Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXXVIII Jupiters un Olimps

Tai pašā dienā Benvenuto lika paziņot Fransuā Pirma­jam, ka Jupitera statuja ir gatava, un pajautāt, kad Fran­cijas karalim labpatiktos vaigu vaigā sastapties ar Olimpa karali.

Fransuā Pirmais atbildēja, ka nākamo ceturtdien viņš ar savu svaini imperatoru Kārli Piekto došoties medībās uz Fontenblo un līdz tam laikam statuja jāuzstādot pils lielajā galerijā.

Atbilde bija pastrupa. Hercogiene d'Etampa acīmredzot bija pilnībā noskaņojusi karali pret viņa iemīļoto māksli­nieku.

Vai nu Benvenuto palīdzēja lepnums, vai ari ticība die­vam, taču viņš tikai pasmaidīja un atteica: — Labi.

Pienāca pirmdiena. Čellīni lika iecelt statuju ratos un, uzlēcis zirgam mugurā, pats jāšus pavadīja savu mākslas darbu, nemitīgi uzmanīdams, lai pa ceļam ar to nenotiktu kas ļauns.

Ceturtdien pulksten desmitos no rīta tēlnieks ar savu mākslas darbu ieradās Fontenblo.

Vajadzēja tikai uzmest skatienu Čellīni, lai redzētu, ka viņa seja pauda apgarotu lepnumu un bezgalīgu ticību. Mākslinieka nojauta viņam sacīja, ka viņš ir radījis še­devru, bet godīgā sirds paredzēja, ka drīz viņš paveiks kaut ko labu un cēlu. Tālab Benvenuto bija īpaši jautrs un turēja augstu paceltu galvu kā cilvēks, kuram svešs naids un tātad ari bailes. Jupiters karalim, protams, pa­tiks; Monmoransī un Puajē atgādinās viņam solījumu — tas notiks imperatora un visa galma klātbūtnē; Fransuā Pirmajam neatliks nekas cits kā izpildīt doto vārdu.

Ari hercogienei d'Etampai bija savi plāni, kurus gan neapmirdzēja gaišas cerības, toties viņa tiem veltī jās tik­pat kaismīgi: lai gan hercogiene d'Etampa bija guvusi virsroku pār mākslinieku, kad viņš bija mēģinājis piekļūt pie viņas un pie karaļa, viņa lieliski apzinājās, ka tā bijusi tikai pirmā sadursme, kurai noteikti sekos cita — jo bīstamāka, un tad Benvenuto vēl var panākt to, ka jebkuru viņa vēlēšanos karalis izpildīs, lai gan hercogiene bija nolēmusi par katru cenu to nepieļaut. Tālab viņa ieradās Fontenblo jau dienu pirms Čellīni un vērpa šeit savas sievišķīgās intrigas, darīdama to gandrīz vai ģe­niāli.

Tēlniekam nebija ilgi jāgaida, lai to sajustu.

Tiklīdz Čellīni pārkāpa galerijas slieksni, kur viņam vajadzēja uzstādīt Jupiteru, viņu sagaidīja sāpīgs trie­ciens, un viņš apstājās kā zemē iemiets, saprazdams, kāda roka to gatavojusi.

Roso apgleznotā galerija, kas jau pati par sevi varēja no­vērst uzmanību no jebkura tajā izstādīta šedevra, pēdējās trijās dienās bija papildināta ar statujām, kuras Primatičo bija atsūtījis no Romas; šeit bija novietotas brīnumainas antīko laiku skulptūras, ko mākslas cienītāji bija apjūs­mojuši daudzus gadsimtus, tās nebija ne ar ko salīdzinā­mas, tām nebija bīstama nekāda sāncensība. Ariadne, Venēra, Herkuless, Apollons un, beidzot, pats dižais olim­pietis Jupiters — lielo ģēniju gara lolojumi, bronzā iemū­žinātie debesu iemītnieki bija sapulcējušies šeit itin kā dievu sanāksmē, kurai tuvoties būtu vislielākā pārdro­šība, no šīs visaugstās tiesas sprieduma bija jābaidās jebkuram māksliniekam.

Novietot šai Olimpā savu Jupiteru blakus Fīdija Ju­piteram nozīmēja mest izaicinājumu dižajam skulpto­ram — to Benvenuto uzskatīja par svētuma zaimošanu, un, lai kā tēlnieks ticēja savam talantam, viņš godbijīgi atkāpās šī mākslas darba priekšā.

