Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXXIX laulības aiz aprēķina

Benvenuto dzīrās atstāt Fontenblo tai pašā vakarā, taču karalis viņu nelaida prom un bija vien jāpaliek pilī līdz rītam.

Turklāt ar viņam raksturīgo noteiktību un apņēmību mākslinieks bija iecerējis nākamajā dienā pabeigt kādu jau sen aizsāktu intrigu. Viņš gribēja ātrāk tikt ar to galā, lai pēc tam visā pilnībā pievērstos Askānio un Ko­lombai.

Benvenuto palika pilī uz vakariņām un pat uz brokas­tīm nākamajā rītā, un tikai ap pusdienlaiku, atvadījies no karaļa un hercogienes d'Etampas, viņš mazā Žana pa­vadībā devās atceļā.

Viņi abi jāja uz labiem zirgiem, un tomēr pretēji iera­dumam Čellīni nesteidzās. Uzreiz bija redzams, ka viņš grib nokļūt Parīzē noteiktā stundā. Patiešām — tikai pulksten septiņos vakarā viņš ar mazo Žanu sasniedza Aipas ielu. 4

Turklāt Benvenuto nez kāpēc nejāja vis tieši uz Nelas pili, bet pieklauvēja pie sava drauga Gido — Florences ārsta durvīm; pārliecinājies, ka draugs ir mājās un ga­tavojas pacienāt viņu ar vakariņām, mākslinieks lika mazajam Žanam doties vienam pašam uz Nelas pili un pateikt mācekļiem, ka skolotājs aizkavējies Fontenblo un atgriezīsies tikai nākamajā dienā; pēc tam Žanam jā­būt nomodā, lai atvērtu durvis, tiklīdz Benvenuto pie tām klusi pieklauvēs. Mazais Žans apsolīja visu precīzi izpil­dīt un tūdaļ aizaulekšoja uz Nelas pili.

Vakariņas jau gaidīja, taču, pirms sēdās pie galda, Ben­venuto pavaicāja draugam, vai viņam nav zināms kāds godīgs un saprātīgs notārs, kas varētu sastādīt līgumu, kurā nebūtu apšaubāms neviens vārds. Draugs ieteica savu znotu un tūdaļ aizsūtīja viņam pakaļ.

Apmēram pēc pusstundas, kad vakariņas jau tuvojās beigām, ieradās notārs. Čellīni piecēlās no galda, ieveda notāru blakus istabā un palūdza viņam sastādīt laulību līgumu, neierakstot tajā laulāto draugu vārdus. Pēc tam kad viņi bija divreiz pārlasījuši līgumu, gribēdami pār­liecināties, vai tajā nav palikusi kāda neskaidrība, Ben­venuto devīgi samaksāja notāram, iebāza dokumentu ka­batā, palūdza draugam otru zobenu, tikpat garu kā viņa zobens, un, paslēpis to zem apmetņa, devās uz Nelas pili, jo bija jau pilnīgi satumsis.

Piegājis pie pils durvīm, Benvenuto klusi pieklauvēja. Taču, lai cik kluss bija klauvējiens, durvis tūlīt atvērās. Mazais Žans savā postenī nesnauda.

Atbildēdams uz Čellīni jautājumu, viņš pastāstīja, ka mācekli patlaban ēdot vakariņas un gaidot saimnieku mājās tikai rītdien. Piekodinājis zēnam neteikt nevienam ne vārda par to, ka viņš atgriezies, Benvenuto devās uz Katrīnas istabu, kuras durvju atslēga viņam bija līdz. Klusām ielavījies istabā, viņš aizslēdza durvis, paslēpās aiz portjeras un sāka gaidīt.

Pēc stundas ceturkšņa kāpnēs atskanēja viegli soli. Durvis atvērās un istabā ienāca Skocone ar lampu rokā; pēc tam viņa aizslēdza durvis no iekšpuses, nolika gais­mekli uz kamīna un apsēdās lielā krēslā, kas bija tā no­vietots, ka Benvenuto varēja redzēt meičas seju.

Māksliniekam par lielu pārsteigumu, allaž atklātā, jautrā un dzīvespriecīgā Katrīnas sejiņa bija grūtsirdīga un domīga.

Nabaga Skoconi mocīja sirdsapziņas pārmetumi.

