Divpadsmit krēslu

XXVII n o d a Ļ a BRĪNIŠĶĪGAIS IEPRIEKŠĒJAS IZMEKLĒŠANAS GROZIŅŠ

Stargorodas efemerā «Zobens un spīļarkls» noda|a reizē ar «Atrsaiņotāja» malačiem nostājās milzīgi garā rindā pie «Maizes izstrādājumu» miltu stenda.

Garāmgājēji apstājās.

— Pēc kā stāv rinda? — jautāja pilsoņi.

Apnicīgās rindās pie veikaliem aizvien atradīsies kāds cilvēks, kura daiļrunība ir jo lielāka, jo tālāk viņš stāv no veikala durvīm. Bet tālāk par visiem stāvēja Poļesovs.

— Nu tad gan esam nodzīvojušies, — teica brandmeistars, — drīz visi no lopu raušiem vien pārtiksim. Pat deviņpadsmitajā gadā bija labāk. Miltu pilsētā pietiks tikai četrām dienām.

Pilsoņi neticīgi skrullēja ūsas, strīdējās ar Poļesovu un atsau­cās uz «Stargorodas Pravdu».

Tikpat viegli, kā divreiz divi ir četri, pierādījuši Poļesovam, ka miltu pilsētā, cik uziet, un ka nav ko celt paniku, pilsoņi skrēja uz mājām, paņēma visu naudu un pievienojās miltu rindai.

«Atrsaiņotāja» malači, izpirkuši stendā visus miltus, pārgāja pie pārtikas precēm un izveidoja tur tējas un cukura rindu.

Triju dienu laikā Stargorodā iestājās pārtikas un rūpniecības preču krize. Kooperācijas un valsts tirdzniecības pārstāvji iero­sināja līdz pārtikas sūtījumu saņemšanai, kas jau atradās ceļā, ierobežot preču daudzumu un vienam pircējam pārdot ne vairāk kā mārciņu cukura un piecas mārciņas miltu.

Otrā dienā jau bija izgudrota pretinde.

Pirmais cukura rindā stāvēja Aļchens. Aiz viņa — tā sieva Sašchena, Paša Emiljevičs, četri Jakovļeviči un visas piecpadsmit apgādājamās vecenītes tualdenora tērpos.

Izsūknējis no Stargiko veikala puspudu cukura, Aļchens veda

savu rindu pie nākošā kooperatīva, pa ceļam sunīdams Pašu Emil- jeviču, kas jau bija paspējis aprīt viņam izsniegto mārciņu smalkā cukura. Paša uzbēra cukura kaudzīti uz delnas un meta iekšā savā platajā rīklē. Aļchens rosījās visu dienu. Lai samazinātu nožu- vuma un nobiruma tiesu, viņš izņēma Pašu Emiljeviču no rindas un iekārtoja viņu pie iepirkumu nogādāšanas tirgū. Tur Aļchens bikli nodarbojās ar samangotā cukura, miltu, tējas un markizeta atkalpārdošanu privattirgotājiem.

Poļesovs rindās stāvēja galvenokārt aiz principa. Naudas vi­ņam nebija, un viņš tā kā tā nekā nevarēja nopirkt. Viņš klīda no vienas rindas uz otru, ieklausījās sarunās, izmeta dzēlīgas pie­zīmes, noslēpumaini savilka uzacis un pareģoja nākotni. Sekas šiem pareģojumiem bija tādas, ka pilsētu pārplūdināja baumas par kaut kādas pagrīdes organizācijās atbraukšanu no Žobenājiem un Spīļāriem.

Gubernators Djadjevs vienā dienā nopelnīja desmit tūkstošus. Cik daudz nopelnīja biržas komitejas priekšsēdētājs Kisļarskis, to nezināja pat viņa sieva.

Doma par to, ka viņš pieder pie slepenās biedrības, Kisļar­skim nedeva miera. Pilsētā klīstošās baumas viņu galīgi nobie­dēja. Pārlaidis bezmiega nakti, biržas komitejas priekšsēdētājs nāca pie domām, ka tikai vaļsirdīga atzīšanās var mazināt viņa sodu.

