Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXXIII par to, cik grūti godīgam cilvēkam izkļūt no cietuma

Pēc krasās pārejas no spožas gaismas uz pilnīgu tumsu Zaks Obrī kādu brīdi stāvēja kā apstulbis. Kur viņš ievests? Nav nekādas apjēgas. Vai Askānio atrodas tepat tuvumā vai tālu prom? Grūti pateikt. Vienīgi nupat gai­tenī, sekodams cietumsargam, viņš bija pamanījis bez savas kameras durvīm vēl divas aizslēgtas durvis; tomēr, lai būtu kā būdams, viņa pirmais mērķis sasniegts — viņš atrodas zem viena jumta ar Askānio.

Bet, tā kā nevar mūžīgi palikt vienā un tai pašā vietā, ieraudzījis kādu piecpadsmit soļu attālumā vāru spīdumu, kas spraucās iekšā pa šauru lodziņu, Zaks piesardzīgi de­vās gaismas virzienā; taču, kad viņš spēra otro soli, grīda, šķiet, pēkšņi pazuda viņam zem kājām, un, nolidojis lejup trīs vai četrus pakāpienus, viņš droši vien pēc inerces ietriektos ar galvu mūrī, ja nebūtu paklupis pret kaut ko mīkstu. Tā Zakam Obrī laimējās tikt cauri bez miesas bojājumiem.

Šķērslis, kas neviļus bija izdarījis studentam pakalpo­jumu, izdvesa žēlu kunkstienu.

— Atvainojiet, — Zaks sacīja, uztrausdamies kājās un pieklājīgi paceldams platmali. — Atvainojiet, liekas, esmu uzkāpis kaut kam virsū, ticiet, es nekad tik nepieklā­jīgi neizturētos, ja šeit būtu kaut. mazliet gaišāks.

— Jūs esat atdūries, — atsaucās kāda balss, — pret to, kas sešdesmit gadus bija cilvēks, bet tagad drīz vien kļūs par līķi.

— Tādā gadījumā, — Zaks sacīja, — es atvainojos vēl jo vairāk, ka esmu jūs iztraucējis brīdī, kad jūs, kā tas kārtīgam kristietim pirms nāves pieklājas, droši vien no­žēlojāt dieva priekšā grēkus.

— Es jau sen esmu nožēlojis savus grēkus, msjē stu­dent; grēkojis esmu kā jebkurš cits cilvēks, bet cietis kā svētais moceklis, tālab ceru, ka tai dienā, kad dievs manu dzīvi liks svaru kausos, ciešanu kauss būs krietni sma­gāks par grēku kausu.

— Lai tā būtu, — Obrī sacīja, — no visas sirds no­vēlu jums to. Bet tagad, mans dārgais nelaimes brāli {es saku jums «dārgais», cerēdams, ka jūs esat piedevis manu nepieklājīgo rīcību, ko es, starp citu, nemaz nenožēloju, jo, pateicoties tai, esmu ar jums iepazinies), sakiet, lūdzu, ja saruna jūs pārāk nenogurdina, — kādā brīnumainā kārtā jūs uzzinājāt, ka es esmu students?

— Es uzminēju to pēc jūsu apģērba, bet galvenokārt pēc tintnīcas, kas karājas jums pie jostas tai vietā, kur muižnieki nēsā dunci.

— Pēc mana apģērba un tintnīcas? Bet paklausieties, mans dārgais nelaimes brāli, — ja nemaldos, jūs teicāt, ka esat ceļā uz viņsauli?

— Jā, beidzot pienācis gals manām ciešanām; jā, es ceru, ka, aizmidzis šodien uz zemes, rīt pamodīšos debesīs.

— Man nav pret to nekādu iebildumu, — Zaks atbil­dēja, — taču atļaujos piebilst, ka stāvoklis, kādā jūs at­rodaties, itin nemaz nevedina uz jokiem.

— Bet kāpēc jūs domājat, ka es jokoju? — Mirējs smagi nopūtās,

— Kāpēc? Jūs nupat teicāt, ka redzat maņu apģērbu un tintnīcu, bet es, lai kā piepūlu acis, neredzu pat savas rokas.

— Ļoti iespējams, — ieslodzītais atbildēja, — bet, kad jūs nosēdēsiet cietumā tāpat kā es piecpadsmit gadus, jūs redzēsiet tumsā ne sliktāk kā visgaišākajā dienā.

