Askānio jeb karaļa zeltkalis

III Dedals

Benvenuto devās mājās kopā ar Askānio, būdams ne­daudz satraukts: viņš bija norūpējies nevis par brūcēm, jo visas trīs bija pārāk niecīgas, lai tām pievērstu uzma­nību, bet gan par to, kas bija noticis. Pirms pusgada viņš bija aizraidījis uz viņpasauli Gaskonti, sava brāļa slep­kavu, taču no soda viņu paglāba pāvesta Klementa VII labvēlīgā attieksme, turklāt slepkavas nāve bija tāda kā taisnīga atriebība; turpretī šoreiz, kad Benvenuto aizstāvis miris, stāvoklis bija krietni sarežģītāks.

Par sirdsapziņas ēdām, protams, nebija ne runas.

Lai lasītājam nerodas nepareizs priekšstats par mūsu godājamo zeltkali, kas nogalinājis, cilvēku vai, pareizāk sakot, divus cilvēkus, bet varbūt arī trīs cilvēkus, ja cītī­gāk pārlūkotu visu viņa dzīvi, un tagad tik ļoti baidās no sardzes, bet itin nemaz viņu nebiedē dieva dusmas.

Tas tāpēc, ka tā kunga 1540. gadā šis vīrs savam laikam bija gluži parasts cilvēks, tāds pats kā visi citi, kā teiktu vācieši. Kas tur ko brīnīties? Tai laikā cilvēki nebaidījās no nāves un arī paši aukstasinīgi nogalināja; ja mēs vēl tagad esam drosmīgi, tad viņi bija drosmīgi līdz pārgal­vībai; ja mēs esam nobrieduši cilvēki, tad viņi bija pašā dzīves zaļoksnī. Tai laikā cilvēki bija tik dāsni, ka brīnum- viegli un bezrūpīgi zaudēja, dāvāja, pārdeva un atņēma dzīvības.

Kādam rakstniekam ilgi cēla neslavu, viņa vārds bija sinonīms vardarbībai un nežēlībai, vārdu sakot, viņam piedēvēja visu zemisko, un tikai deviņpadsmitajā gad­simtā — šai visobjektīvākajā gadsimtā no visiem gad­simtiem cilvēces vēsturē šo rakstnieku, lielo patriotu un drosmīgo cilvēku beidzot attaisnoja. Patiešām Nikolo

Reiz Čezēnas pilsētas laukumā atrada līķi, kas bija sa­cirsts četrās daļās. Tas bija Ramīro d'Orko līķis. Tā kā Ramīro d'Orko bija persona, kas ieņēma redzamu stāvokli Itālijā, Florences republika vēlējās zināt, kāds bijis viņa nāves iemesls. Astoņi sinjorijas locekļi uzrakstīja vēstuli savam vēstniekam Makjavelli, lūgdami apmierināt viņu ziņkāri.

Un Makjavelli aprobežojās ar šādu atbildi:

«Augsti godājamie sinjori!

Neko vairāk nevaru jums ziņot par Ramīro d'Orko nāvi kā vienīgi to, ka Cēzars Bordža ir valdnieks, kas soda un atalgo cilvēkus pēc viņu nopelniem.

Makjavelli.»

Benvenuto Čellīni praktiski iemiesoja Florences republi­kas slavenā sekretāra teoriju. Ģeniālais mākslinieks Ben­venuto un valdnieks Cēzars Bordža iedomājās, ka ar spē­cīgākā tiesībām viņi stāv pāri likumiem. Atšķirību starp taisnīgumu un netaisnīgumu viņu abu uztverē noteica tikai viens apsvērums: vai tas ir iespējams vai nav iespē­jams, — pienākuma un tiesību jēdzieni viņiem neeksistēja.

Cilvēks traucēja — cilvēku novāca pie malas.

Mūsu dienās civilizācija parāda viņam godu, sapraz­dama viņu.

Un ģenialitāte izpaudās kā iedzimta īpašība, kā neap­strīdams pārākums, kā dievišķas tiesības; daiļrade seš­padsmitajā gadsimtā bija dabiska kā pati dzīve.

Tālab mums nav jābrīnās, par tā laika cilvēkiem, kas paši ne par ko nebrīnījās, un, lai izskaidrotu slepkavības, kuras viņi pastrādāja, viņu dīvainības, viņu izdarības, iz­mantosim izteicienu, kas mūsu zemē un it īpaši mūsu laikā visu izskaidro un attaisno:

«Tā pieņemts.»

Tātad Benvenuto darīja vienkārši to, kas bija pieņemts: Pompeo traucēja Benvenuto Čellīni, un Benvenuto Čellīni novāca pie malas Pompeo.

Tomēr policija reizēm izmeklēja šādas slepkavības, tā vairījās aizsargāt cilvēku, kamēr tas bija dzīvs, toties rei­zēm alka sodīt viņa nāves vaininieku.

Šādu centību policija izrādīja arī šoreiz attiecībā uz Benvenuto Čellīni. Atgriezies mājās, viņš teju, teju pa­guva sadedzināt dažus dokumentus un ielikt kabatā dažus ekijus, kad ieradās pāvesta sardzes vīri, arestēja viņu un aizveda uz Santandželas cietoksni, kas tēlniekam kā nekā bija zināms mierinājums, jo viņš atcerējās, ka Santandže­las cietoksnī iesloga vienīgi muižniekus.

Ne mazāku mierinājumu un uzmundrinājumu deva vēl kāda cita doma, kas Benvenuto Čellīni ienāca prātā, kad viņš kāpa pāri Santandželas cietokšņa slieksnim, — tā bija apziņa, ka cilvēks, kas apveltīts ar tādu izdomas spēju, ar kādu bija apveltīts viņš, tā vai citādi drīz izkļūs no še­jienes laukā.

