Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXIV kratīšana

Nākamās dienas rītā pēc tam, kad Mazās Nelas pils dārzā zem zvaigžņu blāvā mirdzuma tika izstāstīts šis stāsts, Benvenuto darbnīca izskatījās kā parasti; pats ma­estro strādāja pie sālstrauka, kura pagatavošanai vaja­dzīgo zeltu viņš tik drosmīgi bija aizstāvējis pret četriem algādžiem, kas bija iekārojuši šo cēlo metālu un pie reizes arī viņa dzīvību. Askānio darināja liliju hercogienei d'Etampai; Žaks Obrī, laiski atlaidies krēslā, bērtin apbēra Čellīni ar jautājumiem un tūdaļ pats uz tiem atbildēja, jo Benvenuto pat nevēra vajā muti; Pagolo slepus meta ska­tienus uz Katrīnu, kas izšuva kādu rokdarbu. Hermanis un pārējie mācekļi vīlēja, kala, metināja, gravēja, un šo mierīgo darbu atdzīvināja Skocones dziesmiņa.

Turpretī Mazajā Nelas pilī no rāma miera nebija ne vēsts. Kolomba bija pazudusi.

Satraukums bija milzīgs; meiteni meklēja, sauca; Pe­rīnas kundze skaļi vaimanāja, bet prevo, kuram tika ne­kavējoties paziņots par notikušo, velti centās izdabūt no dueņjas kaut vienu saprātīgu vārdu, kas palīdzētu nokļūt uz pēdām nolaupītajai vai, iespējams, aizbēgušajai meitai.

— Tātad, Perīnas kundze, — viņš vaicāja, — jūs sacī­jāt, ka pēdējo reizi redzējāt viņu vakar vakarā drīz pēc manas aiziešanas?

— Kā tad, mans kungs, tā tas bija. Jēzus Kristus! Kāda nelaime! Nabaga drostaliņa izskatījās tāda kā skumīga, viņa novilka grezno galma tērpu un noņēma dārglietas, pēc tam uzvilka vienkāršu baltu kleitu … augstais dievs, apžēlojies par mums! ,.. Un tad viņa sacīja man: «Perīnas kundze, šodien ir tik jauks vakars, es mazliet pastaigāšos pa aleju.» Bija ap pulksten septiņiem vakarā. Šī dāma, — Perīnas kundze sacīja, norādīdama uz Pilšerī kundzi, kas nesen bija atsūtīta viņai palīgos vai, pareizāk sakot, iecelta par viņas priekšnieci, — šī dāma jau bija aizgājusi savā istabā un acīmredzot, kā parasti, noņēmās ar tērpiem, ku­rus viņa tik veikli darina, bet es nokāpu lejas zālē un sāku izšūt. Vairs neatceros, cik ilgi es nosēdēju pie darba, iespējams, ka manas nogurušās nabaga acis aizvērās pašas no sevis un es uz brītiņu aizsnaudos.

— Kā jau parasti, — Pilšerī iedzēla.

— Ap pulksten desmitiem, — Perīnas kundze turpināja, pat neuzskatīdama par vajadzīgu atbildēt neslavas cēlā­jai, — es piecēlos no krēsla un devos uz dārzu palūkoties, vai Kolomba nav tur aizsapņojusies. Es viņu skaļi pa­saucu, taču Kolomba neatsaucās; tad es nodomāju, ka viņa jau atgriezusies mājās un devusies pie miera, negri­bēdama mani traucēt, jo viņa bieži vien tā darīja, mana dūjiņa. Žēlīgais dievs, kas to varēja paredzēt! Ak, meser prevo, varu likt galvu ķīlā, ka viņu nav aizvedis mīļākais, bet gan nolaupījis kāds laupītājs. Es viņu audzināju …

— Bet šorīt, — prevo viņu nepacietīgi pārtrauca, — kas •notika šorīt?

— Šorīt, kad es redzēju, ka viņa ilgi nenāk laukā no istabas… svētā jaunava Marija, apžēlojies par mums!

— Pie velna jūsu lūgšanas! — mesers d'Esturviis ierē­cās. — Stāstiet vien pēc kārtas bez šīs idiotiskās vaimanā­šanas! Tātad kas notika šorīt?

