Divpadsmit krēslu

XXX nodala KOLUMBA TEĀTRĪ

' , Ipolits Matvejevičs pamazām kļuva par pielldēju. Kad viņš {raudzījās Ostapā, viņa acis ieguva gaišzilu žandarmisku nokrāsu. 1 Ivanopulo istabā bija tik karsts, ka izžuvušie Vorobjaņinova krēsli sprakšķēja kā malka kaminā. Nolicis pagalvī debeszilo vesti, lielais kombinators atpūtās.

Ipolits Matvejevičs skatījās ārā pa logu. Tur pa līkumotajām šķērsielām garām sīkajiem Maskavas dārziem aizauļoja ģerboņ- kariete. Tās melnajā lakojumā pārmijus atspoguļojās garām­ejošie sveicinātāji: kavaliergvards ar vara galvu, pilsētas dāmas un balti, pūkaini mākonīši. Ar pakaviem rībinādami bruģi, zirgi aizrāva karieti garām Ipolitam Matvejevičam. Dziļi vīlies, viņš novērsās.

Uz karietes bija ģerbonis MKS, tas nozīmēja — Maskavas komunālā saimniecība, tā bija paredzēta atkritumu vešanai, un uz tās dēļu sienām nekas neatspoguļojās.

Uz bukas sēdēja brašs večuks ar sirmu, kuplu bārdu. Ja Ipo­lits Matvejevičs zinātu, ka kučieris nav neviens cits kā grafs Aleksejs Bulānovs, slavenais huzars askēts, viņš droši vien būtu to apturējis, lai kopīgi atcerētos vecos labos laikus.

Grafs Aleksejs Bulānovs bija stipri noraizējies. Ar pātagu mudinādams zirgus, viņš skumji domāja par birokrātismu, kas kā tārps grauž asenizacijas apakšnodaļu, kuras vainas dēļ gra­fam jau veselu pusgadu neizsniedz ģeneralajā līgumā paredzēto specpriekšautu.

— Klausieties, — pēkšņi lielais kombinators pavaicāja, — kā jūs bērnībā sauca?

— Kādēļ jums tas vajadzīgs?

-— Tāpat vien. Nezinu, kā lai jūs saucu. Saukt par Vorobja­ņinovu apnicis, bet par Ipolitu Matvejeviču — pārāk dzedri. Kā tad jūs sauca? Ipa?

— Kisa, — pavīpsnādams atbildēja Ipolits Matvejevičs.

— Konģeniali. Tātad, ziniet ko, Kisa, paskatieties, lūdzu, kas man te uz muguras. Sāp starp lāpstiņām.

Ostaps pārvilka pār galvu kovboja kreklu. Kisas Vorobjaņi­nova skatienam pavērās nomales Anteja platā mugura, tā bija apburoša mugura, tikai mazliet netīra.

— Oho, — Ipolits Matvejevičs iesaucās, — kaut kāds sar­kanums.

Lielajam kombinatoram starp lāpstiņām kā naftas plankumi virs ūdens lāsmoja dīvainu apveidu zilumi.

— Goda vārds, tas ir cipars astoņi! — iesaucās Vorobjaņi­novs. — Pirmoreiz mūžā redzu tādu zilumu.

— Bet cita cipara tur nav? — Ostaps mierīgi jautāja.

— It kā vēl būtu burts R.

— Jautājumu vairāk nav. Viss skaidrs. Nolādētais spalvas­kāts! Redziet, Kisa, kā es ciešu, kādās briesmās nokļūstu jūsu krēslu dēļ! Šīs aritmētiskās zīmes manī iegravēja paškrītošs spal­vaskāts ar astoņdesmit sestā numura spalvu. Pie tam vēl jāpie­zīmē, ka nolādētais spalvaskāts man uzkrita uz muguras tieši tai mirklī, kad biju iebāzis rokas redaktora krēslā. Bet jūs, neko jūs lāgā neprotat. Kas sagandēja pasākumu ar Iznurenkova krēslu, ka man jūsu vietā vajadzēja izstrēbt to putru? Par ūtrupi es vis­pār nerunāju. Atradis īsto laiku pāroties! Jūsu vecumā pāroties ir vienkārši kaitīgi! Saudzējiet savu veselību! . . . Mācieties no manis! Atraitnes krēslu dabūjām, pateicoties man. Ščukinu divus krēslus — arī es dabūju. Iznurenkova krēslu beigu beigās es aiz­stiepu! Uz redakciju un pie Luņķa gāju es! Un tikai vienu vienīgu krēslu jūs apstrādājāt līdz galīgai uzvarai un arī tad ar mūsu svētā ienaidnieka — archibiskapa palīdzību.

