Askānio jeb karaļa zeltkalis

II sespadsmitā gadsimta zeltkalis

Tā kā esam devuši Benvenuto Čellīni literāro portretu un pieminējuši viņa vārdu, tad ar lasītāja atļauju paplaši­nāsim mūsu vēstījumu un izdarīsim nelielu atkāpi, pastās­tīdami par šo neparasto cilvēku, kas jau divus mēnešus dzīvo Francijā, jo viņam, kā tas viegli noprotams, lemts kļūt par vienu no galvenajiem grāmatas varoņiem.

Taču vispirms bildīsim dažus vārdus par to, kas īsti ir sešpadsmitā gadsimta zeltkalis.

Florencē ir tilts, ko sauc par Veco tiltu un kas vēl šo­dien visgarām apbūvēts ar namiem; šais namos atradās zeltkaļu darbnīcas.

Tiesa, tās nebija zeltkaļu darbnīcas mūsdienu izpratnē: zelta un sudraba izstrādājumus šodien darina amatnieki, bet tolaik tā bija māksla.

Tāpēc pasaulē, šķiet, nebija nekā brīnišķīgāka par šīm darbnīcām vai, pareizāk sakot, priekšmetiem, kas tās ro­tāja: tur bija apaļīgi oniksa kausi, kuriem apkārt vijās pūķi — fantastiskie nezvēri slēja augšup galvas, pleta savus debeszilos spārnus, kas bija sētin nosēti zelta zvaig­znēm, un, plaši atvēruši savas ugunīgās himeru rīkles, nikni skatījās cits uz citu spožām rubīna acīm. Tur bija arī ahāta krūkas, kuras pie pamatnes apvija efejas zars, —kāpdams augšup, tas izliecās osas veidā līdz pa­šam krūkas kakliņam, bet tā smaragdzaļajā lapotnē slēpās brīnumaini siltzemju putniņi: pārklāti ar emalju, tie iz­skatījās gluži kā dzīvi, un šķita, ka tie teju, teju sāks dziedāt. Tur bija arī lazurīta urnas, pār kuru malām, itin kā gribēdamas dzesēt slāpes, bija noliekušās divas ķir­zakas, tik meistarīgi darinātas, ka ikvienam, kas raudzījās uz viņu mirguļojošām zelta muguriņām, tā vien šķita, ka vismazākais troksnītis ķirzakas izbiedēs un tās paslēpsies kādā sienas plaisā. Tur bija arī biķeri un relikviju šķirstiņi, bronzas, sudraba un zelta medaļas, un viss bija sētin nosēts dārgakmeņiem, itin kā tā laika cil­vēki rubīnus, topāzus, granātus un dimantus atrastu upju smiltī vai ceļa putekļos; un beidzot tur bija arī nimfas, na- jādas, dievi un dievietes — viss mirdzošais Olimps pamīšus ar krustiem un krustā sistā tēliem. Sāpju dievmā­tes un Venēras, Kristus un Apolloni, Jupiteri, kas sper pērkonu un zibeni, un Jahves, kuri rada pasauli; un visi šie priekšmeti bija ne vien meistarīgi darināti, bet arī iece­rēti ar poētisku iedvesmu, ne vien burvīgi — cik burvīgi ir nieciņi dāmas buduārā, bet arī lieliski — cik lieliski ir diži mākslas darbi, kas spēj padarīt nemirstīgu kāda karaļa valdīšanu vai nācijas ģēniju.

Tiesa, tā laika juvelierus sauca Donatello, Giberti, Gir- landajo un Benvenuto Čellīni.

Pats Benvenuto Čellīni savā dzīves aprakstā, kas ir vēl aizraujošāks nekā visaizraujošākais romāns, stāsta par briesmu pilno piecpadsmitā un sešpadsmitā gadsimta māk­slinieku dzīvi, kad Ticiāns gleznoja, tērpies bruņās, bet Mikelandželo veidoja skulptūras ar zobenu pie sāna, kad Mazačo un Domenikīno tika noindēti, bet Kozimo I ieslē­dzās cietoksnī, pūlēdamies tā norūdīt tēraudu, lai tas grieztu porfīru.

