Divpadsmit krēslu

XL nodaja DĀRGLIETU GLABATUVE

Kādā no pēdējām lietainajām oktobra dienām Ipolits Matveje­vičs bez svārkiem, ģērbies vienā mēness krāsas vestē, nobārst'tā ar sīkām, sidrabainām zvaigznītēm, rosījās Ivanopuio istabā. Ipo­lits Matvejevičs strādāja uz pabdzes, jo galda istabā vēl arvien nebija. Lielais kombinators bija saņēmis no dzīvokļu biedrības lielu pasūtījumu mākslas nozarē — adrešu plāksnīšu izgatavo­šanu. Plāksnīšu izgatavošanu pēc šablona Ostaps uzdeva Vorob- jaņinovam, bet pats gandrīz veselu mēnesi kopš ierašanās Mas­kavā grozījās Oktobra stacijas rajonā, ar neiedomājamu dedzību dzīdams pēdējā krēsla pēdas, kurš katrā ziņā slēpa sevī mada- mas Petuchovas briljantus.

Savilcis pieri grumbās, Ipolits Matvejevičs izkrāsoja trafa­retos uzrakstus uz plāksnītēm. Pusgadu auļodams pakaļ bril­jantiem, viņš bija zaudējis savas agrākās ierašas.

Pa naktīm Ipolitam Matvejevičam sapņos rādījās kalnu vir­sotnes, ko greznoja mežonīgi transparenti, acu priekšā šaudījās Iznurenkovs, trīcinādams savas resnās, brūnās ciskas, apgāzās

laivas, slīka cilvēki, no debesīm bira ķieģeļi un, plaši atvērusies, zeme laida acīs sēra dūmus.

Ostaps, ik dienas būdams kopā ar Ipolitu Matvejeviču, ne^ manīja viņā nekādu pārmaiņu. Taču Ipolits Matvejevičs bija ne­parasti pārvērties. Ari gaita Ipolitam Matvejevičam vairs nebija tāda kā agrāk un acu izteiksme kļuvusi mežonīga, ataugušās ūsas vairs nestāvēja paralēli zemes virsmai, bet gan pilnīgi perpendi­kulāri kā vecam runcim.

Citāda kļuvusi arī Ipolita Matvejeviča daba. Viņa raksturā bija radušās agrāk nepazītas īpašības: noteiktība un cietsirdība. Sīs jaunās jūtas viņā pakāpeniski ieaudzināja trīs epizodes: brī­nišķīgā izglābšanās no vasjukiešu amatieru smagajām dūrēm, pirmā ubagošanas debija pie Pjatigorskas «Puķu dārza» un bei­dzot zemestrīce, pēc kuras Ipolits Matvejevičs kļuva mazliet dī­vains un pret savu kompanjonu glabāja slepenu naidu.

Pēdējā laikā Ipolits Matvejevičs atradās ļoti spēcīgu aizdomu varā. Viņš baidījās, ka Ostaps atplēsīs krēslu viens pats un, pa­ņēmis visas dārglietas, aizbrauks, pametot viņu likteņa varā. Skaļi izteikt savas aizdomas viņš neuzdrošinājās, jo pazina Ostapa smago roku un nelokāmo raksturu. Ik dienas, sēdēdams pie loga un ar vecu, izrobotu bārdas nazi tīrīdams apžuvušos bur­tus, Ipolits Matvejevičs šausmīgi cieta. Katru dienu viņš baiļo­jās, ka Ostaps vairs nepārnāks un viņš, bijušais muižniecības priekšnieks, nomirs Maskavā bada nāvē pie kāda sapuvuša žoga.

Taču Ostaps pārnāca katru vakaru, kaut gan nekādas priecī­gas ziņas neatnesa. Viņa enerģija un dzīvesprieks bija neizsme­ļami. Cerības viņu nepameta nevienu mirkli.

Gaitenī atskanēja soļu dipoņa, kāds uzgrūdās ugunsdrošajam skapim, un finiera durvis viegli atsprāga vaļā kā vēja pāršķirta grāmatas lapa. Uz sliekšņa stāvēja lielais kombinators. Viņš bija slapjš no galvas līdz kājām, vaigi kvēloja kā sarkani āboli. Os­taps smagi elpoja.

