Divpadsmit krēslu

X nodaļa ATSLĒDZNIEKS, PAPAGAILIS UN ZĪLĒTĀJA

Pereļešinskas šķērsielas māja Nr. 7 nepiederēja pie Stargoro­das labākajām ēkām. Tās divi stāvi, būvēti Otrās impērijas stilā, bija greznoti ar aplupušiem lauvu purniem, kas ļoti atgādināja savā laikā slavenā rakstnieka Arčibaševa seju. Arčibaševa sejas bija tieši astoņas, tikpat, cik logu, kas iznāca uz šķērsielu. Sie lauvu purni bija novietojušies vidū virs logiem.

Mājai bija vēl divi izgreznojumi, bet jau tīri komerciāla rak­stura. Vienā pusē karājās gaiši zila izkārtne:

ODESAS KLIŅĢERI

Maskavas baranku artelis

Uz izkārtnes bija attēlots jauns cilvēks ar kaklasaiti, ģērbies īsās franču biksēs. Viņš paceltā rokā turēja pasakainu pārpilnī­bas ragu, no kura kā lavina vēlās ārā okera krāsas Maskavas baranki, kurus vajadzības gadījumā reklamēja arī par Odesas kliņģeriem. Un pie tam jaunais cilvēks saldkaisli smaidīja. Otrā pusē iesaiņošanas kantoris «Atrsaiņotājs» cienījamiem pilsoņiem pasūtītājiem vēstīja par savu eksistenci ar melnu izkārtni un apa­ļiem zelta burtiem.

Neraugoties uz izkārtņu un apgrozības kapitala lielumu ievē­rojamu atšķirību, abi šie dažāda veida uzņēmumi nodarbojās ar vienu un to pašu pasākumu: spekulēja ar visāda veida manufak- turu — rupjvilnas, smalkvilnas, kokvilnas un, ja pa rokai gadī- jās labas krāsas vai puķots zīds, tad arī ar zīdu.

Izejot caur vārtiem, kas bija pielijuši ar tuneļa tumsu un tīdeni, un nogriežoties pa labi — pagalmā ar cementa aku, kļuva redzamas divas durvis bez lieveņiem, tās veda tieši akmeņiem bruģētajā pagalmā. Uz labajām durvīm bija pienaglota apsūbē­jusi vara plāksnīte, kur ar rakstītiem burtiem bija iegravēts:

v. M. POĻESOVS

Kreisajām bija piestiprināts bālgans skārds:

MODES un PLATMALES

Arī tā bija tikai izlikšanās.

Platmaļu un modes darbnīcā nebija ne tūka, ne rotājumu, ne bezgalvainu manekenu ar virsnieku stāju, ne arī veidņu krāšņām dāmu cepurēm. Visas šās greznības vietā trīsistabu dzīvoklī mā­joja nevainojami balts papagailis sarkanās apakšbiksēs. Papa­gaili mocīja blusas, bet izsūdzēt savas bēdas viņš nevienam ne­varēja, jo nerunāja cilvēka balsī. Augas dienas papagailis grauza sēkliņas un spļāva čaumalas uz grīdsegas pa torņveidīgā būra stienīšu starpām. Viņam trūka tikai ermoņiku un jaunu, čīkstošu kamašu, lai atgādinātu iereibušu privatamatnieku. Pie logiem, viļņojās tumšbrūni aizkari ar metala karekļiem. Dzīvoklī valdīja tumšbrūni toņi. Virs pianino tumšzaļā, pulētā ozolkoka rāmī zem stikla karājās Beklina gleznas «Miroņu sala» reprodukcija. Viens, stikla stūris jau sen bija nodrupis, un gleznas neapsegtā daļa bija tik ļoti mušu notraipīta, ka pilnīgi saplūda ar rāmi. Kas no­tika šajā miroņu salas stūrī, — to uzzināt vairs nebija ie­spējams.

Guļamistabā uz gultas sēdēja pati saimniece un, ar elkoņiem atbalstījusies pret astoņstūrainu, ar netīru rišeljē galdautu pār­klātu galdiņu, lika kārtis. Viņai priekšā sēdēja atraitne Gricacu- jeva puķainā šallē.

— Man jūs jābrīdina, meitenīt, ka es par seansu mazāk par piecdesmit kapeikām neņemu, — saimniece sacīja.

Atraitne, nepazīdama šķēršļu savai vēlmei sameklēt jaunu vīru, piekrita maksāt noteikto cenu.

