Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXIII stefana

— Kopš tā laika aizritējuši jau divdesmit gadi, kad es, tāpat ka tu, Askānio, biju divdesmit gadus vecs jauneklis; strādāju Florencē par mācekli pie zeltkaļa, kuru sauca Rafaels del Moro. Viņš bija labs meistars, kam netrūka gaumes, taču viņš vairāk mīlēja atpūtu nekā darbu, lab­prāt pavadīja laiku izpriecās, šķiezdams pēdējo naudu un aizraudams sev līdzi mācekļus. Bieži es paliku viens pats darbnīcā, lai pabeigtu kādu darbu, ko darīju dziedādams. Es toreiz visu laiku dziedāju tāpat kā tagad Skocone. Maestro Rafaels bija pazīstams kā bezrakstura cilvēks, viņš nevienam nespēja neko atteikt, un pie viņa saplūda, meklējot darbu vai, pareizāk sakot, izpriecas, visi Floren­ces sliņķi. Saprotams, ka, šādi dzīvojot, nav iespējams tikt pie turības; tāpēc viņam nekad nebija naudas un drīz vien viņš kļuva pazīstams kā meistars ar nelāgu slavu.

Taču gluži tā vis nebija, Florencē dzīvoja kāds cits vēl mazāk cienīts mana skolotāja amatabrālis, lai gan viņš bija cēlies no slavenas mākslinieku dzimtas. Es runāju par Džismondo Gadi; florencieši bija par viņu vēl sliktākās domās nevis tāpēc, ka viņš nemaksāja nodokļus kā Ra­faels del Moro, bet gan tāpēc, ka viņš neprata strādāt, un, galvenais, viņa pretīgā skopuma dēļ. Tā kā galu galā viņš pazaudēja visus savus klientus un viņa darbnīcā tikai re­tumis iegriezās kāds nezinātājs svešzemnieks, Džismondo sāka nodarboties ar augļošanu, aizdodams naudu pret mil­zīgiem procentiem bagātnieku dēliņiem, kas šķērdēja savu nākamo mantību. Šis amats viņam padevās daudz labāk, jo Gadi vienmēr ņēma vērtīgas ķīlas, neielaidās nevienā darījumā, ja nebija drošas garantijas. Turklāt, viņa paša vārdiem runājot, viņš bija ļoti piesardzīgs un ļoti iecie­tīgs: aizdeva naudu itin visiem — gan saviem tautiešiem, gan svešzemniekiem, gan kristiešiem, gan ebrejiem. Viņš labprāt būtu aizdevis arī svētajam Pēterim, ja tas ieķīlātu paradīzes atslēgas, un sātanam, ja tas ieķīlātu elles dār­gumus.

Vai maz jāteic, ka viņš aizdeva naudu arī manam ne­laimīgajam saimniekam Rafaelam del Moro, kas ar katru dienu aizvien vairāk iestiga parādos, lai gan joprojām palika godīgs cilvēks, kas nekad nemelo. Abu zeltkaļu pa­stāvīgās kopīgās darīšanas, līdzpilsoņu nicīgā izturēšanās pret viņiem un, beidzot, tas, ka viņi dzīvoja kaimiņos, abus ļoti tuvināja. Del Moro bija bezgala pateicīgs Džis­mondo Gadi, ka tas viņam vienmēr neierobežotā dau­dzumā aizdeva naudu. Savukārt Gadi izjuta cieņu pret savu godīgo un biklo parādnieku. Vārdu sakot, drīz vien viņi kļuva par sirdsdraugiem, un Džismondo ne par kādiem dārgumiem nebutu palaidis garam nevienas dzī­res, kurās Rafaels del Moro viņu allaž ielūdza.

Del Moro bija atraitnis, un viņam bija sešpadsmit gadus veca meita, vārdā Stefāna.

