Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXX BENVENUTO LIKSTAS

Stundu pēc Askānio apcietināšanas un Kolombas aizve­šanas Benvenuto lēnā solī jāja pa Augustīniešu krastmalu: viņš nule bija šķīries no karaļa un galminiekiem, kurus visu ceļu tika smīdinājis ar saviem amizantajiem stāstiem, veikli savīdams izdomu ar paša piedzīvojumiem; turpretī tagad, palicis viens, viņš pilnām nodevās savām domām: jautrais stāstnieks bija pārvērties par sapņotāju. Pavada izslīdēja viņam no rokām, un sejā iegula pārdomu rievas; Čellīni domāja par Jupitera atliešanu bronzā, no kā tagad bija atkarīga ne vien viņa tēlnieka slava, bet arī viņam tik dārgā Askānio laime; šķita, ka bronza pirms vārīšanās kausējamā krāsnī jau virda viņa smadzenēs. Tomēr ārēji viņš bija mierīgs.

Pie sava nama vārtiem Benvenuto apstājās, izbrīnījies, ka nedzird ierastos veseru klaudzienus: pils melnoja drūma un mēma, itin kā tajā nebūtu nevienas dzīvas dvēseles; pēc tam maestro divreiz pieklauvēja pie vār­tiem, taču neviens neatsaucās; tikai pēc trešā klauvējiena iznāca Skocone un atdarīja vārtus.

— Ak, mans kungs, beidzot! — viņa iesaucās, ierau­dzījusi Benvenuto Čellīni. — Ak vai! Kāpēc gan jūs ne- pārradāties pāris stundu agrāk?

— Kas tad noticis? — Benvenuto jautāja.

— Bija ieradušies prevo, grāfs d'Orbeks un hercogiene d'Etampa.

— Un tad?

— Viņi pārmeklēja pili.

— Tālāk!

— Marsa galvā viņi atrada Kolombu.

— Nevar būt!

— Hercogiene aizveda Kolombu sev līdzi, bet prevo nosūtīja Askānio uz Šatlē.

— Mūs kāds ir nodevis! — Benvenuto iesaucās, iesiz­dams ar roku pa pieri un piecirzdams kāju pie zemes.

Un tūdaļ viņā, kā parasti, iedegās atriebības alkas, viņš palaida zirgu vienu pašu uz stalli, bet pats iemetās darbnīcā.

— Visi pie manis! — viņš iekliedzās. — Visi!

Vienā acumirklī ap viņu sapulcējās visi mācekļi.

Čellīni katru stingri nopratināja, taču neviens nezināja

ne vien Kolombas paslēptuvi, bet arī to, kā ienaidniekam bija izdevies to atklāt; visi, pat Pagolo, kuru Čellīni tū­rē j'a aizdomās vairāk par citiem, pilnīgi attaisnoja sevi viņa acīs. Un lieki būtu sacīt, ka uz krietno vācieti ne­krita pat aizdomu ēna, bet Simonām Kreilim tā tikai viegli pārslīdēja pāri.

Redzēdams, ka turpināt nopratināšanu nav nekādas jēgas un nav arī kam atriebties, Benvenuto, kā parasti, zibenīgi pieņēma lēmumu, un, pārbaudījis, vai zobens ir pie sāniem un duncis viegli slīd makstī, viņš piesacīja mācekļiem palikt savās vietās, lai nepieciešamības gadī­jumā viņus varētu viegli atrast. Pēc tam viņš strauji iz­gāja no darbnīcas, noskrēja lejā pa lieveņa kāpnēm un izmetās uz ielas.

Benvenuto seja, gaita un visas kustības liecināja par vislielāko satraukumu. Patiešām — viņu tirdīja milzums domu, milzums plānu, milzums šaubu. Askānio ieslodzīts cietumā tieši tagad, kad Jupitera atliešanai nepieciešams ikviens māceklis un it īpaši Askānio, kam ir visgaišākā galva. Aizvesta prom Kolomba, un kas zina, vai viņa ne­zaudēs vīrišķību, atrazdamās ienaidnieka nometnē. Ko­lombas skaidrā un klusā ticība, kas bija viņas labākais sargs pret nelāgām domām un visu slikto, varēja atstāt meiteni, kad viņai visapkārt tik daudz briesmu un draudu.

