Askānio jeb karaļa zeltkalis

XL karŠ turpinās

Trīs dienas pēc nupat attēlotās ainas gluži cita veida notikumi risinājās Luvrā.

Pienāca pirmdiena, tas ir, diena, kad bija nolikta lau­lību līguma parakstīšana. Pulkstenis bija vienpadsmit. Iz­gājis no Nelas pils, Benvenuto devās tieši uz Luvru, un satraukti pukstošu sirdi, taču stingrā un apņēmīgā solī viņš kāpa augšā pa parādes kāpnēm.

Uzgaidāmajā zālē, kur viņu vispirms ieveda, viņš ieraudzīja prevo un grāfu d'Orbeku, kuri nomaļā stūrī sarunājās ar notāru. Zāles pretējā pusē bāla un nekustīga kā statuja, neko neredzēdama sev apkārt, sēdēja Ko­lomba. Vīrieši acīmredzot bija pagājuši nostāk, lai Ko­lomba nedzirdētu viņu sarunu, un nabaga meitene sē­dēja vientuļa, noliekusi galvu un nodūrusi apdzisušo skatienu.

Čellīni, iedams viņai garām, pateica tikai dažus vārdus:

— Nezaudējiet dūžu; es esmu šeit.

Izdzirdusi pazīstamo balsi, Kolomba pacēla galvu un priecīgi iesaucās. Taču, iekāms viņa paguva kaut ko pa­teikt, viņas aizstāvis jau bija izgājis blakus zālē.

Kalpotājs pacēla smaga auduma portjeru un ielaida zeltkali karaļa kabinetā.

Čellīni cerīgie vārdi Kolombu uzmundrināja: nabadzīte jau bija domājusi, ka visi viņu ir atstājuši un viņa ir neglābjami pazudusi. Mesers d'Esturvils bija atvedis šurp meitu vai pamirušu, kaut arī pavisam vēl nebija zudusi viņas ticība dievam un Benvenuto; pirms iekāpšanas ka­rietē Kolombu bija pārņēmis tāds izmisums, ka viņa, at­mezdama savu lepnumu, bija lūgtin lūgusi hercogieni d'Etampu atļaut viņai doties uz klosteri, solīdamas uz visiem laikiem atteikties no Askānio, lai tikai izvairītos no laulībām ar grāfu d'Orbeku. Hercogiene tomēr gribēja līdz galam izbaudīt savu uzvaru: viņai bija svarīgi, lai Askānio noticētu, ka mīļotā viņu ir pievīlusi, — un Anna d'Eiiī cietsirdīgi noraidīja visus nelaimīgas Kolom­bas lūgumus. Vienīgi tas, ka Benvenuto bija vēlējis viņai būt mierīgai un vīrišķīgai pat pie altāra, paglāba mei­teni no pilnīga izmisuma un deva viņai spēku, lai aiz­brauktu uz Luvru, kur karalim dienas vidū vajadzēja pa­rakstīt laulību līgumu.

Taču karaļpilī Kolomba atkal krita izmisuma, jo viņai bija tikai trīs iespējas: saņemt palīdzību no Benvenuto, aizkustināt ar asarām Fransuā Pirmo vai nomirt aiz bē­dām.

Benvenuto tomēr bija ieradies, Benvenuto atkal bija licis viņai nezaudēt cerības, un Kolomba atguva gara mo­žumu.

Iegājis karaļa kabinetā, Čellīni sastapa tur vienīgi her­cogieni d'Etampu; tieši tas viņam bija vajadzīgs, pretējā gadījumā viņš būtu lūdzis dižciltīgajai dāmai audienci.