Klusām švīkādams pa grīdu basās kājas, pa i'stabu soļoja techniskais direktors un strostēja padevīgo Kisu.

Oktobra stacijas preču pagalmā ienirušais krēsls vēl arvien skaitījās tumšs plankums koncesijas darba spīdošajā piānā. Četri krēsli Kolumba teātrī bija drošs ieguvums. Bet teātris gatavojās braucienam pa Volgu ar laimestu tirāžās tvaikoni «Skrjabins» un šodien, sezonu slēdzot, sniedza pēdējo pirmizrādi «Precības». Vajadzēja izlemt — vai nu palikt Maskavā un Kalančevas lau­kuma plašumos meklēt zudušo krēslu, vai arī kopā ar trupu do­ties viesizrāžu turnejā. Ostaps vairāk sliecās uz pēdējā varianta pusi.

— Bet varbūt šķirsimies? — Ostaps jautāja. — Es braukšu ar teātri, bet jūs palieciet un sadzeniet krēslam pēdas preču stacijā.

Taču Kisa tik bailīgi mirkšķināja sirmās skropstas, ka Ostaps neturpināja.

— No diviem zaķiem, — viņš sacīja, — izvēlas to, kas trek­nāks. Brauksim abi. Bet izdevumi būs lieli. Nauda vajadzīga.

Man palikuši sešdesmit rubļi. Cik jums? Ak, es biju pavisam aizmirsis! Jusu gados meitenes mīla dārgi maksā! Nolemju: šo­dien mes ejam uz «Precību» pirmizrādi. Neaizmirstiet uzvilkt fraku. Ja krēsli vēl nav pārdoti sociālās apdrošināšanas parādu segšanai, tad rīt pat mēs izbraucam. Iegaumējiet, Vorobjaņinov, sākas komēdijas «Manas sievasmātes dārglietas» pēdējais cē­liens. Tuvojas finita la commedia, Vorobjaņinov! Neputiet tik smagi, mans vecais draugs! Uz priekšu — rampas; gaismā! Ai, mana jaunība! Ai, aizkulišu smarža! Cik daudz atmiņu! Kādas intrigas! Cik talanta es savā laikā esmu ielicis Hamleta lomā! Vardu sakot — sēde turpinās!

Ievērojot taupību, uz teātri gāia kājām. Kaut gan vēl bija gluži gaišs, tomēr lukturi jau bārstīja citrondzeltenu gaismu. Visu acu priekšā dila pavasaris. Putekļi to dzina prom no lau­kumiem, karsts vējiņš pavasarim lika atkāpties šķērsielās. Tur večiņas vēl apmīļoja šo skaistulīti un pagalmos kopā ar viņu dzēra tēju pie apaļiem galdiem. Bet pavasara mūžs bija galā — ļaudīs viņu nelaida. Taču pavasarim tik ļoti gribējās nokļūt pie Puškina pieminekļa, kur jau pastaigājās jauni cilvēki raibās žo- kenēs, stabulīšu biksēs, kaklasaitēs «Suņa prieks» un «džimmi» kurpītēs.

