Melnais zelts

Piecdesmit ceturtā nodaļa

Marijas Radisovičas zilais Opel izbrauca no nelielās sān-ieliņas un nogriezās pa kreisi Zinaka ielā, kas veda ārpus pilsētas.

Hauks nogaidīja, lai automašīna nozūd aiz pagrieziena, un tad sāka tai sekot. Viņš jutās pārliecināts, ka sieviete, paķērusi līdzi proviantu, dodas uz kādu viņiem daudzsološu vietu.

Apmēram jūdzi tālāk, pie upes, ceļš kļuva plātāks, un veikali un daudzdzīvokļu mājas atkāpās, dodami vietu noliktavām, degvielas uzpildes stacijām un pat vietējai elektrostacijai. Hauks sekoja, turēdamies paris simtus jardu aiz automašīnas.

Ceļazīme norādīja: "Sebeseva 8 km."

Pāris jūdžu ārpus pilsētas ceļš, pa kuru viņi brauca, kļuva līkumaināks un nelīdzenāks. Tas sašaurinājās, līkumojot cauri tumšajiem pakalniem, kas ieskāva ieleju, kurā atradās Novi Pazara. Satiksme bija nenozīmīga. Radisoviča pukšķināja uz priekšu mērenā ātrumā. 1 laukam nācās uzmanīties, lai saglabātu distanci. Bridi pa brīdim viņiem garam aiz-traucās pa kādam kravas auto.

Nedz viņam, nedz Naomi nebija nekā daudz, ko teikt. Abi, šķiet, nojauta, ka Marija viņus pie kāda aizvedīs. Ceļam pakāpjoties augstāk, mazais opelis palēnināja gaitu, un 1 laukam nācās pārslēgt savu spēkratu otrajā ātrumā, lai saglabātu pienācīgu attālumu starp abiem.

"Sebeseva 3 krn."

Kad ceļš sasniedza augstāko punktu un sāka vest uz leju, kur sākās plaša ieleja, vecā dāma opeli ieslēdza pagrieziena rādītāju. Tā bija nomaļa vieta. Hauks palūkojās uz Naomi.

Viņi bija kaut kur nonākuši.

Parādījās neasfaltēts zemes ceļš, kuru iezīmēja tikai telefona stabs ar zīmi "Sistena R" - upes nosaukumu. Priekšā braucošā automašīna nogriezās pa labi. Tā palēnināja ātrumu un pamazītēm ripoja uz priekšu pa zemes ceļu, un, nonākot tur, Hauks pabrauca pagriezienam garām, pamezdams skatienu uz Mariju Radisoviču, kura savā automašīnā kratījās pa grambām.

- Negribu, lai viņa pamanītu mūs nogriežamies.

Nobraucis apmēram ceturtdaļjūdzi pa galveno ceļu, viņš

griezās atpakaļ un apstājās pie krustcelēm. Viņi vairs neredzēja Marijas Radisovičas automašīnu.

- Tā. - Hauks gaidpilni uzlūkoja Naomi. - Pēdējā iespēja griezties atpakaļ.

Viņa papurināja galvu. Naomi acis iezibējās azarts.

- Palūkosimies, ko viņa grasās darīt.

Viņi nogriezās pa grants ceļu. Tas šķērsoja papuvi un līkumoja cauri biezam mežam, aizvien augstāk un augstāk. 1 lauka pulss lēkāja līdzi automašīnas saraustītajam ritmam.

Viņi pabrauca garam koku ieskautai kotedžai - gandrīz vai būdiņai - ar aplokā sadzītiem mājdzīvniekiem. Uz ceļa izskrēja suns un sāka riet.

Nekur nebija ne miņas no Marijas mašīnas.

Aiz pagrieziena ceļš izvijās laukā no meža un nonāca plašā ieleja. Viņiem priekšā slējās pakalns. Hauks ieraudzīja priekšā pāris māju.

- Es uz kādu bridi nobraukšu malā, - viņš sacīja. - Negribu riskēt ar to, ka viņa ieraudzīs mūs sekojam.

Hauks samazināja ātrumu un pēc brīža apstājās pavisam. Tad viņš pasniedzās un no savas audekla somas, kas atradās uz aizmugurējā sēdekļa, izņēma binokli. Noregulējis to, viņš aplūkoja priekšā redzamos laukus. Apmēram jūdzes attālumā viņš ieraudzīja Opel braucam augšup pa stāvu uzbērumu un, izsekojot tā maršrutam, ieraudzīja priekšā rēgojamies māju ar koši sarkanu dakstiņu jumtu.

