Zudusī pasaule

VIII nodaļa UZ JAUNAS PASAULES SLIEKSŅA

Mājās palikušie draugi nu var priecāties līdz ar mums, jo esam nonākuši pie sava mērķa un pierādījuši vismaz tik daudz, ka profesora Celindžera apgalvojumus iespē­jams pārbaudīt. Plakankalnē gan, jāatzīstas, vēl neesam uzkāpuši, taču tā jau paveras mūsu skatienam, un pat profesora Samerlija garastāvoklis ir mazliet uzlabojies. Viņš, protams, gan ne brīdi nepieļauj domu, ka sāncensim varētu būt taisnība, bet mūžīgie iebildumi ir mitējušies, un profesors lielākoties piesardzīgi klusē.

Taču nule man ir laiks atgriezties pie sava stāsta tai vietā, kur to pārtraucu. Esam spiesti sūtīt atpakaļ vienu no indiāņiem, kas savainojis roku, un es uzticu viņam nogādāt šo vēstuli tālāk, lai gan šaubos, vai tā kādreiz nonāks īstajās rokās.

Pēdējo reizi es rakstīju, kad mēs gatavojāmies atstāt indiāņu ciematu, kurp mūs bija aizvedusi «Esmeralda». Šoreiz man stāstījums jāsāk ar nepatīkamu vēsti, jo tai vakarā mums iznāca pirmā nopietnā personiskā sarauša­nās (mūžīgos profesoru ķīviņus es vispār nepieminu), kas tik tikko nebeidzās traģiski. Esmu jums jau stāstījis par mūsu jaukteni Gomesu, kas runā angliski,— viņš ir krietns strādnieks, nevairās ne no kāda darba, toties viņam piemīt liels netikums — ziņkārība, kas gan ir visai parasta jaukteņu īpašība. Pēdējā vakarā Gomess acīm­redzot bija paslēpies netālu no būdas, kurā mēs apsprie­dām savus plānus, bet milzenis Sambo, uzticīgs kā suns un, tāpat kā visa viņa rase, ne acu galā neieredzēdams jaukteņus, sagrāba to un atvilka pie mums. Gomess izrāva nazi un droši vien būtu sadūris Sambo, taču nēģeris bija pietiekami spēcīgs, lai ar vienu roku atbru­ņotu uzbrucēju. Beigās abus krietni nostrostējām, likām, lai paspiež viens otram roku, tā ka atliek vienīgi cerēt, ka ar to arī šis starpgadījums beigsies. Toties abu augsti mācīto vīru naids aizvien vēl nepierimst. Celindžers, nenoliedzami, izturas nepārspējami izaicinoši, un Samer­lijs pat nedomā pievaldīt savu aso mēli, tādējādi aizvien vairāk pasliktinādams attiecības. Vakar Celindžers sacīja, ka viņam netīkot staigāt pa Temzas krastmalu un noraudzīties upē, jo esot skumji skatīt sava mūža galapie- turu. Profesors, protams, ir pārliecināts, ka viņa atdusas vieta būs Vestminsteras abatijā. Samerlijs savukārt, nīgri smīnēdams, piemetināja, ka Milbenkas cietums, cik viņš zinot, sen jau esot nojaukts. Celindžers ir pārāk augstās domās par sevi, lai apvainotos par šādiem sīku­miem. Viņš tikai nosmīnēja bārdā un, kā ar mazu bērnu runādams, līdzcietīgi noteica: «Kā tad, kā tad!» Abi profesori patiešām ir kā bērni: viens izģindis un kašķīgs, otrs — miesās varens un valdonīgs,— un tomēr abu prāts izvirzījis tos pašās pirmajās zinātnieku rindās. Prāts, raksturs, dvēsele — tikai ar gadiem cilvēks pamazām sāk saprast, cik bieži tie neatbilst cits citam.