Nokaudamies ar visām šīm domām, Čellīni pēkšņi at­cerējās kādu sarunu ar Askānio. Viņš toreiz bija brīdi­nājis savu skolnieku par viltīgās hercogienes iespējamo atriebību, taču Askānio smaidīdams bija atteicis: «Her­cogiene d'Etampa neuzdrošināsies darīt man ļaunu, jo es viņu varu ar vienu vārdu pazudināt.» Kad Čellīni lūdza paskaidrot sacītā jēgu, Askānio paziņoja: «Atklāt jums tagad noslēpumu nozīmētu kļūt par nodevēju. Pagaidīsim līdz tai dienai, kad tas man būs vienīgais glābiņš.»

Benvenuto toreiz saprata, ka viņa māceklim tā darīt liek cēlas jūtas, un viņš vairāk neko nejautāja. Tāpēc tagad vispirms jāsatiek Askānio. Viņš vairs nedrīkst būt tik delikāts kā iepriekšējā reizē.

Benvenuto Čellīni vārdi nekad neatšķīrās no darbiem. Doma par tikšanos ar Askānio nebija vēl lāgā ienākusi prātā, kad viņš jau dauzījās pie Šatlē cietokšņa durvīm. Drīz vien atvērās lodziņš, un cietumsargs noprasīja Čel­līni, kas viņš tāds ir. Aiz cietumsarga pustumsā stāvēja vēl kāds cilvēks.

— Es esmu Benvenuto Čellīni, — zeltkalis atbildēja.

— Kas jums vajadzīgs? — cietumsargs turpināja iz­vaicāt.

— Man jāsatiek apcietinātais, kas tiek turēts šai cie­tumā.

— Kā sauc šo cilvēku?

— Askānio.

— Askānio ieslodzīts vieninieku kamerā, un viņam nav tiesību tikties ar apmeklētājiem.

— Bet kāpēc Askānio atrodas vieninieku kamerā?

— Viņš tiek apvainots noziegumā, kas sodāms ar nāvi. „ — Tad vēl jo vairāk man viņš ir jāredz! — Benvenuto iesaucās.

— Jums ir dīvaina loģika, senior Čellīni, — ņirdzīgi sacīja cilvēks, kas slēpās ēnā. — Satlē cietumā tā spriest nav pieņemts.

— Kas tur ņirgājas par maniem vārdiem? Kas uzdroši­nās smieties par manu lūgumu? — Benvenuto iekaisa.

— Es, — atbildēja tā pati balss, — es, Robērs d'Estur­vils, Parīzes prevo. Katram sava reize, senjor Čellīni. Katrā spēlē ir zaudējums un revanšs. Jūs vinnējāt pirmo partiju, es — otro. Jūs nelikumīgi atņēmāt man pili, es likumīgi arestēju jūsu mācekli. Jūs nevēlējāties atdot man pili, varat būt mierīgs, es neatdošu jums mācekli. Bet jūs jau esat tik uzņēmīgs un drosmīgs, jums ir vesela armija uzticamu draugu! Drošāk uz priekšu, bezbailīgais cietokšņu sturmētāj! Drošāk uz priekšu, veiklais mūru iekarotāj! Drošāk uz priekšu, vārtu dragātāj! Taisnā ceļā uz Šatlē! Es jūs gaidu!

Tiklīdz šīs nievas bija izskanējušas, lodziņš aizcir­tās ciet.

Benvenuto ierēcās trakās dusmās un metās uz masīva- jiem vārtiem. Taču, lai cik neganti viņš lauzās iekšā, iz­misīgi dauzīdams ar dūrēm un kājām, vārti nepadevās.

— Drošāk, draudziņ, drošāk! Tā, tā, zvetējiet labi krietni! — prevo sauca, stāvēdams viņpus vārtiem. — Jūs neko nepanāksiet, tikai velti sacelsiet troksni, bet, ja ār­dīsieties pārāk neganti, jūs saņems ciet sardzes vīri. Kā redzat, šeit nav Nelas pils; Šatlē cietoksnis pieder viņa majestātei karalim, un mēs vēl redzēsim, kas Francijā ir varenāks — jūs vai karalis.

Benvenuto aplaida skatienu visapkārt un ieraudzīja krastmalā izgāztu akmens stabu, kuru diez vai varētu pa­celt pat divi spēkavīri. Benvenuto, ne brīdi nešaubīda­mies, pieskrēja pie akmens staba un uzvēla to plecā tik viegli, itin kā tas būtu parasts bruģakmens.