Stefāna nebija skaistule šā vārda stingrākajā nozīmē, taču viņas valdzinājums bija jūtams jau no pirmā ska­tiena. Zem viņas gludās pieres, kas meitenei, šķiet, bija pārāk augsta un stāva, jautās domu rosme. Viņas lielo, samtaini melno acu skatiens iespiedās līdz dvēseles dziļu­miem, un tas, uz ko viņa raudzījās, neviļus sajuta maigu bijību. Liegs, skumīgs smaids kā rudens rīta rēnā saule apstaroja viņas bālo, mazliet melnīgsnējo seju. Es aiz­mirsu vēl pateikt, ka meitenei bija dievišķīgi skaistas ro­kas un viņas galvu rotāja kuplas melnu matu cirtas.

Stefānai bija paradums mazliet noliekt galvu uz sāniem, un tad viņa atgādināja vētras aizlauztu liliju. Vārdu sa­kot, viņa bija dzīvs melanholijas iemiesojums. Taču, kad viņa deva rīkojumus, pavēloši pacēlusi roku, viņas au­gums lepni izslējās, brīnišķīgās acis iekvēlojās, nāsis trī­sēja,-un viņu, šķiet, varēja pielūgt kā erceņģeli Gabrielu. Tu esi ļoti līdzīgs viņai, Askānio, bet tev nav viņas slimīgā vāruma un ciešanu pilnās sejas izteiksmes. Nekad vēl nemirstīgo dvēseli neesmu saskatījis tik skaidri kā šai trauslajā, graciozajā-un vijīgajā augumā. Del Moro, kurš mīlēja savu meitu un tai pašā laikā mazliet baidījās no viņas, bieži vien sacīja, ka. lai arī viņa sieva atdusas kapā, viņas dvēsele turpina dzīvot Stefānā.

Es tolaik biju vieglprātīgs, neapvaldīts un dedzīgs jau­neklis. Par visu augstāk pasaulē es vērtēju brīvību; jau­nības spēks manī kūsāt kūsāja, un es šķiedu to pārgalvī­gos kautiņos un trakā mīlestībā. Taču es strādāju tikpat dedzīgi kā līksmojos, tālab, par spīti visām trakulībām, biju labākais Rafaela māceklis, un vienīgi mana izpeļņa pa­līdzēja kaut kā saturēt visu māju. Itin viss, ko es pagata­voju, šķiet, iznāca labs tīri nejauši, gandrīz nemaz nepie- domājot. Es cītīgi studēju antīko mākslu. Augas dienas pa­vadīju, kopēdams grieķu un romiešu meistaru statujas un bareljefus, un šī iepazīšanās ar dižajiem senatnes tēl­niekiem deva man līniju skaidrību un formas pilnību; taču toreiz es biju tikai labs atdarinātājs, nevis jaunu vērtību radītājs. Un tomēr, kā jau teicu, es tiku uzskatīts par vis­prasmīgāko un uzcītīgāko Rafaela del Moro mācekli. Tā­lab arī mans skolotājs, kā es vēlāk to uzzināju, cerēja izprecināt man savu meitu.

Turpretī man tai laikā precības nenāca ne prātā. Es alku pēc neatkarības, izpriecām un brīvības; veselām dienām pazudu no mājām, vakaros atgriezos, pagalam pārguris, un tomēr dažās stundās paguvu panākt darbā pārējos Ra­faela mācekļus; es metos divkaujā par vienu nevietā iz­teiktu vārdu, iemīlējos no viena man uzmesta skatiena. Kāds gan vīrs no manis varēja iznākt!