Par šīs nozīmīgās ekspedīcijas sākumu īstenībā var uzskatīt nākamo dienu. Izrādījās, ka visa mūsu mantība it viegli ir izvietojama abās laivās, un mēs sadalījāmies divās grupās, katrā pa seši cilvēki, turklāt, piesardzīgi būdami, profesorus vispārīgā miera labad iesēdinājām katru savā laivā. Es braucu kopā ar Celindžeru, kurš bija jūsmīgā noskaņojumā un ar katru vaibstu klusā svēt­laimē izstaroja labvēlību. Taču biju jau pieredzējis arī mazliet citādu viņa garastāvokli, tāpēc nemaz nebrīnītos, ja pēkšņi no skaidrām debesīm nograndētu pērkons. Profesora klātbūtnē cilvēks nekad nevar justies mierīgs, tāpat kā viņa sabiedrībā nemūžam nav arī garlaicīgi, jo ik brīdi sirds nodreb bažās — kādā virzienā pavērsīsies viņa nevaldāmais temperaments.

Divas dienas mēs braucām pa krietni lielu upi — pāris simtu jardu platumā —, tās ūdens gan bija tumšs, bet tik caurspīdīgs, ka varēja saskatīt dibenu. Puse Amazones pieteku ir šādas dzidras un tumšas, bet pārējās veļ bālgani duļķainus ūdeņus — atkarībā no augsnes, kurai tās plūst cauri. Tumšie ūdeņi nāk no augu trūdvielām bagātas zemes, duļķainie — no mālainas augsnes. Divi lāgi ceļā gadījās krāces, un abas reizes veselu pusjūdzi laivas vajadzēja vilkt pa sauszemi. Abpus upes aug mūžamežs, kuram cauri var izkļūt vieglāk nekā ataugām, tā ka laivu stiepšana mūs nemaz tik ļoti nenomocīja. Nekad es nespēšu aizmirst šā meža noslēpumaino svinī­gumu! Dzimis un audzis pilsētā, es pat iztēlē nebiju skatījis tādus milzu kokus: kā krāšņas kolonnas tie slēja varenos stumbrus pret debesīm, kaut kur acīm tik tikko sasniedzamā augstumā savīdami zarus zaļā gotisku vel­vju jumolā, kuram cauri izspraukties spēja vienīgi rets, zeltains saules stars, iemezdams svinīgajā tumsas val­stībā žilbinošas gaismas atspulgu. Biezā, mīkstā trūdošu augu sega apslāpēja mūsu soļu troksni, un sirdī ielija klusa svētlaime, kā staigājot pa Vestminsteras abatijas krēslainajām ejām, tā ka pat profesora Celindžera dārdo­šais bass mazpamazām pārgāja čukstos. Iedams viens, es nemūžam neuzzinātu, kā sauc šos milzu kokus, bet mūsu zinātnieki citu pēc cita rādīja mums gan ciedrus, gan kapoku, gan mamutkokus — visu to bezgalīgo daudzvei­dību, kas Dienvidameriku padarījusi par galveno cilvēces apgādātāju ar augu valsts sniegtajām dabas balvām, jo ar dzīvnieku pasauli šis kontinents nekādi nespēj lepoties. Uz tumšajiem stumbriem kvēloja košas orhidejas un brīnumainās krāsās mirgojoši ķērpji, bet tur, kur nejauši ieklīdis saules stars apspīdēja zeltaino alamandu, ugunīgi sarkanos taksonijas ziedu ķekarus vai tumšzilās ipomejas, šķita, ka esam iekļuvuši pasaku valstībā. Sai nepārskatā­majā biezoknī it viss dzīvais tiecas izrauties no tumsas ķetnām pretim gaismai. Pat vissīkākais augs, vīdamies ap saviem spēcīgākajiem un lielākajiem brāļiem, cenšas izspraukties līdz zaļajam jumolam. Tīteņi aug krāšņi un milzīgi, un pat tie augi, kuri nekur citur pasaulē nav redzēti vijamies, šeit spiesti apgūt šo māku, lai izķepuro­tos no drūmās tumsības, un nekāds retums te nav visparastākā nātre, jasmīns un pat dažu sugu palmas, kas apvijušas ciedru stumbrus, tiekdamās augšup pretim to lapotnei. Virzīdamies uz priekšu, zem majestātiskajām velvēm nemanījām ne mazāko dzīvības zīmju, toties augstu virs mūsu galvām nemitējās rosība — tur čūskas un pērtiķi, putni un sliņķi veseliem bariem gozējās saulē un izbrīnā noraudzījās sīkajos, tumšajos cilvēku stāvos, kuri kaut kur tālu lejā lauzās cauri tumšajam biezoknim. Rītausmā un ap saulrietu spalgi sasaucās pērtiķi brēķi un pundurpapagailīši pieskandināja gaisu griezīgiem kliedzieniem, toties karstajās dienas stundās kā tāla bangu dunoņa bija dzirdama vienīgi kukaiņu uzmācīgā sīkšana un svinīgajā tumsā starp milzu koku stumbriem valdīja netraucēts klusums. Tikai reiz koku ēnā pazibēja neveikls, līkkājains radījums — tāds kā lācis vai skudru­lācis. Tas arī bija vienīgais zvērs, ko es savām acīm redzēju šai Amazones mežā.

