Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXII SAPNIS RUDENS NAKTI

Vēlā rudens novakare bija klusa un rēna. Mēness bija aizgaiņājis gandrīz visus mākoņus, un atlikušie izklaidus slīdēja pa zilgo debess jumu, kas mirgoja kā sētin nosēts zvaigznēm. Rāms miers apņēma trīs cilvēkus, kas bija pa­slēpušies Mazās Nelas pils parkā, kamēr viņu sirdis bija pilnas mulsuma un satraukuma.

— Mīļā Kolomba, — Askānio sacīja, kamēr Benvenuto, kluss un bāls, stāvēja viņiem aiz muguras un uztvēra šos vārdus, šķiet, nevis ar dzirdi, bet ar visu savu būtni.

— Mana dārgā līgava, cik daudz ciešanu esmu jums sa­gādājis! Kāpēc gan esmu ielauzies jūsu klusajā dzīvē! Kad jūs uzzināsiet briesmīgo vēsti, kādu esmu atnesis, jūs mani nolādēsiet.

— Jūs maldāties, mans draugs, — Kolomba atbildēja,

— lai ko jūs man sacītu, es vienmēr svētīšu jūs, jo zinu, ka jūs man sūtījis pats dievs. Es nekad neesmu dzirdējusi savas mātes balsi, bet, kad jūs runājat ar mani, man šķiet, ka es to dzirdu. Runājiet taču, Askānio, lai cik briesmīga vēsts jums būtu man jāpaziņo! Mierinājumu man sagā­dās tas vien, ka es dzirdēšu šo vēsti no jūsu lūpām.

— Esiet vīrišķīga, cik vīrišķīga vien varat būt, saņe­miet visus savus spēkus! — Askānio sacīja.

Un viņš izstāstīja Kolombai, ko viņa klātbūtnē bija ru­nājusi hercogiene d'Etampa un grāfs d'Orbeks, attēloja viņu neģēlīgo sazvērestību, viņu nodomu nodot karalistes intereses un iegrūst Kolombu negodā; Askānio izcieta īs­tas mokas, skaidrojot šai nevainīgajai dvēselei, kas vēl nepazina cilvēku nelietību, mantziņa zemisko nodevību; viņam vajadzēja atklāt šai jaunajai meitenei, kas bija tik sirdsšķīsta, ka dzirdētais nelika viņai pat nosarkt, karaļa favorītes ļaunās un izsmalcinātās intrigas, uz kādām to mudināja atraidītā mīlestība. Kolomba skaidri saprata tikai to, ka viņas mīļotais ir riebuma un šausmu pārņemts, un, gluži kā nabaga efeja, kas apvijusies ap jaunu kociņu, viņa drebēja un trīsēja kopā ar to.

— Dārgais draugs, — viņa sacīja, — šī pretīgā sazvē­restība, kas paredz laupīt man godu, jāatklāj manam tē­vam. Tēvs pat nenojauš, ka mēs mīlam viens otru, tēvs ir jums pateicību parādā, jūs esat izglābis viņam dzīvību, tēvs jūs noteikti uzklausīs. O, nomierinieties, viņš izraus mani no grāfa d'Orbeka rokām!

— Ak vai! — Askānio tikai nopūtās.

— Kā, mans draugs, jūs arī manu tēvu turat aizdomās par līdzdalību tik nekrietnā sazvērestībā? — Kolomba iesaucās, saklausīdama mīļotā balsī šaubas. — Tas būtu pā­rāk briesmīgi, Askānio! Nē, es esmu pārliecināta, ka tēvs neko nezina, neko nenojauš, un, lai gan viņš nekad pret mani nav bijis īpaši mīļš, viņš nevar pats ar savu roku grūst mani negodā un nelaimē.

— Piedodiet, Kolomba, — Askānio turpināja, — bet jūsu tēvs laimi izprot gluži citādi nekā jūs, augsts tituls viņa acis apslēpj negodu; būdams augstprātīgs kā visi galminieki, viņš uzskata, ka kļūt par karaļa favorīti jums būtu lielāka laime nekā apprecēties ar vienkāršu māksli­nieku. Kolomba, es negribu no jums neko slēpt: grāfs d'Orbeks pateica hercogienei d'Etampai, ka viņš esot pār­liecināts par jūsu tēva piekrišanu.