Manas jūtas pret Stefānu itin nemaz nebija līdzīgas manai mīlestībai pret Portas del Prāto vai Bergo Pinti skais­tulēm. Es gandrīz vai mulsu viņas priekšā; ja toreiz man kāds būtu teicis, ka mīlu viņu nevis tā, kā mīl māsu, es smietos par to pilnā kaklā. Atgriezies no savām dēkām, es neuzdrošinājos pacelt uz viņu acis. Stefāna tādās reizēs nebija barga, nē, viņa bija skumja. Turpretī, kad, noguris no izpriecām vai darba alku pārņemts, es paliku mājās, man patika sajust sev pievērstu Stefānas skaidro skatienu, dzirdēt viņas maigo balsi: mana mīlestība pret viņu bija dziļa, gandrīz līdzīga pielūgsmei, es pats nesapratu, kas tās bija par jūtām, bet tās lika saldi ietrīsēties manai sir­dij. Bieži vien trokšņainās dzīrēs man pēkšņi ienāca prātā Stefāna, un tai pašā mirklī es kļuvu kluss un grūtsirdīgs; ja, izvilcis zobenu vai dunci, es piesaucu viņas vārdu kā savu svēto aizstāvi, tad ik reizes beidzu cīniņu kā uzvarē­tājs, turklāt bez nevienas sķrambiņas. Taču šīs jūtas pret daiļo, nevainīgo un maigo meiteni slēpās manas sirds dzi­ļumos kā vislielākais svētums.

Stefāna, kas izturējās pret maniem nevīžīgajiem bied­riem salti un lepni, pret mani bija bezgala laba un iecie­tīga. Reizēm, ienākusi darbnīcā, viņa apsēdās blakus tē­vam, un, noliecies pār savu darbu, es vienmēr jutu viņas skatienu, kas bija pievērsts man. Es biju lepns un lai­mīgs par viņas uzmanību, lai gan pat necentos to sev iz­skaidrot. Bet, ja kāds no mācekļiem, gribēdams man rupji paglaimot, bez aplinkiem sacīja, ka saimnieka meita manī iemīlējusies, viņš dabūja tādu sutu, ka vairs nekad ne­uzdrošinājās atkārtot savus vārdus.

Un tikai nelaime, kas gadījās ar Stefānu, parādīja man, cik dziļi viņa ieaugusi manā sirdī.

Kādu dienu, atrazdamās darbnīcā, viņa nepaguva pietie­kami ātri atraut savu mazo, balto roku un kāds neveikls māceklis, kas, manuprāt, bija piedzēries, ar kaltu dziļi ievainoja viņai divus labās rokas pirkstus. Nabadzīte iz­misīgi iekliedzās, taču tūdaļ savaldījās un pasmaidīja, lai nomierinātu mūs, kaut gan roka viņai bija vienās asinīs. Ja blakus meitenei nebūtu vēl citi, es būtu, šķiet, nogali­nājis šo neveikli.

Džismondo Gadi, kas atradās turpat darbnīcā, sacīja, ka zinot tepat tuvumā kādu ķirurgu, un tūdaļ aizsteidzās to uzmeklēt. Šis ķirurgs izrādījās draņķa dakterītis, viņš katru dienu apmeklēja Stefānu, taču ārstēja tik nemāku­līgi, ka slimniecei radās gangrēna. Tad šis ēzelis1 svarīgi paziņoja, ka, par spīti visām viņa pūlēm, Stefānai droši vien vajadzēs amputēt labo roku.

Rafaels del Moro tai laikā jau bija gandrīz izputējis, un viņam nebija naudas, lai ataicinātu citu ārstu; turpretī es, izdzirdis briesmīgo spriedumu, biju tuvu izmisumam: es metos uz savu istabiņu, izkratīju no naudas maka visus savus ietaupījumus un drāzos pie Džakomo Rastelli de Peruzas — pāvesta ķirurga, kas bija labākais ārsts visā Itālijā. Paklausīdams manam izmisīgajam lūgumam un, galvenais, ieraudzīdams krietno naudas summu, viņš tūdaļ devās pie slimnieces, pa ceļam puipinādams: «Ak, šie mī­lētāji! …» Aplūkojis brūci, ārsts paziņoja, ka uzņemas ārstēšanu un ka pēc pāris nedēļām Stefānas labā roka būs tikpat vesela kā kreisā. Man gribējās apkampt šo cienī­jamo vīru. Viņš pārsēja slimniecei ievainotos pirkstiņus, un Stefānai uzreiz kļuva vieglāk. Taču pēc dažām dienām kaula puves dēļ vajadzēja izdarīt operāciju.