Taču, paspēris pāris soļu, mākslinieks nodomāja, ka pat tai gadījumā, ja viņš uzlauztu vārtus, viņam tik un tā būtu jāsatiekas aci pret aci ar apsardzi, kura viņu sa­ņemtu ciet un ieslodzītu cietumā. Kas tādā gadījumā at­brīvotu Askānio? Iedomājis to, Benvenuto nometa smago akmens stabu, kas iegrima vairākas collas zemē.

Acīmredzot prevo to visu vēroja caur kādu slepenu lodziņu, jo Benvenuto atkal saklausīja skaļus smieklus.

Apslāpēdams sevī vēlēšanos sašķaidīt galvu pret no­lādētajiem vārtiem, Benvenuto steigšus devās prom no cietuma.

Viņš gāja taisnā ceļā uz d'Etampas pili.

Vēl viss nav zaudēts: ja neizdevās satikt Askānio, tad vismaz jāsatiek Kolomba. Mīlas kvēlē Askānio taču va­rēja uzticēt līgavai noslēpumu, ko negribēja atklāt sa­vam skolotājam.

Sākumā viss veicās labi, pils vārti bija vaļā, Benvenuto šķērsoja pagalmu un iegāja priekštelpā, kur stāvēja ar zeltu izšūtā livrejā tērpies sulainis, sešas pēdas garš mil­zis ar četras pēdas platiem pleciem.

— Kas jūs tāds? — viņš jautāja zeltkalim, nomērījis atnācēju ar skatienu no galvas līdz kājām.

Citos apstākļos Benvenuto būtu pienācīgi atbildējis uz šo apvainojošo skatienu, taču šoreiz vajadzēja tikties ar Kolombu, vajadzēja glābt Askānio, un viņš savaldījās.

— Es esmu Benvenuto Čellīni, Florences zeltkalis, —• viņš atbildēja.

— Ko jūs vēlaties?

— Man jāsatiek Kolombas jaunkundze. <

— Kolombas jaunkundzi nevar satikt.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņas tēvs, mesers d'Esturvils, Parīzes prevo, uzticējis savu meitu hercogienei d'Etampai un lūdzis stingri jo stingri uzmanīt.

— Es esmu viņas draugs.

— Tādēļ jo vairāk jūs tiekat turēts aizdomās.

— Bet es saku, ka man viņa jāsatiek! — Benvenuto iesaucās, aizvien vairāk iekaisdams.

— Bet es saku, ka jūs viņu nesatiksiet, — sulainis at­bildēja.

— Vai varu vismaz parunāt ar hercogieni d'Etampu?

— Ne vairāk kā ar Kolombas jaunkundzi.

— Pat es, viņas zeltkalis?

— Nedz jūs, nedz kāds cits.

— Tātad vēlēts nelaist mani iekšā! — Benvenuto iesaucās. *

— Tieši tā, — kalpotājs atbildēja, — jūs esat trāpījis naglai uz galvas.

— Bet vai tu zini, draudziņ, kas es esmu par vīru? — Čellīni iesaucās, smiedamies savus šaušalīgos smieklus, kas viņam allaž uznāca pirms dusmu lēkmes. — Vai tu zini, ka es eju tieši tur, kur mani nelaiž?

— Kā jūs to darāt? Esiet tik laipns un pastāstiet man!

— Nu, piemēram, ja pie durvīm stāv tāds lamzaks kā tu…

, — Un tad? — sulainis izaicināja.

— Tad es notriecu lamzaku zemē un izgāžu laukā dur­vis, — Benvenuto sacīja, vārdus apstiprinādams ar dar­biem.

Ar spēcīgu dūres sitienu viņš atsvieda nelaimīgo su­laini kādus četrus soļus sānis un atgrūda ar kāju durvis.

— Palīgā! — sulainis iebrēcās. — Palīgā!

Taču viņam nemaz nebija jākliedz: tiklīdz Benvenuto iegāja no vestibila priekšistabā, viņš tūdaļ aci pret aci

sastapās ar kādu pusduci sulaiņu, kuri, šķiet, to vien bija gaidījuši.

Čellīni atskārta, ka hercogiene d'Etampa uzzinājusi par viņa atgriešanos un nodrošinājusies pret iespējamam ne­jaušībām.

Citos apstākļos Benvenuto, kuram klāt bija zobens un duncis, būtu meties virsū kalpu baram un droši vien to pieveicis, taču rīkoties tā karaļa favorītes pilī bija gau­žām riskanti. Un jau otro reizi, par spīti ieradumam, Ben­venuto apslāpēja dusmas, iegrūda atpakaļ makstī līdz pu­sei izvilkto zobenu un devās prom, apstādamies pie katra sola gluži kā lauva, kas atkaudamies atkāpjas pēc cīniņa; viņš lēnām izgāja laukā no vestibila, šķērsoja pagalmu un, iznācis uz ielas, devās taisnā ceļā uz Luvru, būdams pārliecināts, ka karalis viņu pieņems jebkurā brīdī.

