Askānio jeb karaļa zeltkalis

XVIII mīlestība — sapnis

Tiklīdz hercogiene d'Etampa bija prom, viņas burvības spēks izgaisa un Askānio skaidri apzinājās visu, kas no­risa viņā un ap viņu. Viņš atcerējās, ko bija teicis. Ja hercogiene d'Etampa viņu mīl, tad arī Kolomba var viņu mīlēt. Kopš šr brīža viņa dzīve vairs nepieder viņam vien, sirds bija izdarījusi viņam labu pakalpojumu, likdama apjaust patiesību, taču viņš bija pieļāvis kļūdu, izpauz­dams to hercogienei. Ja godprātīgais un atklātais jaunek­lis būtu pratis izlikties, visu vēl varētu vērst par labu, bet viņš bija pamodinājis aizdomas ļaunās un varenās herco­gienes sirdī, un viņam tas šķita jo briesmīgāk tāpēc, ka tiks apdraudēta Kolomba.

Tomēr vētrainā un bīstamā izskaidrošanās starp viņu un Annu bija devusi arī zināmu labumu. Askānio sajuta vēl nebijušu pacilātību un ticību saviem spēkiem. Jau­nekļa prāts, ko mudīja nesenie notikumi un dvēseles pacē­lums, drudžaini darbojās, rosīdams uz drosmīgu rīcību; Askānio nolēma izdibināt, vai viņam ir kādas cerības, ap­ņēmās par katru cenu ielūkoties Kolombas sirdī, lai arī viņš neatrastu tur neko citu kā tikai vienaldzību. Ja Ko­lomba patiesi mīl grāfu d'Orbeku, kālab pretoties herco­gienei d'Etampai? Lai tad hercogiene dara visu, ko vien vēlas, ar viņa saplosīto, atraidīto, izmisumā iedzīto, pazu­dušo dvēseli. Viņš kļūs godkārīgs, drūms, ļauns — vai nav vienalga? Taču vispirms jādara gals visām šaubām un tad drosmīgi jādodas pretī savam liktenim. Tādā gadījumā hercogienes d'Etampas rakstiskais solījums ir viņa nākot­nes ķīla.

Askānio to visu pārdomāja, iedams pa krastmalu mājup un nenovērsdams skatienu no kvēlojošās saules ripas, kas rietēdama aizslīdēja aiz melnā Nelas torņa. Pārradies mājās, viņš tūdaļ, ne mirkli nešaubīdamies, paņēma dažas rotaslietas un apņēmīgi devās uz Mazo Nelas pili, kur pieklauvēja četras reizes pie durvīm.

Par laimi, Perīnas kundze atradās turpat tuvumā. Gau­žām pārsteigta, degdama ziņkārē, viņa steidzās atvērt durvis. Tomēr, ieraudzījusi mācekli, viņa uzskatīja par vajadzīgu uzņemt viņu visai atturīgi.

— A, tas. esat jūs, msjē Askānio, — viņa sacīja. — Ko jūs vēlaties?

— Es vēlos, cienījamā Perīnas kundze,* tūlīt pat parādīt šīs rotaslietas Kolombas jaunkundzei. Vai viņa ir dārzā?

— Jā, pastaigājas alejā… Pagaidiet mani, jaunais cil­vēk!

Askānio, kurš labi atcerējās ceļu, metās uz dārzu, galīgi aizmirsis dueņju. \

«Redz, kā!» viņa noteica, apstādamās, lai visu apsvērtu. «Kā liekas, man nemaz nav vērts iet pie viņiem; lai Ko­lomba izraugās pirkumus pēc sava prāta. Droši vien viņa noskatīs arī man kādu dāvaniņu, un tādā reizē labāk ne­maz nebūt klāt. Aiziešu, kad viņa būs visu nopirkusi, tad man būs neērti atteikties no dāvanas. Nudien, palikšu labāk šepat un netraucēšu mūsu drostaliņu, viņai taču tik laba sirds.»