— Klausies, Henrieta, — viņš sacīja sievai, — ir laiks aiz­nest manufakturu pie svaiņa.

— Un kas tad ir, vai tevi var saņemt ciet? — jautāja Henrieta Kisļarska.

— Var gan. Ja valstī nav tirdzniecības brīvības, tad taču jā­pienāk tādam brīdim, kad mani iesēdinās?

— Ko tad lai es daru, sagatavot tev veļu? Ir gan man posta liktenis! Mūžīgi gādāt pienesumus. Un kāpēc tu negribi kļūt par padomju kalpotāju? Svainis taču iestājies arodbiedrība, un kas viņam vainas! Bet šim noteikti jābūt sarkanajam tirgonim!

Henrieta nezināja, ka liktenis viņas vīru paaugstinājis par bir­žas komitejas priekšsēdētāju. Tāpēc tai sirds bija mierīga.

— Varbūt es vairs šonakt neatgriežos, — Kisļarskis sacīja, — tad tu rītā nāc ar pienesumu. Tikai, lūdzu, nenes vareņikus. Kas par patiku ēst aukstus vareņikus?

— Varbūl tu paņemsi sev līdzi primusu?

— Tā jau tev atļaus kamerā turēt primusu! Padod manu grozu!

Kisļarskim bija īpašs iepriekšējas izmeklēšanas grozs. Tas bija speciāli pagatavots un visai universāls grozs. Pilnīgi izvērsts tas kļuva par gultu, pusizvērsts — par galdiņu; bez tam tas aizstāja skapi: tur bija plauktiņi, āķīši un atvilktnes. Sieva universālajā grozā ielika aukstas vakariņas un tīru veļu.

— Mani nevajag pavadit, — sacīja dzīvē daudz pieredzēju­šais vīrs. — Ja atnāks Rubens pēc naudas, saki, ka naudas nav. Uz redzēšanos! Rubens var pagaidīt.

Un Kisļarskis cienīgi izgāja uz ielas, aiz roktura nesdams iepriekšējās izmeklēšanas grozu.

— Uz kurieni jūs dosieties, pilsoni Kisļarski? — uzsauca Po­ļesovs.

Viņš stāvēja pie telegrāfā staba un klaigāja, mudinādams sa­karu dienesta strādnieku, kas, ar dzelzs nagiem ķerdamies stabā, rāpās pie izolatoriem.

— Eju atzīties, — atbildēja Kisļarskis.

— Kādā grēkā?

— Zobenā un spīļarklā.

Viktors Michailovičs zaudēja valodu. Bet Kisļarskis, izgāzis savu olveidīgo vēderiņu, apjoztu ar platu vasarnieka jostu, kurai bija piešūta pulksteņkabatiņa, lēnām devās uz guberņas proku- raturu.

Viktors Michailovičs sasita spārnus un aizlidoja pie Djadjeva.

— Kisļarskis ir provokators! •— kliedza brandmeistars. — Nu­pat aizgāja denuncēt. Viņš vēl ir redzams.

— Kā? Un arī grozs viņam līdzi? — šausminājās Stargorodas gubernators.

— Jā.

Djadjevs noskūpstīja sievu, uzsauca, ja atnakšot Rubens, naudu viņam lai nedodot, un pa galvu pa kaklu izskrēja uz ielas. Viktors Michailovičs pagorījās, pakladzināja kā vista, kas olu iz­dējusi, un aizskrēja pie Vlada un Nikeša.

Pa to laiku pilsonis Kisļarskis lēnā pastaigas solī tuvojās gu­berņas prokuratūrai. Ceļā viņš satika Rubeņu un ilgi ar viņu runājās.

— Bet kā tad būs ar naudu? — Rubens jautāja.

— Pēc naudas aizejiet pie sievas.

— Bet kāpēc jūs ar grozu? — aizdomīgi painteresējās Rubens.

— Eju uz pirti.

— Nu tad vēlu jums labi nopērties.