Mēs esam pieraduši redzēt meiteni laimīgu un bezrū­pīgu, taču tas bija tolaik, kad Benvenuto viņu mīlēja. Kamēr viņa juta šo mīlestību vai, pareizāk sakot, sava mīļotā vē­lību, kamēr viņas sapņos gluži kā zeltains mākonītis pie apvāršņa vīdēja cerība kļūt par tēlnieka sievu, viņa bija uzticīga savam sapnim, mīlestība šķīstīja viņas dvēseli, aizskalodama prom visu netīro, kas saistījās ar pagātni; bet kopš tā laika, kad viņa atskārta, ka ir kļūdījusies un Čellīni jūtas, kuras viņa bija noturējusi par mīlestību, ir tikai aizraušanās, Skocone vairs necerēja k{ūt laimīga; viņas dvēsele, kurai Benvenuto smaids bija licis atspirgt, atkal apslāpa.

Pamazām Skocone zaudēja savu bērnišķīgo bezrūpību un jautrību; viņai bija garlaicīgi, un agrākie ieradumi ne­manot guva virsroku, gluži kā nupat nokrāsota siena sa­glabā savu krāsu skaidrā laikā un zaudē to lietū. Skocone, kuru Čellīni droši vien bija pametis kādas jaunas mīļā­kās dēļ, aiz patmīlības mēģināja no jauna piesaistīt sev mākslinieku. Pagolo jau sen pievērsa viņai uzmanību; viņa izstāstīja Čellīni par savu jauno pielūdzēju, cerē­dama pamodināt greizsirdību. Taču arī šoreiz viņa kļūdī­jās: Čellīni nenoskaitās, bet tikai jautri smējās; Čellīni neaizliedza viņai tikties ar Pagolo, bet, gluži otrādi, ieteica to darīt vēl biežāk. Tad Skocone juta, ka iet bojā; joprojām vienaldzīga pret visu pasaulē viņa ļāvās strau­mei gluži kā novītusi lapa, ko aizskalo rudens lietavas.

Tad arī Pagolo izdevās uzveikt viņas vienaldzību. Lai nu kā, bet Pagolo bija jauns, un, ja viņam nebūtu tāds svētulīgs ģīmis, viņu varētu uzskatīt par skaistu puisi, turklāt Pagolo bija iemīlējies, viņš nemitīgi apliecināia Skoconei savas jūtas, turpretī Čellīni bija pilnīgi pārstājis par tām runāt. «Es mīlu tevi» — šais trijos vārdos ietverta visa sirds valoda, un ikvienai sirdij ir jārunā ar citu sirdi šai valodā.

Vai nu aiz garlaicības, vai arī aiz dusmām, iespējams, ļaudamās pašapmānam, Skocone bija pateikusi Pagolo, ka mīl viņu, pateikusi to, nemīlēdama viņu, pateikusi to, glabādama savā sirdī Čellīni tēlu un klusībā čukstēdama viņa vārdu.

Un tūdaļ viņai ienāca prātā, ka varbūt kādā jaukā dienā, atsalis pret savu jauno mīļāko, Benvenuto atgriezī­sies pie viņas un, redzēdams, ka, par spīti visiem pado­miem, viņa palikusi mīļotajam uzticīga, atalgos viņu par to, protams, nevis ar laulībām, par ko nabaga meiča vairs pat nesapņoja, bet gan ar cieņu un līdzjūtību, ko viņa būtu uztvērusi kā agrākās mīlestības atdzimšanu.

Šīs domas tad arī darīja Skoconi tik skumju un grūt­sirdīgu, izraisīdamas sirdsapziņas pārmetumus.

Te pēkšņi klusās pārdomas iztraucēja soļu troksnis uz kāpnēm. Katrīna nodrebēja un pacēla galvu; drīz vien noskrapstēja atslēga un durvis atvērās.

— Pagolo, kā jūs šeit iekļuvāt, un kas jums iedeva atslēgu? — Skocone iesaucās, pietrūkdamās kājās. — No šīm durvīm ir tikai divas atslēgas: viena atrodas pie ma­nis, otra — pie Čellīni.

— Ko lai dara, dārgumiņ, ja jūs esat tik untumaina, — Pagolo smiedamies sacīja. — Vienreiz jūs atstājat durvis vaļā, citreiz atkal ieslēdzaties; ja gribu iekļūt jūsu istabā ar varu, jūs draudat saukt palīgā, lai gan pati esat atļā­vusi atnākt. Tad nu man neatliek nekas cits kā ķerties pie viltības.

