Divpadsmit krēslu

XIV nodaļa «ZOBENA UN SPIĻARKLA SAVIENĪBA»

Kad sieviete kļūst vecāka, ar viņu var notikt daudz nepatik­šanu: var izkrist zobi, nosirmot un :kļūt retāki mati, piemesties aizdusa, var uzbrukt korpulence, var pārvarēt galējs kalsnums, bet balss viņai nemainās. Tā paliek tāda pati, kāda bija viņai kā ģimnāzistei, līgavai vai jauna nebēdņa mīļākai.

Tāpēc, kad Poļesovs pieklauvēja pie durvīm un Helena Sta­ņislavovna jautāja: «Kas tur ir?» — Vorobjaņinovs notrīsēja. Viņa mīļākās balss bija tāda pati kā deviņdesmit devītajā gadā pirms Pa­rizes izstādes atklāšanas. Taču, iegā­ji? istabā un gaismā miegdams acis, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja, ka no bijušā skaistuma vairs nav palicis ne pedu.

— Kā jūs esat pārvērtusies! — viņš neviļus iesaucās.

Vecene metās viņam ap kaklu.

— Paldies, — viņa sacīja, -— es zinu, ar ko jūs riskējat, nākdams pie manis. Jūs vēl aizvien esat tas pats augstsirdīgais bruņinieks. Es nevai- cāju, kālab jūs esat atbraucis no Pa­rizes. Redziet, es neesmu ziņkārīga.

— Bet es nemaz neesmu atbraucis no Parizes, —- Vorobjaņinovs sacīja apjucis.

— Mēs ar kolegu ieradāmies no Berlines, — Ostaps izlaboja, saspiez­dams Ipolita Matvejeviča elkoni,

- par to nav ieteicams skaļi runāt.

— Ak, cik es esmu laimīga, jūs

redzot! — zīlētājā iespiedzās. — Nāciet šeit, šajā istabā … Bet jūs, Viktor Michailovič, atvainojiet, vai jūs nepienāktu pēc pus­stundas?

— Oho! — Ostaps iesaucās. — Pirmā tikšanās! Aizkustinošs brīdis! Atļaujiet arī man pazust. Vai jūs atļautu, viscēlais Vik­tor Michailovič, iet jums līdzi?

Atslēdznieks nodrebēja aiz prieka. Abi aizgāja Poļesova dzī­voklī, kur Ostaps, sēdēdams uz Pereļešinskas šķērsielas Nr. 5 vārtu atliekām, klāstīja apstulbušajam mājamatniekam vieninie­kam fantasmagoriskas idejas ar dzimtenes glābšanas nokrāsu.

Pēc stundas viņi atgriezās un atrada abus vecos ļautiņus gau­žām gurdenus.

— Un vai jūs atceraties, Helena Staņislavovna? — sacīja Ipolits Matvejevičs.

— Un vai jūs atceraties, Ipolit Matvejevič? — sacīja Helena Staņislavovna.

«Liekas, ir iestājies psicholoģiskais moments, lai ēstu vaka­riņas,» Ostaps nodomāja. Un, pārtraukdams Ipolitu Matvejeviču, kas atcerējās pilsētas valdes vēlēšanas, Ostaps sacīja:

— Berlīnē ir savāda ieraša: tur ēd tik vēlu, ka nevar sa­prast, kas tas ir — agras brokastis vai vēlas pusdienas.

Helena Staņislavovna satrūkās, novērsa no Ipolita Matveje­viča savu trusenes skatienu un aizslāja uz virtuvi.

— Bet tagad darboties, darboties un vēlreiz darboties! — Os­taps sacīja, pazeminājis balsi līdz pilnīgas nelegalitates pakāpei.

Viņš paņēma Poļesovu aiz rokas.

— Vai vecene mūs neiegāzīs? Uzticama sieviete?

Poļesovs kā lūgšanā salika rokas.

— Kāds ir jūsu politiskais credo?

— Vienmēr ar jums! — Poļesovs jūsmīgi atbildēja.

— Jūs, es ceru, esat kirilovietis?

— Tieši tā.

Poļesovs izstiepās kā stīga.

— Krievija jūs neaizmirsīs! — Ostaps nobļāva.