— Žēlīgais dievs, vai tas var būt? — meitene iesaucās. — Kur tas redzēts, Askānio, ka tēvs pārdotu savu bērnu?

— Tādas lietas notikušas visās zemēs *m visos laikos, mans nabaga eņģeli, un īpaši bieži tās notiek mūsu laikā un mūsu zemē. Nedomājiet, ka pasaule ir līdzīga jūsu cē­lajai dvēselei, bet sabiedrība tikpat tikumīga kā jūs pati. Jā, Kolomba, Francijas dižciltīgākie cilvēki bez kautrē­šanās upurē' karaļa iegribām savu sievu un savu meitu jaunību un skaistumu; galma aprindās tas nav nekas sevišķs, un jūsu tēvs sev par attaisnojumu var minēt ne vienu vien piemēru. Piedod, mana mīlā, ka lieku tavai skaidrajai un maigajai dvēselei saskarties ar šo atbaidošo īstenību, bet es gribēju parādīt tev bezdibeni, kurā tevi grasās iegrūst.

— Askānio, Askānio! — Kolomba iesaucās, pieplak- dama jaunekļa plecam. — Vai tiešām arī tēvs ir pret mani? O, man kauns par viņu! Kur lai meklēju glābiņu? Vienīgi pie jums, Askānio! Tikai jūs varat mani glābt! Vai jūs esat runājis ar savu skolotāju Benvenuto, kurš, kā jūs man teicāt, ir tik labs, tik cēls un tik varens un kuru es mīlu tāpēc, ka jūs viņu mīlat.

— Nemīli viņu, nemīli viņu, Kolomba! — Askānio iesau­cās.

— Kāpēc? — meitene nomurmināja.

— Tāpēc, ka viņš mīl jūs, un tādēļ viņš vairs nav mūsu draugs, uz kuru mēs varētu paļauties, viņš ir mūsu ienaid­nieks, pret kuru mums būs jācīnās. Saprotiet, viens no mūsu niknākajiem ienaidniekiem. Klausieties!

Un Askānio pastāstīja Kolombai, ka tai brīdī, kad viņš bija dzīries par visu pateikt Benvenuto, skolotājs pats at­zinies viņam savā cēlajā mīlestībā un paziņojis, ka viņš kā īpašu žēlastību nodomājis lūgt karalim viņas roku. Un Benvenuto var pilnām paļauties uz šo žēlastību, jo kara­lis apsolījis izpildīt jebkuru viņa lūgumu pēc tam, kad viņš būs pabeidzis Jupitera statuju, turklāt visiem zināms, ka Fransuā Pirmais nekad nelauž doto vārdu.

— Ak dievs! — Kolomba iesaucās, paceldama pret de­besīm savas brīnišķīgās acis un sniegbaltās rokas. — Ta­gad jūs esat mūsu vienīgais aizstāvis. Visi pārējie no mums novērsušies, un miera ostas vietā mūs sagaida sa­bangota jūra. Bet vai jūs esat droši pārliecināts, Askānio, ka mēs esam pamesti gluži vieni?

