akme­ņiem bruņotu pērtiķcilvēku pēkšņi izvēlās no džungļiem un metās virsū indiāņiem pašā ķēdes centrā. Tas bija drosmīgs, bet arī bezjēdzīgs solis, jo lielie, līkkājainie lempji kustējās ļoti gausi, bet to pretinieki bija veikli kā kaķi. Šausmas sagrāba, noraugoties, kā saniknotie pēr­tiķi ar putām uz lūpām, zvērojošām acīm veltīgi pūlējās sagrābt kustīgos indiāņus, kas citu pēc citas raidīja tiem virsū bultas. Man garām, sāpēs mežonīgi aurodams, aizbrāzās kāds miesās varens pērtiķcilvēks, kam krūtīs bija sadūries vismaz savs desmits bultu. Aiz žēlsirdības ielaidu tam lodi pauri, un briesmonis kā bluķis nogāzās alveju pudurī. Taču vairāk neviens šāviens neatskanēja, jo cīniņš risinājās pašā uzbrukuma līnijas centrā, un indiāņi it labi tika galā arī bez mūsu palīdzības. Šaubos, vai no visiem pērtiķiem, kas bija izskrējuši klajumā, kaut vienam izdevās sasniegt koku aizsegu.

Daudz ļaunāk mums klājās, kad atgriezāmies mežā. Kādu stundu vai pat ilgāk risinājās nikns cīniņš, un brīžiem jau šķita, ka mūsu spēki ir galā. Izlēkuši 710 biezokņa, pērtiķcilvēki ar varenajām milnām metās virsū indiāņiem, lāgiem vienā rāvienā noguldīdami pat trīs četrus vīrus, iekams tie paguva laist darbā šķēpus. Bries­mīgajām milnām nekas nespēja turēties pretim. Ar vienu šādu triecienu Samerlija šautene tika sašķaidīta drisku driskās, un nākamais būtu sadragājis viņa galvaskausu, taču kāds indiānis paguva iegrūst briesmonim šķēpu ribās. Daudzi pērtiķcilvēki, uzrāpušies kokos, apmētāja mūs ar akmeņiem un zaru stumbeņiem un cits pēc cita smagā lēcienā uzklupa mūsu rindām, izmisīgi cīnīdamies līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Vienu brīdi mūsu sabiedrotie gandrīz jau tika sakauti, un, ja mēs nemestos palīgā ar iznīcinošām šauteņu zalvēm, viņi droši vien būtu devuši kājām ziņu. Taču vecais virsaitis pāris pavēlošiem vārdiem sapulcēja savu karaspēku atkal vien­kopus un metās tik pārdrošā triecienā, ka šoreiz pērtiķcil­vēki laida ļekas vaļā. Samerlijs bija palicis bez ieroča, toties es tikai lādēju un šāvu vienā laidā, un arī no otra flanga bez mitas atskanēja mūsu biedru raidītie šāvieni. Bet tad ienaidniekus pēkšņi sagrāba panika, un līdz ar to sākās viņu sakāve. Kaukdami un gaudodami milzīgie radījumi pajuka uz visām pusēm, bet mūsu sabiedrotie mežonīgiem sajūsmas saucieniem metās tiem pa krūmāju pakaļ. No paaudzes paaudzē lolotam naidam, ļaunumam un cietsirdībai, pāridarījumiem un vajāšanām, kas ik uz soļa sastopamas šās zemes iedzīvotāju vēstures gaitā, tajā dienā bija lemts izbeigties. Beidzot cilvēks kļuva par pavēlnieku, bet cilvēkzvērs uz mūžīgiem laikiem ieņēma to vietu, kas viņam lemta kā pakļautajam. Lai cik ātri arī skriedami, sakautie pērtiķcilvēki nespēja izbēgt veikla­jiem indiāņiem, un no visām pusēm meža biezoknī atska­nēja līksmi gaviļu saucieni, strinkšķēja uzvarētāju loki un, dobji brīkšķēdami, no slēpņiem zemē gāzās pērtiķu ķermeņi.

Es joņoju visiem nopakaļ un pēkšņi sadūros ar lordu Džonu un Celindžeru, kuri skrēja mums pretim.

— Nu tas ir padarīts,— sacīja lords Džons.— Tīrīšanas darbus, manuprāt, droši var atstāt indiāņu ziņā. Jo mazāk mēs no visa tā redzēsim, jo labāk mums nāks miegs.