Kaut gan hercogiene d'Etampa pati savām rokām bija sadedzinājusi liktenīgo vēstuli un viņai vairs nebija jā­baidās par savu stāvokli, tomēr viņa jutās stipri norū­pējusies, ar šausmām domādama par briesmām, kādas ap­draudēja viņas mīlestību. Un vienmēr notika tieši tāpat: tiklīdz hercogiene atbrīvojās no godkārības mokām, viņas sirdī tūdaļ ielija mīlestības inde. Viņā allaž plosījās god­kāre un kaislības, viņa sapņoja padarīt Askānio laimīgu, paceldama viņu varas augstumos, taču drīz vien viņa atskārta, ka Askānio, lai arī cēlies no aristokrātiem (Gadi dzimta, pie kuras viņš piederēja, saistīja savus radurak­stus ar seniem Florences patriciešiem), tiecas vienīgi no­darboties ar mākslu.

Ja arī viņš sapņoja par kaut ko, tad tikai par daiļām vāzes, krūkas vai statujas formām, ja viņš arī vēlējās iegūt zeltu, briljantus un pērles — šos zemes dārgumus, tad vienīgi tāpēc, lai darinātu no tiem ziedus, vēl skaistā­kus par tiem, kas uzplaukst, dzīvinošas rasas slacīti; viņš bija vienaldzīgs pret pagodinājumiem un tituliem, ja to pamatā nebija viņa paša talants, ja tie nevairoja viņa mākslinieka slavu; ko gan varētu darīt šis sapņotājs satraukuma pilnajā hercogienes d'Etampas pasaulē? Jau pirmā vētra aizlauztu vāro, tikko uzplaukušo ziedu, kas solījās nest brīnišķīgus augļus. Iespējams, ka dvēseles nomāktības vai vienaldzības brīdī viņš būtu pakļāvies savas karaliskās labdares plāniem, taču tādā gadījumā, pārvērties par bālu un skumīgu ēnu, viņš dzīvotu vienīgi no pagātnes atmiņām. Hercogienei d'Etampai Askānio beidzot šķita tāds, kāds viņš patiesībā ari bija, — smalka un maiga dvēsele, kas alkst miera un skaidrības, piemī­līgs bērns, kuram nav lemts kļūt par vīrieti. Viņš varēja tikai pilnām ļauties jūtām, nevis veltīties idejām; radīts maigumam un mīlestībai, viņš ietu bojā kaislību vētrās, saļimtu zem dzīves likstu smaguma. Šāds cilvēks varēja apmierināt hercogienes d'Etampas sirdi, nevis viņas god­kāri.

Tieši par to domāja hercogiene, kad ienāca Benvenuto; favorīti bija apņēmis drūmu domu mākonis, kas apēnoja viņas seju.

Ienaidnieki nomērīja viens otru ar skatieniem; viņu lūpas vienlaikus savilkās ironiskā smaidā, bet acis skaidri sacīja, ka cīņa būs briesmīga.

«Beidzot man gadījies cienīgs pretinieks,» Anna nodo­māja. «Lūk, vīrietis, kas nav radis zaudēt. Taču salīdzi­nājumā ar viņu man šobrīd ir daudz vairāk priekšrocību, tālab gods par uzvaru nemaz nebūs tik liels.»

«Patiešām, kundze, jūs esat spēcīga rakstura sieviete,» Benvenuto domās sacīja, «un reti kad man bijusi tik grūta divkauja kā cīņa ar jums. Bet esiet bez rūpēm, galantais intrigu ierocis man kalpo tikpat labi kā jebkurš cits.»

Šis mēmais dialogs norisa saspringtā klusumā. Herco­giene ierunājās pirmā.

— Jūs esat pārāk nepacietīgs, maestro Čellīni, — viņa sacīja, — karalis nolicis grāfa d'Orbeka laulību līguma parakstīšanu uz pusdienlaiku, bet tagad ir tikai ceturksnis pāri vienpadsmitiem. Atļaujiet man atvainoties viņa ma­jestātes vieta, taču tas noticis nevis tāpēc, ka karalis nokavējis, bet gan tāpēc, ka jūs esat atnācis par agru.