Benvenuto soļoja vienmērīgā gaitā un likās esam gluži mierīgs, lai gan šis miers bija tikai šķietams: viņam uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses, bet krūtīs virda spīvs naids, kas mocīja viņu jo spēcīgāk, jo vairāk viņš centās to apvaldīt. Patiešām nekas nebija tik pretīgs viņa vēt­rainajai dabai kā pasīva nogaidīšana, tādi sīki kavēkli kā slēgtas durvis vai nekaunīga sulaiņa atteikums. Spēcīgi cilvēki, kas prot savaldīties, jūtas gaužām izmisuši, kad viņu ceļā nostājas kāds nepārvarams šķērslis. Benvenuto tagad būtu atdevis desmit gadus no savas džīves, lai tikai varētu izgāzt uz kādu savas dusmas, tālab soļodams viņš laiku pa laikam pacēla galvu un ieurbās pretimnācējos ar kvēlojošu skatienu, itin kā gribēdams sacīt: «Paskatī­simies, vai starp jums atradīsies kāds nelaimīgais, kam apnicis dzīvot! Es labprāt palīdzēšu viņam aizvākties uz viņsauli!»

Pēc ceturtdaļstundas Benvenuto jau bija Luvrā un, iegājis pāžu istabā, lūdza nekavējoties pieteikt viņu ka­ralim. Viņš gribēja visu izstāstīt Fransuā Pirmajam un lūgt ja arī ne Askānio atbrīvošanu, tad vismaz tikšanos ar viņu; visu ceļu viņš bija apdomājis, kādos vārdos iz­teikt karalim savu lūgumu, jau iepriekš izjuzdams tīksmi par sagatavoto runu, jo bija visai augstās domās par savu daiļrunību. Tai pašā laikā visi šie negaidītie notikumi, saņemtie apvainojumi, nepārvarētie šķēršļi, veltīgā skrai­delēšana un noņemšanās bija pagalam satracinājuši ātri sakaitināmo mākslinieku: galva viņam dūca, rokas dre­bēja, sirds mežonīgi dauzījās. Viņš pats neaptvēra, kā­pēc, taču viņa garīgie un fiziskie spēki divkāršojās; rei­zēm veselas dienas enerģija sakoncentrējās vienā dzīves mirklī.

Tieši tādā stāvoklī atradās Benvenuto, kad viņš grie­zās pie karaļa pāža ar lūgumu pieteikt viņu Fransuā Pir­majam.

— Karalis nepieņem, — pāžs atbildēja.

— Vai tiešām jūs mani nepazīstat? — Benvenuto brī­nījās.

— Gluži otrādi, es jūs ļoti labi pazīstu.

— Es esmu Benvenuto Čellīni, un man jebkurā laikā atļauts apmeklēt viņa majestāti!

— Tieši tāpēc, ka jūs esat Benvenuto Čellīni, jūs ne­drīkstat ieiet, — pāžs atbildēja.

Benvenuto apstulba.

— Ā! Tas esat jūs, msjē de Term? — pāžs turpināja, uzrunādams galminieku, kas bija ieradies vienā laikā ar Čellīni. — Nāciet, lūdzu, iekšā! Un jūs, grāf de la Faj, un jūs, marķīz de Prē.

— Bet es? Vai tad es nedrīkstu ieiet zālē? — Benve­nuto iesaucās, nobālēdams aiz dusmām.

— Jūs? Nē, nevarat. Atgriezies pirms desmit minūtēm, karalis pavēstīja: «Kad ieradīsies šis nekaunīgais floren- cietis, paziņojiet viņam, ka es nevēlos viņu redzēt, un iesakiet viņam būt savaldīgākam, ja viņš negrib salīdzi­nāt Šatlē cietumu ar Santandželas cietoksni.»