Jaunkundzes, nobārstījušās ar violetu pūderi, cierēja starp Maskavas patērētāju biedrības templi un kooperativu «Komunars» (starp bij. Fiļipovu un bij. Jeļisejevu). Jaunkundzes skaļi Lamā­jās. Šai stundā gājēji palēnināja soļus, bet ne jau tāpēc vien, ka Tveras iela kļuva par šauru. Maskavas zirgi nebija labāki par Stargorodas zirgiem. Tie tāpat tīšām klaudzināja ar pakaviem pa koka klucīšu bruģi. Velosipēdisti klusām brauca no «Jauno pio­nieru» stadiona, no pirmajām lielākajām starppilsētu sacīkstēm. Saldējuma pārdevējs, stumdams savu zaļo kasti, kas rībēja kā maija pērkons, bailīgi šķielēja uz milici, bet milicis, saistīts pie gaismas semafora, ar kuru regulēja kustību ielās, nebija bīstams.

Visā šajā burzmā lēni soļoja divi draugi. Ik uz soļa varēja krist kārdinājumā. Sīkās ēstuvēs visu gājēju acu priekšā cepa Karas, Kaukāzā un fileja šašļikus. Pret gaišajām debesīm cēlas karsti un kodīgi dūmi. No dzertuvēm, kroģeļiem un kino_ «Lielais mēmais» plūda stīgu orķestra muziķa. Tramvaja pietura uzbudi­nāti tarkšķēja skaļrunis.

Vajadzēja pasteigties. Draugi iegāja Kolumba teatra dunošaja vestibilā.

Vorobjaņinovs tūlīt metās pie kases un iepazinās ar vietu cenām.

— Tomēr, — viņš sacīja, — ārkārtīgi dārgi. Sešpadsmitā rindā — trīs rubļi.

— Kā es neciešu, — Ostaps piezīmēja, — šos mietpilsoņus, provinciālos pintiķus! Kur jūs lienat? Vai tad jūs neredzat, ka tā ir kase?

— Nu, kur tad lai lien? Bez biļetes taču nelaidīs.

— Kisa, jūs esat banals. Katrā labiekārtotā teātrī ir divi .lo­dziņi. Pie kases lodziņa griežas tikai iemīlējušies un bagāti man­tinieki. Pārējie pilsoņi (viņu, kā redzat, lielum lielais vairākums) griežas tieši pie administratora lodziņa.

Un patiešām, pie kases lodziņa stāvēja kādi pieci vienkārši ģērbušies cilvēki. Iespējams, ka tie bija bagāti mantinieki vai iemī­lējušies. Toties pie administratora lodziņa valdīja rosība. Tur stā­vēja raiba publika. Jauni cilvēki moderna piegriezuma žaketēs un biksēs, kādas provincietim var tikai sapnī parādīties, droši vici­nāja zīmītes, kuras tiem bija izrakstījuši pazīstami režisori, ak­tieri, redakcijas, teatra kostimu pārzinis, rajona milicijas priekš­nieks un citas personas, kas cieši saistītas ar teātri, kā, piemēram: teatra un kinokritiķu asociacijas biedri, biedrības «Nabaga māšu asaras» biedri, skolas padomes «Cirka eksperimentālā darbnīca» un kaut kāda «Fortinbrasa pie Umslopogasa» darbinieki. Kādi astoņi cilvēki stāvēja ar Espera Ekleroviča zīmītēm.

Ostaps iespiedās rindā, izgrūstīja fortinbrasiešus un, sauk­dams: «Man tikai izziņu, vai tad jūs neredzat, ka es pat galošas neesmu novilcis!» — izlauzās līdz lodziņam un paskatījās iekšā.

Administrators rāvās melnās miesās. Viņa tauko seju klāja mirdzošas briljanta sviedru lāsītes. Ik brīdi viņu traucēja telefons un zvanīja ar tādu neatlaidību kā tramvajs, kas laužas cauri Smo- ļenskas tirgum.

— Ātrāk, — viņš Ostapam uzsauca, — jūsu zīmīti!

— Divas vietas, — Ostaps klusi sacīja, — parterā.

— Kam?

— Man!

— Bet kas jūs tāds esat, ka man jums jādod divas vietas?

— Es domāju, ka jūs tomēr mani pazīstat.

— Nepazīstu vis.

Taču nepazīstamā skatiens bija tik nevainīgs, tik skaidrs, ka administratora roka pati piešķīra Ostapam divas vietas vienpa­dsmitajā rindā.