Kisļarskis iegāja patērētāju biedrības konditorejā, bijušajā

«Bonbons de Varsovie», izdzēra glāzi kafijas un apēda vienu pīrā­dziņu. Bija laiks doties grēkos atzīties. Biržas komitejas priekš­sēdētājs pārkāpa guberņas prokuratūras pieņemamās telpas slieksni. Tur neviena nebija. Kisļarskis piegāja pie durvīm ar uzrakstu «Guberņas prokurors» un viegli pieklauvēja.

— Iekšā! — atbildēja Kisļarskim labi pazīstama balss.

Kisļarskis iegāja un pārsteigts apstājās. Viņa olveidīgais vē­deriņš uzreiz saruka un sakrunkojās kā datele. Tas, ko viņš ierau­dzīja, bija kaut kas pilnīgi negaidīts.

Rakstāmgaldu, aiz kura sēdēja prokurors, ielenca varenās «Zo­bens un spījarkls» organizācijās biedri. Spriežot pēc žestiem un raudulīgām balsīm, tie bija atzinušies visos savos grēkos.

— Te viņš ir, — iesaucās Djadjevs, — pats galvenais oktobrists!

— Pirmkārt, — Kisļarskis sacīja, nolikdams uz grīdas savu grozu un tuvodamies galdam, — pirmkārt, es neesmu oktobrists, otrkārt, — es vienmēr esmu simpatizējis padomju varai, un, treš­kārt, galvenais vaininieks esmu nevis es, bet biedrs Carušņikovs, kura adrese …

— Sarkanarmijas! — iekliedzās Djadjevs.

— Numur trīs! -— korī pavēstīja Vlads un Nikešs.

— Sētā un pa kreisi, — papildināja Viktors Michailovičs, — es varu parādīt.

Pēc divdesmit minūtēm atveda Carušņikovu, kas vispirms de­klarējama nevienu no kabinetā esošajiem nekad savā mūžā neesot redzējis. Un tūdaļ, pat elpu neatņēmis, viņš denuncēja Helenu Staņislavovnu.

Tikai kamerā, pārmainījis veļu un izstiepies uz sava groza, biržas komitejas priekšsēdētājs jutās atvieglots un mierīgs.

Gricacujeva-Bendera kundze krizes laikā bija paguvusi nodro­šināt savu bodeli ar pārtikas produktiem un rūpniecības precēm vismaz uz četriem mēnešiem. Nomierinājusies viņa atkal sāka skumt pēc sava jaunā laulātā drauga, kas svīda Tautas Komisāru Mazās Padomes sēdēs. Zīlnieces apmeklēšana nedeva nekādu mierinājumu.

Helena Staņislavovna, uztraukusies par visa Stargorodas areopaga nozušanu, lika kārtis neciešami nevīžīgi. Kārtis rādīja te pasaules bojā eju, te algas palielināšanu, te tikšanos ar vīru kroņa mājā kāda nelabvēlīga cilvēka — pīķa kunga — klātbūtnē.

Jā, un arī pati zīlēšana beidzās ļoti dīvaini. Atnāca aģenti — pīķa kungi — un aizveda pareģotāju uz kroņa māju pie prokurora.

Palikusi vienatne ar papagaili, atraitne apjukumā jau taisījās iet prom, kad pēkšņi papagailis iecirta ar knābi pa būri un pirmo­reiz mūža saka runāt cilvēka balsī.

— Tik tālu nonākuši, — viņš sardoniski sacīja, apsedza galvu ar spārnu un izrāva no azotes vienu spalvu.

Gricacujeva-Bendera kundze, šausmu pārņemta, metās uz durvīm.

Viņu pavadīja kvēla, juceklīga runa. Senatnīgo putnu tik ļoti bija satraucis aģentu apciemojums un saimnieces aizvešana uz kroņa māju, ka tas sāka izkliegt visus viņam zināmos vārdus. Vislielāko vietu viņa repertuārā ieņēma Viktors Michailovičs Poļesovs.

— Ja mums būtu tā, kā nav, — putns saērcināts sacīja.

