Stāsti, noveles, humoreskas

NOKLAUSĪTA SARUNA

Vakarā, kad bija nodzēsta gaisma, lietas, kas atradās manā istabā, laikam domāja, ka esmu aizmigusi, un sāka sarunāties.

— Es jums teikšu kaut ko, — lapas švirkstinādama, gausi iesāka uz galda atstātā Grāmata.

— Nu, nu, nu, nu, ko tu teiksi? — viņu steidzināja uz palodzes podā augošais Amarillis.

— Es teikšu jums to, ka cilvēki pret mani izturas nepareizi. Es esmu tik skaista, kad mani atnes no veikala. Bet tad viņi sāk mani šķirstīt lapu pa lapai, izlauza no vākiem un pat aizdod citiem. Saprotiet — aizdod! Bet kā rīkojas šie aizņēmēji? Tie mērcē pirkstus mutē un, pāršķirdami lapas, notraipa tām stūrus, liec mūs apkārt, ar vārdu sakot, apietas ļoti nevīžīgi. Un beigās vēl aizmirst atdot mūsu īstajam saimniekam. Es neesmu dzirdējusi, ka šādi aizņēmēji prasītu otram kreklu vai palagu, bet grāmatas, jā, grāmatas…

Es ieklausījos, kā lielā sašutumā aizcirtās Grāmatas vāks.

— Tu, Grāmata, laikam domā, ka tikai pret tevi viņi izturas tik nevērīgi, — Amarillis ierunājās aiz satraukuma drebošā balsī. — Cikreiz viņi neaizmirst mani apliet. Taisni ģībonis nāk virsū, kad pēdējā mitruma lāse no zemes izsūkta.

— Ting… — Pulkstenis sāka sist, bet apklusa un tikai pēc laba laiciņa izspieda: — Tang!

— Jūs redzat, — no diviem sitieniem nogurušais Pulkstenis vārgi izdvesa. — Atkal viņi aizmirsuši mani uzvilkt. Kārtīgi uzvilkt mani aizmirst, bet, kad es kādu nakti apstājos un viņi no rīta nezina laiku un baidās

nokavēt darbu, tad lama mani par vecu kraķi un solās sviest lūžņos. Vai tas nav netaisni?

— Cilvēki ir ļoti nepateicīgi, — ierunājās pie sienas pakārtā Glezna. — Man līdzās vairākus gadus karājās Akvarelis. Protams, to nebija zīmējis tik slavens mākslinieks kā mani, bet tas nebija slikts akvarelis, nē, nē, to neteica arī cilvēki, kad noņēma no sienas un atdāvināja citiem. Vai jūs varat saprast — viņiem nepatīkot mākslinieks, kas šo Akvareli zīmējis! Iedomājieties — Akvarelis vainīgs, ka viņiem nepatīk mākslinieks! Bet mākslinieks taču nekarājās pie sienas, karājās Akvarelis.

— Ui! Kas tur papīrkurvī čaukstinās? — notrūcies iesaucās Amarillis. — Vai tur nav peles? Es baidos, ka tās varētu apgrauzt manu sīpolu.

Ari es ieklausījos, ka papīrkurvī kāds trinas starp maniem aizmestajiem rokrakstiem.

— Ko jūs tur sūdzaties, tas nav itin nekas, — es izdzirdu pavisam skābu Citrona balsi. — Bet pret mani vēl neviens cilvēks nav izturējies citādi kā vienkārši nežēlīgi. Padomājiet, kā ir, kad tevi spiež, spiež, kamēr izspiež pēdējo sulu. Un, kad mēs esam izspiesti sausi, mūs aizmet. Aizmet mēslu spainī vai, labākajā gadījumā, papīrkurvī, kā izdarīja mana saimniece un tikai tāpēc, ka viņa ir ļoti slinka un nevīžo aiznest mani uz virtuvi. Ne ar vienu citu cilvēku tā nerīkojas. Tā viņi izturas tikai pret citroniem.

Es sāku skaļi smieties, un visas lietas pēkšņi apklusa. Tikai pulkstenis gausi nosita:

— Ting…

Izteikt «tang» viņam aptrūka spēka. Pulkstenis apstajās.