— Nāk te visādi, — administrators sacīja, paraustīdams ple­cus, — kas to lai zina, kas viņi tādi! Varbūt no Tautas Izglītības komisariata? Liekas, es viņu esmu redzējis Tautas Izglītības ko­misariātā. Kur es viņu esmu redzējis?

Un, mechaniski izsniegdams laimīgajiem teatra un kinokriti- ķiem caurlaides, Jakovs Menelajevičs nomierinājies joprojām cen­tās atcerēties, kur viņš redzējis šīs skaidrās acis.

Kad visas caurlaides bija izsniegtas un foajē valdīja puskrēsla, Jakovs Menelajevičs beidzot atcerējās: šīs skaidrās acis, šo drošo skatienu viņš bija redzējis Taganskas cietumā 1922. gadā, kad arī pats tur sēdēja kādas nieka lietas dēļ.

No vienpadsmitās rindas, kur sēdēja koncesionari, atskanēja smiekli. Ostapam patika muzikālā priekšspēle, kuru orķestris iz­pildīja uz pudelēm, Esmarcha krūzēm, saksofoniem un lielām kara bungām. Iesvilpās flauta, un priekškars, ielaizdams zālē dzestru vēsmu, pašķīrās.

Vorobjaņinovu, kas bija pieradis pie «Precību» klasiskās in­terpretācijās, tas ļoti pārsteidza, ka uz skatuves nebija Podkoļe- sina. Pārlaidis acis skatuvei, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja no griestiem nokārušos saules spektra pamatkrāsās nokrāsotus finiera taisnstūrus. Nebija ne durvju, ne zilu muslina logu aiz­karu. Zem daudzkrāsainajiem taisnstūriem dejoja dāmiņas lielās, no melna kartona izgrieztās cepurēs. Pudeļu vaidi izsauca uz ska­tuves Podkoļesinu, kas, jādams uz Stepana, iedrāzās pūlī. Pod- koļesins bija ietērpies kamerkunga mundierī. Izdzenājis dāmiņas ar vārdiem, kādu lugā nemaz nebija, Podkoļesins brēca:

— Stepan!

Vienlaicīgi viņš palēca sānis un sastinga dīvainā pozā. Iedār­dējās Esmarcha ķrūzes.

— Stepa-a-n!! — atkārtoja Podkoļesins, izdarīdams jaunu lēcienu.

Bet, tā kā Stepans, kas stāvēja turpat līdzās, ģērbies pantera ādā, neatsaucās, Podkoļesins traģiskā balsī jautāja:

— Kāpēc tu klusē kā Tautu Savienība?

— Acīm redzot es no Čemberlena esu izsabijies, — atbildēja Stepans, ādu kasīdams.

Varēja manīt, ka Stepans Podkoļesinu atbīdīs otraja vieta un pats kļūs par galveno personu laikmetam pielāgotajā lugā.

— Nu, vai drēbnieks jau šuj svārkus?

Lēciens, sitiens pa Esmarcha krūzēm. Stepans ar grūtībām nostājās uz rokām un tādā stāvoklī atbildēja:

— Suj!

Orķestris nospēlēja popuriju no «Cio-čio-sanas». Visu šo laiku Stepans stāvēja uz rokām. Viņa seja pieplūda asinīm.

— Paklau, — Podkoļesins jautāja, — vai drēbnieks nepraš­ņāja, kālab lielkungs šuj no tik labas vadmalas?

Stepans, kas tagad jau sēdēja orķestri un apkampa diriģentu, atbildēja:

— Nē, neprašņāja. Vai tad viņš ir Anglijas parlamenta de­putāts?

— Bet vai drēbnieks nejautāja, sak, kā tur īsti ir, vai lielkungs netaisās precēties?

— Drēbnieks jautāja, sak, vai lielkungs nevēlas maksāt ali­mentus.

Pēc šiem vārdiem nodzisa gaisma un publika sāka dauzīt ar kājām. Dauzīja tik ilgi, kamēr no skatuves atskanēja Podkoļe- sina balss:

— Pilsoņi! Neuztraucieties! Gaismu nodzēsām tīšām, jo tā ir paredzēts lugas darbības norisē. To prasa ārējais ietērps.