Un, apgriezies uz laktiņas ar galvu uz leju, pamirkšķināja ar aci pie durvīm sastingušajai atraitnei, it kā teikdams:

«Nu, kā jums tas patīk, atraitnīt?»

— Māmulīt, — ievaidējās Gricacujeva.

— Kādā pulkā esat dienējis? — jautāja papagailis Bendera balsī. — Kr-r-r-r-achs . . . Eiropa mums palīdzēs.

Pēc atraitnes aizbēgšanas papagailis sakārtoja savu krūtažu un pateica vārdus, ko trīsdesmit gadus nesekmīgi bija mēģinā­juši no viņa izdabūt cilvēki:

— Papagailis ir muļķis!

Atraitne skrēja pa ielu un skaļi vaimanāja. Bet mājās viņu gaidīja večuks, kustīgs kā ūdenszāle.

Tas bija Bartolomejičs.

— Esmu ieradies sakarā ar sludinājumu, — Bartolomejičs sa­cīja, — gaidu jau divas stundas, jaunkundzīt.

Asa priekšnojautas bulta iedūrās Gricacujevas sirdī.

— Ai! — iedziedājās atraitne. — Izmocījusies mana sirsniņa.

— Liekas no jums aizgājis pilsonis Benders? Jūs devāt slu­dinājumu avīzē?

Atraitne novēlās uz miltu maisiem.

— Cik jums vāji organismi, — medaini sacīja Bartolomejičs. — Es vispirms gribētu noskaidrot par atlīdzību . . .

— Ak! . . . Ņemiet visu! Man tagad nekā nav žēl! — vaima­nāja atraitne.

— Tātad, man ir zināma jūsu dēliņa O. Bendera atrašanas vieta. Kā jūs man to atlīdzināsiet?

— Ņemiet visu! — atraitne atkārtoja.

— Divdesmit rubļu, — sausi sacīja Bartolomejičs.

Atraitne piecēlās kājās. Viņa bija novārtījusies ar miltiem. Piebirušās skropstas ātri mirkšķinājās.

— Cik? — viņa pārjautāja.

— Piecpadsmit rubļu, — Bartolomejičs nolaida cenu.

Viņš juta, ka būs grūti no šīs nelaimīgās sievietes izspiest pat trīs rubļus.

Mīdama kājām maisus, atraitne ņēma vecīti priekšā, piesaucot par lieciniekiem visus debesu spēkus, un ar to palīdzību izplēsa cietu cenu.

— Nu, dievs ar jums, lai paliek pieci rubļi. Tikai naudu pa­lūgšu tūlīt. Tāds ir mans nosacījums.

Bartolomejičs izņēma no piezīmju grāmatiņas divus avīžu iz­griezumus un, neizlaizdams tos no rokām, sāka lasīt:

— Atļausiet izsekot visu pēc kārtas. Tātad jūs rakstījāt:

«Ļoti lūdzu … no mājas aizgājis biedrs Benders … zaļš uz­valks, dzeltenas kurpes, debeszila veste …» Vai pareizi? Tā tas rakstīts «Stargorodas Pravdā». Bet skatiet, ko raksta par jūsu dēliņu galvaspilsētas avīzes. Lūdzu .. . «Pakļuvis zem zirga …» Jūs, kundzīt, neraizējieties, klausieties tālāk . . . «Pakļuvis zem zirga . . .» Dzīvs taču, dzīvs! Es jums saku, dzīvs. Vai tad es par mirušu naudu ņemtu? Tātad: «Pakļuvis zem zirga. Vakar Sverd- lova laukumā pakļuva zem ormaņa zirga Nr. 8974 pils. O. Ben­ders. Cietušais tika cauri ar vieglām izbailēm .. .» Tātad šos do- kumentiņus es nododu jums, bet jūs man tūlīt naudiņu. Tāds nu reiz ir mans nosacījums.

Atraitne raudādama atdeva naudu. Vīrs, viņas mīļais vīrs dzeltenās kurpēs gulēja uz tālās Maskavas zemes, un uguni sprauslojošs ormaņa zirgs spārdīja ar kājām viņa debeszilās, dzī- parotās krūtis.