— Lai velns labāk izrauj man acis, bet es nevēlos iz­iet šādu skolu! — Zaks iesaucās. — Piecpadsmit gadus! Vai tiešām jūs nosēdējāt cietumā veselus piecpadsmit gadus?

— Vai nu piecpadsmit, vai arī visus sešpadsmit, man jau sen sajukuši laika rēķini.

— Acīmredzot jūs esat izdarījis kādu šausmīgu nozie­gumu, ja jums jāizcieš tik bargs sods? — Zaks vaicāja.

— Es itin neko neesmu izdarījis, — ieslodzītais atbil­dēja.

— Itin neko! — Zaks šausmās iesaucās. — Nudien, ne­jokojiet, mans dārgais nelaimes brāli, es jau jums teicu, ka apstākli tam nav piemēroti.

— Bet es jau jums atbildēju, ka es nejokoju.

— Vēl mazāk šis brīdis piemērots melošanai, jo galu galā joks ir tikai nevainīga prāta rotaļa, kas neaizvaino nedz cilvēku, nedz dievu, turpretī meli ir nāvīgs grēks, kas pazudina dvēseli.

— Es nekad neesmu melojis.

— Un jūs bez vainas esat nosēdējis cietumā piecpa­dsmit gadus?

— Es sacīju — apmēram piecpadsmit.

— Vai zināt, — Zaks iesaucās, — arī es esmu nevai­nīgs cilvēks!

— Tādā gadījumā lai dievs jums ir žēlīgs, — mirējs nočukstēja.

— Vai tad man kas draud?

— Jā, nelaimīgais, jo noziedznieks vēl var cerēt, ka izklūs kādreiz no šejienes laukā, turpretī nevainīgs cil­vēks — nekad.

— Jūsu prātojumi ir visai dziļdomīgi, mans draugs, taču vai jūs zināt, ka tie skan ne visai nomierinoši?

— Es sacīju jums tīru patiesību.

— Un tomēr kādu sīku nodarījumu jūs atradīsiet, ja labi pameklēsiet, — Zaks iebilda. — Pastāstiet man, lūdzu, to zem četrām acīm.

Un Zaks Obrī, kurš patiešām sāka atšķirt tumsā priekš­metu apveidus, paņēma pie sienas noliktu ķeblīti un, no­vietojis to stūri blakus mirēja gultai, apsēdās uz vienkārši darinātā sēdekļa, cik ērti vien varēdams, un sagatavojās uz klausīšanos.

— Kāpēc jūs klusējat, mans dārgais draugs, jūs ne­uzticaties man? Ak tā, es saprotu, piecpadsmit cietumā pavadītie gadi mācījuši jums izturēties piesardzīgi pret cilvēkiem. Tad iepazīsimies tuvāk: mani sauc Zaks Obrī, man ir divdesmit divi gadi, un, kā jūs uzminējāt, es esmu students; es pats gribēju nokļūt Satlē, jo man ir īpaši iemesli tā rīkoties; es atrodos šeit tikai kādas desmit mi­nūtes un esmu jau paguvis ar-jums iepazīties; tāda īsumā ir mana dzīve. Bet tagad, kad jūs pazīstat mani ne slik­tāk kā es pats sevi, pastāstiet arī jūs par savu dzīvi, mans dārgais draugs, es klausos jūs!

— Mans vārds ir Etjēns Remons, — ieslodzītais sacīja.

— Etjēns Remons, — students nomurmināja, — nekad neesmu dzirdējis šādu vārdu.

— Jūs bijāt vēl bērns, kad pēc dieva gribas es nozudu no zemes virsas, — vecais vīrs sacīja, — bez tam es dzī­voju tik klusi un pieticīgi, ka neviens pat nepamanīja, ka manis vairs nav.

— Bet kas jūs bijāt? Ar ko nodarbojāties?

— Es biju konetabla Burbona uzticības persona.

— Ol Tad viss skaidrs: jūs kopā ar viņu nodevāt dzim­teni.

— Nē, es atteicos nodot savu kungu, tā arī visa mana vaina.

— Stāstiet taču, kā tas notika!