Kā redzat, cienījamā dueņja bija visai smalkjūtīga dāma.

Visas šīs desmit dienas Kolomba bija pavadījusi, sap­ņodama par Askānio. Skaidrā un tiklā meitene nepazina, kas ir mīlestība, lai gan tieši mīlestība bija pārņēmusi viņas sirdi. Viņa centās sev iestāstīt, ka nav labi nodoties tādiem sapņiem, tomēr atrada sev attaisnojumu pārlie­cībā, ka viņa ar Askānio vairs nekad netiksies un ka viņai nav lemts rast mierinājumu, attaisnojot savu rīcību viņa acīs.

Šā iemesla dēļ tad ari Kolomba pavadīja augus vakarus uz tā paša sola, kur kādreiz bija sēdējusi blakus Askānio, sarunājusies ar viņu, uzklausījusi viņu, bet tagad ar visu sirdi nodevās šīm atmiņām; kad kļuva pavisam tumšs un Perīnas kundze sauca viņu mājās, daiļā sapņotāja gāja gausā solī pa aleju un, raisīdamās vaļā no sapņiem, atce­rējās tēva piekodinājumus, atcerējās grāfu d'Orbeku un to, cik ātri skrien laiks. Naktīs viņu mocīja bezmiegs, bet arī tas nelika kļūt bālākām viņas brīnišķīgajām va­kara vīzijām.

Ari tovakar Kolombas iztēle, kā parasti, spilgtās krā­sās uzbūra laimīgo stundu, kas bija pavadīta Askānio tuvumā, kad p'ēkšņi, pacēlusi acis; meitene iekliedzās.

Askānio stāvēja viņas priekšā un klusēdams vērās viņā.

Viņš redzēja, ka Kolomba ir pārvērtusies, taču kļuvusi vēl daiļāka. Bālums un skumjas tik ļoti piederējās viņas ideāli veidotajai sejiņai! Viņas skaistums, šķiet, bija kļu­vis vēl apgarotāks. Askānio nodomāja, ka viņa vēl nekad nav bijusi tik daiļa, un viņā atkal pamodās šaubas, kuras, šķiet, bija izkliedējusi hercogienes d'Etampas mīlestība. Vai tiešām šī debesu būtne viņu mīlētu?

Beidzot bija sastapušies abi daiļie cilvēkbērni, kas klu­sībā jau tik sen mīlēja viens otru un bija jau sagādājuši viens otram tik daudz ciešanu. Protams, sastopoties viņiem vienā mirklī būtu bijis jāaizmirst attālums, kas viņus šķīra, jo savos sapņos viņi šo attālumu soli pa solim jau bija pārvarējuši. Tagad viņi tūdaļ varētu izskaidroties, jau ar pirmajiem vārdiem saprast viens otru un pēkšņā prieka uzplūdā izpaust savas jūtas, kuras līdz šim tik mokoši bija apvaldījuši.

Taču viņi abi bija pārlieku bikli un, lai gan satraukums nodeva mīlētāju jūtas, arī šoreiz viņu skaidrās dvēseles atrada viena otru tikai pēc kāda laika.

Kolomba, tumši pietvīkusi, klusēdama pietrūkās kājās. Askānio, nobālis aiz satraukuma, piespiedis drebošu roku pie krūtīm, centās apvaldīt straujos sirdspukstus.

Viņi sāka runāt vienlaicīgi. Viņš sacīja: — Piedodiet, jaunkundz, jūs atļāvāt man parādīt jums dažas rotas­lietas. — Viņa: — Priecājos, ka jūs esat pavisam vesels, msjē Askānio.

Mīlētāji vienā un tai pašā mirklī apklusa, un, lai gan bija pārtraukuši viens otru, lai gan viņu maigās balsis bija saplūdušas kopā, acīmredzot viņi visu bija lieliski dzirdējuši, jo Askānio, kuru uzmundrināja meitenes smaids, ko, protams, bija izraisījusi jocīgā situācija, at­bildēja jau mazliet drošāk:

— Vai tiešām savā labsirdībā jūs vel atceraties, ka biju ievainots?