— Es esmu laimīgs, kundze, ka atnācu tik agri, jo, pateicoties tam, man ir gods tērzēt ar jums divatā; ja ne- butu šīs laimīgas sagadīšanās, es būtu lūdzis jums parā­dīt man šādu laipnību.

— Ko es dzirdu, Benvenuto? — hercogiene atteica. — Vai tiešām jūsu neveiksmes jūs padarījušas par glai­motāju?

' — Manējās? Nē, kundze, runa nav par mani. Es vien­mēr esmu uzskatījis par savu pienākumu nostāties to cil­vēku pusē, kas nonākuši nelaimē, un tagad jūs, kundze, pati redzat tam pierādījumu.

Sacīdams šos vārdus, Čellīni izņēma no apmetņa her­cogienes pasūtīto zelta liliju, kuru tikai šorīt bija pabei­dzis. Hercogiene aiz pārsteiguma un prieka vai iekliedzas. Vēl nekad viņa nebija redzējusi tik brīnišķīgu rotaslietu, pat ziedi, kas aug «Tūkstoš un vienas nakts» pasakās ap­dziedātajos dārzos, nav tā ielīksmojuši feju vai peri ska­tienus.

— Ak! — hercogiene iesaucās, pastiepdama roku pēc lilijas. — Tiesa, jūs apsolījāt pabeigt liliju, Benvenuto, taču, jāatzīstas, es neticēju tam.

— Kāpēc jūs neticat maniem vārdiem? — Čellīni smie­damies sacīja. — Jūs darāt man pāri, kundze!

— O, ja jūsu vārdi solītu man atriebību, nevis laip­nību, tad es spriestu savādāk.

— Bet vai jums nekad nav ienācis prātā, ka var apvie­not gan vienu, gan otru? — Benvenuto jautāja, atrau­dams roku ar liliju.

— Es jūs nesaprotu, — hercogiene atbildēja.

— Vai jums neliekas, kundze, ka iemaksa, ko jūs sa­ņēmāt par valsts interešu nodevību, atraujot Milānas her­cogisti no Francijas, atstās lielisku iespaidu? — Benve­nuto turpināja, rādīdams hercogienei zelta lilijas kausiņā mirguļojošo briljantu, ko viņai bija uzdāvinājis Kārlis Piektais.

— Jūs uzdodat mīklas, mans dārgais zeltkali, diem­žēl man nav laika tās minēt, jo drīz ieradīsies karalis.

— Bet es jums atbildēšu ar senu latīņu parunu: «Verba volant, scripta manent,» — kas nozīmē: «Vārdi izgaist, raksti paliek.»

— Ak vai, jūs maldāties, mans dārgais zeltkali, raksti pārvērtušies pelnos. Tādēļ nepūlieties mani iebiedēt, jo es neesmu mazs bērns, un dodiet šurp liliju, kas pieder man!

— Pacietību, kundze, mans pienākums jūs brīdināt, ka manās rokās lilija ir kā brīnišķīgs talismans, turpretī jūsu rokās tā zaudēs jebkuru vērtību. Mans darbs ir smalkāks, neka pirmajā mirklī tas varētu likties. Kur ļaudis nesa­skata neko vairāk kā parastu rotaslietu, mākslinieks daž­kārt paslēpis kādu ieceri. Vai gribat, lai es jums parādu šo ieceri, kundze?… Nekas nevar būt vienkāršāks, jums tikai jānospiež acij apslēpta atspere. Ziedkausiņš pavēr­sies, un tajā mēs ieraudzīsim nevis tārpu, kādi reizēm at­rodami dzīvos ziedos un samaitātās cilvēku sirdīs, bet gan kaut ko līdzīgu un, iespējams, vēl ļaunaku — herco­gienes d'Etampas negodu, kas uzrakstīts ar viņas pašas roku un apliecināts ar viņas pašas parakstu.