— Es atrados tolaik Parīzē konetabla pilī, bet viņš pats tai reizē bija savā Burbonlaršambo pilī. Te kādu dienu viņa gvardes kapteinis atveda man vēstuli, kurā kone­tabls pavēlēja man nekavējoties nodot vēstnesim nelielu aizzīmogotu paketi, kas glabājās viņa guļamistabā ska­pītī pie gultas galvgaļa. Es ievedu kapteini hercoga gu­ļamistabā, atslēdzu skapīti, atradu tur paketi un atdevu to vēstnesim, kurš tūdaļ aizsteidzās prom. Pēc stundas pie manis ieradās zaldāti no Luvras ar virsnieku priekš­galā un arī pavēlēja atslēgt hercoga guļamistabu un pa­rādīt viņiem skapīti pie gultas galvgaļa. Es paklausīju, viņi izvandīja skapīti, taču neko neatrada, jo meklēja to pašu paketi, kuru nule bija aizvedis hercoga vēstnesis.

— Velns parāvis! — Obrī nomurmināja, sajuzdams aizvien lielāku līdzcietību pret savu nelaimes brāli.

— Virsnieks man visādi draudēja, bet es klusēju, itin kā nesaprazdams, ko viņš no manis grib; ja es būtu pa­teicis patiesību, viņi dzītos pakaļ hercoga ziņnesim un atņemtu viņam paketi.

— Sasodīts! — Zaks nenovaldījās. — Tas bija prātīgi darīts, jūs izturējāties, kā krietnam un uzticīgam kalpam pieklājas.

— Tad virsnieks atstāja mani divu zaldātu uzraudzībā, bet pats ar diviem citiem zaldātiem devās atpakaļ uz Luvru. Pēc pusstundas viņi atgriezās ar pavēli nosūtīt mani uz Pjeransīzas cietoksni Lionā; manas kājas iekala važās, rokas sasēja un mani iegrūda karietē, kur es atrados starp diviem sargkareivjiem. Pēc piecām dienām es jau sēdēju cietumā, kas, jāatzīstas, ne tuvu nebija tik tumšs un drūms kā Šatlē. Bet vai nav vienalga, — mirējs no­murmināja, — cietums paliek cietums, un galu galā esmu pieradis pie Šatlē tāpat kā pie citiem cietumiem.

— Hm … — Zaks Obrī noteica. — Tas pierāda, ka jūs esat filozofs.

— Pirmās trīs dienas un trīs naktis pagāja mierīgi, — Etjēns Remons turpināja, — bet ceturtajā naktī mani pa­modināja kluss troksnis; es atdarīju acis un ieraudzīju, ka kameras durvis atveras un pa tām ienāk kāda aizplī­vurota sieviete cietumsarga pavadībā; pēc noslēpumainās apmeklētājas mājiena cietumsargs uzlika uz galda gais­mekli un pats paklausīgi izgāja laukā; tad nepazīstamā pienāca pie manas gultas un pacēla plīvuru; es skaļi iekliedzos.

— Tā!? Kas tad bija šī dāma? — Obrī jautāja, pievir­zīdamies tuvāk stāstītājam.

— Šī dāma bija pati Savojas Luīza, Angulēmas her­cogiene, Francijas reģente un karaļa māte.

— Tas tik ir ko vērts! — Obrī iesaucās. — Un kas viņai bija vajadzīgs no tāda nabaga kā jūs?

— Viņa atnāca, lai izjautātu mani par paketi, ko bija paņēmis hercoga vēstnesis, jo tajā, kā izrādās, bijušas mī­lestības vēstules, kuras augsti stāvošā dāma kādreiz bija rakstījusi cilvēkam, ko viņa tagad vajāja.

— Paklau, paklau! — Zaks Obrī nomurmināja caur zo­biem. — Šis notikums man velnišķīgi atgādina attiecības starp hercogieni d'Etampu un Askānio.

— Ehē! Visi šie stāsti par mīlētājiem un neprātīgām augsti stāvošām dāmām līdzīgi cits citam kā divas ūdens lāses, — atbildēja vecais vīrs, kura dzirde, šķiet, bija tikpat asa kā redze. — Bet vai tiem mazajiem cilvēci­ņiem, kas iejaukti šais notikumos!

— Pagaidiet, pagaidiet, nelaimes pareģoni! — Obrī iesaucās. — Ko jūs tur runājat? Arī es esmu iejaukts kādas neprātīgas dāmas mīlas romānā!

— Ja tā, tad jums jāatvadās no dienas gaismas, jā­atvadās no dzīves.

— Ejiet pie velna ar saviem pareģojumiem! Kāda man daļa gar visu to? Dāma mīl nevis mani, bet Askānio.