— Mēs ar Perīnas kundzi ļoti uztraucāmies par jums un brīnījāmies, kāpēc jūs nenākat, — Kolomba atbildēja.

— Es biju nolēmis vairs nenākt šurp.

— Kāpēc?

Šai izšķirošajā mirklī Askānio bija spiests atbalstīties pret koku, pēc tam, sakopojis visus savus spēkus, visu savu vīrišķību, pateica viegli drebošā balsī:

— Tagad es varu atzīties: es mīlēju jūs.

— Bet tagad?

Šis kliedziens, kas izlauzās no Kolombas krūtīm, cilvē­kam ar lielāku pieredzi nekā Askānio būtu izkliedējis jebkuras šaubas, turpretī jaunajā mīlētājā tas pamodināja tikai vārgas cerības.

— Tagad — ak vai! — viņš turpināja. — Es apjautu attālumu, kas mūs šķir, es zinu, ka jūs esat dižciltīga grāfa laimīga līgava.

— Laimīga? — Kolomba viņu pārtrauca, sāpīgi pasmai­dīdama.

— Kā! Jūs nemīlat grāfu? Augstais dievs! O, sakiet — vai viņš nav jūsu cienīgs?

— Viņš ir bagāts, apveltīts ar lielu varu, sabiedrībā viņš stāv daudz augstāk par mani. Vai tiešām jūs neesat viņu redzējis?

— Nē, es baidījos iztaujāt par viņu. Turklāt nezin kāpēc es biju pārliecināts, ka viņš ir jauns un skaists, ka viņš jums patīk.

— Viņš ir vecāks par manu tēvu, un es no viņa bai­dos, — Kolomba atteica, nepārvaramā riebumā aizklādama ar rokām seju.

Askānio neizsakāmā priekā noslīga uz ceļiem, salika rokas kā lūgšanā, vēl vairāk nobālēja un pievēra acis, bet viņa skatiens caur skropstām staroja vēl maigāk, un bālajās lūpās uzplauka dievišķīgs smaids.

— Kas jums noticis, Askānio? — Kolomba izbijusies vaicāja.

— Kas ar mani noticis? — iesaucās jaunais cilvēks, prieka uzplūdā atgūdams drosmi, kuru sākumā viņam bija devušas bēdas. — Kas ar mani noticis? Es taču mīlu tevi, Kolomba!

— Askānio! Askānio! — Kolomba nočukstēja, un viņas balsī ieskanējās gan pārmetums, gan prieks, bezgalīgs mīlas maigums.

Viņi bija sapratuši viens otru; viņu sirdis savienojās, un, pašiem to neapjaušot, viņu lūpas sakļāvās.

— Mans draugs! — Kolomba sacīja, mīļi atstumdama Askānio.

Viņi raudzījās viens otrā gluži kā ekstāzē; tā'bija divu eņģeļu sastapšanās. Dzīvē tādi mirkļi neatkārtojas.

— Tātad, — Askānio sacīja, — jūs nemīlat grāfu d'Orbeku un jūs varētu iemīlēt mani.

— Mans draugs, — Kolomba ierunājās nopietni un maigi, — līdz šim vienīgi tēvs skūpstīja mani uz pieres un, ak vai, cik reti! Es esmu naiva kā bērns un nepazīstu dzīvi; taču es sajutu laimes trīsas, kad jūs noskūpstījāt mani, un es sapratu, ka mans pienākums kopš šī brīža ir piederēt vienīgi jums vai debesīm. Nudien, ja mani nebūtu pārņēmušas šīs jūtas, es domātu, ka esmu noziegusies! Mūsu lūpas ir svētījušas mūsu savienību, kopš šī brīža es esmu jūsu līgava un sieva, lai arī tēvs man teiktu «nē», jo es dzirdu vienīgi dieva balsi, kas saka man «jā». Te ir mana roka, tā pieder jums.

— Debesu eņģeļi, uzklausiet viņu un apskaudiet mani! — Askānio iesaucās.

