Biedrs mauzeris

DESMITĀ NODAĻA, kurā Lips Tulians atrodas par mata tiesu no nāves

Kad ienāca Mauriņš, Robis nespēja noslēpt savu vil­šanos — viņš bija cerējis, ka klauvētājs ir Parabellums vai Atamans. Ievērojis viņa sejas izteiksmi, Federatīvās komitejas loceklis norūpējies vaicāja:

— Kas vainas?

— Nodevība. — drūmi atteica Robis, atkal apsēdās uz gultas un apklusa, it kā šis vārds būtu izsmēlis visus viņa spēkus.

Mauriņš aizplpoja, cenzdamies izlikties mierīgs.

— Tātad misējies?

— Par mata galu, — Robis beidzot saņēmās un pūlē­jās lietišķi ziņot: — Ekspropriāciju tomēr izvedām, bet nauda…

— Par naudu vēlāk, — Mauriņš nepacietīgi pār­trauca. — Kas ar cilvēkiem?

— Aizsūtīju Līzi ievākt ziņas.

— Nu, un? — skubināja Mauriņš.

— Bračka slēpjas pie draugiem. Acīm redzot, arī Lipam Tulianam izdevies izglābties, jo Bračka to ma­nījis labā gabalā no bankas … Tagad Līze aizskrēja pie Dīnas.

— Un Atamans? Parabellums?

— Nekā. Un tieši Parabellumam bija maiss ar naudu.

Pie durvīm atskanēja klauvējieni.

— Līze! — un Robis metās atvērt.

Tikko viņš pagrieza atslēgu, no ārpuses pagrūda dur­vis ar tādu spēku, ka Robis bezmaz būtu nogāzies.

Uz sliekšņa stāvēja Atamans. Uzvalks sagumzīts, iz- pūrušos matus sedza rūtaina žokejmice, kuru viņš bija aiztapinājis no Šampiona, lai aizvietotu savu cīņas kar­stumā pazaudēto cepuri.

— Kur ir Dīna?

Robis aizvēra durvis, aizšāva bultu priekšā, tad pie­spieda sevi atbildēt:

— Līze aizgāja uzzināt.

— Es tev jautāju, — kas ir ar Dīnu?!

— Es jau teicu.

— Nekā tu neteici! — kliedza Atamans. — Varbūt Dīna jau arestēta, tāpat kā Parabellums! Un kas tur būtu ko brīnīties — Lips Tulians ir nodevējs! Viņš nodos mūs visus!

— Nekliedz pie durvīm kā tāda bāba! — un Robis, ļaudams vaļu niknumam, iegrūda viņu istabā. — Domā, ka es par Dīnu neuztraucos?

— Tu? Nevajadzēja vispār iesaistīt viņu šai spēlītē! —

Taču Roba nobālējušā sejā viņš saskatīja tādas sāpes, ka aprāvās: — Neņem ļaunā, nervi netur.

Sasveicinājies ar Mauriņu, Atamans pamazām nomie­rinājās un jau varēja sakarīgi stāstīt.

Izlicies ievainots, viņš novēlies no žoga, lai maldinātu policistus. Kādas divas stundas tupējis bēniņos, tad de­vies pie Šampiona izdibināt patiesību par nodevēju. Žur­nālists, kurš pēc bankas ielenkšanas vairs nešaubījies par Lipa Tuliana vainu, izklāstījis savus novērojumus. Bez tam parādījis arī korespondenci, kur visos sīkumos tika aprakstīta Parabelluma apcietināšana un varonīgā pretošanās.

— Un maiss? — vaicāja Robis.

— Nav atrasts. Laikam paguvis noslēpt, — Atama- nam tas patlaban likās ne visai svarīgi. — Tu zini, kur atrodams Lips Tulians?

— Kāpēc viņš tev pēkšņi ievajadzējies?

— Es viņu nolaidīšu no kājām! Šodien pat!