Taču daža laba pazīme liecināja, ka noslēpumainajā biezoknī kaut kur netālu mīt arī cilvēki. Trešajā dienā mēs pēkšņi izdzirdējām dīvainus, dobjus dārdus — tie ritmiski un svinīgi skanēja visu rītu, te pieņemdamies spēkā, te atkal pieklusdami. Kad pirmo reizi saklausījām šo troksni, laivas atradās dažu jardu attālumā viena no otras, un mūsu indiāņi pēkšņi sastinga, palikdami stā­vam kā bronzas statujas, un viņu sejā atspoguļojās šausmas.

— Kas tas varētu būt?— es iejautājos.

— Bungas,— bezrūpīgi atbildēja lords Džons, — kara- bungas. Esmu tās jau dzirdējis.

— Jā, ser, karabungas gan,— sacīja jauktenis Go­mess.— Tas nav uz labu, indiāņi nāk pa pēdām un grib mūs nogalināt.

— Kā viņi mūs pamanījuši?— es jautāju, ielūkodamies tumšajā, nekustīgajā biezoknī.

Jauktenis paraustīja platos plecus.

— Indiāņi visu zina. Viņi vienmēr panāk savu. Un tagad seko mums. Ar bungām viņi sasaucas. Viņi grib mūs nogalināt.

Tai pašā pēcpusdienā — manā kabatas grāmatiņā atzī­mēts, ka tā bijusi otrdiena, astoņpadsmitais au­gusts,— savas sešas septiņas bungas jau dārdēja no visām pusēm. Brīžiem tās tika rībinātas ātrāk, brīžiem lēnāk, lāgiem varēja saklausīt it kā jautājumu un at­bildi — kaut kur austrumos atskanēja spalgi, saraustīti tarkšķi, un pēc mirkļa no ziemeļiem atsaucās dobja dunoņa. Sis troksnis neciešami krita uz nerviem, tanī skanēja draudi, it kā bez gala kāds atkārtotu jaukteņa teiktos vārdus: «Jūs nogalināt. Jūs nogalināt.» Klusajā mežā nemanīja ne mazākās kustības. Tumšajā zaļumā valdīja dabas miers un klusums, bet aiz tā nenorimdama skanēja mūsu brāļu nestā vēsts. «Jūs nogalināt,» dārdēja austrumos. «Jūs nogalināt,» atbildēja ziemeļos.

Bungas rībēja un sačukstējās augu dienu, un to paustie draudi atspoguļojās mūsu krāsaino ceļabiedru sejā. Pat norūdītais, plātīgais jauktenis šķita pārbijies. Bet es šai dienā par visām reizēm pārliecinājos, ka Samerlijam un Celindžeram piemīt vislielākā drošsirdība — īstu zināt­nieku drošsirdība. Tas pats vīrišķības gars deva spēku Darvinam izturēt līdz galam pie Argentīnas gaučo un Volesam — pie Malajas galvaskausu medniekiem. Tāda nu reiz ir žēlsirdīgās dabas dāvana, ka cilvēka prāts nespēj vienlaikus nodoties divām lietām un, ja to pārņē­musi zinātniska interese, personiskiem apsvērumiem vairs nepaliek vietas. Lai arī visu dienu neatlaidīgi skanēja noslēpumaini draudīgā bungu rīboņa, abi mūsu profesori nenoguruši vēroja katru putnu, katru piekras­tes krūmu, reizi pa reizei nikni izķīvēdamies, un ikvienam dobjajam Celindžera rēcienam sekoja Samerlija ņirdzīgās piezīmes, taču ne ar vārdu netika pieminētas ne tuvojošās briesmas, ne indiāņu bungu dārdi, it kā viņi abi sēdētu Karaliskās biedrības kluba smēķētāju istabā Sent- džeimsa ielā. Tikai vienu reizi viņi atļāvās pieminēt indiāņus.