— Ak vai, es esmu pilnīgi pārliecināts, — jauneklis atbildēja. — Mans skolotājs tagad mums ir tikpat bīs­tams kā jūsu tēvs, Kolomba. Kā lai to aptver — man ir jābaidās no Benvenuto. jāienīst mans draugs, mans sko­lotājs, mans aizstāvis, mans tēvs, mans dievs! — Askānio iesaucās, lauzīdams rokas. — Un kāpēc tas viss, es jau­tāju jums, Kolomba? Tikai tāpēc, ka viņš sastapa jūs un viņu pārņēma pret jums cēlas jūtas, kādas jūs iedvešat ikvienam, kas apveltīts ar mākslinieka dvēseli; tāpēc, ka viņš jūs mīl, tāpat kā es jūs mīlu. Tātad viņa noziegums ir tāds pats kā manējais. Taču jūs, Kolomba, mani mīlat, un tas ir mans attaisnojums. Ak dievs, ko lāi dara? Jau divas dienas mani plosa pretrunīgas jūtas, brīžam man šķiet, ka es ienīstu savu skolotāju, brīžam atkal jūtu, ka mīlu viņu tāpat kā agrāk. Viņš mīl jūs, tas ir tiesa, bet viņš mīl arī mani! Es mulstu, un mans gars dreb kā niedre vētras brāzmās. Ko darīs Benvenuto, kad visu uzzinās? O, vispirms es pastāstīšu viņam par grāfa d'Orbeka no­domu un ceru, ka viņš mūs atpestīs no grāfa. Taču pēc tam, kad mēs nostāsimies viens otram pretī kā ienaidnieki, kad es viņam pateikšu, ka viņa skolnieks ir viņa sāncen­sis, es baidos, Kolomba, ka viņa dusmas būs nepielūdza­mas un aklas kā pats liktenis; viņš aizmirsīs Askānio, lai domātu vienīgi par Kolombu, viņš novērsīs skatienu no drauga, ko viņš mīlēja, lai redzētu vienīgi sievieti, kuru viņš mīl, jo arī es nesvārstītos, ja man būtu jāizšķiras starp viņu un jums. Arī es bez nožēlas upurētu senu drau­dzību plaukstošas mīlestības vārdā, apmainītu zemi pret debesīm! Kālab lai viņš nerīkotos tāpat? Galu galā viņš ir cilvēks, bet upurēt mīlestību nav cilvēka spēkos. Tātad mums būs jācīnās vienam pret otru, bet vai es, tik bezpa­līdzīgs un vientuļš, varu stāties viņam pretī? Un tomēr, Kolomba, lai kā es reiz ienīdīšu to, kuru tik ļoti un tik ilgi mīlu, nē, es saku jums — nē, ne par kādiem pasaules labumiem nelikšu viņam izciest tādas mocības, kādas iz­cietu es, kad viņš atklāja man savu mīlestību pret jums.

Tikmēr Benvenuto, kas visu laiku nekustīgi kā statuja stāvēja aiz koka, sajuta izspiežamies uz pieres ledainas sviedru lāses, un viņa roka krampjaini tvēra pie sirds.

— Nabaga Askānio, dārgais draugs, — Kolomba sacija,

— cik daudz jūs esat izcietis un cik daudz jums vēl nāk­sies izciest! Tomēr nezaudēsim cerības, mans draugs! Ne­vajag pārspīlēt mūsu bēdas. Mēs neesam vieni cīņā pret nelaimi, pret mūsu sūro likteni, kopā ar mums ir dievs. Vai jūs uzskatītu par labāku, ja es būtu lemta Benvenuto, nevis grāfam d'Orbekam? Un vēl labāk, ja es būtu lemta dievam, nevis Benvenuto? Tad dzirdiet, Askānio, — ja ne­tikšu jums, es piederēšu vienīgi dievam tam kungam. Ja es nekļūšu jūsu sieva šaisaulē, tad palikšu jūsu līgava viņsaulē. Tāds ir mans solījums, un es to turēšu, Askānio, vari būt mierīgs.

— Paldies, debesu eņģeli, paldies, — Askānio atbildēja.

— Aizmirsīsim milzīgo pasauli, kas plešas visapkārt mums, un noslēgsimies divatā šai birztalā, kurā mēs atrodamies! Kolomba, jūs vēl ne reizi neesat man sacījusi, ka mīlat mani. Ak vai, man pfet šķiet, ka jūs gribat būt mana aiz pienākuma.

— Klusē, Askānio, klusē! — Kolomba iesaucās. — Vai tiešām tu neredzi, ka es gribu pildīt savu pienākumu, lai svētītu savu laimi? Es mīlu tevi, Askānio, es mīlu tevi!

Benvenuto vairs nespēja nostāvēt kājās; viņš noslīga uz ceļiem, atspieda galvu pret koka stumbru; viņa acis rau­dzījās tālumā ar neko neredzošu skatienu, kamēr ikviens mīlētāju vārds sāpīgi atbalsojās visā viņa būtnē.