Ipolits Matvejevičs, turēdams rokā saldu pīrādziņu, nesa­pratnē klausījās Ostapa vārdos, bet pārtraukt viņu nebija iespē­jams. Ostapu dīdīja nemiers. Lielais kombinators juta iedvesmu . un noreibumu pirms pamatīgas šantažas. Viņš staigāja pa istabu i kā pantera.

Tādā satrauktā stāvoklī viņu pārsteidza Helena Staņisla­vovna,"smagi stiepdama no virtuves patvāri. Ostaps galanti pie­skrēja viņai klāt, izņēma no rokām patvāri un nolika uz galda. Patvāris sīca. Ostaps nolēma darboties.

— Madam, — viņš sacīja, — mēs esam laimīgi jūsu personā redzet…

Viņš nezināja, ko ir laimīgs redzēt Helenas Staņislavovnas personā. Vajadzēja atsākt no gala. No visiem cara režima lep­najiem izteicieniem prātā bija palicis tikai šāds «visžēlīgi lab­patika pavēlēt». Bet tas nederēja. Tāpēc viņš lietišķi sacīja:

— Stingri slepeni! Valsts noslēpums!

Ostaps norādīja ar roku uz Vorobjaņinovu:

— Kas, pēc jūsu domām, ir šis varenais sirmgalvis? Nerunā­jiet, jūs to nevarat zināt. Tas ir domas gigants, krievu demokrā­tijās tēvs un persona, kas tuvu stāv ķeizaram.

Ipolits Matvejevičs piecēlās visā savā lieliskajā augumā un apjucis paskatījās apkārt. Viņš neko nesaprata, bet, no pieredzes zinādams, ka Ostaps Benders nekad velti netērē vārdus, klusēja. Poļesovu viss notiekošais ārkārtīgi saviļņoja. Viņš stāvēja, pa­stiepis zodu pret griestiem, tāda cilvēka pozā, kas gatavs soļot ceremonialmaršā. Helena Staņislavovna apsēdās uz krēsla, izbai­lēs raudzīdamās uz Ostapu.

— Vai mūsējo pilsētā daudz? — Ostaps tieši pavaicāja. — Kāds noskaņojums?

— Ja viss būtu tā, kā tas nav … — ieteicās Viktors Michailo­vičs un miglaini klāstīja savas bēdas. Tur bija ir nama Nr. 5 sēt­nieks, iedomīgais nekrietnelis, ir trīsastotdaļas collu vītņgriezis, ir tramvajs, ir citas lietas.

— Labi! — Ostaps nodārdināja. — Helena Staņislavovna! Ar jūsu palīdzību mēs gribam saistīties ar pilsētas labākajiem ļau­dīm, kurus ļaunais liktenis nodzinis pagrīdē. Ko varētu paaicinat pie jums?

— Ko varētu paaicināt! Varbūt Maksimu Petroviču ar sievu?

— Bez sievas, — izlaboja Ostaps, — bez sievas! Jūs būsiet vie­nīgais patīkamais izņēmums. Ko vēl?

Apspriedē, kur darbīgi piedalījās arī Viktors Michailovičs, no­skaidrojās, ka aicināt var to pašu Maksimu Petroviču Carušņi- kovu, bijušo pilsētas domnieku, bet pašreiz brīnišķīgā kaita pie­skaitītu padomju darbinieku pulkam, «Atrsaiņotaja» saimnieku Djadjevu, Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas baranki» priekšsē­dētāju Kisļarski un divus jaunus cilvēkus bez uzvārdiem, bet pil­nīgi uzticamus.

— Tādā gadījumā lūdzu viņus tūlīt uzaicināt uz mazu ap­spriedi. Vislielākā slepenībā.

Tagad runāja Poļesovs:

— Es aizskriešu pie Maksima Petroviča, Nikeša un Vlada, bet jūs, Helena Staņislavovna, papūlieties un aizejiet uz «Ātrsaiņo- lāju» un pie Kisļarska.

Poļesovs aizdrāzās. Zīlētāja godbijīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un ari aizgāja.

— Ko tas nozīmē? — jautāja Ipolits Matvejevičs.

— Tas nozīmē, — Ostaps atbildēja, — ka jūs esat atpalicis cilvēks.

— Kāpēc?

— Tāpat vien! Atvainojiet manu banaio jautājumu: cik jums ir naudas?

— Kādas naudas?

— Visādas. Ieskaitot sudrabu un kaparu.

— Trīsdesmit pieci rubļi.

