Divpadsmit krēslu

XXXVII nodala ZAĻAIS RAGS

Inženieris Brunss sēdēja Zaļā raga vasarnīcas mūra verandā zem lielas palmas, kuras cietās lapas meta asas un šauras ēnas uz inženiera skūto pakausi, uz viņa balto kreklu un uz ģeneralie- nes Popovas garnitūras Gambsa krēslu, kur sēdēja inženieris, gaidīdams pusdienas.

Brunss izstiepa resnās, sulīgās lūpas un draiskulīga knauķa balsī novilka:

— Mī-ī-īlīt!

Vasarnīca klusēja.

Ap inženieri glaudās tropiskā flora. Kaktusi sniedza savus ežainos cimdus. Šalca dracenas lapas. Banani un sago palmas at­gaiņāja mušas no inženiera plikā pakauša. Rozes, kas apvija ve­randu, glaudās pie viņa sandalēm.

Bet viss bija veltīgi. Brunsam gribējās ēst. Viņš satraukti skatījās uz perlamutram līdzīgo jūras līci, uz talo Batumi zemes radziņu un dziedošā balsī sauca:

—' Mī-ī-ī-līt! Mī-ī-ī-līt!

Mitrajā subtropu gaisa skaņa atri apsīka. Atbildes nebija. Brunss iedomājās lielu, brūnu pīli ar čurkstošu, treknu adu un, nespēdams vairs valdīties, iebrēcās:

— Mīlīt!!! Vai gatava pīlīte?!

— Andrej Michailovič! — istabā atsaucās sievietes balss. — Nejauc man prātus!

Inženieris, izstiepis lūpas, nekavējoties atbildēja:

— Mīlīt! Tu nemaz nežēlo savu mazo vīriņu!

— Vācies prom, negauša tāds! — atbildēja no istabas.

Bet inženieris nepadevās. Viņš taisījās turpināt pīlītes aicinā­šanu, ko nesekmīgi darīja jau divas stundas, bet pēkšņa čaboņa aizmugurē piespieda viņu atskatīties.

No melni zaļajiem bambuka brikšņiem iznāca cilvēks zilā, no­plīsušā krievu kreklā, ko apjoza nobružāta aukla ar resniem puš­ķiem galā, un nonēsātās, strīpainās biksēs. Svešinieka labsirdīgā seja bija apaugusi ar izspūrušu bārdeli. Rokās viņš turēja svārkus.

Cilvēks nāca klāt un patīkamā balsī jautāja:

— Kur šeit varētu sastapt inženieri Brunsu?

— Es esmu inženieris Brunss, — pēkšņi basa balsī atbildēja pīlītes kvēlais pielūdzējs. — Ar ko varu pakalpot?

Cilvēks klusējot nokrita ceļos. Tas bija svētais tēvs Fjodors.

— Jūs esat prātu zaudējis! — inženieris iesaucās, pielēkdams kājās. — Piecelieties, lūdzu!

— Necelšos, — atbildēja svētais tēvs Fjodors, ar skatienu se­kodams inženierim un raudzīdamies viņā skaidrām acīm.

— Piecelieties!

— Necelšos!

Un svēl-ais tēvs uzmanīgi, lai nenodarītu sāpes, sāka dauzīt pieri pret grantēto celiņu.

— Mīlīt! Panāc šurp! — inženieris izbijies kliedza. — Paska­ties, kas te noliek. Piecelieties, es jūs lūdzu! Nu, es jūs ļoti lūdzu!

— Necelšos, — atkārtoja svētais tēvs Fjodors.

Verandā izskrēja Mīlīte, kas smalki orientējās vīra balss into- nacijās.

Ieraudzījis dāmu, svētais tēvs Fjodors nepieceldamies, tāpat uz ceļiem, veikli pielīda tuvāk, paklanījās pie viņas kājām un nobēra:

— Uz jums, cienītā, uz jums, dūjiņ, uz jums es paļaujos.

Tad inženieris Brunss piesarka, saķēra lūdzēju zem padusēm

un, sasprindzinājis spēkus, pacēla viņu, lai nostādītu uz kājām, bet svētais tēvs Fjodors viltīgi savilka kājas. Sašutušais Brunss aizstiepa dīvaino viesi kaktā un ar varu nosēdināja krēslā (Gambsa ražojums, taču nevis no Vorobjaņinova savrupmājas, bet no ģeneralienes Popovas viesistabas).