Naomi iejautājās:

- Ko tu redzi?

Auto lēnām brauca pa ceļu un apstājās pie baltās lauku mājas ar sarkano jumtu.

- Man šķiet, ka mēs būsim kaut ko atraduši, - Hauks atbildēja.

Viņi pabrauca garām kalna korei un atstāja automašīnu paslēptu aiz koku pudura, kur to nevarēja pamanīt. Hauks paķēra somu un binokli, ūdens pudeli, Nikon fotoaparātu un savu Sig 9 pistoli - katram gadījumam.

- Vai esi droša, ka gribi tajā piedalīties? - viņš apjautājās Naomi vēl pēdējo reizi, mazliet rotaļīgi. - Darbs pie rakstāmgalda ir beidzies.

Viņa saņēma matus zirgastē un aizvilka vējjakas rāvējslēdzēju.

- Dod ziņu, ja netiksi man līdzi, - viņa atbildēja.

Abi nolēma uzkāpt blakus korē un palūkoties uz māju, pie kuras bija piebraukusi Marija Radisoviča. Naomi piesprādzēja pie jostas savu valdības koltu.

- Vai tu maz atceries, kā to lietot? - Hauks ķircinot apjautajās.

- Domāju, ka vēl aizvien spēšu uzburt atmiņā šo ainu, -Naomi noteica, ielādējot revolverī aptveri un paspraucoties viņam garām.

Kore izrādījās stāva, apaugusi ar garu zāli, ko augstāk nomainīja sausa zāļo. Saule bija parādījusies debesīs, padarot kāpienu karstu. Un stāvu. Hauks juta, ka viņam sāk pietrūkt elpas. Kāja mazliet ļodzījās, vel aizvien būdama stīva pēc lodes augšstilbā, kuru viņš bija saņēmis pirms astoņpadsmit mēnešiem.

Naomi, iedama pa priekšu, ne reizes pat nepalēnināja gaitu.

Viņi tika līdz pašai virsotnei. Abi notupās uz akmens un lūkojās pāri korei uz pagalmu, kurā bija iebraukusi Marija Radisoviča.

- Skaties! - Hauks norādīja uz nobalsinātu lauku māju. Piekalnē bija izbūvēti aploki, varbūt aitām vai govīm, taču lopi nekur nebija manāmi. Māls pie mājas bija pamatīgi izrakņāts.

No skursteņa plūda balti dūmi.

- Tur kāds ir.

Majas aizmugurē bija novietots melns Audi, teju noslēpts skatienam.

Marijas Radisovičas auto ar vaļēju bagāžnieku bija piebraukts pie ieejas.

Hauks palūkojās binoklī. Sieviete bija izņēmusi no automašīnas saiņus un iegājusi iekšā. Viņš sprieda, ka lūkojas uz pamestu fermu. Varbūt tā kādreiz piederējusi kādam ģimenes loceklim vai ari kāds bija to nomājis. Hauks nomurmināja Naomi:

- Kā tu doma, kāpēc pavecai sievietei vajadzētu nest krājumus un tādu vietu kā šī? Pārtiku. Dzeramo. Tabaku.

- Es domātu, ka tas domāts kādam, ko viņa vēlas paslēpt, - Naomi atbildēja, vērodama pāri korei.

Viņiem vajadzēja gaidīt vēl dažas minūtes. Piecpadsmit vai divdesmit. Saule sāka karsēt, un viņi atvēra ūdens pudeli.

Visbeidzot mājas durvis atvērās.

Marija iznaca ārā pirmā. Viņai sekoja stāvs, kuru Hauks tūlīt pat pazina. Viņš palūkojās binokli, lai apskatītu labāk. Vīrietis bija ģērbies zili rūtotā kreklā, saburzītās biksēs un darba zābakos. Viņš bija spēcīgs, platiem pleciem un varēja tikt noturēts par parastu anonīmu fermas strādnieku.

Taču Hauks bija saskatījis viņa seju.

- Un es domāju, ka tev ir taisnība, - viņš noteica, paveldamies sānis un pasniegdams binokli Naomi. - Aģente Blūma, iepazīstieties ar Dāniju Tibo. - Hauks triumfējoši pasmaidīja.