Divpadsmit krēslu

XXIII nodaļa ABSOLONS VLADiMIROVIČS IZNURENKOVS

Koncesionariem bija sācies pļaujas laiks. Ostaps apgalvoja, ka krēslus vajag kalt, kamēr tie vēl karsti. Ipolits Matvejevičs bija amnestēts, kaut gan laiku pa laikam Ostaps tomēr viņu no­pratināja:

— Un kāda velna pēc es ar jums sapinos? Kālab jūs man īsti esat vajadzīgs? Būtu braucis labāk uz mājām, uz dzimt­sarakstu biroju. Tur jūs gaida mirušie un jaundzimušie. Nemokiet mazuļus. Brauciet!

Bet sirdī lielais kombinators bija stipri pieķēries notramdīta- jam muižniecības priekšniekam. «Bez viņa dzīve nebūtu tik jautra,» Ostaps domāja. Un viņš līksmi paskatījās Vorobjaņinovā, kam uz galvas jau bija sazēlusi sidrabaina jaunaudze.

Darba plānā Ipolita Matvejeviča iniciatīvai bija ierādīta ievē­rojama vieta. Kolīdz klusais Ivanopulo bija prom, Benders ņēmās iekalt kompanjonam galvā, kā pa visīsāko ceļu atrast dārglietas.

— Rīkoties droši. Nevienu neiztaujāt. Vairāk cinisma. Cilvē­kiem tas patīk. Ar trešo personu starpniecību — nekā neuzsākt. Muļķu vairs nav. Neviens jums nevilks briljantus no cita kaba­tas. Bet tikai bez kriminalpārkāpumiem. Kodekss mums ir jā- cienī.

Un tomēr meklēšanai nebija sevišķu panākumu. Traucēja Kri­minālkodekss un milzīgs daudzums buržuāzisku aizspriedumu, kas vēl bija saglabājušies pilsētas iedzīvotājos. Viņi, piemēram, ne acu galā necieta nakts vizites caur vēdlodziņu. Nācās strādāt tikai legāli.

Tai dienā, kad Ostaps apmeklēja Elločku Sčukinu, studenta Ivanopulo istabā parādījās mēbele. Tas bija pret tējas sietiņu apmainītais krēsls — ekspedicijas trešā trofeja. Jau sen bija ga­rām tas laiks, kad briljantu medības kompanjonos radīja spēcī­gas emocijas, kad tie ar nagiem plēsa krēslus un skrāpēja to at­speres.

— Pat ja krēslos nekā nav, — Ostaps teica, — uzskatiet, ka mēs tomēr esam nopelnījuši vismaz desmit tūkstošus. Katrs caur­skatītais krēsls palielina mūsu izredzes. Kas par to, ka damiņas krēslā nekā nav? Tāpēc jau tas nav jās_alauž. Lai Ivanopulo me- belē istabu. Mums pašiem arī patīkamāk.

Tai pašā dienā koncesionari izspurdza no sārtās mājiņas un aizgāja katrs uz savu pusi. Ipolitam Matvejevičam bija uzticēts blējošais svešinieks Sadovoja-Spaska ielā, iedoti divdesmit pieci rub(i dažādiem izdevumiem, stingri pieteikts alus bodēs nespert ne kāju un bez krēsla neatgriezties. Sev lielais kombinators iz­vēlējas Elločkas viru.

Ipolits Matvejevičs šķērsoja pilsētu autobusā Nr. 6. Kratīda­mies ādas sēdeklī un ar galvu atsizdamies līdz pat karietes lako­tajiem griestiem, viņš domāja, kā uzzināt blējošā pilsoņa uz­vārdu, ar kādu ieganstu pie viņa ieiet, ko sacīt un kā pāriet pie lietas būtības.

Izkāpis pie Sarkanarmijas vārtiem, viņš pēc Ostapa iedotās adreses atradp vajadzīgo māju un ņēmās staigāt ap to riņķī un apkārt. Ieiet viņš neuzdrošinājās. Tā bija veca, netīra Maskavas viesnīca, nodota dzīvokļu biedrībai, un to apdzīvoja, spriežot pēc mājas apdrupušās fasades, ļaunprātīgi īres nemaksātāji.