— Miranhas vai amajuakas cilts cilvēkēdāji,— teica Celindžers, ar īkšķi norādīdams uz mežu, no kurienes atskanēja rīboņa.

— Bez šaubām, ser,— atbildēja Samerlijs.— Kā visas šejienes ciltis, arī šī runā polisintētiskā valodā un pieder pie mongoloīdā tipa.

— Polisintētiskā valoda, tur jums taisnība,— iecietīgi piekrita Celindžers.— Es gan nezinu, vai šai kontinentā citādas valodas vispār sastopamas, jo esmu tās pierakstī­jis pāri par simtu. Bet par mongoļu rases teoriju es gan stipri šaubos.

— Manuprāt, pietiek ar niecīgākajām salīdzināmās anatomijas zināšanām, lai šo teoriju atzītu par pilnīgi pareizu,— nikni noteica Samerlijs.

Celindžers kareivīgi izslēja zodu, tā ka redzama palika vairs tikai bārda un cepures mala.

— Bez šaubām, ser, niecīgas zināšanas patiesi var novest pie šāda sprieduma. Turpretim pamatīgas zināša­nas liek izdarīt gluži citādus secinājumus.

Un abi profesori izaicinoši paraudzījās viens otrā, bet no visām pusēm skanēja draudīgie čuksti: «Jūs nogali­nāt .. . jūs nogalināt.»

Tovakar mēs ievilkām laivas upes vidū, enkuru vietā pielikām smagus akmeņus un sākām gatavoties varbūtē­jam uzbrukumam. Taču nekas nenotika, un līdz ar gaismu mēs devāmies atkal ceļā, bet bungu dārdi, pama­zām norimdami, palika aizmugurē. Apmēram pulksten trijos pēcpusdienā sasniedzām ļoti stāvas krāces, kas aizstiepās vairāk nekā jūdzi garumā,— šī esot tā pati vieta, kur profesoru Celindžeru pirmajā braucienā piemeklējusi nelaime. Atzīšos, ka šīs krāces mani krietni uzmundrināja, jo tas bija pirmais cik necik drošais fakts, kas apstiprināja profesora vārdu patiesīgumu. Indiāņi iznesa cauri biezajam briksnājam vispirms laivas, pēc tam visu mūsu mantību, bet mēs četri baltie, paņēmuši plecā šautenes, gājām gar meža malu, nodrošinādami viņus pret iespējamām briesmām. Pievakarē, laimīgi tikuši krācēm pāri, nobraucām vēl kādas desmit jūdzes pa upi uz augšu un noenkurojāmies uz naktsguļu. Sai vietā, pēc maniem aprēķiniem, bijām pa pieteku veikuši vismaz savas simt jūdzes, atstādami Amazoni tālu aizmu­gurē.

Agri nākamajā rītā mēs pametām ari šo pieteku. Profesors Celindžers jau kopš ausmas nemierīgs pētīja abus upes krastus. Pēkšņi viņš priecīgi iekliedzās un norādīja uz kādu vientuļu koku, kas dīvaini līks bija noslīdzis pār upi.

— Kas tas tāds, pēc jūsu domām?— viņš jautāja.

— Vaska palma, protams,— atbildēja Samerlijs.

— Pilnīgi pareizi. So pašu vaska palmu es toreiz izvēlējos par orientieri. Skatienam apslēptā atteka atro­das upes viņā krastā apmēram pusjūdzi uz priekšu. Biezoknī nav ne vismazākās spraugas. Un tas ir neizskaid­rojams noslēpums. Vai redzat, kur izbeidzas tumšzaļā krūmu audze un sākas gaišais niedrājs,— tur starp liela­jiem kokiem arī ir mani slepenie vārti, kas ved pretim nezināmajam. Dosimies tikai uz priekšu, un jūs visu ieraudzīsiet paši.

