Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXXII Žaks ObrI paceļas nebijušos augstumos

«Interesanti zināt,» students prātoja, iznākdams laukā no tiesu pils un nez kāpēc dodamies pa Mulēnas tiltu uz Šatlē, «interesanti zināt, kā Zervēza uzņems to, ka viņas gods novērtēts par divdesmit sū? Viņa sacīs, ka esmu bijis pārāk vaļsirdīgs, ka esmu izpļāpājis, ko nevajag, un izskrāpēs man acis. Bet ko es redzu?»

Tas, ko Zaks Obrī ieraudzīja, bija pāžs, kas kalpoja tam pašam laipnajam augstmanim, kuram kā savam labā­kajam draugam viņš bija uzticējis vislielākos noslēpu­mus. Zēns stāvēja, atspiedies pret krastmalas margām, un izklaidējās, žonglēdams ar akmentiņiem.

— Kāda necerēta yeiksme, velns parāvis! — students iesaucās. — Manam draugam, kura vārdu es nezinu, bez šaubām, ir pietiekami liela ietekme galmā, un viņš spēs ieslodzīt mani Šatlē cietoksnī; pats liktenis atsūtījis man viņa pāžu, kas pateiks, kā atrast manu draugu, jo es taču nezinu nedz viņa vārdu, nedz viņa adresi.

Un, gribēdams ātrāk izmantot iespēju, ko viņš uzskatīja par īpašu likteņa dāvanu, Zaks Obrī devās pie pāža, kas savukārt tūdaļ pazina studentu. Notvēris kritienā citu pēc cita trīs akmentiņus, pāžs pārlika kāju pār kāju un sāka

gaidīt Zaķu Obrī, savilcis seju zobgalīgā smīnā, kāds rak­sturīgs visiem, kas pieder pie cunftes, par kuras pārstāvi viņam bija tas gods būt.

— Labdien, msjē pāž! — Zaks Obrī sauca jau iztālēm.

— Labdien, msjē student, — zēns atbildēja. — Ko jūs šeit darāt?

— Kā lai jums to pasaka, es kaut ko meklēju un esmu, šķiet, atradis, jo sastapu jūs; man vajadzīga mana lie­liskā drauga adrese, grāfa … barona … vikonta … vārdu sakot, jūsu kunga adrese.

— Jūs vēlaties viņu satikt? — pāžs jautāja.

— Cik ātri vien iespējams.

— Jums laimējies, patlaban viņš atrodas pie prevo.

— Šatlē cietoksnī?

— Jā, un kuru katru mirkli viņam no turienes jānāk laukā.

— Laimīgais, viņš var uzturēties Šatlē, kad vien viņam ienāk prātā! Meseram Robēram d'Esturvilam, kā redzams, ir labas attiecības ar manu draugu vikontu … grāfu … baronu…

— Vikontu … — pāžs izlaboja.

— Ar manu draugu vikontu… tad sakiet man beidzot viņa vārdu! — Obrī turpināja, gribēdams izmantot gadī­jumu, lai uzzinātu sava drauga vārdu. — Vikontu de…

— Vikontu de Mar… — pāžs iesāka, taču Zaks neļāva viņam_pabeigt.

— A, dārgais vikont, beidzot esmu jūs atradīsi — viņš iesaucās, ieraudzījis Marmaņu, kas nāca laukā no cie­tokšņa. — Jūs man esat vajadzīgs, es jūs visur meklēju.

— Labdien, mans dārgais, — Marmaņs atbildēja, acīm­redzot nebūdams priecīgs par šo tikšanos. — Es labprāt ar jums patērzētu, bet man diemžēl jāsteidzas. Tāpēc pa­lieciet sveiks!

— Pagaidiet, pagaidiet! — Zaks Obrī iesaucās, satver­dams sarunu biedru aiz rokas. — Jūs neiesiet tūlīt prom, velns parāvis! Es gribēju lūgt, lai jūs izdarītu man kādu lielu pakalpojumu.

— Jums?

— Jā, man. Jūs taču zināt, ka draugi palīdz viens ot­ram, uzskatīdami to par savu svētāko pienākumu.

— Draugi?

— Protams. Vai tad mēs ar jums neesam draugi? Kas tad galu galā ir draudzība? Tā ir savstarpēja uzticēšanās;

un es allaž esmu jums uzticējies, atklājis jums ne vien savus, bet ari svešus noslēpumus,

— Un nekad neesat to nožēlojis?

— Nekad! Vismaz attiecībā uz jums, ko diemžēl ne­varu sacīt par visiem saviem draugiem. Parīzē ir kāds cilvēks, kuru es meklēju un kuru reiz ar dievpalīgu sa­stapšu uz šauras takas.