— Pagaidi, Ataman, netrako, — teica Robis.

— Kas tur ko gaidīt? Ar tādu nelieti tikai viena ru­nāšana — lodi galvā.

Mauriņš pacēla roku:

— Rāmāk, biedri, rāmāk! Karstu sirdi, bet vēsu prātu. Ja nodevība slēpjas mūsu pašu rindās, mēs ne­drīkstam to saudzēt. Bet vienu tu aizmirsti, Ataman, — varu mēs izlietojam tikai kā beidzamo līdzekli.

— Tad ko tu liec priekšā? Vispirms draudzīgi apru­nāties ar šo nolādēto provokatoru?

— Nebūt ne. Bet mūsu revolucionārā apziņa prasa pārliecināties par katru lietu, pārbaudīt to un tikai tad spert izšķirošo soli. Mēs taču neesam anarhisti.

— Šķirojiet, šķirojiet vien, man nav žēl, tikai ātrāk, kamēr Lips Tulians nav ietupinājis mūs visus, — ņir­gājās Atamans.

Robis, kas visu laiku nebija novērsis skatienu no sienas pulksteņa, kļuva arvien nervozāks. Līze nenāca. Viņš centās apspiest savu nemieru par Dīnu un pilnīgi iekļauties šai sarunā, kurai vajadzēja izšķirt cilvēka lik­teni. Tas izdevās tikai pa daļai, un Atamana pēdējie vārdi viņu galīgi satracināja.

— Izbeidz, Ataman! Kurš tad galu galā ar putām uz

lūpām brēca, ka Lips Tulians neatsverams, ka bez viņa neiztikt?! Bet tu jau nemīli atcerēties to, kas tev nepa­tīk! Tagad zini tikai vienu — Lips Tulians ir nodevējs. Bet kur ir tieši pierādījumi?

— Kādi tev vēl vajadzīgi pierādījumi? — iekaisa Atamans. — Kas tad ir nodevējs? Tu? Dīna? Parabel­lums? Bračka? Es varbūt?

Gribēdams novērst sadursmi, Mauriņš iejaucās:

— Kas jums vispār zināms par šo Lipu Tulianu?

Robis uzskaitīja: kādu gadu darbojies «Atriebēju»

pulciņā, pirms nedēļas apcietināts Vērmaņparkā un Ata­mana atbrīvots.

— Maz tas nav, — teica Mauriņš, — bet arī ne pā­rāk daudz.

— Nu re, vai neteicu?! — sauca Atamans. — Uzdo­diet man, es viņu likvidēšu — viens divi.

— Tikai ne tu. Rīt no rīta es ar Lipu Tulianu tiekos pie Ķīšezera.

— Kādā sakarībā? — jautāja Mauriņš.

— Tā savādi sanāca. Viņš man bankā gribēja kaut ko īpaši paziņot. Bet laika nebija, paguvu tikai nolikt javku.

— Tās var būt lamatas. Katram gadījumam iesaku paņemt līdzi dažus puišus.

— Tas neko nedod. Ja jau tur ir slazdi, labāk, lai iekrītu es viens pats. Galu galā es viņu esmu iesaistījis pasākumā, un šī putra jāizstrebj man pašam.

— Ne velna tu neiesi, — uzbudinājās Atamans.—Tā ir mana vaina, un iešu es!

— Tas ir mans pienākums. Kā grupas vadītājs es atbildu par Lipu Tulianu.

— Tieši kā grupas vadītājs tu nedrīksti velti riskēt.

— Nē, Ataman, tu esi pārlieku straujš, — Mauriņš izšķīra jautājumu. — Tu jau iepriekš esi pārliecināts par Lipa Tuliana vainu un tieši tādēļ nederi uzdevumam. Šai ziņā es vairāk paļaujos uz Robi.

— Labāk aptraipīt savas rokas ar viena cilvēka asi­nīm nekā apdraudēt daudzus, — Atamans neatlaidās.

