Zudusī pasaule

XVI nodaļa SVINĪGA GĀJIENĀ! SVINĪGĀ GĀJIENĀ!

Vispirms es vēlētos izteikt pateicību mūsu draugiem Amazones baseinā par lielo laipnību un viesmīlību, kas mums tika veltīta atpakaļceļā. īpaši siltiem vārdiem gribas pieminēt senjoru Penalosu un citas Brazīlijas valdības amatpersonas, kas darīja visu, lai mēs drīzāk varētu atgriezties mājās, tāpat senjoru Pereiru, kurš Parā tālredzīgi bija parūpējies par nepieciešamo apģērbu, tā ka civilizētajā pasaulē mēs jau parādījāmies gluži pieklājīgā izskatā. Tā nelāgi iznāca, ka saviem labdariem mēs par laipnību atmaksājām gandrīz vai ar krāpšanu, taču citas izejas neredzējām, un vēl šobrīd gribu atkārtot, ka ikviens, kas mēģinās izsekot mūsu pēdām, tikai veltīgi zaudēs laiku un naudu. Savos ziņojumos mēs sagrozījām pat visus vietu nosaukumus, un es esmu pilnīgi pārlieci­nāts — lai cik rūpīgi tiktu pētīti mūsu ekspedīcijas mate­riāli, piekļūt Meipla Vaita Zemei tuvāk par tūkstoš kilometriem nevienam neizdosies.

Paši mēs bijām domājuši, ka ekspedīcijas izraisītais satraukums nesniedzas tālāk par tiem Dienvidamerikas apgabaliem, ko mums iznāca šķērsot, tāpēc saviem drau­giem Anglijā varu droši apliecināt, ka ne es, ne mani ceļabiedri pat neapjautām, kādu troksni Eiropā jau sacēlušas pagaidām vēl nenoteiktās baumas par mūsu piedzīvojumiem. «Hibernia» atradās vēl piecsimt jūdzes no Sautemptonas, kad bezdrāts telegrāfs jau nesa vēstis no dažādām avīzēm un aģentūrām, kuras piedāvāja pasakainas summas, lai tikai sniedzam pavisam nelielu pārskatu par ekspedīcijas rezultātiem. Un tad mēs beidzot sapratām, cik dedzīgi par mums interesējas ne tikai zinātnes pasaule, bet arī visplašākā sabiedrība. Taču vienojāmies, ka prese nekādu informāciju nesaņems, iekams nebūsim izpildījuši savu pirmo pienākumu — snie­guši pārskatu Zooloģijas institūtam, kurš mums uzticēja šo ekspedīciju. Lai gan Sautemptona mudžēt mudžēja no reportieriem, mēs kategoriski atteicāmies atbildēt uz jebkādiem jautājumiem, un tāpēc gluži dabiska šķiet milzīgā publikas interese, ko izraisīja septītā novembra vakarā izziņotā sanāksme. Zooloģijas institūta zāle, kur toreiz saņēmām godpilno uzdevumu, tika atzīta par niecīgu, un vienīgi Kvīnzhola Rīdžentstrītā šķita daudzmaz piemērota. Pēcāk gan neviens vairs nešaubījās, ka pat Albertholā, ja vien sanāksmes rīkotāji būtu uzdrošinājušies to noīrēt, tik plašai publikai nebūtu pieticis vietas.

Sanāksme notika nākamajā vakarā pēc mūsu pārbrauk­šanas. Pirmā diena, protams, pagāja, ikvienam no mums kārtojot savas personiskās darīšanas. Par savējām pagai­dām gan vēl negribu stāstīt. Pēc kāda laika varbūt atkal spēšu par visu mierīgi domāt un pat runāt. Sava stāsta sākumā es lasītājiem parādīju, kur meklējami spēki, kas ierosināja manu rīcību. Tāpēc pareizi laikam vien būs, ja tagad pastāstīšu, cik bēdīgi tas viss beidzās. Un tomēr varbūt pienāks diena, kad es nemaz vairs negribēšu, lai būtu noticis citādi. Jo galu galā tikai šiem spēkiem varu pateikties par saviem brīnumainajiem piedzīvojumiem.

Bet tagad pievērsīšos pašam pēdējam, visnozīmīgāka­jam notikumam visā mūsu ekspedīcijas vēsturē. Patlaban lauzīju galvu, kā to vislabāk aprakstīt, kad pēkšņi mans skatiens atdūrās pret mūsu pašu avīzes astotā novembra numuru, kur bija publicēts mana drauga un kolēģa reportiera Makdonas teicamais pārskats par iepriekšējā vakara sanāksmi. Vai gan es varētu izgudrot vēl kaut ko labāku nekā pārrakstīt to, kā stāv, ar visiem virsrak­stiem! Jāatzīst—«Gazette», lepodamās, ka nosūtījusi ekspedīcijai līdzi savu korespondentu, visu aprakstīja sīki jo sīki, taču arī citas lielās dienas avīzes netaupīja vietas sanāksmes izklāstam.

Tātad sniedzu sava drauga Maka ziņojumu.

Jaunā pasaule Plaša sapulce Kvīnzholā Trokšņainas scēnas Ārkārtējs notikums Kas tas tāds bija?

Nemierpilna nakts Rīdžentstrītā (speciālziņojums)