— Tikai es jūs lūgtu arī par nākotni, — vina žēlā balsī pie­bilda.

— Jums jāzīlē pēc kreiču dāmas.

Atraitne pretojās:

— Es vienmēr esmu bijusi ercena dāma.

Saimniece vienaldzīgi piekrita un sāka izlikt kārtis.

Melnrakstā atraitnes liktenis tika nosacīts jau pēc dažam

minūtēm. Atraitni gaidīja lielas un mazas nepatikšanas, un viņas sirdī mājoja kreiča kungs, ar kuru draudzējās kāravu dāma.

Tīrrakstā zīlēja pēc rokas. Atraitnei Gricacujevai rokas līnijas bija tīras, spēcīgas un bez kādas vainas. Dzīvības līnija sniedzās tik tālu, ka tās gals aizsniedza pulsu, un, ja līnija pauda patie­sību, atraitnei vajadzēja nodzīvot līdz pastardienai. Prāta un mākslas līnijas deva tiesības cerēt, ka atraitne atmetīs tirdznie­cību ar pārtikas precēm un dāvās cilvēcei nepārspētus šedevrus jebkurā mākslas, zinātnes vai sabiedrisko zinātņu nozarē. Vene­ras pauguriņi atraitnei bija kā Mančžurijas sopkas un atklāja lie­liskas mīlestības un maiguma rezerves.

To visu zīlētāja paskaidroja atraitnei, izmantodama vārdus un terminus, kādi pieņemti starp grafologiem, hieromantiem un zirgu mijējiem.

— Liels paldies jums, madamiņ, — sacīja atraitne, — tagad es zinu, kas ir kreiča kungs. Un kāravu dāma arī man joti labi pazīstama. Bet vai tas karalis vēl dabūnams?

—• Dabūnams, meitenīt, dabūnams.

Atraitne kā spārnos aizsoļoja uz mājām. Bet zīlētāja, iemetusi kārtis atvilktnē, nožāvājās, parādīja piecdesmitgadīgas sievietes muti un iegāja virtuvē. Tur viņa mazliet noņēmās ar pusdienām, kas sila uz petrolejas plīts «Grec», kā ķēkša noslaucīja rokas priekšautā, paņēma spaini, kuram vietām bija atlupusi emalja, un izgāja pagalmā pēc ūdens.

Viņa gāja pa pagalmu, smagi likdama plakanās pēdas. Viņas noļukušās krūtis laiski kuļājās zem pārkrāsotās blūzītes. Uz gal­vas kā pirts slotiņa slējās iesirmu matu ērkuls. Viņa bija visai netīrīga vecene, uz visiem raudzījās ar aizdomām un mīlēja sal­dos ēdienus. Ja šo sievu tagad būtu ieraudzījis Ipolits Matveje­vičs, viņš nekad tajā nebūtu pazinis Helenu Bouru, savu veco mīlestību, par kuru tiesas sekretārs reiz dzejā bija teicis, ka viņa esot «uz skūpstiem aicinoša, visa tāda kairinoša». Pie akas ma- damu Bouru sveicināia kaimiņš Viktors Michailovičs Poļesovs, atslēdznieks inteliģents, kurš lēja ūdeni benzina kannā. Poļeso- vam bija operas velna seja, kuru pirms laišanas uz skatuves rū­pīgi nosmērē ar sodrējiem.

Sasveicinājušies kaimiņi sāka runāt par notikumu, kas nodar­bināja visu Stargorodu.

•— Tik tālu nu ir nonākuši, — ironiski sacīja Pojesovs, — va­kar visu pilsētu apskrēju, trīs astotdaļcollu vītņgriezi nevarēju dabūt. Nav un nav! Un vēl taisās tramvaja satiķsmi ierīkot.

Helena Staņislavovna, kurai par trīsastotdaļcollu vitņgriezi bija tāda pati jēga kā par lauksaimniecību Leonardo da Vinči vārdā nosaukto horeogrāfisko kursu klausītājai, kura domā, ka biezpienu iegūst no biezpiena pīrādziņiem, tomēr izteica līdz­jūtību:

— Kas nu tagad par veikaliem! Tagad ir tikai rindas, bet vei­kalu nav. Un nosaukumi šiem veikaliem vienkārši šausmīgi. Stargiko! .. .

— Nē, ziniet, Helena Staņislavovna, tas vēl nav nekas!

