Askānio jeb karaļa zeltkalis

VII līgavainis un draugs

Viens no nepazīstamajiem vīriešiem, kurus Askānio bija redzējis pie ieejas Nelas pilī, patiešām bija Parīzes prevo mesers Robērs d' Esturvils. Bet ar otru mēs drīz vien iepa­zīsimies.

Bija pagājis jau krietns brīdis kopš Askānio aiziešanas, bet Kolomba vēl aizvien domīgi stāvēja savā istabā, ieklau­sīdamās vismazākajā troksnītī, kad pie viņas iesteidzās Perīnas kundze un paziņoja, ka blakus istabā viņu gaida tēvs.

— Tēvs? — Kolomba izbijusies iesaucās.

Un tūdaļ tikko dzirdami piemetināja:

— Ak dievs! Ak dievs! Vai tiešām viņi būtu satiku­šies?

— Jā, jūsu tēvs, mīļo bērniņ, — Perīnas kundze atbil­dēja, nesadzirdējusi teikuma otru pusi, — un kopā ar viņu kāds vecs kungs, kuru es nepazīstu.

— Kāds vecs kungs? — Kolomba čukstēja, nodrebē­dama ļaunā priekšnojausmā. — Ak dievs! Ko tas varētu nozīmēt, Perīnas kundze? Šķiet, pirmo reizi divu triju gadu laikā tētiņš ieradies pie mums nevis viens pats, bet kopā ar kādu citu.

Tomēr, par spīti bailēm, jaunajai meitenei neatlika nekas cits kā paklausīt, jo viņa lieliski pazina tēva neiecietīgo raksturu, un, saņēmusi drosmi, Kolomba ar smaidu uz lūpām iegāja istabā, no kuras nupat kā bija izbēgusi; par spīti neizdibināmajām bailēm, kuras Kolomba izjuta pirmo reizi mūžā, viņa mīlēja tēvu ar patiesu mīlestību, un, lai gan mesers d' Esturvils izturējās pret meitu paskarbi, vien­veidīgajā un skumjajā dienu ritumā Kolomba tomēr gai­dīja tās dienas, kad viņš ieradās Nelas pilī, uzskatīdama tās par svētkiem.

Kolomba piegāja pie tēva un gribēja viņu apskaut un pateikt ko mīļu, taču prevo neļāva meitai nedz sevi ap­skaut, nedz pateikt kādu vārdu. Viņš paņēma Kolombu pie rokas un pieveda pie nepazīstamā kunga, kurš stāvēja, atspiedies pret lielu ziediem rotātu kamīnu.

— Dārgais draugs, — viņš sacīja nepazīstamajam, — stādu tev priekšā savu meitu.

Pēc tam, pievērsies Kolombai, piebilda:

— Kolomba, tas ir grāfs d' Orbeks. Karaļa mantzinis un tavs nākamais vīrs.

Kolomba vāri iekliedzās, taču pieklājības pēc tūlīt ap- valdījās; sajutusi, ka ceļgali viņai saļogās, meitene atspie­dās pret krēsla atzveltni.

Patiešām, lai saprastu, cik ļoti šī negaidītā vēsts izbie­dēja Kolombu, kas turklāt atradās īpašā dvēseles noska­ņojumā, lasītājam būtu jāredz grāfs d' Orbeks.

Tiesa, arī Kolombas tēvs, Robērs d' Esturvils, nebija ne­kāds skaistulis; viņš rauca savas biezās uzacis, ja kāds. pretojās viņa gribai vai bilda ko pretī, bargajā sejā un visā viņa druknajā stāvā bija jaušams kaut kas raupjš un neveikls, kas neizraisīja simpātijas; taču līdzās grāfam d' Orbekam viņu varēja salīdzināt ar erceņģeli Miķeli, kas stāv blakus pūķim. Prevo platā seja un skaudrie vaibsti tomēr liecināja par uzņēmību un spēcīgu gribu, bet mazās, spriganās lūša acis pauda gudrību un saprātu; turpretī grāfs d' Orbeks bija kusls un nomērējis, ar savām gara­jām rokām, kas atgādināja zirnekļa kājas, smalko oda balsi un gliemeža gausumu viņš izskatījās ne vien kroplīgi neglīts, bet pat pretīgs, turklāt šo kroplīgumu vēl papildināja muļķība un ļaunums. Pēc iesīkstējuša para­duma viņš stāvēja, piešķiebis galvu uz sāniem, viņa smaids bija neķītrs un skatiens — pilns viltības.