— Kaut man pietiktu pacietības! Kaut pietiktu! — Ben­venuto murmināja dobjā balsī. — Dievs ir mans lieci­nieks, es neesmu radis, ka valdnieki liek man gaidīt. Va­tikāns nav sliktāks par Luvru, un pāvests Leons X nav sliktāks par Fransuā Pirmo, un tomēr es nekad neesmu gaidījis pie Vatikāna vārtiem, nedz arī Leona X priekš­istabā. Es noprotu; kas ir noticis: karalis nupat kā atgrie­zies no hercogienes d'Etampas, kas paguvusi viņu no­skaņot pret mani. Jā, jā, tā tas ir! Jāpaciešas Askānio dēļ, Kolombas dēļ!

Taču, par spīti šim labajam nodomam, Benvenuto bija spiests atbalstīties pret kolonnu: kājas viņam ļodzījās un sirds draudēja izlēkt no krūtīm. Pēdējais apvaino­jums ne vien aizskāra viņa patmīlību, bet arī sāpīgi ievai­noja viņa labākās jūtas pret karali. Čellīni sirdi pārņēma izmisums un sāpes, bet cieši sakniebtās lūpas, drūmais skatiens un krampjaini sažņaugtās dūres liecināja par viņa bēdu dziļumu.

Un tomēr pēc brīža viņš saņēmās, ar strauju galvas kustību atmeta atpakaļ pār pieri krītošos matus un stingrā un apņēmīgā solī izgāja laukā no pils. Visi klātesošie ne­viļus ar cieņu noraudzījās viņam nopakaļ.

Benvenuto šķita mierīgs, vienīgi pateicoties savām ār­kārtējām pašsavaldīšanās spējām, jo patiesībā viņš jutās kā medību suņu vajāts briedis. Kādu laiku mākslinieks gāja, neapjēgdams, uz kurieni viņš iet un kālab viņš iet; viņš redzēja visapkārt vienīgi pelēku mig'u, juta vienīgi to, cik strauji asinis rit dzīslās, un jautāja pats sev gluži kā dzērumā, vai tas ir sapnis vai īstenība. Vienas stun­das laikā viņu bija trīsreiz aizraidījuši prom. Viņš, Ben­venuto Čellīni, valdnieku, pāvestu un karaļu luteklis, bija trīsreiz atstāts aiz durvīm, viņš, Benvenuto Čellīni, kura priekšā plaši atvērās visas durvis, jau viņam tuvo­joties vien. Turklāt, par spīti trīskārtējam apvainojumam, viņš spiests apvaldīt savas dusmas un slēpt kauna sār­tumu vaigos: viņš nedrīkst ļaut vaļu jūtām, kamēr nav izglābis Askānio un Kolombu. Benvenuto šķita, ka visi garāmgājēji, lai tie būtu kas būdami — bezrūpīgi dīk­dieņi vai pilsētnieki, kuri steidzas darīšanās, — redzēja viņa sejā trīskārtējo apvainojumu, ko viņš bija pacietis. Droši vien tas bija vienīgais brīdis Čellīni dzīvē, kad ap­kaunotais dižgars šaubījās par sevi. Tikai pēc tam, kad veselu ceturtdaļstundu Benvenuto bija bezmērķīgi klīdis apkārt, viņš beidzot atguvās un pacēla galvu: vājuma brīdis bija pāri, un viņš atkal sajuta spēku pieplūdumu.

— Gan redzēsim! — viņš skaļi iesaucās, vienas vienī­gas domas, vienas vienīgas vēlēšanās pārņemts. — Gan redzēsim, vai viņi uzdrīkstēsies tāpat pazemot tēlnieku, kā nule pazemojuši cilvēku! Gan redzēsi, tēlniek, ko viņi sacīs, kad tu atkal liksi viņiem jūsmot par savu darbu! Tad saturies, Jupiter, un pierādi, ka tu joprojām valdi ne vien pār dieviem, bet arī pār cilvēkiem!

Pateicis šos vārdus, Benvenuto, itin kā pārdabiska spēka pārņemts, ātri soļoja uz Turnelas pili, bijušo karaļa re­zidenci, kur vēl aizvien dzīvoja vecīgais konetabls Anns de Monmoransī.

Lai cik satraukts un nepacietīgs bija Benvenuto, viņam tomēr vajadzēja gaidīt veselu stundu, lai piekļūtu pie Fransuā Pirmā armijas virspavēlnieka, kuru allaž ielenca galminieku un lūdzēju pūlis; beidzot viņu ieveda pie konetabla.