— Un ar šo naudu jūs taisāties samaksāt visus mūsu pasāku­ma izdevumus?

Ipolits Matvejevičs klusēja.

— Ziniet ko, dārgais patron. Man šķiet, ka jūs mani saprotat. Jums vajadzēs kādu stundiņu pabūt par domas gigantu un per­sonu, kas stāv tuvu ķeizaram.

— Kādēļ?

— Tadeļ, ka mums nepieciešams apgrozības kapitals. Rīt man kāzas. Es neesmu nekāds nabags. Es šai ievērojamā dienā gribu dzīrot.

— Kas tad man jādara? — Ipolits Matvejevičs dvesa.

— Jums jāklusē. Laiku pa laikam pieputiet vaigus, lai izska­tītos cienīgāk.

— Bet tā taču ir . . . krāpšana.

— Kas to saka? Vai grafs Tolstojs? Vai varbūt Darvins? Nē. Es to dzirdu no cilvēka mutes, kurš vēl vakar taisījās naktī ielauz­ties Gricacujevas dzīvoklī un nozagt nabaga atraitnei mēbeles. Neprātojiet! Klusējiet! Un neaizmirstiet piepūst vaigus.

— Kāpēc ieķēpāties tādā bīstamā pasākumā? Var taču de­nuncēt.

— Par to nerūpējieties. Kur sliktas šanses, tur es nemaz nezve- joju. Pasākumu noorganizēsim tā, ka neviens nekā nesapratīs. La­bāk dzersim tēju.

Kamēr koncesionari dzēra un ēda, bet papagailis sprakšķināja saulpuķu čaumalas, dzīvoklī ienāca viesi.

Nikešs un Vlads atnāca reizē ar Poļesovu. Viktors Michailovičs neuzdrošinājās jaunos cilvēkus stādīt priekšā domas gigantam. Viņi apsēdās kaktā un ņēmās vērot, kā krievu demokrātijās tēvs ēd aukstu teļa gaļu. Nikešs un Vlads bija pilnīgi nobrieduši nejē­gas. Katram no tiem bija ap trīsdesmit gadu. Viņiem acīm redzot ļoti patika, ka paaicināti uz apspriedi.

Bijušais pilsētas domes loceklis Carušņikovs, resns vecis, ilgi kratīja Ipolita Matvejeviča roku un cieši raudzījās acīs.

Pilsētas ilggadīgie iedzīvotāji dalījās savās atmiņās, kamēr Ostaps tos vērīgi noskatīja. Devis viņiem iespēju izrunāties, Os­taps vērsās pie Carušņikova:

— Kādā pulkā jūs dienējāt?

Carušņikovs sastomījās.

— Es … es, kā sacīt, vispār neesmu dienējis, jo sabiedrība man allaž dāvājusi uzticību, un es tiku ievēlēts.

— Vai jūs esat muižnieks?

— Jā. Biju.

— Jūs, es ceru, tāds esat ari tagad? Tikai stipru garu! Būs ne­pieciešama jūsu palīdzība. Vai Poļesovs jums paskaidroja? Ār­valstis mums sniegs palīdzīgu roku. Viss atkarīgs no sabiedriskās domas. Pilnīgi slepena organizacija. Uzmanību!

Ostaps atšķīra Poļesovu no Nikeša un Vlada un ar īstu bar­dzību jautāja:

— Kādā pulkā dienējāt? Vajadzēs kalpot tēvzemei. Vai jūs esat muižnieki? Ļoti labi. Rietumi mums palīdzēs. Esiet stipri garā! Ieguldījumi pilnīgā slepenībā, tas ir, iemaksas organizacijai. Uzmanību!

Ostaps bija aizrāvies. Pasākums it kā ievirzījās pareizās slie­dēs. Kad Helena Staņislavovna bija viņu iepazīstinājusi ar «Atr- saiņotāja» īpašnieku, Ostaps to paveda sāņus, ieteica būt stipram garā, painteresējās, kādā pulkā viņš dienējis, apsolīja aizrobežu atbalstu un organizācijās pilnīgu slepenību. «Atrsaiņotāja» īpaš­nieka pirmā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk bēgt prom no sa­zvērnieku dzīvokļa. Viņš savu firmu uzskatīja par pārāk solidu, lai ielaistos riskantā pasākumā. Bet, noskatījies Ostapa veiklo stā­vu, viņš sāka šaubīties un apsvērt: «Bet ja nu pēkšņi! … Starp citu, viss ir atkarīgs no tā, ar kādu mērci to liks galdā.»