— Paklausieties, mans dārgais, es jau teicu, ka ļoti steidzos, — Marmaņs viņu pārtrauca, lieliski apzināda­mies, kādu cilvēku Zaks Obrī meklē.

— Uzgaidiet kaut mirkli, es jau jums teicu, ka jūs va­rat izdarīt man lielu pakalpojumu …

— Nu labi, runājiet, tikai ātri.

— Vai galmā jūs augstu vērtē?

— Tā vismaz saka mani draugi.

— Jūs baudāt karaļa uzticību?

— Par to varēja pārliecināties mani ienaidnieki."

— Brīnišķīgi! Mans dārgais grāf, mans dārgais baron, mans dārgais …

— Vikont.

— Nosūtiet mani uz Šatlē I

— Kā apmeklētāju?

— Nē, kā ieslodzīto.

— Ieslodzīto? Kāda dīvaina vēlēšanās!

— Vēlēšanās mēdz būt dažādas.

— Bet kāpēc jums jātiek tieši Šatlē? — Marmaņs jau­tāja, nojauzdams kādu jaunu noslēpumu, ko derētu izdi­bināt.

— Nevienam citam es neparko neuzticētos, mans dār­gais draugs, — Zaks atbildēja, — jo no savas rūgtās pieredzes vai, pareizāk sakot, no Askānio pieredzes esmu pārliecinājies, pie kā noved pļāpība. Ar jums ir pavisam citādi. Jūs taču zināt, ka man no jums nav noslēpumu.

— Ja tā, tad runājiet.

-- Vai jūs nosūtīsiet mani uz Šatlē, ja es jums visu izstāstīšu?

— Uz karstām pēdām.

— Brīnišķīgi! Iedomājieties, mans dārgais draugs, es biju tik neuzmanīgs, ka izstāstīju ne vien jums, bet ari vēl dažam labam par burvīgo meiteni, ko redzēju Marsa galvā.

— Un tad?

— Šie vējgrabšļi, šie pļapukuies tikmēr trieca par manu atklājumu, kamēr, tas nonāca paša prevo ausīs; un, tā kā meseram d'Esturvilam pirms dažām dienām bija pazudusi meita, viņam radās aizdomas, vai tik bēgle nav izraudzījusies šo paslēptuvi. Prevo brīdināja grāfu d'Or­beku un hercogieni d'Etampu, un, kamēr Čellīni uzturē­jās Fontenblo, viņi pārmeklēja Lielo Nelas pili. Kolombu viņi aizveda sev līdzi, bet Askānio ieslodzīja cietumā.

— Patiešām?!

— Es stāstu jums vistīrāko patiesību, mans dārgais draugs. Un kas visu to nostrādāja? Kaut kāds vikonts de Marmaņs.

— Bet jūs vēl neesat pateicis, kas jums meklējams Satlē? — Marmaņs kļuva nemierīgs, izdzirdīs pieminam savu vārdu.

— Jūs nenojaušat?

— Nē.

— Askānio ir apcietinats.

— Jā.

— Un ieslodzīts Šatlē.

— Tā.

— Un tagad es atklāšu jums to, ko neviens nezina, izņemot hercogieni d'Etampu, Benvenuto un mani: manam draugam Askānio ir kāda vēstule, kāds noslēpums, kas var pazudināt hercogieni. Vai tagad jūs saprotat?

— Jā, es sāku saprast. Taču palīdziet man saprast līdz galam, dārgais draugs!

— Redziet, vikont, — Zaks Obrī turpināja, cenzdamies runāt kā aristokrāts, — es gribu nokļūt Šatlē, sastapt tur Askānio, dabūt no viņa vēstuli vai uzzināt noslēpumu; pēc tam, iznācis no cietuma, es uzmeklēšu Benvenuto, un mēs abi atradīsim līdzekli, kā darīt laimīgus Askānio un Kolombu, par lielām sirdssāpēm de Marmaņiem, d'Or- bekiem, prevo, hercogienēm d'Etampām un visai viņu bandai.

— Veikli izdomāts, — Marmaņs noteica, — pateicos par uzticēšanos, mans dārgais. Jums tas nebūs jānožēlo.

— Un jūs man apsolāt palīdzēt? -

— Palīdzēt?

— Ja, palīdzēt man nokļūt Šatlē, kā jau sacīju.

— Esiet bez rūpēm!

— Tūlīt pat?

— Uzgaidiet mani šeit!

— Šai pašā vietā?.

— Jā, jā.

— Bet kurp jūs?

— Es aizeju pēc apcietināšanas ordera. .

— O, mans draugs, mans dārgais baron, mans dārgais grāfi Sakiet taču beidzot savu vārdu, savu adresi tam ga­dījumam, ja jūs kaut kur aizkavētos!

— Nav vajadzības, es tūdaļ atgriezīšos.