Mēs iepazīstināsim lasītāju ar Benvenuto Čellīni, izstās­tot tikai vienu epizodi no viņa dzīves — par to, kā viņš no­kļuva Francijā.

Benvenuto Čellīni dzīvoja Romā, kurp viņu bija ataici­nājis pāvests Klements VII, un aizrautīgi strādāja, darinā­dams brīnišķīgu biķeri, kuru svētais tēvs viņam bija pasū­tījis, bet, tā kā mākslinieks gribēja dārgo biķeri jo rūpīgi izstrādāt, darbs virzījās uz priekšu ļoti gausi. Un Benve­nuto, protams, bija milzum daudz skauģu, jo viņš saņēma izdevīgus pasūtījumus no hercogiem, karaļiem un pāves­tiem un izpildīja šos pasūtījumus ar nepārspējamu meis­tarību. Beigu beigās viens no viņa amata brāļiem, vārdā Pompeo, sliņķis un mēlnesis, izmantodams to, ka Čellīni aizkavējās ar darbu pie biķera, sāka viņu visādi nopulgot pāvesta acīs, un diendienā, nepazīdams nedz atpūtas, nedz miera, gan paklusām, gan skaļi viņš daudzināja, ka Ben­venuto nekad nepabeigšot biķeri, jo esot gaužām aizņemts ar citiem darbiem un svētā tēva pasūtījumu esot atlicis pie malas.

Godājamā Pompeo intrigas padarīja savu darāmo. Kādu dienu viņš, priekā starodams, iegāja darbnīcā pie Benve­nuto Čellīni, kurš tūdaļ atskārta, ka Pompeo atnesis ļawnas ziņas.

— Dārgais amata brāli, — Pompeo svinīgi iesāka, — esmu' ieradies, lai atbrīvotu jūs no smaga sloga: vis- svētais tēvs labi saprot, ka jūs nevarat pabeigt biķeri ne­vis tādēļ, ka jums trūktu uzcītības, bet gan tādēļ, ka jums trūkst laika. Tāpēc vissvētais tēvs nolēmis atsvabināt jūs no dažiem apgrūtinošiem pienākumiem un pats pēc savas gribas atceļ jūs no naudas kaltuves graviera amata. Kopš šīs dienas jūs saņemsiet mēnesī deviņus nožēloja­mus zelta dukātus mazāk, toties iegūsiet katru dienu ve­selu stundu vairāk laika.

Benvenuto Čellīni sajuta mežonīgu vēlēšanos izmest ņirgu laukā pa logu, taču viņš savaldījās, un Pompeo, neredzēdams viņa sejā ne muskulīti ietrīcamies, no­sprieda, ka trieciens nav sasniedzis mērķi.

— Un tad vēl, — viņš turpināja, — lai gan es jūs aizstā­vēju kā varēdams, vissvētais tēvs pieprasa, lai jūs tūdaļ atdodot viņam atpakaļ biķeri — vienalga, kādā stāvoklī tas būtu. Nudien es baidos, dārgais Benvenuto, es brī­dinu jūs kā draugs, ka vissvētais tēvs var uzticēt biķera pabeigšanu kādam citam.

— Tas nekad nenotiks! — zeltkalis iesaucās, uztrūcies itin kā čūskas dzelts. — Biķeris pieder man, tāpat kā pā­vestam pieder naudas kaltuve. Viņa svētība var atprasīt man vienīgi tos piecsimt ekijus, kas izmaksāti avansā. Bet es savu darbu pabeigšu tad, kad man tas labpatiksies.

— Piesargieties, maestro, — Pompeo sacīja, — ka tikai šis atteikums nenoved jūs cietumā!

— Jūs esat ēzelis, cienītais kungs! — Benvenuto Čel­līni attrauca.

Pompeo aizgāja, vārīdamies aiz dusmām.