Tāpēc, ieraudzījusi atbaidošo veci, kuru tēvs stādīja viņai priekšā kā nākamo vīru tieši tai brīdī, kad viņas sirdī un domās valdīja kāds cits tēls un acis vēl skatīja skaisto jaunekli, kas nupat bija izgājis no šīs istabas, Kolomba, kā mēs jau teicām, gandrīz vai skaļi iekliedzās, taču sa­valdījās un bāla, sastingusi tramīgi uzlūkoja tēvu.

— Lūdzu, atvaino mani, dārgais draugs, — prevo turpi­nāja, — par Kolombas dīvaino izturēšanos; vispirms, mana mazā mežone nav izgājusi no šejienes jau veselus divus gadus, jo, kā tu pats lieliski zini, jauno laiku vēsmas ne visai labi ietekmē skaistas meitenes; otrkārt, atklāti sakot, esmu rīkojies aplam, iepriekš nebrīdinādams viņu par mūsu nodomiem, lai gan patiesībā tas būtu gluži lieki, jo maniem lēmumiem nav vajadzīgs nekāds atbalsts un tie izpildāmi bez ierunām; un, beidzot, viņa nezina, kas tu esi, nezina, ka ar savu vārdu, savu bagātību un hercogienes d' Etampas labvēlību tu vari sasniegt visu, ko vēlies, bet, apsvērusi to, Kolomba pienācīgi novērtēs godu. kādu tu mums parādi, saistīdams savu seno un slaveno dzimtu ar mūsu jauno muižnieku dzimtu; viņa sapratīs, ka mūsu četr­desmit gadus ilgā draudzība …

— Diezgan, dārgais, dieva dēļ, diezgan! — grāfs viņu pārtrauca.

Pēc tam, vērsdamies pie Kolombas ar vaļīgu un nekau­nīgu pašpārliecību, kas tik ļoti kontrastēja ar nabaga As­kānio kautrību, viņš sacīja:

— Nu, nu, nomierinieties, mans bērns! Lai jūsu vaidzi­ņos atgriežas burvīgais sārtums, kas jums tik ļoti piestāv. Ak dievs! Vai tad man vēl būtu jāmācās pazīt jaunas meitenes vai jaunas sievas, kad esmu jau divas reizes bijis precējies, dārgumiņ! Nudien nav vērts tā uztraukties; ceru, ka jūs nebaidāties no manis, ko? — grāfs pašapmierināti noteica un, izriezis krūtis, noglāstīja ar roku plānās ūsas un bārdu, kas bija apcirpta tāpat kā karalim. — Jūsu tēvs velti tik negaidīti nosauca mani par jūsu nākamo vīru, jo šis vārds allaž satrauc meiteņu sirdis, kad tās dzird to pirmo reizi, taču jūs apradīsiet ar to, dārgumiņ, un beigu beigās izteiksiet to ar savām burvīgajām lūpiņām. Ehē! Jūs kļūstat vēl bālāka. Pasarg dievs!… Vai jums nav slikti?

Un d'Orbeks gribēja pieturēt Kolombu, taču viņa iz­slējās un pakāpās'soli atpakaļ, itin kā viņai grasītos pie­skarties kāds pretīgs rāpulis, pēc tam, sakopojusi visus spēkus, bilda:

— Piedodiet, monsenjor, piedodiet, tētiņ… tas pāries, es domāju, es cerēju …

— Ko tu domāji, uz fco tu cerēji? Nu, nevilcinies, runā! — prevo pavēlēja, nenovērsdams no meitas savas durstīgās, ļaunās ačeles.

— Ka jūs atļausiet man vienmēr palikt kopā ar jums, tētiņ, — Kolomba atbildēja. — Kopš nabaga mātes nāves es taču tā rūpējos par jums, mīlu jūs, un es domāju …

— Ciet klusu, Kolomba! — prevo valdonīgi apsauca. — Es neesmu vēl tik vecs, un nekāda aprūpēšana man nav vajadzīga; bet tu jau esi tai vecumā, kad jāpadomā, kā iekārtot savu dzīvi.

