Beigu spēle. Aicinājums

BAITSAHANS, MAKABI ADLAJS

Ceļš no Šanliurfas uz Murdiņu, šoseja D400, Turcija

Makabī un Baitsahans guļ ceļmalas putekļos. Lēciens no mašīnas, kas brauc ar ātrumu 53 jūdzes stundā, bija sāpīgs. Ļoti. Makabī sesto reizi mūžā ir salauzis degunu, kā arī izmežģījis pirkstu, sasitis ribas un guvis desmitiem brūču un nobrāzumu. Viņš pieceļas sēdus, saspiež virsdeguni starp abu delnu pamatnēm un iebīda degunu vietā. Viņš atklepojas un izspļauj zemē asiņu pikuci.

„Baitsahan?”

„Jā.” Baitsahans ir 30 pēdas pa kreisi no Makabī, arī tikko piecēlies sēdus. Viņam ir labā ccļa skriemeļa plīsums, dziļa brūce labajā apakšdelmā, izmežģīta delnas locītava. „Esmu šeit.”

„Esi vienā gabalā?”

„Vairāk vai mazāk.” Viņš izvelk no patronjostas skārda trauku un atskrūvē to. Dunhu izņem četrus joda tamponus un šūšanas komplektu. „Vai tev vēl ir pistole?”

Makabī pieliek roku pie spala. „Jā.”

„Sadabūsi mašīnu? Man jāsašuj brūce.”

Makabī nobola acis. „Protams. Un arī man viss ir kārtībā. Paldies, ka apjautājies.”

„Nav par ko.”

„Vai tev ir lode Zemes atslēga?”

„Protams. Es to nemūžam nepazaudētu.”

„Labi.” Makabī pieceļas kājās. Viss ķermenis smeldz. Viņš iztaisno muguru. Skriemeļi nokrikšķ.

„Tas nemaz nebija jautri.”

Baitsahans ir iekodis zobos lukturīti. „Nē.” Brūce rokā ir dziļa un

netīra, četras collas gara. Viņš izņem no jostas vēl vienu konteineru, atskrūvē un uzlej brūcei šķidrumu.

Spirts.

Dedzina.

Viņš nesaraujas un neiesmilkstas. Atplēš tamponu paciņu un pārvelk brūcei ar jodā samitrinātu tamponu, iesmērē to arī brūcē, apstrādā no iekšpuses un ārpuses. Zemē pil svaigas asinis.

Makabī pagriežas pret ceļu un sāk iet. „Jūtu līdzi par Džalairu,” viņš pār plecu nosaka.

Baitsahans neatbild.

Makabī kāpj augšā pa uzbērumu. Audi ir 100 pēdu tālāk uz ceļa, vienās liesmās. Nekas nav glābjams. Viņš izvelk pistoli un noņem drošinātāju. Baitsahans stumj līko adatu caur miesu, viņš darbojas ātri. Joprojām ne skaņas. Sasien šuvi, noplēš krekla stērbeli, pārsien brūci. Pieceļas kājās un iet pie Makabī. „Kaut ko redzi?”

„Pagaidām neko.”

Viņi gaida vairākas minūtes.

„Tur.”

„Pieliecies,” Makabī nokomandē.

Baitsahans ar sadauzīto ķermeni pieplok pie zemes. Makabī iziet ceļa vidū. Tuvojas divi motocikli. Ātri motocikli. Starmeši izgaismo Makabī, viņš māj ar rokām, tēlo, ka ir pārbijies. Ne viens, ne otrs motocikls nesamazina ātrumu. Tie ir 200 pēdu attālumā un strauji tuvojas.

„Nav nekādi žēlsirdīgie samarieši,” Makabī noburkšķ.

Tāpēc viņš paceļ pistoli.

Viens šāviens galvā, un motocikls kreisajā pusē apgāžas un aizslīd pār ceļu. Otrs motociklists uzspiež uz bremzēm, un braucamais sametas slīpi, bet Makabī ir notēmējis un nospiež gaili, un arī otrs braucējs krīt. Baitsahans pieceļas kājās. „Meistarīgi.”

Makabī iepūš pistoles stobrā un pasmaida. Katrs pieiet pie sava motocikla.

Baitsahans savējo sasniedz pirmais. Vadītājs ir miris, bet pasažiere,

jauna sieviete, ne. Baitsahanam šķiet, ka redzēja viņus ballītē, taču viņam ir vienalga. Viņš pārliecas viņai pāri. Sieviete ir nobijusies. „Sātans!” viņa turciski šņāc.

Baitsahans pasniedzas un satver viņas drebošo galvu abās rokās un pārlauž sprandu. Viņš novelk sievieti un viņas draugu no motocikla un uzceļ braucamo stāvus. Paskatās uz Makabī, kurš tobrīd ar šāvienu izdzēš vadītāja dzīvību. Viņi izstumj motociklus ceļa vidū, uzgāzē. Makabī uzsauc: „Parādi man atslēgu!”

Baitsahans to izvelk no jakas iekškabatas un paceļ augstāk.

„Ko tu teiktu, ja mēs to nosvinētu?”

„Nosvinētu?” Baitsahans jautā, it kā viņam tas būtu kaut kas pavisam svešs.

Viņš iedomājas par brāļa un brālēnu izlietajām asinīm. Viņi gribētu, lai Baitsahans priecājas par uzvaru. Viņš pamāj ar galvu un noglabā lodi apģērbā. „Jā. Nosvinēsim. Domāju, ka esam to pelnījuši.”