Tālab, iegājis cietoksnī un ieraudzījis kastelānu, kurš sēdēja pie galda, kas bija pārklāts ar zaļu galdautu, un kārtoja veselu kaudzi papīru, Benvenuto sacīja:

— Kastelāna kungs, trīskāršojiet bultu, režģu un sargu skaitu; ieslogiet mani visaugstākajā tornī vai visdziļākajā pazemē un nenovērsiet no manis ne dienu, ne nakti savu visuredzošo aci; taču brīdinu jūs, es tik un tā aizbēgšu.

Kastelāns pacēla acis uz ieslodzīto, kas runāja ar tik pārsteidzošu pašpaļāvību, un pazina Benvenuto Čellīni, kuru pirms trim mēnešiem viņam bija gods cienāt pie sava galda.

Lai gan viņi bija pazīstami vai arī, iespējams, tieši tā­dēļ — Benvenuto Čellīni vārdi cienījamo kasteiānu paga­lam samulsināja: šim florencietim, meseram Džordžo, ka­valierim no Ugolīni dzimtas, brīnišķīgam cilvēkam, nebija gluži viss kārtībā ar galvu. Taču kastelāns tūdaļ pārvarēja mulsumu un aizveda Benvenuto uz kameru cietokšņa tornī. Kamera atradās pašā augšā zem torņa lēzenā jumta; pa jumtu soļoja sargkareivis, otrs stāvēja apakšā pie mūra.

Kastelāns pievērsa ieslodzītā uzmanību šiem sīkumiem un, nolēmis, ka viņš tos pienācīgi novērtējis, piebilda:

— Dārgais Benvenuto, var atbultēt un uzlauzt durvis, izdarīt pārākumu visdziļākajā pazemē, izsist caurumu mūrī, uzpirkt sargus, iemidzināt uzraugus, bet tik un tā no šāda augstuma bez spārniem nav iespējams nolaisties lejā.

— Bet es tomēr nolaidīšos! — Benvenuto atbildēja.

Kastelāns cieši pavērās viņā un nodomāja, ka gūsteknis

sajucis prātā.

— Tātad jūs lidosiet?

— Varu arī lidot! Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka cilvēks var lidot, tikai nekad nav bijis laika izmēģināt. Bet šeit, velns parāvis, laika man būs, cik uziet. Es gribu pats pārliecināties. Dedala lidojums ir patiess notikums, nevis izdoma.

— Piesargies no saules, dārgais Benvenuto! — kastelāns smiedamies atbildēja. — Piesargies no saules!

— Bet es lidošu naktī, — Benvenuto atteica.

Kastelāns nebija gaidījis šādu atbildi; nezinādams, ko

sacīt, viņš aizgāja, tikko valdīdams dusmas.

Patiešām — Benvenuto vajadzēja bēgt, lai tur vai kas. Citos laikos, paldies dievam, viņam nebūtu ko uztraukties par cilvēka nogalināšanu, lai dabūtu grēku atlaidi, Marijas debessbraukšanas dienā viņš piedalītos procesijā, ģērbies debeszilā taftas kamzolī un apmetnī. Taču jaunais pāvests Pāvils III bija velnišķīgi atriebīgs. Kad viņš vēl bija kar­dināls Farnezīnā, Benvenuto saķildojās ar viņu sudraba vāzes dēļ, kuru zeltkalis atteicās atdot viņam bez maksas un viņa eminence gandrīz vai atņēma ar varu, tā ka Ben­venuto bija spiests mazliet parupji apieties ar viņa eminen­ces kalpiem; bez tam svētais tēvs jutās aizskarts par to, ka karalis Fransuā Pirmais ar sava vēstnieka monsenjora de Monlika starpniecību bija lūdzis viņam Benvenuto. Uzzi­nājis, ka Benvenuto ir apcietināts, monsenjors de Monliks, gribēdams izdarīt nabaga gūsteknim pakalpojumu, lūdza pāvestu vēl neatlaidīgāk; taču viņš nebija ņēmis vērā svētā tēva raksturu — jaunais pāvests bija vēl stūrgalvī­gāks nekā viņa priekšgājējs Klements VII. Un Pāvils III nozvērējās, ka Benvenuto dārgi samaksās par savu nodarī­jumu, un, ja Benvenuto arī nedraudēja nāves sods, jo tais laikos pāvestam vajadzēja visu labi apsvērt, iekāms no­sūtīt uz karātavām tik slavenu mākslinieku, tad draudēja citas briesmas — viņu varēja cietumā pilnīgi aizmirst. Tā­lab Benvenuto nedrīkstēja nedomāt pats par sevi, un viņš nolēma bēgt pirms izmeklēšanas un tiesas, kura, starp citu, varēja arī nemaz nenotikt, jo pāvests, saērcināts par karaļa Fransuā Pirmā iejaukšanos, ne dzirdēt negribēja par Benvenuto Čellīni. Ieslodzītais to visu uzzināja no Askānio, kas vadīja darbnīcu un pēc daudziem neatlaidī­giem lūgumiem bija saņēmis atļauju apmeklēt savu skolo­tāju; protams, šais tikšanās reizēs viņus šķīra divi režģi un turpat stāvēja arī uzraugi, vērīgi sekodami, lai mā­ceklis nenodotu savam skolotājam vīli, virvi vai dunci.

Tātad pēc tam, kad kastelāns bija aizslēdzis kameras durvis, Benvenuto, palicis viens, sāka visu rūpīgi apskatīt.