Publika padevās. Gaisma tā arī neiedegās līdz pat cēliena bei­gām. Pilnīgā tumsā dunēja bungas. Ar lukturiem rokās pār ska­tuvi gāja karavīru grupa viesnīcu šveicaru tērpos. Vēlāk acīm redzot uz kamieļa atjāja Kočkarevs. Par to visu var spriest no šāda dialoga:

— Fu, kā tu mani nobiedēji! Un vēl uz kamieļa atjajis!

— Ak tad tu tomēr pamanīji, lai gan tāda elles tumsa?! Bet es gribēju tev pasniegt kamieļpienu!

Starpbrīdī koncesionari izlasīja afišu.

PRECĪBAS

Teksts — N. V. Gogoļa..

Dzejas — M. Seršelafamova Literārā montāžā — /. Antiochijska Muzikalais pavadījums — H. Ivanoua Izrādes autors — Nik. Sestrins Rekviziti — Simbijeviča-Sindijeviča Gaisma — Platons, Plaščuks. Skaņu ietērps — Galkina, Palkina, Mal- kina, Calkina un Zalkinda. Grims — KRULT darbnīcas. Parūkas — Foma Kočuras. Mēbeles — Belzacara vārdā nosauktas Fortinbrasa pie Umslopogasa kokapstrādāšanas darbnīcas. Akrobatikas instruktors — Zoržeta Tiraspoļskicha. Hidrauliskā spiede — montiera Mečņikova vadībā. Afiša salikta, aplauzta un iespiesta KRULT FRA skolā

— Kā jums patīk? — bikli iejautājās Ipolits Matvejevičs.

— Bet jums?

— Ļoti interesanti, tikai Stepans tāds jocīgs.

— Bet man nepatika, — Ostaps sacīja, — it sevišķi tas, ka viņu mēbeles ir no kaut kādas Vogopasa darbnīcas. Vai tik nav pielāgojuši mūsu krēslus savām vajadzībām?

Šīs bažas izrādījās veltīgas. Otrā cēliena sākumā nēģeri cilin­dros visus četrus krēslus iznesa uz skatuves. Bildināšanas aina skatītāju zālē radīja visdzīvāko interesi. Tai mirklī, kad pa stiepli, kas bija nostiepta pār visu zāli, sāka laisties lejā Agafja Ticho- novna, baigais H. Ivanova orķestris sacēla tādu troksni, ka no tā vien Agafjai Tichonovnai vajadzēja ievelties publikā. Taču Agafja uz skatuves izturējās lieliski. Viņa bija tērpusies miesas krāsas triko, galvu rotāja vīriešu katliņš. Balansēdama ar zaļu lietus­sargu, kur lepojās uzraksts: «Es vēlos iegūt Podkoļesinu», Agafja gāja pa stiepli, un no apakšas visiem bija redzamas viņas netīrās pazoles. No stieples viņa nolēca tieši uz krēsla. Vienlaicīgi visi nēģeri, Podkoļesins, Koškarevs baleta kostimā un savedēja tram­vaja vadītāja formas tērpā iztaisīja atmuguriski salto. Pēc tam visi piecas minūtes atvilka elpu, un, lai to slēptu, atkal tika no­dzēsta gaisma.

Precinieki bija ļoti komiski, it sevišķi Olkultenis. Viņa vietā uz skatuves pannā iznesa lielu olu kulteni. Jūrniekam bija pie­stiprināts masts ar burām.

Veltīgi tirgonis Starikovs kliedza, ka viņu žņaudzot patents un nolīdzināšanas nodoklis. Viņš Agafjai Tichonovnai nepatika. Agafja apprecējās ar Stepanu. Abi tūlīt ņēmās notiesāt olu kul­teni, ko viņiem pasniedza par sulaini pārvērties Podkoļesins. Koč- karevs ar Teklu nodziedāja kuplejas par Cemberlenu un par ali­mentiem, ko britu ministrs piedzen no Vācijas. Uz Esmarcha krūzēm nospēlēja noslēguma maršu. Un priekškars, gaisu saviļ­ņodams, aizvērās.