— Ak dievs! — sarunā atkal iejaucās d'Orbeks. — Do­diet taču jāvārdu, kāpēc tādas ceremonijas! Kopā ar mani jūs būsiet laimīga, cik laimīgs cilvēks vien var būt, un zvēru, ka skauģu jums netrūks. Es esmu bagāts, velns pa­rāvis! Un es gribu, lai jūs parādītu man godu: jūs tiksiet ievesta galmā, un jūsu briljantus apskaudis ja nu ne kara­liene, tad pati hercogiene d' Etampa.

Grūti pateikt, kādas jūtas pēdējie vārdi izraisīja Ko­lombas sirdī, taču viņas vaidziņos pēkšņi iekvēlojās sār­tums, un viņa atbildēja grāfam par spīti tēva bargajam, draudīgajam skatienam:

— Es palūgšu tētiņu, monsenjor, ļaut man padomāt par jūsu priekšlikumu.

— Kas vēl nebūs?! — d' Esturvils pārskaities iesaucās. — Ne stundu, ne minūti! Kopš šī brīža tu esi grāfa līgava, ielāgo to labi, un jūs apprecētos jau šovakar pat, ja pēc stundas viņam nebūtu jādodas uz savu Normandijas grā­fisti; tu taču zini, ka mana griba ir pavēle. Tev nekas nav jāgudro! Ejam, d'Orbek, atstāsim gražīgo jaunkundzi. Tā­tad kopš šī brīža viņa ir tava, dārgais draugs, un tu va­rēsi izsludināt saderināšanos, kad vien gribēsi. Bet nu ejam apskatīt jūsu nākamo mājokli!

Grāfs d' Orbeks vilcinājās, grasīdamies vēl ko sacīt Ko­lombai, taču prevo paņēma viņu zem rokas un, īgni ņur­dēdams, aizvilka sev līdz; grāfs paguva tikai paklanīties un, ļauni nosmīknējis, izgāja no istabas kopā ar meseru Robēru.

Tiklīdz aiz viņiem aizvērās durvis, no pretējās puses is­tabā ieskrēja Perīnas kundze, jo bija dzirdējusi prevo aiz­kaitināto balsi, un tagad steidzās palīgā, nojauzdama, ka tēvs, kā parasti, rupji izturējies pret Kolombu. Dueņja ieradās tieši laikā, lai atbalstītu Kolombu, kas teju, teju turējās kājās.

— Ak dievs, ak dievs! — nabaga meitene iesaucās, aiz­klādama acis ar rokām, itin kā baidīdamās atkal ieraudzīt d' Orbeka atbaidošo seju. — Ak dievs, vai tiešām visam beigas! Ardievu, jaukie sapņi! Ardievu, liegās cerības! Viss ir pagalam, viss ir zudis! Man neatliek nekas cits kā nomirt!

Nemaz nav jāsaka, cik ļoti šie vārdi, kā arī Kolombas vārgais izskats un bālums pārbiedēja Perīnas kundzi un cik ļoti kāpināja viņas ziņkāri. Savukārt Kolombai gribē­jās izkratīt sirdi, un, liedama jo rūgtas asaras, kādas vēl nekad nebija lējusi, viņa izstāstīja savai krietnajai audzi­nātājai visu, kas bija noticis starp tēvu, grāfu d'Orbeku un viņu. Perīnas kundze bija vienis prātis, ka līgavainis nav nedz jauns, nedz izskatīgs, taču viņa domāja, ka nav lielākas nelaimes kā palikt vecmeitās, tāpēc sāka pierādīt Kolombai, ka daudzkārt labāk apprecēties ar vecu un neglītu, toties bagātu un varenu augstmani nekā palikt par vecmeitu. Dueņjas spriedelēšana līdz sirds dzi­ļumiem aizskāra Kolombu, un viņa atgriezās savā istabā, atstādama Perīnas kundzi, kas bija apveltīta ar visai dzīvu iztēli un jau sapņoja par to, ka viņa, Kolombas audzinātāja, kļūs par grāfienes d'Orbekas pavadoni/

Tikmēr prevo un grāfs apskatīja Lielo Nelas pili, tāpat kā pirms stundas to bija darījuši Perīnas kundze un As­kānio.

