Stāsti, noveles, humoreskas

MANS DRAUGS CEĻ MĀJU

Man bija labs draugs — Jānis Doniņš viņu sauca. Jūs taču atceraties Jāni, Doniņu Jāni, Janku. Nu, tas pats, kas visās viesībās bija sabiedrības dvēsele — skaļākais dziedātājs un veiklākais dejotājs, jautrākais anekdotu stāstītājs un asprātīgākais tostu saucējs. Tādu jūs pazināt Doniņu Jāni. Ret es pazinu viņu arī citādu — nopietnu spriedēju par politiskiem jautājumiem, kaislīgu teātra mākslas pielūdzēju, negausīgu grāmatu lasītāju un bibliofilu, kas prata sadabūt īpašumā visas latviešu padomju rakstnieku grāmatas, pat tas, ko lasītāji izķer dažās stundās. Mēs satikāmies katru vakaru — vai nu kopā sēdējām teātri un pēc tam pie kafijas tases pārspriedām lugu un aktieru spēli, vai arī klaiņojām pa dārziem un runājām par Ojāra Vācieša dzeju, Priedes dramaturģiju un jaunākajām «bumbām» literatūras kritikā. Vasaras atpūtu mēs parasti pavadījām pie kāda ezera. Peldējāmies un sauļojāmies, ķērām zivis un vēžus un paši vārījām, stāstīdami viens otram dažādus patiesus un izdomātus makšķernieku stāstus. Mitinājāmies teltī un priecājāmies, ka neesam sevi piesaistījuši kādai vienai vietai, vārdu sakot, neesam vasarnīcu nomnieki, jo tā mums iespējams katru vasaru pabūt arvien jaunās, skaistās vietās.

Nupat tikai aptvēru, ka visu laiku par Janku, par Doniņu Jāni runāju pagātnē. Jūs varbūt jau sākat uztraukties, vai tiešām Janka, Jānis Doniņš būtu… Nebīstieties, Janka ir dzīvs un vesels. Viņš tikai… ceļ māju.

Sākās ar to, ka mēs kādā dienā savā gumijas laivā braukājām pa Juglas ezeru spiningodami. Laiva bija mazliet izlaidusi gaisu, un mēs piebraucām viņā krastā, lai to piepumpētu. Kur gadījies, kur ne, nāk uz ezeru — mūsu paziņa Sukurs ar pasmagu skalu grozu rokā. Tā un tā: — Sveiki, kur tu te gadījies? — Sveiki, sveiki, un kur tad jūs? — Mēs piebraucām uzņemt degvielu. — Es atkal šeit iedzimtais. Novācu pirmo ražu. Sie kartupellši paša audzēti. Laipni lugtu nogaršot. — Ho, tad norunāsim tā — tavi kartupeļi, mūsu pavalgs! — Janka atsaucās un izcēla no laivas mūsu nozveju — trīs paprāvas līdakas.

Uznesām laivu augšā. Kamēr sukurēni mizoja kartupeļus un Sukuriene tīrīja un cepa zivis, Sukurs mums izrādīja savu saimniecību. Vispirms pašu piecistabu māju. celtu pēc igauņu projekta, no ārpuses apšūtu ar sarkanā granīta šķembām, lieliem logiem un skārda jumtu.

— Cinkotā, — Sukurs, vienu aci piemiedzis, klusi, bet lepni pavēstīja. — Tikai nokrāsoja. Deficīta prece, saproti… Iemainīju no skārdniekiem, — viņš nobeidza pusčukstus.

Izstaigājām glītās, saulainās istabas, pēc tam saimnieks mūs veda uz siltumnīcu. Patlaban tajā gan nekā ievērojama nebija, raža jau sen novākta. Ievērojamākais bija stāsts par siltumnīcu, kas pirmajā gadā pēc uzcelšanas sevi atmaksājusi, bet turpmākajos gados — nu, es tev saku. no algas neesmu mājas būvē ielicis ne kapeikas, to man siltumnīca uzcēla — tā Sukurs nobeidza šo stāstu.

Dārzs, nu dārzs bija vienkārši lielisks. Katra zemes pēda lietderīgi izmantota. Starp plūmītēm un ābelītēm zemeņu grēdas, burkāni, gurķi un tomāti, uz komposta kaudzēm milzīgi ķirbji, bet gar sētu kā īsts dzīvžogs vijās turku pupiņas.

— Lieliski! Vienkārši lieliski, — Janka jūsmoja. — īsts japāņu dārziņš!

— Patīk? — Sukurs vēlīgi nosmaidīja.

— Paradīze! — Janka izdvesa.