— Neuzdrīkstos, — murmināja svētais tēvs Fjodors, nolikdams uz ceļiem maiznieka svārkus, kas vēl oda pēc petrolejas, — nē, es neuzdrošinos sēdēt augsti stāvošu personu klātbūtnē.

Un svētais tēvs Fjodors atkal dzīrās nomesties ceļos.

Inženieris skumji iekliedzās un turēja svēto tēvu Fjodoru pie pleciem.

— Mīlīt, — viņš sacīja, smagi elpodams, — parunā ar šo pilsoni. Te noticis kāds pārpratums.

Mīlīte uzreiz pieņēma lietišķu toni.

— Manā mājā, — viņa bargi sacīja, — lūdzu nekad nemesties ceļos!

— Dūjiņ! — žēlīgi lūdzās svētais tēvs Fjodors. •— Cienītā!

— Es jums neesmu nekāda cienītā. Ko jūs vēlaties?

Pops buldurēja kaut ko nesaprotamu, bet acīm redzot žēla­bainu. Tikai pēc ilgas izprašņāšanas izdevās saprast, ka viņš kā sevišķu žēlastību lūdzot viņam pārdot divpadsmit krēslu garni- turu, uz viena no kuriem viņš pašreiz sēžot.

Pārsteigumā inženieris izlaida no rokām svētā tēva Fjodora plecus, tas nekavējoties atkal nokrita ceļos un kā bruņurupucis ložņāja pakaļ inženierim.

— Kāpēc, — izvairīdamies no svētā tēva Pļodora garajām rokām, kliedza inženieris, — kāpēc man jums jāpārdod savi krēsli? Lai kā jūs kristu ceļos, tikpat es nekā nesaprotu!

— Tie taču ir mani krēsli, — novaidējās svētais tēvs Fjodors.

— Kā to saprast — jūsu? Kāpēc jūsu? Vai jūs esat prātā jucis? Mīlulīt, tagad man viss skaidrs! Viņš ir jucis!

— Mani krēsli, — pazemīgi atkārtoja svētais tēvs Fjodors.

— Tātad, pēc jūsu domām, es tos jums esmu nozadzis? iekaisa inženieris. — Nozadzis? Dzirdi, Mīlīt! Tā ir šantažal

— Lai dievs mani pasargā, — čukstēja svētais tēvs Fjodors.

— Ja es tos jums esmu nozadzis, tad pieprasiet tiesas ceļā un netaisiet manā mājā tādu jandāliņu! Dzirdi, Mīlīt! Cik nekaunīgs gan var būt cilvēks. Neļauj pat pusdienas paēst.

Nē, svētais tēvs Fjodors negribēja tiesas ceļā pieprasīt «savus» krēslus. Nebūt ne. Viņš zināja, ka inženieris Brunss nav zadzis viņa krēslus. Ai nē! Viņam tas pat prātā nav ienācis. Tomēr šie krēsli pirms revolūcijas piederējuši viņam, svētajam tēvam Fjo­doram, un tie bija bezgala dārgi viņa sievai, kas pašreiz Voro- ņežā guļ uz nāves cisām. Izpildīdams sievas vēlēšanos un nevis savas bezkaunības dēļ, viņš atļāvies uzzināt krēslu atrašanās vietu un ieradies pie pilsoņa Brunsa. Svētais tēvs Fjodors nelūdzot dāvanas. Ai nē! Viņš esot pietiekoši pārticis (neliela sveču fabri- ciņa Samara), lai darītu priecīgākus savas sievas pēdējos dzīves mirkļus un nopirktu viņai vecos krēslus. Viņš esot gatavs nesko­poties un par visu garnituru samaksāt rubļus divdesmit.

— Ko? — inženieris iebļāvās, kļūdams zili sarkans. — Div­desmit rubļu? Par lielisku viesistabas garnituru? Mīlulīt! Tu dzirdi? Viņš tomēr ir jucis! Nudien, jucis!

— Es neesmu jucis. Vienīgi pildīdams sievas vēlēšanos, kas mani sūtījusi …

—- V-velns parāvis, — inženieris iesaucās, — atkal sāk rāpot! Mīlulīt! Viņš atkal rāpo!