Sī vieta patiešām bija brīnumaina. Sasnieguši gaišzaļo joslu, mēs kādus pāris jardus stūmām laivas ar kārtīm cauri niedrājam, līdz beidzot iekļuvām rāmā, seklā upītē ar tik dzidru ūdeni, ka skaidri varēja saskatīt tās smilšaino dibenu. Upes platums nepārsniedza divdesmit jardus, un abi tās krasti bija apauguši krāšņiem zaļu­miem. Ja nepamanītu, ka krūmāju šai vietā nomaina niedru audze, nevienam pat prātā neienāktu te meklēt upi, kas tālāk pavēra skatienam īstu pasaku valstību.

Tik tiešām tā bija pasaku valstība — neko brīnumai­nāku nespētu uzburt pat visbagātākā iztēle! Biezā la­potne savijās mums virs galvas krāšņā jumolā, un cauri šim dzīvajam tunelim zeltainā puskrēslā plūda skaistā, dzidri zaļā upe, bet savādā zaru režģa pieklusinātā gaismas mirga padarīja to vēl daiļāku. Skaidra kā kristāls, nekustīga kā stikla strēle, zaļgana kā leduskalna šķautne upe aizstīdza tālumā zem lapotnes velvēm, un ikviens mūsu airu vēziens savirmoja tās zaigo ūdens spoguli neskaitāmos ņirbu vilnīšos. Tāds ceļš nudien varēja aizvest brīnumu valstībā! Indiāņi vairs nelika sevi manīt, toties arvien biežāk parādījās dažādi dzīvnieki, un šo radījumu rāmums liecināja, ka tie nezina, kas ir mednieks. Mazi, samtaini, melnpūkaini pērtiķēni mir­dzoši baltiem zobiem un spožam, viltīgām ačelēm sagai­dīja mūs, skaļi buldurēdami. Ar dobju, smagu plunkšķi no krasta upē dažkārt iemetās kāds kaimans. Reiz nikns, neveikls tapirs, no krūmu pudura brīdi noraudzījies pēkšņajos miera traucētājos, aizļēpoja atpakaļ biezoknī, bet gabaliņu tālāk briksnājā pavīdēja milzīgas pumas brūngani dzeltenais, lunkanais ķermenis, un zvēra zaļa­jās, niknajās acīs iezalgojās naids pret mums. Bezgala daudzveidīga te bija spārnainu pasaule, īpaši bridēj- putni,— krastā ik uz siekstas bariem vien pulcējās stārķi, gārņi un ibisi — gan zili, gan balti, gan koši sarkani, bet kristāldzidrajā ūdenī ņirbēt ņirbēja dažnedažādas zivis.

Trīs dienas mēs virzījāmies uz priekšu pa šo dūmakaini zaļganas gaismas pielieto tuneli. Tālē raugoties, reizēm tik tikko varēja pateikt, kur beidzas zaļais ūdens un kur sākas zaļās lapotnes velves. Sās neparastās upes dziļo klusumu cilvēks vēl nebija iztraucējis.

— Nav neviena indiāņa. Viņi briesmīgi baidās no Kurupuri,— sacīja Gomess.

— Kurupuri ir meža gars,— paskaidroja lords Džons.— Sai vārdā tiek saukts viss, kam vien ir kāds sakars ar nelabo. Nabadziņi tic, ka te mitinās kaut kas baismīgs, tāpēc uz šo pusi ne acis nerāda.

Trešajā dienā skaidri sapratām, ka ar laivām ilgi uz priekšu netiksim, jo upe kļuva arvien seklāka un seklāka. Ik brīdi uzdūrāmies kādam sēklim. Beidzot ievilkām laivas krūmājā un nakti pārlaidām turpat upes krastā. No rīta abi ar lordu Džonu nostaigājām kādas divas jūdzes pa mežu līdztekus krastam; tā kā upe kļuva vēl seklāka, mēs atgriezušies apstiprinājām profesora Celin­džera minējumu, ka esam sasnieguši to vietu, no kurienes braukt pa upi vairs nav iespējams. Tāpēc uzvilkām laivas vēl augstāk krastā, noslēpām brikšņos un iecirtām zīmi kādā kokā, lai pēcāk varētu šo vietu atrast. Tad sadalī­jām nesamo — šautenes, munīciju, pārtiku, teltis, segas un visu pārējo — un, uzmetuši saiņus plecos, sākām vissmagāko sava ceļojuma posmu.