— Ak dievs! Sakiet vismaz, ka jūs esat slepus izvilcis atslēgu no Benvenuto kabatas; sakiet, ka viņš nav devis jums atslēgu, ka viņš neko nezina par to, citādi es no­miršu aiz kauna un izmisuma!

— Nomierinies, mana dārgā Katrīna! — Pagolo sa­cīja un aizslēdza durvis, divreiz pagriezdams atslēgu, tad apsēdās blakus meičai, likdams arī viņai apsēsties. — Benvenuto jūs vairs nemīl, tas ir tiesa, taču Benvenuto ir gaužām līdzīgs tiem skopuļiem, kuri sargā no citiem savus dārgumus, lai gan paši tiem pat nepieskaras. Nē, šo atslēgu es pagatavoju pats savām rokām. Kas prot radīt ko lielu, pratīs radīt arī mazu; zeltkalis var pār­vērsties par atslēdznieku. Redzat, kā es jūs mīlu, Katrīna: šie pirksti, kas raduši darināt ziedus no zelta, pērlēm un briljantiem, nevairījās apstrādāt parastu dzelzs gabalu. Tiesa, cietsirdīgā, no dzelzs gabala iznāca atslēga, kas atslēdz paradīzes vārtus.

Teikdams šos vārdus, Pagolo gribēja saņemt Katrīnas roku, bet, par lielu pārsteigumu tēlniekam, kas nepalaida garām nevienu vārdu, nevienu kustību, Katrīna atstūma jaunekli.

— Tā, tā! Cik ilgi turpināsies šīs kaprīzes? — Pagolo noprasīja.

— Paklausieties, Pagolo, — Katrīna atbildēja tik sku­mīgā balsī, ka aizkustināja Čellīni līdz dvēseles dziļumiem.

— Es zinu — ja sieviete reiz padevusies, tad viņai nav ko tēlot svētuli, bet paklausieties: ja vīrietis, kuram viņa nav varējusi pretoties, ir godīgs cilvēks un ja viņa tam bilst, ka padevusies vājuma brīdī, zaudējot varu pār sevi, tad, saprotiet, viņš nedrīkst ļaunprātīgi izmantot viņas kļūdu. Saprotiet, Pagolo: es arī padevos nemīlēdama, jo mīlu citu, es mīlu Čellīni. Varat nicināt mani, jums uz to ir tiesības, taču turpmāk vairs nemokiet mani.

— Brīnišķīgi! Nav ko sacīt! Cik veikli jūs rīkojaties! — Pagolo iesaucās. — Pēc tam kad esmu ar tādām pūlēm iekarojis jūsu labvēlību, jūs gribat man to liegt un prasāt, lai atbrīvoju jūs no solījuma, ko esat man devusi, starp citu, pilnīgi labprātīgi? Nekā nebij! Un visu to jūs darāt Benvenuto dēļ — tā cilvēka dēļ, kas ir divreiz vecāks par jums un par mani arī, kas jūs nemīl, tā cilvēka dēļ, kas jūs nicina un izturas pret jums kā pret kurtizāni!

— Apklustiet, Pagolo, tūlīt pat apklustiet! — Skocone iesaucās, nosarkdama aiz kauna, greizsirdības un dusmām.

— Benvenuto nemīl mani, tas ir tiesa, bet agrak viņš mī­lēja un cienīja mani un arī tagad cienī.

— Pieņemsim. Bet kāpēc tad viņš neapprecēja jūs, ja bija solījis?

— Solījis? Nē. Benvenuto nekad nav solījis mani pre­cēt, bet, ja būtu solījisT tad noteikti turētu doto vārdu. Es tikai pēc tā ļoti ilgojos, un vēlēšanās pamazām pār­vērtās par cerību, bet cerības tik ļoti mani spārnoja, ka es noturēju savus sapņus par īstenību un sāku par tiem runāt. Nē, Pagolo, nē, — Katrīna skumji pasmaidīja, bez­spēcīgi nolaizdama roku, — Benvenuto nekad man nav neko solījis.