Stefāna palūdza mani, lai es būtu klāt pie operācijas, jo, kā viņa sacīja, tas iedvesīšot viņai drosmi, lai gan man pašam sirds vai stājās aiz bailēm. Ķirurgs Džakomo rīko­jās ar rupjiem instrumentiem, kas nodarīja Stefānai gau­žas sāpes. Viņa nespēja apvaldīt vaidus, kas atbalsojās visā manā būtnē. Pieri man pārklāja auksti sviedri.

Beigu beigās es nejaudāju vairs izturēt šo skatu: bries­mīgie ķirurga instrumenti, kas plosīja smalkos pirkstiņus, šķiet, plosīja mani pašu. Es pielēcu kājās, lūgdams maestro Džakomo pārtraukt operāciju un pagaidīt kādas piecpa­dsmit minūtes.

Es aizskrēju uz darbnīcu un, itin kā laba ģēnija iedves­mots, ātri pagatavoju tērauda instrumentu, smalku un asu kā bārdas nazis. Atgriezies pasniedzu to ķirurgam, un tā­lākā operācija norisa tik viegli, ka dārgā slimniece tikpat kā nejuta sāpes. Piecās minūtēs viss bija galā, bet pēc divām nedēļām Stefāna jau sniedza man skūpstam savu roku, kuru, pēc viņas vārdiem, es biju izglābis.

Nav iespējams aprakstīt, kādas mokas man bija jāizcieš, raugoties uz nabaga Lēnprātīti, kā reizēm saucu Stefānu.

Patiešām, lēnprātība bija viņas dvēseles dabiskais stā­voklis. Stefāna nebija laimīga; tēva vieglprātība un ne­kārtīgais dzīves veids viņu dziļi skumdināja; reliģija kļuva par viņas vienīgo mierinājumu: tāpat kā visi nelaimīgie, viņa bija dievbijīga. Bieži vien, aizgājis uz baznīcu, jo vienmēr esmu mīlējis dievu, es redzēju tur Stefānu, kas, ierāvusies kaktiņā, dedzīgi skaitīja lūgšanas un raudāja.

.Grūtos brīžos, kādu Rafaela del Moro bezrūpības dēļ viņai netrūka, viņa reizēm griezās pie manis pēc palīdzī­bas tik uzticības pilna un reizē tik cēla, ka es neviļus biju sajūsmināts. 4

«Benvenuto,» viņa sacīja man mīļi un atklāti, kā to dara vienīgi cēlsirdīgas būtnes. «Es jūs lūdzu, pasēdiet šonakt ilgāk pie darba un pabeidziet šo relikviju šķirstiņu vai šo krūzi, jo mājās mums vairs nav ne graša.»

Drīz vien man kļuva par paradumu vaicāt, ko Stefāna domā par ikvienu darbu, pie kura es strādāju, un viņa nekļūdīgi saskatīja trūkumus un deva man lieliskus pado­mus. Vientulība un ciešanas bija attīstījušas viņas prātu un padarījušas cildenu viņas dvēseli. Viņas naivie, taču tai pašā laikā dziļdomīgie spriedumi palīdzēja man atklāt ne vienu vien mākslas noslēpumu un deva man jaunas idejas.

Atceros — reiz parādīju viņai medaļas modeli; medaļu darināju kādam kardinālam, un tās vienā pusē bija attē­lota kardināla galva, bet otrā — Jēzus Kristus, kas iet pa ūdens virsu un sniedz roku svētajam Pēterim, un apakšā paraksts: «Quaie dubitasti?» — «Kāpēc šaubies?»