Pirmos šā posma soļus diemžēl atkal iezīmēja mūsu ērcīgo profesoru kārtējais ķīviņš. Piebiedrojies ekspedīci­jai, Celindžers jau tūdaļ uzmetās mums par rīkotāju, bet Samerlijam tas gaužām nepatika. Un, kad nu profesors savam kolēģim klaji sāka pavēlēt (proti, lika nest ane- roīdu barometru), vadzis beidzot bija pilns.

— Atļaujiet vaicāt, ser,— sacija Samerlijs, un viņa miers nekā laba nevēstīja,— kas jums devis tiesības mūs izrīkot?

Celindžers, nikni zibsnīdams acis, sabozās.

— Rīkojumus, profesor Samerlij, es dodu, būdams šās ekspedīcijas vadītājs.

— Uzskatu par savu pienākumu jums paziņot, ser, ka es jūs par ekspedīcijas vadītāju neatzīstu.

— Ko jūs sakāt!— Izsmiedams kolēģi, Celindžers vi­ņam neveikli paklanījās.— Varbūt jums labpatiktu norā­dīt, kāda tad ir mana vieta šai grupā?

— Lūdzu, ser. Jūs esat cilvēks, kura vārdu patiesīgums ir ticis apšaubīts, un šī komisija ir ieradusies šeit, lai to visu pārbaudītu. Jūs, ser, atrodaties savu soģu vidū.

— Vai, manu dienirt!— iesaucās Celindžers, apsēzda­mies uz laivas malas.— Tādā gadījumā jūs, protams, tālāk varat doties vieni paši, un es iešu savu ceļu. Ja jau neesmu ekspedīcijas vadītājs, neviens nevar prasīt, lai es ietu jums pa priekšu.

Paldies dievam, ka mūsu vidū bija divi saprātīgi cilvēki — lords Džons Rokstons un es —, citādi augsti mācīto profesoru kašķīgums un neprāts vēl spiestu at­griezties Londonā tukšām rokām. Kādi pierādījumi, lūg­šanās un izskaidrojumi bija vajadzīgi, līdz mums izdevās viņus nomierināt! Beidzot Samerlijs, nicīgi smīnēdams un pīpi pakšķinādams, sāka kustēties uz priekšu un Celindžers rūkdams un kurnēdams slāja viņam nopakaļ. Nesen mēs laimīgā kārtā bijām atklājuši, ka mūsu zinātņu vīri gaužām zemu vērtē Edinburgas profesoru Ilingvortu. Un tas nu turpmāk kļuva par mūsu glābiņu: līdzko radās bīstama situācija, mēs tūdaļ pieminējām skotu zoologa vārdu, un saspīlējums acumirklī atslāba, jo abi profesori nevilcinādamies noslēdza pagaidu savienību un draudzību, nikni mezdamies virsū kopīgajam sāncen­sim.

Iedami rindā cits aiz cita gar krastu, mēs drīz vien pamanījām, ka upe kļūst vēl šaurāka, līdz beidzot kā niecīgs strautiņš tā izzuda čauganu sūnu aizaugušā dumbrā jā, kurā mēs iegrimām līdz ceļgaliem. Te veseliem mākoņiem lidinājās moskīti un dažādu citu mošķu bari, tā ka mēs, laimīgi atkal juzdami cietu zemi zem kājām, apmetām krietnu līkumu pa koku audzi, lai tiktu projām no pretīgā muklāja, kas vēl tālumā skanēja kā ērģeles,— tik skaļa bija kukaiņu dūkšana.