Un lūk, ko viņš ieraudzīja sava jaunā mājokļa četrās sienās: gultu, pavardu, kurā varēja kurināt uguni, un galdu ar diviem krēsliem. Pēc divām dienām Benvenuto dabūja mālus un tēlnieka irbuli. Sākumā kastelāns atteica ieslodzītajam prieku nodarboties ar veidošanu, taču pēc tam pārdomāja, nospriedis, ka šādā veidā, iespējams, izdo­sies novērst tēlnieka uzmanību no uzmācīgās bēgšanas ide­jas, kas acīmredzot bija viņu pārņēmusi; tai pašā dienā Benvenuto sāka veidot milzīgu" Venēras statuju.

Tie bija tikai pirmie soļi, taču ar izdomu, pacietību un darbu varēja daudz ko sasniegt.

Reiz decembrī gadījās ļoti auksta diena, un Benvenuto Čellīni kamerā iekūra uguni. Kalpotājs apmainīja palagus un izgāja laukā, aizmirsdams tos uz krēsla; viņš nebija vēl ne durvis aizslēdzis, kad Benvenuto pietrūkās kājās, ar vienu lēcienu bija pie guļamvietas, izvilka no gultas maisa divas milzīgas saujas kukurūzas Tapu, ar kurām Itālijā piebāž matračus, iestūķēja lapu vieta abus palagus, tad piegāja pie statujas, paņēma irbuli un atkal stājās pie darba. Tai pašā mirklī kalpotājs atgriezās pēc palagiem, aplaida visapkārt skatienu, pavaicāja Benvenuto, vai viņš nav tos redzējis, bet tēlnieks nevērīgi atbildēja, itin kā būtu iegrimis darbā, ka droši vien palagus paņēmis kāds cits kalpotājs vai arī viņš pats tos nejauši aiznesis. Kalpo­tājam nekādas aizdomas neradās, jo viņš, šķiet, bija atgrie­zies tai pašā mirklī, bet Benvenuto lieliski nospēlēja savu lomu, un, tā kā palagi neatradās, kalpotājs uzskatīja par labāku noklusēt šo gadījumu aiz bailēm, ka viņam var likt samaksāt palagu vērtību vai arī padzīt viņu no darba.

Kādas dvēseles mokas, kādas stindzinošas bailes gan jāizcieš cilvēkam, kad tiek izšķirts viņa liktenis! Visparas­tākie atgadījumi tūdaļ kļūst par veseliem notikumiem, liek priecāties vai krist izmisumā. Tiklīdz kalpotājs bija izgā­jis laukā, Benvenuto nometās uz ceļiem un kvēli pateicās dievam par palīdzību, kas bija nākusi no debesīm.

Tagad viņš varēja mierīgi atstāt palagus gultasmaisā, gulta bija uzklāta, un cietuma kalpotājs pie tās vairs ne­ies līdz rītam.

Kad satumsa, Benvenuto saplēsa palagus — kas laimīgā kārtā bija jauni un diezgan rupja auduma — trīs četru collu platās sloksnēs un savija no tām stipras virves, cik labi vien varēdams; pēc tam viņš pāršķēla māla statujas vēderu, izdoba to un paslēpa tajā savu dārgumu. Griezuma vietā viņš uzlika māla piku un izlīdzināja to ar īkšķi un irbuli tik rūpīgi, ka pat vissmalkākais pazinējs nebūtu pa­manījis, ka nabaga Venērai izdarīts ķeizargrieziens.

Nākamajā dienā, kā vienmēr, kamerā negaidīti ienāca kastelāns, taču ieslodzītais, kā vienmēr, mierīgi strādāja. Katru rītu nelaimīgais cilvēks, kuram Benvenuto bija pie­draudējis ar bēgšanu naktī, drebēja aiz bailēm, ka ka­mera var izrādīties tukša. Un viņam par atzinību jāteic, ka katru rītu viņš neslēpa prieku, redzēdams Benvenuto Čellīni.

— Man jāatzīstas, ka jūs man esat laupījis mieru, Ben­venuto, — sacīja nabaga kastelāns. — Un tomēr es sāku domāt, ka jūs velti būsiet draudējis man ar bēgšanu.

— Es nedraudēju un arī nedraudu, Džordžo kungs, — Benvenuto atbildēja. — Es brīdinu.

— Vai jūs vēl aizvien cerat aizlidot?

— Par laimi, tās nav tukšas cerības, bet nudien droša pārliecība!

— Sasodīts! Kā jūs domājat to izdarīt! — iesaucās na­baga kastelāns, kuru šķietamā vai arī patiesā Benvenuto pārliecība darīja vai traku.

— Tas ir mans noslēpums, kastelāna kungs. Es jūs to­mēr brīdinu — spārni man aug.

Kastelāns nevilšus paskatījās uz sava gūstekņa pleciem.

— Tā tas ir, kastelāna kungs, .— Benvenuto turpināja, joprojām veidodams savu statuju, kā redzams, iecerējis radīt sāncensi Kalepita Venērai. — Mēs abi esam metuši viens otram izaicinājumu. Jūsu rīcībā ir augsti torņi, stip­ras durvis, droši aizšaujamie, acīgi uzraugi. Manā rīcībā — galva un šīs te rokas, un es jūs brīdinu: jūs cietīsiet sakāvi, varat būt drošs. Taču jūs esat izmanīgs vīrs, jūs esat pare­dzējis visu, lai nekas tāds nenotiktu, tālab, kad būšu prom, lai jūms sniedz mierinājumu apziņa, ka jūs itin nemaz neesat vainīgs, meser Džordžo, ka jums nav ko sev pār­mest, ka esat darījis visu, meser Džordžo, lai mani šeit sa­pūdētu… Staip citu, kādas ir jūsu domas par manu sta­tuju? Es zinu, ka jūs esat mākslas cienītājs.