— Es ar izrādi esmu apmierināts, — Ostaps sacīja, — krēsli ir veseli. Bet mēs nedrīkstam kavēties. Ja Agafja Tichonovna katru dienu uz viņiem lēkās, tiem nebūs ilgs mūžs.

Jauni cilvēki modernās žaketēs grūstīdamies un smiedamies iedziļinājās rekvizitu un skaņu noformējuma niansēs.

— Nu, — Ostaps sacīja, — jums, Kisīt, laiks doties uz čuču muižu. Rīt no rīta jāstājas biļešu rindā. Teātris pulksten septiņos vakarā izbrauc ar ātro vilcienu uz Ņižņiju. Tātad jūs ņemat divas sēdvietas kopējā vagonā līdz Ņižņijai, Kurskas stacijā. Nav liela nelaime, pasēdēsim. Tikai viena nakts.

Otrā dienā viss Kolumba teātris sēdēja Kurskas stacijas bu­fetē. Simbijevičs-Sindijevičs, darījis visu iespējamo, lai dekorāci­jās un rekviziti tiktu nosūtīti ar šo pašu vilcienu, sēdēja pie gal­diņa un mielojās. Saslapinājis ūsas alū, viņš satraukti jautāja montierim:

— Kā tu domā, vai hidrauliskā spiede ceļā nesalūzis?

— Taisni nelaime ar to spiedi, — Mečņikovs atbildēja, — tā mums vajadzīga tikai piecas minūtes, bet jāvadā līdzi visu vasaru.

— Bet vai tad ar «laikmetu prožektoru» lugā «Ideoloģijas pul- verītis» tev bija vieglāk?

— Protams, ka vieglāk. Prožektors, lai gan bija lielāks, toties ne tik trausls.

Pie blakus galdiņa sēdēja Agafja Tichonovna, jauna meitene ar spēcīgām un slaikām kājām. Ap viņu lidinājās teatralās ska­ņas — Galkins, Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds.

— Jūs vakar nepieskaņojāt takti manam solim, — sūdzējās Agafja Tichonovna, — tā es varu vēl nokrist.

Teatralās skaņas klaigāja:

— Ko lai dara! Divas krūzes saplīsa!

— Kur tu tagad rausi ārzemju Esmarcha krūzi? — kliedza Galkins.

— Ieejiet valsts medicinas veikalos. Ne tikai Esmarcha krū­zes nav, pat termometru nevar nopirkt! — atbalstīja Palkins. _

— Vai tad jūs uz termometriem arī spēlējat? — šausminājās meitene.

— Uz termometriem mēs nespēlējam, — piezīmēja Zalkinds, — bet šo pašu nolādēto krūžu dēļ var vai slims palikt — gadās, ka jāmērī temperatūra.

Uzveduma autors un galvenais režisors Nik. Sestrins ar sievu pastaigājās pa peronu. Podkoļesins ar Kočkarevu bija jemetuši pa trim glāzītēm un tagad, cenzdamies viens otru pārspēt, lakstojas ap Zoržetu Tiraspoļskichu.

Koncesionari, ieradušies divas stundas pirms vilciena atieša­nas, jau piekto reizi gāja apkārt stacijas skvēram.

Ipolitam Matvejevičam reiba galva. Krēslu medībās bija iestā­jies izšķirošs brīdis. Pār sakarsēto bruģi stiepās garas ēnas. Uz valgajām, sasvīdušajām sejām gūlās putekļi. Piebrauca vieglie pajūgi. Oda pēc benzina. īrētās mašīnas izsēdināja pasažierus.

Tos sagaidīt izskrēja Jermaki Timofejeviči, viņi aiznesa čemoda» nus, saulē mirdzēja viņu ovālie numuriņi. Cilvēkus savā varā bija sagrābusi tālo ceļojumu mūza.

— Nu, iesim ari mēs, — Ostaps sacīja.