Anns de Monmoransī, zem gadu nastas mazliet salīcis gara auguma vīrs, augstprātīgs, dzedrs, sausnējs, ar spri­ganu skatienu un atskabargainu valodu, allaž bija sliktā garastāvoklī un pastāvīgi īgņojās. Droši vien viņš justos pazemots, ja kāds redzētu viņu smejamies. Kā gan šis drūmais vecis varēja iepatikties simpātiskajam un laipna­jam Francijas karalim? Acīmredzot izskaidrojums tam jā­meklē likumā par pretstatu pievilkšanos: Fransuā Pir­majam piemita apbrīnojama prasme atstāt labu iespaidu, un no viņa aizgāja apmierināti pat tie, kuru lūgumus viņš noraidīja; turpretī konetabls aizkaitināja pat tos, kuru lūgumus viņš izpildīja. Nebūdams apveltīts ar spožu talantu, viņš tomēr prata iedvest karalim uzticību ar savu karavīra nelokāmību un diktatora cienīgumu.

Kad Benvenuto iegāja pie viņa, konetabls, kā parasti, soļoja šurpu turpu pa istabu. Atbildot uz Čellīni svei­cienu, viņš palocīja vienīgi galvu; pēc tam pēkšņi apstā­jās un, uzlūkodams apmeklētāju ar caururbjošu skatienu, noprasīja:

— Kas jūs tāds esat?

— Benvenuto Čellīni.

— Jūsu nodarbošanās?

— Es esmu karaļa zeltkalis, — Benvenuto atbildēja, izbrīnījies, ka viņam uzdod šādu jautājumu, kad viņš no­saucis savu vārdu.

— Jā, jā, pareizi. Es jūs atceros, — konetabls norūca. — Un ko jūs vēlaties, mans dārgais? Gribat saņemt pa­sūtījumu? Ja tāds ir jūsu nāciena nolūks, tad es jūs brī­dinu: jūs velti šķiežat laiku. Goda vārds, nesaprotu, kā­pēc tagad visi kā uzburti uz mākslu. Tā ir gatavā sērga, kas vienīgi man nav pielipusi. Nē, skulptūra mani itin nemaz nesaista, msjē zeltkali. Piedāvājiet savus pakalpo­jumus kādam citam. Palieciet sveiks!

Benvenuto jau dzīrās iet prom.

— Ak dievs, — konetabls turpināja, — neņemiet manu atteikumu tik ļoti pie sirds, galmā atliku likām mērkaķu, kas, atdarinādami karali, tēlo mākslas pazinējus, patie­sībā no tās neko nesajēgdami. Kas attiecas uz mani, tad — iegaumējiet uz visiem laikiem — es atzīstu vienīgi karavīra amatu, un tāpēc, atklāti sakot, man simtkārt mīļāka ir ražena zemniece, kas katru gadu dzemdina bērnu, tas ir, dod valstij karavīru, nekā nožēlojams skul­ptors, kurš velti iznieko laiku, atliedams bronzas cilvēkus, no kuriem nav nekāda labuma, vienīgi lielgabali kļūst dārgāki.

— Bet jūsu gaišība, — Benvenuto iebilda, noklausījies šo garo tirādi ar pašam neaptveramu pacietību, — es ne­esmu ieradies pie jums, lai runātu par mākslu, bet gan par goda lietu.

— Tas ir pavisam kas cits. Kas tad jums vajadzīgs? Runājiet, tikai labi ātri!

— Vai atceraties, jūsu gaišība, karalis reiz jūsu klāt­būtnē apsolījās izpildīt jebkuru manu vēlēšanos, kad es būšu atlējis bronzā Jupitera statuju? Vina majestāte vēl lūdza jūs un kancleru Puajē atgādināt viņam šo solījumu gadījumā, ja tas viņam būtu piemirsies.

— Atceros. Un kas tad ir?

— Jūsu gaišība, tuvojas diena, kad es pazemīgi lūgšu, lai jūs atgādinātu karalim šo solījumu. Vai jūs to apso­lāt?

— Un tādēļ jūs traucējat mani, cienītais kungs? — ko­netabls iesaucās. — Jūs esat atnācis, lai lūgtu man da­rīt to, kas ir mans pienākums?

— Jūsu gaišība!

— Jūs esat nekauņa, msjē zeltkali. Tad ziniet, ka ko­netablam Annām de Monmoransī nav jāsaka, lai viņš rīkotos, kā godīgam cilvēkam jārīkojas. Karalis man lūdza atgādināt viņam doto solījumu, un — karalis lai neņem ļaunā — viņam vajadzētu biežāk tādā veidā nodrošinā­ties. Labi, es izdarīšu to, lai arī mans atgādinājums viņa majestātei nebūtu pa prātam. Palieciet sveiks, msjē Čel­līni, mani gaida citi pienākumi.