Nākamajā dienā pie Benvenuto Čellīni ieradās divi pā­vesta kambarkungi.

— Mūs atsūtīja pie tevis vissvētais tēvs, — viens no viņiem sacīja. — Tev jāatdod mums biķeris, vai arī mēs pavadīsim tevi uz cietumu.

— Mani kungi, — Benvenuto atbildēja, — tādam vīram, kāds esmu es, jo labi piederas tik cienījami sargi, kādi esat jūs. Lai notiek, vediet mani uz cietumu. Taču es brī­dinu jūs: tas itin nemaz nepaātrinās pāvesta biķera pabeig­šanu.

Un Benvenuto aizgāja kopā ar viņiem pie Santandželas cietokšņa kastelāna, kurš uzaicināja viņu pie galda, acīm­redzot pildīdams pāvesta norādījumu. Pie pusdienu galda kastelāns kā varēdams centās pierunāt Benvenuto, lai viņš iepriecinātu pāvestu un aiznestu tam savu mākslas darbu, apgalvodams, ka, tiklīdz viņš būs pakļāvies pāvesta gribai, Klements VII, lai gan ir ātrsirdīgs un stūrgalvīgs, būs gan­darīts, redzēdams zeltkaļa padevību; taču Benvenuto at­bildēja, ka viņš jau sešas reizes esot rādījis svētajam tē­vam iesākto biķeri un pāvests neko citu rio viņa nevarot prasīt; turklāt viņš zinot, ka svētajam tēvam nevarot uzti­cēties, — izmantodams savu stāvokli, pāvests, kas zina, atņems vēl biķeri un atdos to kādam nemākulim, kurš to sabojās. Toties Benvenuto vēlreiz apliecināja, ka esot ar mieru atdot rokasnaudu — piecsimt ekijus.

Pēc tam, lai kā kastelāns centās viņu pierunāt, Benve­nuto vienīgi slavēja viņa pavāru un jūsmoja par viņa vī­niem.

Pēc pusdienām pie Čellīni ieradās visi viņa novadnieki un tuvākie draugi, viņa mācekļi ar Askānio priekšgalā un lūgtin lūdza tēlnieku, lai viņš nepazudinot sevi un nepre­tojoties Klementa VII gribai, taču Benvenuto atbildēja, ka viņš jau sen kārojot pārliecināties, vai tiešām tā esot patiesība, ka zeltkalis varot pārspēt spītībā pāvestu, un tagad, kad radusies šāda lieliska izdevība, par kādu varē­jis tikai sapņot, viņš nu gan to nepalaidīšot garām, jo diez vai otrreiz kas līdzīgs atkārtošoties.

Benvenuto novadnieki aizgāja, raustīdami plecus, draugi nosprieda, ka viņš šķīries no prāta, Askānio izplūda asarās.

Par laimi, Pompeo nebija aizmirsis Čellīni un, kamēr tas viss notika, centās iestāstīt pāvestam:

— Visusvētais tēvs, atļaujiet jūsu kalpam rīkoties. Es aizsūtīšu kādu pateikt šim stūrgalvim: ja viņam tik ļoti gribas, lai atdod piecsimt ekijus; tā kā Benvenuto ir uz­dzīvotājs un izšķērdētājs — tādas naudas viņam nebūs, viņam nāksies vien atdot biķeri.

Klements VII nosprieda, ka Pompeo atradis brīnišķīgu izeju, un atļāva rīkoties, kā viņam labpatikas. Tālab tai pašā vakarā, kad Benvenuto Čellīni bija paredzēts ieslo­dzīt cietuma kamerā, ieradās pāvesta kambarkungs un pa­ziņoja zeltkalim, ka viņa svētība esot ar mieru tūdaļ sa­ņemt savus piecsimt ekijus vai biķeri.

Benvenuto atbildēja, ka atdošot piecsimt ekijus, tiklīdz atgriezīšoties savā darbnīcā.

