Stāsti, noveles, humoreskas

LOĢISKA SIRDSAPZIŅA

Ostas strādnieki, turpat Daugavas krastā apsēdušies. ēda pusdienas. Daži bija sametušies pulciņos un, paslepus no kabatām degvīna pudeles izvilkuši, laida tās apkārt, pēc katra malka nosēkdamies un rupjmaizi paozdami un piekozdami.

Atsevišķi, kājas akmeņainajam krasta nostiprinājumam pārkāruši, sēdēja Vilis Lauciņš un Jānis Vilks. Maizi no papīra iztinuši, tie gausi koda kumosus un runājās, acis reizēm pamezdami atpakaļ uz jautrajiem darba biedriem.

— Rīt apspriede aiz Brūnsa fabrikas, — Lauciņš paklusu teica Vilkam.

— Cikos?

— Astoņos vakarā. Brauc ar velosipēdu kā dabas baudītājs. Es apmetlšu līkumu no otras puses.

— Norunāts, — Vilks pamāja ar galvu. Viņš skatījās uz Daugavas lejas galu. kur debess un ūdpņu zilgmē pavīdēja balta bura. Viņu arvien valdzināja ūdeņu smarža, kuru visīstāk varēja just upes vai ezera vidū, jo malā to pārspēja lapu un ziedu aromāts.

Paskaties, Vili, — Vilks rādīja buru tālumā. — Ļaudis pabraukājas darba dienā. Eh, ja man reiz būtu atvaļinājums un es varētu tā labi augstu Daugavā iesēsties laiviņā un nobraukt līdz jūrai! Goda vārds, es būtu ar mieru pusgadu badoties, ja tikai varētu tikt pie laiviņas. Un tad labā vējā uzvilkt buru, atgulties laivas dibenā un atlaist slābi visus muskuļus. Tas pagaidām ir mans vienīgais ideāls.

— Nu, diez cik augsts tev tas ideāls nav, — Lauciņš pavīpsnāja. — Un par ideālu saukt arī to diezgan grūti.

Jo kas las par ideālu, teiktu filozofi, kas tik viegli aizsniedzams.

— Tā jau tā lieta, ka nav aizsniedzams. Pēdējā laikā man bieži uznāk tāds nogurums, ka es nevēlos citu neko kā atpūsties. Sieva sūta pie ārsta*, bet ko tad viņš pateiks — gulēt, labi ēst. Bet tu jau zini, sievai arī būtu jābrauc uz sanatoriju, visu vasaru netiek no klepus vaļā. Eh, nav vērts runāt!

Jahta ar balto buru bija piebraukusi tuvāk. Jau varēja skaidri saskatīt iekšā sēdētājus — cienīga izskata vīru un mazu zēnu. Zēnam laikam bija apnicis vienmuļais brauciens, viņš bieži cēlās kājās un centās pāri jahtas malai ieskatīties ūdenī. Laikam tēva norāts, tas atkal atgriezās laivas vidū savā sēdeklī.

Jahta pa Daugavas vidu atpeldēja pret pusdienotajiem. Cienīgais vīrs piecēlās kājās un sāka nodarboties ar buru. Ari zēns, redzēdams, ka tēvs viņu stingri neuzmana, piecelās un, uz sēdekļa uzkāpis, pievirzījās pie malas. Vai nu kāds no jahtas braucējiem izkustināja līdzsvaru, vai vēja brāziens pagāza to uz sāniem, varbūt zēnam vienkārši sareiba galva, — rokas savīcinājis, tas iekrita ūdenī.

Cienīgais vīrs — apgabaltiesas prokurors Jēkabs Linums, plunkšķienu izdzirdis, neizpratnē paskatījās apkārt. Pirmajā mirklī viņš nevarēja pat aptvert, ka zēna laivā nav. Tikai kad virs ūdens iznira dēla slapjā galva, viņš izmisis iekliedzās:

— Palīgā!

Acumirkli Vilis Lauciņš norāva svārkus un tupeles. Vilks saķēra viņu aiz bikšu malas:

— Trakais, ko tu dari? Tu pats vari noslīkt!