— Ak, meser prevo, es nemitēšos raudāt, kamēr nebūs atrasta mūsu dūjiņa. Šorīt, mans kungs, sākdama jau uz­traukties, ka viņa tik ilgi nerādās (Kolomba taču ir tik agrs putniņš!), es devos viņu modināt un pieklauvēju pie viņas istabas durvīm. Tā kā Kolomba neatsaucās, es iegāju istabā. Ne dzīvas dvēseles. Pat gulta nav aizskarta. Tad es sāku kliegt, saukt palīgā, es galīgi pazaudēju galvu, un jūs vēl gribat, lai es neraudu!

— Vai jūs esat kādu šeit ielaidusi manas prombūtnes laikā, Perīnas kundze? — prevo bargi noprasīja.

— Ko tad es, piemēram, būtu varējusi šeit ielaist? — pagalam sašutusi, iesaucās cienījamā dueņja, kuras sirds­apziņa nebija gluži tīra. — Vai tad jūs man neaizliedzāt to darīt, mans kungs? Vai tad kaut reizi es neesmu jūs paklausījusi? Ielaist šeit kādu? Vai prāts!

— Nu, piemēram, to pašu Benvenuto, kas uzdrošinājās pateikt, ka mana meita ir skaistule, — vai viņš necentās jūs uzpirkt?

— Benvenuto šeit? Viņam vieglāk būtu uzkāpt līdz mē­nesim; es viņu sagaidītu, kā pieklājas, vārāt man ticēt!

— Tātad jūs Mazajā Nelas pilī nekad neesat ielaidusi nevienu vīrieti, nevienu jaunu cilvēku?

— Jaunu cilvēku! Augstā debess, jaunu cilvēku! Kāpēc jūs nevaicājat, vai neesmu ielaidusi sātanu?

— Bet kas tādā gadījumā, — Pilšerī kundze ieteicās, — ir šis glītais jauneklis, kurš reizes desmit tika klauvējis

pie durvīm, kopš es šeit strādāju, un kuram es ikreiz aiz- cirtu durvis deguna priekšā.

— Glītais jauneklis? Jūs maldāties, mīļā; tas droši vien bija grāfs d'Orbeks. Ak dievs, es saprotu: jūs laikam ru­nājat par Askānio. Vai atceraties Askānio, mans kungs, to zēnu, kas izglāba jums dzīvību? Jā, patiešām, es atdevu viņam salabot savu kurpju sudraba sprādzes. Un jūs šo zeņķi, šo amata mācekli, uzskatāt par jaunu cilvēku? At­jēdzieties, mīļā! Pat šie mūri un akmens plāksnes var ap­liecināt, ka šeit neviens vīrietis nav bijis.

— Diezgan! — prevo viņu bargi pārtrauca. — Un ielā­gojiet, Perīnas kundze, ja esat pievīlusi mani un zaudēsiet manu uzticību, jūs dārgi par to samaksāsiet. Bet tagad es došos pie Benvenuto; dievs vien zina, kā šis nekauņa mani sagaidīs, taču jāiet ir.

Par spīti visām bažām, Benvenuto sagaidīja d'Esturvilu atplestām rokām. Mākslinieks bija tik mierīgs un nepie­spiesti laipnt, ka prevo neuzdrošinājās viņam neko sacīt par savām aizdomām. Viņš tikai paskaidroja, ka Kolomba rīta agrumā no kaut kā briesmīgi izbijusies un kā neprā­tīga aizbēgusi prom no mājām; tad nu viņš domājot, vai viņa neesot paslēpusies, protams, bez Čellīni ziņas, Lie­lajā Nelas pilī vai arī, skriedama cauri pils pagalmam, zaudējusi samaņu un tagad kaut kur guļ. Vārdu sakot, d'Esturvils meloja acīm redzami.