Mīlētāju svētlaime nav nedz aprakstāma, nedz atstās­tāma. To sapratīs vienīgi tas, kas pats to izbaudījis. Nav iespējams attēlot vārdus, skatienus, rokasspiedienus, ko pārmija šie divi skaidrie un daiļie cilvēkbērni. Viņu ne­aptraipītās dvēseles saplūda kopā kā divi dzidri avoti, nemainīdami nedz savas īpašības, nedz savu krāsu. Ne ar vienu nekautrīgu iegribu Askānio neaptumšoja savas mīļotās gaišo vaigu; Kolomba paļāvīgi pieplaka līgavaiņa plecam. Un, ja viņus šai brīdī no debesu augstumiem būtu redzējusi jaunava Marija, viņa nenovērstu no viņiem savu skatienu.

Tie, kas mīl, steidz dalīties domās par savām jūtām, pa­stāstīt viens otram par savu dzīvi, par pagātni, par tagadni, par nākotni. Arī Askānio un Kolomba, atguvuši runas spējas, uzticēja viens otram visas savas bēdas un visas pēdējo dienu cerības. Tas bija brīnišķīgi. Viņu jūtas bija tik līdzīgas, itin kā viņi runātu viens par otru. Viņi bija daudz cietuši, toties tagad atcerējās savas ciešanas ar smaidu.

Taču, nonākuši līdz nākotnei, viņi tūdaļ kļuva nopietni un grūtsirdīgi. Ko viņiem solīja rītdiena? Viņi bija radīti viens otram, taču cilvēki, kas bija aizspriedumu varā, uz­skatīs viņu laulības par nevienlīdzīgām, gandrīz vai ne­dabiskām. Ko lai dara? Kā lai piespiež grāfu d'Orbeku atteikties no līgavas, bet Parīzes prevo atdot meitu par sievu kaut kādam amatniekam?

— Ak vai, mans draugs, — Kolomba sacīja, — es devu solījumu, ka piederēšu vienīgi jums vai debesīm, un tagad skaidri redzu, ka man lemts piederēt debesīm.

— Nē, nē, — Askānio atbildēja, — jūs esat mana. Mēs abi esam pārāk maz pieredzējuši un divatā pasauli no eņģēm neizcelsim, bet es parunāšu ar savu dārgo skolo­tāju, ar Benvenuto Čellīni. Viņš ir varens, un viņam nav nekādu aizspriedumu! Uz šīs zemes viņš rīkojas tā, kā droši vien dievs rīkojas debesīs, un allaž panāk savu, lai ko būtu iecerējis. Viņš izdarīs tā, ka tu būsi mana. īsti gan nezinu, kā viņš to izdarīs, bet tā noteikti būs. Viņam patīk pārvarēt šķēršļus. Benvenuto parunās ar Fransuā Pirmo, pārliecinās tavu tēvu. Benvenuto var aizbērt bez­dibeņus! Tikai vienu viņš nebūtu varējis izdarīt, bet tu jau pati to esi izdarījusi bez viņa palīdzības, tu esi iemī­lējusi mani. Viss pārējais ir sīkumi. Vai zini, mana mīļā, tagad es ticu brīnumiem.

— Askānio, mīļais, ja jūs cerat, tad ceru arī es. Kā jūs domājat, vai arī es no savas puses nevaru kaut ko darīt? Ir kāds cilvēks, kuram tēvs vienmēr klausa. Kā jūs domā­jat, vai man nebūtu vērts aizrakstīt hercogienei d'Etampai?

— Hercogienei d'Etampai! — Askānio iesaucās. —Ak dievs! Es biju pavisam aizmirsis par viņu!

Un tad Askānio vienkārši, bez jelkādas dižošanās, iz­stāstīja par tikšanos ar hercogieni, par to, ka tā viņu iemīlējusi, ka nupat šodien pirms stundas paziņojusi, ka nāvīgi ienīstot to, kuru viņš mīlot. Sīkumi! Tas tikai maz­liet sarežģīs Benvenuto uzdevumu. Kas tur liels, viens pretinieks vairāk vai mazāk, ar to viņu nevar nobiedēt.