Ipolits Matvejevičs ilgi stāvēja pretim parādes durvīm, pie­gāja pie tām pavisam tuVU, tur iekala no galvas pie durvīm pie­sprausto, ar roku rakstīto paziņojumu, kas draudēja nevīžīgajiem īrniekiem, un, nekā nedomādams, uzkāpa otrajā stāvā. No gai­teņa varēja ieiet atsevišķās istabās. Lēnām, it kā dodamies pie klases tāfeles, lai pierādītu neiemācītu teoremu, Ipolits Matveje­vičs tuvojās istabai Nr. 41. Uz durvīm vienā piespraudītā, ap­griezušies ačgārni, karājās vizitkarte:

■ sguiOJļluļpvjA SNOLOSBA SVOKNERUNZI

Pilnīgā prāta aptumsumā Ipolits Matvejevičs aizmirsa pie­klauvēt, atvēra durvis, kā mēnessērdzīgais spēra trīs soļus un at­radās istabas vidū.

—- Piedodiet, — viņš sacīja apslāpētā balsī, — vai varētu šeit sastapt biedru Iznurenkovu?

Absolons Vladimirovičs neatbildēja. Vorobjaņinovs pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ka istabā neviena nav.

Pēc istabas ārējā izskata nekādi nevarēja noteikt tās saim­nieka dzīves veidu. Skaidrs bija tikai viens, ka viņš ir neprecējies un mājkalpotājas viņam nav. Uz palodzes stāvēja papīrītis ar desu ādiņām. Tachta pie sienas bija piekrauta ar avīzēm. Uz maza plauktiņa stāvēja dažas noputējušas grāmatas. No sienām raudzījās krāsainas runču, kaķīšu un kaķeņu fotogrāfijās. Ista­bas vidū līdzās netīriem nomestiem puszābakiem stāvēja riekst­koka krēsls. Pie visām mēbelēm, arī pie Stargorodas savrupmā­jas krēsla karājās aveņkrāsas lakas zīmogi. Bet Ipolits Matve­jevičs tam nepievērsa uzmanību. Tai mirklī viņš bija aizmirsis Kriminālkodeksu un Ostapa pamācības un metās pie krēsla.

Šai brīdī avīzes uz tachtas sakustējās. Ipolits Matvejevičs no­bijās. Avīzes slīdēja un nokrita uz grīdas. No avīžu apakšas iz­līda samiegojies kaķēns. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un sāka mazgāties, ar ķepiņu aizķerdams ausi, vaU dziņu un ūsas.

— Fui! — Ipolits Matvejevičs nospļāvās un stieņa krēslu uz durvīm. Durvis pašas atvērās. Uz sliekšņa parādījās #tabas saim­nieks — blējošais svešinieks. Viņš bija mētelī, no kura apakšas rēgojās violetas apakšbikses. Rokā viņš turēja bikses.

Par Absolonu Vladimiroviču Iznurenkovu varētu sacīt, ka otra tāda cilvēka nav visā republikā. Republika viņu vērtēja pēc nopelniem. Viņš tai bija ļoti noderīgs. Un tomēr, neraugoties uz visu to, viņš nebija slavens, kaut gan savā mākslā bija tāds pats meistars kā Šaļapins dziedāšanā, Gorkijs — literatūrā, Kapa- blanka — šachā, Melņikovs — slidskriešanā un kāds ārkārtīgi brūns asirietis ar ļoti lielu degunu, vīrs, kas ieņēma vislabāko vietu uz Tveras un Kamergerskas ielu stūra — zābaku spodrinā­šanā ar dzeltenu ziedi.

Šaļapins dziedāja. Gorkijs rakstīja lielu romānu. Kapablanka gatavojās sacīkstēm ar Aļechinu. Melņikovs uzstādīja jaunus re­kordus. Asirietis tā nospodrināja pilsoņu puszābakus, ka tie spīdēja kā saule. Absolons Iznurenkovs bārstīja asprātības.

Viņš asprātības nekad nebārstīja bezmērķīgi, tikai skaistu vārdu dēļ. Viņš bija asprātīgs humoristisko žurnālu uzdevumā. Uz saviem pleciem viņš iznesa visatbildīgākās kampaņas, piegā­dāja tematus zīmējumiem un feļetoniem Maskavas satirisko žur­nālu lielākajai daļai.