Draudzīgā saruna pie tējas galda kļuva spraigāka. Uzticību iemantojušie svēti glabāja noslēpumu un tērzēja par pilsētas jau­numiem.

Pēdējais atnāca pilsonis Kisļarskis, kas, nebūdams muižnieks un nekad nedienējis gvardes pulkos, no īsās sarunas ar Ostapu tūlīt noskaidroja, kāds ir stāvoklis.

— Esiet stiprs garā, — Ostaps pamācoši sacīja.

Kisļarskis apsolījās.

— Jūs kā privātā kapitala pārstāvis nevarat palikt kurls pret tautas vaimanām.

Kisļarskis kļuva skumīgs.

— Vai jūs zināt, kas te sēž? — Ostaps jautāja, norādīdams uz Ipolitu Matvejeviču.

— Kā tad, — atbildēja Kisļarskis, — tas ir Vorobjaņinova kungs.

— Tas ir, — Ostaps sacīja, — domas gigants, krievu demokrā­tijās tēvs, ķeizaram tuvu stāvoša persona.

«Labākajā gadījumā — divi gadi ar stingru izolāciju,» Kisļar­skis nodomāja, sākdams trīcēt. «Kādēļ es šeit atnācu?»

— Zobena un spīļarkla slepenā savienība! — Ostaps draudoši nočukstēja.

«Desmit gadi,» Kisļarskim iešāvās prātā.

— Starp citu, jūs varat iet prom, bet, es brīdinu, mums ir ga­ras rokas!

«Es tev rādīšu, ķēms tāds,» Ostaps nodomāja. «Lētāk par simt rubļiem tu vis prom netiksi.»

Kisļarskis kļuva balts kā krīts. Vēl šodien viņš tik garšīgi un mierīgi bija pusdienojis, ēdis vistas šķilteri un buljonu ar rieksti­ņiem un neko nezināja par briesmīgo «zobena un spīļarkla savie­nību». Viņš palika: «garās rokas» uz viņu bija atstājušas nelabu iespaidu.

— Pilsoņi! — atklādams apspriedi, Ostaps sacīja. — Dzīve diktē savus likumus, savus nepielūdzamos likumus. Es jums ne­stāstīšu par mūsu sanāksmes mērķi, — tas jums ir zināms. Svēts mērķis. Visās malās mēs dzirdam vaimanas. Visās mūsu plašās zemes malās sauc pēc palīdzības. Mūsu pienākums sniegt palī­dzīgu roku, un mēs to sniegsim. Vieni no jums strādā un ēd maizi ar sviestu, citi iet ienesīgā peļņā un ēd sviestmaizi ar ikriem. Kā vieni, tā otri guļ savās gultās un sedzas ar siltām segām. Vienīgi mazi bērni, bezpajumtes bērni, atrodas bez uzraudzības. Sie ielas ziedi vai, kā izsakās garīgā darba proletārieši, ziedi uz asfalta, ir pelnījuši labāku likteni. Mums, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem jāpalīdz. Un mēs, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem palī­dzēsim.

Lielā kombinatora runa klausītājos radīja dažādas jūtas.

Poļesovs nesaprata savu jauno draugu, jauneklīgo gvardu.

«Kādi bērni?» viņš domāja. «Kāpēc bērni?»

Ipolits Matvejevičs pat necentās neko saprast. Viņš jau sen bija atmetis visam ar roku un sēdēja kluss un vaigus piepūtis.

Helena Staņislavovna kļuva bēdīga.

Njkešs un Vlads padevīgi blenza uz Ostapa debeszilo vesti.

«Ātrsaiņotāja» īpašnieks bija ārkārtīgi apmierināts.

— «Skaists sniegums,» viņš nolēma, «par tādu mērci var arī naudu dot. Ja izdosies, — būs gods un slava! Neizdosies — ne mana cūka, ne mana druva. Palīdzēju bērniem, un viss.»

Carušņikovs ar Djadjevu apmainījās zīmīgiem skatieniem un, pienācīgi novērtējis referenta konspirativo veiklību, turpināja ri­pināt pa igaldu maizes bumbiņas.

Kisļarskis jutās kā septītajās debesīs.