Apvidus, ko, atstājuši laivas, sasniedzām nākamajā dienā, bija jau gluži citāds. Mūsu ceļš nemitīgi gāja pret kalnu, un, jo augstāk nokļuvām, jo retāks kļuva mežs, pamazām zaudēdams tropisko krāšņumu. Milzīgie koki, kas auga Amazones līdzenuma sanesu augsnē, izzuda, un bieza krūmāja vidū parādījās dateļu un kokospalmu puduri. Ieplakās, kur zemē mazliet turējās valgums, glezni līganās lapas pleta Maurīcija palmas. Mēs devā­mies tikai uz priekšu, cieši sekodami kompasam, bet Celindžeram pāris reižu izraisījās domstarpības ar abiem indiāņiem, un tad visa mūsu grupa nolēma, kā sašutis sacīja profesors, «uzticēties pirmatnēju mežoņu maldino­šajiem instinktiem, nevis modernās Eiropas kultūras augstākajam produktam». Cik pareizs tomēr bijis mūsu lēmums, pierādījās jau trešajā dienā, kad Celindžers pats atzinās pamanījis dažu labu pirmā ceļojuma laikā iegau­mētu iezīmi, un kādā vietā mēs pat uzgājām četrus apkvēpušus akmeņus, kas liecināja, ka te reiz bijusi apmetne.

Mēs arvien vēl virzījāmies kalnup, līdz ceļu aizšķērsoja akmeņiem klāta nogāze, un pagāja veselas divas dienas, kamēr tikām tai pāri. Augājs te atkal bija gluži citāds, redzējām vienīgi araukārijas un bezgala daudz brīnu­mainu orhideju, kuru vidū iemācījos atšķirt reti sasto­pamo Nuttonia Vexillaria un pasakaini skaistos rožai­nos un koši sarkanos katlejas un odontoglosuma ziedus. Vietvietām aizās pāri oļiem burzguļoja kalnu strauti papardēm aizaugušiem krastiem, un visērtākās nakts apmetņu vietas bija tieši pie šādiem akmeņu ieskautiem ūdeņiem, kur tā vien mudžēja Anglijas forelei līdzīgas zilmugurainas zivtiņas, kas nodrošināja mums gardas vakariņas.

Devītajā dienā pēc laivu atstāšanas, kad, pēc maniem aprēķiniem, bijām veikuši savas simt divdesmit jūdzes, mežs kļuva arvien retāks, koki zemāki, līdz beidzot visapkārt pletās viens vienīgs krūmājs. Krūmus savukārt nomainīja milzīgas mežonīgu bambusu audzes, un cauri to biezoknim mēs varējām izkļūt, vienīgi izcērtot ceļu ar mačetēm un indiāņu cirvjiem. Pagāja vesela gara diena, no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā, iekams pieveicām šo šķērsli, lai gan atelpai atļāvāmies izmantot tikai divas reizes pa vienai stundai. Grūti iedomāties vienmuļāku un apnicīgāku nodarbību, jo pat visskrajākajās vietās ska­tiens nesniedza tālāk par desmit, divpadsmit jardiem, bet pārējā laikā viss, ko redzēju, bija lorda Džona kokvilnas svārki turpat acu priekšā un sprīdi attālā dzeltenā nied­ru siena abās pusēs. Vietvietām biežņā ielauzās kāds saules stars, tik plāns kā naža asmens, bet piecpadsmit pēdu mums virs galvas pret koši zilajām debesīm šūpojās niedru galotnes. Nezinu, kādi dzīvnieki mitinās šādā čūksnī, taču pāris reižu mēs pavisam netālu sadzirdējām smagu soļu dunu. Lords Džons izteica domu, ka tādu troksni varot sacelt vienīgi ļoti liels dzīvnieks. Tumsai iestājoties, beidzot izkļuvām no bambusu džungļiem un, bezgalīgās dienas nomocīti, tūdaļ iekārtojāmies uz nakts­guļu.

Otra diena agri no rīta atkal devāmies ceļa un jo drīz pamanījām, ka apvidus kārtējo reizi kļuvis gluži citāds. Aizmugurē, it kā iezīmēdama upes gultni, skaidri saska­tāma palika bambusu siena. Priekšā pletās klajš, vietvie­tām kokveidīgo paparžu puduriem apaudzis līdzenums, kas, mazpamazām kļūdams arvien stāvāks, beidzot izslē­jās tālumā kā gara, vaļa mugurai līdzīga kalnu grē­da.