Izcili cilvēki ir asprātīgi divreiz mūžā. Šīs asprātības pavairo viņu slavu un ieiet vēsturē. Iznurenkovs laida klajā ne mazāk ka sešdesmit pirmklasīgas asprātības mēnesī, kuras smaidot atkar- toja visi, un tomēr autors palika nezināms. Ja ar Iznurenkova asprātībām parakstīja zīmējumus, tad slavas laurus plūca māk­slinieks. Mākslinieka vārdu ievietoja virs zīmējuma. Iznurenkova vārda nebija nekur.

— Tas ir šausmīgi! — viņš kliedza. — Nav iespējams parak­stīties. Kur lai es parakstos? Zem divām rindiņām?

Un viņš dedzīgi turpināja cīnīties ar sabiedrības ienaidnie­kiem: ar sliktiem kooperatoriem, izšķērdētājiem, Čemberlenu, bi­rokrātiem. Ar savām asprātībām viņš šaustīja pielīdējus, namu pārvaldniekus, privātuzņēmējus, vadītājus, huligānus, pilsoņus, kas nevēlas pazemināt cenas, un saimnieciskos darbiniekus, kas izvairās no taupības režima.

Pēc žurnālā iznākšanas šīs asprātības skandēja no cirka arē­nas, pārdrukāja vakara avīzēs, neuzrādot pirmavotus, un no estrādes tās publikai sniedza kupletisti.

Iznurenkovs bija iemanījies ar savām asprātībām uzstāties arī tādās nozarēs, kur, likās, vairs nekā smieklīga nevarētu pa­teikt. Pat no tāda izkaltuša tuksneša kā pašizmaksas nesamērīga paaugstināšana Iznurenkovs prata izspiest ap simt humora še­devru. Heinem būtu nolaidušās rokas, ja viņam liktu pateikt kaut ko smieklīgu un reizē ari sabiedriski noderīgu par nepareizo tari­fikāciju kravas pārvadāšanā ar preču vilcieniem. Marks Tvens, saklausījis tādu tematu, laistu ļekas vaļā. Bet Iznurenkovs palika savā postenī.

Viņš tekāja pa redakciju istabām, uzgrūzdamies atkritumu ur­nām un blēdams. Pēc desmit minūtēm temats jau bija izstrādāts, izdomāts zīmējums un sameistarots virsraksts.

Ieraudzījis savā istabā cilvēku, kas dzīrās nest prom apzīmo­goto krēslu, Absolons Vladimirovičs pavicināja ar nupat pie drēb­nieka izgludinātajām biksēm, salēcās un iespiedzās:

— Jūs esat prātu zaudējis! Es protestēju! Jums nav tiesību. Galu galā eksistē taču kādi likumi! Kaut gan muļķiem tie bijuši nebijuši, bet jūs varbūt vismaz esat dzirdējis, ka mēbeles var stā­vēt vēl divas nedēļas! … Es sūdzēšos prokuroram! … Beigu bei­gās es samaksāšu!

Ipolits Matvejevičs nekustējās ne no vietas, bet Iznurenkovs nometa mēteli un, neatiedams no durvīm, uzvilka bikses savās resnajās Cičikova kājās. Iznurenkovs izskatījās patukls, taču seja viņam bija kalsnēja.

Vorobjaņinovs nešaubījās, ka viņu tūdaļ saķers un vilks uz miliciju. Tāpēc viņš bija ārkārtīgi pārsteigts, kad istabas saim­nieks, ticis galā ar savu tualeti, pēkšņi nomierinājās.

— Pamēģiniet saprast, — saimnieks ieteicās samierinoša balsī, — es taču nevaru tam piekrist.

Ipolits Matvejevičs, būdams Iznurenkova vietā, arī beigu bei­gās nevarētu piekrist, ka viņam skaidrā dienas laikā zog krēslus. Bet viņš nezināja, ko sacīt, un tāpēc klusēja.

— Estur neesmu vainīgs. Vainīgs ir pats mūzikas fonda priekšsēdētājs. Jā, es atzīstos. Es astoņus mēnešus neesmu mak­sājis par īrēto pianino, bet es taču to nepārdevu, kaut gan tas bija pilnīgi iespējams. Es rīkojos godīgi, bet viņi kā īsti blēži. Paņēma instrumentu, vēl iesniedza prasību tiesā un aprakstīja mēbeles. Man nekā nedrīkst aprakstīt. Sīs mēbeles ir ražošanas rīki. Un krēsls arī ir ražošanas rīks!