«Zelta galva,» viņš domāja. Kisļarskim šķita, ka viņš vēl ne­kad nav mīlējis bezpajumtes bērnus tik ļoti kā šinī vakarā.

— Biedri! — Ostaps turpināja. — Nepieciešama tūlītēja palī­dzība. Mums jāizrauj bērni no ielas nagiem, un mēs tos izrausim. Palīdzēsim bērniem. Vienmēr jāatceras, ka bērni ir dzīves ziedi. Es lūdzu jūs tūlīt iemaksāt zināmu sumiņu, lai palīdzētu bērniem, tikai bērniem un nevienam citam. Vai jūs mani saprotat?

Ostaps no sānu kabatas izvilka kvīšu grāmatiņu.

— Lūdzu sākt iemaksas! Ipolits Matvejevičs apliecinās manas pilnvaras.

Ipolits Matvejevičs piepūtās un nolieca galvu. Tagad pat apro­bežotais Nikešs ar Vladu un delverīgais atslēdznieks saprata Ostapa alegorijas būtību.

— Kungi, vecuma kārtībā, — Ostaps sacīja, — sāksim ar cie­nījamo Maksimu Petroviču.

Maksims Petrovičs nemierīgi sagrozījās un ar mokām iedeva trīsdesmit rubļus.

— Kad pienāks labāki laiki, došu vairāk! — viņš piebilda.

— Labāki laiki pienāks pavisam drīz, — Ostaps iesaucās.

Starp citu, uz bezpajumtes bērniem, kurus es šai brīdī pārstāvu, tas neattiecas.

Nikešs un Vlads deva astoņus rubļus.

— Par maz, jaunie cilvēki.

Jaunie cilvēki pietvīka.

Poļesovs aizskrēja uz mājārn un atnesa piecdesmit rubļu.

— Bravo, huzar! — Ostaps iesaucās. — Huzaram vieniniekam ar motoru pirmai reizei tas ir pilnīgi pietiekami. Ko sacīs tirgoņi?

Djadjevs un Kisļarskis ilgi kaulējās un sūdzējās par nonive'lē- šanu. Ostaps palika nepielūdzams:

— Paša Ipolita Matvejeviča klātbūtnē uzskatu šo izrunāšanos par lieku.

Ipolits Matvejevičs nolieca galvu. Kupči bērniņu labā ziedoja pa divsimt rubļu.

— Pavisam, — Ostaps pavēstīja, — četri simti astoņdesmit astoņi rubļi. Ek! Trūksit divpadsmit rubļu, lai iznāktu apaļa sumiņa.

Helena Staņislavovna, ilgi stiprinājusies garā, aizgāja uz gu­ļamistabu un atnesa iztrūkstošos divpadsmit rubļus.

Pārējā apspriedes daļa bija sasteigta, un tai vairs nepiemita tik svinīgs raksturs. Ostaps sāka staigāt pa istabu. Helena Staņis­lavovna pavisam saduga. Viesi pamazām izklīda, godbijīgi atva­dījušies no organizatoriem.

— Nākošās apspriedes dienu jums paziņos īpaši, — atvadoties sacīja Ostaps, — visstingrākais noslēpums. Pasākums par palī­dzību bērniem jātur slepenībā … Tas, starp citu, ir jūsu pašu per­sonīgajās interesēs.

Pie šiem vārdiem Kisļarskim gribējās iedot vēl piecdesmit rubļu un vairs nenākt ne uz kādām apspriedēm. Viņš tik tikko at­turējās no šā soļa.

— Nu, — Ostaps sacīja, — tad kustēsimies. Jūs, Ipolit Matve­jevič, es ceru, izmantosiet Helenas Staņislavovnas viesmīlību un pārnakšņosiet pie viņas. Starp citu, mums arī konspirācijas nolū­kos lietderīgi uz laiku šķirties. Es eju.

Ipolits Matvejevičs izmisīgi mirkšķināja Ostapam ar aci, bet tas izlikās, ka neko nemana, un izgāja uz ielas.

Nogājis vienu kvartalu, viņš atcerējās, ka kabatā atrodas pieci simti godīgi nopelnītu rubļu.

— Ormani — viņš uzsauca. — Ved uz «Feniksu»!

— To var, — ormanis atsaucās.

Viņš nesteigdamies pieveda Ostapu pie slēgta restorānā.

— Ko tas nozīmē? Slēgts?

— Sakarā ar Pirmo Maiju.