Taču Čellīni uzklausīja prevo ar tādu izskatu, itin kā viņš ticētu visām šīm pasaciņām. Vēl vairāk, viņš iz­teica viesim līdzjūtību un sacīja, ka būtu laimīgs atdot meitu tēvam, kas vienmēr tik maigi un aizkustinoši rūpē­jies par savu bērnu. Viņš vēl piemetināja, ka bēgle izda­rījusi lielu kļūdu, ko viņa drīz vien sapratīšot, un atgriezī­šoties mīlošā tēva drošajā paspārnē. Un beidzot, pierādī­dams, ka viņš patiesi jūt līdzi meseram d'Esturvilam, Benvenuto piedāvājās pavadīt viņu meitas meklējumos ne vien pa Lielo Nelas pili, bet arī visur, kur vien tas būs nepieciešams.

Gandrīz vai noticējis namatēva laipnībai, turklāt glai­mots par uzslavām, kuras, kā pats sirds dziļumos juta, itin nemaz nebija pelnījis, mesers prevo Benvenuto Čel­līni pavadībā sāka rūpīgi jo rūpīgi pārmeklēt Lielo Nelas pili, savu bijušo īpašumu, kur viņš zināja visus kaktus un nostūrus. Viņš gāja iekšā pa visām durvīm, atvēra visus skapjus, itin kā netīšām ielūkojās visās lādēs. Pēc pils

apskates viņš apstaigāja parku, iegriezās arsenālā, lietuvē, pagrabā un stalli, visu vērīgi pārbaudīdams. Pildot savu solījumu, Benvenuto centās viņam palīdzēt kā varēdams, piedāvāja atslēgas no tām vai citām durvīm, atgādināja, ka mesers d'Esturvils aizmirsis apskatīt kādu gaiteni vai pieliekamo. Beidzot viņš ieteica atstāt aiz sevis sardzes vīrus, lai bēgle, ja vien viņa šeit atrodas, nevarētu nema­nīta pāriet no vienas telpas uz otru.

Izokšķerējis visus kaktus, pēc turpat divu stundu veltī­gas meklēšanas pārliecinājies, ka meitas šeit nav, kā arī laipnās uzņemšanas samulsināts, mesers d'Esturvils, at­stādams Lielo Nelas pili, gan pateicās saimniekam, gan lūdza atvainot par traucējumu.

— Varat atsākt meklēšanu, — zeltkalis sacīja, — kad vien jums tas nepieciešams, māna māja ir jūsu rīcībā jeb­kurā dienas vai nakts laikā; turklāt, meser prevo, tās ir jūsu tiesības: mēs taču esam parakstījuši līgumu, kurā ap­ņēmāmies sadzīvot kā labi kaimiņi.

Prevo vēlreiz pateicās māksliniekam un, gribēdams at­bildēt uz laipnību ar laipnību, sāka slavēt gigantisko Marsa statuju, pie kuras, kā mēs zinām, tēlnieks tai laikā strādāja. Benvenuto apveda ciemiņu apkārt statujai, ar patiku izrā­dīdams tās iespaidīgos apmērus; patiešām — statuja bija vairāk^nekā sešdesmit pēdu augsta, un vajadzēja nomērīt divdesmit soļus, lai apietu tai apkārt pie pamatnes.

Mesers d'Esturvils aizgāja pagalam izmisis. Neatradis meitu Lielajā Nelas pilī, viņš nosprieda, ka viņa paslēpu­sies kaut kur pilsētā. Bet Parīze tai laikā jau bija tik liela, ka sameklēt tajā nozudušu meiteni būtu grūti pat policijas priekšniekam. Turklāt — kas zina, vai Kolomba ir nolau­pīta vai pati aizbēgusi? Vai viņa ir vardarbības upuris vai rīkojusies pati pēc savas gribas? Tā bija pilnīga ne­ziņa, kurā, šķiet, nebija gūstama nekāda skaidrība. Taču prevo cerēja, ka pirmajā gadījumā meita aizbēgs no tiem, kas viņu nolaupījuši, bet otrajā gadījumā pati atgriezīsies tēva mājās. Un tā viņš pacietīgi gaidīja, vai divdesmit reižu dienā nopratinādams Perīnas kundzi, kas dievojās un piesauca par lieciniekiem visus svētos, apgalvodama, ka nav ielaidusi pilī itin nevienu, izņemot Askānio, kuru viņa turēja aizdomās ne vairāk kā pats mesers d'Esturvils.

