Divpadsmit krēslu

XXXIII nodala IZRAIDĪŠANA NO PARADĪZES

Kamēr vieni romana varoņi bija pārliecināti, ka laiks nav za­ķis, bet otri uzskatīja, ka laiks negaida, laiks ritēja uz priekšu savā parastajā gaitā. Pēc putekļainā Maskavas maija iestājas putekļains jūnijs.

Apriņķa pilsētā N. automobilis GOS Nr. 1, kas salūza ce|a grambā, jau divas nedējas stāvēja Staropanskas laukuma un Gu- bernska va rda nosauktas ielas stūrī, laiku pa laikam ietīdams visu apkārtni kodīgos dūmos. No Stargorodas iepriekšējās izmek­lēšanas telpām pa vienam vien nāca ārā apmulsušie sazvērestī­bas «Zobens un spīļarkls» dalībnieki: viņi deva parakstus, ka no pilsētas nekur neizbrauks. Atraitne Gricacujeva (ugunīgā sie­viete, dzejnieka sapnis) atgriezās savā pārtikas preču veikalā un tika sodīta ar piecpadsmit rubļiem par to, ka redzamā vietā nebija izlikusi ziepju, piparu, veļas zilumu un dažādu citu sīku preču cenas — sievietei ar plašu sirdi šāda aizmāršība piedo­dama!

— Ir! — Ostaps atkārtoja lūstošā balsī. — Turiet!

Ipolits Matvejevičs saņēma trīcošajās rokās plakanu koka kastīti. Ostaps tumsā turpināja rakņāties pa krēsla iekšām. Mirkšķināja krasta bāka. Ūdenī atspoguļojās zeltains stabiņš un peldēja kuģim līdz.

— Velns ar ārā, ko tas nozīmē! — Ostaps iesaucās. — Vai­rāk nekā nav!

— N-n-nevar būt, — nošļupstēja Ipolits Matvejevičs.

— Nu, paraugiet jūs arī!

Vorobjaņinovs, elpu aizturējis, nokrita uz ceļiem un iebāza roku līdz elkonim krēsla sēdeklī. Starp pirkstiem viņš sajuta at­speru pamatni. Vairāk nekā cita nebija. No krēsla plūda riebīga, sausa vecu putekļu smaka.

— Nav? — Ostaps jautāja.

— Nav.

Tad Ostaps augsti gaisā pacēla krēslu un aizmeta tālu par bortu. Ūdens smagi noplunkšķēja. Nakts dzestrumā drebēdami, koncesionari, šaubu pārņemti, atgriezās savā kajitē.

— Tā nu ir, — Benders sacīja. — Kaut ko mēs tomēr esam atraduši.

Ipolits Matvejevičs izvilka no kabatas kastīti un truli paska­tījās uz to.

— Dodiet, dodiet! Ko boliet acis!

Kastīti attaisīja. Tās dibenā gulēja no ilgas stāvēšanas no­sūbējusi zaļa vara plāksnīte ar uzrakstu:

AR SO ATZVELTNES KRĒSLU MEISTARS

GAMBSS

UZSĀK JAUNU MĒBEĻU IZLAIDUMU. 1865. g. Sankt-Pēterburgā

So uzrakstu Ostaps izlasīja skaļi.

— Bet kur tad briljanti? — Ipolits Matvejevičs jautāja.

— Jūs esat apbrīnojami atjautīgs, dārgais taburešu mednieki Briljantu, kā redzat, nav.

Vorobjaņinovs izskatījās nožēlojams. Mazliet ataugušās ūsas kustējās, pensneja stikli bija aizmigloti. Likās, ka viņš izmisumā ar ausīm klapē sev pa vaigiem.

Taču aukstasinīgā, nosvērtā lielā kombinatora balss kā vien­mēr iedarbojās maģiski. Vorobjaņinovs izstiepa rokas gar sāniem un, piespiedis delnas apbružātajām bikšu vīlēm, apklusa.

— Klusē, bēda, klusē, Kisa! Gan kādreiz mēs gardi pasmie- simies par muļķīgo astoto krēslu, kur atradām šo glupo plāksnīti. Turieties! Seit vēl ir trīs krēsli — deviņdesmit deviņas iespējas no simta!

Naktī uz ārkārtīgi sarūgtinātā Ipolita Matvejeviča vaiga uz­metās vulkānisks augonītis. Visas ciešanas, visas neveiksmes, vi­sas ar briljantu medībām saistītās mokas — tas viss, šķita, bija saplūdis šajā augonītī, kas tagad lāsmoja kā perlamutrs, pārbrie- dis ķirsis un veļas zilumi.