Vakar lielajā Kvīnzholā notika sengaidītā Zooloģijas institūta sanāksme, kas tika sasaukta, lai noklausītos pārskatu par darbu, ko veikusi pērn uz Dienvidameriku nosūtītā komisija, kura pārbaudīja profesora Celindžera apgalvojumus par šajā kontinentā it kā arvien vēl sastopamām aizvēsturiskām dzīvības formām, un jau šobrīd droši var teikt, ka vakardiena ieies zinātnes vēsturē kā īsti svētki, jo ekspedīcijas paziņojumi bija tik negaidīti un sensacionāli, ka neviens no klātesošajiem tos nemūžam nespēs aizmirst. (Ak, mans amatabrāli Mak- dona, kāds šaušalīgs ievadteikums!) Teorētiski ieejas kartes tika izdalītas vienīgi zinātniekiem un to draugiem, taču «draugi» ir gaužām plašs jēdziens, un tāpēc milzīgā zāle jau sen pirms pulksten astoņiem — paredzētā sapul­ces sākuma laika — praktiski bija kā bāztin piebāzta. Tomēr plašās masas, kas gluži bez jebkāda pamata jutās aizvainotas, ka palikušas ārpusē, piecpadsmit minūtes pirms astoņiem triecienā ieņēma zāles durvis, un pamatī­gajā kautiņā vairākus cilvēkus ievainoja — viņu vidū arī inspektoru Skoblu (no N policijas iecirkņa), kuram tika salauzta kāja. Pēc šā stihiskā iebrukuma, kad pūlis piepildīja ne tikai visas ejas, bet patvarīgi ieņēma arī presei paredzētās vietas, ekspedīcijas dalībniekus sagai­dīja vismaz pieci tūkstoši cilvēku. Kad ceļotāji beidzot ieradās, viņi tika uzvesti uz paaugstinājuma, kur jau sēdēja zinātnes dižgari ne vien no mūsu pašu zemes, bet arī no Francijas un Vācijas. Zviedriju pārstāvēja slave­nais Upsalas universitātes zoologs profesors Sergiuss. Četru dienas varoņu parādīšanās izraisīja apsveikumu vētru — visa zāle piecēlās un krietnu brīdi tiem skaļi uzgavilēja. Tomēr uzmanīgs vērotājs starp sajūsmas saucieniem varēja saklausīt arī pa kādai neapmierinātī­bas izpausmei un tādējādi secināt, ka šīs sanāksmes gaitā iespējami dažādi pārsteigumi. Taču tik krasu pavērsienu notikumos gan neviens nebūtu spējis paredzēt. '

Ceļotāju izskatu, šķiet, nav vērts aprakstīt, jo visu četru fotoattēli jau ir parādījušies laikrakstos. Grūtības, kuras viņiem, kā stāsta, bijis jāpārcieš, viņu ārienē tikpat kā nav atstājušas pēdas. Varbūt vienīgi profesora Celindžera bārda ir kļuvusi vēl kuplāka, profesora Samer- lija vaibsti — vēl askētiskāki, lorda Džona stāvs — vēl kalsnāks, un tik tumšu iedegumu arī nemanījām, kad viņi atstāja Anglijas krastus, taču par veselību laikam gan neviens nesūdzas. Mūsu avīzes pārstāvis — pazīstamais sportists, starptautiskās klases regbija spēlētājs E. D. Me­louns izskatās spēcīgs un norūdījies, un no viņa ne visai glītās, toties atklātās sejas visu vakaru nenozuda labsir­dīgs, apmierināts smaids. (Pagaidi, Mak, gan tu vēl mani iepazīsi!) Kad pēc skaļajām ovācijām, ar ko tika sagaidīti ceļotāji, zālē atkal iestājās klusums un visi bija ieņēmuši vietas, sapulces vadītājs Daremas hercogs uzrunāja klāt­esošos. Viņš paziņoja, ka negribot aizkavēt sapulces uzmanību, jo to gaidot daudz interesantāka tikšanās. Tāpat viņš negrasoties arī aizsteigties priekšā komisijas pārstāvja profesora Samerlija runai, tikai to gan gribot pateikt, ka ekspedīcijas darbs, cik zināms, esot vainago­jies izciliem panākumiem. (Aplausi.) Romantikas laik­mets acīmredzot vēl neesot palicis aiz kalniem, un pat visbagātākā rakstnieku iztēle varot rast kopīgu valodu ar zinātniskās patiesības meklētāju jaunākajiem pētīju­miem. Beigās viņš gribot tikai izteikt savu un, protams, arī visas auditorijas lielo prieku par to, ka džentlmeņi no sava grūtā un bīstamā darba atgriezušies sveiki un veseli, jo tas nu esot nenoliedzams fakts, ka eventuālā ekspedīci­jas bojāeja būtu nodarījusi visai zooloģijas zinātnei gandrīz neatsveramus zaudējumus. (Skaļi aplausi; tiem pievienojas arī profesors Celindžers.)

Profesoram Samerlijam uzkāpjot katedrā, zālei pār­šalca jauns sajūsmas vilnis, un arī viņa runas laikā lāgiem atskanēja piekrišanas saucieni. Profesora runu šeit nepublicēsim in extenso, jo mūsu speciālkorespon­denta sniegts sīks pārskats par ekspedīcijas gaitu tiks izdots īpašā avīzes pielikumā. Aprobežosimies ar vispā­rīgu runas atreferējumu. Pāris vārdos pakavējies pie ekspedīcijas rašanās vēstures, apliecinājis cieņu savam draugam un kolēģim profesoram Celindžeram un atvaino­jies par kādreizējo neticību tā apgalvojumiem, kuri pēcāk tikuši pilnīgi pierādīti, profesors Samerlijs pastāstīja par ceļojumu maršrutu, piesardzīgi izvairīdamies sniegt jeb­kādas ziņas, kas varētu precīzāk norādīt plakankalnes atrašanās vietu. Kad profesors īsumā bija aprakstījis ceļa posmu no Amazones līdz klinšu radzei, zāle aizturētu elpu noklausījās viņa stāstu par bezgalīgajām grūtībām, ar ko ekspedīcijas dalībnieki sadūrušies, vairākkārt mēģi­nādami uzkāpt klintī, līdz beidzot viņu neatlaidīgie pūliņi tomēr vainagojušies panākumiem, lai gan bojā gājuši divi uzticami kalpi jaukteņi. (Sādu negaidītu interpretāciju Samerlijs bija izvēlējies, baidīdamies sapulcē skart apšaubāmus jautājumus.)