— Sakiet savu cenu, — stenēja svētais tēvs Fjodors, piesar­dzīgi dauzīdams pieri pret araukarijām.

— Nemaitājiet koku, jūs dīvainais cilvēk! Mīlulīt, viņš, liekas, tomēr nav jucis. Vienkārši acīm redzot cilvēks ļoti pārdzīvo sievas slimību. Varbūt pārdot viņam tos krēslus, ko? Atšūsies varbūt, ko? Citādi viņš pieri sadauzīs!

— Bet uz kā mēs sēdēsim? — Mīlīte jautāja.

— Nopirksim citus.

— Par tiem divdesmit rubļiem?

— Par divdesmit rubļiem, pieņemsim, es tos nepārdošu. Pie­ņemsim. es tos nepārdošu arī par diviem simtiem . .. Bet par divi simti piecdesmit pārdošu.

Atbildes nebija, toties sekoja briesmīgs trieciens ar galvu pret dracenām.

— Nu, Mīlīt, man tas jau apnicis.

Inženieris apņēmīgi piegāja pie svētā tēva Fjodora un ņēmās diktēt ultimātu:

— Pirmkārt, atejiet no palmas nost ne mazāk par trim soļiem; otrkārt, nekavējoties piecelieties kājās. Treškārt, mēbeles es pār­došu par divsimt piecdesmit rubļiem un ne kapeikas mazāk.

— Ne jau pašlabuma dēļ, — nodziedāja svētais tēvs Fjodors, — bet pildīdams slimās sievas gribu.

— Nu, zini ko, mīļais, mana sieva arī ir slima. Vai nav tiesa, Mīlīt, tev plaušas nav kārtībā? Bet es taču tālab neprasu, lai jūs … nu . . . pārdotu man, teiksim, savus svārkus par trīsdesmit kapeikām.

— Ņemiet par velti! —- iesaucās svētais tēvs Fjodors.

Inženieris ērcīgi atmeta ar roku un vēsi sacīja:

— Netaisiet jokus! Nekādos spriedelējumos es vairs neielai­dīšos. Krēslus esmu nocenojis par divsimt piecdesmit rubļiem un nenolaidīšu nevienu kapeiku.

— Piecdesmit, — ierosināja svētais tēvs Fjodors.

— Mīlīt! — inženieris sacīja. — Pasauc Bagrationu. Lai iz­vada pilsoni!

— Ne jau savtīgos nolūkos . . .

— Bagration!

Svētais tēvs Fjodors bailēs laida ļekas vaļā, bet inženieris iegāja ēdamistabā un ķērās pie pīlītes Iecienītais putns atstāja uz Brunsu labvēlīgu iespaidu. Viņš kļuva mierīgāks.

Mirklī, kad inženieris, aptinis kauliņu ar zīdpapīru, bāza pīles kājiņu sārtajā mutē, logā parādījās svētā tēva Fjodora lūdzošā seja.

— Ne jau savtīgos nolūkos, — sacīja maiga balss. — Piec­desmit pieci rubļi.

Inženieris neatskatīdamies ierēcās. Svētais tēvs Fjodors no­zuda. Svētā tēva Fjodora stāvs visu dienu rēgojās vasarnīcas tuvumā. Te tas izlīda no kriptomeriju ēnas, te iznira no manda- rinu birzs, te pārslīdēja pār pagalmu un drebinādamies traucās uz Botānisko dārzu.

Inženieris augu dienu sauca Mīlīti, sūdzējās par jukušo un par galvas sāpēm. Krēslai iestājoties, laiku pa laikam atskanēja svētā tēva Fjodora balss.

— Simt trīsdesmit astoņi! — viņš sauca kaut kur no debesīm.

Bet pēc mirkļa viņa balss jau skanēja no Dumbasova vasarnī­cas puses.

— Simt četrdesmit viens, — piedāvāja svētais tēvs Fjodors, — ne jau savtīgos nolūkos, Brunsa kungs, bet tikai . ..

Beidzot inženieris neizturēja, izgāja verandas vidū un, ielūko­jies tumsā,, skaļi un noteikti uzsauca:

— Velns ar jums! Divsimt rubļu! Tikai atšujieties!

Atskanēja bambuku čabēšana, kluss vaids un tāli soļi. Pēc

lam viss apklusa.