— Ipolit Matvejevič! — viņš iesaucās. — Klausieties, Ipolit Matvejevič!

Vorobjaņinovs jutās pārsteigts. Vēl nekad techniskais direk­tors viņu nebija saucis vārdā un tēva vārdā. Un pēkšņi viņš sa­prata …

— Vai ir? — viņš izdvesa.

— Tur jau ir tā lieta, ka ir. Ek Kisa, velns lai jūs parauj!

— Nekliedziet, visu var dzirdēt.

— Pareizi, pareizi, var vēl noklausīties, — Ostaps ātri čuk­stēja. — Ir, Kisa, ir, un, ja vēlaties, es tūlīt to varu jums no­demonstrēt. Tas atrodas dzelzceļnieku klubā, jaunajā klubā … Vakar bija atklāšana … Kā es atradu? Blēņas? Ārkārtīgi grūta lieta! Ģeniālā kombinācijā, spīdoši izvesta līdz galam! Piedzīvo­jums no antikās pasaules … Vārdu sakot, augsta klase!

Nenogaidījis, kamēr Ipolits Matvejevičs uzvilks svārkus, Os­taps izskrēja gaitenī. Vorobjaņinovs viņam piebiedrojās jau kāp­nēs. Abi, satraukti apbērdami viens otru ar jautājumiem, trau­cās pa slapjajām ielām uz Kalančevas laukumu. Viņi pat neat- skarta, ka var aizbraukt ar tramvaju.

— Jūs esat apģērbies kā kurpnieks! — Ostaps līksmi čaloja. — Kas tā staigā, Kisa? Jums nepieciešama stērķelēta veļa, zīda zeķes un, protams, cilindrs. Jūsu sejā ir kaut kas cēls! Sakiet, lū­dzu, jūs patiešām esat bijis muižniecības priekšnieks?

Parādījis muižniecības priekšniekam krēslu, kas stāvēja ša- chistu pulciņa istabā un kam bija visparastākais Gambsa krēsla izskats, kaut gan tas sevī slēpa milzīgas vērtības, Ostaps izvilka Vorobjaņinovu gaitenī. Seit nebija nevienas dzīvas dveseles. Os­taps piegāja pie loga, kas vēl nebija aizlīmēts, gatavojoties zie­mai, un attaisīja abu rāmju aizbīdņus.

— Caur šito lodziņu, — viņš sacīja, — mēs šonakt jebkurā brīdī viegli un maigi iekļūsim klubā. Atcerieties, Kisa, trešais logs no parādes durvīm.

Draugi vēl ilgi klīda pa klubu kā ATIN[6] pārstāvji un nevarēja vien nobrīnīties par skaistajām zālēm un istabām.

— Ja es V.asjukos būtu spēlējis, — Ostaps sacīja, — sēdē­dams uz šāda krēsla, es nebūtu zaudējis nevienu partiju. Entu­ziasms nepieļautu. Tomēr labāk iesim, vecīt, man vēl pagiabu- šies divdesmit pieci rubļi. Iedzersim alu un atpūtīsimies pirms nakts vizites. Vai alus jūs nešokē, muižniecības priekšniek? Nav nekāda nelaime. Rīt jūs laksiet šampanieti neierobežotā dau­dzumā.

Ejot no dzertuves uz Sivcevo Vražku, Benders trakoti uz­jautrinājās un aizskāra garāmgājējus. Viņš apņēma ap pleciem mazliet iereibušo Ipolitu Matvejeviču un liegi sacīja:

— Jūs esat ārkārtīgi simpātisks vecītis, Kisa, bet vairāk par desmit procentiem es jums nedošu. Nudien, nedošu. Nu kālab jums, kālab jums vajadzīga tāda nauda?

— Kāpēc tad tā? Kāpēc tad tā? — uztraucās Ipolits Mat­vejevičs.

Ostaps sirsnīgi smējās un piekļāvās ar vaigu pie sava kon­cesijas drauga slapjās piedurknes.