Piebildīsim vēl, ka antīkās statujas bija ieņēmušas la­bākās vietas, kā tām arī pienākas: nelaimīgajam Čellīni Jupiteram bija atstāti vienīgi tumšie kakti, kuriem varēja piekļūt, vienīgi izejot cauri senās pasaules dievu žilbi­nošajai ierindai.

Nomākts, noliektu galvu Benvenuto stāvēja uz galerijas sliekšņa, raudzīdamies uz skulptūrām ar skumju un reizē apbrīnas pilnu skatienu.

— Meser Antuān Lemason, — viņš uzrunāja karaļa sekretāru, kas viņu pavadīja, — es vēlos tūlīt vest savu Jupiteru atpakaļ, man tas ir jādara: skolnieks nedrīkst apstrīdēt skolotāju pārākumu; bērns nedrīkst cīnīties ar vecākiem; es esmu pārāk lepns un pārāk kautrīgs, lai to darītu.

— Benvenuto, — karaļa sekretārs iebilda, — ticiet drauga padomam: ja jūs tā darīsiet, jūs esat pagalam. Pateikšu jums kā noslēpumu, ka tieši to gaida jūsu ienaidnieki, gribēdami parādīt jūsu bezspēcību. Lai ko es sacītu viņa majestātei, kā atvainotos jūsu vietā, karalis, kas gaida un nevar vien sagaidīt Jupiteru, pat neklausī­sies manos vārdos, un, hercogienes d'Etampas ietekmēts, viņš liegs jums savu labvēlību uz visiem laikiem. Bai­dos, ka tieši to dažs labs cenšas panākt. Sargieties, Ben­venuto, nevis no mirušiem sāncenšiem, bet gan no dzī­viem ienaidniekiem!

— Jums taisnība, meser, es visu saprotu, — zeltkalis sacīja. — Es pateicos jums, jūs atgādinājāt man, ka pat­laban man nav tiesību būt patmīlīgam.

— Tad ir labi, Benvenuto! Taču uzklausiet vēl vienu padomu: hercogiene d'Etampa šodien bija tik apburoša, ka viņai droši vien padomā kāda viltība; būtu jūs redzē­jis, ar kādu neatvairāmu koķetēriju viņa aizvilināja im­peratoru un karali pastaigā uz mežu; pat nobažījos par jums, ka tik hercogiene neaiztur viņus līdz pat naktij.

— Vai tiešām tas iespējams? — Benvenuto nobālēdams iesaucās. — Tad es esmu pagalam, jo mākslīgā apgaismo­jumā mana statuja zaudēs pusi no savas vērtības.

— Cerēsim, ka es būšu kļūdījies, — Antuāns Lemasons atteica, — pagaidīsim, ko rādīs nākotne.

Un Čellīni, drudžaina satraukuma pārņemts, sāka gaidīt Viņš izraudzījās Jupiteram iespējami labāko vietu un tomēr lieliski saprata, ka vakara krēslā statuja neatstās lielu iespaidu, bet naktī šķitīs pat nepievilcīga. Savā naidā hercogiene bija visu aprēķinājusi tikpat precīzi, kā tēlnieks izsver sava mākslas darba proporcijas: jau 1541. gadā hercogiene d'Etampa aizsteidzās priekšā de­viņpadsmitā gadsimta kritikas metodēm.

Benvenuto izmisuma pilns raudzījās uz sauli, kas tuvo­jās apvārsnim, un kāri tvēra katru skaņu, taču pilī ne­viena nebija, izņemot kalpotājus.

Pulkstenis nosita trīs. Hercogienes d'Etampas viltīgais nodoms vairs neradīja nekādas šaubas, un viņas uzvara, šķiet, bija droša. Benvenuto paguris atlaidās krēslā.

Viss gāja bojā un pirmkārt — viņa mākslinieka slava. Negods būs vienīgā atlīdzība par drudžaino cīņu, kas bija gandrīz laupījusi viņam dzīvību, un par pārvarētajām grūtībām, kuras uzvaras gaidās jau bija piemirsušās. Viņš raudzījās ar sirdssāpēm uz savu Jupiteru, kuru sāka ap­ņemt vakara ēnas, statujas apveidi aizvien vairāk izplūda.

Te pēkšņi viņam iešāvās prātā ģeniāla doma, viņš pie­trūkās kājās, pasauca mazo Zanu, ko bija paņēmis līdz, un steidzīgi izgāja laukā no pils. Nekas vēl neliecināja par karaļa ierašanos. Čellīni aizsteidzās uz pilsētu pie galdnieka un kopā ar viņu un viņa mācekļiem nepilnas stundas laikā pagatavoja ozolkoka cokolu uz četriem ritenīšiem.