Viņiem palikuši četri «Vispārējās Elektrības kompānijās» motori. Nu, tie vēl kaut kā kustēsies, lai gan karoserijas ir īstas graba­žas! . . . Stikli nav iestiprināti gumijās. Es pats redzēju Viss šķindēs vien . . . Tumsonība! Bet pārējie motori — charkoviešu darbs. Viscauri tikai valsts krāsaino metālu rūpniecības darbs. Ne versti nepavilks. Es tos apskatīju . ..

Atslēdznieks sakaitināts apklusa. Viņa melnā seja spīdēja saulē. Acu baltumi bija dzeltenīgi. Starp mechanizētnjiem maj- amatniekiem, ar kādiem bija pilna visa Stargoroda, Viktors Michailovičs Poļesovs bija pats neizmanīgākais un biežāk par citiem negaidīti iekrita. Tam par iemeslu bija viņa pārlieku de­dzīgā daba. Tas bija kvēls sliņķis. Viņš pastāvīgi meta dzirkste­les. Personīgajā darbnīcā, kas atradās Pereļešinskas šķērsielas Nr. 7 otrajā pagalmā, viņu sastapt nebija iespējams. Nodzisusī pārvietojamā ēze vientulīgi stāvēja akmens šķūņa vidū, kakti bija piemētāti ar pārdurtām kamerām, saplēstiem • protektoriem «Treugoļņik», aprūsējušām, tik milzīgām atslēgām, ka ar tām varētu noslēgt pilsētu vārtus, gludām degvielu tvertnēm ar uz­rakstiem «Indian» un «lVanderer», bērnu atsperu ratiņiem, uz mūžu apklusušu dinamo mašīnu, satrūdējušām jēlāda? siksnām, eļļas piesūcinātām pakulām, noberztu smilšpapīru, austriešu durkli un veselu kaudzi salauztu, saliektu un saspiestu lūžņu. Pasūtītāji nevarēja sastapt Viktoru Michailoviču. Viktors Michai­lovičs jau kaut kur rosijās. Kad gan lai viņš strādātu. Viņš ne­varēja mierīgi noskatīties, ja viņa vai citu pagalmā iebrauca sma­gais ormanis ar kravu. Poļesovs tūlīt izgāja ārā un, salicis rokas uz muguras, nievājoši vēroja ormaņa darbību. Pēdīgi viņa sirds neizturēja.

— Kas tad tā brauc iekšā? — viņš šausminādamies sauca. — Pagriez!

Ormanis nobijies pagrieza.

— Kur tu griez, mūlis tāds? — uztraucās Viktors Michailo­vičs, pieskriedama pie zirga. — Vecos laikos tev būtu cirtuši tādu pliķi, ka tu tūlit attaptu, kā jāgriež.

Pusstundu tā pakomandējis, Poļesovs jau taisījās atgriezties darbnīcā, kur gaidīja neizlabots velosipeda sūknis, bet pēkšņi pil­sētas mierīgo dzīvi atkal iztraucēja kāds pārpratums. Te uz ielas ar asu galiem saāķējās divi rati, un Viktors Michailovičs nojā­dīja, kā vislabāk un ātrāk tos atāķēt, te mainīja telegrāfā stabu, un Poļesovs pārbaudīja staba perpendikularitati pret zemi ar per­sonīgu, speciāli no darbnīcas iznestu svērteni; vai arī garām

brauca ugunsdzēsēji, un Poļesovs, tauru skaņu satraukts, deg­dams nemiera ugunīs, skrēja pakaļ ugunsdzēsēju ratiem.