Ieslodzītā pašpārliecība kaitināja nabaga kastelānu. Doma par Benvenuto bēgšanu viņu nemitīgi vajāja, pār­ņemdama visus viņa prātus; viņš kļuva grūtsirdīgs, zau­dēja ēstgribu un lāgu lāgiem nodrebinājās, kā nodreb cil­vēks, kad viņu pēkšņi uzmodina no miega. Kādu nakti Benvenuto izdzirda troksni uz kameras plakanā jumta, pēc tam troksnis atskanēja gaitenī un pamazām tuvojās, līdz apklusa pie pašas kameras; durvis pēkšņi atvērās, un ieslodzītais ieraudzīja Džordžo kungu rītasvārkos un naktsmicē, bet aiz viņa — četrus uzraugus un astoņus sar­dzes vīrus. Kastelāns ar pārvērstu seju pieskrēja pie Ben­venuto gultas. Benvenuto pieslējās sēdus uz gultasmaisa un sāka smieties viņam tieši sejā. Nepievērsdams uzma­nību viņa smiekliem, kastelāns atviegloti nopūtās, kā no­pūšas peldētājs, kas izniris no dzelmes.

— Lai slavēts dievs! — viņš iesaucās. — Mans mocītājs vēl šeit! Nudien taisnība tiem, kas apgalvo, ka sapņi blē­ņas vien ir.

— Kas tad noticis? — Benvenuto Čellīni noprasīja. — Kādam laimīgam gadījumam jāpateicas, ka redzu jūs savā kamerā tik vēlā nakts stundā, cienījamais Džordžo kungs?

— Jēzus Kristus! Viss kārtībā, arī šoreiz esmu ticis cauri ar bailēm vien. Vai zināt, es sapņoju, ka jums

izauguši šie nolādētie spārni, turklāt milzum lieli, un jūs vienā mierā lidojat pār Santandželas cietoksni un sakāt man: «Ardievu, mīļais kastelān, ardievu! Es negribēju aiz­lidot, pirms neesmu no jums atvadījies, bet tagad es lai­žos prom. Cik gan esmu priecīgs, ka vairs nekad jūs neredzēšu!»

— Vai tiešām es būtu tā sacījis, Džordžo kungs?

— Tie ir jūsu vārdi… Ai, Benvenuto, jūs esat atsūtīts šurp man par nelaimi!

— O, jūs uzskatāt, ka esmu tik slikti audzināts? Labi, ka tas ir tikai sapnis, pretējā gadījumā es jums to nepie­dotu.

— Par laimi, nekas tamlīdzīgs nav noticis. Es turu jūs šeit aiz atslēgas, dārgais draugs, un, lai gan man jāat­zīstas, ka jūsu sabiedrība mani ne visai sajūsmina, es tomēr ceru paturēt jūs šeit vēl ilgi.

— Diez vai jums tas izdosies! — Benvenuto atteica ar pašpārliecības pilnu smīnu, kas cietokšņa priekšniekam laupīja savaldīšanos.

Kastelāns izgāja laukā no kameras, sūtīdams Benvenuto pie visiem velniem, un nākamajā rītā viņš lika cietum­sargiem pēc katrām divām stundām dienu un nakti pār­baudīt kameru. Tā tas turpinājās veselu mēnesi, līdz mē­neša beigās izrādījās, ka nav nekāda iemesla uzskatīt, ka Benvenuto gatavotos bēgt, un viņu vairs tik stingri neuz- raudzīja.

Taču tieši šo mēnesi Benvenuto pavadīja, strādādams gandrīz vai pāri cilvēka spēkiem.

Kā jau mēs teicām, Benvenuto bija sācis rūpīgi pētīt kameru kopš brīža, kad viņš tajā iegāja, un kopš tā laika visi viņa prāti bija pievērsti tam, kādā veidā aizbēgt no cietuma. Vienīgais logs bija aizrestots, un dzelzs stieņi bija tik stingri iemūrēti, ka nebija pat ko domāt izcelt tos ar roku vai izkustināt ar tēlnieka irbuli — vienīgo dzelzs priekšmetu, kas bija viņa rīcībā. Dūmvads kameras gries­tos bija tik šaurs, ka gūsteknim, tāpat kā fejai Melizīnai, būtu bijis jāpārvēršas par čūsku, lai izsprauktos tam cauri. Atlika vēl durvis.

Jā, durvis! Palūkosimies, kā tās bija darinātas.

Divas collas biezās ozolkoka durvis bija aizslēgtas ar divām atslēgām, aizbultētas ar četrām šautrām un no iekš­puses apšūtas ar skārda plāksnēm, kas bija cieši pienaglo­tas augšpusē un apakšpusē.

I iii tieši pa šim durvīm jāizkļūst brīvībā. Ui'iivcimto bija pamanījis, ka dažus soļus no tām gai­leni atrodas kāpnes, pa kurām kāpa sargkareivji, kad uz |iiiiiI,i mainījās sardze. Pēc katrām divām stundām Benve­nuto dzirdēja soļu troksni, kad viens sargkareivis kāpa niiVjAa un otrs pēc brītiņa kāpa lejā, tad atkal tieši divas Manilas valdīja dziļš klusums.

l ivajadzēja tikai nokļūt viņpus ozolkoka durvīm, kas b.ļd divas collas biezas, aizslēgtas ar divām atslēgām, Aizbultētas ar četrām šautrām un turklāt, kā jau mēs tei- < .un, apšūtas no iekšpuses ar skārda plāksnēm, kuras bija pienaglotas augšpusē un apakšpusē.

Tas tad arī bija tas darbs, kuram Benvenuto ziedojās visu šo mēnesi.