Iztēlē aizvedis klausītājus līdz kalna virsotnei un atstājis tos sabrukušā tilta viņā pusē tikpat kā uz vientuļas salas, profesors sīki jo sīki aprakstīja gan šīs neparastās zemes šausmas, gan arī jaukumus. Pats par saviem piedzīvojumiem viņš runāja maz, toties vairāk­kārt uzsvēra, cik bagātīgu ieguldījumu zinātnei devusi ekspedīcija, novērodama savdabīgo plakankalnes dzīv­nieku, putnu, kukaiņu un augu valsti. īpaši daudzveidīga esot cietspārņu un zvīņspārņu kārta, tā ka dažu nedēļu laikā viņiem izdevies savākt četrdesmit sešus neredzētus vaboļu un veselus deviņdesmit četrus tauriņu paraugus. Taču, gluži dabiski, visvairāk publikas interesi saistīja lielie dzīvnieki, galvenokārt tie, kuri tiek uzskatīti par sen izmirušiem. Profesors Samerlijs nolasīja garu jo garu šo dzīvnieku sarakstu, piebilzdams, ka pēc plakankalnes rūpīgākas izpētes to droši vien varētu vēl krietni papildi­nāt. Kā profesors pats, tā viņa ceļabiedri, lielākoties gan iztālēm, redzējuši vismaz desmit dzīvniekus, kas līdz pat šim brīdim zinātnē neesot pazīstami. Tos tuvākajā laikā vajadzēšot klasificēt un izpētīt. Piemēram viņš minēja čūsku, kuras nomestā tumši violeti sarkanā āda bijusi piecdesmit vienu pēdu gara, kādu dīvainu baltu radījumu, domājams, zīdītāju, kas tumsā fosforiscējoši spīdējis, un lielu, melnu tauriņu, kura kodiens, pēc indiāņu nostās­tiem, esot ļoti indīgs. Taču ekspedīcija plakankalnē novē­rojusi ne tikai šīs pilnīgi jaunās dzīvības formas; ārkār­tīgi bagāta tur esot arī jau pazīstamo aizvēsturisko dzīvnieku pasaule, kuras atsevišķi pārstāvji attiecināmi uz agrīno juras periodu. To vidū profesors minēja milzīgo, ērmoto stegozauru, ko misters Melouns reiz redzējis dzeram pie ezera un ko savā skiču burtnīcā iezīmējis dēkainis — amerikāņu mākslinieks, kurš pirmais spēris kāju uz šās nepazīstamās zemes. Samerlijs aprakstīja arī iguanodonu un pterodaktilu — pirmos divus brīnumus, ar ko viņi sastapušies plakankalnē. Klausītāji šausmās nodrebēja, dzirdot stāstu par visbīstamāko plakankalnes iemītnieku — pretīgo gaļēdāju dinozauru, kas ne vienreiz vien uzbrucis ekspedīcijas dalībniekiem. Pēc tam profe­sors aprakstīja milzīgo plēsējputnu fororaksu un vareno alni, kas joprojām klaiņo pa šīs zemes kalnienēm. Taču vēl dzīvāku interesi un nevaldāmu sajūsmu zālē izraisīja viņa stāstījums par Centrālā ezera noslēpumiem. Klausī­tājiem vajadzēja iekniebt pašiem sev sānos, lai pārliecinā­tos, ka nesapņo un ka patiešām šis nopietnais profesors vēsā, lietišķā tonī runā par atbaidošām trejacainām zivjveidīgām ķirzakām un milzīgām ūdens čūskām, kas mīt šā burvju ezera dzīlēs. Tad Samerlijs pievērsās indiāņiem un cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kuri, pēc viņa domām, pārstāvot Javas pitekantropu tā nākamajā attīs­tības stadijā un tāpēc atrodoties vistuvāk tai hipotētiska­jai radības formai, ko saucot par iztrūkstošo posmu.

Izraisīdams jautrību zālē, profesors vēl pieminēja at­jautīgo, taču gaužām bīstamo profesora Celindžera izgud­rojumu gaisa kuģniecības nozarē un savas bezgala intere­santās runas nobeigumā pastāstīja, kā četru vīru komisi­jai galu galā izdevies atgriezties civilizētajā pasaulē.

Ar to arī sanāksmei vajadzēja beigties, atlika vēl vienīgi nobalsot un pieņemt Upsalas universitātes profe­sora Sergiusa izvirzīto priekšlikumu par pateicības izsacī­šanu un apsveikumu nodošanu ekspedīcijas locekļiem, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka notikumu turpmākā gaita nebūt neievirzīsies tik rāmā gultnē. Opozīcijas simptomi jau visu vakaru lāgiem bija likuši sevi manīt, bet tad no savas vietas pašā zāles vidū piecēlās Edinbur- gas pārstāvis doktors Džeimss Ilingvorts. Doktors Iling- vorts apvaicājās, vai vispirms neesot pieņemts nobalsot labojumus un tikai tad ķerties pie pašas rezolūcijas.

Sapulces vadītājs:— Jā, ser, ja vien labojumi ir va­jadzīgi.

Doktors Ilingvorts:—Domāju, jūsu gaišība, ka ir va­jadzīgi.

Sapulces vadītājs:—Tādā gadījumā, lūdzu, runājiet!

Profesors Samerlijs (pielēkdams kājās):— Atļaujiet paskaidrot, jūsu gaišība, ka šis cilvēks ir mans personisks ienaidnieks kopš tiem laikiem, kad dabas zinātņu gada ceturkšņa pārskata slejās tika iespiesta mūsu polemika par okeāna dzīļu iemītniekiem.

Sapulces vadītājs:— Personiskas dabas iebildumus diemžēl es nevaru ņemt vērā. Turpiniet!

Doktora Ilingvorta vārdus brīžiem nevarēja sadzirdēt, tik enerģiski bija ekspedīcijas dalībnieku draugu protesta saucieni. Kāds pat mēģināja viņu noraut no tribīnes. Tomēr miesās spēcīgais un ar varenu balsi apveltītais doktors ņēma virsroku un sekmīgi pabeidza runu. Kopš tā brīža, kad misters Ilingvorts piecēlās kājās, kļuva skaidrs, ka zālē netrūkst viņa piekritēju, lai gan tā bija auditorijas mazākā daļa. Publikas vairākums vērīgi se­koja notiekošajam, taču pagaidām palika neitrāli.