Mauriņš piecēlās:

— To Robis pats zina. Lips Tulians pazīst jūs, viņš var izsekot jūsu gaitas un javkas ar citiem biedriem,

apdraudēt visu organizāciju. Ja nāksi pie atziņas, ka viņš vainīgs, nekādas svārstīšanās — mēs nedrīkstam apdraudēt ieroču sūtījumu un līdz ar to visu sacelšanos.

Mauriņš aizgāja — viņam bija jāsteidzas uz Federa­tīvās komitejas sēdi. Robis un Atamans palika divatā. Nemiers bija sasniedzis tādu pakāpi, ka viņi pat nesa­runājās. Abi domāja vienu un to pašu — kas noticis ar Dīnu, kur viņa tagad? Vairākas reizes Atamans gribēja traukties projām, bet Robis ar varu viņu atkal apsēdi­nāja. Kad Līze beidzot pārradās ar vēsti, ka Dīna sveika un vesela, Atamanu vairs nevarēja savaldīt.

— Uz kurieni?

— Pie Dīnas, protams! Man taču sirds nav no ču­guna.

— Vai tu tiešām nesaproti? Mums tagad jāievēro visstingrākā konspirācija! Labāk būs, ja mēs kādu laiku nesastopamies. Pat uz komūnu drīksti nākt tikai ārkār­tējā gadījumā. Un, ja tev rūp Dīnas drošība, nekādā ziņā netiecies ar viņu!

Iznācis Aleksandra bulvārī, Robis ieraudzīja, ka no piestātnes patlaban atiet tramvajs ar zaļu izkārtni. Otrais numurs — tieši tas, ar kuru jābrauc. Parasti viņš visai reti lietoja šo moderno satiksmes līdzekli. Ne tikai lai taupītu trīs kapeikas, par kurām māsu Dreifogeļu ēdienu veikalā varēja dabūt ūdensklinģeri un piedzert klāt sto- piņu piena. Vispār, pie lauku svabadības pieradis, Robis nemīlēja kāpt tramvajā, kur jutās kā sprostā. Bet šoreiz bija tāda skuba, ka viņš steidzās pakaļ vagonam — va­jadzēja taču pirmajam ierasties satikšanās vietā Ķīšezera krastā un izpētīt apkārtni, lai neiekristu slazdos.

Ielēcis un apsēdies pie pašām durvīm, viņš turpināja risināt savu domu.

Mauzeris, kura svaru citkārt nemaz nejuta, šodien svinam līdzīgs gulēja kabatā. Drīz aptvere būs par vienu patronu vieglāka, pasaule par vienu cilvēku nabadzīgāka. Bet tas nebūs nekāds zaudējums, ja šis cilvēks ir node­vējs. Likdams pats ik brīdi savu dzīvību uz spēles, Robis

nevilcinājās atņemt to citam, ja tas pelnīts. Lai jau re­akcionārās avīzes — gan pašu mājās, gan ārzemēs — kliedz par revolucionāru mežonībām … Cīņa paliek cīņa, tā nepazīst žēlastības. Viņu nomāca nevis nepieciešamība izpildīt smago pienākumu, bet bailes izdarīt kļūdu. Var­būt uz nāvi notiesātais tomēr nav vainīgs …

— Palūgšu kungu iegādāties biļeti.

Robis atjēdzās un pasniedza zaļā formas tērpā ģērb­tajam konduktoram savu pārsēšanās biļeti. Izklaidīgi iekniebis caurumu papīritī, tas jau grasījās atdot, tad tikai ievēroja biļetes krāsu:

— Jūs nepareizi iekāpāt. — Šoreiz konduktors vairs negodināja Robi par kungu. — Te ir pirmā klase.

