Beigu spēle. Aicinājums

CIJOKO TAKEDA, KALA MOZAMI, MAKABĪ ADLAJS, BAITSAHANS, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Altin Odasi Zelta zāle, 25 m zem zemes, Turcija

Čijoko redz, kā Makabī nes Kaļas sastingušo ķermeni uz izeju. Viņa savā laktā visu dzird un redz. Melnā lode ir pie Baitsahana. Viņš par to samaksāja ar asinīm un sāpēm, un lielu devu pazemības. Kristofers vaid, bet viņš joprojām ir bezsamaņā. Pie izejas Makabī ar kāju pastumj Kristoferu malā. Viņš nogulda Kalu uz liela akmens puscilvēka augstumā.

„Starp citu, laipni lūdzu,” Makabī saka, tā arī nesaņēmis gaidīto pateicību par Baitsahana pakaļas glābšanu.

Baitsahans kaut ko noņurd.

Uzpūtīgais muļķis, Čijoko nodomā.

Viņa prāto, vai nevajadzētu abus nogalināt. Vispirms Makabī un pēc tam zēnu. Taču tas ir pārāk riskanti. Viņus varēs nogalināt tikai pa vienam, un var gadīties, ka pat smagi ievainotam dunhu neko vairāk par šo sekundes simtdaļu nevajag.

Nē. Šajā naktī pietiek par zemu novērtēt pretinieka spēkus. Pacieties. „Skaties, Makabī.” Baitsahans paceļ augstāk lodi. „Zemes atslēga. Viņa to atrada mūsu vietā!”

„Parādi,” Makabī vēl šaubīdamies prasa.

Turklāt viens agri vai vēlu nogalinās otru. Bet pirms tam droši vien likvidēs vismaz vēl vienu Spēlētāju. Viņi ir idioti, bet pagaidām noderīgi.

Baitsahans plašā žestā novēcina roku. „Paskaties uz šo vietu! Kā gan citādi.” Viņš izvelk dunci un pavērš to pret Kalu. „Pareizi, māsa?”

„Ej ieskrieties!” viņa saka bez spēka.

„Viņa nu gail ir sparīga,” Makabī ņirgdams nosaka, tad pamāj Baitsahanam. „Parādi gaismu.”

Baitsahans paklausa. „Ak dievs,” Makabī novelk, aplūkodams lodi. Viņš redz kontinentu un okeānu, un kalnu aprises, tic ir dzīvi viņa plaukstā, turpat zem lodes virsmas. „Man šķiet, ka tev taisnība.” Kristofers, pūlēdamies pieslieties augšā, izgrūž: „Kas…”

Spēlētāji par viņu neliekas ne zinis.

Baitsahans pieliecas pavisam tuvu Kaļas sejai un jautā: „Ko vēl tu zini? Kāda ir tava norāde?”

Kaļas dzīvība dziest. „Es teicu ej ieskrieties.”

„Kur ir Debesu atslēga?” Baitsahans jautā. Viņš piespiež sava senā dunča asmeni šumerietes krūškurvim tieši starp krūtīm.

„Tu to nemūžam neatradīsi.” Viņa klepo, mute ir pilna ar asinīm.

„Neesi pietiekami gudrs.”

„Es negrasos meklēt. Es grasos paņemt. Tāpat kā paņēmu šo.”

„Tāpat kā mēs paņēmām šo,” Makabī iejaucas.

Baitsahans saka: „Jā. Mēs.”

„Tas nenotiks,” Kala nomurmina.

„Notiks.”

„Viņš tevi nogalinās.” Viņa ar skatienu norāda uz Makabī. „Drīz viņš tevi nogalinās, bērns.”

„Nejaucies, kur nevajag, mirone,” Makabī iešņācās.

Baitsahans nometas ceļos pie viņas. Novelk ar asmeni pa Kaļas augšstilbu. „Ja nepateiksi, es tevi nogalināšu.”

Viņa atkal noklepojas. „Es jau esmu mirusi.”

Makabī pēta roku nagus. „Tur tev taisnība,” viņš izklaidīgi saka.

Kala neliekas ne zinis par Makabī. Viņa skatās acīs Baitsahanam. Viņa skatiens ir kā akmens. Bet viņas skatiens ir senāks un cietāks. „Es esmu mājās, Anunaki,” viņa čukst šumeru valodā, kuru saprot tikai viņa. „Piedod, ka ierados tukšām rokām. Lai miers un svētība.”

Baitsahans pamāj ar galvu. „Tas par manu brāli, Džalairu. Dievi viņu paņēma.” Viņš ietriec dunci šumerietei krūtīs.

Kristofers ir atspiedies uz elkoņiem un visu redz. Viņš ir pamiris, bet nespēj atraut skatienu.

Haitsahans pagriež asmeni, un spalu iekrāso asinis. Kala iesmilkstas, sirdī ir izplēsts caurums. Zēns izvelk nazi un pieceļas kājās. Viņš ir beidzis.

Un Kala arī.

Vajadzēja klausīt. Kristofers domā, sastindzis aiz bailēm.

,,Ei!” Makabī uzsit knipi Kristoferam pie paša deguna. „Kas tu esi? Ko tu te dari?”

Kristofers ir pārāk satriekts, lai melotu. „Es esmu Kristofers,” viņš atbild, nespēdams atraut skatienu no Kaļas asiņojošā ķermeņa. „Es pazīstu Sāru Elopeju. Kala mani sagūstīja un gribēja iemainīt.”

„Vai tu vari sazināties ar Elopeju?” Makabī jautā.

Jā.”

Viņa jaunie sagūstītāji saskatās.

„Arvien labāk un labāk,” Makabī konstatē.

Viņš pierauj Kristoferu kājās un aizvelk līdz durvīm. Kristofers ir sašļucis, bāls, pusdzīvs. Čijoko nekad mūžā nav redzējusi tik pārbijušos cilvēku. Nabaga zēns, viņa domā.

Makabī iestiepj Kristoferu kāpņu šahtā un pazūd. Paliek tikai Baitsahans un Kala. Dzīvība turas pie viņas kā vēla rīta rasa pie zirnekļa tīkla. Baitsahans nosmīkņā: „Asinis pret asinīm,” un iemet viņai klēpī lāpu. Kala iesmilkstas, kūp dūmi, cepas meitenes miesa, kūst apģērbs, un Baitsahans dodas prom.

Tiklīdz Čijoko ir droša, ka viņš ir aizgājis, tā klusi nolec no akmens un izvelk no jostas zobenu. Kala viņu redz caur trīsuļojošajām liesmu mēlēm un izspiež vāru smaidu. Čijoko strauji pārvelk zobenu pār šumerietes rīkli. Kaļas acis satumst, rokas iztaisnojas, pirksts norāda uz 166"30’32”.

Atpūties, māsa.

Ar zobena galu Čijoko baksta Kaļas joprojām degošo līķi. līdz atrod meklēto. Ar asmeni pārgriež audumu un uzdur gredzenu. Tas žvadzēdams noslīd lejup pa tēraudu un apstājas pie plaukstas sarga.

Čijoko to bridi pēta, viņa apzinās, saprot, ka ir ieguvusi to, pēc kā nākusi.

Tāpat kā Kala.

Čijoko noglabā seno gredzenu un ieskatās sekošanas ierīces displejā. Hago un Sāra ir nepilnu 15 kilometru attālumā. Drīz viņi būs autostāvvietā. Laiks doties pretī.

Laiks iegūt disku.

Laiks Spēlēt Beigu spēli.