Tomēr lāgiem Viktoru Michailoviču pārņēma reālās darbības stichija. Uz vairākām dienām viņš pazuda darbnīcā un klusē­dams strādāja. Bērni brīvi skraidīja pa pagalmu un klaigāja, cik vien patikās, smagie ormaņi pagalmos grieza pajūgus, kā gri­bēja, rati uz ielas vispār vairs nesaāķējās, un ugunsdzēsēju rati un katafalki vientuļi ripoja uz ugunsgrēkiem, — Viktors Michai­lovičs strādāja. Reiz pēc tāda aizrautīga darba viņš kā aunu aiz ragiem izveda pagalmā motocikletu, kas bija samontēts no auto­mobiļu, ugunsslāpētāju, velosipedu un rakstāmmašīnu detaļām. Pusotra zirgu spēka motors bija Vanderera, riteņi Davidsona, bet pārējās nozīmīgās daļas jau sen zaudējušas firmu. Pie segliem aukliņā piesiets karājās papes plakats «Mēģinājums». Salasījās pūlis. Ne uz vienu neskatīdamies, Viktors Michailovičs ar roku sagrieza pedāli. Dzirksteles nebija minūtes desmit. Tad atskanēja dzelzs šmakstināšana, ierīce nodrebēja un ietinās duļķainos dū­mos. Viktors Michailovičs metās seglos, un motociklets, uzņēmis ārprātīgu ātrumu, iznesa viņu caur tuneli ielas vidū un spēji ap­stājās kā lodes ķerts. Viktors Michailovičs jau taisījās nokāpt un izrevidēt savu noslēpumaino mašīnu, bet tā pēkšņi deva atpakaļ- gājienu un, iznesdama savu radītāju caur tuneli, apstājās tanī pašā vietā, kur bija sākusi braucienu — pagalma vidū, pikti ie­vaidējās un eksplodēja. Taisni brīnums, kā Viktors Michailovičs palika dzīvs, bet no motocikleta drupām viņš nākošajā aizrautīga darba periodā izgatavoja stacionaru motoru, kas bija ļoti līdzīgs īstajam, tikai nestrādāja.

Atslēdznjeka-inteliģenta akadēmiskās darbības kronis bija epopeja ar blakus mājas Nr. 5 vārtiem. Sīs mājas dzīvokļu bied­rība noslēdza ar Viktoru Michailoviču līgumu, pēc kura Poļesovs apņēmās pilnīgi izlabot mājas dzelzs vārtus un nokrāsot tos kādā ekonomiskā krāsā pēc paša ieskatiem. No otras puses dzīvokļu biedrība apņēmās samaksāt V. M. Poļesovam, kad darbu būs pie­ņēmusi speciālā komisija, divdesmit vienu rubli septiņdesmit piecas kapeikas. Zīmogmarku naudu ieskaitīja darba izpildītāja rēķinā.

Viktors Michailovičs kā Samsons aizstiepa vārtus. Darbnīcā viņš ar entuziasmu ķērās pie darba. Divas dienas pagāja, kamē tos atkniedēja. Vārtus izjauca sastāvdaļās. Čuguna riņķīšus sa lika bērnu ratiņos; dzelzs stieņus un šķēpus pabāza zem ēvel- sola. Vēl dažas dienas pagāja, apskatot bojājumus. Un tad

pilsētā notika lielas nepatikšanas: Malkas ielā pārplīsa maģistralā ūdensvada caurule, un Viktors Michailovičs nedēļas atlikušās dienas pavadīja avarijas vietā, ironiski smīnēdams, klaigādams uz strādniekiem un ik brīdi ielūkodamies iebrukumā.

Kad Viktora Michailoviča organizatoriskā kaisle bija daudz­maz nomierinājusies, viņš atkal stājās pie vārtiem, bet bija par vēlu: pagalma bērni jau spēlējās ar mājas Nr. 5 vārtu čuguna riņķīšiem un šķēpiem. Ieraudzījuši saniknoto atslēdznieku, bērni izbailēs pameta spēlītes un aizmuka. Ļoti daudz riņķīšu trūka, un tos atrast neizdevās. Pēc tam Viktora Michailoviča interese par vārtiem galīgi atsala.

Bet mājā Nr. 5, kas tagad bija visiem pieejama, notika draus­mīgas lietas. No bēniņiem zaga slapju veļu, un reiz kādā vakarā no pagalma aiznesa verdošu patvāri. Viktors Michailovičs perso­nīgi piedalījās zagļa ķeršanā, bet zaglis, izstieptajās rokās nes­dams verdošo patvāri, no kura skārda dūmeņa rāvās ārā liesmu mēles, tomēr skrēja ļoti strauji un, pagriezdamies atpakaļ, ne­ķītriem vārdiem paļāja visiem priekšā skrejošo Viktoru Michailo­viču. Taču par visiem vairāk dabūja ciest mājas Nr. 5 sētnieks. Viņš pazaudēja savu iknakts peļņu — vārtu nebija, nebija ko at­vērt, un vēlīnājiem mājā nācējiem nebija iemesla dot sētniekam griveņiku. Sākumā sētnieks ieradās uzzināt, vai vārti drīz būšot samontēti, vēlāk jau lūdzās dieva tā kunga vārdā, bet uz beigām sāka pat draudēt. Dzīvokļu biedrība aizsūtīja Viktoram Michailo- vičam rakstisku atgādinājumu. Oda pēc tiesas. Stāvoklis kļuva aizvien saspīlētaks.