Tagad tēlnieks baidījās, ka tikai galms neatgriežas pā­rāk ātri, taču pulksten piecos darbs bija galā. Sāka sa­tumst, tomēr kronētās personas aizvien vēl nebija pār- radušās. Hercogiene d'Etampa, lai kur viņa atradās, droši vien svinēja uzvaru.

Benvenuto novietoja statuju ar visu pjedestālu uz co­kola, kas tikpat kā nebija manāms. Kreisajā rokā Jupiters turēja zemeslodi, bet labajā, kas bija pacelta mazliet virs galvas, zibeni, itin kā grasīdamies to tūdaļ mest. Starp zibens šautrām tēlnieks bija paslēpis sveci.

Tiklīdz viņš bija pabeidzis visus sagatavošanas darbus, atskanēja fanfaru skaņas, kas vēstīja par karaļa un im­peratora ierašanos. Benvenuto iededza sveci, lika maza­jam Zanam nostāties aiz statujas, kas viņu pilnīgi aiz­sedza, un nemierīgi pukstošu sirdi sāka gaidīt karali.

Pēc desmit minūtēm galerijas durvis plaši atvērās un uz sliekšņa parādījās Fransuā Pirmais ar Kārli Piekto zem rokas.

Viņiem sekoja dofins, dofine, Navarras karalis, vārdu sakot, viss galms; gājienu noslēdza prevo ar meitu un grāfs d'Orbeks. Kolomba izskatījās bāla un nomākta, taču, ieraudzījusi Čellīni, viņa pacēla galvu un viņas seju ap­mirdzēja paļāvības pilns smaids.

Čellīni atbildēja viņai ar skatienu, kas sacīja:

«Neraizējieties, lai notiktu kas notikdams, esmu kopā ar jums.»

Tiklīdz atvērās durvis, paklausīdams Benvenuto mā­jienam, mazais Zans viegli pastūma cokolu, un statuja gluži kā dzīva slīdēja pretī karalim, atstādama aiz sevis antīkos mākslas darbus. Visu skatieni tūdaļ pievērsās sta­tujai. Maigā sveces gaisma, kas krita iesānis no augšas, izrādījās daudz tīkamāka nekā dienas gaisma.

Hercogiene d'Etampa aiz dusmām iekoda lūpā.

— Vai jums neliekas, sir, ka glaimi ir pārlieku rupji? — viņa sacīja. — Patiesībā karalim vajadzētu iet pretī debesu valdniekam.

Karalis pasmaidīja, varēja redzēt, ka šie glaimi nemaz tik nepatīkami viņam nebija. Kā parasti, mākslas darbs lika viņam aizmirst tā radītāju, un, piegājis tuvāk Jupi­teram, viņš klusēdams to ilgi aplūkoja. Kārlis Piektais, kurš pēc dabas bija vairāk politiķis nekā mākslinieks, kaut arī reiz, būdams labā noskaņojumā, bija pacēlis otu, kas Ticiānam bija izkritusi no rokas, šobrīd kopā ar gal­miniekiem, kuriem nepiedienas izteikt savu viedokli, pa­cietīgi gaidīja, ko sacīs Fransuā Pirmais.

Labu brīdi valdīja saspringts klusums, kura laikā Ben­venuto Čellīni un hercogiene d'Etampa pārmija dziļa naida pilnus skatienus.

Tad pēkšņi karalis iesaucās:

— Brīnišķīgi! Patiešām brīnišķīgi! Atzīstos, statuja pār­spējusi manas cerības.

Un tikai pēc tam pārējie iedrošinājās cildināt statuju un apsveikt tēlnieku, un vispirms to darīja imperators.

— Ja māksliniekus varētu iekarot tāpat kā pilsētas, dārgais svaini, — viņš sacīja karalim, — es nekavējoties pieteiktu jums karu, lai iegūtu šo tēlnieku.

— Bet Jupitera statuja, — aizkaitinātā hercogiene d'Etampa iebilda. — pilnīgi aizsegusi mums brīnišķīgos antīkos mākslas darbus, kas palikuši aizmugurē, lai gan, manuprāt, tie pelnījuši ne mazāku uzmanību kā visi šie mūsdienu darinājumi.

Tad karalis piegāja pie antīkajām skulptūrām, uz ku­rām gaisma krita no apakšas, tālab statuju torsi atradās ēnā un tās neatstāja tik spēcīgu iespaidu kā Jupiters.