Bet Lauciņš viņā neklausījās. Daugavā ielēcis, viņš spēcīgiem, gariem vēzieniem šķēla ūdeni. Izmisušais tēvs likās zaudējis sajēgu, viņš kliedza vienā kliegšanā. Mazais prata drusku peldēt, bet apjukumā īrās prom no jahtas uz malas pusi. Bija skaidrs, ka līdz malai viņa spēki to neaiznesīs. Un tiešām, papeldējis kādus divdesmit metrus, zēns pirmoreiz pagrima zem ūdens.

Prokurors aizvēra acis un juta sirdi pagurstam. Viņš nolādēja savu jaunību, ka nebija iemācījies peldēt, un nu viņa acu priekšā noslīks Alfrēds, viņa lielākais prieks, viņa dzīves saturs, pati dzīvība.

Kad viņš atkal atvēra acis, Daugavas straume šūpoja kādu tumšu galvu. No tilta puses veicīgā gaitā tai tuvojās velkonītis. Krastmala bija pilna ļaužu, tie mētājās rokām, kaut ko kliedza. Tumšajai galvai piebrauca velkonītis un izmeta glābšanas riņķi. Velkoņa malā stāvēja cilvēki, un pec brīža prokurors redzēja, ka tie izcēla no ūdens garu ķermeni. Tas nebija Alfrēds! Prokuroram atkal uznāca sirds gurdums, gribējās atlaisties laivā. Pagalam! Vienīgais dēls, dzīves gaišums un prieks. Kas viņam vairs dzīve? Vislabāk arī pašam mesties dzelmē. Acis vienaldzīgi vēlreiz pavērās uz velkoņa pusi, kas izglāba kādu citu, ne viņa dēlu. Cik dīvains izskatījās svešā, izglābtā vīrieša stāvs. Likās, tam pie pleca pieaugusi otra galva. Si galva atdalījās no viņa, jā, glābēji izņēma no viņa rokām bērnu un nolika uz klāja. Kur viņš bija ņēmis bērnu? Vai peldējis ar to kopā? Un tad kā zibens stars bezcerību tumsu prokurora galvā pāršķēla gaviles: Alfrēds, tas bija viņa Alfrēds, ko svešais peldētājs izglābis no nāves! Nogurums pārgāja, prokurors parāva buru, sagrieza stūri un slritūjā braucienā devās uz velkoni. Velkonis būkšinādams virzījās uz malas pusi un drīz piestāja krastā. Uz klāja uzlēca daži cilvēki un sāka locīt un lauzīt mazo slīcēju. Kad prokurors piebrauca, zēns jau kustināja rokas un izsprausloja ierīto ūdeni.

— Saņemiet savu mazo palaidni! — uzsauca velkoņa vadītājs.

Prokurors lūdza kādu krastā stāvētāju piezvanīt uz viņa māju un izsaukt šoferi. Auto gaidīdams, viņš uzmeta acis zēna glābējam, kas bija novilcis virsbikses un grieza nost lieko ūdeni. Silta pateicība saviļņoja jūtas. Viņš piesteidzās pie svešinieka un pārtraukdams to darbā, saķēra viņa rokas.

— Man trūkst vārdu, — prokurors stomījās. — Es nespēju jums vārdiem pateikties. Es to nepārdzīvotu… vienīgais bērns! — Asaras aizžņaudza viņa balsi.

Glābējs kautri smaidīja.

— Lai nu paliek pateicība. Tas viss notika tik ātri.

— Es gribu zināt jūsu vārdu. Visu mūžu to neaizmirsīšu. Ugunī jūsu dēļ iešu, ja tas būtu vajadzīgs. — Tad prokurors iedomājās, ka viņam pirmajam jāstādās priekšā.

— Mans vārds Linums. Prokurors Linums.

Svešais mazliet sarāvās, varbūt no vēja pūsmas, kas skarbi noglaudīja slapjo muguru. •

— Lauciņš, ostas strādnieks Lauciņš.