— Kolomba, es mīlu tevi, — Askānio atkārtoja, — un mana sirds nojauš, ka mēs būsim laimīgi, ka dievs nepa­metīs savu skaistāko eņģeli. O, Kolomba, ap tevi viss dveš tādu mieru un laimi, ka es aizmirstu ciešanu pilno pasauli, kurā man jāatgriežas, aizejot no tevis.

— Mums jāpadomā par rītdienu, — Kolomba ieteicās. — Nesēdēsim klēpī saliktām rokām, un arī dievs mums palīdzēs. Manuprāt, mums nav jāslēpj mūsu mīlestība no jūsu skolotāja Benvenuto. Cīnīdamies pret hercogieni d'Etampu un grāfu d'Orbeku, .viņš pakļaus sevi lielām briesmām. Tālab mūsu pienākums ir viņam visu izstāstīt; rīkoties citādi nebūtu godīgi, Askānio.

— Es pakļaujos jums, dārgā Kolomba, jo ikviens jūsu vārds, kā jūs labi zināt, man ir likums. Arī mana sirds nojauš, ka jums ir taisnība, vienmēr taisnība. Bet vai jūs varat iedomāties, cik ļoti viņš būs satriekts, kad es pa­teikšu viņam par mūsu mīlestību? Ak vai, es pats to esmu izbaudījis. Un, kas zina, var notikt tā, ka viņa mīlestība pret mani pārvēršas naidā, var notikt tā, ka viņš mani padzen prom. Ko tad es iesākšu viens pats svešā zemē, bez pajumtes, bez draugiem pret tādiem vareniem ienaid­niekiem kā hercogiene d'Etampa un karaļa mantzinis? Kas palīdzēs man izjaukt viņu velnišķos plānus? Kas atbalstīs mani šai nevienlīdzīgajā cīņā? Kas sniegs man drauga roku?

— Es! — aiz mīlētāju muguras atskanēja dobja balss.

— Benvenuto! — māceklis iesaucās, pazīdams skolotāja balsi.

Kolomba skaļi iekliedzās un pietrūkās kājās. Askānio, pagalam apjucis, raudzījās uz Čellīni, nezinādams, kas stāv viņa priekšā — draugs vai ienaidnieks.

— Jā, tas esmu es, Benvenuto Čellīni, — zeltkalis tur­pināja. — Jūs, jaunkundz, nemīlat mani, bet tu, Askānio, vairs nemīli mani, un tomēr es esmu ieradies, lai glābtu jūs abus.

— Ko jūs gribat ar to sacīt? — Askānio iesaucās.

— Es gribu sacīt, ka jums jāapsēžas man blakus un mums par visu jāizrunājas. Nestāstiet man neko! Es ne­esmu palaidis garām nevienu vārdu no jūsu sarunas. Pie­dodiet, ka nejauši to noklausījos, bet jūs paši saprotat, ka būs labāk, ja es visu zināšu. Man nācās dzirdēt daudz ko tādu, kas lika man skaudri ciest, taču es dzirdēju arī daudz ko derīgu. Šur tur Askānio ir taisnība, bet šur tur viņš maldās. Es tiešām būtu cīnījies ar viņu par jums, jaun­kundz. Bet jūs mīlat viņu, un tas visu izšķir, tāpēc esiet laimīgi. Askānio aizliedza jums mīlēt mani, bet es likšu jums iemīlēt mani, atdodams jūs viņam.

— Mīļo skolotāj! — Askānio iesaucās.

— Jūs tik ļoti ciešat, msje, — Kolomba sacīja, salikusi rokas kā lūgšanā.

— Pateicos, jaunkundz! — Benvenuto atbildēja, un viņa acis sariesās asaras, tomēr viņš tūdaļ apvaldījās. — Jūs pamanījāt, ka es ciešu. Bet viņš, nepateicīgais, itin neko neredz! Sievietes ir daudz jūtīgākas. Jā, nav ko liegties, es tiešām ciešu. Un to var saprast, jo esmu taču zaudējis jūs; un tai pašā laikā esmu. laimīgs, ka varu jums kalpot: jūs būsiet man pateicīga par savu laimi, un tas kaut maz­liet remdēs manas sāpes. Tu maldies, Askānio, — mana Beatriče ir greizsirdīga, viņa necieš sāncenses. Hēbes sta­tuja būs jāpabeidz tev, Askānio. Ardievu, mans brīnišķī­gais sapni! Pēdējais sapni…

Benvenuto runāja ar grūtībām, dobjā un aprautā balsī, Kolomba noliecās pie viņa un, paņēmusi viņa roku savējā, maigi sacīja:

— Raudiet, mans draugs, raudiet.

