Stāsti, noveles, humoreskas

TELEVIZORS

Kamēr Vitolds Saldmīlis nebija iepazinies ar Intu Kaķīti, viņam likās, ka paša sieva ir tā skaistākā, sava māja visomulīgākā un savs dēls Andrejiņš visgudrākais tāda vecuma puika. Jā, kamēr nebija… Bet, tāpat kā nevar novērst spēju vēja brāzmu, kas pēkšņi tev uz ielas norauj cepuri un izvārta dubļos, tā Saldmīlis nevarēja novērst iepazīšanos ar Intu Kaķīti, kas viņa sirdi… nē, nē, nevis izvārtīja dubļos, bet piepildīja ar satraucošām, smeldzošām un tomēr par medu saldākām jūtām.

Un, dīvaini, šīs jūtas vispirms izdarīja lielas pārvērtības ar Vitolda acīm: ja Intas zeltlāsmainā galviņa kādreiz bija izspūrusi, Vitoldam tas izskatījās ļoti mīļi — tūlīt redzams, ka meitēns nav no tām, kas skraida pa frizētavām un kosmētiskiem kabinetiem, ka meitēns ir nopietns, strādīgs, taupīgs. Vārdu sakot, apbalvots ar visām tām īpašībām, kas sievietes skaistumu izgrezno kā gleznu zelta rāmis. Ja turpretim viņa paša sievai, no šķūnīša ar malkas klēpi nākot, vējš bija izbužinājis kastaņbrūno matu viļņus, Vitoldam bija jānovēršas, lai nepaspruktu pārmetumi par «nevīžību», «sevis noturēšanu elementārākā kārtībā» vai tamlīdzīgi. Pilnīgi negaidīti Vitolda acīm atklājās arī sievas bezgaumība apģērba izvēlē: cik skaista izskatījās Intas platā gaišzilā faidešina kleitiņa ar dzelteniem gundegu ziediņiem, tik neglīta šķita sievas tumšbrūnā, vienkrāsainā kostīmkleita. Un kā viņš agrāk nebija pamanījis, cik nobālējušas viņu dzīvoklī tapetes, kā palodzei atlobījusies eļļas krāsa. Intas dzīvoklī droši vien… jā, bet pagaidīm Inta izvairījās viņu ielaist savā dzīvoklī. Pat adresi neteica. Pārvērtības notika arī ar Vitolda ožas, garšas un dzirdes orgāniem: brīnišķīgi pavasarīgi smaržoja Intas lietotie «Baltie ceriņi», bet neciešami oda odekolons «Rīga», ko sieva mēdza uzliet uz pārdurta pirksta. Tāpat ēdiens, ko gatavoja sieva, šķita tā kā bez sāls, tā kā bez garšvielām, ar vārdu sakot, — bez dvēseles. Bet cik garšīga bija Inlas vienkāršā siermaizīte, ar kuru tā viņu reiz pacienāja, kad viņš to bija pārsteidzis parkā uz sola brokastojam.

Vakaros, darbu beidzot, Vitoldam Saldmīlim zeme dega zem kājām. Tiklīdz pulkstenis nosita seši, viņš kā bulta izlidoja pa darba istabas durvīm, zibenīgi kājas mētādams, notirinājās pa kāpnēm un, gājējiem veikli aplocīdamies, nokļuva uz tās ielas, kur atradās Intas darba vieta, cerībā «nejauši» ieraudzīt viņu, kad tā kopīgajā darbinieku straumē izplūdis pa iestādes durvīm.

Pēc tam viņam ilgi negribējās iet mājās. Aizkodis kafejnīcā mazas vakariņas, viņš noskatījās jaunāko filmu, kādu stundu paklaiņoja svaigā gaisā. Protams, vakarā bija jānoklausās sievas nožēlas, ka viņam «tā ieilgusi arodbiedrības sapulce» vai arī ka viņš «tik ilgi noņēmies ar pašdarbību», vai «ilgi nosēdējis pie saslimuša darba biedra».