Četri šveiciešu gvardes sargkareivji un kambarkungs pavadīja Benvenuto uz mājām. Iegājis savā guļamistabā, Benvenuto izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza dzelzs ska­pīti, kas bija iedarināts sienā, iebāza roku lielā zutnī, izvilka piecsimt ekijus un, atdevis naudu kambarkun­gam, izvadīja to laukā pa durvīm kopā ar šveiciešu miesassargiem.

Turklāt jāpiebilst, ka šveicieši pat saņēma par pūlēm četrus ekijus, kas dara godu Benvenuto Čellīni, un aizie­dami skūpstīja viņam rokas, kas dara godu šveiciešiem.

Kambarkungs tūdaļ aizsteidzās pie svētā tēva un atdeva viņam piecsimt ekijus, kas viņa svētību gaužām sarūgti­nāja, un, aizsvilies dusmās, viņš sāka strostēt Pompeo.

— Dodies pats pie dižā tēlnieka uz viņa darbnīcu, lops tāds, — pāvests sacīja, — un tik goddevīgi, cik vien to spēj tava muļķa galva, paziņo viņam: ja vien viņš ir ar mieru darināt man biķeri, es parādīšu viņam vislielāko labvēlību!

— Vissvētais tēvs, — Pompeo iebilda, — vai nebūtu labāk to visu atlikt līdz rītrītam?

— Pat šovakar ir jau par vēlu, stulbeni tāds! Es nevēlos, lai Benvenuto aizietu gulēt ar ļaunumu sirdī pret mani; tū­daļ izpildi manu gribu, un lai, rīt no rīta pamodies, es sa­ņemtu vēsti par viņa piekrišanu!

Pompeo izgāja laukā no Vatikāna pagalam sašļucis un tūdaļ devās uz Benvenuto darbnīcu; tā bija aizslēgta.

Viņš ielūkojās pa atslēgas caurumu, pieplaka pie durvju spraugām un apskatīja visus logus cerībā, ka kaut kur at­spīdēs gaisma, bet, redzēdams, ka visa māja iegrimusi tumsā, sadūšojās un otrreiz pieklauvēja skaļāk nekā pirmo reizi un trešo reizi skaļāk nekā otro reizi.

Tad otrā stāvā atvērās logs, un tajā parādījās Benvenuto vienā kreklā, ar arkebūzu rokā.

— Kas tur dauzās? — Benvenuto noprasīja.

— Tas esmu es, — atbildēja ziņnesis.

— Kas tas ir — es? — tēlnieks pārjautāja, lai gan lieliski pazina savu nelabvēli.

— Pompeo.

— Tu melo! — Benvenuto atteica. — Es lieliski pazīstu Pompeo. Tāds zaķapastala neuzdrošinātos tik vēlā stundā klaiņot pa Romas ielām!

— Bet es jums zvēru, mans dārgais Čellīni…

— Ciet klusu! Tu esi visparastākais laupītājs un uzdo- dies par šo nelaimīgo dīkdieni, lai es tev atvērtu durvis un tu varētu mani aplaupīt.

— Maestro Benvenuto, lai mani uz vietas pērkons sa­sper …

— Vēl tikai vienu vārdu, — Benvenuto uzsauca, pavērs­dams arkebūzu pret savu sarunu biedru, — un tava vēlēša­nās piepildīsies!

Pompeo, ko kājas nes, metās pa ielu prom un, skaļi saukdams pēc palīdzības, nozuda aiz stūra.

Kad vēlīnais apmeklētājs bija prom, Benvenuto aizvēra logu, uzkāra arkebūzu uz naglas un atkal nolikās gultā, uz­jautrinādamies par to, cik pamatīgi viņš bija nobiedējis nabaga Pompeo.

Nākamajā dienā nokāpis darbnīcā, kuru pirms stundas bija atvēruši viņa mācekļi, Benvenuto ieraudzīja ielas pre­tējā pusē stāvam Pompeo, kas jau rīta agrumā bija atnācis šurp un gaidīja viņa ierašanos.