— Fīdijs, bez šaubām, ir dievišķīgs, — karalis sacīja, — taču Fransuā Pirmā un Kārļa Piektā laikmetā var būt savs Fīdijs tāpat kā Perikla laikmetā.

— Šurp noteikti jāatnāk dienā, — Anna sarūgtināta sacīja. — Pirmais iespaids ir mānīgs, bet gaismas efekts vēl nav māksla. Bez tam kādēļ vajadzīgs šis pārsegs? At­zīstieties, maestro Čellīni, — vai tas neslēpj no mums kādu statujas defektu?

Runa bija par gaisīgu audumu, ar kuru Čellīni bija pār- sedzis Jupiteru, lai darītu to vēl majestātiskāku.

Atbildot uz hercogienes aizrādījumu, Benvenuto, kurš līdz tam bija stāvējis tikpat mēms, nekustīgs un bezjū­tīgs kā viņa statuja,_ nicīgi iesmējās un, nikni nozibsnī- jis ar savam melnajam acīm, drosmīgi, kā pagānu laiku mākslinieks, ar spēcīgu tvērienu norāva pārklāju.'

Viņš domāja, ka hercogiene zaudēs savaldīšanos.

Taču hercogiene d'Etampa, ar neiedomājamu piepūli apvaldījusi dusmas, smaidīdama draudīgu un reizē laipnu smaidu, žēlīgi sniedza māksliniekam roku — tas bija tik negaidīti, ka Benvenuto jutās pagalam samulsis.

— Atzīstos, man nebija taisnība, — viņa skaļi sacīja izlutināta bērna balsī. — Jūs, Čellīni, esat liels māksli­nieks; piedodiet man manas kaprīzes, sniedziet roku, un būsim draugi! Vai vēlaties?

Pēc tam klusinātā balsī viņa ātri piebilda:

— Taču padomājiet labi, Čellīni, iekāms ko prasāt. Ja prasīsiet atļauju Askānio un Kolombas precībām, tad zvēru jums, ka Askānio, Kolomba un jūs pats būsiet ne­glābjami pazuduši.

— Bet, ja es lūgšu ko citu, — Benvenuto tāpat čukstus ieteicās, — vai tad jūs man palīdzēsiet?

— Jā, — hercogiene vēlīgi atbildēja, — un, zvēru, lai kāds būtu jūsu lūgums, karalis to izpildīs.

— Man nav nekādas vajadzības izlūgties karalim at­ļauju Askānio un Kolombas laulībām, — Benvenuto pie­bilda, — jūs pati to palūgsiet, kundze.

Hercogiene nicīgi iesmējās.

— Par ko jūs tur sačukstaties? — Fransuā Pirmais pa­jautāja.

— Hercogiene d'Etampa bija tik laipna,"— Benvenuto atbildēja, — ka atcerējās solījumu, ko jūs, sir, devāt tam gadījumam, ja mans Jupiters jums patiks.

— Mēs arī bijām tam liecinieki, jūsu majestāte, es un kanclers Puajē, — konetabls sacīja, pienākdams tuvāk karalim. — Jūs pat uzdevāt man un manam kolēģim at­gādināt …

— Jā, jā, konetabl, — karalis smaidīdams viņu pār­trauca, — es lūdzu jums atgādināt man kādu solījumu, ja es šo solījumu aizmirsīšu, taču es to lieliski atceros. Muižnieka goda vārds! Pateicos jums par iejaukšanos, lai arī tā ir pilnīgi lieka. Es tiešām apsolīju izpildīt jeb­kuru Benvenuto lūgumu, kad būs gatavs viņa Jupiters. Vai ne, konetabl? Vai man nav laba atmiņa, kancler? Prasiet, maestro Čellīni, es esmu jūsu varā, tikai, lūdzu, mazāk domājiet par saviem nopelniem, kas ir bezgala lieli, bet vairāk par mūsu iespējām, kas ir visai ierobe­žotas, un atstājiet man kroni un mīļoto sievieti.

— Labi, sir, — Benvenuto sacīja, — ja jūs esat tik augstsirdīgs pret savu necienīgo kalpu, es lūgšu jums tikai vienu — apžēlot nabaga studentu, kurš saķildojas ar vikontu de Marmaņu krastmalā iepretim Šatlē un aiz­stāvēdamies caurdūra viņu ar zobenu.

Visi galminieki bija pārsteigti, cik pieticīgs ir šis lū­gums, un pirmām kārtām hercogiene d'Etampa: viņa izbrīnīta raudzījās uz Čellīni, domādama, ka pārklausī­jusies.