Prokurors izvilka bloknotu.

— Atļaujiet pierakstīt jūsu adresi, lai es varētu jūs dabūt rokā.

Lauciņš negribīgi pateica.

Piebrauca prokurora auto. Linums paņēma zēnu klēpī un iesēdināja ērtajā sēdekli. Šoferi norīkoja aizvest jahtu uz piestātni, bet pats uzņēmās auto vadīšanu.

— Atļaujiet šodien atvadīties. Bet mēs vēl tiksimies. Es jūs neaizmirsīšu. Alfred, atvadies no labā onkuļa! — Zēns sniedza kalsnu rociņu.

— Sveiks, mazais jaunekli! Citreiz esi rātnāks. Cik tur trūka, būtu arī mani parāvis zem ūdens.

Auto aizripoja. Ļaudis sāka izklīst. Lauciņš uzvilka slapjās bikses. Jāmēģina kaut kā nokļūt mājā, darbā atgriezties tāds vairs nevarēja. Puse dienas peļņas pagalam.

Prokurors Linums braukdams pamazām nomierinājās un pārdomāja notikumus, kas pirms dažām minūtēm viņu notrieca nāves izmisumā un pacēla stāvākās laimes augstienē. Lauciņš, pēc izskata vienkāršs strādnieku jauneklis, viņam atdeva atpakaļ nāves sagrābto dēlu. Linums iedomājās, cik grūti viņam nācās šo dēlu iekarot no jaunās sievas, pierunāt to laist bērnu pasaulē. Sievai patika sabiedrībā būt jautrai, apbrīnotai, un, juzdama savā klēpī pirmo jauno dzīvību, viņa plosījās kā neprātīga, jo nu esot apdraudēts viņas stāva skaistums. Lai kā pašam tas sāpēja, bet toreiz viņam nācās būt pret sievu stingram un bargam. Beidzot viņa padevās, bet ne labprātīgi. Mocekles izteiksme vēl ilgi neizdzisa no viņas sejas, kad vajadzēja mazā dēļ atteikties no kādām viesībām vai balles. Pēc sievas atsvešināšanās Linums arvien vairāk pieķērās dēlam, viņu starpā jau no pirmajām bērna dzīvības dienām nodibinājās cieša pieķērība. Un šodien viņa dēls bija otrreiz atkarots nāvei. «Mazais nabadziņš! Kāpēc tā melnā sieva taisni uz tevi metusi savas acis?» Prokurors atlaida vienu roku no stūres un izberzēja mitrās acis. Bet, lūk, gadās labi cilvēki pasaulē, kā šodien tas strādnieks — Lauciņš laikam bija viņa vārds. Cik daudz pašaizliedzības, kāda cilvēkmīlestība vajadzīga, lai sveša bērna dēļ riskētu ar savu dzīvību. Nē, to viņš neaizmirsīs, it nekad ne. Rīt pat viņš uzmeklēs Lauciņu un piedāvās tam labu vietu apgabaltiesā. Bet varbūt jauneklim nav izglītības, vai citādi viņš strādātu ostā. Prokuroram iekrita prātā jauns plāns — viņš sūtīs jaunekli skolā. Vispirms lai tas iziel dažus gadus vidusskolā, tad varēs iekārtot kādā vietiņā turpat apgabaltiesā, bet ne jau iztikas dēļ, nē, Linums atbalstīs viņu arī turpmāk, bet lai jaunais cilvēks sāk praktizēt jau laikus. Tālāk viņš sūtīs to augstskolā studēt jurisprudenci. Pa mācību laiku Lauciņš izēdīsies cauri apgabaltiesas melnajam darbam un, studijas beidzis, varēs tūdaļ kļūt par tiesnesi vai prokuroru. To Linums panāks viegli, jo tiesu palātas virsprokurora postenis viņam drošs, tiklīdz vecais Grauds aizies pensijā. Linums sirds dziļumos izjuta, ka sievai šādi plāni nepatiks, bet arī šoreiz viņš būs stingrs un nepārliecināms. Cilvēks, kas atdeva viņam dēlu, būs viņa draugs, viņa otrs dēls, lo viņš ir pelnījis ar savu krietno sirdi.