Ai telnieka irbuli viņš izvilka citu pēc citas visas naglas, alst adāms uz pašām beigām tikai četras apakšējās un čet­ras augšējās; pēc tam, lai neviens neko nepamanītu, viņš apmainīja izvilktās naglas pret māla naglām, kuru galvi- i,ias noklāja ar dzelzs sakasām, tā ka pat vispieredzējušākā a< s neatšķirtu īstās naglas no neīstajām. Durvju augšpusē un apakšpusē bija sešdesmit naglu, ar katru naglu vaja­dzēja noņemties stundu vai pat divas; nav grūti iedomā­tu s, kāda pacietība bija vajadzīga, lai gūsteknis īstenotu savu nodomu.

Veļu vakaros, kad visi devās pie miera un bija dzirdami tikai sarga soļi virs galvas, ieslodzītais kurināja pavardā uguni un bēra kvēlošas ogles pie skārda plāksnēm durvju apakšpusē. Dzelzs plāksnes nokaita sarkanas, pamazām p.ii ver/damas koku oglē, lai gan no ārpuses nebija re- <1/ iin'i, ka durvis ir pārogļojušās.

Ka |.ui mēs teicām, Benvenuto nodevās šim darbam veselu mēnesi, toties mēneša beigās viņš bija ticis ar visu il.i un gaidīja vienīgi bēgšanai piemērotu nakti. Taču gaidīt nācās vairākas dienas, jo tieši tai laikā, kad darbs laja pabeigts, iestājās pilnmēness naktis.

Izvilcis visas naglas, Benvenuto joprojām turpināja kar­sēt durvju dzelzs plāksnes un kaitināt kastelānu. Kādu dienu kastelāns ienāca viņa kamerā, norūpējies vairāk neka parasti.

Mans dārgais gūstekni, — sacīja krietnais cietuma I'i i' !. .nieks, kas joprojām atradās uzmācīgās idejas varā.

V«ii ļus aizvien vēl cerat aizlidot? Esiet tik laipns, sa­kiet alklāti.

— Kā vēl nekad, man dārgais saimniek, — Benvenuto atbildēja.

— Paklausieties, — kastelāns turpināja, — jūs varat melst visu, kas vien jums ienāk prātā, bet, atklāti sakot, tas taču nav iespējams.

— Tas nav iespējams jums, Džordžo kungs, jums tas nav iespējams! — tēlnieks uzsvēra. — Jūs taču lieliski zināt, ka man šāds vārds neeksistē. Es esmu radis darīt to, kas vienkāršam mirstīgajam nav iespējams, un, vai zināt, mans dārgais saimniek, vienmēr ar panākumiem. Vai sava prieka pēc es neesmu mērojies spēkiem ar dabu, rādīdams no zelta, smaragda un dimantiem pasaulē skaistākos zie­dus, kas klāti ar rasas pērlēm? Vai jūs domājat, ka tas, kas darina ziedus, nevar pagatavot arī spārnus?

— Žēlīgais dievs, — kastelāns ievaidējās, — jūsu ner dzirdētās pašpārliecības dēļ es zaudēšu galvu! Spārniem taču jānotur jūs gaisā, lai gan, manuprāt, tas nav iespē­jams. Kāda būs jūsu spārnu forma?

— Par to es esmu daudz domājis, jo, kā jūs pats sapro­tat, no spārnu formas atkarīga mana veiksme.

— Un ko jūs izdomājāt?

— Tad klausieties. Ja mēs pavērojam dzīvās radības, kurām dievs dāvājis spējas lidot, tad, manuprāt, pagata­vot derīgus spārnus var vienīgi, ņemot par paraugu sik­spārni.

— Apžēlojieties, Benvenuto! — kastelāns iebilda. — Pieņemsim, ka iespēja atrasta un jūs esat spārnus paga­tavojis. Vai tiešām jums pietiktu drosmes tos likt lietā?

— Pagādājiet man visu, kas vajadzīgs spārnu pagata­vošanai, dārgais kastelān, un atbildes vietā es aizlidošu.

— Kas jums ir vajadzīgs?

— Ak dievs, man vajadzīgi tikai sīkumi: maza kalve, lakta, vīles, lūkšas, knaibles atsperu pagatavošanai un kā­das divdesmit olektis vaskadrānas plēvjspārniem.

— Labi, labi, — Džordžo kungs noteica, — tad es varu būt mierīgs, jo jums nekad, lai cik gudrs jūs esat, neko tadu šeit neizdosies sadabūt.

— Bet man jau viss ir, — Benvenuto atbildēja.

Kastelāns palēcās uz krēsla, taču tūdaļ aptvēra, ka paga­tavot spārnus cietumā nav cilvēka spēkos. Un tomēr šī muļ­ķīgā iedoma nedeva miera viņa slimajai galvai. Katrā putnā, kas aizlidoja gar logu, viņš redzēja Benvenuto Čellīni, jo tik spēcīga ir ģeniāla prāta ietekme uz viduvēju prātu.

T.ii pašā dienā Džordžo kungs lika atsaukt pie sevis Romas labāko mehāniķi un lika viņam pagatavot spārnus I" r sikspārņa spārnu parauga.

Apstulbis aiz brīnumiem, meistars klusēdams raudzījās uz kastelānu, jo domāja, ka cietuma priekšnieks šķīries tio prāta.

Bet, tā kā Džordžo kungs neatlaidās, tā kā Džordžo kungs bija bagāts un tā kā Džordžo kungs varēja darīt muļķības, jo viņa kabata atļāva par tām samaksāt, meis­tars ķērās pie pasūtījuma un jau pēc nedēļas atnesa pāri lielisku spārnu, kas bija piestiprināmi pie ķermeņa ar dzelzs korseti, darbināmi ar asprātīgas konstrukcijas me­hānismu un pilnīgi droši lietošanai.