Vagons ne ar ko neatšķīrās no otrās klases. Tie paši cietie sēdekļi, tās pašas reklāmas pie griestiem: Reinera kafejnīca ieteic nogaršot savu firmas marku — Berlīnes kūkas un angļu strīpkūkas, brūzis «WaldschloBchen» piedāvā alu un zelteri. Acīm redzot, triju kapeiku star­pība pastāvēja tādēļ, lai prastā tauta nekāptu smalka­jiem kungiem uz varžacīm. Tikai tagad Robis ieraudzīja, ka visi braucēji labi ģērbti. Arī tie tūlīt lika sevi manīt. Izdzirdējusi konduktora vārdus, pārsteidzoši izkaltusi dāmiņa ar lieliem zelta auskariem neapmierināti sarauca degunu, uzlūkoja Robi caur lorneti un aizvainota bērna balstiņā spiedza:

— Kaut kas tāds!…

— Konduktor, nekavējoties izsēdiniet ārā! — uzstā­jās viņas tuklais pavadonis, kareivīgi vicinādams sariti­nāto mednieka avīzi «Neue Baltische Waidmannsblātter», kas saderēja ar zaļo, spalvoto cepuri.

— Nekā darīt, vajadzēs jums pārkāpt blakusvāģi, — un konduktors paraustīja zvana auklu.

Kad tramvajs pieturēja, Robis veicīgi pārsēdās, klu­sībā lādēdams savu aizmāršību, kas pievērsusi viņam lieku uzmanību. Vainīga bija tā pati doma, kas vajāja visu laiku: vai patiešām nāves sods, kuru viņš grasās izpildīt, ir pelnīts? Robis mēģināja izbēgt savām šau­bām, ielūkodamies pretī sēdošā pasažiera avīzē. Taču lasītājs tīšu prātu salocīja loksni tā, lai burti uzbāzīga­jam kaimiņam rādītos ar kājām uz augšu. Tad Robis pavērās ainavā. Viegls vējš šūpoja skārda izkārtnes —

zelta kliņģerus, sarkanās desas, sudraba atslēgas, uz kurām lēkāja saules zaķīši. Jaukā, siltā augusta diena uz brīdi izkliedēja drūmo noskaņu. Bet Aleksandra ielas veikalus nomainīja Miera iela ar savām kapsētām, kas atkal uzvedināja Robi uz mokošajām domām. Tās viņu tirdīja arī ceļā no gala piestātnes līdz zirgu bānītim. Šoreiz Robis bija piesardzīgāks un jau pa gabalu nopē­tīja braucējus.

Vieni, spriežot pēc tirgus groziem, piederēja pie topo­šās Ķeizarmeža vasarnīcu kolonijas un atgriezās mājās ar iepirkumiem. Citi devās uz ūdeņiem. To liecināja ap­jomīgās somas, no kurām vietvietām līda ārā sieviešu peldtērpu mežģiņotās apmales. Kamēr kučieris iekasēja naudu, abi zirgi — melnis un bēris — nesteidzīgi gre­moja auzas. Notiesājis savu devu, bēris neatlaidīgi centās iebāzt galvu sava kaimiņa tarbā. Sākumā melnis tikai kratīja galvu, beidzot meklēja glābiņu bēgšanā. Arī bēris sāka rikšot.

Šai mirklī no priedāju pavēņa atdalījās stāvs un ielēca ripojošajā vagonā — Lips Tulians. Jau pēc dažiem so­ļiem kučieris uzrāpās uz bukas un, nešpetni šķendēda­mies, apstādināja zirgus. Viņš taču nedrīkstēja pieļaut, ka šis rijīgais lops izjauktu visu braukšanas sarakstu …

Robis bija paguvis paslēpties aiz pārbrauktuves sarga būdas. Tagad skaidrs, ka Ķīšezera krastā viņš neiera­dīsies pirmais. Tomēr palika vēl iespēja nerādīties Lipam Tulianam acīs un neuzkrītoši sekot, lai pārliecinātos, vai klajums ap zvejnieka šķūni nav aplenkts.