Pagāja divas dienas, bet Kolomba aizvien neatgriezās. Tad prevo nolēma izmantot savu aģentu pakalpojumus, ko nebija līdz šim darījis, baidīdamies, ka notikušais var

kļūt plaši zināms un kaitēt viņa reputācijai. Un arī tad viņš pateica aģentiem vienīgi meklējamās personas pazī­mes, nenosaukdams viņas vārdu, un pavēlēja izdarīt kra­tīšanu, mmot iemeslus, kas bija tālu no patiesības; bet, tā kā aģentiem trūka jebkādas tuvākas informācijas, visi šie meklējumi nedeva panākumus.

Tiesa, mesers d'Esturvils nekad nebija maigs, mīlošs tēvs un meitas dēj īpaši necieta, taču aizskarts bija viņa gods, un viņš pārdzīvoja aizvainota lepnuma mokas; viņš ar sašutumu domāja par to, kādu spožu partiju, iespējams, palaidusi garām šī muļķa zostiņa, un kļuva vai traks, jau iedomājot vien jokus un zobgalības, ar kādām galmā tiks uzņemta vēsts par viņa nelaimi.

Kolombas līgavainim tomēr bija jāpasaka patiesība. • Grāfu d'Orbeku šī ziņa sarūgtināja, taču ne vairāk kā tir­goni vēsts par sabojātām precēm. Mūsu dārgais grāfs bija prāta cilvēks, tālab apsolīja savam cienījamam draugam, ka paredzētās kāzas neizjuks, ja vien notikušais nesacels pārāk lielu troksni, un tūdaļ pat — kā cilvēks, kas prot izmantot izdevību, — itin kā starp citu ieminējās par hercogienes d'Etampas nodomiem, kuri saistījās ar Ko­lombu.

Prevo gluži vai apžilbināja gods, kāds varēja tikt viņa meitai un reizē arī viņam; viņa mokas līdz ar to kļuva vēl lielākas, un viņš sirds dziļumos nolādēja nepateicīgo meitu, kas palaidusi garām iespēju iegūt tik augstu stāvokli.

Atbrīvosim lasītāju no garlaicīgā pienākuma noklausī­ties divu vecu galminieku sarunu, kas sekoja pēc grāfa d'Orbeka paziņojuma, vēl tikai piebildīsim, ka bēdas un cerības viņos izpaudās visai dīvainā veidā. Un, tā kā ne­laime cilvēkus satuvina, sievastēvs un znots šķīrās kā īsti sirdsdraugi, kuri nekādi nevar atteikties no spožajām izredzēm, kādas viņiem pavērās nākotnē.

Tika nolemts par notikušo nevienam neteikt ne puš­plēsta vārda; vienīgais izņēmums bija hercogiene d'Etampa, kurai viņi uzticēja šo noslēpumu kā tuvam draugam un ieinteresētam sabiedrotajam.

Tas bija prātīgi darīts, jo hercogiene d'Etampa par no­tikušo bija vēl vairāk norūpējusies nekā bēgles tēvs un līgavainis un, kā mēs zinām, varēja pateikt daudz ko tādu, kas palīdzētu meseram prevo nokļūt uz īstajām pē­dām.

Viņa taču zināja par Askānio mīlestību pret Kolombu, viņa pati bija tā izkārtojusi, ka jauneklis, tā sakot, asis­tēja, kad tika noslēgta sazvērestība; iespējams, ka, apzi­nādamies briesmas, kādas draudēja mīļotās godam, As­kānio izšķīries par šādu izmisīgu soli; bet Askānio pats bija teicis, ka Kolomba viņu nemīlot un diez vai mei­tene nemīlēdama bijusi ar mieru bēgt no mājām. Hercogie­ne d'Etampa pietiekami labi pazina Askānio un nepieļāva tādu domu, ka viņš varētu nolaupīt iemīļoto meiteni pret viņas pašas gribu; un tomēr, par spīti šiem apsvērumiem, kas, šķiet, pilnīgi pierādīja, ka Askānio nav vainīgs, sie­višķīgā greizsirdība viņai lika apjaust, ka Kolomba jā­meklē Nelas pilī un vispirms stingri jāuzmana Askānio.