Džordžo kungs samaksāja meistaram par aparātu no­runāto cenu, izmērīja spārnu garumu un platumu, tad uzkāpa pie Benvenuto Čellīni un, nesacīdams ne vārda, pārmeklēja cietuma kameru: viņš palūkojās zem gultas, apskatīja pavardu, iztaustīja gultas maisu, vārdu sakot, izčamdīja visus kaktus.

Pēc tam viņš izgāja laukā,-tā arī nepateicis ne vārda, būdams pārliecināts, ka Benvenuto, ja vien viņš nav bur­vis, nevar noglabāt kamerā spārnus, kas līdzīgi mehāniķa pagatavotajiem spārniem.

Bija acīm redzams, ka nelaimīgā kastelāna prāts aizvien vairāk un vairāk aptumšojas.

Mājās Džordžo kungu gaidīja meistars, kas bija ieradies pateikt, ka abiem spārniem piestiprināti dzelzs gredzeni, kuru uzdevums ir turēt lidojošā cilvēka'kājas horizontālā stāvoklī.

Tiklīdz meistars bija prom, Džordžo kungs tūdaļ ieslē­dzās savā istabā, uzvilka korseti, izpleta spārnus, iebāza kājas gredzenos un, gulēdams uz vēdera, mēģināja pacel­ties gaisā.

Taču, par spīti visām pūlēm, atrauties no grīdas viņam neizdevās.

Pēc diviem trim mēģinājumiem viņš atkal aizsūtīja pēc meistara.

— Meistar, — kastelāns viņam sacīja, — es izmēģināju jūsu spārnus: tie nekam neder.

— Bet kā jūs tos izmēģinājāt?

Džordžo kungs sīki jo sīki izstāstīja, kā viņš trīs reizes mēģinājis ar tiem pacelties gaisā. Meistars cienīgi noklau­sījās, pēc tam sacīja:

— Tur nav nekāds brīnums: kad jūs guļat uz grīdas, ap jums nav vajadzīgā gaisa daudzuma; pamēģiniet uzkāpt uz Santandželas cietokšņa jumta un bezbailīgi metieties no turienes gaisa telpā.

— Un jūs domājat, ka es lidošu?

— Esmu pārliecināts, — meistars atbildēja.

— Ja jau esat tik ļoti pārliecināts, — kastelāns attei­ca, — kāpēc tad pats neizmēģināt spārnus?

— Spārni piegriezti atbilstoši jūsu augumam, nevis ma­nējam, — meistars iebilda. — Man domāto spārnu vēziena platumam vajadzētu būt pusotras pēdas lielākam.

Un meistars palocījies aizgāja.

— Lai velns tevi parautu! — Džordžo kungs iesaucās.

Tai dienā visi ievēroja, ka Džordžo kungs ir gaužām

izklaidīgs, droši vien, tāpat kā Rolands, viņš domās lidinā­jās sapņu valstībā.

Vakarā, dodamies pie miera, viņš sapulcināja visus kal­potājus, cietumsargus un zaldātus.

— Ja gadījumā jūs uzzināt, — viņš teica, — ka Benve­nuto Čellīni taisās aizlidot, lai lido vesels, tikai paziņojiet par to man, pat naktī es bez grūtībām viņu noķeišu, jo esmu īsts sikspārnis, turpretī Benvenuto, lai ko viņš sacītu, ir tikai viltus sikspārnis.

Nabaga kastelāns bija pavisam sajucis prātā, taču viņa padotie cerēja, ka miegā tas pāries, un tādēļ nolēma pa­gaidīt un brīdināt pāvestu tikai nākamajā rītā.

Turklāt laiks arī bija pretīgs, lija lietus, un valdīja akla tumsa, tādā naktī nevienam negribējās iet laukā.

Benvenuto Čellīni, protams, rīkojās gluži pretēji, izrau­dzīdamies bēgšanai tieši šo nakti.

Tiklīdz pulkstenis nosita desmit un nomainījās sardze, viņš, nometies ceļos, pazemīgi noskaitīja lūgšanu un ķē­rās pie darba.

Vispirms bija jāizvelk četras pāri palikušās naglas, kas saturēja dzelzs plāksnes. Pēdējā nagla padevās, kad pulk­stenis nosita pusnakti.

Benvenuto saklausīja sargkareivja soļus uz kāpnēm, kas veda uz torņa terasi; aizturējis elpu, viņš pieplaka dur­vīm; nomainītais sargkareivis nokāpa lejā, soļu troksnis attālinājās, un atkal iestājās klusums.

Lietus pieņēmās, un Benvenuto sirds straujāk iepukstē- jās aiz prieka, kad viņš izdzirda aiz loga grabināmies lietus lāses.

Tad viņš mēģināja noraut no durvīm dzelzs plāksnes, kuras vairs nekas nesaturēja; plāksnes padevās, un Benve­nuto pieslēja tās turpat blakus pie sienas.

Pēc tam viņš nogūlās uz grīdas un sāka urbināt durvis ar tēlnieka irbuli, kuru bija noasinājis kā dunci un kuram uzdzinis koka spalu. Durvis lejas daļā padevās — ozol­koks bija pilnīgi pārogļojies.

Pēc brīža Benvenuto bija izurbinājis durvīs jau tik platu spraugu, ka pa to varēja izlīst laukā-

Tad viņš atvēra statujas vēderu, paņēma no palaga slok­snēm savīto virvi, apsēja to sev ap vidukli, apbruņojās ar tēlnieka irbuli, kuru, kā mēs jau teicām, bija pārveidojis par dunci, nometās ceļos un atkal pielūdza dievu.