Otras dienas vakarā pa Brīvības gatvi traucās jauns velosipēdists un iegriezās pa Strazdumuižas ielu. Aiz Brūnsa papīra fabrikas meža ceļā viņš satika otru tādu pašu braucēju, un abi nolēca no riteņiem.

— Zini, Lauciņ, — no Biķernieku puses piebraukušais klusi un steidzīgi ziņoja, — viens jocīgs lips brauc uz šo pusi. Iesim ātri mežā.

Krūmos ierāvušies, viņi vēroja, ka pa ceļu uz velosipēda aizdrāzās kāds nevērīgi, bet labi ģērbies jauneklis, mezdams uz meža pusi glūnīgus skatienus.

— Šaubīgs tas izskatās, — Lauciņš norūca.

— Muļķīga lieta, — Vilks nospļāvās, — ka neiegāžamies visi.

— Līdīsim pa mežu.

Paegļu un priežu zarus vairīdami, viņi stūma pa sūnām un viršiem noaugušo smilti velosipēdus, cenzdamies neuzmīt saulē sakaltušiem zariem, kas ar savu brikšķēšanu varēja nodot slepenos gājējus.

— Velns, ja tagad iekritu, tad ir beigas, — Vilks klusu runāja, vairāk sev nekā biedram. Lauciņš neko neatbildēja. Arī viņš zināja, ka Vilks ilgāku apcietinājumu nez vai vairs izturētu. Pieci cietuma gadi bija paspējuši saār dil viņa veselību. Tuberkuloze grauza viņa plaušas lēni, bet neatlaidīgi. Labs palīgs tai bija smagais darbs ostā.

— Galu galā, — Vilks turpināja savu domu, — vai nebūtu vienalga, kur savu nāvi sagaidīt. Un tomēr, kad iedomājos drausmīgos suņu kambarus cietuma slimnīcā, naidīgās sejas visapkārt… Eh, kā šī slimība var cilvēku padarīt sentimentālu.

— Tev tomēr vajadzētu sevi pietaupīt, kamēr sagaidīsim savu laiku, — Lauciņš runāja, labi zinādams, ka biedram tas nav iespējams.

pa krūmiem līzdami, viņi izkļuva laukumiņā, kur trīs cilvēki spēlēja kārtis.

— Ahā, labi, ka jūs esat klāt. Mēs jau sākām šaubīties, vai jums būs nodota ziņa. Ņemiet rokā kārtis, mēs te esam izbraukuši zaļumos un sitam stukulku.

Kārtis rokā turēdami, viņi uzsāka apspriedi. Orgs nolasīja uz plānā zīdpapīrīša rakstītas instrukcijas. Viņš vēl nebija lāgā beidzis, kad mežā atskanēja spēcīgs svilpiens. Sargpostenis deva briesmu signālu.

Pirmajā mirklī visi sastinga. Orgs sažņaudza saujā plāno papirīti. Lauciņš pameta Vilkam ar acīm, un tie kopā metās uz meža pusi. Viņi ieskrēja taisni krūtīs policistam.

— Rokas augšā! — tas uzkliedza.

— Muti ciet! — Lauciņš deva tam belzienu pa vaigu.

— Tu lasies un pazudi! — viņš vēl uzsauca Vilkam un uzsāka īstu boksa cīņu ar policistu. Labu laiku viņi cīnījās, līdz policistam piesteidzās palīgi un Lauciņu pieveica.

Trīs vīrus iesēdināja policijas automobilī, kas gaidīja uz ceļa. Vilks un orgs bija paspējuši nozust. Lauciņam pa muti tecēja asinis. Laikam bija izsists zobs, mēle neapzinīgi taustīja tukšumu augšējā žoklī. Bet Lauciņš bija priecīgs, ka diviem biedriem izdevies izmukt, gan viņi izslapstīsies, ja ne citādi, aizbrauks uz citu pilsētu.