— Ak vai, cik jūs tomēr esat nepateicīga! — Pagolo satvēra Skocones nolaisto roku, domādams, ka meičā atkal pret viņu pamostas maigas jūtas, lai gan tas bija vienīgi izmisuma žests. — Es apsolu, es piedāvāju jums to, ko Benvenuto, kā jūs pati sacījāt, nekad nav nedz solī­jis, nedz piedāvājis. Es esmu jums uzticīgs, es mīlu jūs, bet jūs mani atstumjat; viņš jūs krāpj, taču es esmu pār­liecināts — ja viņš būtu manā vietā, jūs ar prieku pie­ņemtu viņa bildinājumu, turpretī man jūs atsakāt, lai gan zināt,, cik loti jūs mīlu.

— Ak, ja viņš būtu šeit! — Skocone iesaucās. — Ja viņš būtu šeit, Pagolo, jūs aiz kauna izkristu cauri ze­mei, jo jūs pievīlāt viņu aiz naida, turpretī es izdarīju to pašu aiz mīlestības pret viņu.

— Par ko gan man jākaunas, ja atļauts vaicāt? — Pa­golo iesaucās, Benvenuto prombūtnes iedrošināts. — Vai tad vīrietim nav tiesību cīnīties par sievietes mīlestību, ja šī sieviete ir brīva? Ja Čellīni būtu šeit, es viņam pa­teiktu skaidri un gaiši: «Jūs piekrāpāt Katrīnu, pamētāt nabaga meiteni, kura tā mīlēja jūs. Sākumā viņa bija iz­misusi, taču, par laimi, viņa sastapa krietnu un godīgu jaunekli, kurš prata viņu novērtēt, iemīlēja viņu un pie­dāvāja viņai kļūt par viņa sievu, ko jūs nekad neesat piedāvājis. Jūsu tiesības pārņēmis šis jauneklis, un tagad šī sieviete pieder viņam.» Interesanti būtu zināt, Katrīna, ko atbildētu uz to tavs Čellīni?

— Neko, — Pagolo aiz muguras atskanēja skarba balss, — itin neko!

Tai pašā mirklī viņam uz pleca uzgūla smaga roka, uzreiz pārtraukdama daiļrunības plūdus; Pagolo novēlās uz grīdas, un nesenās drosmes vietā viņu sagrāba nožē­lojamas bailes.

Tas bija patiesi ievērības cienīgs skats: bāls kā nāve, pagalam pārbijies, Pagolo tupēja uz ceļiem; Skocone, atbalstījusies uz krēsla parocēm, sastinga mēmā izbrīnā, gluži kā statuja; Benvenuto bargi sarauktām uzacīm, iro­nisku smaidu uz lūpām stāvēja viņu priekšā, turēdams vienā rokā kailu zobenu, bet otrā — zobenu makstī.

Iestājās mokošs gaidu pilns brīdis. Pagolo un Skocone aiz pārsteiguma klusēja, skolotāja caururbjošā skatiena uzlūkoti.

— Nodevība! — Pagolo beidzot nočukstēja dziļi pa­zemots. — Nodevība!

— Jā, nelaimīgais, — Čellīni atbildēja, — tikai no ta­vas puses.

— Nu, Pagolo, jūs gribējāt viņu redzēt, te viņš ir, — Skocone sacīja.

— Jā, te viņš ir, — māceklis nomurmināja, apkaunots, ka pret viņu tā izturas mīļotās sievietes klātbūtnē.

— Tikai viņam ir ierocis, bet es esmu neapbruņots.

— Es atnesu tev ieroci, saņem! — Čellīni iesaucās, at­kāpdamies soli atpakaļ un nomezdams pie Pagolo kājām zobenu, ko bija turējis kreisajā rokā.

Pagolo klusēdams uzlūkoja ieroci, neizkustēdamies no vietas.

— Bet nu labi žigli! Paņem zobenu un celies augšā! — Čellīni pavēlēja. — Es gaidu!

— Divkauja? — Māceklim aiz bailēm klabēja zobi.

— Vai tad es varu pieņemt tik spēcīga pretinieka izai­cinājumu?

— Labi, — Čellīni noteica, pārlikdams zobenu no vie­nas rokas otrā, — es cīnīšos ar kreiso roku, un mūsu spēki būs līdzīgi.

— Lai es cīnītos ar jums? Ar savu labdari? Ar cilvēku, kuram esmu par visu pateicīgs? Neparko! — Pagolo iesaucās.

Benvenuto nicīgi iesmējās, bet Skocone atkāpās soli atpakaļ, pat nepūlēdamās noslēpt riebumu, kas atspogu­ļojās viņas sejā.