Būtu visai amizanti, ja sienām bez ausīm, kādas, kā runā, tām esot, būtu arī acis un mēle un ja šīs sienas visiem garāmgājējiem stāstītu par to, ko tās redzējušas un dzirdē­jušas.

Bet, tā kā sienas mēmi raudzījās uz prevo un karaļa mantzini, varbūt tikai paklusām savā nodabā smiedamās, tad ierunājās mums jau pazīstamais mantzinis.

— Nudien, — viņš skaļi prātoja, iedams pāri pagalmam no Mazās uz Lielo Nelas pili, — nudien mūsu clrostaliņa ir ļoti jauka; tieši tāda sieva man vajadzīga, dārgais d'Estur- vil. Prātīga, tikla, labi audzināta. Ticiet man, pirmais ne­gaiss pāries, un iestāsies saulainas dienas. Lai nu kas, bet es viņas pazīstu. Visas meitenes sapņo par jaunu, skaistu, gudru un bagātu vīru. Paldies dievam, man piemīt vismaz puse no visām šīm īpašībām. Un, ja cilvēks var to sacīt, tas jau ir daudz.

Patērzējis par līgavu, viņš ierunājās par nākamajiem īpašumiem, turklāt gan par meiteni, gan par pūru runāja ar vecīgu alkatību.

— Te nu tā ir — senā Nelas pils! — mantzinis iesaucās. — Lielisks miteklis, sirsnīgi pateicos. Šeit mums būs brī­nišķīgi — manai sievai, man un maniem dārgumiem. Te būs mūsu istabas, tur es glabāšu valsts kasi, bet šeit izmiti­nāšu kalpotājus. Vecie mūri gan krietni noplukuši. Taču pēc pielabošanas, par ko samaksās viņa majestāte, mēs varēsim šeit dzīvot bez raizēm. Starp citu, d'Esturvil, vai tu esi cieši pārliecināts, ka šī pils paliks tev? Tev jārūpē­jas, lai tiktu apstiprinātas tavas īpašuma tiesības. Cik atce­ros, karalis tev nav piešķīris dāvinājuma aktu.

— Pili viņš man nav dāvinājis, tiesa kas tiesa, — prevo smiedamies sacīja, — toties viņš atļāva man tajā dzīvot, bet tas ir gandrīz viens un tas pats.

— Bet ja nu kāds izspēlē ar tevi ļaunu joku, iegūdams pili ar karaļa dāvinājuma aktu?

— O! Patvaļniekam tiks sarīkota pienācīga uzņemšana, par to es galvoju, lai tikai mēģina pieprasīt no manis kaut ko! Jūs ar hercogieni d'Etampu atbalstīsiet mani, un es piespiedīšu nekauņu nožēlot savus tīko jumus. Blēņas, es esmu pilnīgi mierīgs, Nelas pils pieder man, un tas ir tikpat droši, dārgais draugs, kā tas, ka mana meita Ko­lomba ir tava līgava; brauc mierīgi un atgriezies ātrāk atpakaļ!

Tiklīdz prevo pateica šos vārdus, kurus apšaubīt nebija pamata nedz viņam pašam, nedz viņa sarunu biedram, pa vārtiem, kas veda no četrstūrainā pagalma uz Lielās Nelas pils dārziem, dārznieka Rembo pavadībā ienāca vēl viena persona. Tas bija vikonts de Marmaņs.