Pateicis šos vārdus, konetabls uzgrieza Benvenuto mu­guru un pamāja sulainim, lai tas ielaistu nākamo apmek­lētāju.

Savukārt Benvenuto, atvadījies no konetabla, kura raupjā, bet atklātā izturēšanās viņam bija pa prātam, jo­projām atrazdamies drudžaina satraukuma varā, jopro­jām tās pašas urdošās domas pārņemts, devās pie kanc­lera Puajē, kas dzīvoja turpat tuvumā pie Sentantuāna vārtiem.

Kanclers Puajē gan pēc ārējā izskata, gan pēc sava rakstura bija pilnīgs pretstats mūžīgi sadrūmušajam, itin kā olekti norijušām konetablam Annām de Monmo- ransī. Puajē bija laipns, asprātīgs, viltīgs; viss viņa au­gums, šķiet, bija iegrimis sermuļādās, no kurām rēgojās laukā vienīgi iesirma galva ar kailu pakausi, gudras, vē­rīgas acis, plānas lūpas un kalsnas, bālas rokas. Viņš, liekas, bija tikpat godprātīgs kā konetabls, toties atklā­tība viņam piemita krietni mazākā mērā.

Arī šeit Benvenuto bija spiests gaidīt kādu pusstundu. Taču viņš jau bija pieradis pie gaidīšanas: viņu vairs ne­varēja pazīt.

— Jūsu gaišība, — Čellīni sacīja, kad beidzot viņu ieveda kanclera kabinetā, — es atnācu, lai atgādinātu jums kādu solījumu, ko viņa majestāte man deva jūsu klātbūtnē, turklāt lūgdams jūs būt ne vien par liecinieku, bet arī par galvinieku.

— Es saprotu jūs, meser Benvenuto, — Puajē viņu pār­trauca, — un, ja jums labpatīk, esmu ar mieru vajadzī­bas gadījumā atgādināt to viņa majestātei; tomēr mans pienākums ir brīdināt jūs, ka no likuma viedokļa jums nav ne mazāko tiesību kaut ko pieprasīt, jo karalis devis jums solījumu mutiski, paļaudamies uz jūsu pieticību, un tam nav nekāda spēka tiesas un likuma priekšā; ja karalis izpildīs jūsu lūgumu, tad vienīgi aiz savas bruņ­nieciskās augstsirdības.

— Tieši tāpat domāju arī es, jūsu gaišība, — Benve­nuto atbildēja, — un lūdzu jūs neaizmirst vajadzīgajā brīdī pienākumu, ko karalis jums uzticējis, visu pārējo atstājot viņa majestātes ziņā.

— Lieliski, — Puajē noteica, — tādā gadījumā varat pilnīgi paļauties uz mani, mans dārgais Čellīni.

Benvenuto aizgāja no kanclera, mazliet nomierinājies, taču asinis viņa dzīslās vēl aizvien kūsāja un rokas aiz­vien vēl drebēja kā drudzī. Domas, kuras bija sasaistījis tik ilgi sevī apslāpētais aizvainojums un dusmas, beidzot izlauzās brīvē; viņam vairs neeksistēja nedz laiks, nedz telpa: sparīgi soļodams pa ielu, Benvenuto gluži kā mur­gainā sapnī redzēja Stefānas gaišo tēlu, Rafaela del Moro darbnīcu, Santandželas cietoksni un Kolombu Mazās Ne­las pils dārzā. Tai pašā laikā viņš sajuta ieplūstam sevī kādu pārdabisku spēku un viņam šķita, ka viņš lidinās augstu padebešos.

Tādā neparastā noskaņojumā Čellīni atgriezās Lielajā Nelas pilī.

Visi mācekļi, kā viņš bija piekodinājis, atradās savās vietās.

— Bet nu, mani bērni, žigli pie darba! Sāksim atliet Jupiteru! — viņš sauca jau no darbnīcas sliekšņa.

— Labdien, maestro, — sacīja Zaks Obrī, kas, jautri dungodams, ienāca darbnīcā tūlīt aiz Benvenuto Čellīni. — Vai tiešām jūs neredzējāt un nedzirdējāt mani? Jau krietnas piecas minūtes es sekoju jums un saucu jūs; jūs soļojāt tik ātri, ka esmu gluži aizelsies. Bet kas šeit no­ticis, kāpēc jūs visi esat tik drūmi kā tiesneši?