— Mans draugs, — Kolomba sacīja, — jūs ticat savam skolotājam, bet es ticu jums. Parunājiet. ar Čellīni pēc iespējas ātrāk, uzticēsim viņam mūsu likteni.

— Rit pat es izstāstīšu viņam visu. Viņš tik ļoti mani mīl! Viņš sapratīs mani no pusvārda. Bet kas ar tevi no­tiek, mīļā Kolomba? Kāpēc tu pēkšņi kļuvi tik skumja?

Kolomba kāri tvēra katru* Askānio vārdu, juzdama, kā greizsirdības dzelonis ieduras viņas mīlošajā sirdī; ne reizi vien viņa spēji saspieda Askānio roku, kuru neizlaida no savām plaukstām.

— Askānio, hercogiene d'Etampa ir skaista; viņu mīl pats karalis. Ak dievs, vai tik tava sirds nav ļāvusies viņas valdzinājumam?

— Es mīlu tevi, — Askānio atbildēja.

— Pagaidi mani tepat, — Kolomba ieteicās.

Viņa tūdaļ atgriezās, turēdama rokās baltu, tikko plūktu liliju.

— Paklausies, — meitene sacīja, — kad gatavosi šai sievietei liliju no zelta un dārgakmeņiem, paraugies uz vienkāršo liliju no tavas Kolombas dārza.

Un ar valdzinošu smaidu, kā būtu smaidījusi pati her­cogiene d'Etampa, viņa noskūpstīja ziedu un pasniedza to jauneklim.

Šai brīdī alejas galā parādījās Perīnas kundze.

— Ardievu, un uz redzēšanos! — steidzīgi noteica Kolomba, ar apburošu kustību paslepen pielikdama pirk­stiņu pie mīļotā lūpām.

Dueņja piegāja pie viņiem.

— Nu, mans bērns, — viņa sacīja Kolombai, — ceru, ka jūs nostrostējāt bēgli un izraudzījāties sev skaistas rotaslietas.

— Ņemiet, Perīnas kundze! — Askānio teica, atdodams dueņjai dārglietu šķirstiņu, kuru tā arī nebija atvēris. — Mēs ar Kolombas jaunkundzi nospriedām, ka labāk jums pašai izvēlēties kādu rotu, kas jums vislabāk patīk, bet rīt es atnākšu pēc šķirstiņa.

Un, starodams aiz laimes, Askānio ātri aizgāja, uzmetis Kolombai atvadu skatienu, kurš viņai izteica visu, ko viņš gribēja sacīt.

Kolomba piespieda rokas pie krūtīm, itin kā gribēdama ieslēgt tajās laimi, kas piepildīja viņas sirdi, un palika tā nekustīgi stāvam, kamēr Perīnas kundze pārcilāja brīnum­jaukās rotas, kuras bija atnesis Askānio.

Bet ak vai! Nežēlīga bija nabaga meitenes pamošanās no saldajiem sapņiem.

Pie viņas pienāca kāda sieviete, ko pavadīja viens no prevo ļaudīm.

— Viņa gaišība grāfs d'Orbeks, kas atgriezīsies Parīzē jau parīt, — sieviete sacīja, — lika man kopš šīs dienas apkaipot kundzi. Es parādīšu visjaunākos un visskaistākos tērpu modeļus, grāfa kungs un mesers prevo uzdeva man šūdināt kundzei krāšņu- brokāta tērpu, jo viņas augstība hercogiene d'Etampa grib stādīt kundzi priekšā karalie­nei dienā, kad viņas majestāte dosies uz Senžermēnu, tas ir, tieši pēc četrām dienām.

Lasītājam nebūs grūti saprast, cik briesmīgu iespaidu pēc tikšanās, kuru mēs nupat attēlojām, uz Kolombu at­stāja šī jaunā ziņa.