Sacīdams to, Benvenuto nospieda atsperīti un izņēma no mirdzošā lilijas ziedkausiņa saritinātu zīmīti. Pēc tam viņš mierīgi atritināja to un parādīja aiz dusmām nobālu- šai un aiz šausmām sastingušai hercogienei.

— Jūs to negaidījāt, kundze, vai ne? — Čellīni aukst­asinīgi noprasīja, atkal saritinādams un paslēpdams vēs­tuli lilijā. — Bet, ja jūs labāk pazītu manus paradumus, jūs tas nepārsteigtu: pirms gada es paslēpu statujā virvju kāpnes; pirms mēneša es paslēpu statujā meiteni. Bet kas šoreiz man bija jāpaslēpj ziedā? Nekas vairāk kā mazs papīriņš, un to es arī izdarīju.

— Bet es taču pati savām rokām iznīcināju šo nelai­mīgo zīmīti! — hercogiene iesaucās. — Tā sadega manu acu priekšā, es redzēju liesmas, es pieskāros pelniem!

— Bet vai jūs izlasījāt zīmīti, iekāms to sadedzinājāt?

— Nē! Kāds neprāts! Es to neizlasīju!

— Veltīgi jūs to nedarījāt, kundze, jo būtu pārlieci­nājusies, ka grizetes vēstule, ja to sadedzina, dod tikpat daudz pelnu kā hercogienes vēstule.

— Šis nelietīgais Askānio ir mani piekrāpis!

— O, nerunājiet tā, kundze, neturiet aizdomās šo skaidro un cēlo dvēseli, lai gan, piekrāpdams jūs, viņš būtu izmantojis pret jums tos pašus ieročus, kādus jūs izmantojat pret viņu. O, nē, Askānio jūs nepiekrāpa! Viņš nedarītu to pat tai gadījumā, ja varētu ar to glābt pats sevi, varētu glābt Kolombu. Viņu pašu piekrāpa.

— Kas to izdarīja?.

— Jauneklis, students, tas pats Zaks Obrī, kas ievai­noja vikontu de Marmaņu; droši vien vikonts jums par viņu ir stāstījis.

— Patiešām, — hercogiene nomurmināja, — Marmaņs man stāstīja, ka nez kāds students — nez kāds Zaks Obrī gribējis piekļūt pie Askānio, lai paņemtu no viņa šo vēs­tuli.

— Un, dabūjusi to zināt, jūs devāties pie Askānio; bet studenti, kā zināms, ir veikli zēni, un Zaks Obrī

aizsteidzās jums priekšā. Kad jūs atstājāt d'Etampas pili, viņš ielavījās sava drauga kamerā, bet, kad jus tajā iegā­jāt iekšā, viņš izgāja no tās laukā.

— Bet es nevienu neredzēju!

— Ja jūs, kundze, būtu vērīgāk palūkojusies apkārt, tad būtu pamanījusi kameras kaktā paklāju, un, pacēiusi šo paklāju, jūs atrastu pazemes eju uz blakus kameru.

— Bet Askānio, Askānio?

— Kad jūs iegājāt, viņš gulēja, vai ne?

— Jā.

— Tad ziniet: kamēr viņš gulēja, Zaks Obrī, kuram draugs atteicās atdot jūsu vēstuli,' izņēma to no Askānio kamzoļa kabatas un ielika tās vietā citu. Aploksnes mal­dināta, jūs bijāt pārliecināta, ka esat iznīcinājusi herco­gienes d'Etampas vēstuli. Patiesībā jūs esat sadedzinā­jusi Zervēzas Peretas Popīno zīmīti.

— Bet šis Obrī, šis plebejs, kas tīkoja pēc muižnieka dzīvības, dārgi samaksās par savu nekaunību: viņš atro­das cietumā, viņam piespriests nāves sods.

— Viņš atrodas brīvībā, hercogien, un viņam par to jāpateicas vispirms jums.

— Kā tā?

— Viņš ir tas pats nabaga cietumnieks, kuru apžēlot jūs lūdzāt karali kopā ar mani.