— Tev vajadzēja atcerēties manu labdarību pirms tam, kad tev ienāca prātā atņemt man sievieti, kuru biju uz­ticējis tev un Askānio, — Benvenuto attrauca. — Bet ta­gad ir par vēlu. Aizstāvies, Pagolo, aizstāvies!

— Nē, nē, nevajag, — zaķapastala murmināja, kāpda­mies uz ceļgaliem atpakaļ.

— Tad vaino pats sevi, ja negribi cīnīties," kā īstam vīram pieklājas, es sodīšu tevi kā nelieti.

Pateicis to, Čellīni ar bezkaislīgu sejas izteiksmi ielika zobenu atpakaļ makstī, izvilka dunci un apņēmīgā solī sāka lēnām tuvoties māceklim.

Skocone iekliegdamās metās starp abiem vīriešiem, taču Benvenuto, pastiepis roku, ar vienu vienīgu kustību, itin kā viņa roka piederētu no bronzas izlietam tēlam, valdonīgi pabīdīja meiču sānis, un viņa, aiz bailēm tikko

dzīva, atkrita krēslā. Joprojām nākdams virsū nelaimī­gajam māceklim, Čellīni piespieda viņu pie pašas sienas un pielika viņam pie rīkles dunci.

— Lūdz dievu pirms nāves, — viņš sacīja. — Tev at­licis dzīvot tikai piecas minūtes.

— Žēlastību! — Pagolo iesaucās aizžņaugtā balsī. — Žē­lastību! Nenogaliniet mani!

— Ko? — Čellīni iesaucās. — Tu zināji manu dabu un tomēr pavedi sievieti, kas piederēja man. Es visu dzir­dēju, visu līdz pēdējam vārdam. Un tu vēl iedrošinies lūgt žēlastību! Tu smejies par mani, Pagolo.

Un Benvenuto pats sāka smieties — smējās tik griezī­gus un šaušalīgus' smieklus, ka māceklim tirpas skrēja pa kauliem.

— Skolotāj, skolotāj! — Pagolo sauca, juzdams, ka dunča asmens kutina viņam rīkli, r— Tas nebiju es, tā bija viņa, jā, viņa mani paveda.

— Meli, nodevība, gļēvulība! Kādreiz es izveidošu skulpturālu grupu ar šiem trim briesmoņiem, — Benve­nuto attrauca, — uz to būs baismi skatīties. Tātad viņa tevi paveda, nelaimīgais? Neaizmirsti, ka es atrados šeit un visu dzirdēju.

— O, Benvenuto, — Katrīna lūdzoši sacīja, — vai tad jūs nesaprotat, ka viņš melo?

— Jā, — Benvenuto atbildēja, — es lieliski saprotu, ka viņš melo, tāpat kā meloja, solīdamies tevi precēt; taču vari būt mierīga, viņš tiks pienācīgi sodīts par šiem div­kārtējiem meliem.

-v Tad sodiet mani! — Pagolo iesaucās. — Tikai esiet žēlsirdīgs un nenogaliniet!

— Tu meloji, sacīdams, ka viņa tevi paveda.

— Jā, meloju, vainīgs esmu es pats. Bet es viņu ne­prātīgi mīlēju, un jūs pats zināt, skolotāj, kur cilvēku noved mīlestība. Šoreiz, skolotāj, es nemeloju.

— Tātad tu patiešām mīli Skoconi?

— Jā, es viņu mīlu! — Pagolo atbildēja, saprazdams, ka Čellīni acīs kaisles spēks ir vienīgais vainu mīksti­nošais apstāklis. — Jā, es viņu mīlu.

— Tātad tu arī apgalvo, ka neesi melojis, solīdamies viņu precēt?

— Neesmu melojis, skolotāj.

— Tu ņemtu viņu par sievu?

— Ja viņa nepiederētu jums, tad jā.

— Lieliski, ņem viņu, es atdodu viņu tev.

— Ko jūs sacījāt? Jūs jokojat?

— Nē, Pagolo, es vēl nekad neesmu bijis tik nopietns. Ja netici, paskaties uz mani.

Pagolo bažīgi paraudzījās uz Čellīni un pēc viņa sejas izteiksmes redzēja, ka viņš kuru katru mirkli no tiesneša var pārvērsties par bendi; smagi nopūties, māceklis no­dūra galvu.

— Novelc no sava pirksta šo gredzenu, Pagolo, un uz­velc to Katrīnas pirkstā! — Benvenuto sacīja.