Taču hercogiene d'Etampa, protams, nevarēja paskaid­rot draugiem, kāpēc viņai radušās šādas aizdomas, jo tad viņai būtu jāatzīstas, ka viņa mīl Askānio un kaisles skurbumā atklājusi jauneklim, kāda vieta viņas plānos ir Kolombai. Tālab hercogiene pateica vienīgi to, ka, pēc viņas domām, galvenais vaininieks ir Benvenuto, viņa līdzdalībnieks — Askānio, bet bēgles patvērums — Lielā Nelas pils. Un, lai kā prevo strīdējās pretī, apzvērēdams, ka viņš pārmeklējis itin visus pils kaktus, hercogiene d'Etampa nepadevās, viņai arī šai ziņā bija savi apsvē­rumi, un viņa tikmēr pastāvēja pie savām domām, līdz beigu beigās pamodināja šaubas arī meserā d'Esturvilā, lai gan viņš jau bija tik centīgi visu pārmeklējis.

— Starp citu, — hercogiene piebilda, — es izsaukšu Askānio un pati viņu pamatīgi nopratināšu, varat būt mierīgi.

— O, kundze, jūs esat ļoti laba! — prevo iesaucās,

— Bet jūs esat liels muļķis, — hercogiene caur zobiem izdvesa.

Un viņa atvadījās no saviem galminiekiem.

Pēc tam hercogiene sāka gudrot kādu ieganstu, lai iz­sauktu jaunekli, bet nebija vēl neko izdomājusi, kad kal­potājs paziņoja, ka ieradies Askānio; tātad viņš pats devās pretī viņas vēlmēm. Askānio bija mierīgs un at­turīgs.

Hercogiene d'Etampa uzlūkoja jaunekli ar caururbjošu skatienu, itin kā gribētu ieskatīties viņa visapslēptākājas domās, taču Askānio likās neko nemanām.

— Kundze, — viņš palocījies sacīja, — es atnesu jums parādīt liliju, kas ir tikpat kā gatava; trūkst vienīgi rasas lāses divdesmittūkstoš ekiju vērtībā, ko jūs solījāt man iedot.

— Bet kā jūtas tava Kolomba? — atbildes vietā herco­giene d'Etampa apvaicājās.

— Ja juņis labpatīk runāt par d'Esturvilas jaunkun­dzi, — Askānio drūmi atteica, — tad, es pazemīgi lūdzu jūs, kundze, nepieminiet vairs manā klātbūtnē viņas vārdu. Jā, es lūdzu jūs, piesaukdams visus svētos, kundze, nerunāsim vairs nekad par viņu, saudzējiet mani!

— Ko dzirdu! Jūs esat aizkaitināts? — hercogiene iesaucās, joprojām nenovērsdama no Askānio savu caur­urbjošo skatienu.

— Lai arī kādas būtu manas jūtas, kundze, es atsakos turpināt ar jums sarunu par šo tematu, kaut arī man būtu jākrīt jūsu nežēlastībā. Es esmu nozvērējies atmiņas par šo personu uz visiem laikiem izdeldēt no atmiņas un ap­bedīt manā sirdī.

«Vai tiešām es būtu kļūdījusies un Askānio nav iejaukts šai notikumā?» hercogiene domāja. «Un šī meitene, aiz­bēgdama ar kādu citu — vai arī aizvesta ar varu, — gan izjaukusi manus godkārīgos nodomus, toties neviļus iz­darījusi pakalpojumu manai mīlestībai?»

Pēc šīm klusajām pārdomām hercogiene skaļi sacīja:

— Askānio, jūs lūdzat mani nerunāt par Kolombu; bet par sevi es varu runāt? Kā redzat, es izpildu jūsu lūgumu, bet, kas zina, varbūt saruna par mani jums ir vēl nepa­tīkamāka. Kas zina …