— Velns parāvis! — Fransuā Pirmais iesaucās. — Jūs vēlaties, lai es izmantoju savas apžēlošanas tiesības, bet vēl vakar kanclers sacīja, ka noziedznieks pelnījis karā­tavas.

— O, sirl — hercogiene iesaucās. — Es pati gribēju bilst kādu vārdu šā jaunā cilvēka labā. Nupat saņēmu vēstis no Marmaņa: vikontam ir daudz labāk, un viņš lūdza man pateikt, ka pats uzsācis ķildu ar studentu… Kā viņu sauc, maestro Čellīni?

— Žaks Obrī, kundze.

— … un ka šis Obrī nemaz nav vainīgs, — hercogiene d'Etampa turpināja. — Dodu jums padomu, sir, nestrīdie­ties ar Benvenuto un ātrāk izpildiet viņa lūgumu, iekāms viņš nav pārdomājis un pieprasījis no jums kaut ko vai­rāk.

— Labi, maestro, lai notiek pēc jūsu prāta, — Fransuā Pirmais noteica. — Un, tā kā paruna saka, kas dod ātri, dod divkārši, pavēle par jaunā cilvēka atbrīvošanu tiks nosūtīta jau šovakar pat. Vai jūs dzirdat, mans dārgais kancler?

— Jā, sir, jūsu majestātes pavēle tiks izpildīta.

— Bet . jūs, maestro Čellīni, — Fransuā Pirmais turpi­nāja, — es palūgšu pirmdien ierasties Luvrā, mēs paru­nāsim ar jums par dažiem sīkumiem, pret kuriem mans mantzinis pēdējā laikā izturas nevērīgi.

— Bet vai tad jūsu majestātei nav zināms, ka Luvras durvis …

— Nekas, nekas, persona, kas devusi šo pavēli, to at­sauks. Tas bija kara laikā, bet, tā kā tagad man apkārt ir vienīgi draugi, kara stāvoklis tiek atcelts.

— Lieliski, sir! — hercogiene iesaucās. — Bet, ja jūs esat tik augstsirdīgs, izpildiet arī manu pieticīgo lūgumu, lai arī man nav nekā kopēja ar Jupiteru.

— Toties jums ir daudz kopēja ar Danaju, — Benve­nuto pusbalsī piebilda.

— Kāds tad ir jūsu lūgums, kundze? — Fransuā Pir­mais jautāja, nesadzirdējis Čellīni dzēlību. — Un, ticiet, hercogien, mana vēlēšanās pakalpot jums ir nemainīga un nav atkarīga no gadījuma, lai arī cik svinīgs tas būtu.

— Pateicos jums, sir! Es lūdzu jūsu majestāti parādīt godu meseram d'Esturvilam un nākamo pirmdien parak­stīt laulības kontraktu starp manu jauno draudzeni d'Es- turvilas jaunkundzi un grāfu d'Orbeku.

— Vai tad tā ir kāda žēlastība! — Fransuā Pirmais iesaucās. — Tas sagādās vienīgi prieku — un vispirms pašam karalim. Es vēl palikšu jūsu parādnieks, kundze, zvēru jums!

— Tātad norunāts, sir, pirmdien? — hercogiene pār­vaicāja.

— Pirmdien, — karalis atbildēja.

— Bet vai nav žēl, hercogien, ka šai svinīgajā dienā jums nebūs zelta lilijas, ko jūs pasūtījāt Askānio? — Benvenuto pusbalsī ievaicājās.

— Protams, žēl, — hercogiene atbildēja. — Bet ko lai dara, Askānio ir cietumā.

— Jā gan, toties es atrodos brīvībā, — Benvenuto pie­bilda. — Es labprāt pabeigšu liliju un atnesīšu to jums, kundze.

— O! Ja jūs to izdarīsiet, tad es, goda vārds, sacīšu…

— Ko jūs sacīsiet, kundze?

— Sacīšu, ka jūs esat burvīgs.

Pateikusi šos vārdus, hercogiene sniedza Benvenuto savu roku, un mākslinieks, vispirms ar skatienu palūdzis karalim atjauju, to galanti noskūpstīja.

Šai brīdī kāds vāri iekliedzās.

— Kas noticis? — karalis vaicāja.

— Piedodiet, jūsu majestāte, — prevo sacīja. — Tā ir mana meita, viņai kļuva slikti.

«Nabadzīte!» Benvenuto nodomāja. «Viņa nosprieda, ka esmu viņu nodevis.»