Savu runu doktors Ilingvorts iesāka, augstu novērtē­dams profesora Celindžera un profesora Samerlija zināt­nisko darbību. Viņš izteica dziļu nožēlu, ka viņa piezīmēs dažs labs cenšoties saskatīt kaut kādus personiskus aiz­spriedumus, kaut gan vienīgais viņa motīvs bijusi tiek­sme pēc patiesības zinātnes labad. Viņa pozīcija galu galā esot gluži tāda pati kā profesoram Samerlijam iepriekšējā sanāksmē. Toreiz profesors Celindžers esot izteicis vairākus apgalvojumus, kurus viņa kolēģis apšau­bījis. Taču tagad šis pats kolēģis nākot klajā ar tiem pašiem apgalvojumiem un domājot, ka neviens tos vairs neapšaubīs. Vai tā esot saprātīga rīcība? (Saucieni «Jā!», «Nē!», vispārējs troksnis, un uz tā fona preses ložā sadzirdama profesora Celindžera balss — viņš lūdz sapul­ces vadītājam atļauju izmest doktoru Ilingvortu uz ielas.) Pirms gada viens cilvēks esot sarunājis diezin ko. Tagad četri cilvēki nākot klajā ar vēl sensacionālākiem apgalvo­jumiem. Un tas lai būtu izšķirošais pierādījums tur, kur runa ir par ārkārtējiem jautājumiem, varbūt pat par veselu apvērsumu zinātnē? Vēl nesen piedzīvoti gadījumi, kad dažs labs ceļotājs, atgriezies no tālām zemēm, sastās­tījis visādus brīnumus un cilvēki tiem pārlieku viegli noticējuši. Vai patiešām arī Londonas Zooloģijas insti­tūts gribot nonākt šādā neveiklā stāvoklī? Komisijas locekļi — to neviens neņemšoties noliegt — esot stingra rakstura vīri. Taču cilvēku daba arvien bijusi ļoti sarež­ģīta. Slavas kāre pat profesoru spējot novest uz slidena ceļa. Kā tauriņi mēs labprāt metamies ugunī. Mednieki ar vistrakākajiem pārspīlējumiem cenšoties kaut vai stāstos pārspēt savus sāncenšus, un arī žurnālistiem neesot nekas pretī palaist kādu sensacionālu ziņu, pat ja faktiem talkā jāaicina tīrā fantāzija. Ikvienam no komisi­jas locekļiem varbūt esot iemesls ekspedīcijas rezultātus izmantot pēc iespējas savā labā. («Kauns! Kauns!») Dok­tors Ilingvorts nevienu nevēloties apvainot. («Ticēs gan kāds!» Troksnis zālē.) Taču pierādījumi šo brīnumaino stāstu apliecināšanai nudien esot pārlieku niecīgi. Ko īsti komisija varot parādīt? Pāris fotogrāfiju. Bet vai šai nepārspējamo mahināciju laikmetā ar fotogrāfijām vien iespējams kaut ko pierādīt? Kādus vēl mums sniedz pierādījumus? Stāstu par slepenu bēgšanu un rāpšanos pa virvēm, lai mūs pārliecinātu, ka nav bijis iespējams paņemt līdzi lielākus augu valsts un dzīvnieku pasaules pārstāvju eksemplārus. Atjautīgi, bet ne visai pārlieci­noši. Lords Džons Rokstons, šķiet, esot apgalvojis, ka viņš pārvedis fororaksa galvaskausu. Varbūt šis galvaskauss viņam parādījies sapņos?

Lords Džons Rokstons:—Vai šis cilvēks grib mani apvainot melos? (Troksnis zālē.)

Sapulces vadītājs:— Esiet klusu! Klusu! Doktor Iling- vort, beidziet, lūdzu, šīs piezīmes un iesniedziet savu labojumu!

Doktors Ilingvorts:—Jūsu"gaišība, man būtu gan vēl šis tas sakāms, taču pakļaujos jūsu pavēlei. Mans ierosinā­jums tātad ir šāds: izsacīt profesoram Samerlijam patei­cību par interesanto runu, bet viņa apgalvojumus pagai­dām uzskatīt par nepierādītiem un to pārbaudi uzdot lielākai un, protams, arī ietekmīgākai komisijai.

Grūti aprakstīt apjukumu, ko zālē izraisīja šis doktora Ilingvorta iesniegtais papildinājums. Vairākums klāt­esošo, sašutuši par šādu klaju ekspedīcijas nomelnošanu, skaļi un nikni sauca: «Neievērojiet šo labojumu!» — «Lai viņš ņem savus vārdus atpakaļ!» — «Metiet viņu ārā!» Toties neapmierinātie — un tādu, jāatzīst, arī ne­trūka — atbalstīja ierosinājumu, brēkdami: «Sauciet pie kārtības!» — «Kāpēc priekšsēdētājs klusē!» — «Tā nav go­dīga rīcība!» Pēdējos solos sākās pamatīga kņada, jo medicīnas studenti, kas bija aizņēmuši šo zāles daļu, vairs nevaldīja pār savām dūrēm. Vienīgā laime, ka publikas vidū bija krietni daudz dāmu, citādi nekas nespētu novērst vispārēju kautiņu. Bet tad troksnis pēkšņi pierima, un vēl pēc brīža zālē iestājās pilnīgs klusums. Profesors Celindžers bija piecēlies kājās. Profe­sora izskats, tāpat kā izturēšanās, atstāj ārkārtīgi spē­cīgu iespaidu, un, līdzko viņš pavēloši pacēla roku, visa auditorija apsēdās, lai uzklausītu viņa vārdus.