— Nu ko jūs pirksiet, Kisa? Nu ko? Jums taču nav nekādas fantazijas. Nudien, piecpadsmit tūkstošu jums pietiek atliku likām. Jūs taču drīz mirsiet, jūs taču esat večukiņš. Jums taču nauda vispār nav vajadzīga … Ziniet, Kisa, es, liekas, jums nekā ne­došu. Tā būtu blēņošanās. Pieņemšu jūs, Kisulīt, par privātsek­retāru. Vai ne? Četrdesmit rubļu mēnesī. Kostīte mana. Četras brīvdienas .. . Vai ne? Darba tērps, dzeramnauda, sociālā apdro­šināšana nāk klāt. .. Nu? Vai jūs apmierina mans priekšlikums?

Ipolits Matvejevičs atbrīvoja roku un ātri devās uz priekšu. Sie joki viņu padarīja vai ārprātīgu.

Ostaps panāca Vorobjaņinovu pie ieejas rožainajā savrup­mājā.

— Jūs patiešām apvainojāties? — Ostaps jautāja. — Es tikai pajokoju. Savus trīs procentus jūs saņemsiet. Jānudien, jums pil­nīgi pietiek ar trim procentiem, Kisa.

Ipolits Matvejevičs saīdzis iegāja istabā.

— Jā? Kisa, — Ostaps draiskuļoja, — piekrītiet saņemt trīs procentus! Nudien, piekrītiet! Cits būtu piekritis. Istaba jums nav jāpērk, Ivanopulo par laimi aizbrauca uz Tveru un paliks tur ve­selu gadu. Bet labāk tomēr iestājieties pie manis par kambarsu­laini … Silta vietiņa.

Redzēdams, ka Ipolits Matvejevičs nekādi nav uzmundrināms, Ostaps saldi nožāvājās, ievilka savās platajās krūtīs gaisu, iz­stiepās vai līdz pašiem griestiem un sacīja:

— Nu, drauģelīt, sagatavojiet kabatas! Uz klubu mēs iesim pirms rītausmas. Tas ir vislabākais laiks. Sargi guļ un redz sal­dus sapņus, par ko tos bieži atbrīvo no darba, neizmaksājot algu par divām nedēļām uz priekšu. Bet tagad, dārgumiņ, ieteicu jums atpūsties.

Ostaps nolikās uz trim krēsliem, kas bija sanesti no dažadām Maskavas malām, un, laizdamies miegā, nomurmināja:

— Labāk gan par kambarsulaini! Pieklājīga alga … Kos­tīte … Dzeramnauda … Nu, nu, pajokoju … Sēde turpinās! Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Tie bija lielā kombinatora pēdējie vārdi.

Viņš iegrima dziļā, bezrūpīgā, atspirdzinošā un smagu sapņu nenomāktā miegā.

Ipolits Matvejevičs izgāja uz ielas. Viņa sirds bija izmisuma un naida pilna. Mēness lēkāja pa mākoņu ciņiem. Savrupmāju slapjie režģi spīdēja kā ieeļļoti. Gāzu lukturi, ūdens puteklīšu vai­ņaga apvīti, meta nemierīgu gaismu. No dzertuves «Ērglis» iz­grūda kādu piedzērušos. Tas iebļāvās nelabā balsi. Ipolits Matve­jevičs saviebās un stingriem soļiem de^ās atpakaļ. Viņam bija tikai viena vēlēšanās: kaut ātrāk viss būtu galā.

Viņš iegāja istabā, stingri paskatījās uz guļošo Ostapu, no­slaucīja pensneja stiklus un paņēma no palodzes bārdas nazi. Uz tā izrobotā asmeņa bija redzamas izkaltušas eļļas krāsas zvī­ņas. Viņš ielika bārdas nazi kabatā, vēlreiz pagāja garām Osta­pam, neskatīdamies uz viņa pusi, bet dzirdēdams viņa elpošanu, un atkal iznāca gaitenī. Seit bija klusi un miegaini. Acīm redzot visi jau gulēja. Gaiteņa pilnīgajā tumsā Ipolits Matvejevičs pēkšņi neizsakāmi dzēlīgi pasmaidīja un juta, ka uz pieres sakus­tējās āda. Lai pārbaudītu šo jauno sajūtu, viņš atkal pasmaidīja. Pēkšņi viņš atcerējās, ka ģimnāzijā audzēknis Pihtjajevs-Kaku- jevs prata kustināt ausis.