— Ek, kaut jupis viņus parāvis! Naudas atliku likām, bet nav kur palīksmoties! Nu tad laid uz Pļechanova ielu. Vai zini?

Ostaps nolēma braukt pie savas līgavas.

— Bet ikā šī iela saucās agrāk? — ormanis jautāja.

— Nezinu.

— Kur tad lai brauc? Es ari nezinu.

Ostaps tomēr lika braukt un meklēt.

Kādas pusotras stundas viņi braukāja naktī pa tukšajām pil­sētas ielām, iztaujādami naktssargus un miličus. Kāds milicis ilgi prātoja un pēdīgi pavēstīja, ka Pļechanova iela nebūšot neviena cita kā bijusī Gubernatora iela.

— Ak Gubernatora iela! Gubernatora ielu es labi zinu. Div­desmit piecus gadus vadāju pasažierus uz Gubernatora ielu.

— Nu tad brauc!

Aizbrauca uz Gubernatora ielu, bet tā izrādījās nevis Pļecha­nova, bet Kārļa Marksa iela.

Saniknotais Ostaps sāka no jauna meklēt nozaudēto ielu un tomēr neatrada.

Rītausma bāli apgaismoja bagātā cietēja seju, kurš tā arī ne­dabūja izklaidēties.

— Ved uz «Sorbonu»! — viņš uzsauca. — Kas tu par ormani! Pļechanova ielu nezini!

Atraitnes Gricacujevas mītne mirdzēja. Kāzu mielasta galda galā sēdēja sirdskungs — Turcijas pavalstnieka dēls. Viņš bija elegants un pilns kā mārks. Viesi čaloja.

Jaunuve vairs nebija jauna. Viņai bija nemazāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Daba bija viņu bagātīgi apveltījusi. Tur bija viss: krūtis kā arbūzi, deguns kā cirvja piets, krāšņi vaigi un varens skausts. Jauno vīru viņa dievināja un bijāt bijājās. Tāpēc vīru viņa sauca nevis vārdā un pat ne tēva vārdā, kuru tā nekad ari neuzzināja, bet uzvārdā: biedrs Benders.

Ipoliis Matvejevičs atkal sēdēja uz ilgotā krēsla. Visu kāzu mielasta laiku viņš dīdījās uz tā, mēģinādams sataustīt kādu cietu priekšmetu. Reizēm viņam tas izdevās. Tad Ipolitam Matvejevičam šķita mīļi visi klātesošie, un viņš nevaldāmi kliedza «rūgts».

Ostaps visu laiku teica runas, uzrunas un tostus. Dzēra par tautas izglītību un Uzbekijas irigāciju. Pēc tam viesi sāka izklīst. Ipolits Matvejevičs uzkavējās priekšistabā un iečukstēja Ben- deram:

— Nevelciet garumā! Tie ir tur.

— Jūs esat mantrausis, — atbildēja piedzērušais Ostaps, — gaidiet mani viesnīcā. Nekur neejiet. Es varu ierasties kuru katru brīdi. Samaksājiet viesnīcas rēķinu. Lai viss būtu sagata­vots. Adjē, feldmaršali Novēliet man saldu dusu.

Ipolits Matvejevičs novēlēja un devās uz «Sorbonu» nervozēt.

Piecos no rīta ieradās Ostaps ar krēslu rokās. Ipolitam Mat- vejevičam palika mute vaļā. Ostaps nolika krēslu istabas vidū un apsēdās.

— Kā tas jums izdevās? — pēdīgi Vorobjaņinovs pavaicāja.

— Ļoti vienkārši, kā jau ģimenē. Atraitnīte guļ un redz sapni. Žēl viņu modināt. «Ausmā viņu nemodini.» Ak vai! Vaja­dzēja mīļotai atstāt zīmīti: «Aizbraucu uz Novochopersku lasīt referātu. Pusdienās negaidi. Tavs Susļiks.» Bet krēslu paķēru ēdamistabā. Tramvajs šajās rīta stundās neiet, atpūtos pa ceļam uz krēsla.

Ipolits Matvejevičs ņurdēdams metās pie krēsla.

— Klusāk, — Ostaps apsauca, — vajag darboties bez trokšņa.

Viņš izvilka no kabatas platknaibles, un darbs sākās.

— Vai durvis jūs aizslēdzāt? — Ostaps jautāja.