— Un, galvenais, tāda paradīze, no kuras tevi pats velns nevar izdzīt! — Sukurs vēl pastiprināja.

— Bet zini, tu taču arī varētu sev uzcelt tādu mājeli. — viņš pēkšņi ierunājās. — Tepat blakus ir viens apbūves laukums. To gan kāro viens opernieks, bet es labāk gribētu sev līdzās tādu klusāku kaimiņu. Zini, kā tie dziedoņi, kad laiž vaļā rīkles, tad logi dreb.

— Kur nu es, — Janka žēli novilka.

Visu pievakari, kamēr braukājam pa ezeru, Janka citu neko nerunāja kā tikai par Sukura māju un dārzu. Vakarā, kad sēdējām autobusā, viņš bija gandrīz jau izšķīries par savas mājeles celšanu, bet atvadoties jau noteikti paziņoja:

— Es celšu.

Otrā dienā pusdienas pārtraukumā gribēju ar Janku, kā parasts, pasēdēt zem liepas un norunāt, uz kādu filmu aiziet vakarā, bet Jankam nebija vaļas.

— Es aizskriešu uz telefona būdu piezvanīt Sukuram, — viņš aizelsies paziņoja.

Viss turpmākais noritēja reibinoši atri. Ar Sukura palīdzību gruntsgabalu dabūja nevis opernieks, bet Janka.

Turpmāk mūsu sarunas risinājās apmēram tā: es pastāstīju Jankam, ka svētdien atklāj jauno mākslinieku gleznu izstādi, viņš atbildēja, ka ļoti žēl, gribētos redzēt, bet nebūšot laika — pa svētdienu jāizrok mājai pamati. Kad es teicu, ka grāmatu veikalā parādījies Mirdzas Ķempes «Mīlestības» otrs izdevums (pirmo pat Jankam nebija laimējies dabūt!), viņš nosūrstījās, ka nu kādu laiķu vairs nevarēšot nevienu grāmatu pirkt, jo tā māja...

Vai jūs agrak butu varējuši iedomāties Ligitas dzimšanas dienu bez Jankas? Bet, kad es ieminējos, ka parīt trešais septembris, Janka samulsa un sāka taisnoties:

— Zini, es šoreiz nevarēšu aiziet pie Ligitas.

— Kāpēc? — es brīnījos.

— Saproti pats — tukšām rokām nepieklājas. Vīna pudele, torte, puķes, — viņš skaitīja, pieliekdams pirkstus, — un savi piecdesmit rublīši izkūst.

Es biju pārāk pārsteigts, lai atbildētu, — Janka un skaita rubļus!

Ligitai es kaut ko sameloju, lai attaisnotu Jankas neierašanos. Bet viesības pagāja diezgan garlaicīgi — trūka dvēseles.

Ja jūs kāds gribat celt māju, tad prasiet padomu man. Es tagad sīki jo sīki zinu, kur dabūt mājas projektu, kā sarunāt celtniekus, kur meklēt materiālus. To visu esmu uzzinājis no Doniņu Jāņa, jo pa tiem īsajiem brīžiem, kurus esam bijuši kopā, viņš vairs cita nekā nav runājis kā tikai par savu māju. Šie brīži pēdējā laikā tiešām ir īsi, jo ne uz teātri, ne kino mēs vairs kopā neejam — Janka taupa rubļus, bet, kad es nopērku biļeti arī viņam, tomēr nenāk — neesot laika, kaut kas jāpadarot pie mājas vai jāaizskrienot kaut kur sarunāt kādu meistaru. Jankam domāto biļeti es piedāvāju Ligitai, un turpmāk mēs iesim arī uz teātri kopā.

Jūs varbūt neticēsiet, ja pastāstīšu par pēdējo tikšanos ar Janku. Nupat, divpadsmitajā septembri, nejauši satikāmies tramvajā.

— Nu, tu dzirdēji? — es iesaucos.

— Ko tad? — viņš brīnījās.

— Mūsējie palaiduši raķeti uz Mēnesi!

— Ak tā, — viņš vienaldzīgi novilka un pēkšņi sasprindzis sāka skatīties ārā pa logu.

— Tu redzēji? — viņš sajūsmīgi iesaucās.

— Ko tad? Raķeti? — es uztraucos.

— Tad ne jau raķeti, — Janka nepacietīgi atmeta ar roku. — Tur stāvēja mašīna ar lieliskiem trīscollu dēļiem un jumta sijām. Sveiks, es lēkšu āra un paprasīšu, kur tādus var dabūt.

Tagad jūs saprotat, kāpēc es par Doniņu Jāni runāju pagātnē.