Beidzot nodimdēja zvans, kas agrāk laikam bija kal­pojis uz kāda prāmja, bet tagad karājās virs bukas. Atskanēja pātagas švīkstoņa, kučiera «ņjo, nelabie!», un bānītis devās ceļā. Reiz izkustināts, vagons tīri raiti ripoja pa sliedēm.

Robis paātrināja gaitu un, soļodams priežu ēnā, ne­atpalika no vagona. Netālu no nākošās pieturas mežs beidzās; kamēr kučieris pārdeva jaunpienākušiem brau­cējiem biļetes, Robis gulēja grāvmalā. Zālē čīpsli- nāja neredzami radījumi, liels, raibs taurenis, gandrīz skardams matus, riņķoja ap galvu, kairā vaivariņu smarža kutināja nāsis, viss bija dzīvības pilns.

Bet divdesmit soļus tālāk sēdēja nāvei nolemts cil­vēks. Vainīgs vai nevainīgs?

Zirgu bānītis atkal sakustējās. Pūlēdamies neieslīgt savā ierastajā, ātrajā gaitā, Robis devās nopakaļ.

Pēkšņi pakavu dipoņa lika atskatīties. No pilsētas puses aulekšus tuvojās uniformēts jātnieks. Dabiski, pirmā doma — policists. Spriežot pēc steigas, tas dzinās kādam pakaļ. Varbūt viņam? Robis mierīgi pieplaka resnai priedei. Kas tur ko sevišķi uztraukties? Viņš taču nebija viens, biedrs mauzeris arī šoreiz palīdzēs. Jāt­nieks jau atradās blakus. Tagad redzēja — rumaks ir neapseglots, jātnieks valkā tādu pašu formas tērpu kā bānīša un tramvaja konduktori — arī elektriskais ielu dzelzceļš piederēja zirgu bānīša akciju sabiedrībai.

Pieturas vietā jātnieks panāca vagonu un noliecās pie kučiera, kas jau sāka pārdot biļetes, tad, skubinā­dams zirgu ar delnas plikšķieniem, aizauļoja tālāk.

Ūsainais kučieris pakasīja pakausi, brīdi noraudzī­jās pakaļ, izvilka no kabatas vērša pūsli, kas kalpoja par mahorkas repi, un uztina ļuļķi. Tikai pēc tam pie­griezās pasažieriem:

— Bānītis tālāk neies. Feierams! — viņš uzsauca zirgiem, izjūdza tos, bet pats apgūlās mežmalā, nelikda­mies vairāk ne zinis par braucējiem.

Neizrādīdami sevišķu pārsteigumu vai sašutumu, pasažieri izrāpās no vagona. Bez liekas jautāšanas viņi zināja, ka sācies streiks.

Daži griezās atpakaļ, uzņēmīgākie nolēma kājām mērot ceļu līdz peldiestādei. Pastāvīgos Ķeizarmeža iemītniekus uzņēma garām braucošās karietes.

Sekodams Lipam Tulianam, Robis ielas līkumā at­skatījās. Kučieris bija aizmidzis, nekustīgais vagons tagad atgādināja tukšu dārza lapeni. Kamēr viņi soļoja pa kolonijas galveno šoseju, nebija grūti palikt nepa­manītam. Bet tad Lips Tulians iegriezās mežā, kas snie­dzās līdz pat ezeram. Uzdevums sarežģījās, jo viņš brīžiem apstājās un ilgi raudzījās apkārt. Vai nu gri­bēja pārliecināties, ka slepenie ir savās vietās, vai vien­kārši meklēja pareizo taku. Drīzāk mēģināja orientēties svešajā silā — lai cik vērīgi Robis izpētīja katru ieplaku, katru grāvi, nekā aizdomīga neredzēja. Beidzot Lips

Tulians sasniedza smilšaino klajumu un tāpat kā pirmīt paskatījās uz visām pusēm. Tad atslēja muguru pret šķūnīša sienu un aizkūpināja papirosu.