Pamanījis Čellīni, Pompeo sveicināja viņu tik sirsnīgi un draudzīgi, cik sirsnīgi un draudzīgi droši vien vēl nebija sveicinājis nevienu citu visā pasaulē-

— Ā, — Čellīni iesaucās, — tas esat jūs, karsti mīļotais Pompeo! Goda vārds, pagājušā naktī es gandrīz pārmācīju kādu nelieti, kas uzdrošinājās saukties jūsu vārdā!

— Patiešām? — Pompeo izmocīja smaidu, soli pa solim tuVodamies darbnīcai. — Kā tad tas notika?

Benvenuto pastāstīja svētā tēva sūtnim, kas naktī bija noticis, taču Pompeo tā arī neatzinās, ka Benvenuto runājis tieši ar viņu, jo tēlnieks bija nosaucis viņu par zaķapastalu. Pēc tam, pabeidzis savu stāstu, Čellīni vaicāja Pompeo, kā­dam laimīgam gadījumam jāpateicas, ka viņam ir tas gods tik agrā rīta stundā redzēt savās mājās dārgu ciemiņu.

Tad Pompeo sāka klāstīt, protams, šo to izlaizdams, ar kādu uzdevumu Klements VII viņu sūtījis pie sava zeltkaļa.

Kamēr viņš runāja, Benvenuto Čellīni seja noskaidrojās. Tātad Klements VII bija padevies. Zeltkalis bija pārspējis pāvestu. Kad Pompeo bija pabeidzis savu runu, Benvenuto sacīja:

— Paziņojiet svētajam tēvam, ka es uzskatīšu par laimi pakļauties viņa gribai un visiem spēkiem centīšos atkal iemantot viņa labvēlību, kuru pazaudēju nevis savas vainas dēļ, bet gan skauģu mēlnesības dēļ. Un, tā kā pāvestam, starp citu, ir pietiekami daudz kalpu, tad palūdziet viņam, Pompeo kungs, lai pāvests kopš šī brīža sūta pie manis citu kalpu; tā būs labāk arī jums, un nejaucieties turpmāk ma­nās darīšanās, Pompeo kungs, pažēlojiet pats sevi un pacen­tieties nekad negadīties man ceļā, un, lai mana dvēsele neietu pazušanā, lūdziet dievu, Pompeo, lai es nekļūtu par jūsu Cēzaru![4]

Pompeo manījās ātrāk prom un, aizgājis pie Klementa VII, darīja viņam zināmu Benvenuto atbildi, starp citu, no­klusēdams sarunas beigu daļu.

Pēc kāda laika, gribēdams pilnīgi izlīgt ar Benvenuto, Klements VII pasūtīja viņam medaļu ar savu attēlu. Benve­nuto izkala to no bronzas, sudraba un zelta un aiznesa pā­vestam. Klements VII nebeidza to gana apjūsmot un aiz­grābts sacīja, ka pat antīkie meistari neesot darinājuši tik skaistas medaļas.

— Tad viss kārtībā, jūsu svētība, — Benvenuto sacīja, — bet, nebūtu es toreiz parādījis rakstura stingrību, mēs sanīstos uz visiem laikiem: es nebūtu piedevis jums pārida­rījumu, un jūs būtu zaudējuši uzticamu kalpu. Redziet, vis­svētais tēvs, — Benvenuto brīdinoši turpināja, — jūsu svē­tībai derētu reizēm atcerēties vienkāršās tautas gudrību, kas iesaka desmit reizes nomērīt, iekāms vienreiz nogriezt, un vēl jūs prātīgi darītu, ja aizliegtu mēlnešiem un skau­ģiem sevi muļķot, — to visu es saku, vēlēdams jums labu, un nerunāsim vairs par to, vissvētais tēvs.

T^dā veidā Benvenuto piedeva Klementam VII; protams, viņš nebūtu to darījis, ja tā nemīlētu pāvestu, jo Benvenuto bija viņam gaužām pieķēries kā savam novadniekam.