Līcī zem sīkajiem vilnīšiem ķepurojās zvaigznes. Spīguliši pa­nāca svēto tēvu Fjodoru un riņķoja ap galvu, apgaismodami viņa seju ar iezaļganu, rnedicinisku gaismu.

— Nu ir gan tagad pīlītes, — iedams istabā, norūca inže­nieris.

Bet svētais tēvs Fjodors ar pēdējo autobusu gar jūras krastu drāzās uz Batumi. Turpat līdzās kā pāršķiramas grāmatas lapas čabēja sīki jūras viļņi, vējš sitās sejā un, atsaukdamies auto­mobiļa sirēnai, ņaudēja šakaļi.

Tanī pašā vakarā svētais tēvs Fjodors nosūtīja uz N. pilsētu savai sievai Katrinai Aleksandrovnai šādu telegramu:

Preci atradu izsūti pa telegrāfu divsimt trīsdesmit pārdod ko gribi Fedja

Divas dienas viņš sajūsmā blandījās ap Brunsa vasarnīcu, iz­tālēm paklanoties, sveicināja Mīlīti, un laiku pa laikam tropiskās tāles iztraucēja sauciens:

— Ne jau savtīgos nolūkos, bet dzīves biedres vēlēšanos pil­dīdams.

Trešajā dienā viņš saņēma naudu līdz ar izmisuma pilnu tele­gramu:

Pārdevu visu paliku bez kapeikas skūpstu un gaidu Jevstigņejevs vēl pusdieno Katja

Svētais tēvs Fjodors pārskaitīja naudu, dziļā bijībā pārmeta krustu, nolīga furgonu un aizbrauca uz Zaļo ragu.

Laiks bija apmācies. No Turcijas robežas puses vējš dzina mā­koņus. Coroha kūpēja. Debess dzidrā plaisa kļuva aizvien šaurāka. Viesuļvētra sasniedza sešas balles. Bija aizliegts peldēties un lai­vām iziet jūrā. Virs Batumi grāva pērkons un zibeņoja. Vētra drebināja krastus.

Sasniedzis inženiera Brunsa vasarnīcu, svētais tēvs Fjodors važonim adžarietim ar bašliku galvā lika pagaidīt un pats devās pēc mēbelēm.

— Atnesu naudiņu, — sacīja svētais tēvs Fjodors, — būtu drusciņ nolaiduši.

— Mīlulīt, — inženieris ievaidējās, — es vairs nevaru!

—- Nē, nē, es tak naudu atnesu, — pasteidzās svētais tēvs Fjodors, — divsimt rublīšus, kā jūs teicāt.

— Mīlīt! Paņem no viņa naudu! Dod viņam krēslus. Un lai ātrāk taisās prom. Man ir migrēna.

Dzīves mērķis bija sasniegts. Sveču fabriciņa Samarā pati līda rokās. Briljanti bira kabatās kā saulespuķu sēklas.

Divpadsmit krēslus citu pēc cita iekrāva furgonā. Krēsli ļoti atgādināja Vorobjaņinova krēslus, tikai ar to starpību, ka apšu­vums tiem nebija vis puķaina angļu katūna, bet gan zila ripsa ar rožainām svītriņām.

Svētais tēvs Fjodors kļuva nepacietīgs. Zem svārkiem aiz jos­tas viņam bija aizbāzts cirvītis. Svētais tēvs Fjodors apsēdās blakus ormanim un, ik mirkli atskatīdamies uz krēsliem, aizbrauca Batumi virzienā. Žiglie zirgi svēto tēvu Fjodoru un viņa dārgu­mus aizvizināja lejā uz šoseju, garām krodziņam «Fināls», kur starp bambuka galdiņiem un lapenēm staigāja vējš, garām tune­lim, kas aprija naftas ešalona pēdējās cisternas, garām fotogrā­fam, kam sliktais laiks atbaidījis parastos klientus, garām iz­kārtnei «Batumi botaniskais dārzs» un mērenā riksī aizvilka līdz pašai pludmalei. Vietā, kur klintis piespieda ceļu pie jūras, svēto tēvu Fjodoru apšļāca sāļas šļakatas. Atsitušies pret klintīm, viļņi savērpās kā geizeri, pacēlās pret debesīm un lēni gāzās lejā.