Bartolomejiča jūtīgā sirds apmierinājās ar pieklājīgo atalgo­jumu. Viņš aizgāja, paskaidrodams atraitnei, ka sīkākas ziņas par savu vīru viņa katrā ziņā atradīšot avīzes «Darbgalds» redakcijā, kur, protams, esot zināms itin viss, kas notiek pasaulē.

SVĒTĀ TĒVA FJODORA VĒSTULE,

RAKSTĪTA ROSTOVĀ, ODENS SILDĪTAVA «PIENA CEĻŠ» SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTA N.

Mana mīļā Katja! Mani piemeklējis jauns trieciens, bet par to vēlāk. Naudu saņēmu īstā laikā, par ko tev sirsnīgi pateicos. Ko­līdz iebraucu Rostovā, tūlīt skrēju pēc norādītās adreses. Novo- rosijskas cementa trests ir visai liels uzņēmums, tur inženieri Brunsu neviens nepazina. Es jau kritu galīgā izsamisēšanā, bet mani uzvedināja uz pareizām domām.

«Ejiet,» man saka, «uz personaldaļu.» Aizgāju. «Jā,» man saka, «strādāja gan pie mums tāds, bija atbildīgā darbā, bet tikai, saka, pagājušā gadā viņš no mums aizgāja. Viņu aizvilināja uz Baku, uz Āzijas naftas trestu kā speciālistu drošības technikas jautājumos.»

Mīļo dūjiņ, mans ceļojums nav tik īss, kā mēs to bijām domā­juši. Tu raksti, ka nauda ejot uz beigām. Nekā nevar darīt, Kate- rina Aleksandrovna. Ilgi vairs nebūs jāgaida. Bruņojies ar pacie­tību un ar dieva palīgu, pārdod manu diagonalauduma studenta tērpu. Mūs sagaida vēl lielāki izdevumi. Esi gatava uz visu.

Dārdzība Rostovā ir šausmīga. Par numuru viesnīcā samak­sāju 2 rbļ. 25 kap. Līdz Baku naudas pietiks. No turienes, ja būs panākumi, es telegrafēšu.

Šeit pieturas karsts laiks. Mēteli nesu uz rokas. Viesnīcā bai­dos atstāt — tā tik skaties, vēl nozags. Ļaudis šeit manīgi.

Rostovā man nepatīk. Pēc iedzīvotāju skaita un ģeogrāfiskā stāvokļa tā ievērojami atpaliek no Charkovas. Bet tas nekas, cien- mātiņ, gan dievs dos un mēs vēl abi aizbrauksim uz Maskavu. Tad tu redzēsi, tā ir gaužām līdzīga Vakareiropas pilsētām. Bet pēc tam uzsāksim dzīvi Samarā, savas fabriciņas tuvumā.

Vai Vorobjaņinovs vēl nav atgriezies? Diezin kur viņš tagad siro? Vai Jevstigņejevs vēl pusdieno? Kāds izskatās mans talars pēc tīrīšanas? Visiem mūsu paziņām uzturi pārliecību, ka es sēžu pie slimās krustmātes nāves cisām. Guļeņkai uzraksti to pašu.

Jā! Gandrīz vai pavisam aizmirsu tev pastāstīt par šausmīgo atgadījumu, kas šodien ar mani notika.

Priecādamies par kluso Donu, es stāvēju pie tilta un biju aiz- sapņojies par mūsu gaidāmo pārticību. Pēkšņi sacēlās vējš un iepūta upē tava brāļa maiznieka naģeni. Es tikai rokas noplātīju. Atkal lieki izdevumi: nopirku angļu žokeni par 2 rbļ. 50 kap. Sa­vam brālim maizniekam par notikušo nekā nestāsti. Pārliecini viņu, ka es esmu Voroņežā.

Sliktāk ir ar veļu. Vakarā mazgāju, bet no rīta, ja nav izžu­vusi, velku mugurā mitru. Pašreizējā karstumā tas ir pat patīkami.

Bučoju un glāstu tevi.

Mūžīgi tavs vīrs Fedja.