Tālab viņš jutās dziļi apbēdināts, kad dažus mēnešus pēc notikuma, kuru mēs nupat aprakstījām, pāvests negaidīti nomira. Benvenuto, būdams ar dzelzs gribu apveltīts cil­vēks, uzzinājis par to, raudāja kā bērns veselu nedēļu.

Vispār pāvesta nāvei bija divkārši liktenīga loma nabaga Benvenuto Čellīni dzīvē, jo apbedīšanas dienā viņš sastapa Pompeo, ar kuru nebija ticies kopš tā rīta, kad ieteica vairs nerādīties viņam acīs.

Vēl jāpiebilst, ka pēc Benvenuto Čellīni draudiem nelai­mīgo Pompeo Romas ielās pavadīja ducis labi apbruņotu algādžu, kuriem viņš maksāja tikpat daudz, cik pāvests saviem šveiciešu miesassargiem, un ikviena šāda pastaiga pa pilsētu izmaksāja viņam divus vai trīs ekijus, taču pat ar šādu apsardzi viņš drebēja, jau iedomādams vien iespē­jamo sastapšanos ar Benvenuto Čellīni, turklāt viņš labi zināja: ja izcelsies kautiņš un ar Benvenuto notiks nelaime, pāvests, kas sirds dziļumos mīlēja savu zeltkali, izrēķināsies ar viņa slepkavu; bet tagad, kā mēs zinām, Klements VII bija miris, un viņa nāve iedvesa bailīgajam Pompeo drosmi.

Benvenuto bija devies uz Svētā Pētera katedrāli, lai no­skūpstītu mirušā pāvesta kājas, un, kad no katedrāles viņš atgriezās kopā ar Askānio un Pagolo pa Banči ielu, pēkšņi viņam tieši pretī iznāca Pompeo ar duci algādžu. Pamanījis savu ienaidnieku, Pompeo kļuva bāls kā audekls, taču, re­dzēdams, ka viņu ielenc droša apsardze, turpretī kopā ar Benvenuto ir tikai divi zaļi jaunekļi, viņš sadūšojās un ap­stājies ņirdzīgi pamāja ar galvu Benvenuto, labo roku itin kā spēlēdamies uzlicis dunča rokturim.

Pamanījis apbruņoto grupu, kas draud skolotājam, Askā­nio jau vilka laukā no maksts zobenu, turpretim Pagolo iz­likās raugāmies uz pretējo pusi; bet Benvenuto negribēja pakļaut savu mīļoto mācekli briesmām, kas draudēja šādā nevienādā cīniņā. Viņš satvēra Askānio pie rokas un pie­spieda viņu iebāzt pusizvilkto zobenu atpakaļ makstī, pēc tam devās tālāk, itin kā nebūtu neko redzējis vai arī redzētais viņu nemaz neaizskartu. Askānio pēkšņi vairs ne­pazina savu skolotāju, taču, tā kā skolotājs atkāpās, Askā­nio atkāpās kopā ar viņu.

Pompeo triumfēja un, dziļi palocījies Benvenuto, turpi­nāja savu ceļu kopā ar miesassargiem, kas, saimnieka pamudināti-, izturējās visai izaicinoši.

Apvaldīdams dusmas, Benvenuto līdz asinīm sakoda lū­pas, lai gan ārēji izlikās esam jautrs. Šāda izturēšanās bija pagalam neizprotama ikvienam, kas pazina slavenā zelt­kaļa straujo dabu.

Taču jau pēc simt soļiem, nonācis pie kāda sava amata brāļa darbnīcas, Benvenuto iegāja namā, iepriekš pateicis, ka gribot aplūkot senu vāzi, kas nesen atrasta etrusku kapeņu izrakumos Korneto. Abiem mācekļiem viņš vēlēja doties mājās, solīdamies drīz vien atgriezties darbnīcā.