— Garlaicīgi mums mājā bez tevis, — ar savām brūnajām, uzticīgajām acīm skumji vērdamās Vitoldam sejā, sieva žēli novilka.

— Jā, papiņ, mums bez tevis ir garlaicīgi! — kā zvirbulēns palēkdamies, piebalsoja Andrejiņš.

— Nu ko, būs jānopērk jums televizors, — Vitolds mēģināja jokot un tūlīt pats uzķērās uz šīs tiešām lieliskas idejas. Nē, viņš nebūt nedomāja «izpirkties» ar dārgu dāvanu, fui, nē, bet Mildiņa un Andrejiņš — šie tiešām jaukie cilvēciņi taču ir pelnījuši mazu uzmanību…

Tā Saldmīļu dzīvoklī ieradās televizors. Kā jau tādos gadījumos parasts, viens otrs radinieks biežāk atnāca pasvētīt krēslas stundu, noskatoties pa televizoru filmu, koncertu vai teātra izrādi. Nē, tagad Milda ar Andrejiņu vairs nevarēja žēloties par garlaicību.

Beidzot arī Vitoldam laime pavēra vārtus uz Intas sirdi — vismaz dāvāja izdevību likt tuvāk šiem sirds vārtiņiem. Notika tas tā. Vitolds panāca Intu pie teātru un koncertu biļešu kases. Viņa bēdīgi, kā savām acīm neticēdama, vēl un vēlreiz pārlasīja virs kases lodziņa piesprausto paziņojumu: «Uz angļu dziedoņu koncertu biļetes izpārdotas».

Vitolds izlikās, it kā arī viņš būtu nācis tieši pēc koncerta biļetēm, un, it kā nepatīkami pārsteigts, iesaucās Intai pie auss:

— Ko, tiešām visas izpārdotas?

Inta atskatījās un skumji palocīja galvu.

Šajā mirklī Vitolds saprata, cik lielas iespējas nodod viņa rīcībā lakoniskais uzraksts: «Biļetes izpārdotas». Viņam taču bija «blats» — pazīšanās biļešu izplatītāju aprindās.

— Ja man laimētos kaut kur izķert pāris biļešu, vai drīkstēšu jums aiznest vienu? — Vitolds pazemīgi piedāvāja.

— O, es būtu jums neizsakāmi pateicīga! — Inta iesaucās ar cerību un neticības pieskaņu balsī.

Biļetes viņš, protams, dabūja, gan šoreiz no spekulantiem par trīsreiz dārgāku cenu. Toties vielas bija labas parterā, trešā rindā.

Ak sengaidītais vakars, kad liekas — šis koncerts sarīkots tikai tāpēc, lai Vitolds varētu sēdēt līdzās Intai un neredzēt it nekā no tā, kas notiek apkārt, nedzirdēt ne dziedātājus, ne muziķu, bet tikai just, ka blakus ir viņa — Inta, ar elkoni viegli pieskarties viņas rokai un gaidīt starpbrīdi, lai redzētu tikai Intu, lai dzirdētu tikai viņas balsi.

Starpbrīdī viņi palika savās vietās, jo «kāda nozīme mīcīties pa ļaužu drūzmu šaurajā gaitenī». Vitolds vispirms iztaujāja Intu par iespaidiem no dziedātājām un pilnīgi piekrita, ka pirmās dziesmas izskanējušas akadēmiski vēsi, bet nākošajās jau izpaudusies spēcīga emocionalitāte, piekrita arī tam, ka soprānam balss tembrs dramatiskāks, bet mecosoprānam ieskanas zināms lirisms. Ja Inta teiktu, ka pirmā dziedone nav soprāns, bet bass, Vitolds būtu piekritis arī tādam apgalvojumam, jo viņš taču nebija dzirdējis, ne k ā, ne k o tā dzied.

Kad bija pārrunāti pirmie iespaidi, Vitolds attapās, ka nākdams ieskrējis saldumu veikalā un citu neko nav varējis ātrumā izvēlēties kā trifeļu kārbiņu.