Atstūmis nepacietīgo Vorobjaņinovu, Ostaps rūpīgi atplēsa

krēslu, cenzdamies nesabojāt puķaino angļu katunu.

— Tāda auduma tagad nav, to vajag saglabāt. Preču bads, neko nevar darīt.

Tas viss noveda Ipolitu Matvejeviču līdz galīgam uzbudinā­jumam.

— Gatavs, — Ostaps klusu sacīja.

Viņš pacēla pārsegus un abām rokām sāka čamdīt starp at­sperēm. Uz viņa pieres pietūka vēnas.

— Nu? — Ipolits Matvejevičs dvesa dažādās intonacijās. — Nu? Nu?

— Ko jus te nuninat, — Ostaps sakaitināts atbildēja, — viena iespēja pret vienpadsmit. Un šī iespēja …

Viņš pamatīgi parakņājās krēslā un nobeidza:

— Un šī iespēja pagaidām nav mums labvēlīga.

Viņš piecēlās visā augumā un sāka tīrīt ceļus. Ipolits Mat­vejevičs metās pie krēsla.

Briljantu nebija. Ipolitam Matvejevičam nolaidās rokas. Bet Ostaps bija tikpat mundrs kā agrāk.

— Tagad mūsu iespējas kļuvušas lielākas.

Viņš staigāja pa istabu.

— Nekas! Šis krēsls atraitnei izmaksāja dārgāk nekā mums.

Ostaps no sānkabatas izvilka zelta brošu ar pērlītēm, zelta

aproci ar tukšu vidu, pusduci apzeltītu karotīšu un tējas sietiņu.

Ipolits Matvejevičs bēdās pat neaptvēra, ka kļuvis parastas zādzības līdzdalībnieks.

— Pretīga padarīšana, — Ostaps piezīmēja, — bet saprotiet, es taču nevarēju pamest mīļoto sievieti, nesaglabājis par viņu kādu piemiņu. Tomēr laiku zaudēt nedrīkst. Tas ir tikai sākums. Beigas būs Maskavā. Un mēbeļu muzejs — tā vis nav nieka atraitne; tur būs grūtāk!

Kompanjoni pabāza krēsla lūžņus zem gultas un, saskaitījuši naudu (kopā ar ziedojumiem par labu bērniem izrādījās pieci simti trīsdesmit pieci rubļi), brauca uz staciju ķert Maskavas vilcienu.

Bija jābrauc ar ormani cauri visai pilsētai.

Uz Kooperativa ielas viņi ieraudzīja Poļesovu, kas skrēja pa trotuāru kā izbiedēta antilope. Viņam dzinās pakaļ Perelešinska šķērsielas Nr, 5 sētnieks. Pagriežoties ap stūri, koncesionari pa­manīja, ka sētnieks panācis Viktoru Michailoviču un ņemas to test. Poļesovs kliedza «glābiet!» un «nekrietnelis!».

Līdz vilciena atiešanai abi sēdēja atejā, baidīdamies no tikša­nās ar mīļoto sievieti.

Vilciens draugus aiznesa uz trokšņaino centru. Draugi cītīgi skatījās pa logu.

Vilciens drāzās garām Gusiščai.

Pēkšņi Ostaps izsaucās un sagrāba Vorobjaņinovu aiz bicepsa.

— Skatieties, skatieties! — viņš kliedza. — Ātrāk! Aļchens, šis riebeklis! …

Ipolits Matvejevičs paskatījās lejup. Pie uzbēruma zaļoksnējs ūsains malacis vilka rateļus ar rūsganu harmoniju un pieciem logu rāmjiem. Rateļus stūma kaunīga izskata pilsonis pelēcīgā tolstojietī.

Saules stari lauzās cauri mākoņiem. Mirdzēja baznīcu krusti.

Ostaps, skaļi smiedamies, izliecās pa logu un uzbrēca:

— Paška! Vai uz uteni brauc?

Paša Emiljevičs pacēla galvu, viņš pamanīja tikai pēdējā va­gona buferi un vēl spēcīgāk sāka strādāt ar kājām.

— Vai redzējāt? — Ostaps priecīgi jautāja. — Vareni! Lūk, kā strādā ļaudis!

Ostaps uzklapēja noskumušajam Vorobjaņinovampa muguru.

— Nekas, tētiņ! Nenokariet degunu! Sēde turpinās. Rītvakar mēs būsim Maskavā!