Ap pulksten astoņiem vakarā smilšainās Būdu ielas iedzīvotāji noskatījās, kā, putekļus un smiltis augstu uzvandīdams, viņu šaurajā ieliņā iegriezās elegants sporta auto. Brīdi pa dziļo; tekošo smilti kulies, auto apstājās. No tā izkāpa cienīga izskata kungs ar labi ģērbtu zēnu. Numurus pie zemajām mājelēm ar acīm taustīdami, tie brida pa smilšaino ielas malu uz priekšu. Beidzot tie bija ieskatījušies meklēto māju un vēra sašķiebušos vārtiņus.

Pagalmā kašājās vistas. Mājas saimnieks, acīm redzot, turēja arī govi, sētā saslietās kūtiņas durvis bija atvērtas, un pa tām plūda ārā spēcīga mēslu smaka.

«Te netiek ievērotas sanitārās prasības,» prokurors īgni nodomāja. «Būs jāziņo attiecīgai iestādei.»

No kuts iznāca veca sieviņa kailām, sabristām kājām.

Prokurors sveicināja un jautāja, kur te varot satiki Vili Lauciņu.

— Ak Lauciņu? — sieviņa izbrīnījusies pārprasīja. Tik smalks viesis šim īrniekam nekad nebija redzēts. Visā iela tāds nebija redzēts, tāpēc viņa sakaunējusies norāva netīro priekšautu, bet, ieskatījusies gaišajā ielāpā uz «tumšajiem svārkiem, sēja to atkal atpakaļ.

— Lauciņš dzīvo bēniņos, tur no dēļiem saslieta tāda kā istabiņa. Vasarā dzīvot var, taisni labi esot svaigā gaisā, viņš saka. Bet ziemā jau nevarēs palikt, — vecīte kļuva runīga.

— Kur te var pie viņa nokļul? — prokurors kļuva nepacietīgs.

— Vai, jums nu gan būs grūti uzkāpt, te tādas redeļu trepes vien ir! — sieviņa izbijās.

— Nekas, nekas, apskatīsim.

Prokurors iegāja mazā priekšnamiņā, kur griestu lūkai bija pieslietas šauras koka kāpnes.

— Vai, kungs, Lauciņš jau nemaz nav mājā! — vecīte sasita rokas. — Kā tad, kā atnāca no darba, tā ritenim mugura un aizdrāzās.

— Es gribētu apskatīt viņa istabu, — prokurors pakāpās pa šaubīgajām kāpnēm.

— Nevar, nevar, viņam vienmēr aizslēgts, kad pats prom. Saka, negribot, ka puikas rakājoties pa viņa grā mātām.

Prokurors apmierināts atgriezās. Kāpiens pa šaurajām. stāvajām trepītēm viņu drusku biedēja.

Tada gadījumā nododiet viņam sveicienus. No prokurora Linuma, — viņš cienīgi piebilda. — Viņš droši vien jums stāstīja, ka vakar izglāba manu dēlu. — Prokurors mīlīgi apņēma zēna plecus.

— Ak tā! Nē, neko vis nestāstīja, bet tāds slapjš ne laikā pārvilkās. Negrib jau, ka izprašņā, tā es arī nepra sīju, domāju — laikam paši sākuši grūstīties un tā vie nam izgājis slikti. Ak jūsu puisīti izglāba? Daugavā iekrita, vai?

— Tā jau bija. Bet pasveiciniet gan, kad pārnāk. Un sakiet, ka es atbraukšu rīt.

Tanī vakarā Lauciņš nepārnāca. Viņš vispār vairs nepārnāca. Ap vienpadsmitiem cits auto iebrauca Būdu ielā. No tā izkāpa divi vīrieši civilā un viens policists. Likuma vārdā tie uzcēla vecenīti no gultas un lika parādīt Lauciņa istabu. Atslēga bija līdzi viņiem pašiem. Samiegojusies un iztrūkusies sieviņa skatījās, ka svešie sajauca klusā īrnieka istabu, grāmatas izsvaidīja, gultas maisam atgrieza galu vaļā un salmus izgāza uz grīdas. Ilgi viņi tajos vandījās, līdz viens atrada nelielu papīra lapiņu un nolika pie mala atkrautajām grāmatām. Ne tikai istabu, visus bēniņus tie izvandīja un izkasīja no smiltīm ar aukliņu apsietu paciņu. Četras stundas nostrādājuši, svešie aizbrauca.