— Jā, jums taisnība, — Čellīni atbildēja, sākdams el­sot.

Viņš stāvēja tā labu laiku, nesacīdams ne vārda, un viss viņa augums drebēja klusās elsās. Ilgi aizturētās asa­ras atviegloja viņa sirdi. Kolomba un Askānio ar cieņu raudzījās šais dziļajās ciešanās.

— Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš neesmu raudā­jis,'— viņš sacīja, mazliet nomierinājies, — ja neskaita to reizi, atceries, Askānio, kad es ievainoju tevi un ierau­dzīju tavas asinis; taču šoreiz likteņa trieciens bija bries­mīgs. Es tik ļoti cietu, stāvēdams šeit zem koka, ka gan­drīz vai iegrūdu sev krūtīs dunci. Un vienīgi tas, ka esmu jums abiem vajadzīgs, mani atturēja. Iznāk, ka jūs esat izglābuši man dzīvību. Starp citu, viss beigsies labi. As­kānio sniegs jums laimi divdesmit gadus ilgāk, nekā to būtu varējis es. Turklāt viņš man ir tikpat kā dēls, un es kā jebkurš tēvs priecāšos par jūsu laimi. Benvenuto uz­veiks gan pats sevi, gan jūsu ienaidniekus. Ciešanas ir visu mākslinieku liktenis, un, kas zina, varbūt no katras ma­nas asaras radīsies brīnišķa statuja, tāpat kā no katras Dantes asaras radās dievišķa vārsma. Redzat, Kolomba, esmu jau atgriezies pie savas agrākās mīļotās, pie savas skulptūras, un tā mani nekad nepievils. Jūs labi darījāt, likdama man raudāt; asaras aizskaloja manas sāpes, kas bija sakrājušās sirdī. Man ir skumji, taču mana sirds ir atmaigusi, un, palīdzēdams jums, es aizmirsīšu savas bē­das.

Askānio ar abām rokām paspieda skolotāja roku. Ko­lomba paņēma viņa otru roku un pielika to pie lūpām. Benvenuto uzelpoja pilnu krūti un atmeta atpakaļ galvu.