— Vai tad mani kāda mīlēja? — ieslodzītais iebilda. — Vai tad es nedzīvoju šai pasaulē klusi un mierīgi? Un tomēr es izrādījos iežņaugts spīlēs starp neauglīgu mī­lestību un neremdināmām atriebības alkām, un šīs spīles mani sašķaidīja. x

— Piķis un zēvele! — Obrī iesaucās. — Tas skan ne visai iepriecinoši, mans krietnais draugs. Taču atgriezī­simies pie augsti stāvošās dāmas, jo jūsu stāsts tik ļoti sasaucas ar manu likteni, ka es drebu aiz nepacietības.

— Kā jau teicu, — vecais vīrs turpināja, — viņai bija "vajadzīgas vēstules. Viņa solīja man par tām gan visvisā­dus pagodinājumus, gan titulus; lai dabūtu atpakaļ sa­vas vēstules, viņa bija ar mieru izspiest no karaliskā mantziņa četrsimt tūkstošus ekiju, lai arī viņam par šo pakalpojumu, tāpat kā baronam Semblansē[25], būtu jādo­das uz karātavām.

Es atbildēju, ka nekādu vēstuļu man nav, ka es vis­pār nesaprotu, par ko viņa runā.

Tad vilinošo piedāvājumu vietā stājās draudi; taču iebiedēt mani bija tikpat grūti kā iekārdināt ar dāvanām, jo es sacīju patiesību. Vēstules es biju atdevis sava cēl­sirdīgā kunga vēstnesim.

Hercogiene aizgāja saniknota un veselu gadu ne ar ko neatgādināja par sevi.

Pēc gada viņa atkal ieradās un norisa gluži tāda pati saruna.

Šoreiz es lūgtin lūdzos, lai viņa atbrīvo mani no cie­tuma. Es centos iežēlināt hercogieni, piesaukdams savu nelaimīgo sievu un bērnus; viss bija veltīgi: man bija jāatdod vēstules vai arī jāsapūst cietumā.

Kādu dienu es atradu maizes riecienā vīli.

Mani bija atcerējies mans cēlsirdīgais kungs; kā re­dzams, nedz ar lūgšanos, nedz . ar spēku viņš nespēja iz­pestīt mani no cietuma, jo pats atradās svešumā, bija nelaimīgs uiī vajāts. Un tomēr viņš bija atsūtījis uz Fran­ciju savu kalpu, lai tas pierunātu cietumsargu nodot man vīli un pateikt, kas to sūtījis.

Es pārvīlēju loga restes, saviju no palagiem virvi un laidos pa to lejā, taču, ticis līdz virves galam, es velti meklēju ar kājām zemi; tad, piesaucis palīgā dievu to kungu, izlaidu virvi no rokām un kritu lejup; ņaktssardze atrada mani guļam bez samaņas, ar salauztu kāju.

Pēc tam mani nosūtīja uz Šalonas cietoksni pie Sonas. Es pavadīju tur viennīcā divus gadus; pēc tam mani atkal apciemoja mana vajātāja. Vēstules — šīs nelaimīgās vēs­tules nelika viņai mieru. Šoreiz viņa atveda sev līdzi spīdzinātāju, lai ar mocībām izdabūtu no manis atzīša­nos; tā bija veltīga cietsirdība, hercogiene atkal neko nepanāca un arī nevarēja neko panākt. Es zināju vienīgi to, ka esmu atdevis vēstules hercoga vēstnesim.

Kādu dienu es atradu ūdens krūzes dibenā maisiņu ar zeltu: mans cēlsirdīgais kungs atkal bija atcerējies savu nelaimīgo kalpu.

Es uzpirku par šo naudu cietumsargu, vai, pareizāk sa­kot, šis nelietis izlikās, ka ir uzpirkts. Pusnaktī viņš at­slēdza manas kameras durvis. Es izgāju laukā. Iedams aiz viņa pa cietuma gaiteņiem, es jau sajutu brīvības dvesmu, kad pēkšņi mums uzklupa divi sargkareivji un sasēja mūs abus. Ieraudzījis manu zeltu, cietumsargs bija tikai izlicies, ka ir iežēlojies par mani, un, dabūjis zeltu, nelietis bija mani nodevis, lai nepalaistu garām atlīdzību, kāda tiek izmaksāta ziņu pienesējiem.

Tad mani nosūtīja uz Šatlē un ievietoja šai kamerā.