Ipolits Matvejevičs aizgāja līdz kāpnēm un uzmanīgi ieklau­sījās. Uz kāpnēm neviena nebija. No ielas atskanēja važoņa zirga pakavu klaudzēšana, demonstrativi skaļa un noteikta, it kā kāds skaitītu uz kauliņiem. Muižniecības priekšnieks klusiņām kā ka­ķis atgriezās istabā, izņēma no Ostapa svārkiem, kas karājās uz krēsla atzveltnes, divdesmit piecus rubļus un platknaibles, uzlika galvā netīro admiraļa cepuri un atkal ieklausījās.

Ostaps gulēja klusi, nekrāca. Viņa deguns un plaušas strādāja ideāli, lieliski ieelpojot un izelpojot gaisu. Spēcīgā roka nokarā­jās līdz pašai grīdai. Ipolits Matvejevičs, juzdams pulsu deniņos, lēnām uzrotīja labās rokas piedurkni mazliet virs elkoņa, aptina kailo roku ar dvieli, aizgāja līdz durvīm, izņēma no kabatas bār­das nazi un, ar acīm izmērījis attālumus istabā, pagrieza izslē- dzēju. Gaisma nodzisa, bet istabu viegli apgaismoja ielas luktura zilganā gaisma.

— Jo labāk, — nočukstēja Ipolits Matvejevičs.

Viņš tuvojās galvgalim un, tālu atvēzējis roku ar bārdas nazi, no visa spēka ietrieca visu asmeni Ostapa kaklā, tūlīt izrāva nazi un atlēca pie sienas. Lielais kombinators izdvesa tādu skaņu, kādu izdod virtuves izlietne, uzsūkdama pēdējās ūdens lāses. Ipolitam Matvejevičam palaimējās nenotraipīties ar asinīm. Berzēdams ar svārku muguru mūra sienu, viņš aizzagās līdz zilgajām dur­vīm un vēlreiz uzmeta acis Ostapam. Viņa augums divas reizes noraustījās un atslīga pret krēslu atzveltnēm. Ielas gaisma ap­spīdēja melnu peļķi, kas bija radusies uz grīdas.

«Kas tā par peļķi?» Ipolits Matvejevičs nodomāja. «Jā, jā, asi­nis… Biedrs Benders nomiris.»

Vorobjaņinovs notina viegli nosmērēto dvieli, nometa to zemē, pēc tam uzmanīgi nolika bārdas nazi uz grīdas un aizgāja, klusi pieverot durvis.

Izgājis uz ielas, Ipolits Matvejevičs sarauca uzacis un, mur­minādams: «Visi briljanti ir mani, nevis tikai seši procenti,» — aizgāja uz Kalančevas laukumu.

Nonācis pie dzelzceļnieku kluba un noskatījis trešo logu no parādes durvīm, Ipolits Matvejevičs apstājās. Jaunās celtnes spo- guļlogi kā pērles pelēcīgi vīdēja rītausmas gaismā. Valgajā gaisā atskanēja manevrējošo lokomotivju padobjās balsis. Ipolits Mat­vejevičs veikli uzrāpās uz karnizes, pagrūda rāmi un klusi ielēca gaitenī.

Viegli orientēdamies pelēcīgas rītausmas piestrāvotajās kluba zālēs, Ipolits Matvejevičs iekļuva šachistu kabinetā un, aizķēris ar galvu Emanuila Laskera portretu, kas karājās pie sienas, pie­gāja pie krēsla. Viņš nesteidzās. Viņam nebija kur steigties. Ne­viens viņu nevajāja. Lielmeistars O. Benders gulēja mūžīgā miegā rožainajā savrupmājā Sivcevo Vražkā.