— Ak es neprātīgā! — hercogiene d'Etampa nočuk­stēja, kodīdama lūpas.

Pēc tam, cieši uzlūkodama Čellīni un smagi elpodama aiz dusmām, viņa noprasīja:

— Ar kādiem noteikumiem jūs esat ar mieru atdot man vēstuli?

— Vai jūs pati to nenojaušat, kundze?

— Es neesmu gaišreģe, sakiet savus noteikumus.

— Jūs lūgsiet karali, lai viņš dod savu piekrišanu As­kānio un Kolombas laulībām.

— Jūs slikti pazīstat hercogieni d'Etampu, msjē zelt­kali. — Anna d'Eiiī iesmējās. — Nekādi draudi mani ne­piespiedīs atteikties no mīļotā cilvēka.

— Jūs atbildējāt nepadomājusi, kundze.

— Un tomēr es palieku pie teiktā.

— Atļaujiet man, kundze, apsēsties bez kādām cere­monijām un brīdī ar jums atklāti parunāt, — Benvenuto sacīja ar valdzinošu vaļsirdību, kas raksturīga neparas­tiem cilvēkiem. — Es esmu tikai necils tēlnieks, bet jūs

slavena hercogiene, un, lai gan mūs šķir milzīgs attā­lums, es uzdrošinos apgalvot, ka mēs gluži labi sapratī­sim viens otru. Un netēlojiet, lūdzu, nepieejamu kara­lieni, tas nav vajadzīgs; es netaisos jūs aizvainot, es tikai gribu jums šo to izskaidrot; augstprātība šoreiz patiešam ir nevietā, jo jūsu lepnumam nekas nedraud.

— Nudien, jūs esat apbrīnojams cilvēks! — Anna ne­viļus iesmējās. — Lai notiek, runājiet, es jūs klausos.

— Es jau teicu jums, hercogien, — Benvenuto mie­rīgi turpināja, — par spīti tam, ka mēs ieņemam sabied­rībā dažādu stāvokli, mēs varam lieliski saprasties un būt pat noderīgi viens otram. Jūs bijāt sašutusi, kad es lūdzu jūs atteikties no mīlestības pret Askānio; jums taš likās neiespējami un nesaprātīgi. Un tomēr es gribu pie­rādīt jums, kundze, pretējo, minēdams kādu piemēru.

— No savas dzīves?

— Jā, tāpat kā jūs mīlat Askānio, es mīlēju Kolombu.

— Jūs?

— Jā. Es mīlēju viņu, kā var mīlēt tikai vienreiz mūžā. Es biju ar mieru atdot viņas dēļ savu dzīvību, savu dvēseli, un tomēr es atteicos no viņas Askānio dēļ.

— Patiešām nesavtīga kaislība, — hercogiene zobga­līgi piebilda.

— Ak, kundze! Nelieciet apsmieklā manas ciešanas, nezobojieties par manām bēdām! Es esmu daudz pārdzī­vojis un sapratis, ka Kolomba nav piemērota man tāpat kā Askānio jums, hercogien. Uzklausiet mani, kundze: mēs abi divi, ja šāds apvienojums jūs pārāk neaizvaino, piederam pie neparastas un dīvainas dabas cilvēkiem, kuriem ir sava īpaša dzīve, īpaša jūtu pasaule un kuri * reti saprotas ar citiem cilvēkiem. Mēs abi, kundze, pie­lūdzam varenus un briesmīgus elkus — kalpošana tiem padara cildenāku dvēseli un paceļ cilvēku pāri pūlim. Jūsu elks, kundze, ir godkāre, mans — māksla. Abas šīs dievības ir greizsirdīgas, un, lai arī kādas ciešanas tās mums sagādātu, tās visur un vienmēr valdīs pār mums. Jūs alkāt Askānio mīlestības, lai greznotu ar to sevi kā ar kroni; es sapņoju par Kolombu kā par Galateju. Jūs mīlējāt kā hercogiene, es — kā mākslinieks; jūs vajājāt, es cietu. O! Nedomājiet, ka es jūs nosodu: gluži otrādi, es esmu sajūsmināts par jūsu enerģiju un drosmi. Un, lai ko sacītu sīki ļaudis, manuprāt, brīnišķīgi ir apgriezt ap­kārt visu pasauli, lai izcirstu ceļu mīļotajam. Es pazīstu