Šeit pie manis vēl pēdējo reizi atnāca Savojas Luīza: šoreiz viņa atveda bendi.

Taču nāves draudiem nebija pār mani vairāk varas kā spīdzināšanai un solījumiem. Man sasēja rokas un ap­meta ap kaklu cilpu. Mana atbilde aizvien bija tā pati, turklāt es piebildu, ka, pakārdami mani, viņi izdarīs labu darbu, jo nāve atpestīs mani no bezcerīgā ieslodzījuma.

Acīmredzot šie vārdi lika hercogienei atteikties no sava nodoma. Viņa izgāja no kameras bendes pavadībā.

Vairāk es viņu neredzēju. Kas notika ar manu cēlsir­dīgo kungu? Vai nežēlīgā hercogiene vēl ir dzīVa? Es nezinu, jo kopš tā laika apmēram piecpadsmit gadus es neesmu runājis ne ar vienu dzīvu dvēseli.

— Viņi abi ir miruši, — Obrī atbildēja.

— Miruši! Mans cēlsirdīgais kungs ir miris! Bet viņš vēl nebija vecs, viņam bija tikai piecdesmit divi gadi. No kā viņš nomira?

— Viņš krita, kad viņa karaspēks bija aplencis Romu, un iespējams… — Zaks Obrī gribēja piebilst: «ka viņu nogalināja viens no maniem draugiem», — taču laikus aprāvās, saprazdams, ka tas var atstumt sirmgalvi. Kā mēs jau zinām, Zaks Obrī kopš nesena laika bija kļuvis piesardzīgāks.

— Kas iespējams? … — ieslodzītais jautāja.

— Iespējams, ka viņu nogalināja zeltkalis Benvenuto Čellīni.

— Pirms divdesmit gadiem es būtu nolādējis slepkavu, bet šodien es viņu svētīju. Vai hercogam uzcēla kapenes, kas būtu šī cēlsirdīgā cilvēka cienīgas?

— Domāju, jā: viņa mirstīgās atliekas atdusas Gaetas katedrālē, bet uz kapa plāksnes izcirsta epitāfija, kas vēstī, ka salīdzinājumā ar to, kas tur apbedīts, Aleksandrs Lielais bijis tikai dēkainis, bet Cēzars — trakgalvis.

— Bet viņa?

— Kas — viņa?

— Mana vajātāja. Kas noticis ar viņu?

— Arī mirusi — pirms deviņiem gadiem.

— Tā jau domāju. Reiz naktī es ieraudzīju savā ka­merā sievieti, kas lūdzās, nometusies uz ceļiem. Es iekliedzos, un rēgs izgaisa. Hercogiene bija ieradusies lūgt man piedošanu.

— Tātad jūs domājat, ka viņa pirms nāves jums pie­deva?

— Ceru, ka viņa to izdarīja, lai glābtu savu dvēseli.

— Bet tādā gadījumā jūs vajadzēja atbrīvot!

— Iespējams, ka viņa arī lika mani atbrīvot, bet es esmu tik neievērojams cilvēciņš, ka droši vien tais kara laikos par mani aizmirsa.

— Vai arī jūs pirms nāves viņai piedodat?

— Pieceliet mani sēdus, jaunais cilvēk, lai varu aiz­lūgt dievu par viņiem abiem.

Un, piecēlies sēdus ar 2aka Obrī palīdzību, mirējs lū­dza dievu par savu labdari un savu vajataju, par to, kurš līdz pat savai nāvei bija atcerējies viņu ar mīlestību, un par to, kura nekad neaizmirsa viņu savā naidā, — par konetablu un par reģenti.

Vecajam vīram bija taisnība. 2aka Obrī acis pamazām aprada ar tumsu, un tagad viņš jau gluži labi saskatīja ieslodzītā seju. Ciešanu apskaidrotu veca vīra seju ar sniegbaltu bārdu un augstu pieri, ļoti līdzīgu vīzijai, kas bija parādījusies gleznotājam Domenikīno, kad viņš glez­noja svētā Hieronīma grēksūdzi.

Beidzis lūgšanu, vecais vīrs dziļi nopūtās un atkrita guļus: viņš bija zaudējis samaņu.

2aks Obrī nosprieda, ka nelaimīgais ir miris. Tomēr viņš paņēma krūzi un, ielējis saujā ūdeni, apslacīja mi­rēja seju. Sirmgalvis atguva samaņu.