Ap pusdienas laiku sasnieguši šo grēdu, mēs viņā pusē ieraudzījām vēl vienu lēzenu ieleju, kas pie apvāršņa atkal pakāpeniski cēlās augšup. Seit, šķērsojot pirmo kalnu kori, mums atgadījās kaut kas tāds, ko laikam gan var uzskatīt par diezgan ievērojamu notikumu.

Profesors Celindžers, kas ar diviem vietējiem indiā­ņiem soļoja grupai pa priekšu, pēkšņi apstājās un satraukts norādīja ar roku pa labi. Palūkojušies turp, mēs apmēram jūdzes attālumā ieraudzījām kaut ko dī­vainu — tādu kā milzīgu, pelēku putnu, kas, spārnus lēnām vēcinādams, pacēlās gaisā un rāmi slīdošām kustī­bām aizlidoja zemu virs zemes, nozuzdams kokveidīgo paparžu pudurī.

— Vai jūs redzējāt?— gavilēdams iesaucās Celin- džērs.— Samerlij, vai jūs to redzējāt?

Viņa kolēģis, acis nenolaizdams, lūkojās turp, kur bija nozudis savādais radījums.

— Un kas tad tas, pēc jūsu domām, lai būtu?— viņš jautāja.

— Kas gan cits kā pterodaktils.

Samerlijam paspruka nicīgi smiekliņi.

— Pteroaplamība!— viņš sacīja.— Pats parastākais stārķis — un vairāk nekas.

Celindžers aiz dusmām zaudēja valodu. Uzsviedis nesamo mugurā, viņš soļoja tālāk. Toties lords Džons, mani panācis, izskatījās vēl daudz nopietnāks nekā parasti. Rokā viņš turēja Ceisa binokli.

— Es paguvu šo eksemplāru apskatīt, pirms tas bija nozudis aiz kokiem,— viņš sacīja.— Neņemos noteikt, kas tas ir par radījumu, taču, riskēdams ar savu sportista godu, varu droši apgalvot, ka tādu putnu vēl savu mūžu neesmu manījis.

Tā nu tas ir. Vai patiešām esam sasnieguši nezināmo zemi, nonākuši pie tās zudušās pasaules sliekšņa, par kuru allaž runā mūsu ekspedīcijas vadītājs? Atstāstu jums visu, kā bija, un tagad jums ir zināms tikpat daudz, cik zinu es. Tas ari ir vienīgais šāds notikums, jo vairāk nekas ievērības cienīgs nav atgadījies.

Un nu, mani cienījamie lasītāji — ja vien kāds vispār šīs piezīmes lasīs —, esmu izvizinājis jūs pa plato upi, izvedis cauri niedrājiem un zaļajam tunelim, kopā esam uzkāpuši palmām apaugušajā nogāzē, izlauzušies cauri bambusu biežņai un pārgājuši pāri līdzenumam, kur paceļas kokveidīgo paparžu puduri.

Beidzot mūsu ceļa mērķis ir tepat acu priekšā. Pārgā­juši pāri otrai kalnu grēdai, mēs ieraudzījām palmām aizaugušo līdzenumu un aiz tā augsto, sarkano klinšu joslu, ko jau biju redzējis mākslinieka zīmējumā. Un arī šobrīd, kamēr es rakstu, tā atrodas tepat priekšā, un nav ne mazāko šaubu, ka šīs ir tās pašas klintis. Vistuvākajā vietā klinšu josla atrodas apmēram septiņas jūdzes no mūsu pašreizējās nometnes, bet tālāk tā met līkumu un izgaist tālē. Celindžers staigā apkārt, uzpūties kā pāvs, bet Samerlijs ir apklusis, lai gan joprojām rādās skep­tiski noskaņots. Vēl viena diena, un dažām labām mūsu šaubām tiks darīts gals. Šobrīd nosūtu šo vēstuli ar Hozē, kurš bambusu biezoknī stipri sadūra roku un prasa, lai mēs viņam atļaujam atgriezties, un varu tikai cerēt, ka tā nonāks adresāta rokās. Rakstīšu atkal, līdzko radīsies izdevība. Vēstulei pievienoju aptuvenu mūsu ceļojuma karti, kura varbūt jums palīdzēs labāk izprast manu stāstījumu.