Kā lasītājs būs jau nopratis, to viņš darīja tikai tāpēc, lai dabūtu prom Askānio. Patiešām, tiklīdz jauneklis un viņa biedrs — par kuru Benvenuto uztraucās daudz mazāk, jo zināja, ka ar drosmi tas nevar lepoties, — nozuda aiz stūra, viņš nolika vāzi atpakaļ savā vietā un izskrēja no darb­nīcas.

Vienā mirklī Benvenuto jau atradās tai ielā, kur bija sa­stapis Pompeo, taču viņa naidnieka tur vairs nebija. Par laimi vai drīzāk par nelaimi, cilvēku, ko ielenca ducis miesassargu, pamanīt nebija grūti; tālab, tiklīdz Benve­nuto pavaicāja pirmajam pretimnācējam, pa kuru ceļu aizgājis Pompeo, viņam tūdaļ parādīja virzienu, un Ben­venuto, gluži kā dzinējsuns, kas ticis uz pēdām, metās viņiem pakaļ.

Pompeo, apstājies pie aptiekas durvīm uz Čiavikas ielas stūra, stāstīja cienījamajam aptiekāram, cik drosmīgi viņš metis izaicinājumu Benvenuto Čellīni, kad pēkšņi ierau­dzīja, ka pats Benvenuto parādās uz ielas stūra, ka acis viņam kvēlo un pieri klāj sviedri.

Pamanījis savu ienaidnieku, Benvenuto iekliedzās aiz prieka, bet Pompeo aprāvās teikuma vidū.

Bija skaidrs, ka tūdaļ notiks kaut kas briesmīgs.

Algādži sastājās apkārt Pompeo un izvilka zobenus no makstīm.

Uzbrukt vienam pašam trīspadsmit cilvēkiem bija ne­prāts, taču, kā mēs jau sacījām, Benvenuto patiešām pie­mita lauvas drosme un savus ienaidniekus viņš neskai­tīja. Pret viņu bija pavērsti trīspadsmit kaili zobeni, bet viņš izrāva no maksts nelielu, asu dunci, ko vienmēr nē­sāja pie jostas, iemetās pašā pūļa vidū, ar vienu roku pakampa divus trīs zobenus, ar otru nogāza zemē pāris algādžu, turklāt tik veikli, ka tajā pašā mirklī sasniedza Pompeo un satvēra viņu aiz apkakles; taču algādži tūdaļ cieši ielenca Benvenuto.

Un tad viss sajuka tuvcīņas murskulī: atskanēja sau­cieni, gaisā zibēja zobenu asmeņi. Kādu brīdi pa zemi vē­lās dzīvs, bezveidīgs kamols, tad pēkšņi kāds cilvēks ar uzvaras saucienu pielēca kājās un ar varenu rāvienu, jo viņš atradās pašā pūļa vidū, izrāvās laukā, viscaur no­plūdīs asinīm, triumfējoši vicinādams asiņainu dunci: tas bija Benvenuto Čellīni.

Bet cits cilvēks pirmsnāves krampjos valstījās uz bruģa. Viņam bija divas dunča rētas — viena aiz auss, otra aiz atslēgas kaula pie paša kakla. Pēc dažām sekundēm viņš nomira: tas bija Pompeo.

Jebkurš cits Benvenuto vietā, nonāvējis cilvēku, mek­lētu glābiņu bēgot, taču Benvenuto, pārtvēris dunci krei­sajā rokā, ar labo izrāva zobenu un sagatavojās atvairīt divpadsmit algādžu uzbrukumu.

Bet algādži pat nedomāja uzbrukt Benvenuto, jo tas, kas viņiem maksāja, bija beigts un tātad vairs nevaFēja

26 i neko maksat. Pametuši Pompeo līķi, viņi joza prom kā izbiedētu zaķu bars.

Šai brīdī parādījās Askānio un, pieskrējis pie skolo­tāja, apkampa viņu; jauneklis nebija noticējis etrusku vāzei un nācis atpakaļ, taču, lai kā viņš steidzās, dažas sekundes tomēr nokavēja.