Beigu spēle. Aicinājums

HILALS IBN ISA AL SALTS

I īsu ciems, Cjiņlina kalni, Ķīna

Hilalam ibn Īsam al Saltam ir skaistas rokas.

Nav svarīgi, cik sienās viņš uzrāpies, cik nažu izmetis, cik mačešu vicinājis, cik akmeņu pārvēlis, cik kaulu salauzis, cik vadu salodējis, cik lappušu pāršķīris, cik atspiešanos, pievilkšanos un galvas stāju izpildījis, cik sitienu izdarījis, cik dēļu salauzis, cik šaujamieroču iztīrījis, viņš allaž ir kopis savas skaistās rokas.

Kokosriekstu eļļa.

Rozmarīna tinktūra.

Tikko nokautu jaunu jēru svaigi notecinātie tauki.

Nagu vīle ar ziloņkaula rokturi.

Viņa nagiem ir perfekta diska forma, to baltums izceļas uz tumšās ādas. Ienadži ir gludi. Tulznas nav redzamas. Samtaina āda.

Viņš neiziet cauri noslēpumainības un senatnes auras ieskautās Lielās baltās piramīdas portālam, bet izvēlas doties uz mežu. Sākumā viņš skrien ātri, lai apsteigtu dūmus un uguni, un pārējos Spēlētājus. Trakos, kuri viņā neklausījās, kuri neatvēlēja pat piecas minūtes, pirms sākās slaktiņš. Hilals nopūšas.

Aiz mūžsenās piramīdas ietekmes loka mežs ir kluss un rāms. Viņi pamazām sapazīstas, tā notiek ar visiem mežiem un cilvēkiem, kuri tajos pavadījuši daudz laika. Viņš nesatiek nevienu no tiem. kas arī iebēga mežā, un pēc 12 stundu pārgājiena puisis sasniedz niecīgu priekšposteni, kas nav atzīmēts viņa kartē. Tik vien kā zemes ceļu krustojums, govs, cāļu bariņš, koka būdu puduris.

Viņš apstājas krustcelēs. No būdām laukā neviens nenāk, bet no improvizētajiem skursteņiem ceļas dūmi, un viņš saož ēdiena aromātu.

Beidzot no kādas ēkas parādās meitene, viņas pieskatītāja slāpētā balss lūdz palikt istabā. Viņa neliekas par to ne zinis. Meiteni māc ziņkāre, un viņa iznāk uz ceļa. Viņa pirmoreiz redz cilvēku ar melnu ādu. Vēl pārsteidzošākas ir viņa zilās, no senajiem senčiem mantotās acis.

Viņš tikpat labi varētu būt citplanētietis.

Septiņus astoņus gadus vecā meitene nostājas Hilala priekšā.

Viņai kaklā sarkanā aukliņā karājas sudraba krustiņš.

Hilals izstiepj uz priekšu savas skaistās plaukstas, salicis tās kā bļodiņu. Viņš tās nolaiž zemāk, un meitene ieskatās iekšā. Tās ir tukšas. Viņš redz, ka bērns apbrīno viņa smalko, gaišo plaukstu ādu. Viņa redz rētiņu uz labās plaukstas spilventiņa.

Viņas acis ieplešas, un meitene paceļas pirkstgalos.

Viņam ir pašam savs krustiņš, ar kuru apzīmogota visādi citādi nevainojamā āda.

„Es nāku ar mieru, māsa,” viņš angliski saka. Viņa pirmoreiz dzird šādas skaņas, bet vīrieša balss ir tik maiga, ka meitenes plānajās lūpās iegulst smaids.

Taču tas strauji apdziest, un Hilals dzird aiz muguras soļus.

Meitene māj ar rokām, it kā gribētu aizdzīt ļauno garu. un atsprāgst dažus soļus atpakaļ.

Hilals stāv, kur stāvējis.

Viņam nav jāskatās, lai zinātu, kas nāk.

Viņš aizver acis. Klausās. Vīrietis. Basām kājām. Cenšas taču neveiksmīgi skriet klusi.

Viņš ir pacēlis rokas. Tajās ir kaut kas līdzīgs nūjai vai mietam. Viņš elpo aizturēti un nervozi, un saspringti.

Hilals pēdējā brīdī sper soli pa labi, un dažus milimetrus no viņa pleca gaisu pāršķeļ cirvis. Asmens ieurbjas zemē, Hilals mierīgi pastiepj roku, satver uzbrucēja labās rokas īkšķi un to pārlauž. Cirvis izslīd no rokas, un Hilals ar īkšķi gaisā zīmē loku. Vīrietis seko īkšķim.

Aksūmietis ļauj, lai pār seju pārslīd nikna grimase. Vīrietim vajadzēja rīkoties prātīgāk. Viņš apmet kūleni, kad Hilals nometas uz viena ceļa, joprojām turēdams īkšķi. Vīrietis smagi piezemējas, trieciens izsit no plaušām gaisu.

Uzbrucējs sit ar kreiso roku, bet Hilals izvairās no vārgulīgā vēziena un izstiepj roku, vēlreiz parādīdams šim izraidīto kristiešu bariņam krustu uz savas plaukstas.

„Es nāku ar mieru,” viņš angliski atkārto. „Kā reiz darīja mūsu kopīgais brālis Kristus.”

Vīrietis iepauzē, starp uzacīm iegulst apjukuma rieva, bet tad viņš atkal mēģina iesist. Vardarbība, visi vispirms ķeras pie vardarbības.

Hilals nosodoši nogroza galvu un iesit vīrietim pa kaklu, uz brīdi viņu izslēgdams.

Hilals palaiž vaļā vīrieša īkšķi, un tas noslīd zemē kā lupatu lelle. Spēlētājs izslējās un šoreiz ciešamā ķīniešu valodā paziņo visam ciemam: „Es esmu izsalcis ceļotājs no citas pasaules. Palīdziet man, un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai jums palīdzētu, kad pienāks laiks.”

Čīkstēdamas atveras vienas durvis. Vēl vienas.

„Un tas pienāks, mani kristiešu brāļi un māsas, tas pienāks.”

12.0316, 39.04111 '