— Ko, vai jūs to tīšā prātā? — Ostaps jautāja.

Ipolits Matvejevičs konvulsivi nopūtās un, nesdams savu garo augumu kā salīkušu makšķeres kātu, aizgāja pēc krāsām. Sākās transparenta izgatavošana. Koncesionari pūlējās augšējā klājā.

Un sākās trešā kuģošanas diena.

Tā sākās ar nelielu sadursmi starp pūtēju orķestri un skaņu ietērpa meistariem par repeticiju vietu.

Pēc brokastīm uz kuģa pakaļgalu vienlaicīgi no abām pu­sēm devās spēkavīri ar misiņa taurēm un vārgie Esmarcha krūžu bruņinieki. Pirmais kuģa pakaļgalā uz sola paguva apsēsties Gal­kins. Otrā atskrēja klarnete no pūtēju orķestra.

—• Vieta ir aizņemta, — Galkins saīdzis sacīja.

— Kas to aizņēmis? — draudīgi jautāja klarnete.

— Es, Galkins

— Un kas vēl?

— Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds.

— Un Jolkina jums nav? Tā ir mūsu vieta.

No abām pusēm pienāca palīgspēki. Trīskārt apjozts ar spār­notu misiņa pūķi, stāvēja helikons — pati varenākā mašīna or­ķestrī. Šūpojās ausij līdzīgais mežrags. Pilnīgā kaujas gatavībā stāvēja tromboni. Saule tūkstoškārt atspoguļojās kaujas bruņās. Teatra skaņu ietērps izskatījās sīks un niecīgs. Tur pazibēja pu­deļu stikls, bāli spīdēja klistira krūzītes, un saksofons -— pūšamā instrumenta riebīga parodija, īstas taures izdzimtenis — bija no­žēlojams un līdzinājās vectēva kaļkītim, ar ko ziemā degunu sildīt.

— Klistira bataljons, — iesaucās kašķīgā klarnete, — pre­tendē uz vietu.

— Jūs, — Zalkinds atcirta, cenzdamies atrast visapvainojo- šākos izteicienus, — jūs — mūzikas konservatori!

— Netraucējiet mūsu repeticiju!

— Jūs mums traucējat! Ar jūsu naktspodiem jo mazāk mē­ģina, jo skaistāk iznāk.

— Bet uz jūsu patvāriem mēģini vai nemēģini, tā kā tā ne velna neiznāk.

Nepanākušas nekādu vienošanos, abas puses palika uz vietas un ietiepīgi spēlēja katrs savu. Lejup pa upi plūda skaņas, kuras vienīgi varētu rasties, tramvajam lēni ripojot pa sadrumstalotu stiklu. Pūtēji spēlēja Keksholmas leibgvardes pulka maršu, bet skaņu ietērps — nēģeru deju «Antilope pie Zambezi iztekas». Skandalu pārtrauca izlozes komisijas priekšsēdētāja personīga iejaukšanās.

Pulkstenis radīja pāri desmitiem, kad milzīgais darbs bija pa­beigts. Kāpdamies atpakaļ, Ostaps un Vorobjaņinovs stiepa transparentu uz kapteiņa tiltiņu. Viņiem pa priekšu, rokas pret zvaigznēm pastiepis, skrēja resnītis saimniecības pārzinis. Kopī­giem spēkiem transparentu piestiprināja. Tas kā ekrāns pacēlās virs pasažieru klāja. Elektromechaniķis pusstundas laikā picla- goja transparentam elektrību un piemontēja trīs lampiņas. Atlika tikai pagriezt slēdzi.

Priekšā pa labi jau mirgoja Vasjuku pilsētas ugunis.

Transparenta apgaismošanas svinībās saimniecības pārzinis saaicināja visus kuģa iemītniekus. Ipolits Matvejevičs un lielais kombinators vēroja sapulcējušos no augšas, stāvēdami tumšajai plāksnei gar sāniem.

Ikvienu notikumu uz kuģa peldošā iestāde ļoti ņēma pie sirds.

Mašīnrakstītājas, kurjeri, atbildīgie darbinieki, kolumbieši un kuģa komanda, galvas atgāzuši, pulcējās uz pasažieru klāja.

— Ieslēdz! — komandēja resnītis.

Transparents kļuva gaiss.

Ostaps paskatījās lejup pūlī. Rožaina gaisma krita uz sejām.

Skatītāji smējās. Bet pēc tam iestājās klusums. Un barga balss no apakšas sauca:

—- Kur palicis saimniecības pārzinis?