Ipolits Matvejevičs apsēdās uz grīdas, apķēra krēslu ar savam dzīslainajām kājām un ar dentista aukstasinībuņēmās izvilkt no krēsla misiņa naglas, nevienu nepalaizdams garām. Pie sešdesmit otrās naglas viņa darbs beidzās. Angļu katūns un maša brīvi gu­lēja uz krēsla polsterējuma.

Atlika tikai tos pacelt, lai ieraudzītu futrāļus, futralīšus un kastītes ar dārgakmeņiem.

«Tūlīt automobilī iekšā,» nodomāja Ipolits Matvejevičs, kas bija izgājis lielā kombinatora dzīves gudrības skolu, «un uz sta­ciju prom. Uz Polijas robežu. Par kādu akmentiņu mani pārvedīs pāri robežai, bet tur ..

Un, vēlēdamies jo ātrāk redzēt, kas notiks «tur», Ipolits Mat­vejevičs norāva no krēsla katunu un mašu. Viņa acis ieraudzīja atsperes, brīnišķīgas angļu atsperes un polsterējumu, lielisku pol- sterējumu, pirmskara kvalitates, kādu tagad nekur nevar atrast. Bet vairāk gan krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevičs mechaniski izvandīja visu polsterējumu un tā nosēdēja veselu pusstundu, ne- izlaizdams krēslu no krampjaini sažņaugtajām kājām, un truli at­kārtoja:

— Kāpēc tad te nekā nav? Tas nevar būt! Tas nevar būt!

Bija gandrīz pavisam gaišs, kad Vorobjaņinovs, atstājis ju­cekli šachistu kabinetā, aizmirsis tur platknaibles un neeksistē­joša jachtkluba cepuri ar zeltoto nozīmi, neviena nemanīts, smagi un gurdi pa logu izlīda uz ielas.

— Tas nevar būt, — viņš murmināja, — nogājis vienu kvar- talu. — Tas nevar būt!

Un viņš aizgāja atpakaļ pie kluba un staigāja gar tā liela­jiem logiem, čāpstinādams ar lūpām:

— Tas nevar būt! Tas nevar būt! Tas nevar būt!

Paretam viņš iekliedzās un saķēra rīta miglā norasojušo galvu. Atcerēdamies visus nakts notikumus, viņš purināja sirmās pinkas. Briljantu drudzis iedarbojās pārāk spēcīgi: Vorobjaņi­novs bija novecojis piecās minūtēs.

— Staigā te vienā gabalā visvisādi, — Vorobjaņinovs dzirdēja pie pašas auss.

Viņš ieraudzīja naktssargu brezenta darba tērpā un vieglos zābakos. Naktssargs bija ļoti vecs un, kā redzams, labsirdīgs.

— Staigā vienā gabalā, — omulīgi pļāpāja večuks, kam bija apnikusi nakts vientulība, — un jūs, biedri, arī interesējaties. Un pareizi darāt. Klubs mums, kā sacīt jāsaka, pavisam ne­parasts.

Ipolits Matvejevičs kā moceklis noraudzījās uz sārto večuku.

— Jā, — sacīja večuks, — šis klubs ir neparasts. Otra tāda nekur nav.

— Bet kas tad šeit tik neparasts? — jautāja Ipolits Matveje­vičs, sakopodams domas.

Večukiņš līksmi paskatījās Vorobjaņinovā. Acīm redzot stāsts par neparasto klubu viņam patika, un viņš to labprāt atkārtoja.

— Nu redziet, — večuks iesāka, — es šeit kā naktssargs stai­gāju jau desmito gadu, bet tāda gadījuma nekad netiku piedzī­vojis. Klausies vērīgi, zaldātiņ. Kā sacīt jāsaka, šeit vienmēr bijis dzelzceļa kustības dienesta pirmā iecirkņa klubs, visiem zināms, kāds tas bija. Es to apsargāju. Galīgi sačākstējis klubs … To kurināja un kurināja, un nekas nelīdzēja. Bet biedrs Krasiļņikovs neliek mani mierā: «Kur tu, saka, to malku liec?» Bet vai tad es to malku ēdu, vai? Nomocījās gan biedrs Krasiļņikovs ar to klubu — mitrums, aukstums, pūtēju orķestrim telpu nav, un teātri spēlēt tīrās mokas: aktieru kungi sala nost. Piecus gadus lūdzās kreditus jaunam klubam, bet nezinu, kas tur iznāca. Satiksmes darbinieku arodbiedrība ķreditu neapstiprināja. Šopavasar biedrs