— Uz lietuvi! Žiglāk, žiglāk! — Benvenuto turpināja, šķiet, itin nemaz neievērodams Zaķu Obrī. — Viss atka­rīgs no tā, kā izdosies atliet skulptūru. Lai žēlīgais dievs stāv mums klāt! Ak, mans draugs, — viņš aprauti tur­pināja, uzrunādams gan mācekļus, gan Obrī. — Ak, mans dārgais Zak, ja tu zinātu, kas šeit bez manis noticis, cik nelietīgi viņi izmantojuši manu prombūtni!

— Kas jūs tā sarūgtinājis, maestro? — Zaks Obrī vai­cāja, viņu darīja nemierīgu Čellīni neparastais satrau­kums un mācekļu nomāktais izskats.

— Vispirms, puiši, sanesiet labi daudz egļu malkas! Ņemiet vissausāko, zināt, to, kas sagatavota pirms pus­gada. Bet noticis ir tas, mans krietnais Zak, ka mans As­kānio ieslodzīts Šatlē cietoksnī un Kolomba, šī burvīgā meitene, prevo meita, kuru Askānio mīl, izzagta no Marsa statujas, kur es viņu slēpu, un atrodas pie savas niknākās ienaidnieces hercogienes d'Etampas. Bet mēs viņus izglāb­sim. Hei, hei! Kur tu skrien, Herman? Malka atrodas ne­vis pagrabā, bet pagalmā.

— Askānio apcietināts! — Obrī iesaucās. — Kolomba nolaupīta!

— Jā, kāds nelietīgs okšķeris izsekojis nelaimīgos bēr­nus un atklājis noslēpumu, ko es slēpu pat no jums, dājgais Zak. Bet gan es dabūšu rokā šo nelieti! … Veicīgāk, puiši, veicīgāk! Un tas vēl nav viss. Vari iedomāties, ka­ralis vairs nevēlas mani redzēt, lai gan vēl nupat dē­vēja mani par savu draugu. Tici nu cilvēku draudzībai! Lai gan patiesībā karaļi nav cilvēki, bet tikai karaļi. Vi­sas manas pūles iekļūt Luvrā izrādījās veltīgas, mani ne­pielaida pie viņa majestātes, es nevarēju viņam pateikt ne vārda. Tad lai pasaka viņam visu mana statuja! Gata­vojiet ātrāk veidni, mani draugi, nezaudēsim velti ne mirkli! Iedomājieties, šī briesmīgā sieviete tagad visādi pazemo nabaga Kolombu, šis nekrietnais prevo ņirgājas par mani, bet cietumsargi spīdzina Askānio! O, šīs bries­mīgās vīzijas visu dienu rēgojas man acu priekšā, mans dārgais Zak! Es atdotu desmit gadus no savas dzīves, ja tikai kāds piekļūtu pie Askānio un uzzinātu no viņa no­slēpumu, kas pakļautu manai varai augstprātīgo herco­gieni; saproti, Zak, Askānio zina kādu svarīgu, ar her­cogieni saistītu noslēpumu, ko cēlais jauneklis negribēja atklāt pat man. Un tomēr es savu panākšu! Nebēdājies, Stefāna, es aizstāvēšu tavu dēlu līdz pēdējam elpas vilcie­nam un izglābšu viņu! Jā, izglābšu! Ak, ja manās rokās nonāktu šis neģēlis, kas mūs nodevis, es nožņaugtu viņu pats savām rokām! Kaut man būtu lemts nodzīvot vēl trīs dienas, Stefāna, jo man ir tāda sajūta, ka uguns, kas dedzina manu dvēseli, kuru katru brīdi var aprīt arī manu miesu. O, vai tiešām es nomiršu, tā ari nepabeidzis Jupi­teru? Pie darba, mani bērni! Ātrāk pie darba!

Jau sākumā, tiklīdz Benvenuto Čellīni bija pateicis pir­mos vārdus, Zaks Obrī briesmīgi nobāla, jo tūdaļ nojauta, ka tieši viņš ir visu nelaimju cēlonis. Un, kamēr Čellīni runāja, Zaks aizvien vairāk un vairāk pārliecinājās, ka viņa nojauta bijusi pareiza. Acīmredzot izšķīries par kaut ko, viņš nemanīti nozuda, kamēr Čellīni, drebēdams kā drudzī, aizsteidzās kopā ar mācekļiem uz lietuvi.

— Pie darba, mani bērni, pie darba! — viņš sauca kā neprātīgs.