— Atgriezieties ātrāk un, ja sastopat ceļā šo nolādēto Marmaņu, pasakiet viņam …

— Ko? — vikonts pajautāja..

— Pasakiet viņam, ka esmu devis zvērestu …

— Kādu?

— Ka viņš mirs no manas rokas.

— Palieciet sveiks! — vikonts aiziedams uzsauca. — Gaidiet mani šeit!

— Uz redzēšanos! — Obrī atbildēja. — Es jūs gaidīšu. O, jūs esat īsts draugs! Jūs esat cilvēks, ar ko var lepo­ties, un man loti gribētos zināt. ..

.— Sveiki, msjē student, — sacīja pāžs, kas visu laiku bija stāvējis nomaļus un tagad devās līdzi savam kun­gam.

— Sveiki, laipnais pāž, — Obrī atbildēja. — Taču, pirms aizejat, izdariet man kādu pakalpojumu.

— Kādu?

— Pasakiet — kā sauc šo cēlo augstmani, kuram jūs kalpojat?

— To pašu, ar kuru jūs tērzējāt veselu stundas ce­turksni?

— Jā.

— Un kuru saucāt par savu draugu?

— Jā.

— Un jūs nezināt, ka viņu sauc?

— Nē.

— Tas taču ir …

— Droši vien ļoti slavens senjors?

— Protams.

— Un ietekmīgs?

— Pirmais pēc karaļa un hercogienes d'Etampas.

— A! … Un kā viņu sauc? …

— Viņu sauc vikonts… Bet nu man jāskrien, viņš atskatās un sauc mani. Piedodiet…

— Jūs sakāt — vikonts de …

— Vikonts de Marmaņs.

— Marmaņs! — Obrī iekliedzās. — Vikonts de Mar­maņs! Šis jaunais senjors ir vikonts de Marmaņs?

— Tas pats.

— Marmaņs! Prevo, grāfa d'Orbeka un hercogienes d'Etampas draugs?

— Visā savā godībā.

— Un Benvenuto Čellīni ienaidnieks?

— Pilnīgi pareizi!

— O! — iesaucās Zaks Obrī, kura apziņā vienā mirklī atplaiksnījās visi iepriekšējie notikumi. — Tagad es sa­protu. Tas ir Marmaņs, Marmaņs!

Un, tā kā Zakam Obrī nebija nekāda ieroča, viņš zibe­nīgi satvēra aiz roktura pāža īso zobenu un, izrāvis to no maksts, metās pakaļ Marmaņam, kliegdams:

— Stāviet!

Marmaņs satraukts atskatījās un, ieraudzījis studentu skrienam pie viņa ar ieroci rokās, saprata, ka ir atmas­kots. Viņam neatlika nekas cits kā pieņemt izaicinājumu vai meklēt glābiņu bēgot. Tomēr Marmaņs nebija tik drosmīgs, lai cīnītos divkaujā, nedz arī tāds zaķapastala, lai ņemtu kājas pār pleciem. Tālab, izvēlējies kaut ko vidēju starp abām iespējām, viņš iemetās tuvākā nama vārtos, cerēdams tos aizcirst aiz sevis; taču, kā par ne­laimi, vārtus neļāva aizvērt mūrī iestiprināta ķēde, kuru Marmaņs nekādi nespēja atraisīt, un Zaks Obrī ieskrēja pagalmā, iekāms vikonts paguva sasniegt kāpņu telpu.

— Saturies, Marmaņ, pretīgais vikont, nolādētais okš­ķeri, svešu noslēpumu izvilinātāj! Beidzot es tevi atradu, tagad tu esi manās rokās! Aizstāvies, neģēli, aizstāvies!

— Vai tiešām, msjē, jūs domājat, — Marmaņs atbil­dēja, cenzdamies runāt aristokrātiski nevērīgā tonī, — Jka vikonts de Marmaņs nolaidīsies līdz studentam Za­kam Obrī un būs ar mieru krustot ar viņu zobenus?

— Ja vikonts de Marmaņs nenolaidīsies līdz Zakam Obrī, tad Zaks Obrī nolaidīsies līdz vikontam de Marma­ņam un izdurs zobenu viņam cauri.

Lai nerastos par šiem draudiem nekādas šaubas, Zaks Obrī pielika pie vikonta krūtīm zobena smaili un cauri kamzolim mazliet pakutināja pretinieku.

— Glābiet! Slepkava! — Marmaņs iekliedzās.

— O, brēc, cik tev tīk! — Zaks attrauca. — Iekāms tevi kāds sadzirdēs, tu būsi apklusis uz visiem laikiem.

Prātīgākais, ko tu vari darīt, ir cīnīties. Tāpēc aizstāvies, vikont, aizstāviesl

— Labi, ja pats esi to vēlējies, — vikonts iekliedzās, — tu tūdaļ uzzināsi, ko nozīmē cīnīties ar vikontu de Marmaņu!