— Piedodiet, kundze, ka es jūs pārtraucu, — jauneklis sacīja, — taču labvēlība, ar kādu jūs uzklausījāt un izpil­dījāt manu pirmo lūgumu, man dod drosmi griezties pie jums ar vēl vienu lūgumu. Lai gan esmu cēlies no dižciltīgas ģimenes, savu vientuļo un skumjo bērnību es pavadīju pieticīgā zeltkaļa darbnīcā, un te pēkšņi pēc šīs noslēgtības es negaidīti nonācu spožajā galmā, izrā­dījos iejaukts sazvērestībā kopā ar cilvēkiem, kas izšķir karalistes likteņus, iemantoju sev ienaidniekus starp šīs pasaules varenajiem un kļuvu par sāncensi pašam kara­lim — un vēl kādam karalim, kundze, Fransuā Pirmajam, varenākajam no visas kristīgās pasaules valdniekiem. Pēkšņi es iekļuvu Francijas izcilāko un dižāko cilvēku sabiedrībā; es iemīlējos bez kādām cerībām uz pretmī­lestību un pamodināju pret sevi mīlestību, uz kuru ne­spēju atbildēt. Un kas gan mani iemīlēja, augstais dievs!

Jus, pasaulē skaistākā un cēlākā sieviete! Tas viss sa­mulsināja manu dvēseli un sagrāva manus priekšstatus par pasauli, tas viss, kundze, mani pārsteidza, salauza, iznīcināja! Es esmu izbijies gluži kā pundurītis, kas pa­modies milžu valstībā; manas domas un jūtas mulst: es klimstu apkārt kā pazudis, baidīdamies no nežēlīga naida, nesaudzīgas mīlestības un augstprātīgas godkāres. Kun­dze, es jūs lūdzu, dodiet man iespēju saņemties, ļaujiet slīcējam ievilkt elpu, slimniekam atgūt spēkus pēc smaga satricinājuma; ceru, ka laiks izdziedēs manu sirdi, ienesīs kārtību manā dzīvē. Laiku, dodiet man laiku, kundze, un, lūdzama, uzlūkojiet mani pagaidām vienīgi kā māksli­nieku, kas ieradies uzzināt, vai jūs esat apmierināta ar viņa darināto liliju.

Hercogiene izbrīnījusies palūkojās uz Askānio ar ne­uzticības pilnu skatienu; viņa nebija gaidījusi, ka šis jau­neklis, gandrīz vēl bērns, tik dzejiski un tai pašā laikā tik nopietni un skaidri izklāstīs savas domas; viņai ne­atlika nekas cits kā pakļauties, un viņa sāka runāt par liliju, uzslavēja Askānio, deva dažus padomus un apso­līja pēc iespējas ātrāk aizsūtīt lielo briljantu, kas lotātu viņa darbu. Askānio pateicās hercogienei, atvadoties jo dedzīgi apliecinādams savu atzinību un godbijību.

«Vai tiešām tas ir Askānio?» hercogiene d'Etampa prātoja, kad jauneklis bija aizgājis. «Viņš, šķiet, kļuvis vecāks par desmit gadiem. Kur viņā pēkšņi radusies tāda nopietnība, gandrīz vai cienīgums? Kas tam varētu būt par iemeslu — bēdas vai laime? Vai viņš ir patiess, vai arī viņu samācījis šis nolādētais Benvenuto? Vai viņš spēlē labi iemācītu lomu vai ari rīkojas, sekojot savai sirdsbalsij?»

Un Anna d'Eilī neizturēja. Par spīti viņas gaišajam pra- tam, hercogieni pamazām pārņēma drudžains satrau­kums — tāpat kā visus tos, kam bija nācies cīnīties ar Benvenuto Čellīni. Viņa norīkoja spiegus, kuriem vaja­dzēja izsekot katru Askānio soli; bet arī tas neko nedeva. Beidzot hercogiene lika ataicināt prevo un grāfu d'Or­beku un ieteica viņiem kārtības labad vēlreiz negaidīti pārmeklēt visu Nelas pili.