— To tu labi darīji, jaunais cilvēk, ka atgriezi mani pie dzīvības, — viņš sacīja, — saņem par to dāvanu.

— Kas tas ir? — Obrī vaicāja.

— Duncis, — mirējs atbildēja.

— Duncis! Kā gan tas nonācis jūsu rokās?

— Tad klausies. Kādu dienu, atnesis man maizi un ūdeni, cietumsargs nolika savu lukturi uz sola, kas ne­jauši bija piestumts pie pašas sienas. Es pamanīju, ka viens no sienā iemūrētajiem akmeņiem mazliet izvirzīts uz āru un tajā ieskrāpēti kaut kādi burti. Taču izlasīt tos es nepaguvu.

Palicis viens, es rūpīgi iztaustīju tumsā uzrakstu un galu galā saburtoju vārdu «Atriebējs».

Ko tas varēja nozīmēt? Es satvēru akmeni. Mēģināju izcelt to no sienas. Tas mazliet kustējās kā vecs zobs. Pēc ilgām pūlēm beidzot dabūju akmeni laukā. Tūdaļ iebāzu roku padziļinājumā, kas bija izveidojies sienā, un atradu tur dunci.

Mani atkal pārņēma gandrīz jau izdzisušās ilgas pēc brīvības, es nolēmu izrakt eju uz blakus kameru, lai kopā ar pagaidām nepazīstamo ieslodzīto apsvērtu bēg­šanas plānu; turklāt, ja arī no mana pasākuma nekas ne­sanāktu, rakt zemi un veidot eju ir patīkamāk nekā sēdēt bezdarbībā; kad būsiet pavadījis cietumā tikpat daudz gadus, cik esmu pavadījis es, jūs sapratīsiet, jaunais cil­vēk, kāds briesmīgs ienaidnieks ieslodzītajiem ir laiks.

Žaks Obrī nodrebēja.

— Vai jums izdevās piepildīt savu ieceri? — viņš jau­tāja.

— Jā, un tas izrādījās daudz vieglāk, nekā biju domā­jis. Es atrodos šeit jau tik sen, ka neviens vairs nebaidās, ka es varētu aizbēgt, acīmredzot cilvēki aizmirsuši, ka es vēl dzīvoju. Mani uzmana ne vairāk kā to tur dzelzs riņķi sienā. Konetabls un reģente ir miruši. Kurš gan cits, izņemot viņus, lai atcerētos mani? Šeit neviens nav dzir­dējis pat Etjēna Remona vārdu. Itin neviens.

Jau iedomājot vien par šo pilnīgo aizmirstību, par šo pazudināto dzīvi, Žakam Obrī uz pieres izspiedās aukstas- sviedru lāses.

— Un kas notika tālāk? — viņš jautāja.

— Tālāk? Es veselu gadu raku zemi, — sirmgalvis turpināja, — un man izdevās izveidot zem sienas alu, kurā cilvēks var svabadi ielīst.

— Bet kur jūs likāt izrakto zemi?

— Izkaisīju to pa klonu un cieši pieminu ar kājām.

— Bet kur ir ala?

— Zem gultas. Piecpadsmit gadu laikā nevienam neie­nāca ne prātā pārlikt to citā vietā. Cietumsargs ierodas manā kamerā tikai vienreiz dienā. Tiklīdz aizkrīt durvis un apklust aizejošie soļi, es atbīdu gultu un ķēros pie darba; pēc tam, īsi pirms cietumsarga nākamās ierašanās, nolieku gultu vecajā vietā un apguļos tajā.

Bet aizvakar es apgūlos, lai vairs nekad neceltos: mani spēki ir izsīkuši, dzīve beigusies. Tu nāc kā saukts, jau­nais cilvēk, tu palīdzēsi man nomirt, bet es iecelšu tevi par savu mantinieku.

— Mantinieku? — Zaks brīnījās.

— Jā. Es atstāšu tev šo dunci. Tu smaidi. Bet vai ieslo­dzītajam var būt vēl vērtīgāks mantojums? Duncis paver iespēju iegūt brīvību.

— Jums taisnība, — Zaks sacīja, — es pateicos jums. Bet uz kurieni ved jūsu izraktā eja?

— Es vēl neesmu aizracies līdz galam, taču domāju, ka vairs nav tālu. Vakar es dzirdēju blakus kamerā bal­sis.

— Velns parāvis! Un jūs domājat…

— Es domāju, ka darbu var pabeigt dažās stundās.