Marmaņs, kā jau mums bija iespēja pārliecināties, ne­bija nekāds drošsirdis, taču, tāpat kā visi muižnieki tais bruņinieku laikos, bija baudījis militāro izglītību. Vēl vairāk, viņš tika uzskatīts par labu paukotāju. Tomēr klīda arī tādas valodas, ka šī reputācija gan vairāk pa­glābusi viņu no divkaujām nekā palīdzējusi uzvarēt pre­tinieku. Lai arī kā tas būtu, redzēdams, ka students viņam nikni uzbrūk, vikonts izvilka zobenu un nostājās pozī­cijā, kas atbilda visiem paukošanas mākslas noteikumiem.

Bet, ja Marmaņs tika uzskatīts par labu paukotāju galma aprindās, tad Zaks Obrī izcēlās ar nepārspējamu veiklību studentu un rakstvežu vidū. Jau atvairot pir­mos cirtienus, abi duelanti saprata, ka ikvienam no vi­ņiem darīšana ar līdzvērtīgu pretinieku, lai gan Mar­maņam bija liela priekšrocība. Viņa zobens izrādījās par sešām collām garāks nekā pāžam atņemtais Zaķa Obrī zo­bens: tas gan neko daudz netraucēja studentam aizstāvē­ties, toties uzbrukt bija nesalīdzināmi grūtāk.

Patiešām, cīnīdamies ar garāku zobenu, kā arī pats bū­dams krietni garāks par pretinieku, Marmaņs viegli tu­rēja Zaķu Obrī pieklājīgā atstatumā, pavērsis pret viņa seju zobena smaili. Students gan sparīgi uzbruka, izdarī­dams izklupienus un māņu kustības, taču vikontam pie­tika pakāpties soli atpakaļ, aizliekot labo kāju aiz krei­sās kājas, un viņš vairs nebija aizsniedzams. Tālab, lai cik veikli Zaks atvairīja cirtienus, vikonta garais zobens jau divas vai trīs reizes bija skāris viņa krūtis, turpretī studenta dūrieni, lai kā viņš centās, trāpīja vienīgi tukšu gaisu.

Sapratis, ka vēl mazliet un spēle būs zaudēta, Zaks Obrī nolēma izmantot viltību, tālab, turpinādams aizstā­vēties ar parastajiem paņēmieniem, viņš neatlaidīgi collu pa (ļollai tuvojās vikontam; pēc tam, nonācis preti­niekam pietiekami tuvu, viņš itin kā nejauši atstāja ne­aizsargātu seju. Marmaņs, to redzēdams, izdarīja izklu- pienu, kas Zaķu, protams, nepārsteidza nesagatavotu, viņš veikli atvairīja dūrienu, bet pēc tam, izmantodams , to, ka pretinieka zobens atradās dažas collas viņam virs galvas, spēji metās uz priekšu un dūra tik spēcīgi, ka pāža īsais zobens ietriecās vikonta krūtīs līdz pat spalam.

Marmaņs spalgi iekliedzās, kas liecināja, ka vikonts ir smagi ievainots; viņš kļuva bāls kā audekls un, izlaidis no rokas zobenu, nokrita atmuguriski zemē.

Tieši tobrīd garām gāja sardzes patruļa; izdzirduši klie­dzienu, ieraudzījuši pāžu, kurš izmisīgi māja ar roku, un pūli, kas bija sastājies pie vārtiem, sardzes vīri atstei­dzās uz notikuma vietu un, tā kā Žaks Obrī vēl turēja rokā asiņainu zobenu, tūlīt apcietināja viņu.

Students jau dzīrās pretoties, bet, tā kā patruļas priekšnieks skaļi nokliedza: «Atbruņojiet nelieti un ve­diet uz Šatlē!» — viņš padevīgi atdeva zobenu un sar­dzes vīru pavadībā devās uz karsti ilgoto cietumu, pa­teikdamies liktenim, kas bija ļāvis viņam noķert uzreiz divus zaķus: atriebties vikontam de Marmaņam un no­kļūt cietumā pie Askānio.

Šoreiz Zaķu Obrī bez kādiem starpgadījumiem ieveda karaļa cietoksnī, taču, tā kā tobrīd cietums bija pārpil­dīts, vārtsargs un cietuma uzraugs ilgi un gari sprieda, kur novietot jaunatvesto arestantu; galu galā abi cienīja­mie vīri atrada kopīgu viedokli. Pamājis Zakam Obrī, lai viņš nāk līdz, vārtsargs nokāpa lejā trīsdesmit divus pakāpienus, atslēdza kādas durvis, iestūma apcietināto tumšā kamerā un aizslēdza aiz viņa durvis.