— Daudzi no klātesošajiem droši vien atceras,— sacīja profesors Celindžers,— ka bez tādām pašām muļķīgām, nepiedienīgām scēnām neiztika arī iepriekšējā sanāksmē, kurā man piekrita gods uzrunāt auditoriju. Toreiz mans galvenais apvainotājs bija profesors Samerlijs, un, lai gan šobrīd viņš ir labojies un savu vainu nožēlojis, šis gadījums nav tik viegli aizmirstams. Šovakar līdzīgus un vēl vairāk aizvainojošus vārdus izteica cilvēks, kas tikko apsēdās, un, kaut arī es, tikai ar pūlēm sevi pārvarēdams, spēju pazemoties līdz šās personas garīgajam līmenim, esmu pārliecināts, ka tas noteikti jādara, lai novērstu jebkuras šaubas, kas varētu izraisīties kādam no klāteso­šajiem. (Smiekli un skaļi piekrišanas saucieni.) Diez vai būtu vērts atgādināt, ka profesors Samerlijs šovakar gan runāja kā pārbaudes komisijas galva, taču īstais ekspedī­cijas vadītājs esmu es, un jebkurus panākumus mēs braucienā guvām tikai tāpēc, ka tajā piedalījos es. Līdz galamērķim šos trīs džentlmeņus aizvedu es, un es, kā jūs būsiet dzirdējuši, viņus arī pārliecināju par savu apgalvo­jumu pareizību. Mēs cerējām, ka pēc atgriešanās mājās mūsu kopīgos secinājumus neviens vairs tik stulbi neap­šaubīs. Taču iepriekšējā reizē saņēmis krietnu mācību, šoreiz esmu parūpējies par tādiem lietiskiem pierādīju­miem, kas spēs pārliecināt jebkuru saprātīgu cilvēku. Profesors Samerlijs šeit jau paskaidroja, ka, iebrukuši nometnē, pērtiķcilvēki sagandēja mūsu fotoaparātus un ka lielākā daļa negatīvu ir gājuši bojā. (Dzēlīgas piezī­mes, smiekli, kāds no zāles viņa gala sauc: «Atradis muļķus!») Es nupat pieminēju pērtiķcilvēkus, un, vai zināt, skaņas, kas tikko sasniedza manas ausis, ārkārtīgi spilgti atsauc atmiņā mūsu piedzīvojumus ar šiem intere­santajiem radījumiem. (Smiekli.) Lai gan tik daudz nenovērtējamu negatīvu gāja bojā, mūsu rīcībā vēl palicis krietns žūksnis iespaidīgu fotouzņēmumu, pēc kuriem var spriest par to, kāda ir šī plakankalne. Varbūt kāds grib mūs apvainot šo attēlu viltošanā? (Publikā balss: «Jā!» Sākas skaļa kņada, un vairāki cilvēki tiek izraidīti no zāles.) Negatīvi ir nodoti ekspertiem. Jūs jautāsiet, kādi pierādījumi vēl ir mūsu rīcībā. Tā kā komisijai vajadzēja bēgšus atstāt plakankalni, nekādu lielo bagāžu tā, saprotams, līdzi paņemt nevarēja, tomēr profesora Samerlija tauriņu un vaboļu kolekciju izdevās

izglābt, un šai kolekcijā ir daudz pilnīgi jaunu, neredzētu sugu. Vai tas nav lietisks pierādījums? (Vairākas balsis: «Nē!») Kurš teica «nē»?

Doktors Ilingvorts (pieceldamies kājās):—Es domāju, ka šādu kolekciju var savākt jebkurā vietā un tāpēc nav jāmeklē nez kādas aizvēsturiskas plakankalnes. (Aplausi.)

Profesors Celindžers:— Bez šaubām, ser, mums jāno­liec galva jūsu dižās autoritātes priekšā, lai gan diez vai jūsu vārdu kāds no klātesošajiem jebkad ir dzirdējis. Tātad lai nu paliek fotogrāfijas un entomoloģiskā kolek­cija, apskatīsim labāk plašās un precīzās ziņas, ko ekspe­dīcija var sniegt par dažādām problēmām, kuras vēl neviens līdz šim nav izskaidrojis. Parunāsim kaut vai par dažām pterodaktilu īpatnībām . . . (Kāda balss: «Nu gan lej!» Troksnis zālē.) Jā, jā, mēs varam sniegt precīzas ziņas par pterodaktiliem. Padodiet manu portfeli, es jums parādīšu kādu no dabas izdarītu zīmējumu, un tas jūs pārliecinās, ka .. .

Doktors Ilingvorts:— Nekādi zīmējumi mūs nepārlieci­nās.

Profesors Celindžers:— Jūs varbūt gribat redzēt pašu pterodaktilu?

Doktors Ilingvorts:—Bez šaubām.

Profesors Celindžers:— Bez šaubām.

Doktors Ilingvorts (smiedamies):—Varat nešaubīties.

Sai mirklī sākās pati lielākā vakara sensācija — tā bija tik dramatiska, ka neko līdzīgu nevarētu atrast visā zinātnieku sanāksmju vēsturē. Profesors Celindžers, do­dams zīmi, pacēla roku, un mūsu kolēģis misters E. D. Me­louns tūdaļ piecēlās un devās uz paaugstinājuma aizmu­guri. Pēc brīža viņš atgriezās milzīga nēģera pavadībā un abi nesa lielu taisnstūrainu kasti. Kaste acīmredzot bija ļoti smaga, vīri to nesa gaužām lēni un nolika pie profesora krēsla. Zālē nedzirdēja ne mazākā troksnīša, publika aizrautīgi sekoja notiekošajam. Profesors Celin­džers noņēma kastei aizbīdāmo vāku. Ielūkojies iekšā, viņš- pāris reižu uzsita knipi un, kā skaidri varēja sadzirdēt preses ložā, pielabinādamies sacīja: «Nāc ārā, mīlulīt, nāc nu!» Un tad grabinādamies un skrāpēdamies parādījās neiedomājami briesmīgs, tieši riebīgs radījums un uztupās uz kastes malas. Publikas saspringto uzma­nību no šā skata nespēja atraut pat Daremas hercoga negaidītā iekrišana orķestra padziļinājumā. Kaut ko tik šausmīgu kā šā dīvainā radījuma galva spētu uzburt

vienīgi apsēsta viduslaiku mākslinieka iztēle. Mazās, sarkanās acis spīdēja kā kvēlojošas ogles. Garajā, pusat­vērtajā knābī gluži kā haizivij vīdēja veselas divas rindas asu zobu. Uzkumpušos plecus sedza kaut kas sakrokotai, pelēkai šallei līdzīgs. Jā, tas nu bija īsts velns no bērnības dienās dzirdētajiem šausmu stāstiem. Zālē sākās kņada — kāds spalgi iekliedzās, pirmajā rindā divas dāmas krita ģībonī, bet zinātnieki, kas sēdēja uz paaugsti­nājuma, sekodami sanāksmes vadītāja paraugam, jau grasījās mesties orķestra bedrē. Kuru katru brīdi drau­dēja izcelties panika. Profesors Celindžers pacēla rokas, lai nomierinātu satrauktos prātus, taču šī kustība izbie­dēja nezvēru, kas tupēja viņam blakus. Ērmotā, pelēkā šalle izpletās, un neredzētais radījums novicināja platus plēvspārņus. Profesors Celindžers gan sagrāba to aiz kājām, taču bija jau par vēlu. Nezvērs pacēlās gaisā, lēnām riņķoja pa Kvīnzholu, sausi čabinādams desmit pēdu platos spārnus, un visā zālē pēkšņi izplatījās derdzīga, nepanesama smirdoņa. Pārbijušies no tik tuvu gailējošām acīm un asinskārā knābja, cilvēki galerijā kliedza, cik spēka, bet briesmonis no skaļā trokšņa nezināja, kur dēties. Tas sāka lidot arvien ātrāk un ātrāk un aiz bailēm vai gluži traks sitās gar sienām un kandelabriem. «Logu! Dieva dēļ aizveriet logu!» izmi­sumā lauzīdams rokas, palēkdamies kliedza profesors. Taču šis brīdinājums diemžēl nāca par vēlu. Dauzīdamies gar sienām kā milzu naktstauriņš, nezvērs uzdūrās logam, izsprauca tam cauri atbaidošo ķermeni — un pro­jām bija. Seju rokām aizsedzis, profesors atkrita krēslā, bet publika, aptvērusi, ka briesmas nu ir garām, atvieglo­jumā gari un dziļi nopūtās.