Abi galminieki viņai paklausīja; taču Benvenuto, lai gan viņam bija jāpārtrauc darbs, uzņēma nelūgtos viesus vēl laipnāk, nekā pirmajā reizē bija uzņēmis meseru d'Esturvilu. Mākslinieks izturējās tik brīvi un vēlīgi, itin ka pils pārmeklēšana viņu nemaz neaizvainotu. Viņš draudzīgi pastāstīja grāfam d'Orbekam par laupītājiem, kas bija viņam uzbrukuši pirms dažām dienām, kad viņš atgriezies ar zeltu no grāfa mājām; tieši tai dienā, māksli­nieks uzsvēra, nozuda d'Esturvilas jaunkundze. Arī šoreiz viņš piedāvājās pavadīt viesus pa pili, lai tādējādi pa­līdzētu d'Esturvilam atgūt tēva tiesības, kuras Benvenuto uzskatīja par svētām. Laipnais saimnieks bija ļoti prie­cīgs, ka viesi viņu vēl sastapuši mājās un viņš varot viņus pienācīgi uzņemt, jo pēc divām stundām viņš iz­braucot uz Romorantēnu, kur viņu un vēl citus māksli­niekus ielūdzis Fransuā Pirmais, lai kopā dotos pretī im­peratoram.

Patiešām, politiskie notikumi risinājās tikpat strauji kā mūsu necilais stāsts. Kārlis Piektais, kuru bija nomieri­nājis viņa sāncenša oficiālais solījums un hercogienes d'Etampas slepenais padoms, jau atradās dažu dienu brau­cienā no Parīzes. Viņa sagaidīšanai bija izraudzīta depu- tācija, un, ieradušies Lielajā Nelas pilī, prevo un d'Or­beks sastapa Čellīni jau ceļa drēbēs.

— Ja viņš atstāj Parīzi kopā ar eskortu, — d'Orbeks klusi ieteicās, — tad Kolombu acīmredzot nav nolaupījis viņš un mums šeit nav ko darīt.

— Es jau jums sacīju to, kad nācām šurp, — prevo atbildēja.

Un tomēr, gribēdami reizi par visām reizēm pielikt punktu, viņi sāka jo rūpīgi pārmeklēt pili. Sākumā Ben­venuto viņus pavadīja, taču, redzēdams, ka apskate ieilgst, palūdza atļauju ciemiņus atstāt, jo pēc pusstun­das viņam jābraucot prom, bet pirms tam vēl jādodot daži norādījumi mācekļiem, lai pēc atgriešanas viss butu sagatavots Jupitera statujas atliešanai.

Benvenuto patiešām devās uz darbnīcu, sadalīja mā­cekļiem darbus un" palūdza viņiem visās lietās klausīt Askānio, pēc tam viņš kaut ko itāliski iečukstēja Askānio ausī, atvadījās no visiem un dzīrās jau atstāt pili. Pa­galmā viņu gaidīja apseglots zirgs, kuru aiz iemauktiem turēja mazais Zans.

Šai brīdī pie Benvenuto pieskrēja Skocone un, pagā­jusi ar viņu malā, nopietni sacīja:

— Vai zināt, mans kungs, ka jūsu aizbraukšana nostāda mani visai grūtā stāvoklī?

— Kā tā, dārgumiņ?

— Pagolo mīl mani aizvien vairāk.

— Patiešām?

— Viņš visu laiku stāsta man par savām jūtām.

— Un ko tu?

— Es, protams, daru tā, kā jūs man vēlējāt, es atbildu, ka vēl jāpagaida, ka viss nokārtosies.

— Lieliski.

— Kā tā — lieliski? Vai tad jūs, Benvenuto, nesapro­tat, ka viņš ņem manus vārdus nopietni un tas gribot ne­gribot sasaista mani ar šo jauno cilvēku! Pagājušas jau divas nedēļas, kopš jūs esat pavēlējis man šādi izturēties,

vai ne?

— Jā, kā liekas; vairs lāgā neatceros.

— Toties man ir brīnišķīga atmiņa. Pirmās piecas die­nas es centos viņu maigi pierunāt, lai viņš pārvar sevi un nemīl vairs mani. Nākamās piecas dienas es klusē­dama viņu uzklausīju, lai gan patiesībā tas izskatījās pēc gluži vai nepārprotamas atbildes, bet jūs tā pavēlējāt, un es jums paklausīju. Un beidzot nākamās piecas die­nas es biju spiesta stāstīt viņam par savu pienākumu pret jums, un vakar, mans kungs, es lūdzu viņu būt augst­sirdīgam, bet viņš tūdaļ mani bildināja.

— Ja tā, tad ir pavisam cita lieta, — Benvenuto no­teica.

— Beidzot! — Skocone iesaucās.