Pēc tam viņš izbāza cauri durvju spraugai galvu, tad plecus un izlīda gaitenī.

Benvenuto piecēlās, bet viņam tā drebēja kājas, ka va­jadzēja pieturēties pie sienas, lai nenokristu zemē. Sirds viņam tik mežonīgi dauzījās, itin kā gatavotos kuru katru mirkli izlēkt no krūtīm, seja kvēloja. Uz pieres izspiedās sviedru lāses, un roka krampjaini sažņaudza paštaisītā dunča spalu, itin kā viņam to grasītos kāds atņemt.

Tā kā visapkārt valdīja klusums, nedzirdēja ne visma­zāko troksnīti, Benvenuto ātri atguvās un taustīdamies devās pa gaiteni uz priekšu, kamēr sajuta, ka siena ir beigusies. Viņš paspēra vēl vienu soli un sataustīja pirmo pakāpienu pieslienamām kāpnēm, kas veda uz jumtu.

Viņš sāka kāpt augšup, ikreiz nodrebēdams, kad iečīk­stējās koka kāpņu pakāpieni; tad viņš sajuta vēja pūsmu, seju sāka kapāt lietus, viņa galva jau atradās virs jumta, un, ilgāk nekā ceturtdaļstundu pavadījis aklā tumsā, bēg­lis tikai tagad saprata, no kā viņam ir jābaidās un uz ko viņš var cerēt.

Svaru kauss nosvērās uz cerības pusi.

Sargkareivis, glābdamies no lietus, bija patvēries būdā. Sargkareivji, kas katras divas stundas mainījās Santan­dželas cietokšņa tornī, uzmanīja nevis jumtu, bet gan cietokšņa grāvi un apkārtni, kālab sargbūdas aklā siena bija pavērsta pret kāpnēm, pa kurām nupat bija uzkāpis Benvenuto Čellīni.

Benvenuto klusi aizrāpās līdz jumta malai, turēdamies pēc iespējas tālāk no sarga būdas. Šeit viņš piesēja vir­ves galu pie ķieģeļa, kas senajā mūrī bija izvirzīts kādas sešas collas uz āru, un trešo reizi noslīga ceļos.

— Dievs kungs, dievs kungs, — viņš čukstēja, — pa­līdzi man, jo pats daru visu, kas manos spēkos!

Pabeidzis lūgšanu, viņš satvēra virvi un laidās lejup, nepievērsdams uzmanību nobrāztajiem ceļgaliem un pie­rei, kas ik brīdi atsitās pret mūra sienu, un sasniedza zemi.

Sataustījis pamatu zem kājām, Benvenuto juta ielīstam krūtīs neaprakstāmu prieku un lepnumu. Viņš nomērīja ar skatienu augsto sienu, no kuras bija nolaidies, un neva­rēja atturēties pusbalsī neiesaucies: «Tad nu reiz esmu brīvībā!» Cerību mirklis gan nebija ilgs.

Benvenuto pagriezās, un kājas viņam neviļus saļodzī­jās: viņa priekšā slējās nesen uzcelts mūris, par kuru viņš nekā nebija zinājis: viņš saprata, ka ir pazudis.

Pagalam satriekts un izmisis, Benvenuto noslīga zemē, taču krītot uzdūrās kādam priekšmetam — tas bija garš baļķis. Viņš pat iekliedzās aiz pārsteiguma un prieka: viņš ir glābts!

Ak vai, nav prātam aptverams, cik reizes vienā mirklī cilvēks var krist izmisumā un ielīksmoties priekā!

Benvenuto satvēra baļķi, kā avarējis kuģinieks satver masta atlūzu, lai noturētos virs ūdens. Parastos apstākļos šo baļķi tik tikko paceltu divi spēcīgi vīri, turpretī Ben­venuto viens pats to aizstiepa un pieslēja pie mūra.

Pēc tam, aptvēris baļķi ar rokām un kājām, viņš uzrāpās mūra korē, taču šeit spēki viņu atstāja un viņš vairs ne­jaudāja uzvilkt baļķi augšā un pārmest to otrā pusē.

Viņam uznāca reibonis, vienā mirklī viss sagriezās, Ben­venuto aizvēra acis, un viņam šķita, ka visapkārt plosās uguns jūra.

Pēkšņi viņš atcerējās no palagiem savīto virvi, ar kuras palīdzību bija nolaidies no torņa.

Viņš nošļūca lejā pa baļķi un pieskrēja pie vietas, kur bija atstājis karājamies virvi, taču augšā viņš bija tik .stipri piesējis virvi pie ķieģeļa, ka nevarēja vairs to dabūt nost.

Benvenuto izmisumā iekārās virvē un vilka to no visa spēka, cerēdams pārraut. Par laimi, viens no četriem mez­gliem, ar kuriem bija sasietas sloksnes, atnāca vaļā, un Benvenuto nokrita augšpēdus, turēdams rokā kādas div­padsmit pēdas garu virves gabalu.

Tieši tas viņam bija vajadzīgs; sajutis jaunu spēka pie­plūdumu, viņš pielēca kājās, atkal uzrāpās pa baļķi augšā, atkal apsēdās jāteniski uz mūra kores un piesēja paštaisīto virvi pie sijas.

Nolaidies pa virvi līdz galam, Benvenuto veltīgi pūlējās sataustīt ar kājām zemi; pavēries lejup, viņš ieraudzīja, ka līdz zemei vēl ir kādas sešas pēdas. Viņš izlaida virvi 110 rokām un nokrita mūra pakājē.