Pagolo paklausīgi izpildīja skolotāja pavēles pirmo pusi. Benvenuto pamāja Katrīnai. Meiča pienāca.

— Pastiep roku, Skocone! — Čellīni sacīja.

Skocone paklausīja.

— Dari, kas pavēlēts, Pagolo! — Benvenuto turpināja.

Pagolo uzmauca gredzenu Katrīnai pirkstā.

— Bet tagad, kad saderināšanās ir galā, pāriesim pie laulībām, — Benvenuto piedāvāja.

— Pie laulībām? — Pagolo nočukstēja. — Kas tās par laulībām? Laulībām vajadzīgs garīdznieks un notārs.

— Vispirms vajadzīgs laulību līgums, — Benvenuto iebilda, izņemdams no kabatas jau sastādīto doku­mentu, — bet tas jau ir gatavs, atliek vienīgi ierakstīt vārdus.

Viņš nolika līgumu uz galda un sniedza māceklim spalvu.

— Paraksti, Pagolo, paraksti!

— Nu gan esmu iekritis slazdā, — māceklis murmināja.

— Kas? Ko tu sacīji? — Benvenuto vaicāja, nepacel­dams balsi, kurā bija skaidri saklausāmi draudi. — Tu runā par slazdiem? Kur tu redzi slazdus? Vai tad es iestūmu tevi Skocones istabā? Vai tad es ieteicu tev viņu bildināt? Tad arī precies, Pagolo! Kad būsi viņas vīrs, mēs nonāksim mainītās lomās: ja es ieiešu pie Katrīnas, tu piedraudēsi man ar divkauju, bet es nobīšos.

— Ak, cik tas būtu smieklīgi! — Katrīna iesaucās, vienā mirklī aizmirsdama mežonīgās bailes, un, iztēlo­jusies šādu pavērsienu, sāka kā neprātīga smieties.

Pagolo, mazliet atguvies no bailēm un Katrīnas smieklu iedrošināts, sāka uztvert notiekošo mierīgāk. Nodomājis, ka skolotājs tikai biedē viņu, lai piespiestu apprecēties, kas būtu bijis pārāk traģisks atrisinājums šai komēdijai,

viņš nolēma izvairīties no uzspiestajām laulībām un ieņemt stingrāku nostāju.

— Kā nu ne, — viņš atsaucās, pielāgodamies Skocones jautrajam tonim, — situācija patiešām būtu amizanta, taču diemžēl tas nekad nenotiks.

— Kā — nekad nenotiks?! — Benvenuto ierēcās, bū­dams ne mazāk pārsteigts kā lauva, kas ieraudzījis, ka tam grasās uzbrukt lapsa.

— Jā, nenotiks, — Pagolo atteica. — Es labāk miršu! Nogaliniet mani!

Tiklīdz Pagolo bija izteicis šos vārdus, Čellīni ar vienu lēcienu atradās viņam blakus. Pagolo pamanīja pazibam dunča asmeni un atlēca sāņus, izdarīdams to tik ātri un laimīgi, ka zeltkaļa spēcīgās rokas vadītais duncis tikai viegli skāra plecu un ietriecās sienas panelī.

— Esmu ar mieru! — Pagolo iekliedzās. — Žēlastību! Es darīšu visu, ko jūs pavēlēsiet.

Un, kamēr Benvenuto ar grūtībām izvilka dunci, kas cauri panelim bija iestrēdzis sienā divas collas, Pagolo pieskrēja pie galda, ātri paķēra spalvu un parakstīja līgumu. Tas viss nptika tik zibenīgi, ka Skocone pat ne­paguva iejaukties.

— Pateicos jums, mans dārgais Pagolo, par godu, kādu jūs man parādījāt, — viņa sacīja, slaucīdama aiz bailēm sariesušās asaras un tai pašā laikā apvaldīdama vieglu smaidu. — Bet mums ir jāizskaidrojas; es uzklausīju jūs, uzklausiet arī jūs mani. Jūs nupat atteicāties precēties ar mani, bet tagad es atsaku jums. Es nebūt nedaru to tāpēc, lai pazemotu jūs, Pagolo, es tikai nemīlu jūs un uzskatu par labāku nemaz neiziet pie vīra.

— Ja tu neprecēsies ar viņu, Skocone, tad viņš mirs, — Čellīni salti noteica.