— Pateicos jums, — Zaks Obrī noteica. — Pateicos.

— Bet tagad pasauciet garīdznieku. Es vēlos izsūdzēt grēkus, — mirējs sacīja.

— Tūlīt, mans tēvs, — Obrī sarosījās, — tūlīt. Nevar būt, ka viņi atteiktu mirējam pēdējo lūgumu.

Zaks pieskrēja pie durvīm šoreiz bez kādiem starpga­dījumiem, jo viņa acis jau bija apradušas ar tumsu, un sāka dauzīt durvis ar rokām un kājām.

Ienāca cietumsargs.

— Ko jūs plosāties? — viņš vaicāja. — Kas jums va­jadzīgs?

— Vecais vīrs, mans kameras biedrs, mirst, — Obrī sacīja, — un lūdz ataicināt garīdznieku. Vai tiešām jūs viņam atteiksiet?

— Hm … — cietumsargs norūca. — Nesaprotu, kādēļ visi šie laupītāji grib, lai pie viņiem ierodas garīdznieks. Labi, garīdznieks atnāks.

Patiešām pēc kādām desmit minūtēm ieradās garīdz­nieks, nesdams svēto sakramentu, viņam pa priekšu gāja divi zēni ministranti — viens ar krustu, otrs — ar zva­niņu.

Tas bija aizgrābjošs skats, kad sūdzēja grēkus šis nevainīgais moceklis, kas pirms nāves izlūdzās piedošanu nevis sev, bet aizlūdza par saviem mocītājiem.

Zaks Obrī, lai arī nebija tik viegli aizkustināms, nevi­ļus nosliga ceļos un atcerējās bērnu dienu lūgšanas, ku­ras, šķiet, bija jau aizmirsušās.

Kad grēksūdze bija galā, garīdznieks pats nometās ce­ļos pie mirēja gultas un palūdza viņa svētību.

Sirmgalvja seju apmirdzēja starojošs smaids, kādu smaida vienīgi izredzētie; pacēlis rokas, viņš svētīja ga­rīdznieku un Zaķu Obrī, dziļi nopūtās un atkrita uz mu­guras.

Tā bija viņa pēdējā nopūta.

Garīdznieks kopā ar ministrantiem izgāja laukā, un kamera, kuru uz mirkli bija apgaismojusi sveču drebošā gaisma, atkal iegrima tumsā.

Žaks Obrī palika vienatnē ar mironi.

Šī skumjā sabiedrība izraisīja nomācošas domas. Cil­vēks, kas šeit gulēja, bija nokļuvis cietumā bez kādas vainas un sabijis tajā turpat veselus divdesmit gadus — līdz tam brīdim, kad pie viņa ieradās visužēlīgā atpestī­tāja nāve.

Nebēdnīgais students vairs nepazina sevi: pirmo reizi viņš bija sastapies vaigu vaigā ār vareno un drūmo dzī­ves noslēpumu, pirmo reizi sajutis dzīves pārejošo nie­cību un ielūkojies nāves mēmajā bezdibenī.

Pēc tam sirds dziļumos pamodās egoisms: viņš domaja par sevi, par to, ka viņš, tāpat kā šis nevainīgais sirm­galvis, ierauts karalisko kaislību virpulī, kas salauž, iznī­cina un pazudina cilvēku dzīves. Askānio un viņš var nozust no zemes virsas tāpat kā Etjēns Remons. Kas pa­rūpēsies par viņiem?

Varbūt Žervēza.

Droši vien Benvenuto Čellīni. *

Taču Zervēza spēj vienīgi raudāt; un ari Benvenuto, nevarēdams iztikt bez vēstules, kas atrodas pie Askānio, atzinis savu bezspēcību.

Vienīgais glābiņš, vienīgā cerība bija aizgājēja atstā­tais mantojums — vecais duncis, kas bija godīgi kalpo­jis saviem iepriekšējiem īpašniekiem.

Noslēpis dunci uz krūtīm, Žaks Obrī instinktīvi to at­kal aptaustīja, itin kā baidīdamies, vai ierocis vēl atro­das savā vietā.

Šai brīdī atvērās durvis, cietumsargi atnāca pēc līķa.

— Kad atnesīsiet pusdienas? — Žaks Obrī jautāja. •— Es esmu izsalcis.

— Pēc divām stundām, — cietumsargs atbildēja.

Un students palika viens pats kamerā.