Šeit Benvenuto palika guļam. Viņš bija pārguris, āda uz rokām un kājām bija nobrāzta. Labu brīdi viņš truli raudzījās uz asiņainajiem nobrāzumiem; tad pulkstenis nosita pieci, un bēglis pamanīja, ka zvaigznes jau sāk bālēt.

Viņš nebija vēl paguvis piecelties, kad turpat tuvumā parādījās sargkareivis, kuru viņš līdz šim nebija pamanī­jis, lai gan sargkareivis droši vien jau sen vēroja bēgli. Benvenuto saprata, ka visam beigas un, ja viņš nenogali­nās, tad nogalinās viņu. Viņš izrāva aiz jostas aizbāzto paštaisīto dunci un tik apņēmīgi devās sargkareivim virsū, ka tas, protams, saprata, ka viņa priekšā nav tikai spēka­vīrs vien, bet izmisumā novests cilvēks, kas gatavs cīnī­ties uz dzīvību vai nāvi. Patiešām — Benvenuto nedomāja atkāpties, taču sargkareivis pēkšņi pagriezās ar muguru pret viņu, itin kā neko nebūtu pamanījis. Bēglis saprata, ko tas nozīmē.

Viņš metās uz pēdējo cietokšņa mūri. Tas bija pēdas divpadsmit, piecpadsmit augsts, un to apjoza grāvis. Bet tāds šķērslis nevarēja aizkavēt tik drosmīgu cilvēku kā Benvenuto Čellīni,'kas turklāt bija nonācis bezizejas stā­voklī, un, tā kā viens paštaisītās virves gabals bija palicis uz ķieģeļa, otrs — uz baļķa un nebija vairs itin nekā, ar ko nolaisties lejā, un laiks arī steidzināja, viņš iekārās rokās un, piesaucis domās dievu, laidās zemē.

Šoreiz Benvenuto tūdaļ iekrita nemaņā.

Viņš nogulēja tā vismaz stundu; tad uzvēdīja spirgts pirmsausmas vējiņš, un viņš atguva samaņu. Vēl kādu brīdi Benvenuto gulēja kā apdullināta, pēc tam pārlaida roku pār pieri, un viss notikušais atausa viņam atmiņā.

Atkal viņš sajuta neciešamas galvas sāpes un vienlai­kus ieraudzīja asinslāses, kas tecēja gluži kā sviedri pa viņa seju un lāsoja uz akmeņiem, kuriem virsū viņš bija uzkritis. Benvenuto saprata, ka ir sasities. Viņš vēlreiz pārlaida roku pār pieri, taču šoreiz nevis tāpēc, lai sa­kopotu domas, bet gan lai aptaustītu brūces: brūces izrā­dījās vieglas — parasti nobrāzumi, galvaskauss nebija skarts. Benvenuto iesmējās un mēģināja piecelties, taču tūdaļ atkal nokrita atpakaļ: lauzta bija labā kāja. kādus trīs pirkstus augšpus potītes.

Kāja bija tā notirpusi, ka sākumā viņš nejuta sāpes.

Benvenuto novilka kreklu, saplēsa to šaurās sloksnēs, tad salika kopā salauztā kaula galus un cieši jo cieši no- saitēja kāju, aptverdams ar saiti arī pēdu, lai apsaitējums labāk saturētu kaulus lūzuma vietā.

Pēc tam viņš rāpus aizvilkās līdz Romas vārtiem, kas atradās kādus piecsimt soļus no cietokšņa.

Kad pēc pusstundu ilga moku ceļa viņš sasniedza vār­tus, izrādījās, ka tie ir aizslēgti. Taču Benvenuto ierau­dzīja pavārtē lielu akmeni; samērā viegli viņam izdevās pavelt akmeni sāņus, un viņš pa vārtu apakšu ielīda pil­sētā.

Bet, tiklīdz Benvenuto bija norāpojis kādus trīsdesmit soļus, viņam pēkšņi uzbruka bars noklīdušu, izbadējušos suņu, kas bija sajutuši asins smaku. Benvenuto izvilka paštaisīto dunci un iegrūda to sānos vislielākajam un nik­nākajam sunim, noguldīdams to uz vietas. Viss bars tūdaļ klupa virsū nobeigtajam un aprija to.

Benvenuto aizrāpās līdz Transpontīnas baznīcai; tur viņš ieraudzīja ūdensvedēju, kas nupat kā bija piesmēlis savas krūkas un uzcēlis tās ēzelim mugurā. Benvenuto pasauca ūdensnesēju.

— Paklau, — viņš sacīja, — nupat biju pie savas mīļo­tās, taču gadījās tā, ka iegāju pie viņas pa durvīm, bet iz­gāju pa logu: izlēcu no otrā stāva un salauzu kāju; aiznes mani līdz Svētā Pētera katedrāles kāpnēm, — iedošu tev zelta ekiju.

Ūdensnesējs klusēdams uzcēla ievainoto sev mugurā un aiznesa viņu uz norādīto vietu. Pēc tam, saņēmis apso­līto atlīdzību, viņš turpināja savu ceļu, pat neatskatījies atpakaļ.

Tad Benvenuto — joprojām četrrāpus — aizvilkās līdz Francijas vēstnieka monsenjora de Monlika namam, kas atradās tikai dažus soļus no katedrāles.

Monsenjors de Monliks viņu laipni uzņēma un tik labi aprūpēja, ka pēc mēneša Benvenuto jau bija vesels, pēc diviem tika apžēlots, bet pēc četriem mēnešiem aizbrauca uz Franciju kopā ar Askānio un Pagolo.

Turpretī nabaga kastelāns sajuka prātā, atlikušo mūža daļu nodzīvoja kā ārprātīgais un arī nomira kā ārprātī­gais: viņš iedomājās, ka ir sikspārnis, un nemitīgi pūlējās pacelties gaisā.