Bet tad .. . Ak, kā gan lai apraksta, kas notika tad, kad publikas vairākuma aizrautīgais prieks un mazākuma pēkšņais pārsteigums saplūda vienā veselumā un kā nevaldāms sajūsmas vilnis, arvien pieaugdams spēkā, no aizmugures pāršalca pāri zālei, pāri orķestrim, pārplūdi­nāja paaugstinājumu un pacēla visus četrus varoņus milzu bangas mugurā! (Labi teikts, Mak!) Tā kā vismaz daļa auditorijas pret ekspedīcijas dalībniekiem nebija izturējusies gluži taisnīgi, tā savu parādu centās bagā­tīgi atlīdzināt. Visa zāle bija piecēlusies kājās. Visa zāle viļņoja, trokšņoja, dzīvi žestikulēja. Četrus ceļotājus ielenca ciešs apsveicēju pūlis. «Metiet gaisā! Metiet gaisā!» sauca simtiem balsu. Un pēkšņi četri stāvi uzli­doja augstu pāri pūļa galvām. Veltīgi mūsu varoņi centās atbrīvoties. Stipras rokas viņus noturēja goda vietā. Un galu galā nebūtu ari bijis iespējams nokļūt zemē, tik cieši visapkārt bija sapulcējušies sajūsminātie apsveicēji. «Uz Rīdžentstrītu! Uz Rīdžentstrītu!» tie sauca. Drūzma savirmojās un, nesdama uz pleciem ekspe­dīcijas dalībniekus, lēnā straumē sāka plūst uz durvju pusi. Ārā notika kaut kas neiedomājams. Uz ielas bija sapulcējies vismaz simttūkstoš cilvēku. Nepārskatāmā blīvā ļaužu drūzma sniedzās no Lengema viesnīcas līdz Oksfordas laukumam. Līdzko spilgtajā elektrisko spuldžu gaismā pie institūta durvīm augstu pār pūļa galvām parādījās četri slavenie ceļotāji, visa iela nogranda vētrai­nās ovācijās. «Svinīgā gājienā! Svinīgā gājienā!» sauca tūkstošiem balsu. Pārplūdinādama ielu no vienas malas līdz otrai, ļaužu drūzma blīvās rindās devās pa Rīdžent­strītu, Pelmelu, Sēntdžeimsstrītu un Pikadiliju. Satiksme Londonas centrā apstājās, un no dažādām vietām pienāca ziņas par sadursmēm gan starp demonstrantiem un policiju, gan starp važoņiem un policiju. Beidzot, jau labi pāri pusnaktij, gavilējošais pūlis atbrīvoja četrus ceļotājus pie lorda Džona Rokstona Olbenijas aparta­mentu durvīm un, korī nodziedājis dziesmu «Mūsu lielis­kie zēni», noslēdza programmu ar «Dievs, sargi karali!». Tā beidzās šis ievērojamais vakars, kuram līdzīgu Lon­dona nebija piedzīvojusi jau ilgus gadus.

Tā rakstīja mans draugs Makdona, un, lai cik izpušķots šķiet šis pārskats, notikumus viņš atspoguļojis diezgan precīzi. Gribu tikai piebilst, ka pati spilgtākā tā vakara epizode sagādāja pārsteigumu vienīgi publikai, nevis mums. Lasītājs droši vien atceras, kā es sastapos ar lordu Džonu Rokstonu, kad viņš, ietērpies dīvainajā aizsarg­tērpā, devās uz pterodaktilu purvu sadabūt profesoram Celindžeram, kā pats izteicās, «kādu no šiem sātanu mazuļiem». Pieminēju arī rūpes, ko, mums atstājot pla­kankalni, sagādāja profesora bagāža, un, ja vien es būtu sācis aprakstīt atpakaļbraucienu, tur ne vienreiz vien varētu izlasīt sūkstīšanos par to, kā mēs nomocījāmies, ar sapuvušām zivīm remdinādami sava derdzīgā ceļabiedra negausīgo ēstgribu. Iepriekš par to visu nerunāju, pro­tams, tāpēc, ka profesors ārkārtīgi baidījās, lai tikai nepaklīstu baumas par šo neapstrīdamo argumentu, ko viņš gribēja likt lietā vienīgi tad, kad pienāks laiks atspēkot ienaidnieku uzbrukumus.

Pāris vārdos gribu pieminēt pterodaktila likteni Lon­donā. Nekā noteikta šai jautājumā, protams, nevaru pastāstīt. Divas pārbiedētas sievietes apgalvojušas, ka tas apmeties uz Kvīnzholas jumta un pāris stundu tur notupējis kā paša nelabā statuja. Nākamās dienas vakara avīzēs parādījās ziņa, ka gvardes ierindnieks Mailzs, kas stāvējis sardzē pie Malborohauza, bez atļaujas pametis savu posteni un tāpēc ticis nodots kara tiesai. Ierindnieka Mailza paskaidrojumu, ka šauteni viņš pametis un laidies projām pa Pelmelu tikai tāpēc, ka, nejauši paceļot ska­tienu, starp sevi un mēnesi pēkšņi ieraudzījis nešķīsto garu, tiesa nepieņēma, kaut gan varbūt tieši šim paskaid­rojumam ir visciešākais sakars ar mūsu apskatāmo jautā­jumu. Varu minēt vēl vienu liecību, ko atradu holandiešu un amerikāņu sabiedrības pasažieru tvaikoņa «Friesland» dienasgrāmatā: tanī sacīts, ka nākamajā rītā pulksten deviņos, kad Stārtpointa atradusies desmit jūdžu attā­lumā aiz labējā borta, kuģim pāri uz dienvidrietumiem šausmīgā ātrumā aizjoņojis kāds neredzēts radījums — kaut kas vidējs starp spārnotu kazu un milzu sikspārni. Ja vien instinkts šo radījumu vadījis pareizajā virzienā uz māju pusi, tad nav šaubu, ka pēdējais Eiropas ptero­daktils ņēmis galu kaut kur Atlantijas okeāna nepārska­tāmajā klajā.