Kardināla portretu Stefāna uzslavēja, pēc viņas domām, tas bija izdevies, turklāt ļoti līdzinājās oriģinālam. Pēc tam viņa klusēdama ilgi skatījās uz Pestītāju un beidzot sacīja:

«Jēzus seja ir patiesi skaista, un, ja tā piederētu Apol- lonam vai Jupiteram, man nebūtu nekādu iebildumu. Bet Jēzus taču ir ne vien skaists, viņš i-r dievišķīgs; sejas līni­jas ir nevainojami pareizas, bet kur paliek dvēsele? Es apbrīnoju cilvēku, bet neredzu dievu. Atcerieties, Benve­nuto, ka jūs esat ne vien mākslinieks, bet arī kristietis. Ak vai, mana sirds ir bieži asiņojusi, to bieži mākušas šaubas; un arī es izmisuma brīžos esmu redzējusi Jēzu Kristu, kas sniedza man roku, sacīdams tos pašus vārdus: «Kāpēc šaubies?» Ak, Benvenuto, viņa debešķīgā seja bija skaistāka, nekā jūs to esat atveidojis. Tajā bija skatāmas gan tēva ciešanas, gan bezgalīga žēlsirdība, kas visu pie­dod. Pestītāja piere izstaroja gaismu, bet lūpas smaidīja; viņš bija ne vien dižens, bet arī labs.»

«Pagaidiet, Stefāna!» es sacīju.

Nodzēsis veco attēlu, viņas klātbūtnē piecpadsmit minū­tēs atveidoju citu Jēzus Kristus seju.

«Vai tā būs labi, Stefāna?» es jautāju, rādīdams paveikto.

«O jā!» viņa iesaucās ar asarām acīs. «Tieši tāds izmi­suma brīdī man parādījās Pestītājs. Viņa sejā tagad es sa­skatu gan žēlsirdību, gan diženumu. Un ievērojiet to vienmēr, Benvenuto: pirms ņemiet rokās vasku, padomā­jiet labi, ko gribat radīt; jums ir meistarība, apgūstiet izteiksmību; jums ir materiāls, ielieciet taja dveseli; lai jūsu pirksti izpilda vienīgi jūsu prāta vēlmes.»

Tādus padomus man deva šī sešpadsmit gadus vecā mei­tene, kas bija apveltīta ar smalku mākslas izpratni. Vie­natnē es bieži domāju par viņas vārdiem un sapratu, ka viņai ir taisnība. Tā Stefāna mani izglītoja un vadīja māk­slas ceļos. Apguvis formu, es centos ielikt tajā domu, lai doma un forma no manām rokām iznāktu saliedētas kopā kā Minerva no Jupitera galvas.

Ak dievs, cik dzīvas un valdzinošas ir jaunības atmi­ņas! Kolomba. Aškānio, šis brīnišķīgais vakars man tik ļoti atgādina tos vakarus, kurus mēs pavadījām divatā ar Stefānu uz sola viņas tēva mājas dārzā; viņa raudzījās uz zvaigznēm, un es raudzījos uz viņu. Kopš tā laika aizritē­juši divdesmit gadi, bet man šķiet, ka tas bijis nupat va­kar; arī tagad man ir tāda sajūta, itin kā es turētu savās rokās viņas rokas, bet tās ir jūsējās, mani bērni! Jā, lai dievs dara ko darīdams, viss ir labi.

Vajadzēja man tikai ieraudzīt viņas bālo sejiņu un balto kleitu, un manu dvēseli piestrāvoja brīnišķīgs miers. Ga­dījās, ka, sēdēdami blakus, mēs visu vakaru nepārmijām ne vārda, un tomēr arī šī klusēšana rosināja manī cilde­nas domas un jūtas, darīja mani tīrāku'un labāku.

Taču tāpat, kā visam reiz pienāk gals, beidzās arī mūsu laime.

Rafaels del Moro stiga aizvien lielākā postā. Viņš bija parādā savam labajam kaimiņam Džismondo Gadi divus tūkstošus dukātu un nezināja, kā lai atdod parādu. Goda viru tas dzina galīgā izmisumā. Viņš gribēja vismaz pa­glābt savu meitu, izprecinot viņu man, un pastāstīja par šo nodomu vienam no saviem mācekļiem — acīmredzot tāpēc, lai tas parunātu ar mani. Taču šis māceklis bija ne- krietnelis, kuru jau vienreiz tiku pārmācījis, kad viņš iedomājās rupji pazoboties par manu brāļa mīlestību pret Stefānu. Nekauņa pat neļāva Rafaelam pateikt visu līdz galam.