Ipolits Matvejevičs sāka kaut ko apjēgt.

— Nolieciet krēslu! -— pēkšņi iespiedzās Absolons Vladimiro- vičs. — Vai dzirdat? Jūs! Birokrāts tāds!

Ipolits Matvejevičs padevīgi nolika krēslu un iešļupstējās:

— Piedodiet, pārpratums, man tāds darbs.

Tagad Iznurenkovs kļuva ārkārtīgi priecīgs. Viņš tekalēja pa istabu un dziedāja: «Allažiņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs.» Viņš nezināja, kur likt savas ro­kas. Tās viņam šaudījās kā atspoles. Viņš ņēmās siet kaklasaiti un nometa, to nesasējis. Tad paķēra avīzi un, nekā neizlasījis, nosvieda zemē.

— Tātad šodien jūs mēbeles neņemsiet? — … Labi! … Ah! Ah!

Ipolits Matvejevičs, izmantodams labvēlīgo situāciju, virzī­jās uz durvīm.

— Pagaidiet! •— Iznurenkovs pēkšņi iesaucās. — Vai jūs kād­reiz esat redzējis tādu kaķi? Sakiet, — tas taču patiešām ir ār­kārtīgi pūkains kaķis, vai ne?

Kaķēns nokļuva Ipolita Matvejeviča trīcošajās rokās.

— Augsta klāse! — murmināja Absolons Vladimirovičs, ne­zinādams, kā izlietot enerģijas pārpalikumu. — Ah! … Ah!._..

Viņš pieskrēja pie loga, sasita plaukstas un veikli klanījas divām meitenēm, kas skatījās uz viņu no pretējā nama loga. Viņš mīņājās uz vietas un bārstīja ilgu pilnas nopūtas:

— Priekšpilsētas meitenes! Vilinošākais auglisļ… Augsta klase! … Ah! .. . «Allažiņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs . ..»

— Nu tad es iešu, pilsoni, — dumji sacīja koncesijas direk­tors.

— Pagaidiet, pagaidiet! — pēkšņi Iznurenkovs sarosījas. — Acumirkli! … Ah! … Bet kaķēns? Vai nav taisnība — viņš ir ārkārtīgi pūkains? … Pagaidiet! Es tūlīt! …

Viņš apjucis rakņājās pa kabatām, aizskrēja, atkal atgriežas, nostenējās, paskatījās pa logu, atkal aizskrēja un atkal atgriežas.

— Piedodiet, sirsniņ, — viņš sacīja Vorobjaņinovam, kas visu šo manipulāciju laiku stāvēja kā zaldāts, rokas gar sāniem nostiepis.

Pie šiem vārdiem viņš iedeva muižniecības priekšniekam pusrubli.

— Nē, nē, lūdzu neatsakieties! Katrs darbs ir jāsamaksā.

— Ļoti pateicos, — sacīja Ipolits Matvejevičs, brīnīdamies par savu izveicību.

— Paldies, dārgumiņ, paldies, sirsniņ!…

Iedams pa gaiteni, Ipolits Matvejevičs dzirdēja, ka Iznuren­kova istabā skanēja blēšana, spiegšana, dziedāšana un kaislīgi iz­saucieni.

Uz ielas Vorobjaņinovs atcerējās Ostapu un sāka drebēt aiz. bailēm.

Ernests Pavlovičs Sčukins lēni staigāja pa tukšo dzīvokli,, kuru viņam draugs pa vasaru laipni bija atvēlējis, un apsvēra jautājumu: iet vannā vai neiet.

Trīsistabu dzīvoklītis atradās deviņstāvu namā zem paša jumta. Tajā bez rakstāmgalda un Vorobjaņinova krēsla bija tikai trimo. Saule atstarojās spogulī un nepatīkami svēla acīs. Inženie­ris atlaidās uz rakstāmgalda, bet tūlīt pielēca kājās. Viss bija sakarsis.

«Iešu nomazgāties,» viņš nolēma.