Bet Gledisa .. . ak, mana Gledisa! .. . Gledisa, kuras vārds tika dots noslēpumainajam ezeram, ko no šā brīža atkal sauksim par Centrālo ezeru, Gledisa, kuru es vairs negribu darīt nemirstīgu. Vai gan jau agrāk viņas raksturā nebiju pamanījis dažu labu pārāk izteikta praktiskuma iezīmi? Vai gan pat tolaik, kad vēl jutos lepns, izpildīdams ikkatru viņas pavēli, es jau nenojautu, ka diez cik augstu nav vērtējamas jūtas, kas spēj sūtīt mīļoto cilvēku vai nu nāvē, vai vismaz nāves briesmās? Vai gan savās visdziļāk slēptajās domās, kas allaž no jauna uzmācās un allaž tika noraidītas, sen jau nebiju saskatījis, ka daiļa ir vienīgi Gledisas seja, bet viņas dvēseles dzīles aptumšo patmīlības un nepastāvības ēnas? Vai viņa mīlēja varonību un aizraujošus piedzīvojumus tikai to cildenuma dēļ vai tāpēc, ka slavas spožums varētu mest atspulgu arī pār viņu, neprasot pretim ne mazākās pūles, ne upurus. Taču varbūt šīs domas ir tikai tukša gaušanās, gudrība, kas diemžēl nākusi par vēlu.

Jutos satriekts pīšļos. īsu brīdi pat kļuvu cinisks. Bet tagad ir apritējusi jau vesela nedēļa, esmu paguvis no sirds izrunāties ar lordu Džonu Rokstonu, un .. . galu galā viss varēja beigties vēl daudz ļaunāk.

Taču labāk pāris vārdos pastāstīšu, kas īsti notika. Sautemptonā man nebija pienākusi neviena vēstule, ne telegramma, un, ārkārtīgi satraukts, es jau to pašu vakaru ap pulksten desmitiem stāvēju pie mazā namiņa Strītemā. Vai viņa ir vēl dzīva vai varbūt jau mirusi? Kur palikuši mani sapņi par sirsnīgo sagaidīšanu, par smaidošo sejiņu, par cildinājuma vārdiem, ar kuriem tiks aplaimots mīļotais, kas riskējis ar dzīvību, lai izdabātu viņas untumiem? No saviem sapņu augstumiem jau biju nolaidies un stingri vien stāvēju uz zemes. Taču kaut niecīgs izskaidrojums spētu mani atkal pacelt debesīs. Skriešus metos pa dārza taciņu, pieklauvēju pie durvīm, izdzirdis Gledisas balsi, pagrūdu sānis samulsušo kalponi un slaidā lēcienā atrados jau viesistabā. Gledisa sēdēja uz zema dīvāniņa pie klavierēm blakus stāvlampai. Trīs soļos pāršāvos pāri istabai un satvēru abas viņas rokas savējās.

— Gledisa!— es saucu.— Gledisa!

Gledisa uzlūkoja mani pārsteigta. Viņa bija itin kā gandrīz nemanāmi pārvērtusies. Gan acu izteiksme, gan augšup vērstais skarbais skatiens, gan sakniebtās lū­pas — viss man šķita jauns. Gledisa izrāva rokas no mana tvēriena.

— Ko tas nozīmē?— viņa jautāja.

— Gledisa!— es saucu.— Kas noticis? Jūs taču esat mana Gledisa, mana mīļā mazā Gledisa Hangertone!

— Nē,— viņa teica,— es esmu Gledisa Potsa. Atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu vīru.

Cik gan dzīve ir nejēdzīga! Pats neatskārzdams, ko daru, gluži mehāniski palocījos un sarokojos ar sīku, rudmatainu vīreli, kas, ērti ierotījies, zvilnēja dziļajā atzveltnes krēslā, kurā reiz biju sēdējis vienīgi es. Un tā nu mēs klanījāmies un, zobus atņirguši, uzsmaidījām viens otram.

— Tētis pagaidām ļauj mums dzīvot šeit. Mūsu māja vēl nav gatava,— teica Gledisa.

— Ak tā,— es sacīju.

— Tātad jūs manu vēstuli Parā neesat saņēmis?

— Nē, neesmu saņēmis nevienu vēstuli.

— Ak, cik žēl! Tad gan viss būtu noskaidrojies.

— Man tāpat viss ir skaidrs,— es teicu.

— Viljamam es par jums esmu izstāstījusi,— viņa sacīja.— Mums nav nekādu noslēpumu vienam no otra. Ļoti žēl, ka tā ir iznācis. Taču jūsu jūtas nebūs bijušas pārāk dziļas, ja tik viegli varējāt doties uz viņu pasaules malu un pamest mani šeit vienu. Ceru, ka jūs pārāk nedusmojaties.

— Nē, nē, nepavisam. Bet nu man laiks iet.

— Varbūt kaut ko iedzersiet?— apjautājās sīkais vīre­lis un, kā noslēpumu uzticēdams, piebilda:— Tā jau dzīvē gadās. Un pareizi vien ir — nevar taču viena sieviete apprecēties reizē ar diviem vīriešiem.— Un viņš idiotiski iesmējās, bet es virzījos uz durvju pusi.

Biju jau gandrīz pāri slieksnim, kad mani pēkšņi pārņēma dīvaina iedoma, un es griezos atpakaļ pie sava laimīgā sāncenša, kurš tai pašā mirklī uzmeta satrauktu skatienu elektriskā zvana pogai.

— Vai jūs man atbildētu uz vienu jautājumu?— es sacīju.