Arī vikonts, kā runāja, pretendēja uz Kolombas roku, taču viņš bija neveiksmīgs pretendents. Šim nelgām bija sarkanīgi mati, bāli rožaina seja, viņš bija pašapmierināts, nekaunīgs, pļāpīgs un vaļīgs attiecībās ar sievietēm, ku­ras bieži viņu izmantoja kā aizsegu, lai slēptu savu pa­tieso mīlestību; vikonts dižojās ar to, ka ieņem karaļa sek­retāra amatu, kālab var brīvi piekļūt pie viņa majestātes kopā ar kurtiem, papagaiļiem un mērkaķiem. Taču d'Es- turvilu nevarēja maldināt nedz šķietamā labvēlība, nedz mānīgais draudzīgums, kādu viņa majestāte izrādīja de Marmaņam, jo šo labvēlību un draudzīgo attieksmi, kā runāja, viņš bija iemantojis vienīgi tāpēc, ka pakalpīgi uzņēmās pildīt dažnedažādus uzdevumus, pie reizes arī ne visai godprātīgus. Turklāt vikonts de Marmaņs bija jau sen nodzīvojis savus īpašumus un visa viņa labklājība bija atkarīga no Fransuā Pirmā devības. Taču šis avots kuru katru brīdi varēja izsīkt, un mesers Robērs d'Esturvils ne­bija tāds vieglprātis, lai tik svarīgās lietās paļautos uz karali, kuram piemita pagalam untumains raksturs. Viņš saudzīgi noraidīja vikonta de Marmaņa bildinājumu, kā noslēpumu pateikdams to, ka viņa meita, jau saderināta ar citu. Tā kā šī atklātā atzīšanās izskaidroja atteikuma iemeslu, vikonts de Marmaņs un Robērs d'Esturvils sabied­rības acīs palika labi draugi, lai gan kopš tās dienas vi­konts ienīda prevo, bet prevo piesargājās no vikonta, kas, par spīti savstarpējām laipnībām un glaimīgajiem smai­diem, nespēja noslēpt savu naidu no cilvēka, kuram galma tumšie noslēpumi un galminieku slepenākās domas bija kā atvērta grāmata. Tāpēc ikreiz, kad ieradās vikonts, tik laipns un uzmanīgs, prevo gatavojās saņemt ļaunas vēstis, kuras de Marmaņs parasti paziņoja ar asa­rām acīs, ar liekuļotu un uzspēlētu līdzjūtību, pilinādams indi svaigi uzplēstajā brūcē.

Ar grāfu d'Orbeku vikonts de Marmaņs bija pārtraucis gandrīz visas attiecības. Vēl vairāk — viņu savstarpējā netīksme dūrās acīs, kas galma aprindās reti kad notiek. D'Orbeks nicināja de Marmaņu, jo de Marmaņs nebija bagāts un nevarēja dzīvot atbilstoši savam augstajam stā­voklim. De Marmaņs nicināja d'Orbeku, jo d'Orbeks bija vecs un nevarēja vairs patikt sievietēm; vārdu sakot, abi necieta viens otru ne acu galā un vērpa viens pret otru intrigas.

Tāpēc arī tagad abi galminieki sasveicinājās ar tik dzē­līgu un saltu smaidu, kādu var redzēt vienīgi karaļpilī rī­kotajās pieņemšanās, kad galminieki grib viens otram pasacīt: «Ak, nebūtu mēs nožēlojami zaķapastalas, viens 110 mums jau sen atrastos viņsaulē!»

Tā kā stāstītāja pienākums ir runāt gan par labo, gan par slikto, tad tomēr jāteic, ka šoreiz viņi aprobežojās vienīgi ar palocīšanos un smaidiem, grāfs d'Orbeks nepār­mij a ar vikontu de Marmaņu neviena vārda un, prevo pa­vadīts, steidzīgi izgāja laukā pa tām pašām durvīm, pa kurām nupat bija ienācis viņa ienaidnieks.

Turklāt patiesības labad vēl jāpiebilst, ka, par spīti sav­starpējam naidam, abi sāncenši vajadzības gadījumā tū­daļ vienotos, ja būtu jānovāc no ceļa kāds trešais.

Tātad grāfs d'Orbeks aizgāja, bet prevo palika divatā ar savu draugu vikontu de Marmaņu.

Prevo panāca viņam pretī, priecīgi smaidīdams, kamēr vikonts gaidīja viņu, savilcis seju bēdīgā grimasē.

— Ak, mans dārgais prevo, — vikonts pirmais pār­trauca klusumu, — jūs izskatāties gaužām priecīgs.

— Bet jūs, mans dārgais Marmaņ, gaužām bēdīgs.

— Jūs taču zināt, mans nabaga d'Esturvil, ka manu draugu bēdas mani skumdina tāpat kā paša bēdas.