Balss bija tik ļoti atbildīga, ka saimniecības pārzinis, pakā­pienus neskaitidams, metās lejup.

— Skatieties, — balss sacīja, — papriecājieties par savu darbu!

— Tūliņ padzīs! — Ostaps čukstēja Ipolitam Matvejevičam.

Un tiešām uz augšējā klāja kā vanags uzlidoja resnītis.

— Nu, kāds ir transparentiņš? — Ostaps nekaunīgi jautāja. — Piemērots?

— Savāciet mantas! — iebļāvās saimniecības pārzinis.

— Kāpēc tāda steiga?

— Sa-vā-ciet mantas! Ārā! Jūs nodos tiesai! Mūsu priekšnieks

nemīl jokot!

— Trieciet viņu ratā! — no apakšas atskanēja atbil­dīgā balss.

— Nē, vai nopietni, jums nepatīk transparents? Vai tas patiešām nav labs transparents?

Spēli turpināt vairs ne­bija nekādas jēgas. «Skrja­bins» jau pietauvojās Vas- jukos, un no kuģa varēja redzēt piestātnē drūzmējo­šos vasjukiešu pārsteigtās sejas.

Naudu kategoriski attei­cās dot. Mantu savākšanai atvēlēja piecas minūtes.

— Kazas kāja, — sacī­ja Simbijevičs-Sindijevičs, kad kompanjoni izkāpa pie­stātnē. — Būtu labāk man uzticējuši transparenta iz­

gatavošanu. Es to būtu tā iztaisījis, ka neviens Meierholds man netiktu līdzi.

Piestātnē koncesionari apstājās un paskatījās augšup. Tum­šajās debesīs spīdēja transparents.

— M-jā, — Ostaps sacīja, — transparentiņš diezgan nejē­dzīgs. Nožēlojams izpildījums.

Zīmējums, ko paveic nepaklausīga mūļa aste, salīdzinot ar Ostapa transparentu, būlu liels māksliniecisks sasniegums. No sējēja, kas kaisa obligācijās, Ostapa nerātnā roka bija izveido­jusi kaut kādu kluci ar cukura galvu un tievām rokām kā pletnēm.

Koncesionariem aiz muguras palika spoži apgaismots kuģis un muziķa, bet priekšā uz augstā krasta valdīja apriņķa pilsētas pusnakts tumsa, rēja suņi un tālumā dziedāja harmonika.

— Rezumēju stāvokli, — Ostaps dzīvespriecīgi noteica. — Pasivs: nav ne graša naudas, trīs krēsli aizpeld lejup pa upi, nav kur pārnakšņot, un nav nevienas krūšu nozīmītes, kas aplie­cinātu mūsu piederību pie bērnu komisijas. Aktivs: ceļa vadonis pa Volgu, izdots tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā (nā­cās aizņemties mosje Simbijeviča kajitē). Pie tādiem apstākļiem sabalansēt bilanci ļoti grūti. Pārnakšņot vajadzēs piestātnē.

Koncesionari ierīkojās uz piestātnes soliem. Draņķīga petrole­jas luktura gaismā Ostaps ceļa vadoni izlasīja:

«Labajā augstajā krastā atrodas Vasjuku pilsēta. No šejienes nosūta kokmateriālus, sveķus, lūkus, mašu, bet uz šejieni ved plaša patēriņa priekšmetus visam novadam, kas at­rodas 50 kilometrus no dzelzceļa.

Pilsētā 8000 iedzīvotāju, valsts kartona fabrika ar 320 strādniekiem, maza čugunlietuve, alus darītava un ādu rūpnīca. Mācību iestādes vispār­izglītojošās un mežsaimniecības tech- nikums.»

— Stāvoklis ir daudz nopietnāks, nekā es iedomājos, — Os­taps sacīja. — Izspiest no vasjukiešiem naudu man pagaidām liekas neatrisināms uzdevums. Bet naudas mums vajag ne ma­zāk kā trīsdesmit rubļu. Pirmkārt, mums ir jāēd un, otrkārt, jā- aizsteidzas priekšā izlozes toverim un jāsatiekas ar kolumbiešicm uz sauszemes, Staļingradā.

Ipolits Matvejevičs saritinājās kā vecs, izkāmējis runcis pēc sadursmes ar ziedošu sāncensi — enerģijas pārpilno jumtu, bē­niņu un jumtu lodziņu valdnieku.

Ostaps prātodams un kombinēdams staigāja gar soliem. Ap pulksten vieniem naktī bija izstrādāts lielisks plāns. Benders no­likās blakus kompanjonam un aizmiga.