«Atsakieties no šī nodoma, maestro del Moro,» viņš sa­cīja, «galvoju, ka no tā nekas neiznāks.»

Zeltkalis bija lepns un, nospriedis, ka es viņu nicinu nabadzības dēļ, neko man neteica.

Pēc kāda laika Džismondo Gadi pieprasīja atpakaļ aiz­doto naudu. Kad Rafaels lūdza vēl nogaidīt, augļotājs sa­cīja:

«Paklausieties, atdodiet man par sievu savu meitu. Viņa ir gudra un taupīga, un mūsu rēķini būs nokārtoti.»

Del Moro jutās neizsakāmi iepriecināts. Gadi gan tika daudzināts kā skops, rupjš un greizsirdīgs cilvēks, toties viņš bija bagāts, un tieši bagātību, ak vai, nabagie vērtē visaugstāk un visvairāk iekāro. Kad Rafaels paziņoja mei­tai par šo priekšlikumu, viņa nebilda ne vārda. Tikai va­karā, kad mēs abi sēdējām uz sola un grasījāmies jau doties mājās, Stefāna vienkārši pateica:

«Benvenuto, Džismondo Gadi lūdza manu roku, un tēvs deva savu piekrišanu.»

Neteikusi vairāk ne vārda, viņa atstāja mani, kamēr es kā dzelts uzlēcu kājās. Pēc tam, neizskaidrojama trakuma pārņemts, es metos laukā no Florences un aizklīdu tālu laukos.

Visu šo nakti brīžam klimtu kā apmāts, brīžam elsodams gulēju zālē, un tūkstošiem izmisīgu, neprātīgu un mežo­nīgu domu urdīja manu satraukto prātu.

«Stefāna būs Džismondo sieva!» es teicu pats sev, kad, mazliet atguvies, pū».ējos sakopot domas. «Ja jau es no­drebu šausmās, to iedomājot vien, tad kā gan jūtas Ste­fāna? Jā, viņa, protams, labāk nāktu pie manis, tālab mēmi atgādina mūsu draudzību, cenšas pamodināt manī greizsirdību. O jā, es esmu greizsirdīgs, es esmu mežonīgi greizsirdīgs! Bet vai man ir tiesības būt greizsirdīgam? Gadi, protams, ir drūms un rupjš, bet vai es, taisnīgi spriežot, varu darīt sievieti laimīgu? Es taču esmu ciet­sirdīgs, patvarīgs, neiecietīgs, kuru katru mirkli gatavs mesties divkaujā, skriet pakaļ pirmajiem brunčiem! Vai es spēšu sevi pārvarēt? Nē, nekad! Kamēr asinis verd manās dzīslās, mana roka neizlaidīs dunča spalu un ma­nas kājas pašas aiznesīs mani projām no mājas.