Bangas un viļņu eksplozijas vēl vairāk iekvēlināja svētā tēva Fjodora apmulsušo dvēseli. Zirgi, cīnīdamies ar vētru, lēni tu­vojās Mahindžaurai. Cik tālu vien acs spēja redzēt, visur bangoja un virpuļoja zaļš, duļķains ūdens. Līdz pašai Batumi bangas kūla baltas putas, kas plandījās kā nevīžīgas dāmiņas apakšsvārki.

— Pieturi! — svētais tēvs Fjodors pēkšņi uzsauca važonim. — Pieturi, musulmani!

Viņš trīcēdams un klupdams ņēmās izkraut krēslus vientulī­gajā krastā. Vienaldzīgais adžarietis saņēma savu piecnieku, uz­šāva zirgiem un aizbrauca. Bet svētais tēvs Fjodors, pārliecinā­jies, ka tuvumā neviena nav, no kraujas aizstiepa krēslus plud­malē nelielā laukumiņā, kas vēl bija sauss, un izvilka savu cirvīti.

Mirkli viņš šaubījās, nezinādams, ar kuru krēslu sākt. Bet tad gluži kā mēnešsērdzīgs piegāja pie trešā krēsla un mežonīgi iebelza ar cirvīti pa atzveltni. Krēsls apgāzās, bet nesalūza.

— Ahā! — iesaucās svētais tēvs Fjodors. —- Es t-tev gan rādīšu!

Un viņš uzbruka krēslam kā dzīvai būtnei. Vienā mirklī tas tika samalts sīkos gabaliņos. Svētais tēvs Fjodors nedzirdēja, ka cirvis atsitās pret koku, ripsu, pret atsperēm. Viesuļvētras va­renajā rēkoņā kā filcā noslāpa ikkatra blakus skaņa.

— Ahā! Ahā! Ahā! — izsaucās svētais tēvs Fjodors, cirzdams krēslus plašā atvēzienā.

Krēsli izgāja no ierindas cits pēc cita. Svētā tēva Fjodora niknums aizvien pieauga. Pieauga arī viesuļvētra. Daži viļņi jau sniedza svētā tēva Fjodora kājas.

No Batumi līdz Sinopai valdīja šausmīgs troksnis. Jura tra­koja un savas dusmas izgāza uz katru kuģīti. Tvaikonis «Ļeņins» kūpināja abus dūmeņus un, dziļi iegrimis, tuvojās Novorosijskai.

Melnajā jūrā plosījās viesuļvētra, izmezdama Trapezundas, Jal- tas, Odesas un Konstances krastos tūkstoštonnīgus viļņus. Aiz mierīgā Bosfora un Dardaneļiem granda Vidusjūra. Aiz' Gibrai- tara gar Eiropas krastiem šķieda šļakatas Atlantijas okeāns. Sir­dīgs ūdens apjoza visu zemeslodi.

Bet Batumi krastā stāvēja svētais tēvs Fjodors un, sviedriem plūstot, skaldīja pēdējo krēslu. Vēl mirklis — un viss bija pa­beigts. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma izmisums. Uzmetis stulbu skatienu paša saskaldītajai krēslu kāju, atzveltņu un atsperu kau­dzei, viņš atkāpās. Ūdens viņu ķēra aiz kājām. Viņš metās uz priekšu un izmircis izskrēja uz šosejas. Milzīgs vilnis gāzās pāri tai vietai, kur tikko bija stāvējis svētais tēvs Fjodors, un, plūz­dams atpakaļ, aiznesa sev līdzi ģeneralienes Popovas sakropļoto garnituru. Bet svētais tēvs Fjodors to vairs neredzēja. Viņš sa­līcis gurdi vilkās pa šoseju, spiezdams pie krūtīm slapju dūri.

Batumi viņš iegāja apstulbis, nekā ap sevi neredzēdams. Viņa stāvoklis bija šausmīgs. Ar divdesmit rubļiem kabatā nobraukt piecus tūkstošus kilometru līdz dzimtajai pilsētai bija pilnīgi ne­iespējami.

Svētais tēvs Fjodors, pagājis garām turku tirgum, kur viņam čukstus ieteica nopirkt Koti pūderi, zīda zeķes un nebandrolētu Suchumi tabaku, aizvilkās līdz stacijai un iejuka nesēju pūlī.