Ipolits Matvejevičs padevīgi piekrita. Te viņš aci pret aci sa­skrējās ar zārku meistaru Bezenčuku.

— Bezenčuk! — viņš iesaucās galīgi izbrīnījies. — Kā tu te nokļuvi?

Bezenčuks noņēma cepuri un priekā apstulba.

— Vorobjaņinova kungs! — viņš kliedza. — Lai godināts dārgais viesis!

— Nu, kā veicas?

— Slikti, — atbildēja zārku meistars.

— Kas tad lēcies?

— Meklēju klientu. Klients nenāk.

— Vai «Nimfa» noņem klientus?

— Kur tad nu tā! Vai tad tā var ar mani sacensties? Nav ne­kādu iespēju. Pēc jūsu sievasmātes tikai viens vienīgs «Pjers un Konstantins» atstiepa kājas.

— Ko tu saki? Vai patiešām nomira?

— Atstiepa kājas, Ipolit Matvejevič. Savus dienesta pienāku­mus pildot, atstiepa kājas. Skuva bārdu mūsu aptiekaram Leo­poldam un atstiepa kājas. Cilvēki stāsta, ka iekšās esot kaut kas pārtrūcis, bet es domāju tā, ka nelaiķis saelpojās aptiekara zāļu smaku un neizturēja.

— Ai-ai-ai, — murmināja Ipolits Matvejevičs, — ai-ai-ai! Nu, un tu viņu tātad arī apglabāji?

— Es arī apglabāju. Kas tad cits? Vai tad «Nimfa», kaut viņu jupis, spēj dot bārkstis?

— Tātad tomēr pieveici?

— Pieveicu gan. Tikai pēc tam mani ieklapēja. Gandrīz vai garu izlaidu. Milicija paglāba. Divas dienas nogulēju, ar spirtu ārstējos.

— Rīvējies?

— Mums rīvēties nav nekādas nozīmes.

— Bet kāds vējš tevi uz šejieni atpūtis?

— Preci atvedu.

— Kādu preci?

— Savu preci. Pazīstams vagona pavadonis palīdzēja par velti atvest pasta vāģī. Caur pazīšanos.

Ipolits Matvejevičs tikai tagad pamanīja, ka netālu no Bezen- čuka nokrauta zārku grēda. Daži zārki bija ar bārkstīm, citi — bez. Vienu no tiem Ipolits Matvejevičs tūlīt pazina. Tas bija liels, noputējis ozola zārks no Bezenčuka skatloga.

— Astoņi gabali, — Bezenčuks pašapmierināti sacīja, — visi kā viens. Kā zemenītes.

— Bet kam te tava prece vajadzīga? Te savu meistaru gana.

— Bet tips?

— Kads tips?

— Epidēmija. Man Prūsis sacīja, ka Maskavā tips plosoties, ka neesot kur |audis apglabāt. Visu būvmateriālu izlietojuši. Un es nolēmu uzlabot sava veikala stāvokli.

Ostaps, ziņkārīgi noklausījies šo sarunu, iejaucās starpā:

— Paklausies, tēvocīt, Pafizē plosās tifs, nevis šeit.

— Parizē?

— Nūjā. Brauc uz Parizi. Tur būs vesels lērums glabājamo! Tiesa gan, būs zināmas grūtības ar vizu, bet tu, tēvocīt, neskum­sti. Ja tu iepatiksies Briānam, tev neklāsies slikti: tu iekārtosies par leibzārcinieku pie Parizes municipalitātes. Bet šeit pietiek pašiem savu zārcinieku.

Bezenčuks bikli paskatījās apkārt. Patiešām, uz laukuma, ne­raugoties uz Prūša apgalvojumiem, līķi nemētājās, visi cilvēki mundri turējās kājās un daži pat smējās.

Vilciens jau sen bija aizvedis kā koncesionarus, tā Kolumba teātri un arī pārējo publiku, bet Bezenčuks, galīgi apjucis, vēl aiz­vien stāvēja pie saviem zārkiem. Tumsā viņa acīs gailēja dzeltena, kvēla uguns.