Nabaga Stefāna! Cik gan daudz viņai nāktos manis dēļ raudāt un ciest, viņa izdēdētu manā acu priekšā, būtu man mūžīgs pārmetums, un es sāktu ienīst viņu un pats sevi. Galu galā viņa nomirtu aiz bēdām, un es būtu viņas slep­kava. Ak vai, es neesmu radīts mājas pavarda mieram un klusai laimei; man vajadzīgs plašums, brīvība, vētras, viss, ko vien vēlaties, tikai ne vienmuļā ģimenes laime. Ak dievs, ar savām raupjajām rokām es aizlauztu šo maigo un vāro ziediņu! Ar savu izlaidību es nomocītu man bez­gala dārgo būtni, šo mīlošo sirdi, un mani pašu sagrauztu nebeidzamas sirdsapziņas ēdas. Bet vai viņa būs laimīgāka ar Džismondo Gadi?- Un kālab viņai jāprecas ar šo aug­ļotāju? Mums abiem taču biia tik labi! Stefāna lieliski sa­prot, ka mākslinieka garu nevar iekalt nekādās važās, pa­kļaut ģimenes dzīves praktiskajām vajadzībām. Man nāktos uz visiem laikiem atvadīties no sapņa par slavu, apbedīt savu nākotni, atteikties no mākslas, kas nevar dzī­vot bez brīvības un patstāvības. Kur tas redzēts, ka iieli gari tupētu pie ģimenes pavarda? O, nemirstīgais Dante Aligjēri! Un jūs, mans skolotāj Mikelandželo! Cik gardi gan jūs smietos, redzēdams, ka jūsu audzēknis auklē bēr­nus un dreb savas laulātās draudzenes priekšā! Nē, esi stiprs, Benvenuto, un pasaudzē Stefānu; paliec vientuļš un uzticīgs savam sapnim un savam aicinājumam!»^

Kā redzat, mani bērni, es necenšos izskaistināt savu rīcību. Tur bija arī sava daļa patmīlības, tomēr pieņemt šādu lēmumu mani mudināja arī vispatiesākās un vismai­gākās jūtas pret Stefānu, tādēļ mans neprātīgais solis man šķita pareizs.

Nākamajā dienā es atgriezos darbnīcā daudzmaz nomie­rinājies. Arī Stefāna likās esam mierīga, vienīgi mazliet bālāka nekā parasti. Tā pagāja mēnesis. Reiz kādā vakarā, šķirdamās no manis, Stefāna sacīja:

«Benvenuto, pēc nedēļas es kļūšu Džismondo Gadi sieva.»

Šoreiz viņa vilcinājās aiziet, un man uz visiem laikiem iespiedās atmiņā viņas tēls. Stefāna stāvēja manā priekšā skumja un klusa, piespiedusi roku pie sirds, saliekusies zem ciešanu nastas. Un viņas jaukais smaids bija tik bē­dīgs, ka, raugoties uz viņu, gribējās raudāt. Viņa vērās manī grūtsirdīgi, taču bez pārmetuma. Šķita, ka mans klu­sais eņģelis atvadās no manis, atstādams šo zemi. Pastāvē­jusi tā klusēdama kādu brītiņu, viņa iegāja mājā.

Un man vairs nebija lemts viņu redzēt šai pasaulē.

Atkal kailu galvu es metos laukā no pilsētas, taču nedz todien, nedz nākamajā dienā es neatgriežos, bet gāju aiz­vien tālāk un tālāk, līdz nonācu Romā.

Tur es nodzīvoju piecus gadus, mans vārds kļuva pa­zīstams, es izpelnījos pāvesta labvēlību, cīnījos divkaujās, iemīlējos, guvu spožus panākumus savā amatā, tomēr lai­mīgs es nebiju, man vienmēr kaut kā pietrūka. Griezda­mies dzīves virpulī, es ik dienu atminējos Florenci. Un katru nakti redzēju sapnī Stefānu, kas bāla un skumīga stāvēja uz tēva mājas sliekšņa un raudzījās manī.

Pēc pieciem gadiem es saņēmu no Florences vēstuli ar sēru zīmogu. Es tik daudz reižu esmu to lasījis un pārla­sījis, ka atceros no galvas.

Tā skan šādi:

«Benvenuto, es drīz miršu. Benvenuto, es mīlēju jūs.