Uzvedībā nebija nekā neparasta, tomēr Robis ne­steidzās parādīties. Gulēdams lankā starp diviem smilšu « pauguriem, viņš vēroja apkārtni. Vējš zuzēja piekrastes meldros, no tālienes sakarsētais gaiss atšūpoja peldē­tāju tikko sadzirdamās balsis, ezera vidū pie tīklu bo­jām melnoja dažas zvejnieku laivas. Nekur nekas nepa­kustējās. Tikai sīkie vilnīši trina liedagā uzvilkto laivu pret smiltīm.

Ne jau bez nodoma viņš par satikšanās vietu bija izvēlējies šo vientuļo un attālo stūri, kur reti iemaldās gājēji. Brīvais, smilšainais klajums deva iespēju jau no tālienes ievērot katru aizdomīgu kustību. Šodien Robis taisījās spert vēl vienu piesardzības soli — iz­mantot laivu, kas te vienmēr stāvēja.

Nogaidījis minūtes piecpadsmit, viņš uzcēlās pilnā augumā un devās pie Lipa Tuliana:

— Liekas, mežā ir slepenie! Vai šaujamais ir klāt?

— Protams! — Un Lips Tulians strauji parāva uz augšu roku, kurā pazibēja piedurknē paslēptais ierocis.

Šo triku, kuru, spriežot pēc dēku literatūras, mēdza lietot slavenais vārda brālis, Lips Tulians bija mācījies vairākus mēnešus un likās sevišķi lepojamies ar to.

— Mēģināsim izsisties vai sagaidīsim viņus šeit?

Tai vietā, lai atbildētu, Lips Tulians norādīja uz

laivu.

Drīz viņi jau atradās labu gabalu no krasta un va­rēja pārredzēt visu ezeru. Protams, neviens nesekoja. Robis to jau zināja iepriekš, jo mežā nebija pamanījis vajātājus, tikai izgudrojis šo viltību, lai pārsteigtu un samulsinātu Lipu Tulianu. Bet cerētais rezultāts izpa­lika — Lips Tulians ne ar ko sevi nenodeva. Tieši ot­rādi, rīkojās tā, kā pats Robis būtu šajā situācijā uzve­dies. Tātad pierādījumu joprojām nav. Aizdomīgi šķita vienīgi tas, ka Lips Tulians viņa paziņojumu uzņēmis tik mierīgi, it kā ar kaut ko līdzīgu būtu rēķinājies.

— Dīvaini, ka izdevies mūs izsekot, — Robis bei­dzot teica, cieši lūkodamies otram sejā.

Lips Tulians vēlreiz paskatījās krastā un ievilka airus.

— Es tikai brīnos, ka pats nekā neesmu manījis, — viņš atpogāja kreklu, lai atvēsinātu ķermeni.

— Iespējams, ka būšu maldījies, — Robis mainīja taktiku. — Man likās, ka krūmos kaut kas kustas.

— Laikam vējš … — Lips Tulians aizsmēķēja. No straujās airēšanas pirksti viegli trīcēja. Bet varbūt ne tikai no tās . . . Pilnīgi negaidot, viņš piebilda: — Lai gan, jāatzīst, kaut ko tādu biju paredzējis.

— Paredzējis? Uz kāda pamata?

— Tu vēl jautā … Mēs taču nebijām vieni, kad tu bankā pateici satikšanās vietu. Visi biedri varēja dzir­dēt. Un viens no viņiem ir nodevējs, — pēdējos vārdos- izskanēja nesatricināma pārliecība.

— Ko tu runā? — Roba pārsteigums nebija lie­kuļots.

— It kā tu pats nezinātu, — Lips Tulians pamazām iekaisa. — Kāpēc tad banka bija ielenkta?

— Un to tu saki tikai tagad?