Stāvēdami pie akas, zīlētāja un atslēdznieks entuziasts turpi­nāja sarunu.

— Pie tādiem apstākļiem, kad nav impregnētu gulšņu, — Viktors Michailovičs kliedza, ka skanēja viss pagalms, — tas ne­būs nekāds tramvajs, bet tīrā nelaime!

— Kad reiz tas viss beigsies! — iesaucās Helena Staņisla­vovna. — Dzīvojam kā mežoņi.

— Gala neredz … Jā! Zināt, ko es šodien redzēju? Vorobja- ņinovu.

Helena Staņislavovna atspiedās pret aku, pārsteigumā turē­dama paceltu pilnu spaini ar ūdeni.

— Es ierodos komunalsaimniecībā pagarināt darbnīcas rentes līgumu, eju pa koridoru. Pēkšņi divi vīri pienāk man klāt. Es ska­tos — tāds kā pazīstams. Tā kā būtu Vorobjaņinova seja. Un

jautā: «Sakiet, lūdzu, kāda iestāde šai ēkā bija agrāk?» Es atbildu, ka agrāk šeit bija sieviešu ģimnāzijā, bet pēc tam dzīvokļu daļa. «Kam tas jums vajadzīgs?» es jautāju. Bet viņš saka «pateicos» un aizgāja tālāk. Tad es skaidri sapratu, ka tas ir pats Vorob­jaņinovs, tikai bez ūsām. No kurienes viņš šeit radies? Un tas otrs, kas bija viņam līdzi, ārkārtīgi skaists vīrie­tis. Skaidri redzams — biju­šais oficieris. Un tad es iedo­mājos . . .

Sai brīdī Viktors Michailo­vičs pamanīja kaut ko nepatī­kamu. Pārtraucis sarunu, viņš paķēra savu kannu un ātri noslēpās aiz atkritumu kastes. Pagalmā lēnām ienāca mājas Nr. 5 sētnieks, apstājies pie akas, viņš ņēmās aplūkot pagalma celtnes. Nekur nemanījis Viktoru Michailoviču, viņš kļuva bēdīgs.

— Atslēdznieka Vitjkas atkal nav? — viņš jautāja Helenaii Staņislavovnai.

— Ak, es neko nezinu, — zīlniece atsaucās, —- es neko nezinu..

Un neparasti uzbudināta, šļakstinādama ūdeni no spaiņa,

viņa steidzīgi aizgāja uz savu dzīvokli.

Sētnieks noglāstīja akas cementa bloku un aizgāja pie darb­nīcas. Divus soļus tālāk aiz izkārtnes:

IEEJA

ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCA

lepojas izkārtne:

ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCA UN

PRIMUSU IZLABOŠANA

zem kuras karajas smaga atslēga. Setnieks iespera ar kaļu pa atslēgu un naidīgi izsaucās: „».

— Uh, mēris tāds!

Sētnieks vēl minūtes trīs pastāvēja pie darbnīcas un, visindī­gāko naida jūtu pārņemts, ar troksni noplēsa izkārtni, aiznesa pagalma vidū pie akas un, uzkāpis tai virsū ar abām kājām, sa­cēla traci.

— Zagļi pie jums septītajā numurā dzīvo! — sētnieks ārdījās Visādi salašņas! Septiņgalvainais odžu dzimums! Tādam vēl

vidējā izglītība!… Es neskatīšos uz tavu vidējo izglītību!… Mēris nolādētais! . ..

Šajā laikā septiņgalvainā odze ar vidējo izglītību sēdēja aiz atkritumu kastes uz kannas un garlaikojās.

Ar troksni atvērās logi, un tajos parādījās jautri iedzīvotāji. No ielas pagalmā nesteigdamies ienāca ziņkārīgie. Pamanījis auditoriju, sētnieks vēl vairāk iedegās dusmās.

—- Atslēdznieks mechaniķis! — iesaucās sētnieks. — Aristo­krātiskais cūka!

Parlamentaros izteicienus sētnieks bagātīgi mija ar necenzē­jamiem vārdiem, kuriem viņš deva priekšroku. Vājais sieviešu dzimums, gubām pielipis pie palodzēm, ļoti sašuta par sētnieku, bet no logiem nost negāja.