visusatriecošo kaisles spēku un esmu par viengabalai­niem raksturiem, kuri spējīgi veikt varoņdarbu un izda­rīt noziegumu; es esmu par pārcilvēciskiem raksturiem, jo mani valdzina viss negaidītais, viss, kas paceļas pāri ikdienībai. Un tā, no sirds mīlēdams Kolombu, kundze, es sapratu, ka mana lepnā un neapvaldītā daba nav pie­mērota šai skaidrajai eņģeļa dvēselei. Arī pati Kolomba iemīlēja Askānio, manu maigo un labsirdīgo audzēkni; viņu biedēja mans skarbais un spēcīgais raksturs. Es pa­vēlēju savai sirdij klusēt, bet, kad tā man neklausīja, es aicināju palīgā dievišķīgo mākslu, un divatā mums izde­vās pieveikt un apbedīt uz visiem, laikiem šo nepakļāvīgo mīlestību. Māksla, mana vienīgā pavēlniece, uzspieda man uz pieres karstu skūpstu, un es nomierinājos. Da­riet tāpat kā es, hercogien, nelaupiet šiem bērniem de­besu dāvāto mīlestību, neaptumšojiet viņu svētlaimi! Mūsu aicinājums ir šās zemes dzīve ar visām tās bēdām, cīņām un reibinošo uzvaras saldmi. Mēģiniet dziedēt sirds brūces, remdējot savu godkāri; sagraujiet impēri­jas, ja jums tīk, rotaļājieties sava prieka pēc ar kara­ļiem un šās pasaules varenajiem. Viņi ir to pelnījuši, un es pirmais jums aplaudēšu. Taču saudzējiet šo nevainīgo bērnu laimi un mieru, jo viņi tik maigi mīl viens otru dieva tā kunga un jaunavas Marijas vaiga priekšā!

— Kas jūs īsti esat, maestro Benvenuto Čellīni? Līdz šim es jūs nepazinu, — hercogiene pārsteigta sacīja.

— Kas jūs esat?

— Es esmu neparasts vīrietis, zvēru pie dieva, tāpat kā jūs, hercogien, esat neparasta sieviete, — Benvenuto smiedamies attrauca ar viņam raksturīgo vaļsirdību.

— Bet tas, ka jūs mani nepazīstat, man dod milzīgas priekšrocības salīdzinājumā ar jums, jo es, kundze, jūs pazīstu.

— Iespējams — hercogiene atbildēja, — toties tagad esmu sapratusi, ka neparastas sievietes mīl daudz spēcī­gāk nekā neparasti vīrieši, viņas nicina pārcilvēcisku uzupurēšanos un visiem līdzekļiem līdz pēdējam brīdim cīnās par savu mīlestību.

— Tātad jūs aizvien vēl esat pret Askānio un Kolom­bas laulībām?

— Es aizvien vēl viņu mīlu un nevēlos zaudēt.

— Dariet, kā zināt, taču piesargieties! Man ir smaga roka, un ciņa ar mani jums nebūs viegla. Vai jūs visu

labi apsvērāt? Un kategoriski atsakaties dot savu pie­krišanu Askānio un Kolombas laulībām?

— Kategoriski, — hercogiene atbildēja.

— Labi. Tad ieņemsim pozīcijas! — Benvenuto iesau­cās. — Karš turpinās.

Šai brīdī durvis atvērās un kalpotājs paziņoja par ka­raļa ierašanos.