— Jā, jā, es zinu, cik jums līdzjūtīga sirds, — prevo at­bildēja.

— Nupat redzēju, kā jūs starojāt aiz prieka līdzās sa­vam nākamajam znotam grāfam d'Orbekam, jo viņa precības ar jūsu meitu nevienam vairs nav noslēpums, es apsveicu jūs, mans dārgais d'Esturvil…

— Es taču jau sen jums sacīju, ka Kolomba ir saderi­nāta, mans dārgais Marmaņ.

— Nudien nevaru saprast, kā jūs varat šķirties no tik burvīgas meitas!

— O! Es nemaz nešķiros no viņas, — mesers Robērs iebilda. —: Mans znots grāfs d'Orbeks pārcelsies pāri Sē- nai ar visu savu kasi un apmetīsies Lielajā Nelas pilī, ka­mēr es savus vaļas brīžus pavadīšu Mazajā pilī.

— Mans nabaga draugs! — Marmaņs noteica. Šūpodams galvu un izlikdamies dziļi norūpējies, viņš paņēma ar vienu roku d'Esturvilu zem elkoņa, bet ar otru norausa iedomātu asaru.

— Kāpēc gan nabaga draugs? — mesers Robērs vai­cāja. — Sasodīts! Kādas gan ziņas jūs grasāties man pa­vēstīt?

— Vai tiešām man lemts pirmajam paziņot jums šo ļauno vēsti?

— Kādu tad? Runājiet taču!

— Vai zināt, mans dārgais prevo, šai bēdu ielejā jābūt filozofam, un ir tāds vecs sakāmvārds, kuru nelaimīgajai cilvēku ciltij nemitīgi jāatkārto, jo tajā ietverta visas cil­vēces gudrība.

— Kas tas par sakāmvārdu? Sakiet taču visu līdz ga­lam!

— Cilvēks domā, mans dārgais draugs, cilvēks domā, bet dievs dara.

— Ko tad domāju es, un ko dara dievs? Nu, sakiet taču reiz!

— Jūs esat nodomājis atdot seno Nelas pili znotam un meitai?

— Protams, un es ceru, ka viņi apmetīsies tur pēc trim mēnešiem.

— Jūs maldāties, mans dārgais prevo, maldāties! Nelas pils vairs nav jūsu īpašums. Piedodiet, ka es jūs tā sarūg­tinu, taču, tā kā pazīstu jūsu ātrīgo dabu, manuprāt, būs labāk, ja šo jaunumu jūs dabūsiet zināt no drauga, kas pa­vēstīs jums to saudzīgi, nevis no nelieša, kurš priecāsies par jūsu nelaimi un pateiks jums visu bez aplinkiem. Ak vai, mans dārgais draugs, Lielā Nelas pils vairs nepieder jums!

— Kas tad man to atņēmis?

— Viņa majestāte.

— Viņa majestāte?

— Jā gan. Tagad jūs labi saprotat, ka nekas vairs nav līdzams.

— Kad tas notika?

— Šodien no rīta. Ja mani nebūtu aizkavējušas darīša­nas Luvrā, es būtu paziņojis jums par to jau agrāk.

— Jūs kāds maldinājis, Marmaņ. Tās ir nepatiesas bau­mas, ko palaiduši mani ienaidnieki, un jūs, neko lāgā ne­noskaidrojis, izplatāt tās tālāk.

— Es ļoti vēlētos, lai tas tā būtu, taču diemžēl man ne­viens neko nav sacījis, es dzirdēju visu pats savām ausīm.

— Ko jūs dzirdējāt?

— Es dzirdēju, kā karalis pavēlēja atdot Lielo Nelas pili citam.

— Kas tad ir šis cits?

— Klaidonis, kaut kāds itāļu zeltkalis, kura vārds jums droši vien būs zināms, — intrigants Benvenuto Čellīni, kurš ieradies šurp pirms diviem mēnešiem no Florences, un nepavisam nav saprotams, kāpēc karalis ir uz viņu kā uzburts un šodien ar visu galmu apmeklēja viņu Ferrāras kardināla pilī, kur šis bēdīgi slavenais mākslinieks ierīko­jis sev darbnīcu.