— Purnu sašķaidīšu! — sētnieks plosījās. — Izglītotais! Kad skandals sasniedza zenitu, ieradās milicis un klusēdams

aizvilka trača cēlēju uz iecirkni. Milicim palīdzēja zeļļi no «Ātr- saiņotāja».

Sētnieks padevīgi apķērās' milicim ap kaklu un sāka raudāt. Briesmas bija garām.

Tad aiz atkritumu kastes pietrūkās kājās iztvīkušais Viktors Michailovičs. Auditoriju pāršalca čala.

— Bezgodis! — Viktors Michailovičs uzsauca svinīgajam gā­jienam. — Bezgodis. Es tev parādīšu! Nelietis!

Rūgti raudošais sētnieks nekā no tā nedzirdēja. Viņu uz ro­kām ienesa nodaļā. Turp kā lietišķu pierādījumu aizstiepa arī iz­kārtni «Atslēdznieku darbnīca un primusu izlabošana». Viktors Michailovičs vēl ilgi nevarēja nomierināties.

— Cūku bērtuļi, — viņš teica, griezdamies pie skatītājiem, — diezin ko no seVis iedomājas. Bezgoži!

— Rimstieties'jel, Viktor Michailovič! — pa logu uzsauca Helena Staņislavovna. — Ienāciet pie manis uz brītiņu.

'Viņa nolika Viktoram Michailovičam priekšā bļodiņu ar kom­potu un, staigādama pa istabu, ņēmās iztaujāt.

— Nu es taču jums saku, ka tas ir viņš, bez ūsām, bet tomēr viņš, — kā agrāk kliedza Viktors Michailovičs, — es taču viņu |oti labi pazīstu! Kā izspļauts Vorobjaņinovs!

— Klusāk, ak kungs! Kāpēc viņš atbraucis, kā jūs domājat?

Viktora Michailoviča melnajā sejā iezagās ironisks smīns.

— Nu, bet kā jūs domājat?

Viņš iesmējās ar vēl lielāku ironiju.

— Katrā ziņā ne jau līgumus ar boļševikiem parakstīt.

— Jūs domājat, ka viņam draud briesmas?

Ironijas rezerves, kuras Viktors Michailovičs bija uzkrājis pa desmit revolūcijas gadiem, bija neizsmeļamas. Viņa sejā atspogu­ļojās dažādas pakāpes skeptisku smīnu sērija.

— Kam gan Padomju Krievijā nedraud briesmas, vēl jo vai­rāk cilvēkam tādā stāvoklī kā Vorobjaņinovs? Ūsas, Helena Sta­ņislavovna, bez iemesla nenoskuj.

— Vai viņš atsūtīts no ārzemēm? — jautāja Helena Staņisla­vovna, gandrīz vai aizelsdamas.

— Bez šaubām, — atbildēja ģenialais atslēdznieks.

— Kāds viņam varētu būt mērķis?

— Neesiet tāds bērns.

— Vienalga. Man vajag viņu redzēt.

— Vai jūs zināt, ar ko riskējat?

— Ak, vienalga! Pēc desmit gadu ilgas šķiršanās es nevaru netikties ar Ipolitu Matvejeviču.

Viņai patiešām likās, ka liktenis viņus izšķīris tanī laikā, kad viņi viens otru mīlējuši.

— No sirds jūs lūdzu, sameklējiet viņu! Uzziniet, kur viņš ir! Jūs visur mēdzat apgrozīties! Jums tas nebūs grūti! Pasakiet, ka vēlos viņu redzēt. Dzirdat?

Papagailis sarkanās apakšbiksēs, snauzdams laktā, izbijās no skaļās sarunas, pagriezās ar galvu uz leju un palika tādā stāvoklī,.

— Helena Staņislavovna, — atslēdznieks mechaniķis sacīja, paceldamies un piespiezdams roku pie krūtīm, — es viņu atra­dīšu un saistīšos ar viņu.

— Varbūt jūs vēl gribētu kompotu? — zīlniece jutās aiz­grābta.

Viktors Michailovičs apēda kompotu, nolasīja niknu lekciju par nepareizu papagaiļa būra konstrukciju un atvadījās no He- lenas Staņislavovnas, ieteikdams viņai visu turēt visstingrākā slepenībā.