— Jā, tagad uzklausi mani, dārgumiņ! Pirmajās tri­jās dienās pēc manas aizbraukšanas tu liksi Pagolo manīt, ka mīli viņu, bet nākamajās trijās dienās pati atzīsies viņam mīlestībā.

— Ko?! Un to sakāt man jūs, Benvenuto! — iesaucās Skocone, kuru sāpīgi aizskāra viņas pavēlnieka pārāk lielā uzticība.

— Nomierinies! Ko tu vari sev pārmest, ja es pats tev visu to atļauju?

— Ak dievs, itin neko, — Skocone atteica, — es visu saprotu; un tomēr, jūsu vienaldzības sarūgtināta, varu atbildēt uz Pagolo mīlestību ar pretmīlestību, varu viņu beidzot no tiesas iemīlēt.

— Vai prāts! Sešās dienās! Un tev nebūs spēka pre­toties kārdinājumam nieka sešas dienas?

— Nu labi, sešas dienas apsolos izturēt; tikai, pielū­kojiet, nepalieciet prom arī septīto dienu!

— Vari būt mierīga, dārgumiņ, es atgriezīšos laikā. Ardievu, Skocone!

— Ardievu, mans kungs, — Katrīna atbildēja, vienlai­cīgi skaizdamās, smaidīdama un raudādama.

Kamēr Benvenuto Čellīni nodeva Katrīnai pēdējos no­rādījumus, parādījās prevo un grāfs d'Orbeks.

Palikuši vieni paši, viņi bez jebkādas kautrēšanās ar jaunu skubu bija ķērušies pie pils pārmeklēšanas: izkā­pelējuši bēniņus, izlodājuši pagrabus, izklauvējuši visas sienas, izvandījuši visas mēbeles un visās malās izlikuši savus .ļaudis, nepielūdzamus kā kreditori un nepacietīgus kā mednieki, viņi vai simt reižu bija atgriezušies tai pašā vietā, desmitiem reižu pārmeklējuši vienu un to pašu telpu, darīdami to ar velnišķīgu uzcītību, kā tiesu izpildītāji, kas ieradušies arestēt noziedznieku; un nu, pabeiguši meklēšanu un tā arī neko neatraduši, viņi iz­nāca pils pagalmā, pietvīkuši aiz uzbudinājuma.

— Kā ir, kungi, — kāpdams zirgam mugurā, Benve­nuto viņiem sacīja, — vai tā arī neko neatradāt? Žēl! Ļoti žēl! Es saprotu, cik tas ir sāpīgi tādām maigām sir­dīm, kādas ir jūsējās, taču, lai kā jūtu jums līdz un vēlos palīdzēt, esmu spiests doties prom. Atļaujiet atvadīties no jums, kungi. Ja manā prombūtnes laikā jums vēlreiz ievajadzēsies pārmeklēt pili, jūtieties šeit kā mājās. Sa­skaņā ar manu rīkojumu pils durvis jums vienmēr būs atvērtas. Atstājot jūs tādā neziņā, mans vienīgais mieri­nājums ir cerība, ka atgriezies es uzzināšu, ka jūs, me­ser prevo, esat atradis savu mīļoto meitu, bet jūs, grāf d'Orbek, savu apburošo līgavu. Palieciet sveiki, mani kungi!

Pēc tam, pagriezies pret saviem mācekļiem, kuri bija sapulcējušies uz lieveņa un kuru vidū nebija vienīgi As­kānio, kas acīmredzot nevēlējās sastapties ar savu sān­censi, Benvenuto piebilda:

— Uz redzēšanos, mani bērni! Ja prevo kungs, man promesot, vēlētos pārmeklēt pili trešo reizi, tad neaiz­mirstiet viņu uzņemt kā šā nama bijušo saimnieku.

Pateicis to, viņš piecirta piešus un izauļoja laukā pa vārtiem, kurus mazais Žans bija plaši atvēris.

— Kā redzams, mans dārgais, mēs abi esam lieli nel­gas, — grāfs d'Orbeks sacīja meseram prevo, — ja Ben­venuto būtu nolaupījis meiteni, viņš nedotos kopā ar galmu uz Romorantēnu.