— Diezgan, mani bērni, — viņš smaidīdams sacīja, — ne aizrausimies ar maigām jūtām, citādi es zaudēšu spēkus. Labāk aizmirsīsim to visu. Kopš šā brīža, Kolomba, es esmu jūsu draugs, jūsu tēvs un nekas vairāk. Bet viss, kas bijis, ir tikai sapnis. Parunāsim labāk par briesmām, kas jums draud, un par to, kā šīs briesmas novērst. Es nupat dzirdēju par jūsu nodomiem, par jūsu plāniem. Ak dievs, cik jūs vē\ esat bērnišķīgi! Jūs abi galīgi nepazīs­tat dzīvi. Jūs paši pakļaujat sevi likteņa triecieniem, cerē­dami alkatību, naidu un visas zemiskās cilvēku kaislības uzveikt ar savu labestību, ar savu smaidu. Mani mīļie ne­prāši! Jūsu vietā es būtu viltīgs, nežēlīgs un nepielūdzams. Es arī varu tāds būt, jo dzīve man daudz ko iemācījusi, turpretī jūs, mani jaukie eņģeļi, dievs radījis mierīgai dzīvei un laimei, un es parūpēšos par to, lai dzīve jūs ne­pieviltu. Askānio, naids neaptumšos tavu skaidro skatienu, un ciešanas, Kolomba, nepārvērtīs tavus daiļos vaibstus. Es paņemšu jūs savās rokās kā divus vārus ziedus un sau­dzīgi nesīšu pāri visām dubļu lāmām, pāri visām dzīves likstām, un nolikšu jūs zemē tikai pēc tam, kad būšu pār­liecinājies, ka jūs varat būt pilnīgi laimīgi; pēc tam skatī­šos uz jums un pats priecāšos kopā ar jums. Tikai brīdinu, ka jums visur un vienmēr man akli jāuzticas; mana rīcība jums var likties neapdomīga, dīvaina, rupja, tā, iespē­jams, var pat nobiedēt jūs, Kolomba. Es rīkojos droši kā karavīrs un dodos tieši uz izraudzīto mērķi, daudz neska­tīdamies, kas patrāpās man ceļā. Turklāt es vairāk rūpē­jos par to, lai mani nodomi būtu tīri, nekā par to, kādus līdzekļus es izvēlos. Tāpat kā, veidodams daiļu statuju, es nedomāju par savām māliem notrieptajām rokām. Kad statu'ja ir gatava, es nomazgāju rokas, un tas ir viss. Lai jūsu maigo un tiklo dvēseli, jaunkundz, nebiedē mana vaina dieva priekšā; mēs abi ar viņu lieliski saprotamies. Man būs darīšana ar spēcīgiem pretiniekiem. Grāfs ir god­kārīgs, prevo ir alkatīgs, hercogiene ir izveicīga. Visi trīs ir vareni. Jūs atrodaties viņu varā, un diviem no viņiem ir likumīgas tiesības uz jums. Tālab man nāksies ķerties pie viltības un vardarbības. Bet jūs, mani bērni, ar to nesaskarsieties, jūs neaptraipīti iziesiet no šīs necienīgās cīņas. Tad sakiet, Kolomba, — vai jūs esat ar mieru se­kot man ar aizvērtām acīm? Vai jūs esat ar mieru, ne mirkli nešaubīdamās, paklausīt man, kad es teikšu — da­riet tā, stāviet šeit vai ejiet tur?

— Kā teiks Askānio,, — Kolomba nočukstēja.

— Benvenuto ir cēls un labs, — Askānio atbildēja, — viņš mīl mūs un piedod mums pāridarījumu. Klausīsim viņam, Kolomba, es jūs lūdzu!

— Pavēliet, maestro, — Kolomba sacīja, — un es klau­sīšu jums kā dieva vēstnesim.

— Labi, mans bērns, es prasīšu no jums tikai vienu, kaut arī jums droši vien nebūs viegli izšķirties par šo soli, taču jāizšķiras vien būs, un pēc tam jūsu vienīgais pie­nākums būs gaidīt, paļaujoties uz notikumu gaitu un mani. Bet, lai jūs pilnīgi uzticētos cilvēkam, kura dzīve, iespē­jams, ir aptraipīta, bet sirdsapziņa palikusi tīra, es izstās­tīšu jums savu jaunības stāstu. Ak vai, visi šie stāsti līdzīgi cits citam, un katrs no tiem slēpj sevī ciešanas. Es pa­stāstīšu tev, Askānio, kā iepazinu savu Beatriči, kā manā dzīvē ienāca šis eņģelis, par ko jau reiz tev ieminējos, un tu sapratīsi, kas viņa man bija, un nebrīnīsies vairs, ka es tavā labā nekurnēdams atsakos no Kolombas, jo ar šo upuri es tikai cenšos .izpirkt asaras, kuras lējusi tava māte, Askānio. Jā, tava māte debesīs ir svētā! Beatriče — svētlaimīgā, bet Stefāna — kronētā.

— Jūs jau sen solījāt man izstāstīt šo stāstu, skolotāj.

— Jā, — Čellīni turpināja, — un tagad pienācis brīdis,, kad jums tas ir jāzina. Noklausījusies šo stāstu, jūs sa­pratīsiet, Kolomba, kāpēc es tik ļoti mīlu mūsu Askānio, un varēsiet man pilnīgi uzticēties.

Un lūk, ko pastāstīja savā labskanīgajā, vīrišķīgajā balsī Benvenuto Čellīni šai klusajā, smaržīgajā naktī zem zvaigžņu nosētajām debesīm, turēdams abu mīlētāju rokas savējās.