— Es jau gribēju tūlīt brīdināt, bet bankā tu man neļāvi tikt pie vārda… Agrāk nevarēju — uzzināju pašā pēdējā mirklī.

— Klāj vaļā! Kas tev zināms?

Lips Tulians iemeta izsmēķēto papirosu ūdenī un tūdaļ aizkūpināja jaunu:

— Redzi, tas ir garš stāsts . . . Atceries mūsu pirmo tikšanos? Pēc tam mēs ar Atamanu gājām pie tā žur­nālista pēc mauzeriem. Es franču valodu nesaprotu un aiz gara laika raudzījos pa logu. Skatos, pa ielu nāk kāds tips un ienirst pretējā nama durvīs. Tā kā pazīs­tams būtu, bet neparko nevaru atcerēties. Pazinu ti­kai, kad viņš parādījās pie loga — trešajā stāvā — un nolaida aizkarus. Rēguss!

— No kurienes tu pazīsti slepenpolicijas priekš­nieku? — pārtrauca Robis.

— Viņš bija klāt Vērmaņparkā, kad mani apcieti­nāja. Vēl piegrūda savu spalvaino dūri pie deguna un teica: «Ar tevi es nodarbošos personīgi. Tad redzēsim, kas paliks pāri no tavas skaistās frizūras.» — Lips Tuli­ans noskurinājās. — Vārdu sakot, viņš iegāja šai namā.

Pie tam tik mierīgi, tik veikli — te bija, te nebija. Nekā noteikta toreiz vēl nenojautu, bet kaut kas man nedeva mieru. Aizkari šķita aizdomīgi. Palīdzēju Atamanam aizgādāt ieročus un atgriezos atpakaļ. Trešajā stāvā ti­kai viens dzīvoklis veras uz ielu, bet šiltītes pie durvīm nav. Nokāpu pie «Londonas» viesnīcas šveicara un pa­lūdzu adrešu grāmatu. Kā tad, Rēguss dzīvo nevis Kaļķu ielā, bet Grēcinieku ielā 22. Kas viņam šeit meklējams? Nolēmu pasekot. Pēc pusstundas no tā dzīvokļa iznāca vīrietis darba drēbēs, tāds kā mālderis vai mūrnieks. Sekoju viņam pa pēdām, un šis mani aizveda līdz Mas­kavas forštatei. Tomēr Brauna kokzāģētavā pazaudēju no acīm. Tā ir neizdevās izdibināt, kas viņš tāds, bet skaidrs, ka provokators, kas tiekas ar Rēgusu slepenajā dzīvoklī. Visu nākošo dienu uzmanīju. Nekāda rezul­tāta. Tikai ceturtdien Rēguss atkal uzpeldēja. Šoreiz pie viņa atnāca cits. Bet arī šim vajadzēja ļaut izsprukt, jo jau tā biju nokavējies — atminies, mums tieši notika apspriede Jūrmalā.

— Kāpēc tu mums toreiz nekā neteici?