— Sakiet, vikont, — jūs bijāt klāt, kad karalis dāvināja Lielo Nelas pili šim nelietim? v

— Kā tad, ka biju, — Marmaņs atbildēja, izrunādams vārdus lēni, pa balsieniem, lai sagādātu sev lielāku baudu.

— Tā, tā, — prevo noteica. — Jauki, sagaidīšu nelieti, kā pieklājas, lai tik nāk pēc karaļa dāvinājuma!

— Vai tad jūs domājat pretoties?

— Protams.

— Karaļa pavēlei?

— Dieva pavēlei, velna pavēlei, itin visiem, kas tīkos mani padzīt no šejienes!

— Sargieties, prevo! — vikonts de Marmaņs iesaucās. — Nemaz jau nerunājot par to, ka jūs izpelnīsieties ka­raļa nežēlastību, Benvenuto Čellīni var izrādīties daudz bīstamāks, nekā jūs domājat.

— Bet vai jūs zināt, kas esmu es, vikont?

— Pirmkārt viņš bauda viņa majestātes labvēlību. Tiesa, varbūt tikai uz laiku, taču fakts paliek fakts.

— Vai tiešām jūs nezināt, ka es esmu Parīzes prevo, kas pārstāv viņa majestāti Šatlē, ka es sēžu zem baldahīna greznā kamzolī un mantijā ar zobenu pie sāniem, ka man galvā cepure ar spalvām un rokās zils zizlis!

— JJn vēl man jāsaka jums, ka šis nolāpītais itālietis labprāt uzsāk cīņu kā līdzīgs ar līdzīgu ar prinčiem, kar­dināliem un pāvestiem.

— Bet vai jūs zināt, ka pie manis atrodas spiedogs, kas piešķir aktiem likuma spēku!

— Stāsta, ka šis nolādētais kauslis ievaino un nogalina bez izņēmuma visus, kas stājas viņam ceļā.

— Vai tad jūs nezināt, ka manā rīcībā dienu un nakti ir divdesmit četri bruņoti vīri?

— Stāsta, ka viņš nodūris kādu juvelieri, cīnīdamies ar sešdesmit vīru lielu apsardzi.

— Jūs aizmirstat, ka Nelas pils ir nocietināta, ka tās mūros ir ambrazūras un virs durvīm — šaujamlūkas, tur­klāt no vienas puses to apjož pilsētas cietokšņa mūris, kas nav ieņemams.

— Gan redzēsim.

— Es baidos par jums.

— Bet es viņu gaidu.

— Vai tomēr, mans dārgais draugs, jūs nebūtu tik laipns un neuzklausītu kādu padomu?

— Runājiet, tikai īsāk!

— Nespēkojieties ar pretinieku, kas ir stiprāks par jums!

— Šis nožēlojamais itāliešu amatnieks ir stiprāks par mani? Vikont, jūs pārbaudāt manu pacietību!

— Zvēru pie sava goda, ka tik jums beigās nav dārgi jāsamaksā. Es saku to, vēlēdams jums labu.

— Vikont, jūs padarīsiet mani traku!

— Padomājiet labi, viņa pusē ir karalis.

— Kas par to? Manā pusē ir hercogiene d'Etampa!

— Ka tik viņa majestāte nenoskaišas par nepaklausību.

— Ne reizi vien jau esmu tā rīkojies un ar panāku­miem, msjē.

— Jā, es zinu, attiecībā uz nodevām par braukšanu pār Mantas tiltu. Bet.. .

— Kas par «bet»?…

— Redzat, jūs neko lielu neriskējat vai reizēm pat ne­maz neriskējat, rīkodamies pretēji vāja un labsirdīga ka­raļa gribai, toties riskējat ar visu, uzsākdami cīņu ar tik spēcīgu un briesmīgu cilvēku, kāds ir Benvenuto Čellīni.

— Velns un elle, vikont, jūs padarīsiet mani traku!

— Gluži otrādi, es gribu jūs vest pie prāta.

— Diezgan, vikont, diezgan! Zvēru, ka šis nelietis dārgi samaksās par patīkamajiem mirkļiem, kādus man sagādā­jusi jūsu draudzīgā līdzjūtība.