Viņš noģērbās, atdzesējās, paskatījās uz sevi spogulī un de­vās uz vannas istabu. Dzestrums pārņēma vīlu augumu. Viņš iekāpa vannā, iesmēla gaiši zilā krūzītē ūdeni, aplaistījās un pa­matīgi ieziepējās. Visu ķermeni pārklāja ziepju putas, un viņš kjuva līdzīgs vates jaungada vecim.

— Lieliski! — Ernests Pavlovičs iesaucās.

Viss bija labi. K)uva vēsi. Sievas nebija. Nākotnē gaidīja pil­nīga brīvība. Inženieris pietupās un atgrieza krānu, lai nomaz­gātu ziepes. Krāns nogārdzās un lēnām penterēja kaut ko nesa­protamu. Ūdens netecēja. Ernests Pavlovičs krāna caurumā iebāza glumo mazo pirkstiņu. Iztecēja sīka, tieva strūkliņa un vai­rāk nekā. Ernests Pavlovičs saviebās, izkāpa no vannas, uzma­nīgi izceldams vienu kāju aiz otras, un aizgāja pie virtuves krāna. Bet arī tur neko neizdevās izslaukt.

Ernests Pavlovičs ielāčoja istabās un apstājās spoguļa priekšā. Putas koda acīs, mugura niezēja, ziepju putas krita uz parketa. Klausīdamies, vai vannas istabā netek ūdens, Ernests Pavlovičs nolēma pasaukt sētnieku.

«Lai viņš kaut vai ūdeni atnes,» nolēma inženieris, berzēdams acis un pamazām saniknodamies, «velns zina, kas te notiek.»

Viņš izliecās pa logu. Pagalmā dziļi lejā spēlējās bērni.

— Sētnieki — iesaucās Ernests Pavlovičs. — Sētnieki

Neviens neatsaucās.

Tad Ernests Pavlovičs atcerējās, ka sētnieks dzīvo pie parā­des durvīm, patrepē. Viņš nostājās uz aukstajām flizēm un, ar vienu roku pieturēdams durvis, pārliecās pār margu. Kāpņu lau­kumiņā bija tikai viens dzīvoklis, un Ernestam Pavlovičam ne­bija ko baidīties, ka viņu kāds varētu ieraudzīt dīvainajā ziepju putu tērpā.

— Sētnieki — viņš sauca lejup.

Vārds nodunēja un ar troksni aizvēlās pa kāpnēm.

— Niek! — atbildēja kāpnes.

— Sētnieki — Sētnieki

— Niek-niek! Niek-niek!

Pēkšņi, nepacietīgi mīņājoties, inženierim paslīdēja kāja, un viņš, lai noturētu līdzsvaru, izlaida no rokām durvju rokturi.

Noklakšķēja amerikaņu slēdzenes vara mēlīte, un durvis aiz­cirtās. Siena nodrebēja. Ernests Pavlovičs, vēl neaptvēris savu bezizejas stāvokli, pavilka durvju rokturi. Durvis nekustējās.

Inženieris apstulbis paraustīja tās vēl dažas reizes un ar uz­traukumā pukstošu sirdi klausījās. Valdīja krēslas pilns klusums kā baznīcā. Caur milzīgā loga daudzkrāsainajiem stikliem tik tikko lauzās iekšā gaisma.

«Ir gan situācija,» nodomāja Ernests Pavlovičs.

— Velna mātīte! — viņš nolamāja durvis.

Apakšā kā petardes sāka dunēt un sprakšķēt cilvēku balsis. Pēc tam kā skaļrunis ierējās istabas šunelis.

Pa kāpnēm stūma augšā bērnu ratiņus.

Ernests Pavlovičs sāka bailīgi staigāt pa kāpņu laukumiņu.

— Prātā var sajukt!

Viņam likās, ka tas viss ir pārāk nejēdzīgi, lai notiktu īste­nībā. Viņš atkal piegāja pie durvīm un klausījās. Viņš sadzir­dēja kaut kādas jaunas skaņas. Sākumā viņam likās, ķa pa dzī­vokli kāds staigātu.

«Varbūt kāds ir atnācis pa virtuves kāpnēm?» viņš nodomāja, kaut gan zināja, ka virtuves kāpņu durvis ir aizbultētas un dzī­voklī neviens nevar iekļūt.

Vienmuļās skaņas nenoklusa. Inženieris aizturēja elpu. Tad viņš saprata, ka šo troksni rada ūdens šļaksti. Tas acīm redzot gāzās no visiem dzīvokļa krā­niem. Ernests Pavlovičs tik tik­ko nesāka skaļi raudāt.