— Kā es varēju teikt? — Lips Tulians noplātīja ro­kas. — To, ka slepenpolicijai ir savi provokatori un konspiratīvie dzīvokļi? Nekā noteikta pagaidām nezi­nāju. Lai tu noticētu man, pasvešam cilvēkam, vaja­dzēja nākt ar konkrētiem pierādījumiem. Vakar man beidzot palaimējās. Pa Kaļķu ielu dodoties uz banku, ievēroju, ka loga aizkars nolaists. Tātad Rēgusam atkal ciemiņš. Laika vēl bija gana, tāpēc uzkāpu trešajā stāvā. Visapkārt tukši, klusi, krēšļaini. Piespiedu ausi pie dur­vīm. Sākumā nedzirdēju nekā, vienīgi tādu neskaidru murmināšanu. Tad kaut kas iečīkstējās, tuvojās soļi. Ar vienu kāju jau atrados uz kāpnēm, kad skaidri saklau­sīju Rēgusa balsi: «Vai tas ir pilnīgi drošs, ka naudu iznesīs caur pagalmu?» Viņi sarunājās koridorā. Bet at­bilde tika padota čukstot: «…nolēma… droška…» — vairāk nekā nesapratu. Un piezagties klāt arī nedrīk­stēju, jo no augšas tuvojās vairāki cilvēki. Man vēl likās, ka Rēguss saka «Brūte» vai «Brūtus», vai «Brūt­gāns», tad sakustējās durvju rokturis, un es drāzos uz ceturto stāvu. Gandrīz sadūros ar eksprešiem, kas stiepa kastes no Maikapara tabakas noliktavas. Viņi man aiz­klāja skatu, traucēja ari noskriet lejā. Uz ielas es gan lūkojos pa labi un pa kreisi, bet nevienu pazīstamu seju nepamanīju. Un kavēties arī nebija ieteicams, jo kuru katru mirkli varēja uzkulties Rēguss, kas droši vien atcerētos mūsu sastapšanos Vērmaņparkā … Tā es ne­varēju uzzīmēt šo nolādēto nodevēju.

— Un balsi tu arī nepazini? — satraukti vaicāja Robis.

— Tur tā nelaime, — Lips Tulians bezcerīgi paraus­tīja plecus. — Caur durvīm un pie tam vēl čukstus . . . Vienu mirkli gan likās, ka tā bija smalka, nu, kā sievie­tei vai pusaudzim, bet apgalvot neņemos.

— Tas nozīmē, — uzsvērdams katru vārdu, lēnām teica Robis, — tu neesi pat drošs, ka es tas neesmu bi­jis. Kādēļ nospriedi izstāstīt tieši man?

— Es ar savu gudrību esmu galā, — atbildēja Lips Tulians. — Manuprāt, vienīgais prātīgais nākošreiz uz­brukt Rēgusa midzenim. Viens es to nevaru izdarīt . . . Un kāpēc griežos tieši pie tevis? Tas taču skaidrs. Ja tev uzticēja veselu bagātību, tad arī es varu tev uzticē­ties . . . Starp citu, kā tev veicies? Vai izdevās nogādāt drošībā ?

Šis jautājums aizskaloja pēdējās šaubas. Ja Lips Tulians būtu nodevējs un Rēgusa aģents, tas zinātu, ka Robis vedis maisu ar bezvērtīgiem papīriem. Bet kurš tad pārdevies policijai? Smalka balss. .. Visdrīzāk tā varētu piederēt Bračkam vai Grietiņai. Nē, nē, negribas par to pat domāt, vismaz pagaidām ne . . . Sapratis, ka klusēšana jau tā ieilgusi, Robis teica:

— Apspriedīšos ar biedriem, kādus soļus spert. Bet pats raugies: nevienam ne vārda! Un tagad atgriezīsi­mies krastā.

— Un ja tur tomēr ierīkoti slazdi? — ievietojis airus dullos, vaicāja Lips Tulians.

— Pareizi, — piekrita Robis. — Brauc uz Mīlgrāvi.

Atstājuši laivu redzamā vietā, viņi netraucēti sa­sniedza tiltu. Šķiroties Robis paspieda roku Lipam Tu­lianam, kuru vēl pirms stundas grasījās nošaut. Tad devās uz kuģa piestātni.

Visas piecdesmit minūtes, kamēr tvaikoņa riteņi mala upes ūdeņus, kamēr garām slīdēja Sarkandauga- vas gateri un dūmeņi, Kundziņsalas pļavas, Eksportos- tas un Cementfabrikas celtnes, Robis tirdīja sevi, ap­svērdams dažnedažādas iespējas un atkal noraidīdams tās. Kad kuģis beidzot pietauvojās pie Undīnes steķa, viņš zināja tikai vienu — ka nezina nekā.