— Bet tās taču visgardākās konfektes! — Inta apbrīnā nogrozīja galvu.

— Jums garšo? Lūdzu, esiet tik laipna. Es maz ko saprotu tādās lietās,— Vitolds piedāvāja.

Šajā mirklī pret viņiem pagriezās kāds aparāts, bet viņi, protams, to nemanīja.

Saldmīļu dzīvoklī tovakar bija sanākuši visi tuvumā dzīvojošie vīra un sievas radi: Vitolda māte, saukta omīte, Mildas brālēns Roberts ar sievu Irmu un dēlēnu Gunāru. Klusā bijībā viņi klausījās un skatījās koncertu, un jūsmīgā Irma pat aplaudēja līdz ar operas apmeklētājiem, kurus, starpbrīdim sākoties, parādīja televizora ekrāns.

— Papucis! Re, kur papucis! — skaļi iesaucās Andrejiņš, lepns par to, ka pirmais ieraudzījis savu tēvu.

— Kuš, kuš, tu būsi pārskatījies! — viņu norāja omīte, baidīdamās, ka to neizdzird Milda, kas kopā ar Irmu patlaban iegāja virtuvē uzlikt tēju. Arī Roberts, par laimi, atradās priekšnamā — viņam jau tas smēķēšanas niķis.

Šajā brīdī Vitolds atvēra konfekšu kārbu un piedāvāja Intai.

— Johaidī! Sitās dārgās konfektes! Man viņš nes tikai stiklenes! — Andrejiņš apvainots iespiedzās.

— Andrejiņ, ko tu klaigā? Vai tā uzvedas viesu klātbūtnē? — Milda no virtuves apsauca zēnu.

— Jā, ko tad viņš… — Andrejiņš iesāka, bet omītes bargais skatiens viņu apklusināja. Mildai ienākot, televizors jau rādīja diktoru, kas lasīja ziņas.

Kad pārraide bija beigusies un viesi aizgājuši, Milda noguldīja Andrejiņu, bet zēns spītīgi atteicās aizmigt, pirms nav pārnācis tēvs.

Tikko Vitolds bija ienācis istabā, Andrejiņš kā atspere izlēca no gultas, iesaukdamies:

— Papu, atdod man to tukšo kastīti!

— Kādu kastīti? — Vitolds nesaprata.

— Nu to kastīti, kas tev bija televizorā. Konfektes tā svešā tante būs izēdusi, bet kastīti atdod man! — Andrejiņš skaidroja un lūdzās.

Vitolds vienu mirkli zaudēja valodu. Tātad televizors viņu nodevis. Tātad arī Milda visu…

— Ak, tīrais negals ar to televizoru! — Milda iesaucās. — Saskatās vakaros un tad visu nakti murgo. Būs vai jāsamaitā, lai reiz ir miers.

— Laikam nav redzējusi! — Vitolds atviegloti ievilka elpu un strauji metās uzbrukumā televizoram:

— Tiešām, bērnam zūd starpība starp televizorā redzēto un sapņiem, — viņš paceltā balsi nobēra, bet, manīdams, ka Andrejiņš tūlīt sāks raudāt un apzvērēt, ka redzējis tēvu un konfekšu kastīti, un svešu tanti, kas tās konfektes ēdusi, pasteidzās nomierināt mazo:

— Ej tagad gulēt, manu puisīt, bet rīt es tev atnesīšu tādu kastīti, pilnu ar konfektēm.

Viņš savu vārdu turēja. Televizors arī samaitājās pats no sevis. Kad atkal atnāca ciemā omīte un uzsāka ar mazdēlu sarunas par dieva būšanām, Andrejiņš viņai izskaidroja neizprotamo brīnumu, kā «dieviņš visu redz», arī to, kur pats nav klāt:

— Brīnums? Kas tur par brīnumu! Dieviņonkulim ir televizors!