Krasiļņikovs nopirka krēslu skatuves vajadzībām, labu krēslu, mīkstu …

Ipolits Matvejevičs klausījās, ar visu augumu mākdamies virsū naktssargam. Viņš atradās pusnesamaņas stāvoklī. Bet ve­čuks, gardi smiedamies, pastāstīja, kā viņš reiz uzrāpies uz šī krēsla, lai izskrūvētu elektrisko spuldzi, un nogāzies zemē.

— Es pamatīgi nobraucu no šā krēsla, pat apšuvums pār­plīsa. Un skatos —- no apšuvuma apakšas birst ārā stikliņi un diedziņā savērtas baltas krelles.

— Krelles, — Ipolits Matvejevičs noš]upstēja.

— Krelles! — sajūsmā iespiedzās večuks. — Un nu, zaldātiņ, es skatos vēl, bet tur dažādas kastītes. Es tām kastītēm pat ne- pieskāros. Bet devos taisnā ceļā pie biedra Krasiļņikova un visu pateicu. Vēlāk to pašu arī komisijai pateicu. Tām kastītēm ne pirkstu netiku piedūris. Un labi, zaldātiņ, darīju, jo vēlāk tur atrada dārglietas, buržuāzijā bija noslēpusi…

— Kur ir dārglietas? — iekliedzās muižniecības priekšnieks.

— Kur, kur, — večuks ķircinājās, — te, zaldātiņ, jābūt ar saprašanu. Re, kur tās ir!

— Kur? Kur?

— Tepat taču tās ir! -— iesaucās sartais naktssargs, priecā­damies par paša radīto efektu. — Re, kur tās ir! Brilles noslauki! Klubu par tām uzbūvēja, zaldātiņ! Redzi? Skaties, te tas ir, šis klubs! Centrālapkure, dambrete ar pulksteni, bufete, teātris — ar galošām iekšā nelaiž! …

Ipolits Matvejevičs vai ledū sasala un, nekustēdamies ne no vietas, blenza uz karnizēm.

Tad, lūk, kur atrodas madamas Petuchovas dārglietu krātuve! Lūk, kur tā stāv! Te ir viss! Visi simt piecdesmit tūkstoši rubļu nulle nulle kapeikas, kā mēdza teikt Ostaps — Suleimans — Berta — Marija Benders.

Briljanti pārvērtušies par vienlaidus fasažu stikliem un dzelzsbetona griestiem; vēsās vingrošanas zāles izbūvētas no pēr­lēm. Dimanta diadēma pārvērtusies teatra zālē ar griežamo ska­tuvi, rubina auskari izauguši par veselām lustrām, čūskveidīgas zelta aproces ar smaragdiem kļuvušas par lielisku bibliotēku, bet kaklarotas pārvērtušās par bērnu novietnēm, planieru darbnīcu, šacha kabinetu un biljarda istabu.

Dārglietu krātuve nav pazudusi, tā saglabājusies un pat lie­lāka kļuvusi. Tai varēja pieskarties ar rokām, bet nevarēja aiz­nest prom. Tā pārgājusi kalpot citiem ļaudīm.

Ipolits Matvejevičs ar rokām pieskaras granita apšuvumam. Akmens aukstums aizgāja līdz pašai sirdij.

Un viņš iekliedzās.

Viņa kliedziens, satracināts, kaisls un mežonīgs, aizšautas vilku mātes kliedziens, aizskanēja līdz laukuma vidum, metās zem tilta un, mostošās lielās pilsētas skaņu nomākts, lēnām dzisa un mirklī izplēnēja. Maskavas ielās pār slapjajiem jumtiem iesoļoja lielisks rudens rīts. Pilsēta uzsāka savas ikdienas gaitas.