— Lai dievs dod, prevo! Lai dievs dod!

— Labi jau, labi! Vai jūs esat visu pateicis?

— Jā, jā. Kā liekas, visu, — vikonts atbildēja, itin kā cenzdamies atcerēties, vai nav aizmirsts vēl kāds jau­nums, kas būtu līdzvērtīgs pirmajam.

— Tad palieciet sveiki! — prevo iesaucās.

— Sveiki, mans nabaga draugs.

— Sveiki!

— Es tomēr esmu jūs brīdinājis.

— Sveiki!

— Man nav ko sev pārmest, un tas ir mans mierinā­jums.

— Sveiki, sveiki!

— Vēlu sekmes! Taču baidos, ka mans vēlējums nepie­pildīsies.

— Sveiki, sveiki, sveiki!

— Sveiki!

Un vikonts de Marmaņs bēdu pārvērstu seju, smagi no­pūzdamies, paspieda meseram d'Esturvilam roku, itin kā atvadīdamies no viņa uz visiem laikiem, un devās prom, rokas pret debesīm pacēlis.

Prevo pavadīja vikontu un pats aizvēra aiz viņa durvis.

Pilnīgi saprotams, ka pēc šādas draudzīgas sarunas me­sers d'Esturvils nezināja, kur dēties aiz niknuma, žults viņā vārīt vārījās. Viņam gribējās izgāzt uz kādu dusmas, un pēkšņi viņš atcerējās jauno cilvēku, kas bija izgājis no Lielās Nelas pils īsi pirms tam, kad viņi ar grāfu d'Orbeku tajā iegāja. Tā kā turpat tuvumā rosījās Rembo, mesers d'Esturvils ar pavēlošu žestu pasauca dārznieku un nopra­sīja viņam, vai viņš pazīstot jauno cilvēku.

Dārznieks atbildēja, ka jauneklis, par kuru saimnieks vaicājot, bija ieradies šeit karaļa vārdā un vēlējies apska­tīt Lielo Nelas pili; viņš, Rembo, baidīdamies uzņemties šādu atbildību, aizvedis atnācēju pie Perīnas kundzes, kas viņam laipni visu izrādījusi.

Prevo metās uz Mazo Nelas pili, lai pieprasītu paskaid­rojumus no cienījamās dueņjas, taču tā diemžēl bija nupat izgājusi, lai nopirktu pārtiku nākamajai nedēļai.

Mājās bija vienīgi Kolomba, taču prevo pat nepieļāva domu, ka viņa būtu varējusi tikties ar nepazīstamo jau­nekli pēc stingrajiem piekodinājumiem, kādi bija doti Pe­rīnas kundzei tam gadījumam, ja uzrastos kāds skaists jauns cilvēks, tāpēc meitai viņš neteica ne vārda. \

Tā kā meseru d'Esturvilu gaidīja dienesta darīšanas Šatlē, pirms aiziešanas viņš tikai pavēlēja dārzniekam, piedraudēdams par nepaklausību padzīt viņu uz karstām pēdām, nevienu nelaist nedz Lielajā, nedz Mazajā Nelas pilī, lai arī uz ko atnācējs atsauktos, it īpaši nicināmo dē­kaini, kurš jau apskatījis pili.

Tāpēc, kad nākamajā rītā Askānio pēc Perinās kundzes ielūguma atnāca ar rotaslietām, Rembo atvēra tikai ska­tāmo lodziņu un pateica caur režģi, ka ieeja Nelas pilī liegta visiem un it īpaši viņam.

Askānio, protams, bija izmisis, taču, jāteic viņam pat nenāca prātā vainot Kolombu par tik negaidītu uzņem­šanu; iepriekšējā dienā jaunā meitene bija vienīgi paska­tījusies uz viņu, pateikusi tikai vienu frāzi, taču viņas ska­tienā jautās tik daudz biklas mīlestības un balsī tik daudz maiguma, ka kopš vakarvakara jauneklim šķita — viņa krūtīs skan eņģeļu dziedāšana.

Askānio noskārta, ka mesers Robērs d'Esturvils viņu ievērojis un devis stingru pavēli, par kuras upuri tad nu viņš ir kļuvis.