— Bet es taču pati viņam atsaku! — Katrīna iesaucās.

— Viņš mirs, — Benvenuto atkārtoja, — lai neviens nevarētu sacīt, ka vīrietis, kas apvainojis mani, palicis nesodīts. Vai tu esi gatavs mirt, Pagolo?

— Katrīna! — māceklis iesaucās. — Es mīlu jūs, es vienmēr mīlēšu jūs! Katrīna, dieva dēļ, apžēlojieties par mani un parakstiet līgumu! Katrīna, esiet mana sieva, es lūdzu jūs, nometies uz ceļiem!

— Nu, Skocone, izšķiries ātrāk! — Čellīni uzstāja.

— O! Vai jūs, skolotāj, neapejaties ar mani pārāk bargi? — Katrīna gražīgi vaicāja. — Es jūs tik ļoti

mīlēju un nudien sapņoju par gluži ko citu. Ak dievs! Pa­skatieties uz viņu, Čellīni! — meiča iesaucās, pēkšņi aiz­mirsdama skumjas un atkal kļūdama jautra. — Paskatie­ties, kāds viņam nožēlojams ģīmis! Tūlīt pat beidziet viebties, Pagolo, citādi es nekad nebūšu ar mieru ņemt jūs par vīru. Ak vai, cik jūs esat jocīgs!

— Vispirms glābiet mani, Katūna, — Pagolo lūdzās,

— bet smieties, ja jūs gribēsiet, mēs varēsim pēc tam.

— Nu labi, mans nabaga zēn, ja jau jūs tik ļoti vēla­ties …

— ,Jā, es ļoti vēlos, — Pagolo iesaucās.

— Vai jūs zināt, kas es biju un kas esmu tagad?

— Jā, es zinu.

— Tātad es nekrāpju jūs?

— Nē.

— Un jūs nenožēlosiet, ka esat apprecējis mani?

— Nē, nē!

— Tas viss ir ļoti dīvaini, es nemaz nebiju to gaidījusi. Bet, ko lai dara, es būšu jūsu sieva!

Katrīna paņēma spalvu un, kā tas pieklājas padevīgai laulātai draudzenei, parakstījās zem sava vīra vārda.

— Paldies, mīļā Katrīna, paldies! — Pagolo iesaucās.

— Gan redzēsi, cik labs vīrs es tev būšu!

— Bet, ja viņš aizmirsīs savu solījumu, — Benvenuto piebilda, — atraksti man, Skocone, un, lai kur es būtu, es atbraukšu, lai atsvaidzinātu viņa atmiņu.

Pateicis šos vārdus, Benvenuto, neatraudams skatienu no mācekļa, lēnām iestūma dunci atpakaļ makstī, paņēma no galda abu laulāto draugu parakstīto līgumu, kārtīgi salocīja to četrās daļās un iebāza kabatā; pēc tam, uz­runādams Pagolo, Benvenuto sacīja ar viņam raksturīgo nesaudzīgo ironiju:

— Un tagad, dārgais Pagolo, jūs ar Katrīnu esat vīrs un sieva, tomēr tikai ļaužu priekšā, nevis dieva priekšā, jo baznīca vēl nav svētījusi jūsu savienību. Tādēļ tava klātbūtne šeit runā pretī gan dieva, gan cilvēku liku­miem. Ariabvakar, Pagolo!

Pagolo nobāla kā nāve, taču, tā kā Čellīni pavēloši no­rādīja viņam uz durvīm, māceklis lēnām kāpās atpakaļ.

— Vienīgi jums, Čellīni, varēja ienākt prātā tāda doma, — Katrīna sacīja, smiedamās kā neprātīga, un, iekāms Pagolo bija paguvis aizvērt durvis, viņa uzsauca:

— Es atlaižu jūs, mans nabaga Pagolo, jo man uz to ir tiesības; taču varat būt mierīgs, zvēru pie svētās jauna­vas, ka, tiklīdz jūs būsiet mans vīrs, visiem citiem, to skaitā arī Benvenuto, es būšu vienīgi jūsu uzticamā lau­lātā draudzene.

Un, kad durvis aizvērās, Skocone jautri piebilda: — O, Čellīni, tu sagādāji man vīru, pie tam vēl atbrī­vodams mani šovakar no viņa sabiedrības. Paldies par to: galu galā tev vajadzēja mani kaut kā atalgot.