— Kāpēc ne, ja tikai tas būs saprātīgs.

— Kā jums tas izdevās? Vai varbūt esat atradis paslēptu mantu vai atklājis polu, vai braucis par jūras laupītāju, vai pārlidojis Lamanšu, vai paveicis vēl kaut ko ievērojamāku? Ar kādu romantiku jūs viņu savaldzi­nājāt? Kā jūs to paveicāt?

Acis nenolaizdams, viņš blenza manī, un sīkajā, neiz­teiksmīgajā, lādzīgajā sejā atspoguļojās truls izbrīns.

— Vai jums tas neliekas mazliet pārāk personiski?

— Labi, tad atbildiet uz citu jautājumu,— es jau kliedzu.— Kas jūs esat? Ar ko nodarbojaties?

— Strādāju advokāta kontorī,— viņš sacīja.— Esmu kantorists Džonsona un Meriveila kantorī, Cānseri- leinā 41.

— Ar labu nakti!— es teicu un, kā visi vīlušies varoņi lauztām sirdīm, pazudu nakts tumsā, tik tikko valdīdams skumjas, niknumu un smieklus, kas krūtīs gluži vai vārījās.

Vēl viena pavisam neliela aina, un es ar savu stāstī­jumu būšu ticis galā. Vakar mēs visi četri vakariņojām pie lorda Džona Rokstona un pēcāk smēķēdami draudzī­gās pārrunās vēlreiz pakavējāmies pie saviem nesenajiem piedzīvojumiem. Pavisam savādi šķita ieraudzīt vecās, labi pazīstamās sejas šais neparastajos apstākļos. Skatī­jos Celindžerā: augstprātīgi laipnu smaidu sejā, pusno- laistiem plakstiem, neiecietīgi zibošām acīm, draudīgi gaisā paslietu bārdu, izrieztām krūtīm, plātīgi piepūties, viņš atkal autoritatīvi pamācīja Samerliju. Bet Samerlijs, kalsno seju ar sirmo kazbārdiņu uz priekšu pastiepis, dedzīgā strīdiņā apšaubīja visu, lai ko teiktu Celindžers. Un kur tad vēl namatēvs ar bargo ērgļa seju, saltajām, ledaini zilajām acīm, kuru dzīlēs allaž dzirkstīja pārgal­vība un humors. Tieši tādus es savus biedrus arī paņemu līdzi atmiņās.

Pēc vakariņām, ievedis mūs savā kabinetā — istabā ar rožaino gaismu un neskaitāmajām trofejām —, lords Džons Rokstons sāka nopietnu sarunu. No kāda skapja viņš paņēma vecu cigāru kārbu un nolika sev priekšā uz galda.

— Ir viens jautājums,— viņš sacīja,— par kuru man varbūt sen jau vajadzēja ar jums aprunāties, taču vis­pirms es gribēju šo to noskaidrot. Nav nekādas jēgas modināt cilvēkos cerības un pēc tam likt atkal vilties. Taču šobrīd mūsu rīcībā ir konkrēti fakti, nevis cerības. Jūs droši vien atceraties to dienu, kad mēs purvā atklā­jām pterodaktilu midzeni? Nu redziet, jau toreiz kaut kas tur saistīja manu uzmanību. Varbūt jums tas ir paslīdējis garām, tāpēc es tagad visu izstāstīšu. Tas bija sens vulkāna krāteris — pilns ar zilu mālu.

Profesori piekrītoši pamāja.

— Tad ziniet, visā pasaulē esmu redzējis tikai vienu vietu, kur vulkāna krāterī atrodams zils māls. Un tās bija lielās Debēra dimantu raktuves Kimberlijā. Nu, ko jūs teiksiet? Tātad man šie dimanti iesēdās galvā. Es uzmeistaroju to ērmīgo daiktu, lai aizsargātos no smirdo­šajiem briesmoņiem, un veselu dienu it jauki noņēmos ar kapli. Un te jūs redzat, ko es tur izraku.

Viņš atvēra cigāru kārbu un izbēra uz galda vismaz divdesmit vai trīsdesmit neslīpētus dārgakmeņus — dažu pupas, dažu kastaņa lielumā.

"— Jūs varbūt domājat, ka man sen jau vajadzēja to izstāstīt. Tā jau nu ir gan, taču es it labi zinu, cik viegli var piekrāpties ar pārsteidzību, jo šiem akmeņiem, rei­zēm pat ļoti lieliem, nav gandrīz nekādas vērtības, ja to spīdums un konsistence neatbilst standartam. Tāpēc es šos paraugus vispirms pārvedu mājās, jau pirmajā dienā vienu aiznesu Spinkam un lūdzu cik necik apslīpēt un novērtēt.

Viņš izņēma no kabatas mazu pilulu kārbiņu un nolika uz galda brīnumaini mirguļojošu briljantu, vienu no skaistākajiem dārgakmeņiem, kādus jebkad esmu redzē­jis.

— Seit ir rezultāts,— viņš sacīja.— Spinks manu gu­vumu novērtē vismaz divsimt tūkstošos mārciņu. Sapro­tams, ka mēs šo summu dalīsim vienlīdzīgās daļās. Nekā­dus iebildumus es negribu dzirdēt. Nu, Celindžer, ko jūs darīsiet ar saviem piecdesmit tūkstošiem?

— Ja jūs patiešām neatsakāties no tik augstsirdīga piedāvājuma,— sacīja profesors,— es labprāt nodibinātu privātu muzeju, jo tas man ir ļoti sens sapnis.

— Un jūs, Samerlij?

— Pametīšu pedagoģisko darbu, lai rastu laiku krīta perioda fosiliju klasificēšanai.

— Bet es savu daļu izlietošu,— teica lords Džons Rok­stons,— jaunai, labi apgādātai ekspedīcijai un vēlreiz iemetīšu skatienu mīļajā, vecajā plakankalnē. Toties jūs, manu mīļo zēn, protams, visu izdosiet, lai sarīkotu kāzas.

— Nē, vēl pagaidīšu,— es atbildēju, skumīgi pasmaidī­dams.— Bet, ja jūs neiebilstu, es labprāt dotos jums līdzi.

Lords Rokstons nesacīja ne vārda, tikai pār galdu pastiepa man pretim brūni iedegušo roku.