Un, lūk, par ko es sapņoju: es pazinu jūs kā pati sevi, es nojautu jūsu dvēselē apslēpto spēku un biju pārlieci­nāta, ka jūs reiz kļūsiet slavens. Jūsu augstā piere, lies­mainais skatiens un versmainā enerģija liecināja par ģē­niju, kas uzliek smagus pārbaudījumus sievietei, kura kļūs jūsu sieva. Es biju sagatavojusies visam. Savu laimi es atrastu tai misijā, ko liktenis man uzticētu. Es būtu bijusi, Benvenuto, ne vien jūsu sieva, bet arī jūsu draugs, jūsu māsa, jūsu māte. Apzinādamās, ka jūsu cildenā dzīve pie­der visiem, es samierinātos ar to, ka izklaidētu jūs rūpju brīžos un mierinātu bēdās. Jūs vienmēr un visur būtu pa­licis brīvs, mans draugs. Ak vai, es biju pilnām apradusi ar mokošo vientulību, kad nebijāt mājās, apradusi ar jūsu. neapvaldītā rakstura negaidītajām izpausmēm, ar visiem jūsu alkainās dabas untumiem. Spēcīgiem cilvēkiem pie­mīt spēcīgas tieksmes. Jo augstāk padebešos lidinās ērglis, jo ilgāk tam jāatpūšas uz zemes. Pamodies no drudžaina­jiem ģēnija sapņiem, jūs atkal piederētu vienīgi man, mans dižais Benvenuto, mans karsti mīļotais! Es nekad ne­pārmestu jums par ilgajām aizmirstības stundām, jo tās mani nemaz neaizvainotu. Turpretī es, zinādama, ka jūs esat greizsirdīgs kā visas cēlas sirdis, greizsirdīgs kā dze­jas dievs, jūsu prombūtnes laikā turētos tālāk prom no ļaužu acīm un gaidītu jūs man tik mīļajā vientulībā, lūg­dama par jums dievu.

Lūk, tādu es iedomājos savu dzīvi.

Bet, kad jūs mani atstājāt, es pakļāvos liktenim un jūsu gribai, es atsacījos no laimes un rīkojos tā, kā man lika mans meitas pienākums; tēvs vēlējās, lai es paglābtu viņu no negoda, apprecēdamās ar viņa kreditoru, un es paklau­sīju viņam. Mans vīrs izrādījās bargs, nežēlīgs un cietsir­dīgs cilvēks, viņu neapmierināja mana padevība, un viņš pieprasīja, lai es viņu mīlētu, kas biia pāri maniem spē­kiem, un, redzēdams manas skumjas, viņš izturējās pret mani rupji. Es samierinājos ar to. Biju viņam uzticīga un gādīga sieva, taču mani nomāca skumjas, Benvenuto. Dievs gandarīja mani par ciešanām, dāvādams man dēlu. Četrus gadus bērna maigie glāsti ļāva man aizmirst apvainoju­mus, sitienus un beigās arī nabadzību, jo, dzīdamies pēc lielākas peļņas, mans vīrs izputēja un pirms mēneša no­mira aiz bēdām. Lai dievs viņam piedod, kā es viņam pie­dodu!

Tagad mirstu arī es, jau šodien manas mokas šai saulē beigsies, un es novēlu jums, Benvenuto, savu dēlu.

Varbūt viss labi vien bija. Kas zina, vai es, vāja sie­viete, būtu varējusi līdz galam izpildīt grūto misiju, ko gribēju uzņemties jūsu dzīvē. Mans dēls Askānio (viņš ir līdzīgs man) jums būs stiprāks un uzticamāks pavadonis, viņš pratīs jūs mīlēt — ja arī ne vairāk, tad vismaz labāk nekā es. Un es tāpēc nebūt neesmu greizsirdīga uz jums.

Benvenuto, esiet pret manu dēlu tik labs, cik laba es gribēju būt pret jums.

Ardievu, mans draugs, es jūs mīlēju un mīlu, es ne­kaunos atzīties šai mīlestībā, stāvēdama mūžības vārtu priekšā, jo tā ir svēta mīlestība. Ardievu! Esiet liels māk­slinieks, tad es būšu laimīga, un paraugieties kādreiz uz debesīm, lai es varētu no turienes jūs ieraudzīt.

Jūsu Stefāna.»

Vai tagad jūs ticat man, Kolomba un Askānio, vai esat gatavi darīt, ko es jums ieteikšu?

— Jā! — abi mīiētāji iesaucās reizē.