Otrā vakarā Linuma auto vēlreiz apstājās nomaļajā ielā. Vecenīte bija mazrunīga.

— Nav mājā, nav, — viņa atbildēja uz jautājumu.

Vai jūs viņam nepateicāt, ka es solījos atbraukt? —

prokurors jutās aizvainots par nevērību.

— Aizbrauca uz laukiem, nevarēja gaidīt, — vecīte meloja.

Arī prokuroram sakās brīvdienas. Majoros jūras saulē gozējoties, viņš centās izklaidēties, nedomāt par neseno drausmīgo pārdzīvojumu, bet kā spītējot to viņam katru dienu lika atcerēties baltās buras, kas, saulē zibsnīdamas, slīdēja jūras zilgmē. Satricinājums par šķietamo dēla zaudējumu bija pārāk stiprs, lai varētu ātri izdzist no apziņas. Buras atgādināja viņa paša braucienu jahtā, zēna slīkšanu un svešā jaunekļa uzupurēšanos. Dažreiz viņš dega nepacietībā ātrāk sākt atmaksāt morālisko parādu lieliskajam puisim. Tuvojoties skolu sākumam, viņš pat reiz aizbrauca uz Rīgu meklēt Lauciņu, lai tas varētu laikus pieteikties kādā skolā. Bet vecenīte Būdu ielā tikai papurināja galvu.

— Nav, nav mājā un tik drīz arī nebūs.

Viņš prasīja, uz kurieni Lauciņš aizbraucis, kur varētu tam aizrakstīt, bet vecīte teicās to nezinām.

Lai uzlabotu nervus, prokurors paņēma vēl mēnesi atvaļinājumu un, aizbraucis uz Kandavu, nosūtīja Lauciņam vēstuli, aicinādams to atrakstīt, tiklīdz būs atgriezies Rīgā.

Atbildes nebija.

Rudenī, pārbraucis Rīgā, prokurors Linums sparīgi ķērās pie darba. Izskatīja ienākušās lietas un sastādīja apsūdzības rakstus. Bija vairākas autokatastrofas šoferu piedzeršanās dēļ, veikalu kases izsaimniekošanas. Beidzot pašā apakšā atradās komunistu organizācijas izmeklēšanas materiālu akts.

«Nu, tur nu žēlastības nebūs.» Linums ieinteresēts pavēra aktis. Visās svarīgākās komunistu prāvās arvien apsūdzība tika nodota viņam. Viņa bargās apsūdzības runas nespēja atspēkot pat daiļrunīgākais advokāts. Pieci, seši, astoņi gadi dabūja visi kā likts.

Linums atvēra aktis un sāka lasīt. Izlasījis apsūdzēto vārdus, viņš sarāvās. Savādi, vienu no apsūdzētajiem sauca Vilis Lauciņš. Vilis Lauciņš? Tā taču sauca arī viņa labdari, viņa Alfrediņa glābēju, ko viņš savas domās dēvēja par savu otro dēlu. Sagadīšanās, protams, tikai sagadīšanās, Latvijā bija tik daudz cilvēku ar vienādiem vārdiem. Jāskatās adrese. Būdu ielā Nr… Vai tas var būt, ka arī adrese vienāda? Prokurors, nepatīkami aizskarts, sāka lasīt tālāk. Apcietināts mežā 28. maija vakarā, piekāvis policistus, mājā atrasta nelegāla un marksistiska literatūra. 28. maijs? Tā taču bija diena pēc Alfrēda izglābšanas, kad viņš aizbrauca uz Būdu ielu, bet nesastapa Lauciņu mājā. Un arī vēlāk tas palika noslēpumainajos «laukos», neatsaucās uz viņa vēstuli. Pārāk daudz pierādījumu, ka šis ir tas pats Lauciņš.