Celindžera acis zvēroja gluži slepkavīgā zvīļā.

— Mums uzsmaidīja lielā laime,— viņš sauca, soļodams šurpu turpu lepni kā cīņas gailis,— piedalīties izšķirošā kaujā — vienā no tām vēsturiskajām kaujām, kas spēj izšķirt turpmāko pasaules likteni. Sakiet, mani draugi,— kāda nozīme ir vienas tautas uzvarai pār otru? Tai nav nekādas nozīmes, jo tā neko negroza vēstures gaitā. Turpretim tie niknie cīniņi, kad jaunā laikmeta rītausmā alu cilvēki pievārēja tīģerus vai kad ziloņi pirmoreiz apjauta, ka tiem radies pavēlnieks,— tie bija īsti iekarojumi, īstas uzvaras, kam ir paliekama nozīme. Un arī mums liktenis bija lēmis savām acīm skatīt šādu cīniņu un pat tanī piedalīties. Kopš šā brīža plakankalne uz mūžīgiem laikiem pieder cilvēkam.

Bezgala stipra gan acīmredzot bija ticība mērķa cilde­numam, ka tā spēja attaisnot tik satriecošus līdzekļus! Soļodami cauri mežam, visapkārt redzējām zemē guļam šķēpiem vai bultām caurdurtus pērtiķcilvēku līķus. Viet­vietām nežēlīgi sašķaidīti indiāņu ķermeņi liecināja, ka te izmisīgā cīņā kāds pērtiķis dārgi atdevis savu dzīvību. Kaut kur priekšā nerimdami skanēja kliedzieni un gau­das, norādīdami vajāšanas virzienu. Pērtiķcilvēki bija aizdzīti līdz savai pilsētai, tur vēlreiz mēģinājuši sākt uzbrukumu, taču atkal tikuši sakauti, un mēs ieradāmies tieši laikā, lai redzētu šaušalīgo cīņas noslēguma ainu. Kādi astoņdesmit vai varbūt pat simt vīriešu dzimuma pērtiķcilvēki, kas bija palikuši dzīvajos, tika izdzīti nelielajā klajumiņā, kur pirms divām dienām mēs pavei­cām varoņdarbu. Kad pienācām pie šā klajumiņa, in­diāņu šķēpmeši gūstekņu pulciņu patlaban ielenca pus­lokā, un pēc īsa brīža viss jau bija beidzies. Trīsdesmit četrdesmit pērtiķu palika turpat guļam. Pārējie, lai kā ķērca un turējās pretim, tika pārgrūsti pār bezdibeņa malu un, tāpat kā viņu kādreizējie upuri, ar skaļu blīkšķi nogāzās aizā, uzdurdamies uz asajām bambusniedrēm, kas auga sešsimt pēdu dziļumā.

Notika tā, kā bija paredzējis Celindžers,— kopš šā brīža cilvēks uz visiem laikiem kļuva par Meipla Vaita Zemes pavēlnieku. Visi pērtiķcilvēku tēviņi tika iznīci­nāti, mātītes un mazuļi aizdzīti verdzībā, pērtiķu pilsēta nopostīta — asiņainais cīniņš bija izbeidzis gadu simte­ņiem ilgušo sacensību.

Arī mums šī uzvara nāca kā glābiņš. Mēs atkal varējām atgriezties savā vecajā nometnē un tikt pie pārtikas un munīcijas krājumiem. Tāpat varējām atkal sazināties ar uzticamo Sambo, kurš šausmās bija sastin­dzis, iztālēm noraudzīdamies, kā pērtiķcilvēki veselā lavīnā cits pēc cita nogāžas bezdibenī.

— Iet prom, misteri, iet prom!— viņš brēca, acis bailēs izvalbījis.— Citādi velis jūs paraut, nudien.

— Rau, tā ir veselā saprāta balss!— pārliecināts noteica Samerlijs.— Piedzīvojumu mums bijis tiku tikām, turklāt tie nepiedien ne mūsu raksturam, ne stāvoklim sabiedrībā. Turiet doto vārdu, Celindžer! Kopš šā brīža jūs visu savu enerģiju veltīsiet vienai problēmai — kā mums tikt projām no šās briesmīgās zemes un atgriezties civilizētajā pasaulē.