Stāvoklis bija šausmīgs. Maskavā, pilsētas centrā, devītā stāva kāpņu telpā stāvēja pilnīgi kails pieaudzis, ūsains cilvēks ar augstāko izglītību, notriepies ar žūstošām ziepju putām. Viņam nebija kur iet. Viņš labāk būtu ar mieru iet cietumā nekā tādā izskatā rādīties cilvēkiem. Atlika tikai viens — iet bojā. Putas žuva un dedzināja muguru. Uz rokām un sejas tās jau bija sa­stingušas un atgādināja kraupi, kas savilka ādu kā alauns.

Tā pagāja pusstunda. Inženieris trinās gar kaļķainajām sie­nām, vaidēja un vairākkārt nesekmīgi mēģināja uzlauzt durvis. Viņš kļuva netīrs un atbaidošs.

Lai tas maksātu ko maksādams, Sčukins nolēma noiet pie sētnieka.

«Citas izejas nav, nē, nav. Tikai paslēpties pie sētnieka!»

Saraustīti elpodams un ar roku aizsegdamies tā, kā to dara vīrieši, kad iet peldēties, Ernests Pavlovičs lēnām sāka zagties gar margām uz leju. Viņš jau atradās kāpņu laukumiņā starp astoto un devīto stāvu.

Viņa stāvu apgaismoja loga daudzkrāsainie rombi un kvad- rati. Viņš kļuva līdzīgs arlekinam, kas noklausās Kolombīnas sarunu ar Pajaco. Viņš jau pagriezās, lai dotos nākošajā kāpņu posmā, kad pēkšņi noskrapstēja apakšējā dzīvokļa durvju at­slēga un no dzīvokļa iznāca jaunkundze ar sportistu koferīti. Jaunkundzīte nebija paguvusi ne soli paspert, kad Ernests Pav­lovičs jau atradās devītā stāva laukumiņā. Viņš gandrīz vai ap­dulla no briesmīgi skaļajiem sirds pukstiem.

Tikai pēc pusstundas inženieris bija atguvies un varēja doties jaunā pārgājienā. Šoreiz viņš stingri apņēmās strauji mesties

lejā un, absolūti nekam nepievēršot uzmanību, aizskriet līdz ilgo­tajam sētnieka dzīvoklim.

Tā viņš arī izdarīja. Lēkdams pāri četriem pakāpieniem un kunkstēdams, inženieru un techniķu sekcijas biroja loceklis aulek­šoja lejā. Sestā stāva laukumā viņš uz mirkli apstājās. Tas viņu pazudināja. No apakšas kāds nāca.

— Neciešams zeņķis! — kāpņu reproduktora daudzkārt pa­stiprināta, skanēja sievietes balss. — Cik reizes es viņam neesmu teikusi!

Ernests Pavlovičs, paklausīdams nevis saprātam, bet gan instinktam, kā suņu vajāts kaķis joza uz devīto stāvu.

Attapies savā ar slapjajām pēdām pielāčotajā laukumiņā, viņš klusi sāka raudāt, plēsdams sev matus un konvulsivi šūpodamies. Karstas asaras ieurbās ziepju garozā un izdzina tur divas līku­motas vadziņas.

— Ak kungs! — inženieris vaimanāja. — Mans dievs! Mans dievs!

Dzīves vairs nebija. Bet tai pašā laikā viņš skaidri dzirdēja pa ielu garām braucošās smagās automašīnas troksni. Tātad kaut kur vēl kūsāja dzīve!

Viņš vēl vairākkārt mudināja sevi noiet lejā, bet nespēja — nervi neizturēja. Viņš bija iekļuvis kapu velvē.

— Piebradājuši kā cūkas! — viņš izdzirda apakšstāvā kādas vecītes balsi.

Inženieris pieskrēja pie sienas un vairākkārt iebadīja tai ar galvu. Visprātīgākais, protams, būtu kliegt tik ilgi, kamēr kāds atnāk, un tad padoties atnācējam gūstā. Bet Ernests Pavlovičs bija pilnīgi pazaudējis domāšanas spējas un, smagi elsodams, kūņājās pa laukumiņu.

Izejas nebija.