Prokuros ieinteresēts izlasīja izmeklēšanas tiesneša rakstu līdz galam. Ja, nebija ne mazāko šaubu, Lauciņš ir komunists. Rūdīts, bīstams komunists. Tādi iet, sevi nežēlodami. rok un spridzina pamatus lai ēkai, kurā savu labklājību bauda arī viņš, Linums. Linums tad arī netaupīja šos kurmjus, katru komunistu viņš pat uzskatīja par savu personīgu ienaidnieku.

Bet Lauciņš? Vai Lauciņš arī bija viņa ienaidnieks? Vai viņa Alfrēds jau negulētu kapā, zils un uzlūcis, ja Lauciņš, savu dzīvību netaupīdams, nebūtu meties ūdenī? Tātad Lauciņš bija viņa draugs. Ienaidnieks draugs?

«Prokuror, kur paliek tava loģika?» Linums izbrīnījies sev jautāja un atlika apsūdzības rakstu sastādīšanu.

Naktī Linums nevarēja aizmigt. Domas mācās virsū kā aizkaitinātas bites. «Vai tā ir sirdsapziņa, kas aizdzen miegu? Ko viņa vēlas?» Viņš bija gribējis nolīdzināt parādu svešajam jauneklim, bija gribējis tā dzīvi virzīt vienādos augstumos ar savu, bet nu iznāk, ka viņam, taisni viņam jāpazudina cilvēks, kuru tas solījās mīlēt kā savu dēlu. Atteikties no apsūdzības, atdot lietu citam? Mēģināt apsūdzību pret Lauciņu mīkstināt, panākt viņa attaisnošanu? Tas varētu iedragāt viņa paša karjeru. Linums jutās kā cilpā ieskrējis zvērs, raustījās uz visām pusēm, bet likās, ka cilpa arvien stingrāk sažņaudza ķermeni.

«Tā galu galā nevar.» — Prokurors saņēma sevi stingri rokās. «Ņemsim to lietu loģiski. Lauciņš ir mans draugs un labdaris? Ir. Vai prokurors drīkst ietekmēties no savām personīgām jūtām? Viņš nedrīkst to darīt. Tātad, ja Lauciņš ir mans draugs, es nedrīkstu mēģināt viņu glābt vai atturēties no apsūdzības. Man jāupurē savas jūtas un jāprasa pat bargāks sods nekā tad, ja es tādu Lauciņu nemaz nepazītu un viņš nebūtu manu dēlu izglābis. Un es upurēšos!» prokurors pacilāti atsvabinājās no cilpas. Viņam pat likās, ka viņa galvu apstaro pašaizliedzības oreols. Steigšus piecēlies, viņš ķērās pie apsūdzības raksta sastādīšanas, veikli un neatvairāmi savilkdams pierādījumus ap Lauciņu kā prāvas centrālo personu.

Tiesas dienā Linums teica savu spīdošāko runu. Velti Lauciņš smīnēdams skatījās prokuroram taisni acīs, šis izaicinājums viņu tikai sakaitināja. Advokāts velti tvarstīja sīkus pretargumentus. Prokurora Linuma neapšaubāmā loģika likās tiesnešus pārliecinājusi. Bargākais soda mērs nodrošināts.

— Apsūdzētais Vili Lauciņ, jīisu pēdējais vārds, — tiesnesis sausi noprasīja.

— Nost ar buržujisko šķiru tiesu! — Lauciņš sauca skaļi un nicinoši.

Linums iedegās niknumā. Tad, lūk. kāds bija šis Lauciņš. kuru viņš tikko nepieņēma par savu dēlu! Prokurors pat nodrebēja.

Pēc brīža tiesnesis nolasīja spriedumu — apsūdzētais Lauciņš sodīts ar 6 gadiem spaidu darbos.

«Cik labi gan, ka cilvēkam ir loģiska sirdsapziņa,» prokurors apmierināts nodomāja.